Sarunā ar "Latvijas Vēstnesi" — Latvijas goda konsuls Grieķijā Antonijs Halaris

— Jūs esat pieredzējis grieķu privātuzņēmējs, autoritāte kuģniecības jomā. Pastāstiet, lūdzu, kad jūs ieguvāt pirmo informāciju par Latviju?

— Tas bija sen, skolas gados. Es vēl tagad labi atceros to lappusi savā ģeogrāfijas grāmatā, kur bija rakstīts par Latviju. Bija arī kāds skaists Rīgas fotoattēls. Protams, tās nebija plašas zināšanas, bet jau toreiz guvu ieskatu par jūsu valsti un tās likteni.

— Taču Latvija tolaik bija Padomju Savienības daļa.

— Jā, arī to es zināju. Un tas, iespējams, vēl vairāk padziļināja manu interesi par Latviju. Pagāja ilgs laiks, un Latvija kļuva atkal brīva un suverēna valsts. Un es ierados Latvijā, tas bija pirms četriem gadiem. Toreiz es gribēju izveidot kopuzņēmumu ar Latvijas kuģniecību. Protams, toreiz Rīga vēl bija pavisam citāda. Taču man uzreiz iepatikās jūsu cilvēki. Jūsu tautai piemīt daudzas labas īpašības. Latvieši ir ziemeļnieki un līdz ar to daudz atturīgāki nekā mana tauta. Taču, manuprāt, latviešos ir arī kas no dienvidnieku labākajām īpašībām.

— Jūs domājat, mēs esam tikpat sirsnīgi vai komunikabli kā dienvidnieki?

— Man to grūti formulēt. Bet kaut kas no šīm dienvidnieku īpašībām patiešām dziļi mīt latviešos. Ne jau visos, bet, es domāju, lielākajā daļā.

— Kā jūs uzņēmāt piedāvājumu kļūt par mūsu valsts goda konsulu Grieķijā?

— Es jutos ļoti pagodināts un iepriecināts. Toreiz Latvijas ārlietu ministrs vēl bija Jānis Jurkāns. Kad radās šī ideja, es iesniedzu daudzas ieteikuma vēstules no ļoti autoritatīvām personām. Tur bija Eiropas Savienības, vairāku grieķu ministru, kāda admirāļa, ietekmīgu grieķu biznesmeņu ieteikumi — kopā kādas divpadsmit rekomendācijas. Gribēju, lai latvieši redz, ka pret šo lietu izturos nopietni. Es vairākkārt tikos ar toreizējo ārlietu ministru Jāni Jurkānu un Ārlietu ministrijas darbinieku Mārtiņu Pertu (tagad — Latvijas vēstnieks Polijā — J.Ū.). Taču galvenais — es tiešām gribēju ko reālu izdarīt Latvijas labā. Un šī sajūta manī ir joprojām. Tāpēc tik bieži braucu uz Latviju, esmu te vai ik pēc pāris mēnešiem.

— Kā jūs vērtējat situāciju Latvijā? Protams, tas nav labākais laika posms Latvijai — es domāju mūsu pašreizējās saimnieciskās grūtības.

— Visām bijušās Padomju Savienības republikām ir lielas problēmas un grūtības. Taču es domāju, ka Latvija, tāpat abas pārējās Baltijas valstis tomēr ir labākā situācijā un attīstās straujāk nekā citas bijušās PSRS valstis. Acīmredzot, tāpēc, ka Baltijas valstīm jau vēsturiski ir brīvā tirgus un demokrātiskas sabiedrības pieredze. Es domāju, jūsu valsts patiešām ir guvusi progresu. Protams, jāvērtē konkrēti, kurās jomās tas ir gūts. Jā, pašlaik jums ir lielas grūtības ekonomikā un nopietni jādomā par pozitīviem risinājumiem. Latvijas situācijā, es domāju, ļoti pamācošs var būt Singapūras piemērs. Proti, izteikta tranzīta valsts. Tas nozīmē intensīvu preču tranzīta plūsmu, tas nozīmē dinamisku tūrisma attīstību un visu pārējo. Šeit, Latvijā, taču krustojas rietumu un austrumu tirdzniecības ceļi. Tieši šeit Vācija un citas Rietumeiropas valstis varētu pirkt Krievijas ražojumus. Un otrādi — kravas no Rīgas jūras tirdzniecības ostas, no Rīgas lidostas var ļoti viegli nogādāt tālāk uz milzīgo Krievijas tirgu. Manā skatījumā, Latvija Eiropā varētu būt kā tranzītvalsts starp rietumiem un austrumiem. Tas sekmētu vispārēju interesi par Latviju un nodrošinātu tūristu pieplūdumu. Protams, tas būtu arī cieši saistīts ar infrastruktūras un tūrisma industrijas attīstību, ar aizvien jaunām darba vietām tūrisma servisā. Tas viss Latvijai nodrošinātu strauju progresu.

— Cik man zināms, jums kā Latvijas goda konsulam Grieķijā, jārisina daudzi un dažādi jautājumi.

— Būtībā tas lielā mērā atkarīgs no manis paša. Ja es negribētu strādāt, varētu neko nedarīt. Un mani aizmirstu. Taču es vēlos strādāt, tāpēc cenšos daudz darīt un visur iesaistīties. Gan diplomātiskajās aktivitātēs, gan politiskajās diskusijās. Es vēlos stiprināt mūsu valstu kontaktus.

Mani ielūdz uz dažādām apspriedēm NATO struktūrās un citās politiskās institūcijās, es tiekos ar valdības struktūru pārstāvjiem, ar atsevišķiem cilvēkiem. Ir ļoti svarīgi atgādināt par Latviju. Jā, Latvija ir maza valsts, taču tās balss tagad dzirdama visur.

— Kādas problēmas jums nākas risināt savā goda konsula darba ikdienā?

— Ja es minētu kaut vai tikai daļu savu pienākumu, arī tad tas būtu garš uzskaitījums. Ir ļoti daudz organizatoriskā darba. Tāpat daudz laika aizņem kontakti ar Grieķijas presi un citiem masu medijiem. Ik dienu jārisina dažādas problēmas valdības iestādēs, jāatbild uz neskaitāmiem jautājumiem. Visbiežāk man vaicā, kā aizbraukt uz Latviju, kā nokārtot dažādus ar Latviju saistītus jautājumus. Piemēram, nesen mani bija ielūgusi grieķu eksportētāju asociācija, un es viņiem skaidroju sadarbības iespējas ar Latviju.

Ja vien es pats vēlos ko darīt, tūdaļ rodas milzums konkrētu pienākumu. Taču pats nosaukums “goda konsuls” vien, manā ieskatā, vēl neko nenozīmē. Viss atkarīgs no tā, kā attiecīgais cilvēks attaisno šo nosaukumu.

— Vai Grieķijā ir liela interese par Latviju?

— Jā, interese ir patiešām liela. Čpaši tagad, kad Latvija sākusi ieiet Eiropas struktūrās.

— Bet cik plaši Grieķijas sabiedrība ir informēta par Latviju?

— Informācija ir visai plaša — gan televīzijā, gan laikrakstos. Arī es pats daudz daru, lai informācija par Latviju būtu iespējami plašāka un pilnīgāka.

— Cik zinu, jūs no Atēnām sekmējat arī Latvijas kontaktus ar Kipru un vairākām citām Grieķijai tuvām valstīm.

— Jā, cik nu tas iespējams. Tagad būtu svarīgi domāt par kontaktiem ar citām Balkānu valstīm. Bosnijas problēmas politiskais atrisinājums ir ļoti nozīmīgs Grieķijai. Balkānu reģionā ir milzu ekonomiskās iespējas. Grieķija jau noslēgusi daudzus ekonomiskās sadarbības līgumus ar Bulgāriju un Rumāniju. Arī citas Rietumeiropas valstis ieguldījušas ievērojamus līdzekļus šajās valstīs. Čpaši daudz līdzekļus Bulgārijas privātajā biznesā ieguldījusi Vācija. Un, normalizējoties mūsu valsts kontaktiem ar Belgradu, Grieķija, kurai tad būs intensīva sadarbība gan ar Sofiju un Bukaresti, gan Belgradu, politiskā un ekonomiskā ziņā kļūs par vienu no visnozīmīgākajām Balkānu valstīm. Arī tāpēc ir ļoti svarīgi, lai Latvijai būtu diplomātiskās darbības pieredze Grieķijā.

— Kāds ir jūsu viedoklis par iecerēto Latvijas karavīru piedalīšanos miera nodrošināšanas operācijās šajā reģionā?

— Kāpēc gan ne? Grieķija uz šo reģionu ir sūtījusi visai lielus spēkus: vairākus mīnu kuģus, 600 karavīrus. Protams, arī Latvijai vajag sūtīt savus pārstāvjus. Svarīgs ir konkrētais rezultāts. Jāpiedalās visur, kur šāda piedalīšanās ir iespējama un nepieciešama. Lai pateiktu: “Arī mēs esam šeit! Arī Latvija!” Pasaulē tūdaļ būs atbildes reakcija: “Jā, ir tāda suverēna valsts Latvija.” Manuprāt, tā ir patiešām ļoti laba iespēja Latvijai.

— Jūsu domas par Latvijas ārpolitikas stratēģisko mērķi — iestāšanos Eiropas Savienībā?

— Es domāju, Latvijai tas ir ārkārtīgi svarīgi. Taču šī kārts jāizspēlē ārkārtīgi uzmanīgi. Būtībā jau pasaules politika ir ciniska. Ja lielvalstīm ir vajadzīga maza valsts, viņas to paņem, ja nav vajadzīga, to iztirgo, kā tas Molotova—Ribentropa paktā tika izdarīts ar Baltijas valstīm. Tāpēc mazām valstīm savas kārtis jāizspēlē ārkārtīgi uzmanīgi, pašā piemērotākajā brīdī. Jebkurā situācijā Latvijai jārēķinās arī ar Krieviju. Visas valstis taču rēķinās ar Krieviju. Jārēķinās ar Ziemeļvalstu un Krievijas interešu līdzsvaru. Es to nosauktu par Latvijas “Ahilleja papēdi”.

— Jūsu viedoklis ir ļoti pragmatisks. Tas acīmredzami atbilst jūsu — lietišķa darījumu aprindu cilvēka — tēlam. Bet vai varu jūs lūgt pastāstīt arī par savu privāto dzīvi?

— Mana jaunība pagāja pasaules jūrās, strādājot uz dažādu valstu kuģiem. Esmu braucis zem ASV, Grieķijas un citu valstu karogiem, vedis visdažādākās kravas. Pēc tam strādāju kādā Grieķijas firmā par ostas kapteiņa palīgu. Vēlāk atvēru pats savu biroju. Man piederēja kuģniecības un ceļojumu aģentūra. Čpaši smags man bija 1982. gads — kuģošanai tas bija patiešām grūts gads, un es zaudēju daudz naudas. Biznesā iegūtā pieredze un sakari man ļoti palīdz pildīt Latvijas goda konsula misiju Grieķijā.

— Manuprāt, šādai situācijai ir gan plusi, gan mīnusi.

— Jā, atkarībā no tā, kā uz šo lietu skatās.

— Vai jums ir kāds vaļasprieks?

— Protams! Tas ir sports. Esmu bijis ģenerālsekretārs vienā no Atēnu lielākajiem jāšanas sporta klubiem, darbojies peldēšanas sporta un futbola organizēšanā. Arī pats aktīvi nodarbojos ar šiem sporta veidiem. Man nepatīk miera stāvoklis. Man gan sacensībās nav tik svarīgi būt pirmajam, man patīk pati piedalīšanās. Labprāt klausos mūziku. Citreiz atkal gribas dzirdēt rokenrolu vai kādu citu skaļu deju mūziku. Viss atkarīgs no noskaņojuma. Reizēm man nepieciešama vientulība, patīk būt kaut kur pie jūras, tālu no cilvēkiem.

— Jūs esat ļoti elastīgs cilvēks.

— Jā, atbilstoši savam horoskopam. Es taču esmu “zivs”.

— Jāatzīstas, es reti esmu sastapis tik optimistisku cilvēku, kāds esat jūs. Vai esat laimīgs?

— Un kā vēl! Es tiešām esmu dzimis laimes krekliņā. Pavisam nesen es cietu smagā autokatastrofā. No mašīnas gandrīz nekas nepalika pāri. Pats arī biju diezgan pamatīgi apskādēts. Vēl tagad, kad straujāk pakustos, sāp lauztās ribas. Taču, kā redzat, pēc dažām slimnīcā pavadītām nedēļām esmu atkal uz kājām.

— Ko jūs gribētu novēlēt Latvijai?

— No sirds vēlu visu, visu to labāko. Galvenais, lai jūsu ekonomika attīstītos sekmīgi, bez problēmām. Tas ir pats svarīgākais. Tas ir tāpat kā ģimenē: ja ir materiālas grūtības, tad arī visa pārējā dzīve kļūst sliktāka — rodas ķildas, nesaskaņas. Tāpat tas ir arī valsts mērogā.

— Pateicos par interviju!

Jānis Ūdris,
“LV” ārpolitikas redaktors
Foto: Jānis Ūdris