PIE SAKNĒM

“Lībiešu krasts” — dzīves telpa un dzīvības elpa

17.februārī līvi Mazirbē atkal pulcējās pie sava karoga — svinīgi tika atzīmēta “Lībiešu krasta” piektā gadskārta.

Zaļi balti zils šis karogs,
gaisā pacelts, vēsti pauž:
kaut gan aizmirsts gados garos,
miris līvs aizvien vēl nav.

(Kārlis Stalte — Karoga dziesma)

Ceļu uz Mazirbi bija mērojuši daudzi “Lībiešu krasta” aktīvisti, draugi un sabiedrotie no Ventspils, Talsiem un Rīgas, no tuviem un tāliem pagastiem. Atmiņu pavedienu par to, “kā tas viss sākās”, pirmie ritināja vēsturniece Ieva Neilande, valstsvīrs Ilmārs Geige un “Lībiešu krasta” direktors Edgars Sīlis, kuri piedalījās arī tajā Ministru padomes 1991.gada 4.februāra sēdē, kad tika pieņemts lēmums par Valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas izveidi Ziemeļkurzemes piekrastē kā pēdējā lībiešu dzīves vietā.

Edgars Sīlis: — Kļūt par “Lībiešu krasta” direktoru piekritu tikai tāpēc, ka likumā “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju” lībieši tika oficiāli atzīti par Latvijas pamattautu līdzās latviešiem un tā 4.pantā paredzēts, ka Latvijas Republikas valsts varas institūcijas ir atbildīgas par lībiešu nacionālās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu, par viņu apdzīvotās teritorijas sociāli ekonomiskās infrastruktūras atjaunošanu un attīstību. Pēdējā tautskaitē tika reģistrēti nepilni 200 lībieši, no tiem savu senču valodu prata tikai 5 procenti. Tas arī noteica mūsu galveno uzdevumu: uzturēt dzīvu līvu valodu, kopt kultūru, ieaudzināt bērnos lepnumu par piederību savai tautai. Mūsu cerība ir tie 47 bērni lībiešu ģimenēs, kas liks savu tēvutēvu valodai skanēt nākamajā gadu tūkstotī.

“Lībiešu krasta” darbu plāno redakcijas padome, kas sanāk divas reizes mēnesī. Prioritātes: lībiešu valodas mācīšana bērniem un jauniešiem un ievadīšana Eiropas datoru sistēmā, jauniešu etniskās apziņas veidošana un zinātniskā izpēte. Direkcija stingri izlēmusi darboties saskaņā ar fundamentālajām zinātņu nostādnēm neatkarīgi no mainīgās politiskās situācijas. Zinātnes klātbūtne bija jūtama arī svētkos. Runas teica gan Aija Melluma un Saulvedis Cimermanis, gan Māra Zirnīte un Tenu Karma. Varēja iegādāties Kersti Boiko sakārtoto grāmatu “Lībieši” un saņemt kā dāvanu Līvu savienības un “Lībiešu krasta” mēnešraksta “Līvli” komplektu.

Spraigu garīgo lauku radīja pazīstamā Ventspils kolektīva “Līvlist” un Rīgas jauniešu ansambļa “Vīm” līvu dziesmas. Visa notikuma būtību trāpīgi izteica Ieva Neilande: — Mēs šos Ziemeļkurzemes zvejniekciemus apzināmies kā lībiešu pēdējo zemes pēdu. Saudzējamu kā bišu māti, lai strops būtu dzīvs, lai būtu vieta, kur lībietim patverties, sakopot enerģiju, spēku pasmelties.

Ģimenisks siltums un īsti lībiska noskaņa sarīkojumā valdīja arī tāpēc, ka tas notika “pie Valčiem” — Mazirbes internātskolā, kur direktors Pauls Valcis ar dzīvesbiedri Maiju un pedagogu saimi māca bērnus saskatīt un arī pašiem radīt skaistumu, dzīvot saskaņā ar dabu un senču gudrību.

Virsrakstā liku pazīstamā novadpētnieka un mākslinieka Andreja Šulca vārdus, bet nobeigt gribētos ar nenogurstošā lībiešu valodas kopēja filologa Tenu Karmas atziņu: “Bet neviens, pat Dievs, nevar palīdzēt ne lībiešiem, ne latviešiem, ne igauņiem, ja mēs paši sev nepalīdzēsim. Un šobrīd visefektīvākā pašpalīdzība būtu — savā starpā saprasties un turēties kopā, lai neviens nevarētu mūs salauzt pa vienam. Tikai kopā mēs esam stipri.”

Aina Rozeniece,
“LV” nozares redaktore

Lībiešu etnogrāfiskā ansambļa “Kāndla” dalībnieces no Ventspils

“Lībiešu krasta” direktors Edgars Sīlis (pa labi)

Maija Valce iepazīstina viesus ar muzeju, ko viņa Mazirbē veido kopā ar dzīvesbiedru, internātskolas direktoru Paulu Valci

 
Mazirbes muzeja eksponāti Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Šī darba autore ir grafiķe Baiba Damberga no pazīstamas lībiešu dzimtas