LU Teoloģijas fakultātes dekāns Vilis Vārsbergs:

"Par pamatvērtībām un morāli”

Sabiedrība, tauta, cilvēce, valsts ir abstrakcijas. Realitāte ir konkrētais cilvēks — sākot ar klātesošajām Maiju Kūli un Pārslu Eglīti un citām prominentām un pazīstamām personām līdz pat tiem mums ne vārdā, nedz arī skaitā nezināmajiem bērniņiem, kas pasaulē piedzimuši šodien.

“Kungs, mūsu valdniek, cik augsti
godājamais Tavs vārds visās zemēs!
Tava varenība sniedzas debesu
augstumos!...

Kad es redzu Tavas debesis, Tavu roku darbu,
mēnesi un zvaigznes, ko Tu esi radījis:
Kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini,
un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko?

Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva,
ar godību un varenību Tu viņu
esi pušķojis,
Esi darījis par valdnieku pār saviem
radījumiem,
visu Tu esi nolicis pie viņa kājām...“

(Ps. 8).

Tā dzied psalmists. Mēs varam romantizēt par lidojošajienm šķīvjiem un gaidīt skaistus un brīnišķīgus vai zaļus un briesmīgus marsiešus vai arī tālākus ciemiņus, bet, kā nupat kāds mūsu astronoms ir sacījis, iespējams tomēr, ka visā bezgalīgajā universā mēs, cilvēki, esam vienīgās inteliģentās būtnes.

Katrs cilvēks ir vienreizējs, neatkārtojams indivīds, un katram ir tiesības sevi pilnveidot. Ne tikai cilvēka tiesības, bet, no kristīgā viedokļa, arī pienākums ir aktīvi attīstīt un izmantot visus talantus, spējas, laiku un līdzekļus, kas tam doti.

Cilvēku nedrīkst padarīt par statistisku ciparu vai abstrakciju, nedrīkst iegremdēt šķirā vai tautā, masā vai cilvēcē, nedrīkst padarīt par līdzekli kādu augstāku mērķu sasniegšanai. Par indivīda paša iespējami augstāko attīstību cēlāka mērķa vienkārši nav. Tanī pašā laikā cilvēks ir arī sabiediska būtne un viņa, kā indivīda labklājībai un pilnveidei nepieciešama sabiedrība un tauta, reliģija un kultūra, civilāzija un valsts.

Tādu indivīda pilnveides procesu pozitīvi vai negatīvi ietekmē dažādi faktori — skola, baznīca, masu mediji utt., bet modernā pasaulē varbūt visvairāk valstiskās struktūras jeb vienā vārdā — valdība. Valdības ietekme ir viesvieglāk saredzama un aprakstāma un gribu pareģot, ka gandrīz vai visi šīsdienas runātāji Latvijas pašreizējās krīzes cēloņus ieliks tieši valdības klēpī.

Valdības uzdevums ir vienkārši radīt valsts iedzīvotājiem, katram un visiem indivīdiem viņu attīstībai iespējami izdevīgākos apstākļus. Bet Latvijā šajā laikā indivīdam dažādos veidos neapšaubāmi ir liegtas vai nav radītas optimālas sevis attīstīšanas iespējas, un bieži vien pat tā fiziskā eksistence ir apdraudēta. Krīzes pārvarēšanai vajadzīga dažāda darbība, bet savās 15 minūtēs minēšu divas nepieciešamības: indivīdam jārada iespēja veidot savu labklājību un saimniecisko neatkarību, un jāmaina valsts struktūra, to demokrātizējot un radot varas līdzsvarojumu.

Piemērm, valsts ir bankrota stāvoklī, kā deklarējis arī jaunais premjers Šķēle, bet visi veikali pilni ar importētu ūdeni! — Itin kā Latvijā ūdens nebūtu un itin kā nevajadzīgs ūdens imports nepasliktinātu jau tā negatīvo ārējās tirdzniecības bilanci! Bet tauta pērk un tirgoņi nopelna. Arodbiedrībām taču vajadzētu izsludināt importētā ūdens boikotu!

Nebūdams vēl pat mēnesi ministra amatā, Kauls jau pavēl taisīt“šeftes” ar viņa čomu Saifuļinu — “blato” tieši tāpat kā “vecos labos laikos”!

Visi gaida lai dod, dod, dod — kā Padomijā. Ja nebūtu sīko blēdību, ēnu ekonomikas, kuru mēs paši, Latvijas iedzīvotāji, uzturam un veicinām. Ja visi kārtīgi maksātu nodokļus, tad budžeta iztrūkuma laikam nebūtu. Bet vai mazais uzņēmējs spēj, godīgi rīkoties, pastāvēt? Kurš spēj samaksāt nodokļus un vēl maksāt fondam Drošība vai līdzīgiem sargiem, kas kārtīgā valstī nav vajadzīgi?

Daudz dzirdam, ka saimnieciskai attīstībai nepieciešams ārzemju investīcijas. Un ir jau tur sava taisnība. Bet nedzirdam, ka tad, ja santīmu nekrāsi, pie lata netiksi — ka mums pašiem, kas strādājam un pelnām, arī ir jātaupa un jākrāj. Tikai tā var tikt pie labklājības un saimnieciskas neatkarības.

Un vienīgais, ko varam prasīt no valdības, ir uzņēmīgajiem nodrošināt iespēju godīgi saimnieciski darboties, kā arī lielākajai pie citiem strādājošiem iedzīvotāju daļai krāt un noguldīt un saņemt tā radītā kapitāla normālus augļus. Tāpēc nepieciešamas divas lietas, par ko gan ir atkārtoti rakstīts presē, bet Saeima un valdība nav neko darījusi. Pirmkārt, nepieciešams apdrošināt indivīdu noguldījumus līdz kādai nozīmīgai summai, piemēram, Ls 10 000 000. Tāpat arī nepieciešama vietēju krājaizdevumu sabiedrību veidošanai labvēlīga likumdošana.

Padomijā komunistu partija bija kļuvusi par privileģēta mazākuma kliķi. Vienīgā starpība patlaban Latvijā ir, ka mums ir vairākas tādas kliķes. Un tās sevišķi savā starpā necīnās. Ne par partiju, bet gan par šauru interešu vai kliķi ir jāuzskata “partijas”, kurām nav vairāk par dažiem simtiem vai tūkstošiem locekļu, “partijas”, kas nevar uzstādīt 100 kandidātus Saeimas vēlēšanām. Un kam gan atbildīgo šo partiju deputāti Saeimā? Taču gan savai kliķei, bet ne tautai, ko kurš tad zina, kas katru no viņiem ievēlējis?

Topošajām “partijām” bija viegli tautai “pārdot” veco brīvvalsts Satversmi un ir izdevīgi to paturē. Bet tā nedarbojās pietiekami labi tolaik, līdz 1934. gada 15. maijam, un tā nedarbojas tagad. Tāda parlamentāra iekārta, kāda tagad Latvijā, jau nekad nav labi darbojusies nekur — ne Francijā, kur tā jau mainīta, ne Itālijā. Bet ir cita, vecāka un sekmīgāka demokrātiska tradīcija anglo–sakšu zemēs Anglijā, Austrālijā, Kanādā, ASV. Tur katru deputātu ievēlē no sava vēlēšanu iecirkņa. Kad dzīvoju Čikāgā, es zināju, tieši kurš no kongresmeņiem bija mans pārstāvis Vašingtonā un kurš bija mans deputāts Ilinojas pavalsts kongresā. Un šie deputāti zināja, ka viņu ievēlējis, kas uzmanīgi vēro viņu darbību un balsojumus — tie, kas balsos par vai pret viņu nākošajās vēlēšanās.

Līdzīgi Latviju var sadalīt 100 vēlēšanu iecirkņos ar apmēram vienādu pilsoņu skaitu katrā un tad no katra ievēlēt vienu Saeimas deputātu — to, kurš dabū vismaz pusi no nodotajām balsīm. Tas varētu prasīt divus vēlēšanu gājienus. Pirmajā varētu būt tik, cik vien partijas attiecīgajā iecirknī katra pa vienam kandidātam grib uzstādīt. Ja neviens no tiem nedabū vairāk par pusi balsu, otrā gājienā paliktu tikai divi lielāko balsu skaitu ieguvušie kandidāti un viens taptu ievēlēts. Un kandidātiem vismaz formāli jānāk no sava iecirkņa. Vērojot anglo–sakšu zemju pieredzi, tādā sistēmā izveidotos divas vai trīs lielas partijas. Nebūtu vairs tad sadrumstaloto savtīgo politisko kliķu. Bet vēl svarīgāk — Saeimā būtu pārstāvēti visi Latvijas apgabali un pilsētas proporcionāli pilsoņu skaitam tajās un deputāti pirmām kārtām kalpotu tieši pilsoņiem — tautai — un tikai sekundāri savai politiskai partijai. Un tā būtu ne partiju, bet tautvaldība, daudz īstāka demokrātija nekā Latvijā patlaban.

Angļu filozofs Edmunds Burks ir novērojis, ka “Vara korupē, un absolūta vara korupē absolūti.” Tāpēc nepieciešams arī strikts likumdošanas, izpildvaras vai administrācijas un tiesu varas darījums.

Es nekādā ziņā negribētu redzēt jaunu 15. maiju, apvērsumu. Bet esam taču pietiekami inteliģenta tauta, lai normāli, likumīgā veidā pārstrukturētu savu valsti, rakstītu un pieņemtu jaunu Satversmi.

Lai Latvijai palīdzētu izkļūt no krīzes, ir nepieciešams

1. radīt iespēju indivīdam veidot savu labklājību un saimniecisku neatkarību;

2. mainīt valsts struktūru, to demokratizēt un radīt spēku dalījumu, varas līdzsvarojumu.

Kā to panākt? Mums, indivīdiem, tautai ceļoties kājās — kā barikāžu dienās — ņemot likteni savās rokās, nevis prasot lai dod, dod, dod — uzstājoties un pieprasot, un darbojoties.

Ir Latvijā tiešām pienācis brīdis katram atcerēties nelaiķa ASV prezidenta Kenedija vārdus: “Neprasi, ko tava tēvzeme var dot tev; prasi, ko tu vari dot savai tēvzemei.”