Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Īpašu uzdevumu ministrs pašvaldību lietās ERNESTS JURKĀNS: Par valdības un pašvaldību attiecībām, valsts un pašvaldību budžeta izkārtojumu, administratīvi teritoriālās reformas būtību un pārējo. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 15.02.1996., Nr. 28/29 (513/514) https://vestnesis.lv/ta/id/28286

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas pilsētu pašvaldību vadītāju sanāksmes lēmums

Par 1996.gada budžeta veidošanu

Vēl šajā numurā

15.02.1996., Nr. 28/29 (513/514)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

pas.JPG (22576 bytes)Īpašu uzdevumu ministrs pašvaldību lietās ERNESTS JURKĀNS:
Par valdības un pašvaldību attiecībām, valsts un pašvaldību budžeta izkārtojumu, administratīvi teritoriālās reformas būtību un pārējo

— Kad tika izveidots šis valdības modelis, uzreiz izskanēja doma par valdības un pašvaldību attiecību uzlabošanu un nostiprināšanu — tā, lai veidotos savstarpēji harmoniskas attiecības, kuru rezultātā uzlabotos darbs reģionos. Atceros iepriekšējos gadus, kad vienmēr pastāvēja interešu konflikts starp abiem izpildvaras līmeņiem, bet tas savukārt lielākajā sabiedrības daļā radīja ne visai pareizu izpratni par valdības darbu. Gribu atgādināt: tikai stipras pašvaldības veido stipru valsti. Vadoties no šādas nostādnes, valdība izšķīrās izveidot šādu ministra posteni, turklāt to pastiprinot ar balsstiesībām Ministru kabineta sēdēs. Tas nav mazsvarīgi. Tas man ne vien uzliek pienākumu veidot valdības programmu attiecībā uz pašvaldībām tā, lai attaisnotu valdības cerības, bet arī nodrošināt pašvaldību interešu ievērošanu un izpratni valdībā par pašvaldību lomu visas valsts pilnvērtīgā attīstībā.

 

— Kādus uzdevumus jūs savā darbā uzskatāt par galvenajiem tikko minēto ieceru īstenošanā?

— Te vispirms gribu minēt likumdošanas jautājumu risināšanu, īpaši svarīga ir Latvijas pievienošanās Eiropas pašvaldību hartai. Šāda likuma pieņemšana būs ļoti nozīmīga mūsu pašvaldībām, jo harta nosaka pašvaldību veidošanas principus un struktūru, kā arī parlamenta un valdības attieksmes izpausmi konkrētos likumos un lēmumos. Tāpēc nākamais solis pēc Saeimas balsojuma, kas apstiprinātu Latvijas pievienošanos Eiropas pašvaldību hartai, būtu Satversmes grozījumu sagatavošana, lai konstitucionāli nostiprinātu pašvaldību statusu valstī. Šajos Satversmes grozījumos būtu skaidri jānorāda, ka, uzticot pašvaldībām funkcijas, valsts vienlaikus pašvaldībām nodrošina finanses šo funkciju veikšanai. Cik tas ir būtiski, liecina plānotais pašvaldību finansējums šī gada valsts budžeta projektā.

 

— Nesen notikušajā Latvijas Pašvaldību savienības domes sēdē, kurā savas nostādnes skaidroja Ministru prezidents Andris Šķēle un finansu ministrs Aivars Kreituss, tāpat arī jūs, bija visai asa domu apmaiņa par 1996. gada valsts budžeta projektu. Vai ir izdevies noteikt konkrētu pašvaldību ieņēmumu bāzi, kas pašvaldības kaut cik apmierinātu?

— Saprotams, ka šāds satraukums — pat konflikts — pastāvēs vienmēr, kamēr pašvaldībām nebūs pastāvīga un stabila ieņēmumu bāze. Diemžēl tagad var pat izdarīt ļoti nepatīkamu secinājumu: pašvaldību budžeta īpatsvars valsts budžetā gadu no gada samazinās, kas ir pretrunā ar jau minētās hartas, kā arī Latvijas pašvaldību reformu koncepcijas principiem, kas paredz, ka municipālā budžeta daļa valsts budžetā ir stabila un nesamazinās. Pašvaldību budžeta daļa mūsu valsts budžetā 1994. gadā bija 24,78 procenti, 1995. gadā — 22,6 procenti, 1996. gada projektā — tikai aptuveni 20 procenti. Pašvaldībām uzticēto funkciju daudzums nesamazinās, inflācija palielinās, ražojumu un pakalpojumu cenas aug, tas, protams, prasa finansu līdzekļus. Valstij nākas dotēt pašvaldības, nākas meklēt iespējas atrast naudu, ar ko papildināt pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondu. Taču šāds ceļš nav no labākajiem. Vislabāk, ja naudu pašvaldības lielā mērā varētu nopelnīt pašas. Mums ir jāvadās tieši pēc šāda principa, un tā nostiprināšanai jārada spēcīga ienākumu bāze. Taču iekavētās administratīvi teritoriālās reformas dēļ izveidojusies smagi risināma problēma. Ko es ar to domāju? No vienas puses — ir labi attīstījusies pašvaldību juridiskā reforma. Ir likums par pašvaldībām, par pašvaldību budžetiem un citi. Ja, teiksim, es esmu likumdevējs ar labu gribu, es varu pieņemt tālejošus, perspektīvus likumus par atsevišķiem nodokļiem, ko varētu iekasēt pašvaldības. Tomēr — un te parādās problēmas otra puse — mazās pašvaldības nevarēs tos realizēt pat ar vislielāko piepūli. Šīm pašvaldībām trūkst cilvēku resursu, šajā sakarā palielināsies administratīvie izdevumi un nepietiekoša ar nodokli apliekamo objektu bāze. Valstī ir divas trešdaļas šādu pašvaldību. Tam jāpievērš vislielākā uzmanība un jāsāk risināt teritoriāli administratīvā reforma. Ar to nedrīkst kavēties, jo tad varam zaudēt arī pozitīvo, kas ir veikts likumdošanas sfērā. Šie likumi ar laiku noveco, un, ja vilcināšanās vēl turpināsies divus trīs gadus, tad daudz kas no tā, kas jau sagatavots juridiskajā jomā, būs jāpārstrādā.

 

— Kāpēc gan tika iekavēta administratīvi teritoriālā reforma, ja par tās nepieciešamību valdībā runāts jau sen? Ko jūs plānojat veikt tuvākajā laikā?

— Domāju, ka šajā gadījumā administratīvi teritoriālās reformas iesākumu traucēja arī subjektīvie faktori. Jo kādam šī reforma ir konkrēti jāuzsāk un jāpasaka, kas būs. Tas saistās ar pašvaldību līdzšinējās teritorijas izmaiņām un vadītāju, tāpat iedzīvotāju, personisko attieksmi pret gaidāmajām pārmaiņām. Nesenajā tikšanās reizē ar pašvaldību vadītājiem Ministru prezidents Andris Šķēle pateica skaidri — pašvaldību darbiniekiem arī pašiem ir jāuztver, ka šīs reformas ir nepieciešamas.

Protams, mums, respektīvi, valdībai, kopā ar pašvaldību, kā arī daudzu nozaru speciālistiem jāizstrādā reformas koncepcijas galvenās vadlīnijas, pieņemsim — kas konkrēti jāpaveic līdz pašvaldību vēlēšanām, kas jāizdara šīs reformas pirmajā posmā, kas jāizdara līdz 6. Saeimas pilnvaru beigām un tā tālāk — visu vispusīgi izvērtējot. Pēc manām domām, vispirms līdz šā gada decembrim, kad tiks izsludinātas pašvaldību vēlēšanas, mums jādara zināms, vai valstī turpmāk būs visas līdzšinējās 594 pašvaldības, vai arī to būs mazāk, kā arī jādara zināms, kādi būs reformas svarīgākie posmi. Es jau tagad redzu, ka reformu pirmajā posmā pāragri ir runāt par rajonu teritoriju grozīšanu, jo vēl šobrīd nav īstas skaidrības, vai to vispār vajag darīt. Tas vēl kārtīgi jāanalizē. Taču ir jārēķinās, ka daudzas pašvaldības jau atradušas kopīgu valodu un izteikušas priekšlikumus par apvienošanos. Šo apvienošanos nosaka teritoriju kopīgā infrastruktūra un arī nelielais iedzīvotāju skaits. Ja mēs papētām Latvijas karti un izanalizējam ekonomiskos, sociālos u.c. aspektus, tad redzam, ka kopīga infrastruktūra ir vairāk nekā 30 pašvaldībām, bet savukārt 89 pašvaldībām iedzīvotāju skaits ir mazāks par 800. Tas jau veido priekšnoteikumus lai varētu sākt pašvaldību apvienošanās pirmo posmu. Paredzu, ka mums drīzumā būs jāpieņem politisks lēmums, respektīvi, likums par administratīvi teritoriālo reformu. Iecerētā pašvaldību administratīvi teritoriālā reforma varētu būt ļoti līdzīga Dānijas variantam, kad reforma tiek administrēta “mīksti”. Proti, pirmajā posmā — vai pat pirmajā un otrajā posmā — risinās pašvaldību brīvprātīga apvienošanās, un tikai trešajā posmā, kad šī apvienošanās koncepcija Saeimā un valdībā ir galīgi pārskatīta un precizēta, ja ir nepieciešams, kaut kas tiek arī uzspiests no “augšas”, protams, Saeimā pieņemto likumu ietvaros. Ja iepriekšējā valdība būtu vismaz iesākusi šo reformu, tad līdz pašvaldību vēlēšanām varētu droši noslēgt pirmo posmu — pašvaldību apvienošanos pēc pašu vēlēšanās. Tas nebūs viegls process, bet šāds ceļš ir jāiet.

 

— Tātad administratīvi teritoriālā reforma Latvijā ir viens no svarīgākajiem jūsu darba uzdevumiem? Pie kādiem jautājumiem jūs vēl strādājat?

— Ņoti lielā mērā tas, kas saistās ar pašvaldību teritorijās dzīvojošo cilvēku problēmām — skolas, medicīniskā un sociālā aprūpe, komunālā apkalpošana —, ietilpst šo pašvaldību darbības lokā. Valdības sarunas ar Pašvaldību savienību (kā zināms, jaunā valdība neakceptēja iepriekšējās valdības un Pašvaldību savienības 1995.gada 25.oktobrī parakstīto sarunu protokolu) liecina par nepieciešamību esošajā likumdošanā izdarīt lielas izmaiņas. Nav noliedzams, ka ir lielas nepilnības Ministru kabineta noteikumos nr.322 par tirdzniecību pašvaldību teritorijās. Manuprāt, šie noteikumi pašvaldību budžetā radīs zaudējumus vairāku miljonu latu apjomā. Turklāt pašvaldībām šajā procesā nav nekādas ieinteresētības. Piemēram, jūs, būdams uzņēmējs, saņemat licenci spirtoto dzērienu tirgošanai, ar šo licenci ierodaties vietējā pašvaldībā un sakāt: “Gribu tirgoties!” Domājat, ka jūs tur sagaida ar atplestām rokām? Nekā nebija! Jums skaidri pasaka: “No jūsu tirgošanās mums ir tikai problēmas — dzērāji, huligānisms, netīrība un tā tālāk.” Un tirgošanās tiek aizliegta. Bet jums taču ir Rīgā izsniegta licence! Un tā veidojas nevajadzīgs konflikts ar uzņēmējdarbības subjektu. Bet kāpēc arī pašvaldībai nesaņemt savu daļu? Arī par nodokļa iekasēšanas pakalpojumu pašvaldība saņem naudu. Turklāt tad pašvaldība par šo procesu atbild no sākuma līdz beigām, turklāt ir tajās ieinteresēta. Par to esmu runājis jau vairākkārt, bet lieta pagaidām uz priekšu virzās gausi.

Tik pat nepārdomāti un līdz ar to darboties nespējīgi ir MK noteikumi par tirgošanās nodevām tirgū. Nesaskaņojot ar pašvaldībām, tika pieņemta norma: ja uzņēmējs tirgojas ar importa precēm, viņam jāmaksā nodeva 100 latu mēnesī, ja ar vietējiem ražojumiem, tad — 50 latu. Puse no šīs nodevas nonāk valsts kasē, puse pašvaldības kasē. Ja šī norma ir piemērota Rīgas Centrāltirgū, tad to nevar piemērot tirdziņiem mazpilsētās. Es šaubos, vai tirdzinieks Skrundā savā tirgošanās vietā varēs nopelnīt liekus 100 latus, lai katru mēnesi samaksātu šo nodevu, turklāt arī par tirdzniecības vietu katru dienu jāmaksā un sev arī kaut kas jānopelna. Šīm normām vajadzēja funkcionēt jau kopš pagājušā gada oktobra, bet tas tā nenotiek, jo noteikumi disonē ar morālajiem aspektiem. Šajās lietās es pilnīgi piekrītu Latvijas Pašvaldību savienības nostādnei — tie ir pašvaldību tirgi un pašvaldībām jākontrolē viss, kas ar tiem saistīts, tajā skaitā arī nodevu lielumu noteikšana.

Interesants ir jautājums par pašvaldību privatizācijas fondiem, ko esam ietvēruši jaunajā sarunu protokola papildinājumā. Tas paredz, ka gadījumos, kad pašvaldība privatizē savu īpašumu, valsts īpašuma fonda kontā jāiemaksā 20 procenti no privatizācijā iegūtās peļņas, turpretim, ja valsts privatizē pašvaldības īpašumu, to veic Valsts privatizācijas aģentūra, tad pašvaldības kontā ieskaita 10 procentus. Taču būtu pareizi, ja šie procenti būtu vienādi. Jaunajā variantā esam izstrādājuši skaitļus 10 un 10.

Papildinājumos esam iekļāvuši vēl vienu noteikumu, lai apmierinātu to pašvaldību vajadzības, kurās ienākumi uz vienu iedzīvotāju ir mazāki nekā vidēji valstī. Esam vienojušies, ka tad, ja valsts budžetā ieņēmumi prioritāšu sektoros (izglītībā, medicīnā, sociālās aprūpes jomā, iekšlietās) pārsniegs plānotos ieņēmumus, tad 20 procenti no virsnormatīvajiem ieņēmumiem tiks ieskaitīti pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondā. Piemēram, ja ieņēmumi pārsniegs plānoto summu par 5 miljoniem, tad 1 miljons tiks ieskaitīts pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondā. Šāds risinājums ir svarīgs tajā ziņā, lai neizjauktu izveidoto valsts budžeta struktūru.

— Pašvaldībām un valdībai galvenās domstarpības rada pašreizējais valsts budžeta projekts. Kā šobrīd risinās šis samezglojums?

— Aizvadītajā gadā pašvaldību ienākumi tika plānoti 215 miljonu latu, bet faktiski izdevumi bija 221 miljons latu. Šogad plānots, ka pašvaldību ieņēmumi varētu būt 214,3 miljoni latu (189,3 milj. pašu ieņēmumi, plus 20 miljoni latu — valsts dotācijas, plus 3 miljoni latu — mērķdotācijas investīcijām, plus 2 miljoni latu — dabas resursu nodoklis). Līdz pagājušā gada izdevumu līmenim pietrūkst 7 miljonu latu, ja neņem vērā iespējamos papildinājumus. Bet lietu sarežģī tas, ka 70 procenti no 189,3 miljoniem koncentrēti 15 lielākajās pašvaldībām. Lai veiktu finansu izlīdzināšanu, no šīm pašvaldībām jāņem līdzekļi un jādod tām, kam to trūkst. Dabīgi, ka tas rada lielu satraukumu. Pagājušajā gadā šajā ziņā bija vieglāk, jo valsts dotācijas pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondā veidoja gandrīz 53 miljonus latu. Tad to varēja vieglāk sadalīt pašvaldībām, kurām pietrūka savu līdzekļu. Tagad plānotie 20 miljoni ir tik maza summa, ka tā neko nespēj atrisināt. Taču katrs gadījums, kad bagātajām pašvaldībām jāšķiras no zināmas daļas pašu nopelnītās naudas, ir ļoti sāpīgs un visiem nepatīkams process.

Ko darīt? Kā rīkoties? Jo vienmēr jau būs bagātākas un trūcīgākas pašvaldības. Protams, ka pirmām kārtām mums jāstrādā pie pašvaldību ieņēmumu bāzes paplašināšanas, lai būtu iespējami mazāka atkarība no dotācijām. Un iespēju šajā ziņā ir daudz. Mani, piemēram, izbrīna fakts, ka līdz šim pašvaldībām nav nodotas tiesības administrēt īpašuma nodokli. Tas ir pašvaldību nodoklis, bet tā administrēšana uzticēta Valsts ieņēmumu dienestam. Turklāt Finansu ministrija šim dienestam par īpašuma nodokļa administrēšanu neizvirza tik lielas prasības kā par valsts nodokļu (pievienotās vērtības nodokļa, muitas nodokļa, akcīzes nodokļa u.c.) iekasēšanu. Man liekas, ka valstī laikam būtu grūti sameklēt kaut vienu uzņēmēju, kuram bankā būtu slēgts konts par īpašuma nodokļa nenomaksāšanu. Tāpēc uzskatu, ka šis nodoklis, tāpat kā zemes nodoklis, jāadministrē pašvaldībām. Mēs jau runājām par ienākuma nodokļa administrēšanu, kas ir daudz sarežģītāka, jo ir darba ņēmēji, kas dzīvo citu pašvaldību teritorijās, un nodokli nākas pārskaitīt uz attiecīgo pašvaldību kontiem.

Man šķiet, ka vairs nav diskutabls jautājums par uzņēmuma nekustamā īpašuma nodokļa iekļaušanu nākamā gada pašvaldību budžetā. Es uzskatu, ka nākamajā gadā tas jādara obligāti. Lai zeme un īpašums būtu vienoti. Esmu arī par to, ka īpašums patēriņam jāpaliek ar lielāku nodokli nekā īpašuma ražošanai. Tagad izveidojusies paradoksāla situācija: ja es, teiksim, būtu uzņēmējs un attīstītu ražošanu, man nāktos maksāt lielākus nodokļus, turpretim, ja es neattīstu ražošanu, bet par šo naudu uzbūvēju pili, nav jāmaksā. Bet kas sabiedrībai ir vairāk vajadzīgs?

Nodokļu lietas ir svarīgas — tās vispusīgi jāapsver. Nav izslēgts, ka arī uzņēmuma ienākumu nodokli varētu nodot pašvaldību rīcībā vai arī sadalīt to vienlīdzīgās daļās starp valsti un pašvaldībām. Taču to var nodot arī pilnīgā pašvaldību administrēšanā. Tad, protams, atsevišķās vietās radīsies problēmas ar šī nodokļa iekasēšanu, jo grāmatvežiem jābūt augsti kvalificētiem, lai izprastu uzņēmuma bilanci. Šogad plānots, ka valsts no uzņēmuma ienākumu nodokļa vien iegūs aptuveni 50 miljonus latu. Par to ir jāpadomā. Ja šo nodokli nodotu pašvaldību administrēšanā, pašvaldības tiktu stimulētas raudzīties, lai uzņēmumi strādā labāk, jo, ja tiem ir lielāka peļņa, lielāki ir arī atskaitījumi pašvaldībām. Savukārt tas stimulē pašvaldības palīdzēt uzņēmējiem attīstīt savu darbību.

Trim četriem nodokļiem ir stabili jāieplūst pašvaldību kasē, lai nebūtu tā, kā tagad,— valsts budžets vēl nav apstiprināts un pašvaldības nezina, kā rīkoties finansu resursu trūkumu dēļ. Jāpanāk, lai jau nākamajā gadā un arī turpmāk pašvaldības zinātu savu stabilo ieņēmumu bāzi un varētu strādāt normāli. Bet Saeimai atliktu vienīgi apstiprināt dotācijas Finansu izlīdzināšanas fondam un ieņēmumu sadales proporcijas starp valsti un pašvaldībām. Šai lietai jābūt pilnīgi skaidrai un noturīgai, jo no tā atkarīga cilvēku labklājība pašvaldību teritorijās.

Interesants ir jautājums par pašvaldību privatizācijas fondiem, ko esam ietvēruši jaunajā sarunu protokola papildinājumā. Tas paredz, ka gadījumos, kad pašvaldība privatizē savu īpašumu, valsts īpašuma fonda kontā jāiemaksā 20 procenti no privatizācijā iegūtās peļņas, turpretim, ja valsts privatizē pašvaldības īpašumu, to veic Valsts privatizācijas aģentūra, tad pašvaldības kontā ieskaita 10 procentus. Taču būtu pareizi, ja šie procenti būtu vienādi. Jaunajā variantā esam izstrādājuši skaitļus 10 un 10.

Papildinājumos esam iekļāvuši vēl vienu noteikumu, lai apmierinātu to pašvaldību vajadzības, kurās ienākumi uz vienu iedzīvotāju ir mazāki nekā vidēji valstī. Esam vienojušies, ka tad, ja valsts budžetā ieņēmumi prioritāšu sektoros (izglītībā, medicīnā, sociālās aprūpes jomā, iekšlietās) pārsniegs plānotos ieņēmumus, tad 20 procenti no virsnormatīvajiem ieņēmumiem tiks ieskaitīti pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondā. Piemēram, ja ieņēmumi pārsniegs plānoto summu par 5 miljoniem, tad 1 miljons tiks ieskaitīts pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondā. Šāds risinājums ir svarīgs tajā ziņā, lai neizjauktu izveidoto valsts budžeta struktūru.

 

— Pašvaldībām un valdībai galvenās domstarpības rada pašreizējais valsts budžeta projekts. Kā šobrīd risinās šis samezglojums?

— Aizvadītajā gadā pašvaldību ienākumi tika plānoti 215 miljonu latu, bet faktiski izdevumi bija 221 miljons latu. Šogad plānots, ka pašvaldību ieņēmumi varētu būt 214,3 miljoni latu (189,3 milj. pašu ieņēmumi, plus 20 miljoni latu — valsts dotācijas, plus 3 miljoni latu — mērķdotācijas investīcijām, plus 2 miljoni latu — dabas resursu nodoklis). Līdz pagājušā gada izdevumu līmenim pietrūkst 7 miljonu latu, ja neņem vērā iespējamos papildinājumus. Bet lietu sarežģī tas, ka 70 procenti no 189,3 miljoniem koncentrēti 15 lielākajās pašvaldībām. Lai veiktu finansu izlīdzināšanu, no šīm pašvaldībām jāņem līdzekļi un jādod tām, kam to trūkst. Dabīgi, ka tas rada lielu satraukumu. Pagājušajā gadā šajā ziņā bija vieglāk, jo valsts dotācijas pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondā veidoja gandrīz 53 miljonus latu. Tad to varēja vieglāk sadalīt pašvaldībām, kurām pietrūka savu līdzekļu. Tagad plānotie 20 miljoni ir tik maza summa, ka tā neko nespēj atrisināt. Taču katrs gadījums, kad bagātajām pašvaldībām jāšķiras no zināmas daļas pašu nopelnītās naudas, ir ļoti sāpīgs un visiem nepatīkams process.

Ko darīt? Kā rīkoties? Jo vienmēr jau būs bagātākas un trūcīgākas pašvaldības. Protams, ka pirmām kārtām mums jāstrādā pie pašvaldību ieņēmumu bāzes paplašināšanas, lai būtu iespējami mazāka atkarība no dotācijām. Un iespēju šajā ziņā ir daudz. Mani, piemēram, izbrīna fakts, ka līdz šim pašvaldībām nav nodotas tiesības administrēt īpašuma nodokli. Tas ir pašvaldību nodoklis, bet tā administrēšana uzticēta Valsts ieņēmumu dienestam. Turklāt Finansu ministrija šim dienestam par īpašuma nodokļa administrēšanu neizvirza tik lielas prasības kā par valsts nodokļu (pievienotās vērtības nodokļa, muitas nodokļa, akcīzes nodokļa u.c.) iekasēšanu. Man liekas, ka valstī laikam būtu grūti sameklēt kaut vienu uzņēmēju, kuram bankā būtu slēgts konts par īpašuma nodokļa nenomaksāšanu. Tāpēc uzskatu, ka šis nodoklis, tāpat kā zemes nodoklis, jāadministrē pašvaldībām. Mēs jau runājām par ienākuma nodokļa administrēšanu, kas ir daudz sarežģītāka, jo ir darba ņēmēji, kas dzīvo citu pašvaldību teritorijās, un nodokli nākas pārskaitīt uz attiecīgo pašvaldību kontiem.

Man šķiet, ka vairs nav diskutabls jautājums par uzņēmuma nekustamā īpašuma nodokļa iekļaušanu nākamā gada pašvaldību budžetā. Es uzskatu, ka nākamajā gadā tas jādara obligāti. Lai zeme un īpašums būtu vienoti. Esmu arī par to, ka īpašums patēriņam jāpaliek ar lielāku nodokli nekā īpašuma ražošanai. Tagad izveidojusies paradoksāla situācija: ja es, teiksim, būtu uzņēmējs un attīstītu ražošanu, man nāktos maksāt lielākus nodokļus, turpretim, ja es neattīstu ražošanu, bet par šo naudu uzbūvēju pili, nav jāmaksā. Bet kas sabiedrībai ir vairāk vajadzīgs?

Nodokļu lietas ir svarīgas — tās vispusīgi jāapsver. Nav izslēgts, ka arī uzņēmuma ienākumu nodokli varētu nodot pašvaldību rīcībā vai arī sadalīt to vienlīdzīgās daļās starp valsti un pašvaldībām. Taču to var nodot arī pilnīgā pašvaldību administrēšanā. Tad, protams, atsevišķās vietās radīsies problēmas ar šī nodokļa iekasēšanu, jo grāmatvežiem jābūt augsti kvalificētiem, lai izprastu uzņēmuma bilanci. Šogad plānots, ka valsts no uzņēmuma ienākumu nodokļa vien iegūs aptuveni 50 miljonus latu. Par to ir jāpadomā. Ja šo nodokli nodotu pašvaldību administrēšanā, pašvaldības tiktu stimulētas raudzīties, lai uzņēmumi strādā labāk, jo, ja tiem ir lielāka peļņa, lielāki ir arī atskaitījumi pašvaldībām. Savukārt tas stimulē pašvaldības palīdzēt uzņēmējiem attīstīt savu darbību.

Trim četriem nodokļiem ir stabili jāieplūst pašvaldību kasē, lai nebūtu tā, kā tagad,— valsts budžets vēl nav apstiprināts un pašvaldības nezina, kā rīkoties finansu resursu trūkumu dēļ. Jāpanāk, lai jau nākamajā gadā un arī turpmāk pašvaldības zinātu savu stabilo ieņēmumu bāzi un varētu strādāt normāli. Bet Saeimai atliktu vienīgi apstiprināt dotācijas Finansu izlīdzināšanas fondam un ieņēmumu sadales proporcijas starp valsti un pašvaldībām. Šai lietai jābūt pilnīgi skaidrai un noturīgai, jo no tā atkarīga cilvēku labklājība pašvaldību teritorijās.

Vairis Ozols,
“LV” iekšpolitikas redaktors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!