Vakar Latvijas Pašvaldību savienības Domes sēdē: domu mezgli, šī gada budžeta risinājumi

Domnieki par budžetu

Vakar, 24.janvārī, Rīgā notika Latvijas Pašvaldību savienības Domes sēde, kurā sprieda par 1996.gada valsts budžeta projektu.

Par gaidāmās apspriedes saspringto gaisotni liecināja domnieku viedokļi par pašvaldību budžeta daļu pašreizējā valsts budžeta projektā.

Māris Niklass, Cēsu rajona padomes priekšsēdētājs:

— Ir dažāda līmeņa pašvaldības — rajona, pagasta un pilsētu pašvaldības. Pagājušajā gadā no valsts budžeta pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondam bija atvēlēti 52 miljoni latu, tagad projektā plānoti tikai 20 miljoni. Lai kompensētu šo iztrūkumu, ir izdomāts, ka 15 procentu vietā no ienākuma nodokļa, ko pagasts un pilsēta atdeva rajonam, tagad ir 30 procenti, tas ir dubultīgi. Tātad šo nabadzību grib glābt uz pagastu un pilsētu rēķina. Mūsuprāt, vajadzēja saglabāt tādu pašu sistēmu, kāda bija pagājušajā gadā, t.i., 15 procentus pagasti un pilsētas no ienākuma nodokļa atdeva rajonam un vēl trūkstošo papildināja no valsts budžeta. Tagad mūsu ienākumi būs par trešdaļu mazāki nekā pagājušajā gadā.

Ja paliks tā, kā ir valsts budžeta projektā, mums būs jāsamazina gultu skaits slimnīcās vai arī nāksies “apcirpt” skolu vajadzības un veikt citus pasākumus.

Nikolajs Stepanovs, Gulbenes rajona padomes priekšsēdētājs:

— Tas budžeta projekts, ko Ministru kabinets iesniedzis Saeimai, visu līmeņu pašvaldības nebūt neapmierina. Ņoti iespējams, ka lielo pilsētu pašvaldības tas apmierina, bet pārējās pašvaldības gan ne. Mēs meklējam kompromisu. Šis budžeta variants, ja tiks apstiprināts, vispirms sāpīgi ietekmēs iedzīvotāju dzīves līmeni, jo ļoti daudzas sociālās problēmas paliks neatrisinātas un arī tās funkcijas, ko valdība ar likumu uzlikusi pašvaldībām, paliks neveiktas, jo nav paredzēts attiecīgs finansiālais segums. Šīs funkcijas jau tagad paliek tikai uz papīra, un jautājums par to izpildi izraisa vienīgi nevajadzīgus kašķus. Mēs, protams, saprotam, ja nav līdzekļu, tad to tiešām arī nav, bet tos, kas ir, var saprātīgāk pārdalīt, un ir arī jautājumi, kurus kopā ar pašvaldībām tomēr var atrisināt. Tāpēc mēs arī šodien esam nākuši apspriesties.

Bez Pašvaldību savienības Domes locekļiem sēdē piedalījās Ministru prezidents Andris Šķēle, īpašu uzdevumu ministrs pašvaldību lietās Ernests Jurkāns, finansu ministrs Aivars Guntis Kreituss, Ministru prezidenta padomnieks Gundars Bērziņš.

Domes sēdi atklāja Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētāja vietnieks Jānis Ruško. Viņš pastāstīja, ka ir izveidojušās nesaskaņas starp iepriekšējo valdības un Pašvaldību savienības parakstīto vienošanās protokolu un patlaban valdības akceptēto valsts budžeta projektu. Finansu ministrija piedāvā budžeta projektu, kurā paredzēts pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondam piešķirt 20 miljonus latu, tas ir ievērojams kritums, salīdzinot ar vienošanās protokolā paredzētajiem 49 miljoniem. Arī pašvaldībām paredzēto līdzekļu kopapjoms budžetā — 211 miljoni — ir ievērojami mazāks nekā iepriekšējā gadā. Taču valdība ar likumu ir uzticējusi pašvaldībām tādas jaunas funkcijas kā pagastu tiesa, dzīvokļu fonda privatizācija, skolēnu pārvadāšana ar autobusiem un citas.

Noslēgumā Jānis Ruško sacīja: “Vērtējot sekas, kādas var rasties, ja Saeimā apstiprinās šo 20 miljonu latu mazo summu pašvaldību finansu izlīdzināšanai, ir skaidrs, ka jāmaina pašvaldību finansu izlīdzināšanas algoritms, lai citādā veidā nodrošinātu pašvaldību funkcionēšanu.”

Sanāksmes gaitā vairākkārt tika pieminēta šī algoritma nepilnības, taču tā maiņa šobrīd ir nereāla — valsts budžeta apstiprināšanu vairs nedrīkst atlikt uz vēlāku laiku.

Pēc Andra Šķēles runas izvērtās plašas debates, kurās runāja Rīgas Domes priekšsēdētājs Māris Purgailis. Viņš īpaši uzsvēra nepieciešamību izstrādāt budžeta virsnormatīvo ienākumu (20 procenti paredzēti pašvaldībām) sadales mehānismu. Tam jābūt izstrādātam reizē ar valsts budžeta pieņemšanu. Viņš arī pauda neapmierinātību ar to, ka valdība plāno budžeta deficītu samazināt uz pašvaldību rēķina.

lībnieki vairākkārt rosināja mainīt iepriekšējo valdības un pašvaldību sarunu protokolu, izteica neapmierinātību, ka ar Ministru kabineta noteikumiem tiek regulēts pašvaldību darbs. Domes locekļi atbalstīja priekšlikumus par nodokļu iekasēšanas un tās uzraudzības uzticēšanu pašvaldībām, kas garantētu lielākus ienākumus visai valstij.

Sanāksmē vairākkārt asi un pamatoti tika kritizēts Finansu ministrijas darbs. Tādēļ plašu runu teica un uz daudziem jautājumiem atbildēja arī finansu ministrs Aivars Kreituss. Viņš teica: “Mēs varam ieklausīties jūsu priekšlikumos, kas izskanēja par akcīzes nodokļa iekasēšanu. Mēs tos viennozīmīgi atbalstām. Arī citi priekšlikumi ir apsverami. Ir jātiek ārā no šīs bedres, kurā esam. Mēs vairs nedrīkstam aizņemties naudu. Pašreiz iekšējais aizņēmums ar valsts parādzīmēm ir jau 92 miljoni latu, turklāt, ja aizņemšanās termiņš ir garāks, valstij jāmaksā 40 procenti. Tā ilgi turpināt nedrīkst. Drīz mēs tās parādzīmes vairs nevarēsim apmaksāt, un visa valsts nokļūs bankas “Baltija” situācijā. Mēs kā valsts būsim bankrotējusi.”

Turpinājumā runāja Ernests Jurkāns. Arī viņš aicināja Domes locekļus izprasts finansiālo stāvokli valstī un kopīgiem spēkiem meklēt risinājumu, lai neiestrēgtu valsts budžeta apstiprināšana Saeimā.

Domes sēdē pieņēma arī lēmumu par 1996.gada valsts budžeta projektu. Vēl vakardienas apspriedē izskatīja jautājumu par Pašvaldību savienības budžetu 1996.gadam, par Latvijas pašvaldību sapulces organizēšanu un citus.

Ventspils pilsētas mērs Aivars Lembergs izteica daudzus ierosinājumus un asi kritizēja budžeta projektu. Viņš akcentēja domu, ka mūsu valsts budžeta projekta sastādīšanas filozofija joprojām ir viscaur padomiska, proti, valdība diktē pašvaldībām, kur un kā tām jāizlieto savi finansu līdzekļi, daži Finansu ministrijas ierēdņi nosaka līdzekļu sadali pašvaldībām. Sanāksmes dalībnieki vairākkārt rosināja mainīt iepriekšējo valdības un pašvaldību sarunu protokolu, izteica neapmierinātību, ka ar Ministru kabineta noteikumiem tiek regulēts pašvaldību darbs. Domes locekļi atbalstīja priekšlikumus par nodokļu iekasēšanas un tās uzraudzības uzticēšanu pašvaldībām, kas garantētu lielākus ienākumus visai valstij.

Sanāksmē vairākkārt asi un pamatoti tika kritizēts Finansu ministrijas darbs. Tādēļ plašu runu teica un uz daudziem jautājumiem atbildēja arī finansu ministrs Aivars Kreituss. Viņš teica: “Mēs varam ieklausīties jūsu priekšlikumos, kas izskanēja par akcīzes nodokļa iekasēšanu. Mēs tos viennozīmīgi atbalstām. Arī citi priekšlikumi ir apsverami. Ir jātiek ārā no šīs bedres, kurā esam. Mēs vairs nedrīkstam aizņemties naudu. Pašreiz iekšējais aizņēmums ar valsts parādzīmēm ir jau 92 miljoni latu, turklāt, ja aizņemšanās termiņš ir garāks, valstij jāmaksā 40 procenti. Tā ilgi turpināt nedrīkst. Drīz mēs tās parādzīmes vairs nevarēsim apmaksāt, un visa valsts nokļūs bankas “Baltija” situācijā. Mēs kā valsts būsim bankrotējusi.”

Turpinājumā runāja Ernests Jurkāns. Arī viņš aicināja Domes locekļus izprasts finansiālo stāvokli valstī un kopīgiem spēkiem meklēt risinājumu, lai neiestrēgtu valsts budžeta apstiprināšana Saeimā.

Domes sēdē pieņēma arī lēmumu par 1996.gada valsts budžeta projektu. Vēl vakardienas apspriedē izskatīja jautājumu par Pašvaldību savienības budžetu 1996.gadam, par Latvijas pašvaldību sapulces organizēšanu un citus.

Vairis Ozols,

“LV” iekšpolitikas redaktors

Diez vai es varēšu izvairīties no tās pesimistiskās noskaņas, ar kuru savu runu beidza iepriekšējais runātājs. Bet, es uzskatu, ir labāk runāt patiesību nekā nodarboties ar pašapmānu. Šī valdība tika apstiprināta Ziemassvētku laikā, valsts budžeta nebija, likums par budžeta iesniegšanu Saeimā nebija izpildīts. Situācija valsts kasē bija vairāk nekā dramatiska. Mēs šobrīd esam veikuši nelielu stāvokļa analīzi — ko šī valdība ir saņēmusi mantojumā no iepriekšējās. Vadoties no savas iepriekšējā darba pieredzes, es varu izdarīt šādu secinājumu: ja būtu uzņēmums ar šādu finansiālo stāvokli, kāds ir valstī, es neuzņemtos tā vadību, jo tāds uzņēmums ir bankrotējis. Es nedomāju šo bankrotu nekādā veidā — ne ar ilūzijām, ne ar pašapmānu vai ar tautas mānīšanu — virzīt tālāk.

Budžets ir jāapstiprina, lai ir pamats tālākajam darbam. Budžeta projektu pieņēmām tik apcirptu, tik sasprindzinātu, cik šobrīd mēs varam atļauties. Tas nozīmē, ka šobrīd budžetu veido tikai algas, sociālais nodoklis un ēku uzturēšanas izdevumi. Budžetā nav investīcijas daļas. Nav perspektīvu šobrīd. Ir vienkārša konstatācija, vadoties pēc paredzamajiem ienākumiem. Skaidrs, ka šāds budžets jau pats likumsakarīgi izraisa strukturālas izmaiņas. Ar šādu budžetu nevarēs ilgi dzīvot, tas nav arī ilglaicīgs. Tādēļ valdība ir uzsākusi veselu virkni pasākumu, un jau tuvākajā laikā, izmantojot visas tiesības, kādas atļauj likumdošana, mēs darīsim visu, lai atdzīvinātu tautsaimniecību.

Mēs neceram ar kaut ko papildināt budžetu, ja nespēsim ieņemt vairāk no tā, kas paiet garām valsts kasei, kā arī ja nespēsim atdzīvināt tautsaimniecību, kas vienīgā spēj dot naudu. Pagājušā gada precizētais budžeta deficīts ir 90 miljoni latu un vēl procenti par šo summu, kas nākotnē būs jāmaksā. Ir jāpieskaita vēl šī gada budžeta deficīts — 60 miljonu latu; tātad 150 miljonu latu, kā arī vēl procenti par apkalpošanu.

Nacionālais kopprodukts, salīdzinot ar 1995.gadu, ir krities, no kurienes radīsies nauda? Vakar runāju ar Starptautiskā valūtas fonda pārstāvjiem. Kā zinām, Starptautiskais valūtas fonds pagājušajā gadā pārtrauca sarunas ar Latvijas valsti tās politikas dēļ, kādu tobrīd piekopa Latvija. Es esmu priecīgs, ka Finansu ministrijas un valdības rīcība ir pietiekami stingra un konsekventa un Starptautiskais valūtas fonds atkal ar mums uzsācis sarunas. Kāpēc tas ir tik svarīgi? Starptautiskais valūtas fonds ir institūcija, kas mūsu valsti vērtē no finansiālā viedokļa. Ja par mums nav slēdziena vai ja tas ir negatīvs, tad starptautiskajā valūtas tirgū Latvija kā valsts beidz funkcionēt. Vakar es sapratu, ka mums ir cerības atgriezties un ieņemt tādas valsts nostāju, kas ir nolēmusi sakārtot savu saimniecību. Starptautiskais valūtas fonds ir gatavs kreditēt importa un eksporta bilanci. Es domāju, ka mēs izturēsim plānotos konsekventos pasākumus, par kuriem es atskaitījos — jā, man nav kauns teikt: es atskaitījos cilvēkiem no Starptautiskā valūtas fonda, jo tas ir vajadzīgs. Un viņi man sacīja, ka šie pasākumi ir pieņemami. Ja viņu galīgais spriedums būs pozitīvs, tad mēs varēsim pārkreditēt budžetu ar daudz lētākiem resursiem.

Šobrīd valdība finansē budžeta deficītu, aizņemoties naudu valsts iekšienē (resursi jau tā ir niecīgi, un tie tiek atrauti no tautsaimniecības), un ir gadījumi, kad efektīvākā kredītlikme sasniedz pat 40 procentus. Valdība šobrīd maksā par vislikvidītākajiem papīriem — tas ir mūsu mantojums — četrdesmit procentus gadā. Tas ir asolūti nenormāli.

Es domāju, ka neviena ministrija, neviena pašvaldība nav apmierināta ar valsts budžeta projekta skaitļiem. Pieļauju, ka starp pirmo un otro lasījumu tiks ieviestas korekcijas. Rīt es gatavojos Saeimā pateikt: ja korekcijas palielinās budžeta deficītu, ja skars izdevumu daļas palielinājumu bez pamata vai arī tiks optimizēta ieņēmumu daļa, tad šī valdība tālāk vairs nestrādās. Es netaisos vadīt tādu valdību. Mani “priecina” tie kungi, kas māna un stāsta, ka varam tik aizņemties naudu un varam to drukāt, cik tīk, ja algām pietrūkst naudas. To var darīt, bet pēc diviem trim gadiem šī valsts būs bankrotējusi. Tā nonāks Meksikas līmenī vai Albānijas līmenī, par kuru runā Zīgerists.

Ko mēs varam darīt? Šogad mēs visvairāk “izspiedīsim” no Privatizācijas aģentūras. Tas nozīmē, ka mūsu līdzekļus netieši “noēd” valsts uzņēmumi, kas netieši tiek subsidēti, bet strādā neefektīvi. Jau šī gada februārī mēs apstiprināsim visplašāko privatizējamo objektu sarakstu un cītīgi meklēsim prasmīgus uzņēmējus, kuru rokās tos nodot.

Vēl mēs daudz esam runājuši par reformām, bet faktiski daudzos gadījumos esam tās iesaldējuši. Man žēl, ka ar šo jautājumu jānodarbojas valdībai, kurai nav vienas partijas pārsvara. Tāpēc šīs lietas ir grūti darīt. Šobrīd ir aktuāla izglītības reforma un tie jautājumi, kas jums, pašvaldību pārstāvjiem, sāp, jo skolas tiek finansētas no pašvaldību līdzekļiem. Taču mēs saskatām iespēju šajā jomā mainīt situāciju. Ir zināms, ka Latvijā uz vienu skolotāju vidēji ir 8 skolēni. Kaimiņvalstīs normāla slodze ir 15—17 skolēnu uz skolotāju, pat 22. Acīmredzot tas nav pieņemami, ka skolas uztur pašvaldība, bet algas skolotājiem maksā valdība. Es jau esmu vienojies ar izglītības ministru, un šis ir viens no principiālajiem jautājumiem, kas tiks izmainīts. Es ceru, ka jūs spēsit sašķirot, cik jūsu pašvaldību teritorijā ir skolotāju, kāda ir viņu kvalifikācija, cik liela slodze ir skolotājiem un cik jāmaksā. Šai naudai ir jābūt jūsu rokās. To valdība šogad atrisinās. Izglītības reformas scenārijs skars arī dublēšanos, kas vērojama izglītības sistēmā. Visas izglītības iestādes tiks nodotas vienas ministrijas pārraudzībā. Arī izmaksu atšķirības uz vienu studējošo ir pārāk lielas. Izglītības ministrijas pakļautībā esošajās mācību iestādēs tās ir 20—70 latu, bet Zemkopības ministrijas mācību iestādēs tās ir 200—500 latu. Šeit rezerves ir.

Vissmagākās problēmas saistās ar sociālās reformas uzsākšanu. Ir pietiekams pamats lauksaimniekiem uztraukties par viņu sociālā nodokļa apmēriem un maksas kārtību. Mēs šogad — tas ir vienīgais izņēmums, kam es piekrītu,— netieši to dotēsim. Taču es domāju, ka ne mēs, ne jūs neesam visu izdarījuši, lai cilvēkiem izstāstītu, kas ir sociālā reforma, kā tā turpmāk darbosies. Vulgāri skaidrojot būs tā: valsts garantēs tikai kukuli maizes dienā, turklāt neatkarīgi no tā, vai jūs esat bijis labs strādnieks vai pļēgurs, vai esat strādājis vai neesat, bet par pārējā uzkrāšanu būsit atbildīgs pats. Pats izvēlēsieties, cik pārticīgi pavadīsiet savus pensijas gadus. Šie ir smagi jautājumi, kurus cilvēki grūti uztver.

Es pieņemu kritiku, kas norāda, ka lielas rezerves slēpj valsts aparāts. Pie šī jautājuma mēs ķeramies klāt. Budžeta struktūrā šīs lietas neparādās, jo budžeta struktūra ir tāda pati kā agrāk. Bet jau tagad ir skaidrs, ka valstij nav vajadzīgi 4—5 militāro resoru štābi, nav vajadzīgi divi valsts televīzijas kanāli, ko uztur budžets. Pietiek ar vienu, un privātie uzņēmēji pratīs apsaimniekot to otru, turklāt vēl labi samaksāt valstij par piešķirto ētera laiku un frekvenci. Tā mēs varam atrast daudzas iespējas. Es ceru, ka arī mana paša aktīvā rīcība un šis skaudrais budžets piespiedīs visus ministrus un visus ierēdņus nopietni domāt par šo jautājumu.

Visskumjāk, ja mēs runājam par vienu, diviem, pieciem, desmit vai divdesmit miljonu lieliem deficītiem, kas pietrūkst vienā vai otrā gadījumā, bet tajā pašā laikā valsts kasei aiziet garām milzīgas summas. Mūsu un arī ekspertu aprēķini rāda, ka akcīzes nodokli par degvielu iekasē 50 procentu apmērā, tas ir, mēs zaudējam 20—30 miljonus, alkoholam tas pats — 50 procenti aiziet garām valsts kasei. Pievienotās vērtības nodoklis netiek iekasēts par 40 procentiem. Tās ir milzīgas rezerves!

Jautājums par Valsts ieņēmumu dienesta reorganizāciju ir nobriedis. Akcizēto preču nodokļu iekasēšana ir viena no prioritātēm, ar ko Finansu ministrija nodarbosies tūlīt pēc valsts budžeta — ceru... — pieņemšanas.

Protams, vieglāk būtu strādāt, palielinot budžeta deficītu, kā tas notika līdz šim: Godmaņa valdībai deficīts bija apmēram 3 miljoni latu, Birkava valdībai — 37 miljoni, Gaiļa valdībai — 90 miljoni latu.

Esmu jau teicis, ka tā bija kļūda, ka reformas tika apstādinātas un visu šo laiku netika aktīvi virzītas. Līdz šim cilvēkiem vēl bija kaut kādi uzkrājumi no iepriekšējā laika. Inflācija un šis stāvoklis valstī visu ir likvidējis. Mums ir jāpārtrauc līdzšinējā bezatbildība, jo cilvēkiem šobrīd ir divtik grūti to visu izturēt.

Kādā veidā valdība redz iespēju izpildīt likumu par valsts budžetu? Jābūt sarunu protokolam vai vismaz precizētai atsaucei par pašvaldību budžetu. Uzskatām, ka protokols, ko parakstīja pagājušā gadā, ir jāmaina. Tur minētos skaitļus mēs nespējam izturēt. Mēs ierosinām fiksēt vairākus jaunus momentus, par kuriem varam uzņemties atbildību. Mainot budžeta algoritmu, tos var fiksēt likumā par budžetu. Tāda nostāja nepieļaus nekādu valdības patvaļu kaut ko koriģēt atbilstoši sava darba veiksmēm vai neveiksmēm un par sliktu pašvaldībām, kā tas bieži vien ir noticis. Mēs šobrīd pašvaldībām nevaram piedāvāt vairāk par šiem 20 miljoniem latu, kas jau fiksēts pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondā.

Uzskatām, ka pašvaldībām ir dodama daudz lielāka rīcības brīvība, administrējot nodokļus. Ventspils un Daugavpils pašvaldības jau ir parādījušas, ka spēj iekasēt vairāk un precīzāk nekā valsts līdz šim. Zinu, ka astoņas pašvaldības ir tādā stadijā, ka var noslēgt šādu līgumu ar Finansu ministriju. Es domāju, ka var panākt vienošanos par papildu nodokļu administrēšanu, ne tikai par ienākuma nodokli. Pašvaldības varētu gūt sev labumu no papildu nodevām, kas saistās ar alkohola un tabakas tirdzniecību. Mēs varētu vienkāršot un novienādot privatizācijas līdzekļu pārdales procentus. Varbūt ir vēl virkne iespēju, ko pašvaldības ir gatavas risināt, bet tām to darīt liedz pašreizējie likumdošanas akti vai Ministru kabineta normatīvie dokumenti. Valdība ir gatava šos dokumentus virzīt Saeimā vai, ja tie ir valdības kompetencē, risināt šo dokumentu pārskatīšanu pati.

Mēs domājam, ka ne vienmēr ir bijusi iniciatīva arī no pašas Latvijas Pašvaldību savienības Domes. Elementāra likumu nesakārtošana lika jums šogad zaudēt 4 miljonus. Tas, kas palika pāri no fonda, atbilstoši likumam pārgāja valsts pamatbudžetā. Mēs esam gatavi ar jums vienoties un ierakstīt izmaiņas šajā likumā, un to iesniegt Saeimā, lai pašvaldību finansējums, kas uzkrājiem gada beigās, tiktu atstāts pašvaldībām.

Nevaram piekrist ierosinājumiem par pašvaldību izlīdzināšanas fonda algoritma maiņu.

Kritērijs par bērnu skaitu daudzbērnu ģimenēs, es domāju, šobrīd ir lieks, un mums šobrīd jāturas pie tiem kritērijiem, kādi bija pagājušajā gadā. Mēs piekrītam, un budžeta projektā ir ierakstīts, ka 20 procenti no valsts budžeta papildieņēmumu daļas tiks atvēlēti pašvaldībām. Vairāk solīt nevaram.

Vairis Ozols,

“LV” iekšpolitikas redaktors

(Pēc ieraksta diktofonā)