Vēstule un tās pretrunīgā rezonanse

Vakar, 26.februārī, Valsts prezidents Guntis Ulmanis tikās ar vairāk nekā desmit vēstules autoriem, kuri 7.februārī ar masu mediju starpniecību pauda savu satraukumu par tendencēm, kas iezīmējas LR politikā attieksmē pret nacionālajām minoritātēm. Tikšanās ilga vairāk nekā pusotru stundu, un tās laikā abas puses izteica visai atšķirīgus viedokļus par vēstules būtību un rezonansi sabiedrībā.

Prezidents sarunas sākumā uzsvēra, ka šī vēstule būtībā ir izaicinājums visiem, kas to lasījuši, un piebilda, ka diemžēl uz to nav reaģējušas politiskās partijas. Tas, G.Ulmaņa skatījumā, liecina, ka vēstule nav sasniegusi savu mērķi. Arī no sabiedrības nav izskanējusi nekāda reakcija. Prezidenta vērtējumā, vēstulē dominē tikai negatīvisms.

Sarunas sākumā Vladilens Dozorcevs kritizēja Valsts prezidenta attiecības ar inteliģenci, piebilstot, ka tās, viņa skatījumā, ir nenormālas. V.Dozorcevs uzsvēra, ka vēstules autori jūtas aizvainoti par prezidenta atklāti negatīvo attieksmi pret vēstulē paustajiem uzskatiem.

Viktors Avotiņš atzina, ka vēstules faktos tiešām esot ieviesušās dažas neprecizitātes, bet tajā pašā laikā piebilda, ka politiskās partijas neesot reaģējušas tikai tādēļ, ka tām primārais esot ambīcijas un vara. “Mēs neesam skrupulozi noslīpējuši savus uzskatus, lai te vērstos cits pret citu. Čstenībā mums vajadzētu sēdēt pie viena sarunu galda,” bilda V.Avotiņš.

Marina Kosteņecka teica, ka viņa šo vēstuli parakstījusi nevis kā izaicinājumu, bet gan kā aicinājumu uz sarunu. “Es neesmu teksta autore, varbūt pati būtu to rakstījusi citiem vārdiem. Es negribu, lai Latvijā notiktu jauna okupācija, jo redzu, kas šobrīd notiek ar krieviski runājošo iedzīvotāju daļu. Mēs gribējām ar jums runāt kā ar mūsu Valsts prezidentu,” viņa sacīja.

Prezidents uzsvēra, ka viņš nekādi nevarot piekrist tam, ka Latvijā piecu neatkarības gadu laikā attiecībā pret nacionālajām minoritātēm ir bijis tikai negatīvais un ka latviešu valodas apguves procesā vērojamas represīvas metodes. Kā piemēru G.Ulmanis minēja krievu macībvalodas vidusskolu apmeklējumus, kuru laikā sajutis pedagogu vēlmi audzināt nākamos Latvijas pilsoņus.

Rafi Haradžanjans piebilda, ka Saeimas Cilvēktiesību komisija jau 1995.gada nogalē izteikusi atbalstu Tautību konsultatīvās padomes izveidošanai Valsts prezidenta institūcijas ietvaros, kā arī nepieciešamību Latvijā organizēt II Latvijas tautu forumu.

Tikšanās dalībnieki vairākkārt uzsvēra, ka nacionālās minoritātes cieš birokrātu patvaļas dēļ, īpaši tāpēc, ka liela daļa ierēdņu šobrīd cenšas izlikties esam pārlieku nacionāli patrioti. Turklāt Rīgas Dome nesen atteikusi atbalstīt dažu tautu svētdienas skolas, kas būtībā maksājot tikai 500 latu. Par taupību to nekādi nevarot nosaukt.

Viktors Avotiņš izteicās, ka aicinājuma parakstītāji turpinās ar masu mediju starpniecību izsvērti skaidrot savu nostāju nacionālo minoritāšu jautājumā, liekot noprast, ka ar šo tikšanos vēl nekas nav beidzies.

Savukārt Valsts prezidents aicināja vistuvākajā laikā uz tikšanos R.Haradžanjanu un vēl dažus inteliģences pārstāvjus, lai izlemtu par Tautību konsultatīvās padomes izveidošanu Valsts prezidenta institūcijas ietvaros un lai apspriestu iespējas sasaukt II Latvijas tautu forumu.

Sarunas sākumā Valsts prezidents Guntis Ulmanis minēja, ka esot sagatavojis tēzes atbildes vēstulei, tomēr atturējies to publicēt pirms tikšanās, nenoskaidrojot konkrētus viedokļus. Tuvākajā laikā prezidenta viedoklis par aicinājumu un tikšanos ar tā parakstītājiem tiks izplatīts masu informācijas līdzekļos.

Uz sarunu pie Valsts prezidenta bija: Viktors Avotiņš, Rafi Haradžanjans, Roalds Dobrovenskis, Boriss Cilēvičs, Leons Briedis, Uldis Bērziņš, Jurijs Abizovs, Tatjana Liguta, Ludmila Azarova, Marina Kosteņecka, Vladilens Dozorcevs.

Valsts prezidenta preses dienests

Valsts prezidentam Guntim Ulmanim

Vēršamies pie Jums, lai izteiktu savu satraukumu par tendencēm, kas arvien jūtamāk iezīmējas LR politikā attieksmē pret nacionālajām minoritātēm. Kopš paša atmodas sākuma tās kopā ar latviešiem ir piedalījušās cīņā par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Nacionālās minoritātes izprata latviešu tautas sāpi un ticēja, ka pārlieku sakāpinātas emocijas nav nekas vairāk kā pārejoša parādība un līdz ar LR neatkarības nostiprināšanos tās izzudīs.

Taču ir pagājuši jau vairāk nekā pieci gadi kopš LR neatkarības atjaunošanas, bet situācija tikai pasliktinās. Mēs praktiski neredzam ne vēlmi ievērot minoritāšu tiesības, ne arī reālus mēģinājumus tās īstenot dzīvē.

Neskatoties uz AP jau 1991. gadā pieņemto lēmumu, Minoritāšu konsultatīvā padome pie parlamenta tā arī nav izveidota. Nacionālo lietu departamentam faktiski liegtas jebkuras pilnvaras. Likvidēta Nacionālo skolu nodaļa Izglītības ministrijā. Atšķirībā no Igaunijas nav izveidots nekāds mehānisms, kurš līdzinātos “apaļajam galdam pie prezidenta” ar minoritāšu pārstāvju piedalīšanos. Pašvaldību birokrātija nepārtraukti šantažē Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociāciju. Minoritāšu valodās translēto TV un radio pārraižu skaits tiek samazināts, neņemot vērā pašu minoritāšu pārstāvju viedokļus un intereses. Latvijas Nacionālajā radio un TV padomē vispār netiek pārstāvētas nelatviskās sabiedrības daļas intereses.

Latviešu valodas apguvē dominē kategoriskums un represīvās metodes. Tā vietā, lai tiktu piešķirts lielāks labvēlības statuss dažādu kursu sistēmas attīstībai, izmantojot modernāku metodiku, tiek iedibinātas un darbojas neskaitāmas inspekcijas. Nacionālā valsts valodas apguves programma pieņemta tikai 1995. gadā. Latviešu valodas mācības process nelatviešu skolās, salīdzinot ar padomju laiku, nav uzlabojies, praktiski pārtraukta latviešu valodas skolotāju sagatavošana darbam krievu skolās. Jaunajos likumprojektos par valsts valodu un izglītību netiek ņemtas vērā nacionālo minoritāšu tiesības, tajos ne tikai neatspoguļojas kultūras autonomijas princips, bet nav pat pieminēts šis termins kā tāds. Kultūras autonomija pašlaik ir tikai tukša deklarācija, kas izmantojama vienīgi propagandas nolūkos.

Ir likvidēta iespēja iegūt augstāko izglītību krievu valodā, un tā negatīvās sekas jau manāmas gan izglītībā, gan zinātnē. Jaunajos likumprojektos paredzētā vidusskolu ar krievu mācībvalodu likvidācija būs vienkārši traģēdija, īpaši nelatviskajai inteliģencei. Skolu slēgšanas process praktiski novedis pie situācijas, kurā mazākā daļa nelatviešu, kas pēc pamatskolas pabeigšanas nolems iet vidusskolā, kļūs par otrās šķiras skolēniem latviešu skolās, bet lielākajai daļai izglītības turpināšanas iespēju vienkārši nebūs. Un arī pamatskolu pastāvēšanai likumprojektā nav noteiktu tiesisku garantiju, to liktenis atstāts ministriju un pašvaldību ierēdņu ziņā.

Tādai politikai nav nekā kopīga ar integrāciju, faktiski mums tiek piedāvāta vai nu asimilācija, vai analfabētisms. Taču mēs dzīvojam ar pārliecību, ka Latvijai vajadzīgi izglītoti minoritāšu pārstāvji, sava nelatviskā inteliģence.

Starptautisko minoritāšu tiesību konvenciju galvenā ideja ir dot pašām minoritātēm tiesības piedalīties svarīgāko jautājumu, kas skar to kultūru un izglītību, risināšanā. Socioloģiskās aptaujas skaidri parāda, ka absolūtais vairākums minoritāšu iestājas par izglītības apgūšanu dzimtajā valodā. Diemžēl šeit viņu viedoklis nevienu neinteresē.

Prezidenta kungs! Jūs ne reizi vien esat apgalvojis, ka uzskatāt sevi par visu Latvijas iedzīvotāju, ne tikai latviešu, prezidentu.

Absolūtais vairākums nelatviešu — cilvēki, kuri godīgi strādā un maksā nodokļus valstij. Un viņiem ir pilnīgas tiesības prasīt no valsts savu interešu aizstāvību.

Mēs aicinām Jūs, izmantojot savu pelnīto autoritāti un ietekmi, censties panākt sekojošo:

1) saskaņā ar attiecīgo LR likumu pakāpeniski īstenot kultūras autonomijas principu, ņemt vērā šo principu, izstrādājot un pieņemot citus LR likumus,

2) precīzi ievērot starptautisko konvenciju, kuras Latvija parakstījusi, prasības (tai skaitā 1994. gada Eiropas bāzes konvenciju par nacionālo minoritāšu tiesībām),

3) atjaunot 1919. gada 10. decembra “Likuma par nacionālo minoritāšu skolu iekārtu” darbību, izdarot tajā nepieciešamos labojumus, un atkal izveidot minoritāšu skolu pārvaldes struktūru, kāda pastāvēja līdz 1934. gadam,

4) panākt nacionālo minoritāšu pārstāvju piedalīšanos ar viņu interesēm saistīto jautājumu risināšanā programmās, komisijās un darba grupās (nacionālā latviešu valodas mācības programma, komisija, kura analizē LR likumdošanas atbilstību Eiropas konvencijām u.c.), kā arī piedalīšanos likumprojektu apspriešanā, kas skar minoritāšu kultūras un izglītības jautājumus,

5) izveidot Konsultatīvo padomi pie LR prezidenta, kurai kandidātus izvirzītu pašas minoritātes un kuras uzdevums būtu nacionālo minoritāšu problēmu Latvijā apspriešana un rekomendāciju izstrādāšana.

Viktors Avotiņš — Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs, Rafi Haradžanjans — Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas priekšsēdētājs, Roalds Dobrovenskis — rakstnieks, Ābrams Kļockins — Latvijas Mediju fonda prezidents, Boriss Infantjevs — Latvijas Universitātes profesors, Leons Briedis — rakstnieks, izdevniecības “Minerva” direktors, kulturoloģiskā žurnāla “Kentaurs XXI” galvenais redaktors, Uldis Bērziņš — rakstnieks, Jurijs Abizovs — Latvijas krievu kultūras biedrības vadītājs, Tatjana Liguta — Latvijas Universitātes krievu valodas katedras vadītāja, docente, Ludmila Azarova — dzejniece, Tatjana Aršavska — Latvijas krievu kultūras biedrības priekšsēdētāja vietniece, Marina Kosteņecka — rakstniece, Vladilens Dozorcevs — rakstnieks, 6. Saeimas deputāts.