Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa runa:

"Par modernu un eiropeisku Latviju"

Man šodien ir ļoti patīkama iespēja runāt šīs augsti izglītotās auditorijas priekšā, bet reizē arī grūta — jo pārspēt jūs retorikā, skaistu jēdzienu lietošanā un teoriju iztirzāšanā nebūtu viegli.

Atļaujiet man šodien dalīties pārdomās par Latvijas nākotni — skarot gan tikai nedaudzus aspektus — bet izvēloties divas prizmas skatam uz Latvijas tālāko attīstību. Akadēmiska lekcija ir tā forma, kura pieļauj un īstenībā arī pat pieprasa izteikt domas diskusijai un tēzes vēlākam strīdam. To ļoti labprāt mēģināšu šodien darīt.

Ilglaicīgāka retrospekcija ir mana pirmā prizma. Atskatīsimies uz pēdējiem pāris gadiem, kuru laikā esmu piedalījies vairākos Eiropas Savienības galotņu forumos un pastāvīgi ticies ar Eiropas Savienības valstu vadītājiem. Tie ir bijuši gadi, kad Latvijā tika apstiprināta vēlme un mērķis iestāties Eiropas Savienībā un kad Eiropas Savienības Padome ir diskutējusi par paplašināšanās nepieciešamību un pieņēmusi politiskos lēmumus par to.

Eiropas Savienība savu attieksmi pret Austrumeiropu iezīmējusi, sākot ar 1993. gadu. Kopš tā laika iespējamā paplašināšanās ir viens no centrālajiem ES diskusiju objektiem. Kopenhāgenā tika definēti tie kritēriji, kurus Eiropas Savienība uzskata par svarīgākajiem, lai kāda asociētā valsts varētu kļūt par dalībvalsti. Nākamajos divos gados Eiropas Savienība noslēdza brīvās tirdzniecības līgumus un asociācijas līgumus arī ar Baltijas valstīm, pie kam speciālu uzmanību tā pievērsa gan Baltijas jūras reģionam kopumā, gan arī Eiropas dienvidos — Vidusjūras reģionam kopumā.

Eiropas Savienības Padome izstrādāja asociētajām valstīm domātu pirmsiestāšanās stratēģiju, strukturēto dialogu kā līdzekli, lai tuvinātu un sagatavotu iespējamās jaunās dalībvalstis. Tika izstrādāta un akceptēta “Baltā grāmata”, kas definē prioritātes asociēto valstu likumdošanas saskaņošanai ar Eiropas Savienības iekšējā tirgus prasībām. Pēdējā notikusī galotņu konference Madridē noteica to, ka par katru kandidātvalsti un tās gatavības pakāpi Eiropas Savienības komisija izstrādās atsevišķu individuālu ziņojumu.

Visi šie nozīmīgie lēmumi liecina par to, ka Eiropas Savienība politiski ir nolēmusi atvērties un uzņemt savienībā jaunas dalībvalstis, jo uzskata, ka tā ir vienīgā iespējamā atbilde šī laika izaicinājumiem. Pēc aukstā kara noslēgtas sabiedrības ne politiski, ne ekonomiski īstenībā vairs nav dzīvotspējīgas. Ekonomiskā un politiskā spēka lauki pasaulē tiek šobrīd atkal no jauna definēti.

Lai arī Eiropas Savienība paplašinoties radikāli izmainīsies, tomēr tās uzbūves politiskie pamatprincipi tiks saglabāti un to piepildījums būs arī nākotnē laikmeta izaicinājumiem atbilstošs. Mūsu interesēs ir sākt tos ņemt vērā, diskutējot un veidojot Latvijas rītdienas modeli.

Viens no svarīgākajiem principiem Eiropas Savienībā ir saskaņota darbība kopīgi noteikta mērķa sasniegšanā. Protams, ka atsevišķu valstu iesaistītības pakāpe var būt dažāda, jo tā izrietēs no ekonomiskās un politiskās situācijas katrā konkrētā valstī. Šis princips kaut kādā noteiktā lēmuma pieņemšanas un īstenošanas stadijā it kā nozīmē atteikšanos no vienprātības principa balsojumos. Taču, ja par stratēģisko mērķi ir vienojušās visas valstis, tad taču dažādām valstīm ir pieļaujams dažāds ātrums virzībā uz kopējo mērķi, jo tas viennozīmīgi veicinās Savienības iekšējo dinamismu.

Šo pašu principu par lēmumu pieņemšanu var izteikt arī savādāk — tad runa ir par subsidiaritātes principu. Tas nosaka lēmuma pieņemšanas nepieciešamību zemākajā iespējamajā līmenī. Tas ir fundamentāls princips, kurš arī pat teorētiski nepieļauj Eiropas Savienības neformālās galvaspilsētas Briseles pārvēršanos par savdabīgu diktāta centru. Ideoloģija par atbildības sadalīšanu dažādos līmeņos no pašvaldību līdz pārnacionālam ir intensīvi apgūstama arī Latvijas politiķiem un iedzīvotājiem.

Solidaritāte un savstarpējs atbalsts ir saglabājis savu svarīgumu visos Eiropas Savienības pastāvēšanas gadu desmitos. Lieli materiālie un garīgie līdzekļi tiek izlietoti, lai Eiropas Savienības mazāk attīstītos reģionus atbalstītu tā, ka tie atrod savu specifisko attīstības līkni, nekonkurējot lieki ar attīstītākiem reģioniem, bet definējot savu nišu starptautiskajā ekonomikā.

Gan Eiropas Savienības Padomes pēdējo gadu lēmumi, gan Eiropas Savienības uzbūves pamatprincipi skaidri atver un nosprauž to horizontu, kurā Latvijai ir jāmeklē visoptimālākais un visstraujākais pašizpausmes ceļš. Tā ir prizma, caur kuru jāmeklē Latvijas virzība.

Eiropas Savienība ir deklarējusi, ka tās durvis ir atvērtas, tāpēc Latvijas uzdevums šobrīd un turpmāk ir pasludināto mērķi par integrāciju Eiropas Savienībā piepildīt ar strukturētu un detalizētu saturu visām jomām. Tagad ir mūsu uzdevums noskaidrot un piedāvāt Eiropas Savienībai Latvijas integrācijas algoritmu: tiem ir jābūt pārreģionālas un pat eiropeiskas nozīmes tautsaimnieciskiem projektiem, tai ir jābūt inteliģentai un augsti specializētai izglītības sistēmai, tiem ir jābūt nevainojamiem un eiropeiski atbildīgiem politiķiem, tai ir jābūt gudrai tautai ar izkoptu apziņu par sevi un savu vēsturi. Mēs tādi varam būt un lielā mērā jau esam!

Šeit es atgriežos pie otrās prizmas, un īslaicīga retrospekcija ir mana otrā prizma, dažādi notikumi pēdējā laikā likuši man rast jaunu un mazliet savādāku skatījumu uz norisēm Latvijā. Tie sniedza man ierosmi pārdomām par Latvijas nākotnes modeli Eiropā, īpaši ņemot vērā to attīstības horizontu Eiropai, kuru pēdējo gadu laikā savu galotņu konferenču lēmumos ir iezīmējusi Eiropas Savienība un kuru es nupat svarīgākajos elementos izklāstīju.

20. janvārī mēs visi atcerējāmies traģēdiju pirms pieciem gadiem. Interesanti un ļoti zīmīgi bija Doma laukumā sapulcējušos cilvēku vērtējumi gan par notikušo pirms pieciem gadiem, gan par veikto attīstību 1990.-to gadu pirmajā pusē. Domāju, ka nekļūdīšos, teikdams, ka šie secinājumi lielā mērā izsaka noskaņojumu mūsu sabiedrībā. Mēs esam lepni par to, ka mums izdevās nosargāt savu neatkarību un ka ne mēs bijām tie, kuri izlēja svešas asinis. Ja vajadzēs, tad mēs atkal dosimies uz barikādēm, lai pierādītu savas tiesības savā zemē būt patstāvīgiem saimniekiem.

Neatkarības atgūšana 80.–90. gadu mijā droši vien būs pēdējais tāda vēsturiska līmeņa notikums Latvijas 20. gadsimta vēsturē. Mēs esam atguvuši tiesības iet savu vēstures gaitu. Esmu pārliecināts, ka šis notikums būs viens no nozīmīgākajiem atslēgposmiem mūsu tautas vēsturē un kā tādam, tam būs spēcīga ietekme uz mūsu tālāko attīstību.

Mazāk lepnuma skanēja tovakar vērtējumos par sasniegto šajos piecos gados. Šis vērtējums pārsvarā bija neapmierinātība. Daudzu cerības nav attaisnojušās, daudzu gaidas nav piepildījušās. Daudzi ir vīlušies.

Protams, ka šim neapmierinātības secinājumam viegli atrast pretargumentu gan no politiskās jomas — Latvija taču ir atzīta pasaules valstu saimes locekle, gan no ekonomiskās jomas — mēs lielā mērā esam pārvarējuši preču noieta tirgus orientāciju tikai uz austrumiem, gan no psiholoģiskā aspekta — ļoti gribējās ticēt, ka patstāvība un brīvība pašas atnesīs arī labklājību un drošību. Pagājušo laiku lielā mērā varam rakturot kā ilūziju laiku.

Jau pirms vairākiem gadiem ar vārdu Latvija pasaulē saistījās pozitīvas ziņas, un Latvija bija “labais stāsts” — tā bija mierīga pāreja uz demokrātiju, tautas atbalsts reformām, veiksmīga naudas reforma. Šodien jāsecina, ka Latvija retāk nokļūst pasaules jaunāko ziņu slejās. Latvijā rit valsts un tautsaimniecības transformācijas procesa darbs. Uzskatu, ka mums ir iespēja un zināšanas un tagad arī politiskā griba, lai kļūtu par veiksmīga transformācijas procesa zemi. Tas ļautu mums atkal nokļūt pasaules masu saziņas līdzekļos kā valstij, kura ievērojama ar pozitīvām izmaiņām.

Šie argumenti veido nepieciešamu pamatni pārdomām par nākotnes modeli, taču tikai ar tiem vien nepietiek. Tie lielā mērā ir sistēm-imanenti. Šo mūsu iekšējo faktoru aplūkojumu noteikti jāpapildina ar skatu no ārienes, mēģinot it kā ar ārzemnieku acīm paraudzīties uz Latviju. To es labi varēju izmēģināt abu pēdējo vizīšu laikā Vācijā.

Valsts vizītes laikā pagājušā gada decembrī mēs viesojāmies arī vienā no pašiem slavenākajiem un arī lielākajiem Vācijas uzņēmumiem — firmā “Siemens”. Zināms, ka tas ir uzņēmums ar milzīgu apgrozījumu un peļņu, ar rūpnīcām un filiālēm praktiski visās pasaules daļās. Šis uzņēmums stabili notur jau iekarotos noieta tirgus, veiksmīgi konkurē zemēs, kurās līdz šim bija mazāk aktīvs. Pats par sevi šis piemērs liecina par pozitīvo pieredzi un drošību nākotnē. To pašu varētu teikt par daudziem citiem vācu, franču, angļu, zviedru un citu ES valstu uzņēmumiem.

Un tomēr tieši veiksmīgie uzņēmēji un pasaules ekonomiskās politikas noteicēji pēdējos mēnešos asi uzstāda jautājumu par Eiropas Savienības rūpniecības un tautsaimniecības nākotni globālajā konkurencē. Šī konkurence iezīmējas jau diezgan skaidri, un aizvien vairāk tagad tiek runāts par rītdienas ekonomiskā spēka gravitācijas centriem pasaulē. Tās ir gan transnacionālās kompānijas, kurās bieži vien grūti atrast kaut ko nacionālu un kuras pakāpeniski zaudē kādreiz tik svarīgo nacionālās valsts simbola izteicēja funkciju; bet tās noteikti ir arī valstu ekonomiskās savienības — kā ASEAN vai Eiropas Savienība.

Es domāju, ka vairākums no mums pievienojas viedoklim par to, ka mazas valstis var saglabāt savu balsi, tikai kļūstot par daļu kādā no šiem ekonomiskā spēka gravitācijas centriem. Alternatīva ir — ekonomiskā un tātad, protams, arī politiskā province, uz kuru daži gudrinieki vienmēr varēs atvest un izgāzt kādu banānu un lietotu apģērbu kravu, lai pierādītu, ka tā ir banānu republika, kura spēj dzīvot tikai no humānās palīdzības.

Ekonomikas, tirdzniecības, tehnoloģijas attīstība globālā mērogā, manuprāt, diktē šo alternatīvu, un tā lielā mērā nosaka arī Latvijas attīstības ietvarus. Šī ražošanas un konkurences globalizācija izvirza pamatotu jautājumu par to, kas šinī kontekstā ir un būs Latvija.

Raugoties no šī redzes viedokļa, nav — nudien! — saskatāma kāda Latvijas unikalitāte, izredzētība — kā to dažs labs uzsver, drīzāk Latvija var šķist kā marģinālija lielajā politikā un ekonomikā. Tās atbildes, kuras lasām bieži vien visai radikālajos politiskajos uzskatos Latvijā, manuprāt, neiztur kritiku. Mēģinājumi kārtējo reizi izgudrot velosipēdu un neņemt vērā vēstures attīstības secinājumus, šķiet vienkārši mazliet bērnišķīgi.

Vai pārskatāmā nākotnē Latvija būs lauksaimniecības “lielvalsts” — kas to apgalvo, tas īstenībā mēģina izlikties neredzam, ka vēsture attīstītajās Eiropas valstīs ir bijusi tāda, ka pirms 100–130 gadiem ap 60% nodarbināto bija lauksaimniecībā, bet tagad vismaz desmit reižu mazāk ar tendenci samazināties.

Vai pārskatāmā nākotnē Latvija būs rūpniecības “lielvalsts” — kas to apgalvo, tas neņem vērā to, ka Eiropā industriālais uzplaukums bija pirms 20–30 gadiem un ka tagad strauji pieaug pakalpojumu un informācijas jomas nozīme.

Bieži vien šo jomu Latvijā izprot kā vēl plašāku veikalu tīklu, bet tā, protams, ir vulgāra izpratne. Pakalpojumu un informācijas joma mūsdienu sabiedrībā taču vispirmām kārtam saistās ar augstu izglītību, ar zināšanām, kuras pastāvīgi ir jāatjauno un kuras reflektē attīstības tendences gan Latvijā, gan mūsu — Baltijas jūras — reģionā, gan plašākā ģeogrāfijā.

Izglītības un zināšanu aspektā cilvēkam ir jābūt īstenībā “pasaules pilsonim” — kosmopolitam. Un mūsu labākie zinātnieki tādi vienmēr ir bijuši.

Pakalpojumu un informācijas jomas nepieciešamību izjūt Latvijas ražotāji, meklējot kontaktus ar ārzemju partneriem un arī otrādi. Augsti kvalificētas konsultācijas un padoms ir būtiska sastāvdaļa investīciju procesā. Esmu pārliecināts, ka viens — lai arī ne centrālais — no iemesliem, kāpēc ārzemju un Latvijas komercbanku kapitāls visai maz tiek investēts Latvijas uzņēmumos, ir tieši neattīstītā rūpnieciskā un investīciju konsaltinga joma kā sagatavošanas posms investīcijām.

Pakalpojumu un informācijas joma prasa vairāku svešvalodu pārvaldīšanu, dažādu valstu kultūru, ekonomisko sistēmu un politiskās orientācijas pārzināšanu. Ja mēs esam godīgi un konsekventi, tad patiesībā tas ir gan svarīgākais priekšnoteikums liberālisma ideoloģijai, gan arī tās izpausme. Jo liberālisms taču nozīmē ne tikai to, ka valstī muitas tarifi ir nulle procentu.

Liberālisms nozīmē tirgus ekonomiku ar augstu brīvības pakāpi, ar augstu internacionalizācijas pakāpi, ar modernu un plašu tautsaimniecības uzņēmumu vadītāju eliti.

Uzņēmējam, kurš pieradis strādāt godīgā internacionālā biznesā, ir jājūtas Latvijā tieši tāpat kā citās valstīs ar brīvu un nevis aizliedzošu un ierobežojošu ekonomiku. Tikai tad Latvija nokļūs pietiekami intensīvā ekonomiskajā komunikācijā ar citām valstīm, kad tā būs daļa no starptautiskās ekonomiskās telpas un ne tikai apjomā ierobežots noieta tirgus superlētām un superluksa patēriņa precēm.

Tikai visi šie elementi kopā nodrošina pāreju no maksimāli aizsargātas un tātad slēgtas ekonomiskas telpas uz liberālu un tātad atvērtu telpu šī vārda modernā nozīmē.

Vai mums Latvijā ir minētie priekšnoteikumi un vai Latvijā ir liberālisms? Vai tas varēja nedaudzu gadu laikā nostiprināties? Ja jūs atbildēsiet, ka tas ir nepietiekami attīstīts, bet Latvija vienalga no tā nevarēs izvairīties, — tad izglītības uzdevums ir to sekmēt: gan Eiropas Savienības valstīs, gan citur pasaulē liberālisma ideoloģija gadu tūkstošu mijā dominēs taču aizvien vairāk.

Cienītās dāmas un kungi!

Šādi raugoties uz Latviju, aktuāls top jautājums par izglītību. Cik tā ir moderna Latvijā, vai veiktas reformas, vai atrasts Latvijas izglītībai un zinātnei moduss Eiropas Savienības kontekstā.

Te es pieminu savu trešo impulsu, kuru guvu pēdējā laikā. Tā bija janvāra vidū Rīgā notikusī konference par zinātnes vēsturi Baltijā. Arī es esmu lepns par mūsu zinātnieku sasniegumiem, un es atceros J.Stradiņa aicinājumu kolēģiem diskutēt par to, kāda zinātne vajadzīga Latvijai un otrādi. Šī iniciatīva, kura noteikti nav nesavlaicīga, vedināja mani uzreiz uz tālākām pārdomām.

Mana pirmā tēze ir noteikti tāda, ka sniegtajai izglītībai un tātad augstskolu sistēmai jāiekļaujas kopējā valsts un tautsaimniecības attīstības gultnē. Šai sistēmai ir jāapzinās sava atbildība par mūsu attīstības veicināšanu. Tai ir jāapzinās sevi kā sabiedrības un valsts integrālu sastāvdaļu un jāveido stabils pamats drošai nākotnei.

Tikai šis pamatpostulāts manā izpratnē var būt vienīgais kritērijs, kad mēs runājam par augstskolu autonomijas apjomu un par visas sabiedrības — valsts jeb valdības personā — līdzlemšanas tiesību apjomu.

Šis postulāts nosaka to, ka augstskolu autonomijas apjoms ir valstiskās stratēģijas politikas jautājums, jo skar problēmu par to, kādus speciālistus gatavojam. Zinu, ka augstskolu autonomija ir ļoti jūtīgs jautājums, un es nevēlos sniegt kādas sasteigtas atbildes, lai arī man ir savs viedoklis. Par pareizo es uzskatu to diskusijas gaitu, kad mēs vispirms izstrīdēsimies par valsts un tautsaimniecības prioritātēm, pēc tam par atbilstošajām prioritātēm izglītībā — proti, par nākotnes specialitātēm Latvijā un tikai pēc tam par nepieciešamo augstskolu autonomijas apjomu. Kāda savādāka diskusijas loģika būtu, manuprāt, ačgārna un izraisītu tikai pārsteidzīgus spriedumus.

Šī loģika ļautu produktīvi runāt arī par to, cik un kādas augstskolas Latvijā un Rīgā ir vajadzīgas. Ir viegli paziņot, ka augstskolu ir pārāk daudz un ka tās viena otru dublē. Tikpat viegli mest galdā secinājumu par to, ka nepieļaujama ir augstskolu un Zinātņu akadēmijas paralēlā pastāvēšana.

Taču, saglabājot skaidru skatu, būs jāatzīst, ka praktiski vienīgais kritērijs var būt tikai to vai citu institūciju noderīgums Latvijas attīstībā — un man ne mazākā mērā nešķiet, ka tādu sapratni vajadzētu nosaukt par kaut kādu utilitāru pragmatismu.

Man šķiet, ka diskusijās būtu jāmēģina noteikt jauns līdzsvars starp akadēmismu augstākajā izglītībā un izglītības profesionālo — un tātad pragmatisko — ievirzi. Cik lielā mērā mūsu konkrētās augstskolas kopj tradicionālu konservatīvu akadēmiskumu un cik lielā mērā no šīm telpām nāk inovatīvas idejas tautsaimniecības un visas valsts izrāvienveida attīstībai — jo tieši izrāviens mums tagad ir vajadzīgs. Jautājot savādāk — cik daudz laika students velta zināšanu kanona repetīcijai un cik daudz patstāvīgam pētniecības darbam kopā ar profesoriem. Vai esošā attiecība ir produktīvā līdzsvarā, kas nodrošinās konkurētspēju rītdien?

Otra mana tēze ir par atvērtību kā principu, kurš jāliek reformu pamatā izglītības un zinātnes jomā.

Latvijas izglītības jomas integrācija Eiropas Savienībā nozīmē to, ka jārūpējas par to, lai Latvijas un ES valstu izglītības līmeņi būtu salīdzināmi gan juridiskajā aspektā, gan mācību satura aspektā. Mūsu augstskolās ir jāizveido un jāpiedāvā studentiem vairāk internacionalizētu programmu. Tas ļautu mūsu studentiem savā mācību ciklā viegli integrēt kādu studiju semestri ārzemēs. Reizē tas būtu priekšnoteikums arī tam, lai ārzemju studenti bez problēmām varētu zināmu laiku pavadīt mūsu augstskolās. Dažādu valstu augstskolu studiju programmu prasību savstarpējā savietojamība ir svarīgs priekšnoteikums Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā.

Izglītības un zinātnes jomām Latvijā jāiztur pārbaude par atbilstību globālās attīstības tendencēm. Jaunās tehnoloģijas un darbaspēka tirgus internacionalizācija — un Latvija nekad vairs nebūs noslēgta telpa — norāda uz to, ka ekonomiskā, zinātnes, ekoloģiskā attīstība vairs nenotiek tikai nacionālās robežās.

Sabiedrības aizvien vairāk kļūst par atvērtām, un līdz ar to mūsu patību un mūsu attīstību nosakošie iekšējie spēki zaudē savu visaptverošo ietekmi uz personību un sabiedrības identitātes veidošanos. Zināšanu, informācijas straumes intensitāte pasaulē pieaug lavīnveidīgi, un modernie saziņas līdzekļi ļauj katram gūt pieeju visdažādākajiem informācijas nesējiem un avotiem. Pieeju informācijai un zināšanām vairs nevar kontrolēt — brīvība šinī aspektā ir gandrīz neierobežojama.

Starpnozaru sadarbība tautsaimniecībā prasa atvērtību kā galveno principu izglītības struktūru pamatā. Tas noteikti asi uzstādīs jautājumu arī par augstskolu iekšējo struktūru. Vai atbilstošākā rītdienas speciālistu sagatavošanai var būt tradicionālā klasiskā fakultāšu struktūra, vai jāmeklē kāds cits modelis, — lai uz šo jautājumu atbildētu, manuprāt, atkal jāņem vērā augstāk minētā loģika. Zinātniekiem un studentiem no dažādām fakultātēm taču jāstrādā kopā semināros. Tas veicinās arī jaunu un perspektīvu studiju programmu veidošanos. Pēdējie gadu desmiti zinātnes attīstībā apliecinājuši to, ka tieši marģinālās jomas — proti, tās, kur saskaras vairākas nozares, — sniedz visvairāk inovatīvu ideju. Šādi izprastu atvērtības principu mums ir pilnībā jāievieš Latvijas augstskolu sistēmā.

No tā izriet, manuprāt, būtisks secinājums. No iepriekšējā laika mums pazīstamais izglītības saturs, mācību metodes, mācību procesa struktūra daudzās specialitātēs ir jāpārvērtē pašos pamatprincipos. Mūsu jaunajām definīcijām šajos problēmu jautājumos ir jābūt izsvērtām un labi pārdomātām. Rītdienas perspektīva ir svarīgākais kritērijs.

Ārkārtīgi būtisks man šķiet jautājums par to, kāds finansējums ir izglītības un zinātnes jomām. Atrast pareizo attiecību starp reformām un papildus naudas piešķiršanu — tas nav viegls uzdevums valdībai. Esmu tomēr pārliecināts, ka jaunā Izglītības un zinātnes ministrijas vadība ir ar gaišām idejām un pilnībā izprot situācijas atbildību.

Vai Latvijā ieviesīsim pilnībā maksas izglītību, vai tas varētu būt tikai augstākās izglītības jomā? Vai maksa varētu būt tikai “elitārajās skolās”? Šai valdībai, gan visai sabiedrībai kopumā vajadzēs laika gaitā bez liekas jautājuma dramatizācijas to izskatīt.

Skaidrs, ka totālās pseidovienlīdzības laiki ir pagājuši, tomēr — kā atbalstīt īpaši talantīgos jauniešus, kuru ģimenes nevar daudz ko papildus finansēt? Zinu, ka IZM vadība arī šo jautājumu izskata šobrīd ļoti rūpīgi. Nesasteigsim — runa taču ir par fundamentālām izmaiņām mūsu sabiedrībā.

Dāmas un kungi!

Apsveicama ir divu Latvijas pilsētu — Valmieras un Ventspils — iniciatīva izveidot šajās pilsētās augstskolas. Man šķiet, ka Rēzeknes augstskolas pieredze tādējādi ir guvusi labu apstiprinājumu, un es novēlu valmieriešiem un ventspilniekiem uzsākt augstskolu darbu, kā iecerēts. Sevišķi svarīgi ir tas, ka īpaša uzmanība šajās augstskolās tiks veltīta vispusīgas programmas izstrādei uzņēmumu vadītāju sagatavošanai, kā arī sociālās psiholoģijas speciālistu izglītošanai. Reģionālajām augstskolām ir liela nozīme Eiropas Savienības kontekstā: mums ir jādomā, kā atslogot Latvijas galvaspilsētu, līdztekus pastiprināti attīstot dažādos novadus. Reģionu attīstības līmeņu izlīdzsvarošana ir viena no pastāvīgajām Eiropas Savienības prioritātēm.

Ekonomiskā un arī izglītības atdzimšana 90.-to gadu sākumā varēja iesākties, protams, tikai galvaspilsētā. Pamazām jauncelsmes iniciatīvu atraisījuši Latvijas novadi un atsevišķas pilsētas. Eiropas Savienības kontekstu atceroties, jāatzīmē, ka nav sliktu un neperspektīvu reģionu, — ir slikti reģionālās attīstības plānotāji. Sava specifiskā izpausme jāatrod visiem novadiem Latvijā, un es pat vēlētos teikt, ka dažkārt noniecinātais Latgales apgabals noteikti kļūs par mūsu — ja vēlaties — stratēģiski svarīgu ekonomikas un tirdzniecības apgabalu.

Tā sauktās reģionālās augstskolas Latvijā sekmētu daudz plašākas elites veidošanos. Ne visiem jaunajiem cilvēkiem vajadzētu obligāti braukt uz Rīgu, novados labi sagatavoti cilvēki līdz ar savu patstāvīgo uzņēmējdarbību spētu radīt jaunas darbavietas. Tā sauktās reģionālās augstskolas — un ārpus Rīgas tādas būtu jau sešās pilsētās — būtu faktors, kurš noteikti līdzētu stabilizēt šo reģionu attīstības perspektīvas.

Vēlos izteikt pateicību gan Norvēģijas kolēģiem, gan Zviedrijas lielajam atbalstam Latvijas izglītības struktūrai. Stokholmas ekonomikas augstskola Rīgā jau ir ieņēmusi cienīgu vietu mūsu izglītības struktūrā, un es tās kolektīvam vēlu labus panākumus turpmākajā darbā. Tieši ar tādu pašu prieku uzņēmu ziņu, ka norvēģi ir gatavi sniegt savu materiālo un garīgo ieguldījumu Valmieras augstskolas izveidē. Šī uzskaitījuma rindā es noteikti vēlot ar īpašu atzinību pieminēt arī Apvienoto Nāciju Attīstības programmas iniciatīvu un labo gribu par latviešu valodas apmācības atbalstīšanu. Šī institūcija apsver iespējas piešķirt prāvus līdzekļus tam, lai latviešu valodas apmācību Latvijā varētu tālāk intensificēt.

Dāmas un kungi!

Izglītības joma ir cieši saistīta ar jauno paaudzi, kura ir tās mērķauditorija. Informācijas un komunikatīvā tehnoloģija ne tikai izmaina kultūrvidi, tā fundamentāli ietekmē jaunās paaudzes socializāciju.

Es nevaru šajā sakarā neizteikt visā balsī savu brīdinājumu. Mani ļoti nopietni satrauc tas, ka šobrīd tradicionālo faktoru — kā nacionālo tradīciju, pedagogu autoritātes, arī ģimenes — nozīme socializācijā diemžēl mazinās. Šie faktori man kā katram no mums ir svēti, tāpēc aicinu visus pārdomāt to, kas darāms, lai mūsu jaunatne nezaudētu tautu raksturojošās tradicionālās vērtības. Mēs no nesenās pagātnes labi zinām, ko nozīmē tas, ka cilvēki zaudē savas garīgās saknes. Vai mēs tagad drīkstam pieļaut to, ka modernā un spēcīgā rietumu masu kultūra ar savu milzīgo pievilcības un reizē ar savu notrulināšanas spēku atsvešina mūsu jauniešus no mūsu tautas un tradīcijām?

Tāpēc viens no svarīgākajiem uzdevumiem izglītības jomā 90.-to gadu otrajā pusē būs mūsu inteliģences piedalīšanās jaunas sapratnes izveidē tautai un sabiedrībai pašai par sevi. Vai līdz šim tik populārais lozungs par latvisku Latviju būtu novecojis un atmetams? Protams, ka nē.

Šobrīd ir vērojami centieni pretnostatīt vienu otram divus politiskos simbolus — “par latvisku Latviju” un “par modernu un eiropeisku Latviju”. Sabiedrībai mēģina uztiept secinājumu par to, ka eiropeisks un moderns latvietis nav pietiekami īsts latvietis. Taču šie jēdzieni nav pretnostatāmi — tie izsaka divas daļas katra cilvēka un visas tautas identitātē. Eiropas Savienības valstu pieredze liecina par to, ka nacionālais un eiropeiskais nav savstarpēji izslēdzoši jēdzieni, bet to mijiedarbība — lai arī grūti noturama līdzsvarā — izsaka mūsdienu sabiedrības būtību.

Tāpat kā ikvienam katras Eiropas zemes iedzīvotājam viņa dzimtene ir vistuvākā, tā arī man latviska Latvija ir dvēselē visaizsargājamākais tēls. Manā izpratnē jēdzienam “latviska Latvija” ir vairākas dimensijas, un, runājot par valsts attīstību, vērā jāņem viss šī jēdziena kompleksums.

Kā pirmo es vēlētos minēt vēsturisko dimensiju. Pēdējos gados aicinājums par latvisku Latviju ir bijis tik aktuāls daļēji tāpēc, ka 1920.–30. gadu Latvijas nacionālās valsts celtniecības process tika 1940. gadā pārrauts, un mēs tagad pāri laikam atsākām nacionālās valsts veidošanu.

20. gadsimta beigās, kad Rietumos cilvēki uztraucas par to, ka valsts sektors ir pārāk liels, mēs skaidri zinām, ka pēc padomju laika valsti visās jomās vajadzēja vispirms nostiprināt.

Otras dimensijas izskaidrojums meklējams cilvēka un tautas psiholoģijā un sevis izjūtā. Katra indivīda un katras tautas identitātē ir joma, kura izsaka nacionālo piederību. 90.-to gadu pašā sākumā pat šķita, ka mūsu identitātē pilnībā dominē tikai nacionālais faktors, nekam citam neatstājot vietu. Šajos gados pieaugusi citu kultūru ietekme uz mums, kas, protams, nenozīmē, ka nacionālais mūsos būtu kļuvis mazāk nozīmīgs. Runa ir par pavisam kaut ko citu: neko nezaudējot, mēs esam ļoti daudz ko ieguvuši, un mūsu identitāte, ja vēlaties, ir kļuvusi daudz lielāka un sevī dažādāka, bet tieši dažādība taču nodrošina attīstību.

Trešā — galvenā — dimensija “latviskas Latvijas” simbolā sevī kopā savijusi nepārejošo un aktuālo. Šī dimensija liek uztvert tēlu par latvisku Latviju kā kaut ko tīru, skaistu, ideālu. Tas ir nepārejošais aspekts. Mēs tikpat skaidri apzināmies arī, ka bieži to izmantojam kā atsvaru tai izmisuma un bezspēcības sajūtai, kura rodas, analizējot pēdējā laika notikumus.

Politiskajā simbolā par “latvisku Latviju” noteikti nav un nedrīkst būt kādas citas dimensijas, kura saistītos ar nacionālo neiecietību un norobežošanos. Mēs varam patiesi būt lepni par to, ka, pateicoties gan mūsu tautas noturīgajam, pamatīgajam un īstenībā arī piesardzīgajam raksturam, gan mūsu politiķu prasmei, Latvijā nav bijušas nekādas politiskās sadursmes un naida uzliesmojumi, lai arī 90.-to gadu sākumā Rietumos bija visumā pamatotas bažas par to, ka nacionālā atdzimšana Latvijā varētu izpausties kā etnisks naids pret nelatviešiem.

Modernajā sabiedrībā cittautiešu integrācija ir viena no pašām svarīgākajām un sāpīgākajām problēmām. Tā ir arī Eiropas Savienības valstīs. Atsevišķie etniskie grautiņi Rietumeiropā liecina par to, cik šī problēma ir jūtīga. Mēs labi zinām arī to, cik izlēmīgi un nekavējoties rīkojas Rietumvalstu valdības, lai sabiedrībā saglabātu nacionālo saskaņu. Tā ir vienīgā pareizā rīcība, un mēs to visnotaļ atbalstām.

Šie argumenti pierāda to, ka minētie divi politiskie simboli neapšaubāmi nav pretnostatāmi. Tie savstarpēji papildina viens otru un īstenībā arī izsaka viens otru, jo moderna Eiropa bez šaubām nenozīmē kaut kādu anonīmu teritoriju kopumu. Tāpat īstenībā ir neiespējami iedomāties, kāda vēl var būt Latvija, ja ne eiropeiska — man līdz šim vienmēr ir šķitis, ka Latvija atrodas Eiropā!?

Nav grūti pamanīt, ka šodienas Latvijas politiskajā dzīvē sevi daudz spēcīgāk ir pieteicis tieši aicinājums par latvisku Latviju. Uzskatu, ka Valsts prezidenta uzdevums ir arī šajā jomā rūpēties par izlīdzsvarotību. Tāpat kā Latvija ir “latviska Latvija” un “moderna un eiropeiska Latvija”, tā arī Valsts prezidents saskaņā ar Satversmi nav tikai latviešu prezidents, viņš simbolizē Latvijas tautas pašsapratni visā tās pilnībā.

Cienītās dāmas un kungi!

Runājot par izglītību, zinātni un tautsaimniecību, es vēlos izteikt īpašu atbalstu Latvijas Ministru prezidenta stratēģijai par prioritātes pasludināšanu produktivitātei. Šobrīd mūsu valstiskās ideoloģijas pamatā ir jābūt tēzei par produktivitāti. Tā, radot jaunas vērtības, dod ienākumus, tā nozīmē stabilitāti un attīstību. Svarīgs priekšnoteikums ir augstāka ekonomiskās brīvības pakāpe Latvijā, kā arī uzņēmējdarbības potenciāla pilnīgāka atraisīšana un izmantošana.

Šādi deklarēto valdības ideoloģiju par labu produktivitātei es varētu izteikt arī citiem vārdiem — “par modernu un eiropeisku Latviju”. Tikai tā mēs radīsim priekšnoteikumus tālākam latviskas Latvijas uzplaukumam. Sekmējot veselīgu individuālismu un liekot to uzņēmējdarbības iniciatīvas pamatā, mēs atbrīvojamies no anonīmā kolektīvisma, kurš kā negatīvs elements ir vēl diezgan stiprs mūsu laikabiedru pasaules izjūtā. Latviešiem vēsturiski un visās zemēs ir bijis raksturīgs veselīgs individuālisms, kurš lielā mērā ir bijis šo cilvēku panākumu pamatā. Stipra personība kopējai nākotnei — tāds ir viens no svarīgākajiem vadmotīviem mūsu laikam.

Dāmas un kungi!

Lai runātu par tautsaimniecības kāpinātu attīstību, ir jābūt skaidrām un strukturētām prioritātēm. Latvijā vecā tautsaimniecības struktūra ir atmesta, struktūrizmaiņas notiek mazliet stihiski, jo nav pietiekami izdiskutētas Latvijas tautsaimnieciskās prioritātes ilgākam laika posmam un vēl nav skaidri iezīmēta Latvijas tautsaimnieciskā paradigma nākotnei.

Programma “Latvija 2010” ir vēl joprojām vienīgais dokuments par Latvijas nākotni. To viegli kritizēt, bet šis darbs ir iesākts un noteikti būtu jāturpina. Katras politiskās partijas ekspertiem būtu jāizstrādā savs modelis “Latvija 2015”, un tas izveidotu patiesu un substanciālu pamatu īstu politisko partiju emancipācijas procesam.

Tomēr gan valdības, gan visas sabiedrības interesēs noteikti varētu būt intelektuālo spēku apvienošana, lai izkristalizētu optimālo valsts attīstības modeli kā pietiekami sistemātisku un detaļās izstrādātu. Skaidrs, ka lielā mērā tā noteikti būtu savdabīga nacionālā programma Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā. Eiropas Savienības galotņu konferences Madridē dokumenti noteic, ka sarunas ar potenciālajām kandidātvalstīm uzņemšanai ES varētu sākties jau pēc diviem gadiem. Tas nozīmē, ka ārkārtīgi īsā laika posmā Latvijai ir jācenšas paveikt ārkārtīgi liels darba apjoms.

Runa ir par nepopulārām reformām daudzās jomās — tāpat kā pirms gadiem pieciem, mēs īstenībā esam atkal reformu šoka terapijas priekšā, atšķirība ir tikai tā, ka šoreiz laika ietvari ir diezgan skaidri iezīmēti. Es gribu novēlēt Latvijas valdībai un tās vadītājam pietiekami daudz spēka, lai lielu uzmanību veltītu valsts stratēģiskās attīstības detalizētai analīzei, kas mūsu gadījumā lielā mērā nozīmē Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā, — šīs rūpes ir savlaicīgas un mūsu visu interesēs. Tām noteikti ir garantēts visā pilnībā arī mans kā Valsts prezidenta atbalsts.

Ja Latvijas zinātnieki vēlas diskutēt par to, kāda zinātne ir nepieciešama Latvijai un kāda Latvija ir nepieciešama zinātnei, tad es teiktu, ka uzdevumam īstenībā jābūt daudz plašākam: Latvijas zinātniekiem kopā ar valdības pārstāvjiem un politiķiem ir jādiskutē par Latvijas stratēģisko attīstību un īpaši par tās detalizētu piepildījumu, lai visiem mūsu iedzīvotājiem būtu pietiekami skaidra un apzināta izpratne par to, ko nozīmē Latvijas integrācija Eiropas Savienībā, par to, kāpēc Eiropas Savienībai vispār būtu jāvēlas mūs uzņemt, par to kāpēc Latvijai vienīgā alternatīva ir iestāšanās Eiropas Savienībā.

Tie ir pamatjautājumi, uz kuriem rodot atbildes, mēs tuvosimies apjēgsmei par to, kas ir latviska un tāpēc moderna un eiropeiska Latvija.

Paldies par uzmanību!