• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ko un cik varam atļauties. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 6.02.2001., Nr. 20 https://www.vestnesis.lv/ta/id/2819

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Cik nomirt skumji vienatnē, bez kaujas

Vēl šajā numurā

06.02.2001., Nr. 20

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ko un cik varam atļauties

Dr. habil. oec., prof. Oļģerts Krastiņš - "Latvijas Vēstnesim"

"Vai jūs varat atļauties vismaz trīs reizes nedēļā ēst gaļu, putnu gaļu vai zivi?" Gandrīz katras otrās Latvijas mājsaimniecības locekļi atbild, ka to viņi varot. Bet "samaksāt par nedēļu ilgām brīvdienām ārzemēs?" "To gan nevaram," - tā ir atbildējuši 82% respondentu.

Atbildes uz šādiem jautājumiem ir atkarīgas no mājsaimniecības vispārējā labklājības līmeņa un arī no izvēles prioritātēm.

Dzīves apstākļu pētījums

Pamatinformāciju par Latvijas iedzīvotāju dzīves apstākļiem un dzīves līmeni dod Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) mājsaimniecību budžetu pētījums. Tas koncentrējas galvenokārt uz mājsaimniecību ienākumu, patēriņa izdevumu un uzturlīdzekļu patēriņu, nedaudz jautājumu veltījot arī mājokļa apstākļiem, ilglietošanas inventāram mājsaimniecībā un citiem jautājumiem. Ārpus pētījuma paliek strādājošo darba apstākļi, respondentu veselības stāvoklis, drošība dzīvesvietā un attieksme pret noziedzību, sociālie kontakti sabiedrībā, iedzīvotāju politiskie uzskati u.c.

Dzīves apstākļus šādā paplašinātā skatījumā CSP pētī projekta NORBALT ietvaros kopā ar Norvēģijas Lietišķo sociālo pētījumu institūtu (FAFO). Pirmais šāds pētījums (aptauja) notika 1994. gada septembrī un vainagojās ar autorkolektīva monogrāfiju "Dzīves apstākļi Latvijā". - R.: VSK, 1996. - 353 lpp.

Otrs dzīves apstākļu pētījums projekta NORBALT ietvaros visās trijās Baltijas valstīs vienlaikus notika 1999. gada oktobrī. Latvijā aptauju veica 3081 mājsaimniecībā, kas nodrošina reprezentatīvus pētījuma rezultātus ne vien valstī kopumā, bet arī atsevišķās teritorijās, sociālās, demogrāfiskās un citās grupās. Šī pētījuma rezultāti ir apkopoti informatīvajā biļetenā "Dzīves apstākļu apsekojums Latvijā 1999. gadā". - R.: CSP, 2000. g. - 189 lpp.

Biļetens iegūto informāciju apkopo tabulu formā. Ir pievienoti metodoloģiski paskaidrojumi un pielikums par respondentu izlases izveidi un skarošanu.

Tas lasītājam ļauj labāk vērtēt, cik reprezentatīvi ir iegūtie dati. Pašreiz autorkolektīvs beidz monogrāfiska rakstura grāmatu par šo pētījumu.

No teiktā nevar secināt, ka starptautiskais dzīves apstākļu pētījums ir pamatīgāks vai kā citādi drošāks nekā regulārais mājsaimniecību budžetu pētījums. Vienkārši šiem pētījumiem ir atšķirīgi mērķi un uzdevumi, un tie papildina viens otru.

Piemēram, starptautiskā dzīves apstākļu pētījuma aptaujas anketa ir adresēta vienai personai, kas sniedz atbildes par mājsaimniecību, un vienai nejauši atlasītai 18 gadus vecai vai vecākai šīs mājsaimniecības personai, kas var arī nebūt tā pati, kura dod atbildes par mājsaimniecību. Kā redzams, aptauja ir vienreizēja. Mājsaimniecību budžetu pētījums paredz divas intervijas un to starplaikā mēnesi ilgu naudas izdevumu un citu saimniecisko notikumu pašreģistrāciju mājsaimniecībās. Izlases apjoms abos pētījumos ir aptuveni līdzīgs: 3-4 tūkstoši mājsaimniecību.

Līdz ar to mājsaimniecību budžetu pētījums dod daudz detalizētāku informāciju par iedzīvotāju ienākumiem, izdevumiem, patēriņu, bet dzīves apstākļu pētījumā iegūtā informācija ir vispārīgāka, aptverot pēc satura plašāku jautājumu loku. Dažos gadījumos abu pētījumu rezultātus var izmantot kā savstarpēji papildinošus.

Turpmāk aplūkosim starptautiskajā dzīves apstākļu pētījumā iegūtos rezultātus, kas ļauj spriest par mājsaimniecību iespējām maksāt izdevumus, kuri vairumā gadījumu vairs nav paši spiedīgākie un pirmās nepieciešamības izdevumi.

 

No nepieciešamā līdz iekārotajam

Trūcīgās un vidēji zemu situētās mājsaimniecībās, kādu diemžēl Latvijā ir daudz, lielākā daļa ienākumu aiziet uztura produktu iegādei un maksājumiem par mājokli, ieskaitot dārgos komunālos maksājumus. Abas šīs izdevumu grupas var uzlūkot par absolūti nepieciešamām un spiedīgām.

Ja pēc tam kas paliek pāri, jau paveras zināmas izvēles iespējas. Dažādas ģimenes atkarībā no ģimenes sastāva, dzīvesvietas, piederības kādai sociālai vai citai grupai un vienkārši no ieražām vai gaumes izvēlēsies tos vai citus iespējamos tēriņus, bet no pārējiem atturēsies. Lielākie maksājumi, kurus atļaujas ģimenes, bieži gada vai pat vēl ilgāka perioda ietvaros ir vienreizēji, piemēram, mēbeļu vai televizora iegāde, piedalīšanās ārzemju ceļojumā vai atpūta sanatorijā. Mājsaimniecību budžetu pētījumā samērā reti nākas konstatēt, ka šādi maksājumi notikuši aptaujas mēnesī. Mēģinot jautāt par notikušo pēdējā gada, trīs vai piecu gadu laikā, ir jārēķinās ar respondentu atmiņas iespējām. Pamēģināsim atcerēties - vai audiocentru (vai citu lielāku pirkumu) iegādājāmies pirms vienpadsmit mēnešiem vai būs pagājuši jau trīspadsmit? Ja nevarēsim atrast veikala izsniegtu dokumentu, atbilde būs nedroša. Tādēļ NORBALT pētījumā respondentiem līdzīgos gadījumos nejautāja par faktiski izdarītajiem pirkumiem un maksājumiem, bet par iespējām. Viens jautājumu bloks sākās ar šādu uzrunu: "Ja jūs to vēlētos, vai jūsu mājsaimniecība varētu atļauties šādus izdevumus?" Sekoja konkretizējums par deviņiem izdevumu veidiem (1. tabulas 1. aile).

Starp minētajiem izdevumiem nav iepriekš norādīto pašu spiedīgāko. Tomēr daļa jautājumu skar izdevumus, kur nedrīkstētu būt negatīvas atbildes. Piemēram, "segt neatliekamos medicīnas izdevumus", "maksāt par bērnu izglītību" u.c. Daži citi maksājumi ir izteikti brīvas izvēles, piemēram, samaksāt par nedēļu ilgām brīvdienām ārzemēs", "reizi mēnesī uzaicināt ciemos draugus" u.c.

Novērtējot iegūtos rezultātus (1. tabula), jāatzīmē, ka 62% respondentu maksāt par bērnu izglītību nemaz nav vajadzīgs, jo mājsaimniecībās bērnu nav. To mājsaimniecību locekļu, kurās bērni ir, atbildes sadalās samērā vienmērīgi starp piedāvātajām trim iespējām: "varam atļauties", "varam atļauties, tomēr ar grūtībām" un "nevaram atļauties". Ņemot vērā, ka šis jautājums ir aktuāls mazāk nekā pusei mājsaimniecību, no dažām turpmākajām izstrādēm tas ir izslēgts.

Izrādās, ka vairāk mājsaimniecību var nekā nevar segt neatliekamos medicīnas izdevumus, ēst gaļu, putnu gaļu vai zivi vismaz trīs reizes nedēļā, reizi gadā apmeklēt zobārstu. Kaut gan minētās prasības ir visai pieticīgas, tomēr samērā bieži ir saņemtas atbildes, ka minētos izdevumus var atļauties tikai ar grūtībām.

Tālāk 1. tabulas lejasdaļā uzrādītie izdevumi jau ir jāvērtē kā brīvas izvēles izdevumi, un šeit modālā (visizplatītākā) atbilde ir "nevaram atļauties". Tikai apmēram katra trešā mājsaimniecība var atļauties reizi mēnesī uzaicināt ciemos draugus, bet vairāk ir to, kas to nevar. Tikai katras ceturtās mājsaimniecības locekļi neknapinoties var atļauties apmeklēt maksas kultūras pasākumus (teātris, kino, koncerts).

Vairāk nekā puse, līdz pat četrām piektdaļām mājsaimniecību nevar atļauties iegādāties jaunus un/vai modernus apģērbus, nomainīt nolietotās mēbeles, samaksāt par brīvdienām ārzemēs.

Deviņi uzdotie jautājumi par iespējām nav vienlīdz nozīmīgi un raksturo mājsaimniecību labklājību dažādos līmeņos. Tādēļ aprēķināto procentu skaitļu summai vai vidējam atbilžu sadalījumam nav dziļākas zinātniskas nozīmes. Tomēr, šādus rādītājus aprēķinot, kā orientējošs secinājums ir redzams, ka visbiežāk respondenti devuši negatīvas atbildes: "nevaram atļauties".

 

Atteikties no kaut kā ir viegli, no visa - grūti

Ja visi iepriekš uzrādītie izdevumi ģimenei nav iespējami, no kaut kā vajag atteikties. Vairums ģimeņu vispirms atsakās no ārzemju ceļojumiem, pēc tam no mēbeļu apmaiņas, viesību rīkošanas un tā joprojām. Taču ir ģimenes, kur prioritātes sakārtotas citā secībā. Nebūs grūti atrast cilvēkus, kuri gribēs kaut reizi mūžā pabūt ārzemēs, pat tad, ja šī mērķa īstenošanai nāktos taupīt uz uztura un medikamentu rēķina.

Katra mājsaimniecība, kura visbiežāk ir ģimene, iepriekš minētajā sarakstā atradīs vienu divus izdevumu veidus, no kuriem var atteikties bez īpaša pārdzīvojuma. Varbūt, ņemot vērā savas īpatnības, kādi izdevumi nemaz nebūs vajadzīgi. Ja turpretī nākas atteikties no daudziem izdevumu veidiem, tas nevienam nebūs patīkami, jo būs smagi jāizjūt savs trūcīga vai pat nabadzīga cilvēka statuss.

Var pieņemt, ka mājsaimniecību locekļi, kuriem nākas atteikties ne vairāk kā no diviem no astoņiem uzrādītajiem (neskaitot bērnu izglītību) izdevumu veidiem, nosacīti var pieskaitīt sevi pie apmierinātiem, relatīvi labi situētiem, protams, uz vispārējā zemā labklājības fona. Ja nākas atteikties no 3-5 izdevumu veidiem, situācija jāvērtē kā vidēji nelabvēlīga, bet, ja nav pieejami 6-8 veidi, - kā izteikti nelabvēlīga (atcerēsimies, ka starp šiem veidiem bija izdevumi par pilnvērtīgu uzturu, medikamentiem, zobārstniecību). Tāds mājsaimniecību grupējums ļauj veidot kompaktākas tabulas un noskaidrot "iespēju sadalījumu" dažādās demogrāfiskās, sociālās, teritoriju u.c. grupās. Dzīves līmeņa pētījuma izpildītāji šādus aprēķinus ir nosaukuši par "atkarības indeksiem".

2. tabulā ir parādīts mājsaimniecību sadalījums pēc izdevumu veidu skaita, ko tās nevar atļauties, dažādos mājsaimniecību demogrāfiskos tipos. Iekavās liktie skaitļi ir iegūti pēc 40-100 respondentu atbildēm, tādēļ var nebūt pietiekami reprezentatīvi. Aplūkojot katru demogrāfisko tipu atsevišķi (pa rindiņām), redzams, ka savu tipu ietvaros visvairāk "apmierināto" ir starp precētiem pāriem ar vienu vai diviem bērniem - gandrīz 47% no visu šādu ģimeņu skaita. Jau vairākkārt esam rakstījuši, izmantojot citus datus, ka viens vai divi bērni ģimenē labklājību "neapēd". Ja vien vecāki ir jauni un tiem ir darbs, šādas ģimenes Latvijā ir relatīvi vislabāk nodrošinātas. NORBALT dzīves apstākļu pētījums vēlreiz apstiprina šo secinājumu. Kļūdainie apgalvojumi, ka arī pirmais un īpaši otrais bērns samazina ģimeņu labklājību, rodas no aprēķiniem, izsakot ģimeņu ienākumus, patēriņa izdevumus, pārtikas patēriņu u.c. Vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, nevis uz pieauguša patērētāja vienību, kā tas šajā gadījumā nepieciešams. Citiem vārdiem, nepamatoti pieņemot, ka maza bērna vajadzības, tajā skaitā uztura, ir tādas pašas kā pieaugušā.

Vēl samērā daudz "apmierināto" ir starp darbspējīga vecuma precētiem pāriem bez bērniem un vienas personas mājsaimniecībām, ja šī persona ir darbspējas vecumā.

Savukārt visnelabvēlīgākā situācijā atrodas pensijas vecuma vieninieki. 32% no viņiem ir spiesti atteikties gandrīz vai no visiem minētajiem izdevumu veidiem, bet ap 45% - no 3-5 veidiem. Kā liecina citi pētījumi, pensionāru ienākumi gandrīz pilnībā aiziet par uzturu un mājokli, nedaudz atlicinot zālēm. Pašreiz Latvijā jaunība ir priekšrocība, bet vecums saistās ar trūkumu.

Vērtējot pēc visu Latvijas mājsaimniecību datiem, visvairāk ir tādu mājsaimniecību, kuras nevar apmierināt 3-5 no uzrādītajām vajadzībām.

 

Iespējas citās grupās

Pēc izdevumu veidu skaita, kurus mājsaimniecības nevar atļauties, var grupēt arī dažādu teritoriju mājsaimniecības. Mājsaimniecības, kuras nevar atļauties tikai 0-2 izdevumu veidus, turpināsim saukt par "apmierinātām", bet tās, kuras nevar atļauties 6-8 veidus, - par "neapmierinātām".

Tādā skatījumā Latvijas pilsētās 34% mājsaimniecību ir apmierinātas (Rīgā - 33%), bet laukos - 32%. Savukārt neapmierināto mājsaimniecību īpatsvari ir šādi: pilsētās - 21% (Rīgā - 25%), laukos - 18%. Pārējās ir vidēji neapmierinātas mājsaimniecības, kurām nepietiek 3-5 vajadzībām, un tādu visvairāk ir laukos - 50% no visu aptaujāto lauku mājsaimniecību skaita.

Klasificējot pēc mājsaimniecības galvas sociālekonomiskā statusa, visvairāk apmierināto ir garīgu darbu strādājošo vidū (45%), pēc tam uzņēmēji un pašnodarbinātie (43%), bet vismazāk - nestrādājošo darba meklētāju vidū (15%). Savukārt vislielākais neapmierināto īpatsvars ir starp nestrādājošiem darba meklētājiem (48%) un pensionāriem (30%).

 

Kas noticis

pēdējos piecos gados

Dzīves apstākļu NORBALT pētījumi 1994. un 1999. gadā notika pēc lielās līnijās vienotas programmas. Taču jautājumi, ko uzdeva respondentiem atsevišķos pētījumu blokos, sakrīt tikai daļēji. Tāpat bieži atšķiras alternatīvo atbilžu varianti.

Jautājot, kādus izdevumus mājsaimniecības nespēja segt 1994. gadā, interesējās arī par pirmās nepieciešamības izdevumiem. Pavisam šajā blokā uzdeva 5 jautājumus - vai pēdējā gada laikā esat sastapušies ar ekonomiska rakstura grūtībām:

• nomaksāt kārtējos izdevumus;

• uzturēt siltumu mājās ziemas sezonā;

• ēst gaļu vai zivis biežāk nekā 1-2 reizes nedēļā;

• pirkt apģērbu vai apavus;

• piedalīties sabiedriskos vai kultūras pasākumos?

Katrā jautājumā bija jāizvēlas viena no četrām atbildēm: 1) grūtību nav bijis; 2) bijušas grūtības 1-2 reizes gadā; 3) 3-12 reizes gadā; 12 un vairāk reizes gadā.

Kā redzams, iegūtos rezultātus ar zināmām atrunām ar 1999. gada pētījuma rezultātiem var salīdzināt tikai pēdējos trīs jautājumos, izmantojot to mājsaimniecību īpatsvaru, kurām "grūtību nav bijis" (1994. g.) un "varam atļauties" (1999. g.).

Ēst gaļas un zivju ēdienus vismaz pāris reizes nedēļā 1994. gadā varēja atļauties 42% mājsaimniecību, 1999. gadā - 50%, piedalīties sabiedriskos un kultūras pasākumos - attiecīgi 32% un 29%, pirkt apģērbus un apavus - 20% un 7%. Pēdējam skaitlim varbūt vismaz daļēji jāpieskaita tās 10% mājsaimniecību, kuru locekļi uzskatījuši, ka jauni apģērbi viņiem nav vajadzīgi.

No dažu skaitļu salīdzinājumiem kādus plašākus secinājumus nevar izdarīt. Šim nolūkam vajadzēs izskatīt salīdzināmos datus visu pētījumu ietvaros. Pagaidām var piekrist pētījuma autoriem, ka Latvijas mājsaimniecību dzīves apstākļi kopumā ir raksturojami kā minimālā nodrošinājuma apstākļi. Ja tie rada mājsaimniecībām grūtības saglabāt sociālās saites ar draugiem un apkārtējo vidi, liek atteikties no kultūras pasākumiem, tas ilgstošākā perspektīvā var izteikti negatīvi ietekmēt nākamās paaudzes sociālo un kultūrorientāciju plašākā nozīmē.

1. tabula

Mājsaimniecību sadalījums pēc spējām

segt uzrādītos izdevumus, procentos

Izdevumi Neva - Varam Varam Nav Nav Kopā
ram atļau- atļau- vaja- atbil-
atļau- ties, bet ties dzīgi des
ties ar grū-
tībām
Maksāt par bērnu izglītību 10,9 12,4 14,0 62,0 0,8 100
Segt neatliekamos
medicīnas izdevumus 16,2 43,8 36,6 3,0 0,4 100
Ēst gaļu, putnu gaļu vai zivi
vismaz trīs reizes nedēļā 19,8 28,4 49,7 2,0 0,1 100
Reizi gadā apmeklēt zobārstu 20,8 29,7 43,8 5,6 0,2 100
Reizi mēnesī iet uz kino,
teātri vai koncertu 37,8 13,4 28,8 19,6 0,4 100
Reizi mēnesī uzaicināt
ciemos draugus 38,1 20,8 32,5 8,4 0,3 100
Iegādāties jaunas/modernas
drēbes 64,6 17,9 7,4 10,0 0,1 100
Nomainīt nolietotās mēbeles 77,2 8,6 2,3 11,8 0,1 100
Samaksāt par nedēļu ilgām
brīvdienām ārzemēs 81,7 6,0 4,3 7,8 0,1 100
Procentu skaitļu summa 367,1 181,0 219,4 130,2 2,5 900

Datu avots: "Dzīves apstākļu apsekojums Latvijā 1999. gadā". - R.: CSP, 2000. - 71. lpp.

2. tabula

Mājsaimniecību sadalījums pēc izdevumu veidu skaita,

ko tās nevar atļauties, procentos

Mājsaimniecības Izdevumu veidu skaits*
demogrāfiskais tips 0-2 3-5 6-8
Precēts pāris ar:
vienu vai diviem bērniem 46,9 41,6 11,5
trīs vai vairāk bērniem (35,5) (50,4) (14,1)
Nepilna ģimene ar vienu bērnu (30,1) (46,6) (23,3)
Pāris bez bērniem:
darbspējīgā vecumā 39,8 46,8 13,4
pensijas vecumā 25,2 55,0 19,9
Divu paaudžu mājsaimniecība 28,7 48,2 23,1
Trīs paaudžu mājsaimniecība 31,4 52,0 16,7
Vienas personas mājsaimniecība:
darbspējas vecumā 39,9 43,2 16,8
pensijas vecumā 23,4 44,5 32,1
Cits 36,3 44,6 19,0
Vidēji visās mājsaimniecībās 33,4 46,3 20,3

 

* No iepriekšējā tabulā uzrādītajiem izdevumu veidiem, atskaitot maksu par bērnu izglītību. Procentu skaitļi likti iekavās, ja tie aprēķināti pēc 40-100 respondentu atbildēm un var nebūt pietiekami reprezentatīvi. Datu avots iepriekšējais, 72., 73. lpp.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!