VALDĪBAS VIEDOKLIS

Vakar, 23. janvārī, Ministru kabinets akceptēja noteikumus, ar kuriem Kuldīgas rajona Skrundas pagasts pārveidots par Kuldīgas rajona Skrundas pilsētu ar lauku teritoriju. Pārveidojums veikts, balstoties uz Skrundas pagasta pašvaldības priekšlikumu, kuru atbalsta Kuldīgas rajona padome. Jaunizveidojamā Skrundas pilsētā dzīvo 2,8 tūkstoši iedzīvotāju, bet lauku teritorijā — 1,4 tūkstoši.

Akceptēts Latvijas Republikas valdības un Francijas Republikas valdības līgums par sadarbību izglītībā un zinātnē un papildu protokols par franču valodas skolotāju uzaicināšanu darbā Latvijā. Līgumu parakstīt ir pilnvarots Ministru prezidenta biedrs, izglītības un zinātnes ministrs Māris Grīnblats.

Akceptēti MK noteikumi “Par Latvijas Republikā ievedamo ārvalstīs reģistrēto masu informācijas līdzekļu neaplikšanu ar muitas nodokli un pievienotās vērtības nodokli”. Ar nodokļiem netiks aplikti tie masu informācijas līdzekļi, kuri būs ietverti Kultūras ministrijas ekspertu izveidotajā sarakstā. Šo noteikumu izpratnē masu informācijas līdzekļi ir ārvalstīs reģistrēti žurnāli, biļeteni, avīzes un citi periodiski izdevumi, kas iznāk ne retāk kā reizi trijos mēnešos ar tirāžu lielāku par 1000 eksemplāriem. Noteikumi attiecas arī uz informācijas aģentūru ziņām, televīzijas un radio raidījumiem, kinohroniku un citiem audiovizuāliem ierakstiem, kas paredzēti publiskai izplatīšanai.

Ministru kabinets 1995. gada 27. jūnijā pieņēma “Noteikumus par spirta un alkoholisko dzērienu valsts monopolu”, ar kuriem tika noteikta jauna kārtība alkoholisko dzērienu realizācijā un ražošanā. Tieslietu ministrijas sagatavotie noteikumi paredz Ministru kabineta agrāk izdoto tiesību aktu, kas regulēja tirdzniecību ar alkoholiskajiem dzērieniem, atzīt par spēku zaudējušiem.

Valdība akceptēja pilsonības piešķiršanu naturalizācijas kārtībā 193 Latvijas Republikas pilsonības pretendentiem.

Lai nodrošinātu Latvijas puses saistību atbilstību Latvijas likumdošanai, akceptēti grozījumi 1995. gada 1. augusta rīkojumā nr. 432 “Par SIA “Baltic International Airlines” valsts kapitāla daļas privatizāciju”. Grozījumi atļauj Privatizācijas aģentūrai veikt valsts kapitāla daļas turētāja funkcijas līdz kopuzņēmuma līgumā noteikto saistību izpildei.

Ministru kabinets akceptējis noteikumus, kas nosaka kārtību, kādā tiks izsniegtas licences uzņēmējdarbībai ar degvielu. Sākot ar šā gada 1. jūniju, uzņēmējdarbība ar degvielu bez attiecīgas licences būs aizliegta. Licences degvielas ievešanai, vairumtirdzniecībai, mazumtirdzniecībai, komerciālai glabāšanai un tranzīta pārvadājumiem izsniegs speciāla komisija.

Lai turpinātu sarunas ar Krievijas Federāciju par Latvijas un Krievijas tiesiski atzītās valsts robežas atjaunošanu, valdība apstiprināja komisijas sastāvu starpvalstu sarunām ar Krievijas Federāciju. Par komisijas priekšsēdētāju iecelts Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks Aivars Vovers.

Valdības preses dienes

Valsts ministru Andra Bērziņa un Aijas Počas atbildes, skaidrojumi un komentāri

Vakar kārtējā preses konference pēc valdības sēdes sākās agrāk nekā parasti — pulksten 17.00. Jo, kā izteicās Ministru prezidenta palīgs Jurģis Liepnieks, šoreiz Ministru kabineta sēde ritējusi raiti un beigusies jau pulksten četros. Uz tikšanos ar žurnālistiem bija ieradušies Andris Bērziņš, darba lietu valsts ministrs Labklājības ministrijā, un Aija Poča, valsts ieņēmumu valsts ministre Finansu ministrijā.

Vispirms par iespējām paaugstināt minimālo algu runāja Andris Bērziņš:

— Godājamie žurnālisti! Vakar Ekonomikas un finansu komitejā tika izskatīts jautājums par iespējamo minimālās darba algas paaugstināšanu. Faktiski nekāds slēdziens šajā jautājumā vēl netika izdarīts. Informācija pieņemta zināšanai, bet Labklājības ministrijai, Finansu ministrijai un Izglītības un zinātnes ministrijai uzdots veikt papildu aprēķinus, lai varētu turpināt strādāt pie šī jautājuma. Valdība nolēma, ka vienā no tuvākajām Ministru kabineta sēdēm šis jautājums vēlreiz tiks izskatīts konceptuāli. Konceptuāli tāpēc, ka acīmredzot būtu grūti budžetā atrast tādu naudas summu, kas nepieciešama minimālās darba algas tiešai paaugstināšanai. Šī summa ir aptuveni 59 miljoni latu. Tā ir nepieciešama, ja visiem budžeta iestādēs strādājošajiem paaugstinātu minimālo darba algu, saglabājot tās pašas amplitūdas, kādas patlaban ir darba samaksas sistēmā dažādām institūcijām. Ja paaugstina algu visiem budžeta iestādēs strādājošajiem, izņemot skolotājus, aizsardzības struktūras un ierēdņus, šī summa samazinās līdz apmēram 24 miljoniem latu. Tātad tur galvenokārt būtu kultūras un medicīnas iestāžu darbinieki. Tā kā šādu līdzekļu nav, tika diskutēts par dažādiem principiāli iespējamiem risinājuma veidiem.

Viens no risinājuma ceļiem ir mēģināt “saspiest” darba samaksas skalas. Pašlaik augstākais atalgojums budžeta iestādēs ir aptuveni 6,3 reizes lielāks par zemāko atalgojumu. Lai paaugstinātu minimālo darba algu bez papildu budžeta izdevumiem, nepieciešams “saspiest” šo skalu līdz proporcijai 3:1. Tas nozīmē, ka faktiski mēs nonivelējam samaksu par augsti kvalificētu darbu un samaksu par darbu, kur nav vajadzīga īpaši augsta kvalifikācija. Tas, protams, vērtējams negatīvi.

Cits iespējamais variants ir samazināt budžeta iestādēs strādājošo skaitu. Samazinājumam būtu jābūt robežās no 25 līdz 30 procentiem. Tas dotu iespēju paaugstināt minimālo darba algu, bet tādā gadījumā jārēķinās ar diezgan lielu bezdarbnieku pieplūdumu. Un atkal būtu vajadzīgi papildu līdzekļi bezdarba radīto seku amortizēšanai.

Aptuveni tāda bija diskusija. Droši vien Ministru kabinetā būs jāpieņem kāds variants. Vēl bija variants, ka minimālās darba algas paaugstināšanu varētu atlikt līdz šā gada otrajai pusei. Kā zināms, ar 1. jūliju sociālā nodokļa maksājumi tiks pārdalīti. Ja pašlaik darba devējs iemaksā 37 procentus un darbinieki tikai 1 procentu, tad ar 1. jūliju darbinieki maksās 5 procentus un attiecīgi samazināsies darba devēju maksājumu apjoms. Mēs, protams, būtu ieinteresēti, lai vienlaicīgi ar šo pārdali tiktu paaugstināta minimālā darba alga. Jo tādējādi zināmā mērā varētu amortizēt prognozējamo spriedzi. Tur, kur ir arodbiedrības, man liekas, īpašu problēmu nebūs. Tur jau kopīgā līgumā vienojoties, tas tiks iekļauts, jo faktiski nekas nemainās. Darba devējam tiek samazināts sociālā nodokļa maksājums un viņam par šo pašu maksājumu daļu vajadzētu paaugstināt strādājošā algu, lai arī strādājošais kopumā neko nezaudētu. Bet vai tas notiks visās vietās, sevišķi tur, kur nav arodbiedrības vai darbinieki nav organizējušies kādā citā formā, tas mums rada šaubas. Tāpēc mēs būtu ieinteresēti, lai tas notiktu vienlaicīgi, jo saprotams, ka tik īsā laikā runāt par minimālās algas paaugstināšanu divas reizes acīmredzot nebūs iespējams.

Protams, pašlaik Labklājības ministrijā tiek veiktas dažādas kalkulācijas, tāpat arī Finansu ministrijā un Izglītības un zinātnes ministrijā. Finansu ministrijas rīcībā ir galvenā informācija attiecībā uz mūsu budžeta iespējām, bet Labklājības ministrija un Izglītības un zinātnes ministrija savukārt ir vienas no lielākajām budžeta līdzekļu tērētājām. Droši vien Ministru kabinetam būs jālemj, kādā veidā, kombinējot visus šos nosauktos 3 — 4 variantus, varētu paaugstināt minimālo algu.

 

Pēc tam par sēdē nolemto informēja Aija Poča:

— 23. janvārī Ministru kabinetā tika pieņemti divi noteikumi, kas saistīti arī ar Valsts ieņēmumu dienesta darbu. Proti, noteikumi par to, kādā veidā apliekami ar muitas nodokli un pievienotās vērtības nodokli no ārvalstīm ievestie masu informācijas līdzekļi. Šie MK noteikumi izstrādāti atbilstoši grozījumiem, kas izdarīti likumā par muitas nodokli un tarifiem. Iniciators šiem grozījumiem bija preses izplatītāju asociācija. Pasaulē ir ļoti daudz nozīmīgu preses izdevumu, un daudzās valstīs ir pieņemts, ka par to importēšanu nav jāmaksā šie nodokļi. Tas attiecināms uz preses izdevumiem, kas nepieciešami gan praktiķiem izpildstruktūrās, gan studentiem, gan arī vienkārši interesentiem. Te var minēt tādu plaši pazīstamu izdevumu kā “Financial Times” un citus. Šajos nule pieņemtajos noteikumos teikts, ka tad, ja masu informācijas līdzeklis ir reģistrēts ārzemēs un ja tā tirāža ir pietiekami liela, atbilstoši Kultūras ministrijā apstiprinātajam sarakstam šis preses izdevums atbrīvojams no minētajiem nodokļiem. Tas attiecas arī uz tādu informāciju, kas izplatāma televīzijā vai citos masu medijos, tātad uz informatīva rakstura materiāliem.

Manuprāt, ļoti būtiski ir arī Ministru kabineta noteikumi par kārtību, kādā tiek izsniegtas licences uzņēmējdarbībai ar degvielu. Jāsaka, ka līdz šim diemžēl mūsu valstī šis uzņēmējdarbības veids netika licencēts. Zinot to, ka tieši akcīzes preces — dīzeļdegviela un dažādie benzīna produkti — ir tās, kuras valstī tiek iepludinātas kontrabandas ceļā, nemaksājot nodokļus, kā arī lai uzlabotu akcīzes nodokļa un pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanu, lai reģistrētu it visus uzņēmējus, kas nodarbojas ar šo produktu importu un realizāciju, lai novērstu fiktīvus vienreizējus darījumus un lai maksimāli apzinātu šo degvielas tirgu, tika sagatavoti un pieņemti šie noteikumi.

Esam paredzējuši licencēt degvielas importu un vairumtirdzniecību. Tātad importu, kas saistīts ar vairumtirdzniecību. Arī mazumtirdzniecību, proti, degvielas uzpildes stacijas, arī komercuzglabāšanu — firmas, kas uzglabā degvielu lielos apjomos, tāpat tranzīta pārvadājumus. Taču tranzīta pārvadājumi licencējami tikai tādā gadījumā, ja ar tranzītoperācijām nodarbojas šķidro naftas produktu īpašnieks. Tātad noteikumi neattieksies uz tiem pārvadātājiem, kuri nav šīs degvielas īpašnieki. Šajā gadījumā tie nebūs arī ārvalstīs reģistrēti uzņēmumi, kas naftas produktus ved cauri Latvijas teritorijai. Tās nebūs arī ekspeditorfirmas. Arī tāds uzņēmums kā “Ventspils nafta”, kas nav degvielas īpašnieks.

Maksu par licencēm mēs, salīdzinot ar kaimiņiem lietuviešiem, esam noteikuši samērā simbolisku. Degvielas importam un vairumtirdzniecībai licence maksās 2 tūkstošus latu, degvielas vairumtirdzniecībai valsts iekšienē — 200 latu, degvielas mazumtirdzniecībai — 100 latu (par katru uzņēmējdarbības vietu jeb katru degvielas uzpildes staciju), degvielas komercuzglabāšanai — 200 latu (par katru uzņēmējdarbības vietu), degvielas tranzītpārvadājumiem, ja tos veic degvielas īpašnieks, — arī 200 latu.

VALDĪBAS VIEDOKLIS

Pēc Ministru kabineta 23. janvāra sēdes

Valsts ministru Andra Bērziņa un Aijas Počas atbildes, skaidrojumi un komentāri

Turpinājums no 1.lpp.

 Esam paredzējuši licencēt degvielas importu un vairumtirdzniecību. Tātad importu, kas saistīts ar vairumtirdzniecību. Arī mazumtirdzniecību, proti, degvielas uzpildes stacijas, arī komercuzglabāšanu — firmas, kas uzglabā degvielu lielos apjomos, tāpat tranzīta pārvadājumus. Taču tranzīta pārvadājumi licencējami tikai tādā gadījumā, ja ar tranzītoperācijām nodarbojas šķidro naftas produktu īpašnieks. Tātad noteikumi neattieksies uz tiem pārvadātājiem, kuri nav šīs degvielas īpašnieki. Šajā gadījumā tie nebūs arī ārvalstīs reģistrēti uzņēmumi, kas naftas produktus ved cauri Latvijas teritorijai. Tās nebūs arī ekspeditorfirmas. Arī tāds uzņēmums kā “Ventspils nafta”, kas nav degvielas īpašnieks.

Maksu par licencēm mēs, salīdzinot ar kaimiņiem lietuviešiem, esam noteikuši samērā simbolisku. Degvielas importam un vairumtirdzniecībai licence maksās 2 tūkstošus latu, degvielas vairumtirdzniecībai valsts iekšienē — 200 latu, degvielas mazumtirdzniecībai — 100 latu (par katru uzņēmējdarbības vietu jeb katru degvielas uzpildes staciju), degvielas komercuzglabāšanai — 200 latu (par katru uzņēmējdarbības vietu), degvielas tranzītpārvadājumiem, ja tos veic degvielas īpašnieks, — arī 200 latu.

Jautājums par licenču maksas lielumu valdībā tika ļoti plaši diskutēts. Tomēr vienojāmies, ka ar šo licencēšanu nebūtu jārisina fiskāla rakstura problēmas. Mēs vienkārši gribam apzināt šos uzņēmumus, neveicinot to slēpšanos vai apvienošanos, izvairoties no lielām maksām par licencēm.

Licencēšanas komisija sāks darbu pēc finansu ministra rīkojuma, un tajā tiks iecelti septiņi cilvēki. Komisijai darbs jāuzsāk līdz 1. martam, bet no 1. jūnija darbība ar degvielu bez licences nebūs atļauta.

Vēl gribu norādīt uz vienu robežskaitli. Ar degvielas importu un vairumtirdzniecību varēs nodarboties tikai tās firmas, kas varēs nodrošināt vismaz 25 tūkstošu tonnu ievedumu gadā. Tēlaini izsakoties, tas ir apmēram 10 vilciena sastāvi ar degvielu. Kāpēc vajadzīgs šāds kritērijs? Šobrīd mūsu muitas un Valsts ieņēmumu dienesta statistikas analīze rāda, ka ar šiem uzņēmējdarbības veidiem nodarbojas apmēram 80 firmas. Bet, ja apskatās to darbības apjomus, izrādās, ka 30 — 40 firmas dod 90 procentus no tā, ko mēs redzam savā statistikā. Mums ir pamats aizdomām, ka tieši nelielie uzņēmumi ir tie, caur kuriem visbiežāk notiek kontrabandas preču ieplūde Latvijā — īpaši pierobežas joslā. Jo, pēc mūsu analīzes, par lielo firmu apjomiem, ko tās uzrāda, lielākoties nodokļi ir praktiski nomaksāti. Bet ir vēl viens motīvs, kāpēc kā kritērijs tika noteikts šāds liels ieveduma apjoms. Energoprodukti — dīzeļdegviela, benzīns un citi — ir būtiski visai tautsaimniecībai. Bet lielie uzņēmumi tomēr ir ieinteresēti strādāt regulāri un kārtīgi. Līdz ar to būs stabilas piegādes, ko varēs vairāk vai mazāk sekmīgi kontrolēt un regulēt.

Vēl gribu piebilst, ka MK noteikumos minēti visi dokumenti, kas būs jāiesniedz, lai licencēšanas komisija varētu pieņemt lēmumu. Būtiski ir tas, ka degvielas uzpildes stacijas būs jāaprīko ar speciālu elektronisko iekārtu, kas vienlaikus nodrošinās sūkņu darbību, pārdošanas operāciju reģistrāciju, uzskaiti un kases čeku izsniegšanu. Šādas sistēmas tiks sertificētas, un ir paredzēts, ka daļa no iekasētā pievienotās vērtības nodokļa firmām tiks atmaksāta atpakaļ, ja vien visas šīs iekārtas tiks uzstādītas. Ir paredzēts, ka 1500 latu tiks atmaksāts atpakaļ. Tām degvielas uzpildes stacijām, kas darbojas šobrīd, šāds aprīkojums jāiekārto līdz 1998. gadam, bet tām, kas saņems licenci jaunas darbības uzsākšanai, — jau tagad tas jāparedz. Tas arī mums ļaus kontrolēt realizētos apjomus un nodokļu nomaksu. Bez tam, kā noteikts likumā par akcīzes nodokli, tiem uzņēmumiem, kuriem jāieved benzīns un tā aizstājējprodukti tehnoloģiskajām vajadzībām un līdz ar to nav nepieciešami lieli apjomi, nebūs jāizpilda šis ieveduma kritērijs — 25 tūkstoši tonnu gadā, ja vien pierādīs, ka produkcija tiešām tiks izlietota tehnoloģiskajām vajadzībām.

Jautājums:

— Vai šādi noteikumi neveicinās mazo uzņēmēju nelikumīgu biznesu?

Aija Poča:

— Es domāju, ka viņi, savstarpēji vienojoties, varēs apvienoties. Protams, process būs sāpīgs. Taču šāda šīs jomas sakārtošana — kaut arī ar nepopulāriem pasākumiem — mums šodien jāizdara.

Jautājums:

— Vai šādi pasākumi neizraisīs krasu naftas produktu cenu pieaugumu?

Aija Poča:

— Tāpēc mēs ļoti daudz diskutējām par licencēm un vienojāmies, ka par tām nebūs jāmaksā liela summa. Piemēram, Lietuvā licence uz gadu par benzīnu un dīzeļdegvielu, kas tiek importēta valstī, maksā 7,1 tūkstoti latu par 5 tūkstošiem litru, Igaunijā attiecīgi — 470 latu, Latvijā — 2 tūkstoši latu. Atšķirības ir milzīgas. Taču Igaunijā ir noteikti atsevišķi naftas produktu veidi, par kuriem, piemēram, par importa eļļām, licence jāpērk atsevišķi. Mums tā nav. Vēl gribu piebilst, ka maksa par licenci tiks pārskatīta 1997.gadā, protams, ja tas būs nepieciešams.

Jautājums:

— Vai šī importa degvielas licencēšana nepiešķir priekšrocības ārvalstu firmām, kas darbojas Latvijā?

Aija Poča:

— Šobrīd mums pašiem nav tik lieli degvielu resursi, lai nodrošinātu visas valsts vajadzības. Tāpēc mums jārēķinās ar stabiliem partneriem, un tādi ir tikai ārvalstīs. Mūsu nelielās firmas ar tām raksturīgo nelielo naftas produktu apjomu nespēj nodrošināt garantētu šo resursu piegādi mūsu valstij. Tas ir ļoti būtisks arguments, ar kuru mums jārēķinās, nosakot maksu par licencēm. Principā ar šo jautājumu būtu jānodarbojas valsts energopadomei, taču šobrīd nodokļu iekasēšanas nolūkā mēs esam uzņēmušies šo iniciatīvu. Protams, ar laiku šie jautājumi pilnībā pāries energopadomes pārziņā.

Andris Bērziņš:

— Es gribētu piebilst, ka austrumu firmām un mūsu pašu firmām būs jāsāk strādāt pēc tādiem pašiem standartiem, kā strādā Rietumos. Ar to es domāju kases aparātu ieviešanu, čekus un speciālo aprīkojumu.

Aija Poča:

— Saņemot licenci, uzņēmējam būs nepieciešams uzrādīt atbilstošu sertifikātu. Nav noslēpums, ka tieši šie, neliela naftas produktu daudzuma importētāji, piegādā ļoti nekvalitatīvu degvielu, un, izvirzot prasību licences iegādātājam uzrādīt sertifikācijas dokumentu, mēs nodrošināsim kvalitatīvu naftas produktu tirgošanu. Turklāt naftas produktu pārvadātājiem nāksies ievērot tās konvencijas, kas attiecas uz starptautiskajiem noteikumiem par bīstamu kravu pārvadāšanu.

Jautājums:

— Kā zināms, valdība pieņēma valsts budžeta projekta, tā saukto, pesimistisko variantu. Vai šādā gadījumā netika izvirzīts jautājums par jaunā pensijas likuma atlikšanu uz vēlāku laiku?

Andris Bērziņš:

— Valsts budžets un pensiju jautājums nav tieši saistīti. Mums ir izveidots atsevišķs sociālais budžets, kas darbojas neatkarīgi no valsts budžeta, kaut ir tā sastāvdaļa. Protams, sociālais budžets ir atkarīgs no tā, kā valstī izvērsīsies ekonomiskās aktivitātes. Mēs nedomājam atteikties no reformām šajā virzienā un soli pa solim īstenosim jauno pensijas likumu un sociālās garantijas.

Jautājums:

— Vai, sagatavojot valsts budžeta projektu, neizvirzījās jautājums papildināt valsts budžetu no Labklājības ministrijas sociālā budžeta?

Andris Bērziņš:

— Mēs labprāt par pieņemamiem procentiem piekristu to darīt, taču mums nav liekas naudas. Mēnesī vidēji iekasējam apmēram 24 miljonus latu, bet iztērējam 25,6 miljonus. Parasti gada pirmie mēneši ir “tukšāki” nekā gada beigas. Ja mums radīsies iespēja, protams, mēs labprāt aizdotu, lai no procentiem iegūto naudu izmantotu pensiju indeksācijai.

Mintauts Ducmanis,

Vairis Ozols,

“LV” nozaru redaktori

(Pēc diktofona ieraksta 23.janvāra preses konferencē Valdības namā

)