REFERĀTI. RUNAS

Latvijas Universitātes docents,
Dr.vēst.Aivars Straume:

"Ir jāizkliedē mīti”

Gribu pateikt savu viedokli, kāpēc mēs stiegam arvien dziļāk muklājā un kā no tā izkļūt. Rietumu ekonomisti apgalvo, ka, ja bagātie cilvēki iegulda naudu ražošanā un līdz ar to saimniecība iet uz augšu, tad valsts ekonomiskā politika ir pareiza, bet, ja lielākā daļa brīvo līdzekļu tiek izlietota citādi, tad šī politika ir aplama un pat kaitīga, jo tieši valsts taču rada spēles noteikumus, izšķiroši ietekmē saimniecisko dzīvi. Nekad cilvēces vēsturē mierlaika apstākļos, bez dabas katastrofām nav bijusi tik drausmīga ekonomikas lejupslīde kā bijušās PSRS teritorijā, ieskaitot Latviju. No tā jāsecina, ka mūsu iepriekšējo valdību saimnieciskā politika ir bijusi galīgi aplama. Šinī sakarībā par dažiem mītiem, kas palīdzējuši mūs novest tik bēdīgā situācijā.

Pirmais mīts. Jaunais esot jāceļ uz vecā drupām. Tas noveda pie katastrofālas ražošanas izpostīšanas. Nekad cilvēces vēsturē tāda metode nav devusi pozitīvus rezultātus. Viduslaiku Eiropas saimnieciskā sistēma nebija labāka par sociālismu, taču to nesagrāva, bet pakāpeniski izmainīja kapitālisma virzienā vairāku gadsimtu laikā.

Otrs mīts. Notiekot pārejai no sociālisma uz kapitālismu, esot neizbēgama ekonomikas un dzīves līmeņa lejupslīde. Ķīna ir atspēkojusi šos melus. Pārejas periodā, piecpadsmit gadu laikā, šai zemei ne tikai nav bijis neviena lejupslīdes gada, bet šajā laika posmā ir sasniegti visaugstākie attīstības tempi cilvēces vēsturē — ražošanas apjoms palielinājies vairāk nekā četras reizes. Šajā laikā saražoto preču daudzuma ziņā Ķīna apsteigusi Itāliju, Franciju, Angliju, Krieviju, Vāciju un Japānu, pagaidām atpaliekot tikai no ASV. Mūsu iepriekšējo valdību saimnieciskā rīcība vairākās jomās ir līdzīga huņņu, gotu, vandaļu, tatāru—mongoļu un citu barbaru, kā arī boļševiku rīcībai. Notiek ražošanas sagraušana un sveša īpašuma sagrābšana “prihvatizācijas” ceļā. Šo politiku varētu raksturot kā barbariski boļševistisku. Ķīnā valsts sektors netika izpostīts, bet lēnām, pakāpeniski vairāk nekā 10 gadu ilgā laikā iesaistīts tirgus attiecībās. Arī pāreja no valsts regulētajām uz brīvajām cenām šajā zemē ilga vairāk nekā 10 gadus.

Nākošais mīts ir par valsts īpašuma kaitīgumu. Ja privātos līdzekļus iegulda ražošanā, tas parasti dod labākus rezultātus nekā attiecīgais valsts sektors. Taču daudzās Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas zemēs bagātie cilvēki nav gribējuši nodarboties ar ražošanu, un, lai izkļūtu no atpalicības un nabadzības, valsts bija spiesta par saviem līdzekļiem celt lielus rūpniecības uzņēmumus. No pagājušā gadsimta 70.gadiem līdz pat Otrā pasaules kara beigām Japānā valsts sektors deva rūpnieciskās produkcijas lielāko daļu. Neskatoties uz to, uzlēcošās saules zemei šajā laikā bija ievērojami augstāki saimniecības attīstības tempi nekā ASV vai Rietumeiropai. Ņoti lielais valsts sektors nav kavējis sasniegt izcili straujus ekonomikas pieauguma rādītājus arī Taivanā, Malaizijā, Taizemē, Singapūrā, Turcijā un citās zemēs. Pie mums arī apgalvo, ka tajās zemēs, kur ir liels valsts īpašuma īpatsvars, neienākot ārzemju kapitāls. Ķīnas pieredze atspēkojusi arī šos melus. Lielā privatizācija šajā zemē sākās tikai 1995.gadā un norit lēni. Neskatoties uz to, pašlaik Ķīnā iegulda vairāk ārzemju kapitāla nekā jebkurā citā pasaules valstī. Jāatzīmē gan, ka Ķīnā atšķirībā no mums ir radīti izcili labi apstākļi jaunu privātu ražotņu veidošanai un attīstībai gan vietējam, gan ārzemju kapitālam. Pagājušajā gadā ārzemnieki Ķīnas ražošanā ieguldīja aptuveni 100 reizes vairāk līdzekļu nekā Krievijā, neskatoties uz to, ka mūsu austrumu kaimiņam ir lielākas dabas bagātības. Gandrīz nav tādu transnacionālu korporāciju, kam nebūtu filiāļu Ķīnā.

Kam ir vajadzīgi šie mīti? Ja pieņem, ka valsts īpašums ir tik bezgalīgi slikts, tad jau to nevajag normāli apsaimniekot, pārvaldīt un kontrolēt, var atļaut to izlaupīt, “prihvatizēt”. Rietumos visiem tiem, kas grib iegūt valsts mantu savā īpašumā, ir jāmaksā pilna tās vērtība. “Prihvatizācijas” apstākļos par visas tautas kopējo pūliņu rezultātā radīto maksā smieklīgi maz, parasti kukulis attiecīgiem ierēdņiem, kas sadala tautas radīto, ir lielāks par oficiālo cenu. “Prihvatizācija” ir noziegums, Rietumos pilnīgi neiespējama lieta.

Nākošais tautas krāpšanas paņēmiens ir pseidoliberālisms ar antikomunisma masku. Mums cenšas iestāstīt, ka, jo mazāk valsts iejaukšoties saimniecībā, jo labāk. Tas tiek piedēvēts Rietumu modelim. Rietumu ekonomikas mācību grāmatās valsts saimnieciskajai lomai parasti ir veltīti vairāki simti lappušu. Tiek atzīts, ka laika posmos, kad ekonomika iet uz augšu, valsts lomai attiecīgajā jomā vajadzētu samazināties, bet, ja ir lejupslīde, grūtības un nepieciešamas būtiskas izmaiņas, tad valstij ir vairāk jāregulē šī nozare. Vācijā vidēja lieluma uzņēmums tērē ap 1000 stundu gadā, lai sagatavotu visus valsts iestādēm iesniedzamos dokumentus. Pie mums pat vairākus mēnešus pēc gada beigām daudzas bankas nebija iesniegušas saimnieciskās darbības pārskatus par iepriekšējo gadu. Līdz ar to kļuva iespējama šī drausmīgā krāpšana. Rietumos tikai par dokumentu neiesniegšanu vien var iesēdināt cietumā.

Prasības ievest kaut mazdrusciņ kārtības privāto un arī valsts uzņēmumu attiecībās ar varas iestādēm tagad pasludina par komunistisko ideoloģiju, katru ekonomikas regulēšanas mēģinājumu cenšas iztēlot par atgriešanos pie vecā. Šis pseidoliberālisms ir izstrādāts un tiek izplatīts noziedznieku interesēs, jo tas palīdz izvairīties arī no nodokļu maksāšanas. Pēc būtības tā ir kriminālā jeb mafiozā ideoloģija. Tai nav nekā kopīga ar mūsdienu liberālismu Rietumos, kas prasa stingru likumu izpildīšanu, noziedznieku sodīšanu, vidēji stipru valsts lomu ekonomikas regulēšanā. Mums tā ir apmēram Āfrikas līmenī, it īpaši izpildes kvalitātes ziņā. Liberālisms paredz arī aktīvu valsts rīcību bezdarba samazināšanā, pietiekošu iztikas minimuma nodrošināšanu vecuma dienās, tādu valsts ekonomisko politiku, kas veicina kapitālieguldījumu palielināšanos ražošanā, vispārīgu ekonomikas augšupeju.

Nav ideāla kapitālisma modeļa, kas būtu derīgs visām zemēm un visiem laikiem, tam ir jāmainās atkarībā no pārmaiņām saimnieciskajā situācijā. Šī gadsimta 20. gados Rietumvalstis samērā maz iejaucās ekonomikā. 30.gadu ekonomiskā krīze piespieda nostiprināt valsts regulējošo lomu saimniecībā. Šāda ekonomiskā politika turpinājās līdz 70. gadu beigām, kad sakarā ar zinātnes ietilpīgo ražošanas nozaru lomas palielināšanos attīstītajās kapitālistiskajās valstīs kļuva lietderīgi samazināt valsts lomu saimniecībā, taču tā joprojām ir daudz lielāka nekā pašlaik Latvijā. Atbilstoši situācijas izmaiņām Rietumos ir mainījušās arī liberālisma koncepcijas. XIX gs. tās sludināja ražošanas anarhiju, brīvu tirgus stihiju, bet XX gs. beigās tās jau atzīst daudz lielāku valsts lomu ekonomikā.

Mafiozā ideoloģija un arī attiecīgā valsts saimnieciskā politika veicinājusi melnā jeb kriminālā biznesa uzvaru pār balto biznesu, noziedznieku kundzību pār ražotāju. Līdzīgi kā trešās pasaules zemēs, tas nevar nenovest pie ekonomikas un dzīves līmeņa lejupslīdes. Gan Rietumvalstīs, gan trešās pasaules zemēs jau ļoti ilgi ir ražošanas līdzekļu privātīpašums un tirgus ekonomika, tās nekad nav redzējušas sociālismu. Taču trešajā pasaulē, kur valda melnais bizness, ienākums uz vienu iedzīvotāju ir tikai 6 procenti no tā, kas attīstītajās kapitālistiskajās valstīs, kur noteicošais ir baltais bizness un vara pieder materiālo un garīgo vērtību radītājiem.

Kā tad mēs varētu panākt baltā biznesa uzvaru pār melno? Bet varbūt tas var notikt pats no sevis? Apgalvo taču, ka mums esot tiesiska valsts — tātad tā pati visu nokārtos bez mūsu palīdzības un jaukšanās valsts funkcijās būtu aplama. Tie Rietumu zinātnieki, kas pēta trešās pasaules un arī bijušās PSRS teritorijā izveidoto valstu problēmas, apgalvo, ka, ja valsts varas orgāni nopietni necīnās pret kriminālajiem elementiem, tas nozīmē, ka tiem pašiem ir mafiozas intereses un krimināli parazītisko struktūru saaugšana ar valsts aparātu ir aizgājusi stipri tālu. Tādos gadījumos vairs nepietiek ar labu likumu pieņemšanu un tiesību sargājošo orgānu štatu palielināšanu.

Starp citu, Staļina vadīšanas laikā PSRS tika pieņemta viena no visdemokrātiskākajām konstitūcijām pasaulē un arī diezgan daudz labu likumu, taču tas netraucēja izdarīt pret tautu visbriesmīgākos noziegumus, kuros visai aktīvi piedalījās arī tiesību sargājošie orgāni. Tātad pats galvenais ir tas, kam pieder reālā vara. Ja šī vara un milzu līdzekļi paliks mafiozo struktūru rīcībā, tās atkal no jauna spēs uzpirkt valsts aparātu pat tad, ja tas būs iztīrīts no korumpētiem ierēdņiem.

Ārzemju speciālisti apgalvo, ka, ja rodas labvēlīga situācija, vismaz 90 procenti ierēdņu ņem kukuļus. Šī sērga, kā liecina visa vēstures pieredze, ir tiešām briesmīga. Un, jo slimība vairāk ielaista, jo nepieciešami kļūs nežēlīgāki ārstēšanas līdzekļi.

Pats par sevi saprotams, ka kriminālie elementi noziedzīgā ceļā iegūto varu un mantu ar labu neatdos un kritiskās situācijās laidīs darbā ieročus. Tas tiek darīts arī pašlaik, taču līst gandrīz tikai godīgo cilvēku asinis. Vai tas ir godīgi?

Kā tad dažādās zemēs un dažādos laikos notikusi cīņa pret noziedzību? XIX gs. sākumā Francijā Napaleons I noķertos bandītus bez lielas izmeklēšanas lika turpat uz vietas sodīt ar nāvi un par biedinājumu citiem līķus neatļāva vairākas dienas apglabāt. Ziemeļamerikā vairākus gadu simtus darbojās linča tiesas. No 1885. līdz 1926. gadam vien tās ar nāvi sodīja vairāk nekā 4 tūkstošus cilvēku — ne tikai par slepkavībām un izvarošanu, bet arī par krāpšanu. Un tas notika vēl pat tajos laikos, kad ASV kā valsts bija pastāvējusi jau vairāk nekā 100 gadus. Ja mēs rīkotos tāpat kā tie, kas padarīja Ameriku bagātu un varenu, tad blēži no “Bankas Baltija” un citām tamlīdzīgām iestādēm jau būtu publiski pakārti Doma laukumā vai kaut kur citur.

Starp citu, ASV vēsturnieki pozitīvi vērtē linča tiesu darbību tai laikā, kad Ziemeļamerikā vēl nebija izveidoti vai vāji darbojās tiesību sargājošie orgāni. Protams, nav tik vienkārši novilkt robežu, kad linču tiesas spriedēji paši uzskatāmi par noziedzniekiem.

Pašlaik Ķīnā tiesas piespriež nāves sodus pat jaunietēm, kuru vienīgais noziegums ir tas, ka viņas ir izvilinājušas braucējus no automašīnām, ļaujot tās sagrābt noziedzniekiem. Nāves sods Ķīnā ir par reketu, kukuļņemšanu, valsts īpašuma izlaupīšanu, narkotiku tirdzniecību un vēl diezgan daudziem citiem nozieguma veidiem. Arī tāpēc Ķīnas ekonomika plaukst un šajā zemē ļoti labprāt ienāk ārzemju kapitāls.

Pēdējos 40 gados Āfrikā par korupciju un valsts apzagšanu ar nāvi sodīti vairāk nekā 30 valstu vadītāji un vairāki desmiti tūkstoši ierēdņu. Korupcijā un noziedzībā mēs jau esam pārsnieguši Āfrikas līmeni, bet cīņā pret šo ļaundabīgo audzēju mēs ļoti stipri atpaliekam no melnā kontinenta.

Ja Latviju gribam izvilkt no muklāja, tad jāsāk ar nesaudzīgu cīņu pret noziedzību un parazītismu, arī ar kriminālās ideoloģijas pārvarēšanu. Ja nelikvidēsim šo ļaundabīgo audzēju, visi pārējie valsts pasākumi saimnieciskās dzīves atveseļošanai dos maz labuma.

Es esmu par tiesisku valsti. Civilizētās cīņas metodes pret noziedzību noteikti ir labākas par necivilizētajām, taču, ja ļaundabīgā audzēja metasfāzes ir cauraugušas arī tiesību sargājošos orgānus un tie vairs nespēj normāli darboties, tad tautai savs liktenis jāņem pašai savās rokās. Ja organisms nespēj vai negrib cīnīties pret parazītiem, tad tam ir jāiet bojā. Vissliktākais variants ir tad, ja vispār gandrīz nenotiek cīņa pret noziedzību un parazītiem.

Jēzus Kristus dzīves laikā uz zemeslodes dzīvoja aptuveni 8 tūkstoši tautu. No tām ir izdzīvojušas aptuveni 2,5 tūkstoši. Pārējās ir izzudušas galvenokārt tāpēc, ka nav spējušas cīnīties pret noziedzību, kukuļņemšanu, augļošanu un krāpšanu, pret pārmērīgi zaglīgajiem ierēdņiem kas prasījuši no vienkāršā cilvēka nesamērīgus nodokļus vai nodevas. Šī paša iemesla dēļ aizgājuši bojā arī vairāki tūkstoši valstu.

Autora piebilde pēc konferences

Šo runas izklāstu šeit esmu papildinājis ar dažām atziņām, ko atvēlētajās 15 minūtēs nepaspēju pateikt. Kaut gan pēc manas uzstāšanās izskanējusi asa kritika, es no saviem izteikumiem neatsakos. Varbūt dažos jautājumos esmu pārprasts, varbūt daži kritiķi no manis minētajiem piemēriem izdarījuši nepareizus secinājumus. Domāju, ka dažādu, pat krasi atšķirīgu viedokļu izteikšana var nākt tikai par labu.

No otras puses, cilvēkam jāuzņemas pilnīga atbildība ne tikai par saviem darbiem, bet arī par saviem vārdiem, īpaši, ja tie izteikti publiski un var ietekmēt daudzu cilvēku rīcību. Tas attiecas gan uz mani, gan uz maniem kritiķiem. Notiek taču tā, ka noziedznieku ideologi ar masu informācijas līdzekļu palīdzību cenšas panākt, lai tauta būtu pēc iespējas gļēvāka un pasīvāka un parazītiski kriminālās struktūras varētu netraucēti darboties.

Teoloģijas fakultātes dekāns profesors Vārsbergs savu uzrunu nobeidza ar jautājumu — ko tu vari darīt savas tautas, savas valsts labā? Es gribētu turpināt viņa domu un jautāt: kādu ieguldījumu tu vari dot cīņā pret noziedzniekiem, parazītiem, krāpniekiem?