"Sagatavosim bērniem mierīgu nākotni!"

Kā "Latvijas Vēstnesis" jau informēja ("LV", 29.12.1995, nr.201), šodien uz Vatikānu dodas oficiāla Latvijas valsts delegācija, kas Triju Ķēniņu dienā, 6.janvārī, piedalīsies divu jauno bīskapu -- Jelgavas bīskapa Antona Justa un Liepājas bīskapa Ārvalda Andreja Brūmaņa -- konsekrācijā, bet kurai vienlaikus ir arī atbildīga diplomātiskā slodze. Paredzētas daudzas tikšanās, un paredzēta audience pie Viņa Svētības pāvesta Jāņa Pāvila Otrā. Bet šobrīd -- lai ieklausāmies viņa vēstījumā "Sagatavosim bērniem mierīgu nākotni!", ar kuru Augstais Gans nupat vērsās pie visas pasaules!

Viņa Svētības Romas pāvesta Jāņa Pāvila II vēstījums Vispasaules miera dienā, 1996.gada 1. janvārī

4. Miljoniem nogalināto bērnu piemiņa, tik daudzu bērnu ciešanas un viņu skumjās acis liek mums iet visus iespējamos ceļus, lai nodrošinātu vai atjaunotu mieru, cenšoties panākt konfliktu un karadarbības izbeigšanu.

Pagājušajā septembrī Pekinā notikušajā IV Vispasaules sieviešu konferencē es aicināju visas katoliskās sociālās un izglītības iestādes izveidot iepriekšēju saskaņotu stratēģiju attiecībā uz meitenēm un jaunām sievietēm, it īpaši attiecībā uz visnabadzīgākajām. 3 Es vēlos tagad atkārtot šo aicinājumu un īpaši aicināt tās katoliskās organizācijas un iestādes, kuras nodarbojas ar bērniem un pusaudžiem: palīdziet meitenēm, kuras ir cietušas no kara un vardarbības; māciet zēnus atzīt un ievērot sievietes cieņu; palīdziet bērniem atklāt to maigo mīlestību, ar kādu mūs mīl Dievs, kurš ir kļuvis cilvēks un ar savu nāvi pasaulei atnesis miera dāvanu (sal. Jņ 14, 27).

Es nenoguršu atkārtot to, ka mēs visi -- sākot no augstākajām starptautiskajām organizācijām līdz pat lokālām apvienībām, no valstu vadītājiem līdz pat vienkāršiem pilsoņiem -- esam aicināti dot savu ieguldījumu miera stiprināšanā un nepieļaut nekāda veida karadarbības veicināšanu.

Bērni kā visdažādāko vardarbības formu upuri

5. Miljoniem bērnu cieš no visdažādākajām vardarbības formām, kādas sastopamas gan nabadzīgās sabiedrībās, gan attīstītās zemēs. Turklāt bieži vien ir runa par vardarbību, kas nav tik uzkrītoša, tomēr tādēļ nav mazāk briesmīga.

Starptautiskajā sociālās attīstības konferencē, kura šogad notika Kopenhāgenā, tika uzsvērta ciešā saistība, kas pastāv starp nabadzību un vardarbību.4 Sākot ar 1996.gadu, valstis apsolīja enerģiskāk cīnīties pret nabadzību nacionālā plāksnē.5 Tā bija arī ANO pēdējās, bērniem veltītās vispasaules konferences (1990.gads, Ņujorka) tēma. Nabadzība nozīmē patiesi necilvēcīgu dzīves un darba apstākļu sākumu. Dažās zemēs ir spiesti strādāt pat pavisam mazi bērni, viņi cieš no vardarbības, tiek sodīti ar miesas sodiem, saņem bada algu; tā kā viņi nespēj paši sevi aizstāvēt, tad viņus ir tik viegli izmantot un apspiest.

Parasti viņi kļūst par preci6, viņi ir spiesti ubagot vai, vēl sliktāk, nodarboties ar prostitūciju; te jārunā arī par tā saukto "sekstūrismu", kas ir absolūti nosodāma parādība; tā laupa cieņu gan tiem, kas to dara, gan arī tiem, kuri to visdažādākajos veidos veicina. Turklāt ir cilvēki, kas bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem iesaista bērnus kriminālā darbībā, īpaši narkotiku tirdzniecībā. Tādā gadījumā bērniem draud vēl citas briesmas -- pašiem sākt lietot šīs vielas.

Ir ne mazums bērnu, kuriem vienīgā dzīvesvieta ir iela. Izrauti no mājas vai ģimenes, visu pamesti, viņi dzīvo kā prazdami, pilnīgā novārtā atstāti; daudzi viņus uzskata par atkritumiem, no kuriem jātiek vaļā.

6. Vardarbība pret bērniem sastopama arī ģimenēs, kas dzīvo labos apstākļos un pilnīgā labklājībā. Par laimi, runa nav par bieži sastopamu parādību, tomēr nedrīkstam to ignorēt. Reizēm notiek tā, ka mazi bērni paši savās mājās cieš no cilvēkiem, kuriem viņi ar pilnām tiesībām varētu uzticēties, jo tie nepilda savus pienākumus vai izturas vardarbīgi pret saviem bērniem. Bet tam ir postoša ietekme uz bērna attīstību.

Daudziem bērniem jācieš to nesaskaņu dēļ, kas valda starp vecākiem, vai pat jāpieredz ģimenes sabrukums, kas traumē bērnu psihi. Rūpējoties par bērnu labklājību, vecāki reizēm vadās no egoistiskiem un patmīlīgiem apsvērumiem. Aiz šķietami normāla stāvokļa un prieka pilnas dzīves, par ko it kā liecina materiālo lietu pārpilnība, bērniem bieži vien nākas uzaugt skumjā vientulībā, nesaņemot vecāku mīlestību un rūpes, nevarot cerēt saņemt pienācīgu izglītību. Atstāti paši savā ziņā, viņi savu laiku galvenokārt pavada televizora priekšā, kura programmas bieži vien rada iluzoras vai korumpētas dzīves modeļus, ko bērnu vājā izvērtēšanas spēja vēl nespēj pareizi novērtēt.

Nav brīnums, ka tik daudzveidīga un ļaunprātīga vardarbība beigu beigās iespiežas bērnu jaunajā sirdī, liek viņiem vilties un pārvērš viņu dabisko sajūsmu cinismā, bet spontāno labsirdību -- vienaldzībā un egoismā. Ja bērni seko viltus ideāliem, viņiem draud briesmas uzņemt sevī neapmierinātību un apkārt valdošo tukšumu, kļūt par sarūgtinātiem, pazemotiem, ļauniem un naida pilniem cilvēkiem. Ir pārāk labi zināms tas, ka bērnības pieredzei ir dziļa un reizēm nelabojama ietekme uz visu turpmāko dzīvi.

Grūti cerēt, ka bērni reiz uzcels labāku pasauli, ja netiks dots ieguldījums viņu audzināšanā mieram. Viņiem "jāmācās miers": tās ir viņu tiesības, kuras nedrīkst neievērot.

Bērni un cerības uz mieru

7. Es vēlētos uzsvērti parādīt reizēm dramatiskos apstākļus, kuros šodien atrodas daudzi bērni. Es uzskatu to par pienākumu: viņi taču būs trešā gadu tūkstoša pieaugušie. Tādējādi es negribu sludināt pesimismu, nedz arī ignorēt tos faktorus, kas vieš cerību. Vai gan var aizmirst par tik daudzām ģimenēm ikvienā šīs pasaules malā, kur bērni uzaug priecīgā vidē? Vai var noklusēt pūles, kuras tik daudzas personas un organizācijas velta tam, lai bērniem, kas atrodas grūtā situācijā, nodrošinātu harmonisku un priecīgu attīstību? Es runāju par sabiedriskām un privātām iniciatīvām, par atsevišķām ģimenēm un visdažādākajām biedrībām, kuru vienīgais mērķis ir panākt, lai bērni, kurus skāruši dažādi traumatiski pārdzīvojumi, atgrieztos normālā dzīvē. Šajā nolūkā tiek sagatavoti konkrēti audzināšanas plāni un priekšlikumi, cenšoties pilnīgi atklāt un izvērtēt katra cilvēka potenciālās spējas, lai bērnus un jaunatni audzinātu par īstiem miera cēlājiem.

Nevar aizmirst arī starptautiskās sabiedrības pieaugošo izpratni, kas, neskatoties uz grūtībām un dažādiem šķēršļiem, pēdējo gadu laikā cenšas apņēmīgi un metodiski risināt bērnu problēmas.

Sasniegtie rezultāti tiek nostiprināti, turpinot iesākto darbu. Kad bērni jūt atbalstu un palīdzību, viņi viegli kļūst par miera cīnītājiem, par brālīgas un solidāras pasaules cēlājiem. Ar savu entuziasmu un dzīvo pašatdevi viņi var kļūt par cerības un miera "lieciniekiem" un "skolotājiem" par labu pašiem pieaugušajiem. Lai neizšķērdētu šīs potenciālās darbaspējas, jāņem vērā bērnu personība un jādod viņiem iespēja sasniegt līdzsvarotu un pilnu briedumu.

Bērniem nepieciešama priecīga bērnība, lai viņi varētu raudzīties nākotnē ar paļāvību. Un "vai" tam, kurš viņos noslāpē prieku un cerību!

Bērni miera skolā

8. Bērni ātri iemācās pazīt dzīvi. Viņi vēro pieaugušo rīcības veidu un to atdarina. Viņi iemācās mīlēt un cienīt citus cilvēkus, taču tikpat ātri un viegli uzņem sevī vardarbības un naida indi. Ģimenē gūtā pieredze izšķiroši ietekmē viņu nostāju, ko viņi ieņems kā pieaugušie. Tātad ģimene ir pirmā vieta, kur bērni nonāk saskarē ar pasauli, tādēļ tai jākļūst par pirmo miera skolu.

Vecāku savstarpējā mīlestība palīdz bērniem apjaust miera vērtību. Pateicoties tai, bērns no pirmajiem dzīves mirkļiem uzaug miera atmosfērā, kuru caurvij savstarpēja cieņa un iecietība, uzklausīšana, dāsnums, pateicība un piedošana. Savstarpēja mīlestība palīdz nostiprināties bērnā patiesām vērtībām, tā ir vislabākā audzināšana mieram, lai bērns jau no pašas bērnības kļūtu par aktīvu miera cēlāju.

Bērns kopā ar vecākiem, ar brāļiem un māsām gūst dzīves pieredzi un cerību, jo redz, kā ar pazemību un drosmi tiek pārvarētas neizbēgamas grūtības. Viņš redz, ka ikvienā situācijā tiek cienītas citu cilvēku domas, pat tad, ja tās atšķiras no paša uzskatiem.

Galvenokārt ģimenē bērniem jājūt un jāiepazīst Dieva mīlestība, bērniem jāsaprot, ka Dievs vēlas mieru un savstarpēju saprašanos starp cilvēkiem, kuri ir aicināti veidot vienu lielu ģimeni.

9. Taču bez pamataudzināšanas ģimenē bērniem ir tiesības saņemt īpašu miera audzināšanu skolā un citās audzināšanas iestādēs, kuru uzdevums ir soli pa solim palīdzēt saprast miera būtību. Viņiem noteikti jāmācās miera vēsture, nevis tikai uzvarēto vai zaudēto karu vēsture.

Tādēļ viņiem jārada miera, nevis vardarbības paraugs! Šādi pozitīvi paraugi, laimīgā kārtā, ir atrodami ikvienā kultūrā un vēstures posmā. Jārada piemērotas audzināšanas iespējas, jāmeklē jauni radoši ceļi -- vispirms tur, kur valda visnomācošākā kulturālā un morālā nabadzība. Jādara viss iespējamais, lai bērni kļūtu par miera sūtņiem.

Bērni nav sabiedrības nasta, viņi nav līdzeklis, lai iegūtu peļņu, nedz vienkārši beztiesīgas personas; viņi ir vērtīgi sabiedrības locekļi, kas iemieso tās cerības, ilgas un iespējas.

Jēzus, ceļš uz mieru

10. Miers ir Dieva dāvana; taču tas atkarīgs no cilvēkiem, tas jāpieņem, lai izveidotu mierīgu pasauli. Tas būs iespējams vienīgi tad, ja cilvēkos būs bērna sirds vienkāršība. Tas ir kristīgās vēsts dziļākais un paradoksālākais redzespunkts: kļūt kā bērnam nav vienīgi morāla prasība, tā ir iemiesošanās noslēpuma dimensija.

Dieva Dēls patiešām nav nācis ārējā spožumā un spēkā, kā tas būs laiku beigās, bet gan kā bērns, kas ir atkarīgs no citiem cilvēkiem, viņš piedzima nabadzīgos apstākļos. Viņš bija mums līdzīgs visā, izņemot grēku (Ebr 4,15), tādēļ viņam piemita arī bērniem raksturīgas vājības un nākotnes cerības. Kopš šī izšķirošā cilvēces vēstures brīža bērnu nicināšana vienlaicīgi ir Tā nicināšana, kurš vēlējās atklāt mīlestības lielumu, kurš, lai atpestītu cilvēkus, bija gatavs pazemoties un atteikties no ikkatras slavas un goda.

Jēzus sevi identificēja ar bērniem, un, kad apustuļi strīdējās par to, kurš no viņiem ir tas lielākais, viņš teica: "Kas šo bērnu uzņem Manā vārdā, tas Mani uzņem; un kas uzņem Mani, tas uzņem To, kas Mani sūtījis." (Lk 9,48) Kungs uzsvērti brīdināja no briesmām pavedināt bērnus uz ļaunu: "Kas apgrēcina vienu no šiem mazajiem, kas tic Man, tam būtu labāk, ka viņam kaklā piesietu dzirnakmeni un nogremdētu jūras dziļumos." (Mt 18,6)

Jēzus aicināja mācekļus atgriezties un kļūt "kā bērniem", un, kad viņi mazos, kas spiedās ap Jēzu, mēģināja aizraidīt, viņš kļuva dusmīgs un teica: "Laidiet bērniņus pie Manis nākt un neliedziet viņiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. Patiesi es jums saku: kas Dieva valstību nepieņem kā bērns, tas tanī neieies." (Mk 10,14-15) Tā Jēzus atmeta vispārpieņemto domāšanas veidu. Pieaugušajiem jāmācās no bērniem Dieva ceļi: viņu paļāvība un pilnīga atdeve, sakot "Abba, Tēvs!"

11. Kļūt maziem kā bērni, kas pilnīgi uzticas Tēvam un ir ietērpti Evaņģēlija lēnprātībā, tā nav vienīgi tikumiska pavēle, te ir pamats cerībai. Arī tur, kur grūtības būtu tik lielas, ka varētu zaudēt drosmi, kur ļaunā spēks būtu tik pārlieku liels, ka liktu klupt, arī tur bērna vienkāršību sasniedzis cilvēks var smelt jaunu cerību: to spēj ticīgais, kurš zina, ka var cerēt tikai uz Dievu, kura griba ir visu cilvēku saticība samierinātā, mierīgā Dieva valstības kopībā. Taču to spēj arī tas, kas varbūt nav saņēmis ticības dāvanu, bet tomēr tic piedošanas un solidaritātes vērtībai un tajās nojauš iespēju -- protams, ne bez Dieva Gara apslēptās iedarbības -- atjaunot zemes vaigu.

Tādēļ es paļāvībā vēršos pie labas gribas cilvēkiem. Apvienosimies, lai reaģētu uz katru vardarbības formu un uzvarētu ikvienu vardarbību! Radīsim apstākļus, lai bērni mantotu no mums solidāru pasauli!

Sagatavosim bērniem mierīgu nākotni!