AR TRIJU ZVAIGŽŅU ORDEŅA STAROJUMU

Ordeņa kavaliere Ieva Graufelde

Ja katrs mēs spētu iedegties kā tāda saulīte!

Siguldieši un arī daudzi rīdzinieki labi atceras prāvestes Ievas Graufeldes pirmo svētrunu dzimtenē. 1989. gada 18. novembrī viņa, toreiz gan vēl kā tikko ordinēta mācītāja, kopā ar Vairu Bitēnu Turaidas baznīcā vadīja svētku dievkalpojumu.

— Man viņas runa šķita kā Atmodas zvans, — atceras Turaidas muzeja direktore Anna Jurkāne. — “Latvija būs brīva!” — viņa toreiz teica. “Bet brīvība ir kā liela, tukša telpa, kas mums katram jāpiepilda ar savu pienesumu, ar labiem darbiem un domām.”

Savu gaismas sveci uz Latvijas garīgās atdzimšanas altāra Ieva Graufelde iededza jau krietni agrāk. Kopā ar Zviedrijas latviešu dziesmu kopu “Vilcējas” un diviem jaunākajiem bērniem viņa piedalījās folkloras svētkos “Baltica—88”, kad Latvijā pirmo reizi tika atritināti sarkanbaltsarkanie karogi, kas plīvoja līdzās lietuviešu un igauņu nacionālajiem karogiem. Meitiņa Guna ar saviem pieciem gadiem, šķiet, bija pati jaunākā svētku dalībniece, bet vienpadsmitgadīgais Ansis braši stāvēja pie atkal godā celtā sarkanbaltsarkanā karoga. No “Vilcējām” toreiz daudzi Latvijā iemācījās dziesmiņu par garo pupu ar brīnumgaru un ņipru piedziedājumu, bet Guniņa vēlāk latviešu bērniem Zviedrijā mācījusi dzimtenē dzirdētās dziesmas.

Par emigranti Ieva Graufelde sevi nekad nav uzskatījusi:

— Kopš vien sevi apzinos, vienmēr esmu jutusies kā latviete un arī kā kristiete. Sākumā dzīvojām Amerikā. Es piedzimu Linkolnā, Nebraskas pavalstī. Un jau ļoti maza zināju, ka te mācījies mūsu prezidents Kārlis Ulmanis. Uz dzimteni pirmo reizi devos kopā ar draugiem 1976. gadā, tad — ar mammu un vecāko dēlu, kopš 1990. gada braucu aizvien biežāk, darāmā rodas aizvien vairāk. Braucieni bijuši visādi, iznācis gulēt arī ostā uz soliņa. Kopš Baltijas festivāla man Rīgā ir draudzene Inese, kuras māmuļa mani ēdina un guldina. Šai ģimenē jūtos kā mājās un varu pilnīgi nodoties savam darbam.

Un darāmā ir daudz. Jāmin gan pastorālais darbs ar Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes studentiem, gan “Baznīcas gadagrāmatas” redakcijas vadīšana. Ieva Graufelde ir pirmā un līdz šim vienīgā sieviete Latvijas luteriskās Baznīcas vēsturē, kas vada Baznīcas darbu kā prāveste. Viņas aprūpē ir svētdienas skolu skolotāju, audzēkņu un augstskolu pasniedzēju apmaiņa ar ASV un Eiropas valstīm. Nākamvasar jau septīto reizi ar viņas gādību teoloģijas studenti brauks praksē uz Zviedriju, lai mācītos, kā jauniešus sagatavo iesvētīšanai, kā notiek laulības, kristības un citi rituāli. Zviedrijā mācītāji tiek īpaši sagatavoti arī darbam slimnīcās un ieslodzījuma vietās. Ar Ievas Graufeldes gādību daudzi Latvijas maznodrošinātie un slimie bērni atpūtušies Zviedrijas pansionātā “Sandbija”.

Ievai Graufeldei patīk ierosināt, rīkoties, darīt, nedomājot par pateicību.

— Neviens darbs nav mazs, ja to dara ar pārliecību, ka tas ir vajadzīgs. Un nekas nav tik skaists kā patiesa nodošanās. Nevar mīlēt ar aprēķinu — ne cilvēkus, ne dzimteni, ne darbu, ko dari. Dziļa, patiesa mīlestība pati nes augļus, un alga tad nāk kā liels brīnums.

Tāds sirds darbs Ievai Graufeldei ir Aizvesto saraksts. 1980. gadā no Andreja Eglīša vadītā Latviešu nacionālā fonda saņēmusi šo uzdevumu, viņa tam atdeva astoņus gadus. Datus vāca no Sarkanā Krusta sarakstiem, datoru jau toreiz nebija, tāpat tika krāts un kārtots, griezts un līmēts. “Tas man kā ceturtais bērns,” teic Ieva Graufelde un izsaka nožēlu, ka citi pienākumi nav ļāvuši darbu turpināt. Aiz katra vārda jau ir cilvēku likteņi. Un ir veselas ielas un pagasti, ko šī traģēdija skārusi sevišķi skaudri. Tomēr pašlaik gan amata pienākumi, gan iekšējā pārliecība liek pilnīgi nodoties draudžu darbam.

Mēs ar Ievu Graufeldi sarunājāmies konsistorijā drīz pēc tam, kad Valsts prezidents Guntis Ulmanis viņai bija pasniedzis Triju Zvaigžņu ordeni.

— Šis apbalvojums vairāk pienākas maniem vecākiem, kas mūs ar māsu audzināja pārliecībā, ka Latvija ir un būs. Ka okupācija nevar būt mūžīga. Viņi mūs mācīja strādāt darbu, nedomājot par algu. Un dzīvot ar cerību.

Skatoties saulrieta atblāzmā, kas noslēpumainā nokrāsā izgaismoja kluso vakarkrēslas stundu, Ieva Graufelde atcerējās nesen Stokholmā vēroto neparasto dabas parādību. Gaismas stariem lūstot gaisā esošajos ledus kristāliņos, ap sauli pēkšņi bijušas redzamas kā daudzas mazas saulītes. Pasaule šķitusi tik brīnumaini skaista, un pēkšņi uzplaiksnījusi doma: “Kaut mēs katrs spētu iedegties kā tāda maza saulīte!”

Aina Rozeniece,
“LV” nozares redaktore