Banku krīze Latvijā un Lietuvā.

Kāda ir mācība?

Starptautiskajās aprindās ir plaši atzīts, ka Baltijas valstis gan atsevišķi, gan kopā ir bijušas visveiksmīgākās no bijušās Padomju Savienības valstīm, pārejot no kontrolētas plāna ekonomikas uz tirgus ekonomiku. Visu triju valstu — Latvijas, Lietuvas un Igaunijas — banku sistēma bija reformu pirmajās rindās, tās strauji auga, galvenokārt pateicoties lielajam tirdzniecības apjomam starp Rietumiem un bijušo Padomju Savienību. Taču, kā mēs varējām pārliecināties, straujā izaugsme ir radījusi vēl satriecošāku banku sabrukumu. Neskatoties uz banku sektora straujās izaugsmes un komerciāli veiksmīgās darbības tēlu, patiesā realitāte bija pavisam citāda. Nevienā no pārejas valstīm nav pieredzējušu komercbaņķieru, jo bijušās Padomju Savienības banku sistēma bija relatīvi vienkārša. To vadīja un atbalstīja valsts. Jaunajām komercbankām bija jāiemācās nostāties uz savām kājām un attīstīties kā neatkarīgiem privātuzņēmumiem. Diemžēl jaunajiem baņķieriem trūka plašas pieredzes un kompetences, kas ir nepieciešama, lai veiksmīgi vadītu banku. Turklāt viņiem bija jāstrādā pārējas laika ekonomikā. Šajos apstākļos aizdošana ir ārkārtīgi riskanta, jo aizņēmēji paši ir ļoti vājā pozīcijā, bet arī viņiem ir jāmācās par brīvas ekonomikas darbību. Valstīs ar attīstītu tirgus ekonomiku, tādās kā Rietumeiropā, baņķieriem ir daudz drošāka aizdevumu darījumu vide, jo tur ir stipri likumi, finansu uzskaite ir saskaņota ar starptautiskajiem standartiem, ir viegli pieejami nodrošinājumi un ļoti pieredzējuši komercaizņēmēji. Taču pat senas un spēcīgas bankas, tādas kā “Barings” Londonā (vairāk nekā 200 gadus veca) un banka “Banesto” Spānijā, arī sabrūk. Ir skaidrs, ka banku darbība ir riskants bizness un tām ir jābūt labai vadībai un stingrai kontrolei.

Taču banku problēmas Latvijā 1995. gadā un šobrīd Lietuvā nav radušās galvenokārt augšminēto iemeslu dēļ. Tās nebija “parastas” banku krīzes, kādas ir bijušas rietumu valstīs. Ja mēs uzmanīgāk palūkojamies uz Latvijas un Lietuvas banku problēmām, ir redzams līdzīgs modelis. Vairums problēmu ir pašu grimstošo banku dēļ, nevis ārēju faktoru dēļ. Latvijas un šobrīd arī Lietuvas banku problēmu vienīgais galvenais iesmesls ir neapdomīga darbība vai banku ļaunprātīga izmantošana no akcionāru puses. Lai mēģinātu izprast šāda veida ļaunprātīgu izmantošanu, mums jāsalīdzina situācija rietumvalstīs un Latvijā un Lietuvā pēc neatkarības atgūšanas.

Rietumu bankās akcionāri kļūst par bankas pašu kapitāla īpašniekiem, iemaksājot akciju kapitālā naudu par akcijām, un tad ļauj direktoriem un vadībai vadīt banku diendienā. Ir akcionāru iecelta direktoru padome, kas atbild par to, lai banka savā darbībā ievērotu likumus un centrālās bankas noteikumus, sargātu noguldītāju fondus un gūtu patiesu un godīgu peļņu. Akcionāri nedrīkst aizņemties no bankas lielas summas, jo tā būtu ļaunprātīga viņu stāvokļa izmantošana. Jo — ja viņi varētu aizņemties savus pašu fondus, kas iemaksāti kapitālā, viņu ieguldījums bankas kapitālā nebūtu pakļauts riskam gadījumā, ja bankai rastos zaudējumi. Tā vietā akcionāri saņem dividendes par savu ieguldījumu, ja pēc nodokļu nomaksas un peļņas novirzīšanas kapitāla bāzes stiprināšanai pāri paliek pietiekama tīrā peļņa. Tīro peļņu nosaka saskaņā ar starptautiskajiem grāmatvedības standartiem un pēc starptautisko auditoru pārbaudes.

Latvijā 1995. gada vidū un nesen Lietuvā sabrukušo banku akcionāru uzvedība nebija normāla. Faktiski šīs bankas sabruka galvenokārt akcionāru neapdomīgās prakses rezultātā. Jauno privāto banku akcionāriem ir pilnīgi atšķirīgs viedoklis par banku darbību. Akcionāri uzskata savu banku par līdzekli noguldītāju līdzekļu piesaistīšanai, kurus pēc tam izmanto savu privāto darījumu finansēšanai ārpus bankas. Viņu galvenais mērķis nav izveidot banku par stipru, rentablu un stabilu komercuzņēmumu ar savām tiesībām, bet gan pēc iespējas ātrāk piesaistīt noguldītāju līdzekļus un tad izdot tos no bankas kā aizdevumus citiem komercuzņēmumiem ar augstu riska pakāpi. Vairums šo aizdevumu ir ar zemiem procentiem, un tie nekad netiek atmaksāti. Šo aizdevumu procentiem patiesībā nav nozīmes, jo aizņēmušies akcionāri nekad nemaksā procentus. Viņi uzskata, ka banka pieder viņiem un tāpēc tas nav nepieciešams. Daudzos gadījumos akcionāri neatklāj savu patieso identitāti un slēpjas aiz bezvārda beznodokļu zonas firmām. Tāpat arī aizdevumi netiek piešķirti nevis tieši viņiem, bet gan citām bezvārda “beznodokļu zonu firmām”. Tādējādi akcionāri var izvairīties no nodokļiem un noslēpt, kas notiek ar noguldītāju līdzekļiem. Šī metode tiek pielietota tā, ka centrālajai bankai un ārējiem auditoriem jāatzīst, ka ir gandrīz neiespējami noteikt akcionāriem izsniegto aizdevumu pilno apjomu.

Daudzos gadījumos akcionāri nav iemaksājuši reālu kapitālu, bet tā vietā, sadarbojoties ar banku vadību, izmanto dubulto grāmatvedību, lai radītu fikciju, ka viņu līdzekļi ir iemaksāti kā bankas kapitāls. Patiesībā gan Latvijas Banka, gan Lietuvas Banka ir konstatējušas, ka kapitāls bieži nav reāls un akcionāriem nav personīgu līdzekļu, kas būtu pakļauti riskam, ja banka sabrūk. Taču, tā kā šie konti ir noformēti tā, lai parādītu, ka kapitāls eksistē, akcionāri pieprasa dividendes no peļņas par viltus kapitālu. Kā jau minēts, aizdevumi nekad netiek atmaksāti, bet tiek pārrakstīti un vēlreiz pārrakstīti grāmatvedības dokumentos, lai noslēptu zaudējumus. Dažreiz akcionāri nespēj atmaksāt aizdevumus, un dažreiz viņi negrib to darīt. Jebkurā gadījumā aizdevumu un procentu neatmaksāšana rada bankai reālus zaudējumus — bankas līdzekļi ir izsniegti aizņēmējiem un neatgriežas. Šīm bankām rodas zaudējumi — aizdevumu zaudējumi, bet tā kā akcionāri slēpj šos zaudējumus, pārskatos parādās peļņa. Neskatoties uz šo pārskatu nepatiesumu, akcionāri pieprasa dividendes, kas ir papildus zaudējums bankai. Šajā gadījumā akcionāri saņem lielo vinnestu, un noguldītāji ir lieli zaudētāji. Akcionāri ir ļoti izdevīgā situācijā, jo:

Viņi neko neiemaksā, bet rada viltus grāmatojumus, lai rādītu, ka kapitāls tiek iemaksāts.

Viņi visu aizņemas paši sev.

Viņi nemaksā procentus un nekad neatmaksā aizņēmumus.

Viņi noslēpj aizņēmumu zaudējumus un rada viltus peļņu.

Viņi saņem dividendes par viltus peļņu, kuras maksā no noguldījumiem.

Viņi slēpjas aiz beznodokļu zonu firmām, un tāpēc viņus nepazīst.

Par viņiem nezina, tāpēc viņi nemaksā nodokļus.

Ja banka sabrūk šo darbību rezultātā, viņi no saviem līdzekļiem nezaudē neko.

Tā nav daiļliteratūra — šie fakti ir atklājušies Latvijā un Lietuvā.

Neapdomīgā un ļaunprātīgā sava stāvokļa izmantošana no akcionāru puses galu galā noveda pie katastrofas, kas radīja likviditātes — skaidras naudas plūsmas — problēmas, jo aizplūstošie aizdevumi nekad neatgriezās. Kamēr bankām vēl izdodas piesaistīt jaunus sabiedrības noguldījumus, tās kādu laiku var noslēpt skaidras naudas plūsmas problēmas, bet galu galā, kā tas notika ar abu valstu sabrukušajām bankām, bankām beidzas līdzekļi. Tā kā šīm bankām ir zaudējumi, noguldītājiem ir jāzaudē savi līdzekļi, jo aktīvi (bankas izsniegtie aizdevumi), kuri būtu jāizmaksā noguldītājiem, ir nevērtīgi, jo aizņēmušies akcionāri nespēj atmaksāt aizdevumus. Neapdomīgo akcionāru darbība nav nedz noguldītāju, nedz banku interesēs, kā viņi apgalvo, bet tikai un vienīgi viņu savtīgajās interesēs. Abās valstīs, kad centrālās bankas mēģināja kontrolēt un apturēt ļaunprātīgo izmantošanu, komercbankas izmantoja visus iespējamos līdzekļus, ieskaitot politiskos sakarus, lai cīnītos pret jaunajiem noteikumiem. Kad šīm bankām beidzās līdzekļi un tās sabruka, akcionāri un vadība vainoja visus, izņemot sevi, kas īstenībā radīja sabrukumu. Protams, īpaša vainas nasta tiek uzkrauta centrālajai bankai — par to, ka darīja galu “labajiem laikiem”.

Patiesībā pēdējo divu gadu laikā gan Latvijas, gan Lietuvas centrālās bankas mēģināja tikt galā ar šāda veida ļaunprātībām, ieviešot jaunus noteikumus. Tie bija:

Ierobežojumi attiecībā uz aizdevumiem akcionāriem.

Prasība, lai bankas pienācīgi novērtē aizdevumus, kad aizdevumi netiek atdoti.

Prasība, lai bankas savos pārskatos atspoguļo zaudējumus no aizdevumiem.

Prasība, lai banku pārskatus pārbaudītu starptautiskie auditori.

Dividenžu izmaksu ierobežošana, ja nav reālas peļņas.

Mēģinājumi panākt, lai bankas uzrādītu beznodokļu zonu firmu patiesos īpašniekus.

Prasību pastiprināšana attiecībā uz banku grāmatvedību, pieprasot ievērot starptautiskos grāmatvedības standartus.

Taču visi banku eksperti atzīst, ka, ja bankas akcionāri un vadība ir nolēmuši pārkāpt likumu un noteikumus, nekāda banku uzraudzība nenovērsīs sabrukumu. Rietumvalstu banku kontrole balstās uz fundamentālo priekšnoteikumu, ka akcionāri un vadība ir godīgi, uzticami, kompetenti cilvēki un darbojas bankas un tās noguldītāju interesēs. Diemžēl tā tas nebija sabrukušajās Latvijas un Lietuvas bankās.

Līdztekus problēmām ar neapdomīgiem akcionāriem, arī neveiksmīgo komercbanku vadība bija ļoti vāja, un tai trūka reālas banku darbības pieredzes. To iecēla akcionāri, un, kad akcionāri izmantoja bankas līdzekļus savām privātajām vajadzībām, vadība nespēja viņus apturēt. Diemžēl, kā tas vērojams visās abu valstu sabrukušajās bankās, to vadītāji ir bezspēcīgi reprezentācijas šefi. Diemžēl daudzos gadījumos vadība sadarbojās ar negodīgajiem akcionāriem, radot viltus grāmatvedības ierakstus un pārskatus, lai noslēptu reālo situāciju. Šie viltus ieraksti slēpj bankas līdzekļu (faktiski noguldītāju naudas) pārvietošanu ārpus valsts uz šo akcionāru ārvalstu kontiem, parasti “nodokļu ostās”, izmantojot anonīmas beznodokļu firmas, kas reģistrētas Panamā, Menas salā un citur. Šie pārvedumi tiek dēvēti par aizdevumiem “godīgiem” aizņēmējiem. Taču, kad uzraugi iepazīstas ar patiesajiem datiem, atklājas, ka fondi faktiski ir aizgājuši pa citu ceļu un bieži ir pa tiešo iemaksāti ārējā bankas kontā, kas saistīts ar kādu akcionāru. Vadības radītie viltus grāmatvedības ieraksti ir paredzēti, lai maldinātu centrālās bankas uzraugus, auditorus un, protams, valsts nodokļu iestāžu amatpersonas. Visu šo kriminālo darbību veic cilvēki, kas sevi dēvē par baņķieriem un aicina sabiedrību noguldīt līdzekļus viņu bankās.

Par laimi Latvijā un Lietuvā ir baņķieri, kuri pieliek visas pūles, lai komercbankas būtu stipras un stabilas. Abu valstu nākotnes banku sistēmas tiks veidotas no esošajām bankām, un daudzās starptautiskās finansu un palīdzības organizācijas sniegs tām finansiālu un tehnisku atbalstu. Tā kā gan Latvija, gan Lietuva turpinās virzīties uz dalību Eiropas Savienībā, ir svarīgi, lai mēs radītu uzticamas un īstas bankas, kas godīgi un efektīvi apkalpos ekonomiku.

Eiropas Savienības padomnieks

Latvijas Bankā Maikls J. Borks

1996. gada 22. janvārī