Viņa Svētības Romas pāvesta Jāņa Pāvila II vēstījums

Vispasaules miera dienā, 1996.gada 1.janvārī

1. 1994.gada beigās, noslēdzot starptautisko Ģimenes gadu, es vēstulē vērsos pie visas pasaules bērniem un aicināju viņus lūgt par to, lai visa cilvēce pamazām kļūtu par lielu Dieva ģimeni, kura prastu dzīvot saticībā un mierā. Es izmantoju izdevību un rakstīju, ka esmu dziļi norūpējies par bērniem, kuri kļūst par bruņotu konfliktu un citu vardarbības formu upuriem, un centos pievērst šai problēmai visas pasaules sabiedriskās domas uzmanību.

Uzsākot jaunu gadu, manas domas atkal pievēršas bērniem un viņu pamatotajām ilgām pēc mīlestības un ģimenes pavarda siltuma. Turklāt es uzskatu par savu pienākumu atgādināt, ka pasaulē ir daudz bērnu, kuri cieš un kuri kļūst pieauguši, tā arī nekad neiepazinuši patiesu mieru. Bērnu skatienam vienmēr būtu jāstaro priekā un paļāvībā, taču bieži vien tas ir skumju un baiļu pārņemts: savas neilgās dzīves laikā viņi redzējuši un izcietuši jau pārlieku daudz!

Sagatavosim bērniem mierīgu nākotni!

Bērni kā kara upuri

2. Man prātā nāk neskaitāmi bērni, kurus esmu sastapis sava pontifikāta gados, it īpaši -- savu apustulisko ceļojumu laikā visos kontinentos. Jautri un prieka pilni bērni. Sākoties jaunam gadam, es domāju par viņiem. Uzsākot 1996.gadu, es novēlu visas pasaules bērniem priecīgu un līksmu bērnību, lai viņi vienmēr justu pieaugušo palīdzību un atbalstu.

Es vēlētos, lai harmoniskas attiecības starp pieaugušajiem un bērniem veicinātu miera un īstas labklājības gaisotni. Diemžēl pasaulē ir daudz bērnu, kuri kļūst par nevainīgiem kara upuriem. Miljoniem bērnu pēdējo gadu laikā ir tikuši ievainoti un nogalināti: notiek sistemātisks bērnu slaktiņš.

Starptautiskie noteikumi, kas paredz bērniem īpašu aizsardzību1, netiek ievēroti.

Reģionāli un starptautiski konflikti, kuros ir ierautas plašas iedzīvotāju masas, padara neiespējamu humanitārajos noteikumos paredzēto aizsardzību. Bērni pat kļūst par tīšu apšaudes mērķi, viņu skolas tiek tīši sagrautas, slimīcas, kurās viņi ārstējas, tiek bombardētas. Kā gan, zinot par šādiem baisiem bērnu tiesību pārkāpumiem, nepacelt balsis vienotā nosodījumā? Bērna tīša nogalināšana liecina par pilnīgu godbijības trūkumu pret cilvēka dzīvību.2

Es vēlos atgādināt ne vien par nogalinātajiem, bet arī par bruņotu konfliktu laikā un arī pēc tiem sakropļotajiem bērniem. Man jādomā arī par tiem bērniem, kuri sistemātiski cieš no vardarbības, kuri tiek vajāti un nogalināti tā saukto "etnisko tīrīšanu" laikā.

3. Ne tikai bērni cieš no kara un vardarbības; daudzi ir spiesti paši piedalīties bruņotos konfliktos. Dažās pasaules valstīs pat nonācis tiktāl, ka pavisam jauni zēni un meitenes spiestas dienēt visdažādāko kara partiju militārās savienībās. Vilinošu solījumu par labu pārtiku un izglītību piekrāpti, viņi tiek aizvesti uz attālām nometnēm, kur viņi cieš no bada un vardarbības un kur viņi tiek kūdīti nogalināt pat dzimtā ciemata cilvēkus. Nereti viņus izmanto par priekšpulku mīnu lauku atmīnēšanai. Bērnu dzīvībai to acīs, kuri viņus šādā veidā izmanto, acīmredzot nav nekādas vērtības!

Šo bērnu nākotne bieži vien saistīta ar karadarbību. Pēc gariem militārā dienesta gadiem daži no viņiem tiek atvaļināti un nosūtīti uz mājām, taču parasti viņiem vairs neizdodas pierast pie civilās dzīves. Citi kaunas no tā, ka ir palikuši dzīvi, bet viņu biedri ir krituši, un beidz savu dzīvi kā noziedznieki vai narkomāni. Kas zina, kādas šausmu ainas atceras viņu sirds un prāts! Vai viņu atmiņa reiz aizmirsīs vardarbību un nāvi?

Lielu atzinību pelnījušas tās humanitārās un reliģiskās organizācijas, kas cenšas novērst tik necilvēcīgas ciešanas. Pateicību parādā esam arī tiem labas gribas cilvēkiem un tām ģimenēm, kas dāvā savu mīlestību bērniem, kuri palikuši bāreņi, un kas pašaizliedzīgi cenšas dziedēt viņu traumas un palīdzēt šiem bērniem no jauna iekļauties sabiedrībā.