Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas mazpulku atjaunotnes piecu gadu konferencē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 15.02.1996., Nr. 28/29 (513/514) https://vestnesis.lv/ta/id/28261

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par "Dzīvesprieka" projektu, par Vānes bāreņu bērnunamu

Vēl šajā numurā

15.02.1996., Nr. 28/29 (513/514)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ir būtiskas vērtības, kas saglabājas un iet cauri gadu tūkstošiem: tēvzemes mīlestība, savas tautas apzināšanās, nesavtīgs darbs mūsu kopīgā mūža vārdā

Latvijas mazpulku atjaunotnes piecu gadu konferencē

Vakar, 14. februārī, Rīgā, Republikas laukumā, notika Latvijas mazpulku vadītāju sanāksme sakarā ar pieciem gadiem kopš šīs organizācijas atjaunošanas. Pēc mazpulcēnu koncerta un organizācijas vadītāja, Lauksaimniecības universitātes profesora Imanta Gronska ievadrunas, piedaloties zemkopības ministram Albertam Kaulam un daudziem citiem lūgtiem viesiem, sanāksmes dalībniekus uzrunāja Valsts prezidents Guntis Ulmanis.

Valsts prezidenta uzruna:

— Es nevaru saprast un nekad nesapratīšu, kā var būt šaubas par jaunatni, par jaunatnes audzināšanu darbam, mīlestībai, savai valstij, savai tautai. Kā var būt šaubas, ka jaunatnē jāieaudzina uzticība, cieņa, ka jaunatne ir jāaudzina savai tautai? Diemžēl reizē ar apsveikumu, reizē ar laba vēlējumiem, reizē ar dziļu pateicību visiem cilvēkiem, kas ir pacēluši mazpulku karogu un tur to augstu un godā, šodien ir jārunā arī par tām pārmaiņām, kas liek mums raudzīties kritiski, par to, kas jādara, lai mazpulku kustība būtu spēcīga, dabiska un lai par to nebūtu jārunā, vai tā ir vajadzīga vai nav vajadzīga.

Jā, šajā auditorijā nav šādu šaubu, bet diemžēl mūsu politiķu, mūsu partiju vidū ir ļoti skeptiski uzskati: kāpēc gan mums ir atkal vajadzīgs kaut kas vecs, kaut kas bijušais, kāpēc mums jāgodā tās sirmās galvas, kas šo darbu darījušas līdz 1940. gadam, jo tagad mēs paši kā gribam, tā darām, jo, lūk, ir pagājis tik liels laiks, un visam vecajam vairs nav vietas. Bet vai tad var salīdzināt ar laiku tādas vērtības kā bērns, kā zeme, kā darbs? Domāju, ka tās ir vērtības, kas saglabājas cauri gadu tūkstošiem. Un ir ļoti svarīgi, kā šīs vērtības katra tauta spēj saglabāt, kopt un audzēt. Tāds ir arī šīs tautas mūžs, tāds ir arī šīs tautas liktenis.

Man nav nekādu šaubu, ka tas viss, ko jūs darāt, ko jūs veidojat, ir mūžīgs un patiess un tas turpināsies. Gribu apgalvot, ka tik, cik būs manos spēkos, es tieši un atklāti sarunās ar atsevišķiem politiķiem partijās un sabiedrības pārstāvjiem mēģināšu pārliecināt, ka nevar būt tā, ka ir gluži vienalga, ko dara jaunatne. Nevar būt tā, ka mēs attīstām visu, kas saistās ar moderno, ar rietumniecisko, bet neskatāmies, cik tas ir nepieciešams, cik patiess un cik vērtīgs. Tās ir smagas pārdomas.

Viens no maniem jautājumiem bija tāds, ka vajadzētu piešķirt budžetu skolām, Izglītības ministrijai, lai veidotu mazpulku organizācijas. Tad daudzi teica: vai tad atkal atjaunosim pionieru organizāciju? Un vēl viens iebildums: atjaunojiet šo organizāciju, neprasot naudu, tad paskatīsimies, vai tā ir tik laba, ka tai vajadzētu dot naudu. Tie ir spriedumi, par kuriem jādiskutē.

Ir jāsaprot, ka okupācijas gadi ir bijuši uzspiestības un administrēšanas gadi; gadi, kuros vienmēr lika kaut ko darīt, spieda kaut ko darīt. Es domāju, ka mūsdienu jaunatnei zināmā mērā ir nepieņemams, ka cilvēki manā vecumā vai ar sirmākām galvām saka: tev jādara tas un tas, tā un tā. Viņi protestē — kāpēc man tas jādara, es gribu iet uz diskotēku. Bet mums ir jāpierāda un jāparāda, ka bez darba iemaņām, bez savas nacionālās pārliecības, bez ticības savai skolai un savam ciemam, savam pagastam, saviem vecākiem jaunietim nebūs arī tās izklaidēšanās, kurā viņš labprāt piedalās.

Man šķiet, ka mūsu mazpulku organizācijai vairāk vajadzētu pievērst uzmanību tam, lai katrā bērnā attīstītu individualitāti, lai bērnā ieaudzinātu pašlepnumu un patstāvību caur to darbu, uz kuru mēs viņu mudinām. Domāju, ka mazpulku organizācija ir tā, kas bērnos veido zināšanu alkas un ieaudzina līdera īpašības. Tā ir vērtība, kas nepieciešama visā pasaulē un kuras trūkumu šodien tik ļoti izjūtam Latvijā.

Mums bieži pietrūkst patiesu vadītāju, aizrautīgu līderu, prasmīgu darba organizatoru. Mazpulcēns ar it kā mazajiem darbiņiem, ar paša izaudzēto pupu pāksti vai bullēnu saprot, ka viņš ir izdarījis kaut ko vajadzīgu. Mēs runājam par darba iemaņām, bet bieži vien aizmirstam bērnam parādīt, kāda būtiska nozīme ir šīm darba iemaņām: pratīsi strādāt — būs maize, būs nauda, būs labklājība, nepratīsi — varēsi sūdzēties, kam gribi un kur gribi, nebūs labas dzīves.

Darba iemaņām ir dziļāka jēga tieši mūsu apstākļos. Mazpulkos jāieaudzina arī zinātkāre, un mazpulkos mēs audzinām fiziski un garīgi veselu bērnu. Vai gan nesūdzamies, cik slimi ir mūsu bērni, cik slimi esam mēs paši, cik sliktas ir mūsu slimnīcas un kā gan ar visu to tiksim galā. Bet varbūt sākums ir tur, kur bērns aug, kā viņš sevi attīsta fiziski un garīgi.

Jaunas vēsmas, kas varbūt līdz četrdesmitajiem gadiem nebija tik raksturīgas, ir tās, ka pasaulē šobrīd ļoti pieaug interese par lauku vides attīstību, par dabas bagātībām, par dažādu enerģētikas resursu izmantošanu. Bērnam jāattīstās tajā vidē, kur ir lauki un meži, kur ir lauku mājas, kur ir amatniecība, daile, skaistums un māksla.

Gribu jūs šodien aicināt vairāk domāt arī par dažādu valstu jauniešu delegāciju apmaiņu. Tiekoties ar diplomātiem, ar valstu vadītājiem, esam saskārušies ar šiem jautājumiem. Mazpulku organizācijas ir daudzās pasaules valstīs, vislielākā ir ASV, pasaules bagātākajā valstī, kur, varētu likties, mazpulks nav vajadzīgs. Bet tieši Amerikā, no kurienes Kārlis Ulmanis atveda šīs organizācijas ideju, vislielāko uzmanību pievērš mazpulkam, liekot bērnam veidot gan sevi, gan kopt to, kam viņš pievērsis uzmanību.

Gribu arī aicināt atteikties no tām sociālistiskajām metodēm, ar kādām veidoja pionieru organizāciju. Bieži vien ar piespiešanu, ar neinteresantu pieeju, ar savu varbūt vecmodīgo domāšanu atņemam bērnam prieku risināt pašam savas problēmas. Jums ir jāatrod jauni un spējīgi vadītāji, aicinot vecākus cilvēkus par padomniekiem, bet mazpulku darbs ir jāvada jauniem, aizrautīgiem, kaismīgiem cilvēkiem.

Būšu gandarīts, ja šīs sanāksmes gaitā jūs varētu pieņemt kaut vai nelielu aicinājumu, prasību valdībai, parlamentam un prezidentam. Mēs ar zemkopības ministru Kaula kungu uzņemtos šī dokumenta virzīšanu tālāk, lai mazpulku organizācijai piešķirtu pāris desmit tūkstošus. Tas ir attieksmes jautājums.

Un vēl viens vēlējums — mēģiniet izstrādāt savas darbības programmas un centieties šīs programmas izstrādāt, ņemot vērā mūsdienu sabiedrības mainīgās vajadzības. Mums ir jāceļ sava pasaule, jāparāda savs es, jāveido sava sabiedrība, lai pēc nākamiem 50 gadiem teiku — jā, tās paaudzes otrā gadu tūkstoša beigās mazpulku organizāciju veidoja ar lielu degsmi, lielu atbildību un lielu enerģiju. Un tās paaudzes bija cienīgas turpinātājas mazpulkiem, kādi tie bija līdz 1940. gadam.

Vēlu šīsdienas sanāksmei produktīvu darbu un gribu vēlreiz apliecināt, ka nav lielākas un cēlākas mīlestības par mīlestību pret savu bērnu un nav valstī lielākas bagātības par jauno paaudzi!

 

Svinīgajā reizē (no kreisās): Valsts prezidents Guntis Ulmanis, zemkopības ministrs Alberts Kauls, Latvijas mazpulku vadītājs Imants Gronskis. Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!