Nekādas augstākas vērtības par cilvēku, par indivīdu vienkārši nav

Latvijas inteliģence:
nemiers par šodienu, bažas par rītdienu

 Pagājušās nedēļas nogalē Rīgā, Latviešu biedrības namā, risinājās Latvijas Inteliģences apvienības atklātā sanāksme, kurā izskanējušo runu vienojošais temats bija “Krīze Latvijā. Ko darīt?”

Atklājot sanāksmi, Latvijas Inteliģences apvienības (LIA) valdes loceklis Jānis Škapars sacīja:

— Šo Latvijas Inteliģences apvienības atklāto sanāksmi esam iecerējuši kā turpinājumu tai sanāksmei, kas notika pagājušā gada 23.septembrī. Šajā laikā mēs esam izveidojuši Latvijas Inteliģences apvienību, kuras uzdevums ir apvienot inteliģenci kopīgai darbībai, lai veidotu Latvijas nākotni. Ministru prezidents Šķēles kungs, stājoties savā amatā un vēlāk akceptējot valsts budžeta projektu, salīdzināja stāvokli Latvijā ar bankrotējuša uzņēmuma situāciju. Mēs varam piekrist šim vērtējumam, taču jāpiebilst, ka izveidojusies vesela virkne neatliekami risināmu problēmu un šo problēmu samilšana nekavējoties jāapstādina. Pretējā gadījumā krīze var parvērsties par katastrofu.

Dažas no šīm problēmām. Iedzīvotāju nabadzība — ubagi uz ielām un vēl vairāk nabagu dzīvokļos. Visgraujošāk tas ietekmē pensionārus un bērnus. Otra problēma — latviešu tautas izmiršana. Tikko presē bija publicēti dati, ka pagājušajā gadā dzimušo skaits valstī ir bijis 22 tūkstoši, bet mirušo skaits — 39 tūkstoši.

Trešā — izglītības problēma. Latvijā daudzus gadu desmitus nebija analfabētisma. Tagad strauji veidojas analfabētu slānis. Tūkstošiem bērnu neapmeklē skolu un ubagodami klimst pa Rīgas ielām. Taču viņu uzskaite ir tik dezorganizēta, ka šis skaits tiek lēsts ļoti plašās robežās — no 2000 līdz 14 000 — atkarībā no tā, kura instance šos skaitļus paziņo.

Ceturtā problēma — noziedzība, ēnu ekonomika un korupcija. Es domāju, ka tas rada cilvēkos nedrošību gan uz ielām, gan savos dzīvokļos, gan citur.

Piektkārt — pamatvērtību sabrukums. Zagli mēs vairs nesaucam par zagli, izņemot gadījumus, kad nozagts kaut kas sīks. Mēs jau esam sākuši rakstīt presē: “.. viņš ir pietiekami bagāts, lai vairāk nezagtu un varētu vadīt mūsu valsts lietas.”

Kā redzat, sabiedrībā uzkrājušās ļoti smagas un būtiskas problēmas. Taču mūsu sapulcei nevajadzētu ieslīgt vaimanās. Latviešu tauta visgrūtākajos brīžos ir spējusi izslieties un risināt savas lietas ar skaidru prātu.

Jānis Škapars savas uzrunas noslēgumā aicināja klātesošos, kuru vidū bija gan izcili sabiedriskie darbinieki, zinātnieki, izglītības un kultūras darbinieki, gan ministri un Saeimas deputāti, atklātā sarunā meklēt izeju no samilzušo problēmu loka.

Sanāksmē runāja arī Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūta direktore Maija Kūle, kuri dziļi analizēja sabiedrības morālās pamatvērtības; Latvijas Kultūras akadēmijas rektors Pēteris Laķis un LU profesore Dzidra Meikšāne, kas vērtēja izglītību un kultūru kā cilvēciskuma audzināšanas pamatu Latvijā; par tematu “Korupcija, noziedzība un ēnu ekonomika” savus viedokļus asi pauda LU Vēstures fakultātes dekāns Aivars Straume un Kriminoloģijas pētījumu centra direktors Andrejs Vilks.

Debatēs savu viedokli pauda Bauskas 1.vidusskolas direktore Anta Rudzīte, deputāts Leopolds Ozoliņš, akadēmiķis Elmārs Grēns, Mūzikas akadēmijas profesors Arvīds Platpers, žurnālists Rihards Labanovskis, finansu ministrs Aivars Kreituss un citi.

Akadēmiķis Elmārs Grēns par augstākās izglītības problēmām valstī sacīja:

— Acīmredzot augstskolas, īpaši Latvijas Universitāte, ir tās vietas, kur būtu jāpulcē nācijas garīgā potenciāla virsotne — spilgtākās personības, talantīgākie un darbīgākie cilvēki. No tā, kas augstskolās studē, ir atkarīga mūsu un jūsu nākotne, jo tas ir inteliģences atražošanas jautājums. Un, ja kāds, liekot roku uz sirds, saka, ka augstskolās mācās tie labākie, godīgākie, cildenākie un gudrākie, man diemžēl tas jānoliedz — tā tas nav. Es ļoti cienu augstskolas suverenitāti, autonomiju. Tās jau vairākkārt ir akceptētas visaugstākajos likumdošanas aktos. Tas ir pareizi, ka vajag norobežoties no valdības un cita veida ietekmes, jo akadēmiskā sfēra savā būtībā ir konservatīva. Taču suverenitātes un autonomijas princips rada iespēju augstskolai iekapsulēties. Nav noslēpums, ka augstskolas daudzējādā veidā ap sevi uzcēlušas augstu mūri, un šī autonomijas un suverenitātes lozunga aizsegā sargā pašas sevi. Tā ir viena no visnopietnākajām problēmām. Kā to atrisināt? Ir jārealizē atvērtās augstskolas koncepcija. Tas nozīmē, ka mēs noārdām mūrus un ļaujam ieplūst augstskolā visiem, kas vien tur vēlas būt. Pēc tam augstskolas iekšējo procesu rezultātā no viņiem izkristalizēsies spējīgākie, cildenākie un gudrākie, kurus varēsim jau uzskatīt par augstskolas kodolu.

Atcerēsimies, ka mēs vēl pavisam nesen noārdījām mūrus ap zinātni un radījām brīvu konkurenci zinātniskajā darbībā. Izdzīvoja labākie, cildenākie un spējīgākie. Tāpēc es gribu aicināt nevis konceptuāli veikt šo principu, bet gan reāli īstenot atklātās augstskolas principu. Tas visu noliktu savās vietās un radītu iespēju brīvas un labvēlīgas konkurences rezultātā atsijāt labāko, kas mums ir.

Tādēļ es aicinu visus klātesošos parlamenta un valdības locekļus parūpēties, lai šāda stratēģija augstākajā izglītībā un augstskolās sāktos tūlīt. Šis darbs, atverot augstskolu durvis visiem, sāksies pats no sevis, balstoties uz tādiem pašiem pincipiem, kā tas notika zinātnē. Par to inteliģencei derētu nopietni padomāt un rīkoties nekavējoties.

Savukārt profesoru Arvīdu Platperu satrauca muzikālās audzināšanas stāvoklis skolās un Dziesmu svētku liktenis jau tuvākajā nākotnē. Viņš teica:

— Muzikālās audzināšanas sistēma Latvijā bija vislabākā visā bijušā Savienībā. Šo sistēmu mēs varētu pat pārdot citām valstīm. Man ļoti žēl, ka tagad mēs nevaram pārliecināt Izglītības ministrijas pārstāvjus darīt visu iespējamo, lai muzikālā izglītība būtu nopietns pasākums visās skolās. Nevajadzētu slēpties aiz saukļa “obligāti dosim iespēju izvēlēties”, jo mūsdienu pieredze rāda, ka skolēns obligāti neizvēlas mūziku. Kā tas ietekmēs tautas estētisko attīstību jau tuvākajā nākotnē, nav grūti iedomāties. Mēs nedrīkstam palikt vienaldzīgi un teikt: “Tam mums trūkst naudas!”

Sanāksmes pēcpusdienas daļā runātāji analizēja smagas un sāpīgas tēmas, piemēram, “Pensionāri — kā dzīvot tālāk?” (Silvija Šimfa, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece), “Izmiršanas draudi. Cēloņi un risinājumi” (Pārsla Eglīte, ZA Ekonomikas institūta profesore),“Budžets un valsts neatkarība” (Raita Karnīte, ZA Ekonomikas institūta direktore).

Debatēs savus uzskatus un priekšlikumus krīzes pārvarēšanai izteica rakstnieki Andris Kolbergs un Jānis Mauliņš, Latvijas Pedagogu domes sekretārs Andrejs Mūrnieks, Andris Kazinovskis (Balvi), Māris Kukainis (Ventspils), Lauksaimniecības kameras priekšsēdētājs Artūrs Malta, valsts kontrolieris Raitis Černajs, deputāti Aija Poča, Gundars Valdmanis, Kārlis Čerāns, Elmārs Zelgalvis, Andris Rubins, profesori Juris Bojārs, Vilnis Zariņš, Artūrs Boruks, Radio un TV padomes loceklis Romāns Pussars, “Latvenergo” pārstāvis Valdis Garbovskis, Jūrniecības savienības priekšsēdētājs Miķelis Elsbergs, Cēsu raj. Bērnu tiesību aizsardzības Centra vadītāja Silvija Odziņa, Maznodrošināto politiskās apvienības pārstāve Baiba Pelse u.c.

Sanāksmes prezidijam tika iesniegts Latvijas izglītības ministram M.Grīnblatam adresētais Bauskas 1. vidusskolas skolēnu vecāku domes priekšsēdētāja Aivara Butuļa, Bauskas 1. vidusskolas direktores, pedagoģijas doktores Antas Rudzītes, Bauskas rajona Skolu direktoru metodiskās apvienības vadītājas Ērikas Jansones un Bauskas pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieces, Sociālo, izglītības, kultūras un sporta jautājumu komitejas priekšsēdētājas Intas Baltgalves iesniegums:

“Lūdzam jūsu gādību, lai Latvijas Izglītības likuma projektā blakus mācību darbam pienācīgu vietu ieņemtu audzināšana.

Projektā jēdziens “audzināšana” minēts tikai pašvaldību sakarā (85.panta 9.punkts) un darbā ar nepilngadīgām personām, kas izdarījušas noziegumu (59.pants).

Arī bērnu vecāku un aizbildņu pienākumu uzskaitē (77.pants) pienākuma — audzināt bērnus ģimenē — nav.

Tā ar likuma spēku Latvijā var tikt radīta situācija, ka skolēnu audzinātības līmenis būs atkarīgs tikai no paša bērna labās gribas vai tās trūkuma. Skolotājiem, kas audzināšanas darbam tiek rūpīgi gatavoti pedagoģiskajās augstskolās, likuma projekts neparedz ne audzināšanas pienākumus, ne atbildību.

Ja pedagogs atbild tikai par izglītību — garīgo un fizisko, tad kas rūpēsies par jaunās audzes estētisko un tikumisko izaugsmi, par rakstura morālo īpašību veidošanas, par darba un Tēvzemes mīlestības audzināšanu?

Uzskatām, ka, ja šis būtiskais trūkums — audzināšanas izraidīšana no skolām — netiks novērsts, jaunais Izglītības likums nesīs sevī bīstamību Latvijas nākotnei.”

Iestājoties par Izglītības likuma projekta pārskatīšanu, sanāksme akceptēja priekšlikumu lūgt Saeimu vismaz vēl par vienu mēnesi pagarināt projekta apspriešanas laiku un nolēma izveidot šai nolūkā komisiju. Tā tika apstiprināta šādā sastāvā: Kārlis Čerāns, Edgars Mucenieks, Andrejs Mūrnieks, Anta Rudzīte, Vilis Seleckis un Vilnis Zariņš.

Sanāksmes noslēgumā tika pieņemts Latvijas Inteliģences apvienības paziņojums un rezolūcijas “Par izglītības likumprojektu”, “Par demogrāfisko stāvokli valstī” un “Par kinomākslu”. Apvienības valdei deleģēja tiesības izstrādāt šajos dokumentos sanāksmes gaitā izteiktos priekšlikumus un precizējumus.

Vairis Ozols, Aina Rozeniece,
“LV” nozaru redaktori

Citas runas un sanāksmes pieņemtie dokumenti — nākamajos numuros