Viņa prot no dzīpariem, diegiem un visdažādākajiem sintētiskajiem materiāliem kā režisore ar aktieriem veidot vizuāli krāšņas un emocionāli iedarbīgas izrādes, kas pārsteidz ar savu domas dziļumu un garīgās enerģijas lādiņu. Un arī šie svētki bija kā vērienīga izrāde trijos cēlienos, ko diriģēja dzejnieks un politiķis, bet galvenokārt Edītes senais draugs Jānis Peters. Pirmajā cēlienā svinīgi tika atvērta mākslas zinātnieces Tatjanas Sutas grāmata par Edīti Paulu–Vīgneri, ko apgāds "Jumava" laidis klajā populārajā un jau atzinību guvušajā sērijā "Pieskārieni", kurā iznākušas arī grāmatas par Džemmu Skulmi un Borisu Bērziņu. Otrajā muzicēja Edītes brālēni Andris un Ivars Pauli ar savām ģimenēm, apliecinot Paulu dzimtas muzikālos talantus visos atzaros un visās paaudzēs. Šo daļu vainagoja flamenko ģitārista Andra Kārkliņa priekšnesums, saucot atmiņā Edītes reljefo gobelēnu "Korrida". Kaislīgās dzīvības krāsas, kas ar tumšu vilni palo no šī lieldarba, viņa bija saklausījusi Andra spēlē. Bet sarīkojuma kulminācija nāca noslēgumā, kad atvērās priekškars un skatienam atklājās gaiši mirdzošā monumentālā kompozīcija, kam māksliniece devusi nosaukumu "Pielūgsme". Uz to skatītājus sagatavoja Edītes stāstījums par iespaidiem Ķīnā, kur viņai kopā ar divām kolēģēm bija iespēja nedēļu paciemoties pagājušajā rudenī: "Tā ir milzīga valsts ar ļoti, ļoti, ļoti daudz cilvēkiem. Sievietes ir neparasti skaistas, ar vieglu, žiglu gaitu, un visi cilvēki tik labestīgi, mīļi! Uz lielā Ķīnas mūra viņi mani nešus uznesa. Varena ir šīs zemes daba, un apbrīnojama ir tās tautas senā, smalkā kultūra." Šo apbrīnas pilno pielūgsmi māksliniece ieaudusi un iemargojusi savā jaunajā lieldarbā. Lai to varētu parādīt šajos svētkos, viņa divus mēnešus strādājusi pa sešpadsmit stundām dienā. Un tā tapis vēl viens daudzkrāsains un daudzbalsīgs gobelēns tai žanrā, kam nosaukumu deva eksotiskajai Kubas dabai veltītā telpiskā trīsdaļīgā kompozīcija — "Ceļojuma piezīmes". Vēlāk tai piepulcējās darbi ar Vācijas, Čehijas, Itālijas un citu zemju dabas, cilvēku un kultūru raisītām pārdomām un asociācijām. Tā, vēl pēc daudziem gadiem atceroties Kubas audzelīgo dabu un jūru, kam savs īpašs aromāts, Edīte kā par vislielāko brīnumu runā par Kubas cilvēkiem, kam ir bauda iziet vakarā uz ielas, dejot un dziedāt un kas savā nabadzībā spēj būt laimīgi.

Ievadot svētku sarīkojumu, Jānis Peters runāja tieši par šo Edītes īpašo spēju jūtīgi uztvert svešzemju īpatnības caur savas tautas mentalitātes prizmu:

Un tādēļ es jūras zvaigznēs

un palmu vēdekļos platos

visu mūžu no Jāņu zālēm

caur bišu rāmīti skatos.

Ar tādu mīļu skatienu "caur bišu rāmīti" arī Tatjana Suta veidojusi grāmatu par latviešu izcilo tekstilmākslas meistari, ko ievada nodaļa par stipro, strādīgo un daudziem talantiem apveltīto Paulu dzimtu. Īpaša vieta atvēlēta Voldemāram Paulam: "Edītes tēvam bija zelta rokas. Viņš prata un varēja sameistarot visu, ko vien mājās vajadzēja. Un ne tikai parastā ģimenes saimniecībā vien. Pēc paša iecerētā projekta Voldemārs Pauls vēlākos gados uzbūvēja meitai plašas, ērtas stelles, atbilstošas viņas "lieluma mānijai", kā tēvs smiedamies mēdza teikt. Tās bija domātas monumentālu izmēru darbu aušanai un šim nolūkam arī tika lietotas.(..) Voldemārā iemita Paulu dzimtai raksturīgā fenomenālā atbildības sajūta par savu darbu. Bērniem viņš bija dzīvs pašdisciplīnas paraugs — visā savā garajā meistara mūžā netika darbā kavējis nevienu pašu dienu." To par labu ceļa maizi savai dzīvei allaž uzskatījuši gan Edīte, gan viņas brālis Raimonds. Un savā nesenajā personālizstādē Edīte kā veltījumu tēvam izveidoja oriģinālo kompozīciju "Dzelzs cilvēks". Jaunajam māksliniekam Uldim Kalniņam, kam šis ir pirmais lielākais darbs grāmatniecības jomā, izdevies grāmatas lappusēs organiski ievīt Voldemāra Paula dzeju, kas bijusi vēl viena viņa radošā gara izpausme.

Grāmatā līdz ar Edītes Paulas–Vīgneres jaunrades ceļu parādīta arī visas latviešu tekstilmākslas attīstība, kam pamatus lika Rūdolfs Heimrāts — spilgta, neordināra radoša personība ar dziļu latviešu un citu pasaules tautu kultūras tradīciju un jaunāko mākslas tendenču izpratni.

Sirsnīgas un skumjas rindas grāmatā ir par čehu kinorežisoru Vāclavu Haplu, kas ļoti gribēja uzņemt filmu par Edīti Paulu—Vīgneri. Viņi sastapās 1981.gadā, kad Edītei Prāgā bija izstāde. Jau pēc dažiem mēnešiem māksliniece saņēma scenārija pirmo versiju līdz ar vēstuli, kurā bija rindas: "Visu šo laiku es ar Jums esmu domās sarunājies, diskutējis, mēģinājis atminēt Jūsu darba noslēpumu un centies atklāt Jūsu mākslas valodas sarežģītās saknes. Es patiešām esmu pavadījis daudz laika, iedziļinoties Jūsu gobelēnos. Problēmas būtība taču nepastāv Jūsu tehnikas atšifrēšanā, bet galvenokārt spējā pietuvoties Jūsu jūtu pasaulei, videi un apstākļiem, kādos Jūs dzīvojat." Un scenārija pieteikumā viņš rakstīja: "Nozīmīga vieta filmā būs arī radošā darba ētiskajam elementam. Mēģinājums to interpretēt jāsaprot plašākā nozīmē. Edīte pie baltas papīra lapas, mokošas jaunrades sajūtas, gatavā auduma aprises, kas veidojas uz stellēm. Tā — diena pēc dienas un gads pēc gada. Un tikai atsevišķi gandarījuma mirkļi. Radīšana — tā nav nejauša aizraušanās, acumirkļa kaprīze vai slavas kāre. Tas būtu paviršs radoša darba motivējums, kas nav savienojams ar īsto mākslas darba tapšanas procesu."

Vāclavs bija pārliecināts, ka Edīte iemieso pozitīvā cilvēka — radītāja tipu šī vārda vistiešākajā nozīmē un jautāja: "No kurienes šī "vājā sieviete" smeļas lielo vīrišķību un spēku, lai risinātu tik atbildīgu dialogu ar savu ieceri un šķietami nedzīvo materiālu?" Diemžēl Maskava neļāva šo filmu uzņemt un iecere palika nerealizēta. Lappuses par šo skaisto divu radošu cilvēku draudzību ir arī kā piemiņas zīme pārlieku agri mūžībā aizgājušajam čehu režisoram.

Aina Rozeniece, "LV"nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Grāmatas autori Tatjanu Sutu sveic Džemma Skulme; Edītei Paulai-Vīgnerei savu prieku par grāmatu un svētkiem pauž mākslas zinātniece Ruta Čaupova

Jubilāre — grāmatas "vaininiece" Edīte Paula-Vīgnere

Jubilāre — grāmatas autore Tatjana Suta

Apgāda "Jumava" direktors Juris Visockis un dzejnieks Jānis Peters