INFORMĀCIJA

Norēķinu kartes — būtība, vēsture, šodiena

ĢIRTS BĒRZIŅŠ, A/s “Rīgas komercbanka” kredītkaršu nodaļas speciālists

Norēķinu kartes, aizvietojot skaidru naudu un vairākas citas norēķinu formas, ir kļuvušas par vienu no mūsdienās populārākajiem norēķinu veikšanas veidiem. Tās tiek uzskatītas par perspektīvu norēķinu formu, kas nodrošina kartes lietotājam ērtus un drošus norēķinus, kā arī iespēju saņemt dažādus papildus pakalpojumus.

Mūsdienu norēķinu kartes, ietverot šajā jēdzienā gan debeta, gan kredīta, gan debetkredītkartes, būtībā ir izveidojušās no īpaša pakalpojumu veida, kādu tirgotāji mēdza sniegt saviem pastāvīgajiem un uzticamākajiem klientiem — no pirkumu izsniegšanas uz parāda jeb “krīta”, ļaujot veikt pirkumu apmaksu vēlāk — uzreiz par noteiktu periodu. Ilgu laiku šādi pirkumi tika ierakstīti īpašās grāmatās vai uz speciālām tāfelēm. Protams, šāda pirkumu un ar tiem saistīto parādu reģistrācijas forma nebija visai ērta, tāpēc tika mēģināts veikt dažādus uzlabojumus šajā sfērā, un, kā tiek uzskatīts, aptuveni 1880.gadā dzima kredītkaršu ideja. Pirmie nopietnie mēģinājumi šo ideju īstenot plašākā mērogā attiecināmi uz 20.gadsimta 20.-tajiem gadiem, kad atsevišķi veikali un degvielas uzpildes stacijas sāka izdot no stingra kartona veidotas kartītes, kuras izmantoja kredītpirkuma fiksēšanai, savukārt 30.-tajos gados sāka izlaist plastikāta un metāla kartītes — “žetonus” (pie tam tradīcijām bagātā britu likumdošana joprojām norēķinu kartes dažkārt sauc par kredītžetoniem — “credit–token” — piemēram, 1974.gada Patērētāju kredīta aktā), uz kuriem informācija par klientu — kartes lietotāju tika izveidota ar reljefiem simboliem, t.i. “izspiesti”. Norēķinu vietā šāda žetona lietotājs sniedza to pārdevējam, kurš ar koppapīra palīdzību novilka informāciju no žetona uz čeku. Tad uz čeka tika norādīta pirkuma summa un šis čeks klientam bija jāparaksta. Norēķināšanās — kredīta nomaksa — notika norēķinu perioda (parasti mēneša) beigās, pamatojoties uz aizpildītajiem čekiem.

Pakāpeniski norēķinu karšu izdošanu no tirgotājiem pārņēma bankas un citas finansu organizācijas, jo tās jaunajā produktā saskatīja iespēju kā papildus piesaistīt līdzekļus (nauda, kas līdz tam tika uzglabāta mājās paredzamajiem pirkumiem un citiem pakalpojumiem, kā arī daļēji tā, kas aizplūda pie tirgotājiem, tagad tika ieskaitīta karšu norēķinu kontos), sniegt papildus pakalpojumus saviem klientiem (tajā skaitā arī atvieglojot un vienkāršojot skaidras naudas saņemšanu no norēķinu konta bankā, nodrošinot iespēju veikt t.s. pasūtījumus pa pastu, utt.), kā arī, protams, gūstot peļņu no procentiem par izsniegtajiem aizdevumiem kredītkaršu lietotājiem.

Tajā pašā laikā notiek atsevišķu karšu darbības teritoriālā paplašināšanās — sākotnējās “viena apkalpotāja uzņēmuma kartes” pārtop par vairāku uzņēmumu kartēm, rezultātā sasniedzot akceptējamību noteiktas pilsētas vai pat visas valsts ietvaros. Taču arī ar šo brīdi karšu teritoriālā ekspansija neapstājas — karšu izdevēji redz, ka ievērojami uzlabot sava produkta sekmes tirgū, gūt papildus ienākumus no kartes izdošanas un apkalpošanas var tad, ja tā būs izmantojama arī kaimiņvalstīs, citur pasaulē — tā izveidojās starptautiskās norēķinu kartes.

Mūsdienās populārās Diners Club un American Express plastikāta norēķinu kartes sāka izlaist 50.-to gadu sākumā.

Starptautisko norēķinu karšu tirgū šodien kā nozīmīgākās tiek aplūkotas piecas karšu kompānijas: VISA, Europay/Master Card (EuroCard/MasterCard kartes), American Express, JCB, Diners Club. Pašlaik starptautisko norēķinu karšu tirgū izteikti dominē VISA un EuroCard/MasterCard izdevēji, jūtami apsteidzot krietni pieredzējušākos American Express un Diners Club norēķinu karšu izdevējus. VISA šodien nodrošina tās lietotājiem iespēju veikt norēķinus 12 milj. norēķinu vietās vairāk nekā 200 pasaules valstīs un teritorijās.