Cik nomirt skumji vienatnē, bez kaujas

Vakar, 5.februārī, Jelgavā notika atceres brīdis pie bijušā čekas lēģera, no kura 1945.gada februārī spaidu darbos tika nosūtīti vairāki tūkstoši Latvijas iedzīvotāju

Šai dienā Jelgavas represēto kluba "Staburadze" biedri ik gadus sapulcējas pie piemiņas akmens Garozas ielā, kur atradās čekas nometne Nr.266. Caur šo pārsūtīšanas punktu 1945.gada 1. un 5.februārī vien tika izvesti ap 2200 ieslodzīto. Starp viņiem bija arī Ādolfs Preinbergs, kura dēls Gunārs Preinbergs 1988.gadā kļuva par Latvijas Tautas frontes Jelgavas organizācijas līderi un 1990.gada 4.maijā balsoja par Latvijas neatkarību. Tagad viņš ir emeritēts veterinārijas zinātņu doktors, Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris. Lai viņš, "dzimtenes nodevēja" dēls, tiktu pie izglītības un kaut ko dzīvē sasniegtu, ļoti noderēja ģimenē liktie stingrie pamati — godaprāts, mērķa apziņa un neatlaidība.

Kad tēvu apcietināja, māte palika viena ar trim dēliem. 1946.gada jūlijā pienāca vēstule, kurā tēvs rakstīja, ka ir slims. Pārvarēdama visus šķēršļus, māte tūlīt steidzās uz tālo un nezināmo Molotovsku Arhangeļskas apgabalā, bet bija jau par vēlu. Vīrs iepriekšējā dienā bija nomiris un jau aizvests.

Gunāram tēvs bija paraugs visās lietās. Tāpat kā tēvs, viņš skolā iestājās skautos un savu skauta kreklu valkāja arī padomju skolā. Kad tas noplīsa, arī jauno uzšuva pēc tā paša parauga, kaut arī audums bija cits. Tēvu aizveda sestdienas naktī. Pirmdien Gunārs neparko negribēja iet uz skolu, bet kad tomēr bija vien jāiet, viņš noplēsa klasē Staļina plakātu. Skolotāja visu klasi atstāja pēc stundām. Neviens Gunāru nenodeva, bet viņam pašam skauta gods lika atzīties. ("Kad audzinātājai Matulei pateicu, kāpēc tā darīju, viņa raudāja līdz ar mani. Viņa mācīja mums arī matemātiku. Bija vienmēr stingra un pat barga, bet par manu nodarījumu viņa nevienam neteica, jo par to arī mēs ar māti būtu varējuši nonākt Sibīrijā.")

Bērnības gaisma sildījusi Gunāru visu mūžu. Tā pagāja Kauņā, skaistā mājā ar daudzām istabām un lielu zāli, kur mēdza pulcēties pilsētas inteliģence. Ādolfs Preinbergs strādāja Roberta Hirša uzņēmuma "Rīgas audums" Kauņas filiālē, un ģimene bija labi pārtikusi. Pie Preinbergiem bieži notika Kauņas Latviešu biedrības sarīkojumi, kuros piedalījās arī sūtnis Ludvigs Sēja. Jautrs vakars bijis pēc filmas "Zvejnieka dēls" pirmizrādes, kad ieradušies arī daudzi aktieri. Darbdienās bērni tēvu tikpat kā neredzēja: viņš agri aizgāja uz darbu, vēlu atgriezās un tad vēl savā kabinetā allaž kaut ko zīmēja un rakstīja. Toties svētdienas piederēja ģimenei — ar tuvām un tālām pastaigām un izbraukumiem. Viņiem bija arī sava automašīna — tiem laikiem vēl reta lieta. (Kad 1939.gadā "Kauņas audumu" slēdza un Preinbergi atgriezās Rīgā, mašīnu pārdeva un nopirka mājiņu Pīkolka ielā.) Gunārs atceras arī to ziemas dienu, kad viņi slēpojot sastapušies ar pašu Lietuvas prezidentu. ("Pēkšņi no krūmiem izlēca uz stigas virsnieks un teica, ka tālāk nevaram slēpot. Tūlīt arī parādījās Antans Smetona, kas bija devies pastaigā pa piesnigušo Paņemūnes mežu. Prezidents saviem pavadoņiem jautāja — kas par lietu? Ieraudzījis mūs, nāca klāt aprunāties. Apvaicājās tēvam, kā iet darbā, un novēlēja mums labu atpūtu.")

Kaut gan Gunārs bija tikai jaunskauts jeb vilcēns, kam vēl nepienākas nēsāt zaļo skauta lakatiņu, tēvs atļāva to siet, bet arī stingri prasīja, lai zēns ievērotu skautu tikumus: "Skautam ik dienas bija jāpadara vismaz viens labs darbs. Tā kā mammai mājas darbos palīdzēja kalpone, nemaz nebija viegli tikt pie tiem labajiem darbiem. Tad es nostājos pie veikala durvīm un gaidīju, kad nāks kāds vecāks cilvēks, kam varētu palīdzēt groziņu panest. Liels grēks bija domāt par savu labumu. Pie mūsu mājas bija tenisa laukumi, kur mēs, zēni, gājām naudiņu pelnīt: padevām spēlētājiem tālāk aizlidinātās bumbiņas. Reiz man labi paveicās, un priecīgs skrēju uz māju rādīt savu peļņu. Bet tēvs mani sarāja — kā es drīkstējis to naudiņu ņemt, kad mums naudas pietiek un citiem zēniem to vairāk vajag."

Grūtāk nācās ievērot tēva gribu, kad vajadzēja domāt par profesijas izvēli. Tēvs jau agrāk bija teicis un vēl no lēģera rakstīja, ka Gunāram vajadzētu kļūt par agronomu. Bet viņš sapņoja par medicīnu! Laimīga bija sastapšanās ar veterinārārstu Jāni Renegeru, kas zēnam kļuva par autoritāti. Veterinārija taču tik brīnišķīgi ļauj savienot lauksaimniecību ar medicīnu! Gunārs iestājās Saldus zooveterinārajā tehnikumā, kur tikai brīnums paglāba no 25.marta izvešanām. Viņš kopā ar saviem četriem istabas biedriem bija izslēgti no kopmītnes, jo uz galdiņa bija turējuši sarkanbaltsarkano karodziņu. Kad sākās cilvēku tvarstīšana, vietējie kangari ienāca arī mājās, kur viņi bija raduši pajumti. Nokomandēja: "Pie sienas! Rokas aiz muguras! Dokumentus!", bet šajā sarakstā viņu vārdu nebija. Zēni gāja uz tehnikumu, bet jau pa gabalu redzēja, ka pagalmā stāv sveša automašīna. Viņi tūlīt griezās atpakaļ un aizbēga mežā. Pārējiem mājas bija tuvāk — Vārmē, Pampāļos, Sātiņos. Tie devās pie vecākiem. Gunārs trīs dienas un naktis bez maizes un siltām drēbēm slēpās mežā, kamēr briesmas bija pāri. Bet tas, ka viņš nāk no "tādas" ģimenes, netika aizmirsts. Direktors Ilmārs Vasks Gunāru laikus brīdināja: "Par augstskolu tu ir nedomā! Tādus kā tu padomju tauta nospers kā zirgābolus no ceļa!"

Klātienē jau bez visiem komunistu draudiem nebija iespējams studēt, jo nebija līdzekļu, bet, tiklīdz Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārijas fakultātē parādījās neklātienes nodaļa, Gunārs bija starp tiem 60, kas iesniedza dokumentus, starp tiem 30, kurus uzņēma, un starp tiem pieciem, kas studijas pabeidza.

Centīgo studentu pēc diploma saņemšanas paturēja akadēmijā par asistentu, un viņš jau drīz vien aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju. Taču tikai pēc desmit gadiem viņš kļuva par docentu. Tālākai zinātniskajai izaugsmei ceļš bija slēgts: neviena no viņa piedāvātajām doktorantūras tēmām netika pieņemta. Kā vēlāk izrādījies, viņš jau asistentūras laikā ticis pagodināts ar savu uzraugu.

Daudz rūgtuma ir Gunāra Preinberga dzīves stāstā. Visu mūžu sirdī gruzdējusi sāpe par tēva nobendēšanu pašos spēka gados, pāridarījuma sajūta par to, ka viņam un abiem brāļiem bijis jāaug bez tēva, par to, ka mātei tik grūti bijis jācīnās par viņu skološanu, un sevišķi par tiem daudzajiem pazemojumiem, ko viņiem nācies ciest kā "tautas ienaidnieka" ģimenei.

Tikko bija sagatavots publicēšanai šis raksts par 1945.gada 5.februārī izvesto zemgalieti Ādolfu Preinbergu, uz redakciju atnāca kurzemniece Maija Gaile ar visai līdzīgu dzīves stāstu, ko atstājis viņas tēvs Kārlis Gailis, kurš ticis izvests trīs dienas pēc Vācijas kapitulācijas — 1945.gada 12.maijā. Jā, viņu bija tūkstoši.

Aina Rozeniece, "LV"nozares redaktore