ATCERES
DR. MĀRTIŅA LUTERA 450 GADU ATCERES DIENA

LU docente Helēna Celma,
students Aleksejs Ponomarjovs:

“Mārtiņš Luters un krievu kultūra”

Jauna veida humanitāra domāšana ir saistīta ar domātāja, pētnieka, autora spēju ieklausīties kultūras daudzbalsībā (liela nozīme šīs problēmas risināšanā ir Dilteja, Bahtina un Gadamera darbiem). Tādējādi kultūras teksti no objektiem pārvēršas par dzīvām balsīm, un katrai ir tiesības izteikt savu viedokli. Jāteic, ka mums vēl ir tālu līdz šāda veida domāšanai. (Par to liecina arī cienījamā Paula Kļaviņa referātā izteiktā doma par ASV demokrātiju kā “viskristīgu valsti”.)

Spēja ieklausīties palīdz saprast kultūras tekstus, kas no pirmā skatījuma it kā nav savstarpēji saistīti, sevišķi, ja ievērojam, ka līdz šim mēs esam dzirdējuši tikai vienu balsi. Ieklausoties var tuvoties veseluma izpratnei (cilvēces, dzīves, kultūras).

Luters un krievu kultūra — šī problēma ir maz pētīta. XVIII un XIX gadsimtā Krievijas sabiedriskā doma pārsvarā ir negatīvi noskaņota pret Reformāciju. Kritizēta tiek galvenokārt Reformācijas nostāja pret tradīcijām un tās racionālisms. Tomēr jau Čaadajevs “Filozofiskajās vēstulēs” uzsver Reformācijas lomu Eiropas kultūras attīstībā.

XX gadsimta sākumā, kad Krievija piedzīvoja garīgo renesansi, priekšplānā izvirzījās garīgās vērtības — cilvēka gara pasaule. Līdztekus tam mainījās attieksme pret Reformāciju un īpaši — Luteru. Piemēram, N.Berdjajevs darbā “Jaunrades nozīme” mēģina tuvināt Kantu un Luteru, jo viņi abi spēj iedziļināties subjektā, tā gara dziļumos. Šajā kontekstā ļoti svarīga ir Šestova loma.

Visi Šestova darbi ir kā dialogi, un Luters šajos dialogos ir viena no biežāk pieminētajām personām. Parasti dialogu izklāstā Šestovs ir ļoti aktīvs, un var rasties iespaids, ka viņš uzspiež savu viedokli. Bet tas nav tik vienkārši: viņam dialoga varoņi nepieciešami tikai tālab, lai palīdzētu iedziļināties sevī, pārbaudītu savu domu. Viņi nekļūst par marionetēm — Šestova idejas ruporiem. Viņš liek tiem atklāt kādas varbūt vēl nepamanītas nianses, ieskatīties cita domātāja iekšējā pasaulē.

Par filozofisko pētījumu priekšmetu Šestovs padara citu domātāju iekšējo pasauli, to dvēseles. Viņš izvēlas savdabīgu meklējumu lauku — viņu interesē nevis abstraktas kategorijas, bet cilvēka iekšējā pasaule. Šestovs atklāj tā domātāja iekšējo pasauli, kam viņš ir pievērsies. Tieši viņu dvēselēs Šestovs atrod materiālu saviem filozofiskajiem meklējumiem.

Krievu filozofijas pētnieks un garīdznieks V.Zeņkovskis uzskata, ka Šestova galvenā tēma ir ticības meklējumi. Te Luteram ir ļoti liela nozīme, jo Šestovs viņa darbos pirmām kārtām redz dumpi pret dogmām, likumiem un tām patiesībām, kas ir cilvēka prāta radīti un kas paceļas pāri cilvēkam. Rodas jautājums: “Bet vai Svētie Raksti nav tāds pats likums?” Nē, jo tā ir Autoritāte, nevis likums. Svētie Raksti var atklāt un atklāj patiesību tikai katra indivīda garīgajā spriedzē, kad notiek pretrunīgs, sarežģīts augšāmcelšanas process.

Luters, tāpat kā Šestovs, uzdrošinājies iziet no mierīgas, sakārtotas pasaules uz pasauli, kur valda nevis likumsakarības, bet Dievs un Dieva Griba, kas nepakļaujas likumam. Dieva Griba nav paredzama, un nav cilvēka spēkos glābt sevi. Dievs prasa no cilvēka spēku atteikties no iespējas paļauties uz likumiem, Dievs prasa dzīvi neziņā. Dievs stāv pāri labā un ļaunā likumiem. Luters nebaidās runāt par Dievu, kas var upurēt savu dēlu un pieprasīt neiespējamo arī no cilvēka. Pēc Lutera domām, Dievs nedod tādu cerību, ka, ja cilvēks dzīvos labi, godīgi šai pasaulē, tad viņam būs Dieva svētība. Cilvēks tā var domāt tikai savā lepnībā.

Šestovam ļoti tuva ir Lutera doma par ticību kā vienīgo patiesības avotu. (Tādēļ Šestovam tuvākie dialoga dalībnieki ir Abrahams un Čjabs.) Tieši ticība ir uzdrīkstēšanās pamats. Viņa darbos ticība ir organiski saistīta ar brīvību, un Luterā viņš šai domai atrod atbalstu.

Luters, tāpat kā Abrahams un Čjabs, savu ticību izvēlas brīvi, un Dievs viņiem atklāj Patiesību. Brīvība nav indivīda kaprīze — ticība ir cilvēka brīvības pamats. “Kad Mozus kalna virsotnē skatīja patiesību sejā, no viņa uzreiz nokrita tās važas, kas stindzināja viņa apziņu, un viņš ieguva vērtīgāko no dāvanām — brīvību” — tā apgalvo Šestovs ( K.Itcnjd $Fabys b Bthecfkbv$ Cjx. d lde[ njvf[ n.1> V.1993. c.453).

Kā redzams, brīvība ir Dieva dāvana, un cilvēkam vajadzētu nevis atteikties no tās, bet pieņemt to ar pateicību. Šestovs nepiekrīt tam, ka ticībai ir jābūt. Nē! Cilvēkam ir tiesības ticēt.

Var domāt, ka starp Luteru un Nīči ir bezdibenis, bet Šestovs veido dialogu arī starp viņiem. Luteru un Nīči vieno spēja uzdrīkstēties. Protams, ir būtiska atšķirība, jo Luters tic, bet Nīče, pēc Šestova domām, nevarēja atrast ticību. Tomēr Nīčem piemīt meklētāja aura. Šestovam tas ir ļoti svarīgi, jo viņš ir pārliecināts, ka tikai šādā stāvoklī var iegūt ticību. Var iegūt, bet tas nav atkarīgs tikai no cilvēka gribas, jo, kā apgalvo Šestovs, ticība ir Dieva dāvana.

Šestova ceļu uz ticību apliecina viņa darbi — sākot ar “Bezpamata apoteozi”, kurā dominē noliegšanas patoss, un beidzot ar pēdējiem darbiem, kuros ticība tiek saukta par brīnišķīgu Dieva dāvanu. A.Kamī “Mītā par Sīzifu” uzsver, ka Šestovam noliegums kļūst par tramplīnu ceļā uz mūžību. Šajā ceļā M.Luters sniedz viņam palīdzīgu roku.

Priekšlasījums konferencē “Mārtiņš Luters par laicīgo un pārlaicīgo” 16.februārī