PŪRS

Sēlijas pagātne, tagadne un novada nākotnes meti

Tālāk attīstot Daugavas programmā ietilpināto Sēlijas projektu, Latvijas Kultūras fonds 29.februārī rīkoja sarunu "Reģionālā attīstība Latvijā. Sēlijas novads". Kultūras fonda valdes priekšsēdētāja Ramona Umblija atgādināja vasarā notikušās Sēļu nedēļas lielo rezonansi visā valstī, kas palīdzējusi veicināt pašapziņas mošanos līdz šim mūsu valstiskajā psiholoģijā aizmirstajā novadā. Cilvēkos radusies interese par savām saknēm, lepnums par piederību Sēlijai. Pēc akadēmiķa Jāņa Stradiņa ierosinājuma Sēļu nedēļas impulss pāraudzis Sēlijas gadā, kas beigsies maijā. Sēlijas reģionālās attīstības problēmām un perspektīvām bija veltīta arī šī sanāksme.

Viena no četrām baltu pamatciltīm

Sarunu ievadīja LZA akadēmiķis Jānis Stradiņš, šoreiz kā Kultūras fonda valdes loceklis un pagājušā gada nogalē nodibinātās Sēlijas novada asociācijas prezidents:

— Tas tiešām šķiet simboliski, ka uz šo sarunu esam sapulcējušies 29.februārī, jo par Sēliju jau patiesībā runājam vēl daudz retāk nekā reizi četros gados. Analoģija reģionālās domāšanas ziņā varētu būt ar “Lībiešu krastu”, kas tikko atzīmēja piekto gadadienu. Te notiek vesela novada apvienošana un būšana. Sēlija ir interesanta ne tikai no reģionālā viedokļa. Visai Latvijai tā ir nozīmīga no vēsturiski etniskā, valodnieciskā un kultūrvēsturiskā viedokļa. Pašlaik tas ir viens no vismazāk apzinātajiem Latvijas novadiem, kas ieslēpies pakalnos un mežos. Arī infrastruktūra un ceļu tīkls Daugavas kreisajā krastā ir visvājāk attīstīti.

Manā uztverē Sēlija ir vismaz trīsdabīgs jēdziens. Pirmkārt — kā seno sēļu cilts izplatības areāls Latvijā un Lietuvā, otrkārt — kā etnogrāfiski lingvistisks novads, kā kultūrvēsturisks novads ar sēlisku mentalitāti, un treškārt — Sēlija kā potenciāls administratīvi teritoriāls veidojums. Varbūt ne pielīdzināms Vidzemei, Kurzemei, Latgalei, bet vismaz kā tāds novads.

Par katru no šiem aspektiem pavisam īsi. Sēļi ir viena no četrām baltu pamatciltīm, kas veidojusi latviešu nāciju. Vismazāk pazīstama. Bet vēsturnieki domā, ka visagrāk ienākusi Latvijas teritorijā. Ap II. līdz IV.gadsimtu pēc Kristus bija sēļu ziedu laiki, pēc tam tos uzsūca, izspieda latgaļi, kas bija agresīvāki. Sēļu izplatības areāls Latvijā dažādos gadsimtos bijis atšķirīgs. Ir tādas hipotēzes, ka senajās romiešu kartēs bijusi atzīmēta Sēļu zeme. Šis sēļu areāls iesniedzies arī Daugavas labajā krastā — līdz Praulienai un pat Gulbenei. Mūsuprāt, pēc vecām kartēm spriežot, Sēlijas robeža varēja būt lielie Taurkalnes meži, kur notika arī tās slavenās kaujas.

Dienvidos robeža būtu Skrudaliena. Kaplava un tas stūris pie Krāslavas vairs nepieder Sēlijai. Bet es gribētu teikt, ka trīs ceturtdaļas Sēlijas atrodas Lietuvā — no Grenstāles robežpunkta līdz Anišķiem. Lietuvā pastāv seno sēļu klubs. Lietuva pretendē uz Sēlijas pārstāvību pasaules mērogā. Man bija saruna ar Lietuvas vēstnieku Karazijas kungu, viņš arī esot sēlis. Es domāju, mums nevajadzētu būt konkurentiem, bet vajadzētu sadarboties. Kā zināms no vēstures, savā laikā Sēlija maksāja meslus Lietuvai, bet pastāv tā sauktais Mindauga dāvinājums. Saskaņā ar to Lietuva šo teritoriju atdāvinājusi Livonijas ordenim. Katrā ziņā Latvijai ir sava Sēlijas daļa, par kuru mums jādomā un jārūpējas.

Runājot par sēliskumu valodnieciskā ziņā, reģionālā ziņā jāaprobežojas ar Daugavas kreiso krastu. Sēliskums katrā ziņā nav meklējams Jēkabpilī vai Jaunjelgavā, kas būtībā ir tādi veidojumi, kas radušies uz Daugavas saistībā ar plostniekiem un tamlīdzīgi, bet gan meklējams tālāk — dziļajos mežos. Šo teritoriālo veidojumu cara laikos sauca par Augškurzemi, bet Kārļa Ulmaņa laikā, sakarā ar to, ka Kurzemi atdalīja no Zemgales — par Augšzemi.

Tagad vajadzētu noskaidrot, vai pašlaik šīs samērā nelielās teritorijas sadalījums starp Ogres, Aizkraukles, Jēkabpils, Daugavpils un Krāslavas rajoniem ir loģisks. Vai te nebūtu vajadzīgas kādas teritoriālas pārmaiņas? Sēlijas administratīvajam centram, ja mēs par tādu runātu, kā arī garīgajam, kultūras centram vajadzētu būt Jēkabpilī, bet būtībā jau tas nav īsti sēlisks jēdziens un drīzāk ir Bordersitija, kas drusku vairāk velk uz Latgali. Protams, nav jāveido, kā to Valdis Šteins lika priekšā pirmos atmodas gados, jauns administratīvi teritoriāls jēdziens Sēlija. Tas varētu būt tikai kā kultūrvēsturisks novads. Te gan izvirzās viens jautājums, kam es gribētu pievērsties sakarā ar pašvaldību pārstāvju klātbūtni. Es jau Sēļu dienās maijā teicu, ka sēļu novadam vajadzētu dot savu simbolu, pirmām kārtām — karogu. Sēļu karogs varētu būt zaļš — balts — sarkans, kas ir arī korporācijas “Selonija” krāsas. Tas nav mans izgudrojums. To izgudroja mūsu pirmais etnogrāfs Skruzīšu Mikus 1881. gadā. Tad sēļi tāpat kā lībieši varētu reprezentēties zem sava karoga. Viktoram Grāvītim bija ideja, ka tādā vapenītī varētu būt kaut kas no augiem, kokiem vai seniem sēļu ornamentiem. Es aicinu Kultūras fondu un pašvaldības padomāt par to. Uzšūt vismaz to karogu.

Aicinu arī papētīt ievērojamāko Sēlijas darbinieku dzīves gaitas. Patiesību sakot, Aleksandra Grīna simtgade tā īsti neizdevās, šī izcilā darbinieka piemiņas godināšana tā drusku pagaisa. Nupat gan Zinātņu akadēmijā bija laba konference, bet tās galvenais secinājums arī bija, ka mēs Aleksandru Grīnu nepazīstam. Simtgade bija arī mediķim, manam tēvam profesoram Paulam Stradiņam. Tā Rīgā pagāja augstā starptautiskā līmenī. Ir domāts Viesītē un Jēkabpilī turpmāk rīkot mediķu dienas, kad labākie pensionētie ārsti aprūpētu šī novada vecos ļaudis. Nupat bija Jāņa Akuratera 120. dzimšanas diena. Viņš arī ir sēlis. Es nezinu, kā pašlaik risinās jautājums par Jāņa Jaunsudrabiņa pārapbedīšanu un “Mūsmāju” likteni. Tas ir ļoti svarīgs, pat principiāls jautājums. Būtu kopīgi jāatrod līdzekļi, lai no tās likvidējamās vācu kapsētas varētu pārvest Jaunsudrabiņu mājās. Viņš jau ir viens no vislatviskākajiem un vissēliskākajiem rakstniekiem. Atgādināšu arī Jāni Veseli un Pēteri Barisonu, pavisam piemirsto, Falliju vienu no modernisma pamatlicējiem Latvijā, brāļus Skulmes, Arvīdu Žilinski, brāļus Dauges, zinātniekus Pēteri Nomali, Pēteri Rizgu, Pēteri Gerki, Pēteri Kulitēnu, jau minēto Skruzīšu Miku. Un vienu no slavenākajām sēlietēm — Veltu Tomu, kas dzīvo Toronto un solījās piepalīdzēt uzrakstīt sēļu manifestu.

Sēlijā dzimuši arī abi Stenderi — Vecais un Jaunais. Ar šo novadu saistīti arī vairāki pazīstami ebreju darbinieki — medicīnas vēsturnieks Brencsons, Marks Šēns — Pastēra institūta direktors Parīzē un citi.

Un tad vēl delikātais jautājums par sēļu aktivitātēm Lietuvā. Man liekas, ka tās saasinātās attiecības, kas mums ar Lietuvu veidojas tajā naftas zonā rietumos, vajadzētu kompensēt ar draudzīgām attiecībām austrumos. Mēs varētu rīkot kopīgus pasākumus Latvijā un Lietuvā. Mums Zinātņu akadēmijā no Lietuvas ir četri ārzemju locekļi, es savukārt esmu Lietuvas akadēmijas ārzemju loceklis. Tātad no vēstniecību un Zinātņu akadēmijas puses attieksme būtu vislabvēlīgākā. Varbūt pirmo sanākšanu mēs varētu sarīkot pie Stelmužas ozola, kas skaitās vecākais Baltijā un arī atrodas Sēlijā.

Jāsaka, ka vēl nav uzrakstīta Sēlijas vēsture. Jāpateicas Vaidai Villerušai par grāmatu “Sēļu zeme”, ko pagājušā gadā izdeva Kultūras fonds. Ņoti interesantu grāmatu par kuršiem, zemgaļiem un sēļiem Bonnā 1984.gadā izdevis E.Ekerts, pāris rakstiņi ir kalendāros. Katrā ziņā vajadzētu to visu apkopot.

Nobeigumā es gribētu teikt, ka Kultūras fonda rīkotā Sēlijas nedēļa bija tikai impulss, un arī Sēļu gads, kas tagad maijā beigsies, ir tikai impulss. Sēlijas liktenis izšķirsies nevis Rīgā, bet Sēlijā. Čsto sēļu Sēlijā ir mazāk nekā latviešu Rīgā. Ir daudz migrantu, maz dzird sēliskās intonācijas. Galu galā arī Pliekšāni, Raiņa dzimta, bija migranti Sēlijā. No Stelpes, pat no Krievijas ienākuši. Bet jāveicina novada patriotisms neatkarīgi no tā, vai tie ir īstenie sēļi vai neīstie.

Beidzoties sēļu gadam, 25.vai 26.maijā Jēkabpilī vai Viesītē tiek plānota sēļu manifesta pieņemšana. Šeit galvenokārt ir reģionālas problēmas. Kā veidot novadu. Manuprāt, ir viena, ļoti būtiska pretruna. No vienas puses, ir jārada darba vietas, novads jāattīsta. Tiek domāts, ka te varētu celt jauno celulozes rūpnīcu. Bet ko tas nozīmē? Novads vēl vairāk zaudēs savu kultūrvēsturisko stabilitāti, savdabību. Saplūdīs cilvēki. Būs imigrācija, kaut arī Latvijas mērogā. Otra lieta. Sēlijā atrodas arī Staburags un Vīgante ar Valda “Staburaga bērniem”, ar Janci un Marču. Un, ja mēs tiešām gribam Staburagu atjaunot, kas, protams, varētu būt tālas nākotnes jautājums, tad jāskatās, lai mēs kaut ko atkal nesabojātu. Zinātnieki varētu dot savu ieguldījumu novada kultūrvēsturiskā izpētē. Pašlaik arheologs Urtāns ļoti intensīvi pēta Sēlijas pilskalnu. Viņš visu pagājušo vasaru nodarbojās tur ar uzmērījumiem.

Par izlokšņu īpatnībām raksta profesore Rudzīte. Novada ģeogrāfijas izpētē liels entuziasts ir profesors Timšāns. Par novada ģeoloģiju savukārt interesējas Viktors Grāvītis. Viņš atklājis kādu pleckāju sugu, tādus mazus pārakmeņojušos dzīvnieciņus, kam devis nosaukumu “Laima Seliana” — tas iegājis jau starptautiskā apritē.

Iepriecina tas, ka Ilūkstē nodibināts Sēļu klubs.

Atskatoties uz visu paveikto, var teikt, ka Daugavas nedēļa devusi lielu impulsu un tagad varētu sākties tāda nopietnāka saruna. Arī par saimnieciskām lietām.

Jāsaglabā un jāattīsta šī novada saimniecība, infrastruktūra, jāmeklē kompromisi. Viss jākārto tā, lai būtu līdzsvars.

Lokālpatriotisma pozitīvā ievirze

Par Sēlijas nākotni saimnieciskās dzīves aspektā runāja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs

Māris Gailis: — Jūs esat veikuši ļoti nozīmīgu darbu, iedibinot šādu Sēļu gadu un attīstot lokālpatriotismu, jo bez tā daudzas lietas nevar notikt. No centra nevar iedvest to dzīvību, kādu mēs gribētu. Esot jaunajā amatā, mani te interesē galvenokārt divas lietas. Viena no tām ir saistīta ar paredzamo administratīvi teritoriālo reformu. Šī gada laikā jāsameklē tas modelis, ko varētu akceptēt sabiedrība, pašvaldību politiķi un, protams, arī valdība. Pēdējais vārds vēl nav pateikts, bet principā ir skaidrs, ka pašvaldību skaits jāsamazina. Uz to mēs acīmredzot iesim. Kaut kas tiks izdarīts līdz nākamā gada martam, kad notiks pašvaldību vēlēšanas. Arī otrs pašvaldību līmenis — rajonu līmenis, pēc mana uzskata, ir jāreformē. Grūti pateikt, vai tas varētu notikt līdz 1997.gada martam, bet pēc tam nu gan. Rajoni jāpārveido par apriņķiem vai reģioniem. Šādu formu pazīst visur Eiropā. Ir īpaši Eiropas Savienības fondi reģionu attīstībai. Mūsu vienības — rajoni — ir vienkārši par mazu. Ir ļoti interesants priekšlikums (Stradiņa kungs gan to noraidīja) veidot Sēliju kā vienu teritoriāli administratīvu vienību — reģionu jeb apriņķi. Pēc manām domām, Latvijā varētu būt 8 līdz 12 apriņķi. Ar sešiem, kā ieteicis Šteina kungs, es domāju, būtu par maz.

Pašlaik vairāki rajoni sākuši sociāli ekonomiskās stratēģijas izstrādi. Mērogu ziņā tas ir pārāk sadrumstaloti, jo šāda stratēģija iet pāri rajonu robežām. Budžetā reģionālās attīstības plāniem atvēlēts viens miljons latu. Pēc zināmiem kritērijiem šī nauda tiks arī piešķirta stratēģijas izstrādei un pēc tam — teritoriālajai plānošanai. Sākumā visiem rajoniem, kas ietilpst Sēlijā, vajadzētu vienoties par kopēja plāna izstrādi. Šādā griezumā tad varētu meklēt arī finansējumu.

Ekonomisko grūdienu Sēlijai varētu dot tāda liela investīcija, proti, celulozes rūpnīcas celtniecība. Mūsdienu tehnoloģijas nav bīstamas dabai. Tāpēc jau tās ir tik dārgas. Tas izmaksās ap 300 miljoniem latu. Tā ir liela nauda. Bet tā neapšaubāmi akumulētu jaunu naudu pakalpojumu sfērā. Protams, ceļiem jābūt. Protams, speciālisti būs vajadzīgi. Bet kālab neorientēt pašus sēļus apgūt vajadzīgās profesijas. Pašlaik vēl ir pirms-projekta stadija — laika pietiek.

Katrā ziņā. ministrija ir ieinteresēta un atvērta. Palīdzēsim, cik spēsim.

Joprojām Daugavas kreisajā krastā

Kā vēlāk precizēja Jēkabpils rajona padomes priekšsēdētājs Jānis Lācis, jautājums par konkrēto celulozes rūpnīcas atrašanās vietu vēl nav izlemts. Viens no variantiem pašlaik ir Jēkabpils rajona Salas pagasts, kur savā laikā atradās padomju saimniecības centrs un ir jau zināma infrastruktūra, skolu un bērnudārzu ieskaitot.

Kultūras ministrs Ojārs Spārītis apliecināja gatavību uzņemties zināmas koordinācijas funkcijas sabiedrības intereses rosināšanā, rakstnieku, mākslinieku un zinātnieku dzīvesvietu apzināšanā, tūrisma programmu izstrādē un daudzās citās Sēlijas novada kultūrvēsturiskā mantojuma apguves un tālākas attīstības sfērās.

Izglītības un zinātnes ministrs Māris Grīnblats īpaši uzsvēra, ka vairāk būtu jārosina sabiedriskā doma, cenšoties to ietekmēt ar saprātīgām idejām. Jāizvirza skaidri mērķi. Arī teritoriālās reformas gaitā vispirms jāuzklausa paši iedzīvotāji.

Par to, kā reāli tiek plānota kultūras un saimnieciskās dzīves attīstība Daugavas kreisajā krastā, runāja Ogres, Aizkraukles, Daugavpils un Jēkabpils pašvaldību vadītāji un kultūras dzīves organizētāji.

Aina Rozeniece,
“LV” nozares redaktore

Sēļi ir viena no latviskās identitātes mīklām

Akadēmiķa profesora Jāņa Stradiņa uzruna

Sēļu dienu dalībniekiem Ilūkstē

Sirsnīgi apsveicu Jūs Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdā un novēlu, lai šis ievērojamais pasākums Adventes dienās Ilūkstē dotu jaunas ierosmes Sēlijas atdzimšanai — novada un tā kultūrvēsturisko tradīciju apzināšanai un atrisināšanai varbūt jau tuvākā nākotnē.

Latvija būs stipra un kulturāla tad, ja stiprs un kultūras bagāts būs katrs tās novads, ja attīstība noritēs harmoniski. Sēlija ir Latvijas elēģija, — teicis dzejnieks Imants Auziņš. Sēļi ir viena no latviskās identitātes mīklām, Sēlija ir viena no Latvijas kultūrvēstures problēmām, kuru nepaguva atrisināt arī Latvijas neatkarības laikā līdz 1940. gadam.

Sēlijas savdabība jo spilgti izpaudusies kultūras jomā, Vecā un Jaunā Stendera darbībā, Jāņa Jaunsudrabiņa, Jāņa Akuratera, brāļu Grīnu, Veltas Tomas, Arvīda Žilinska, Pētera Barisona, Skruzīšu Mikus, daudzu no Sēlijas nākušu zinātnieku aktivitātēs.

Sēlija gadsimtos ir viena no Latvijas un Lietuvas vienotājām. Taču šī novada savdabība un klusais skaistums vēl nav izpētīti, nav atklāti, kultūrvēsturiskais novads ir administratīvi sašķelts, Daugavas kreisajā krastā nav izveidota infrastruktūra, par Sēliju maz runā un raksta plašākā presē.

Lai iztirzātu šīs lietas, lai pamodinātu novada inteliģenci aktīvai darbībai, 1995.—1996. gads pasludināts par Sēlijas gadu, kura beigās būtu jāpieņem “Sēlijas manifests”, būtu jādod ierosinājumi jaunajai Saeimai un valdībai par Daugavas kreisā krasta reģionālu attīstību, būtu jāuzveic Sēlijas noklusēšana.

Domāju, ka arī šī divu dienu diskusija Ilūkstē, kas lielā mērā raisās aktīvā kultūrdarbinieka doc. S. Timšāna un citu novada patriotu ierosmē, dos ne vienu vien vērtīgu priekšlikumu, ko pēc tam varētu vēl pārdomāt un iekļaut Sēlijas atjaunotnes programmā. Jādomā visiem ir pamatīgi un reālistiski, ko darīt vispirms, ko vēlāk, pie kā vispār ir vērts ķerties klāt.

Lai šīs Sēļu dienas Ilūkstē būtu rosinošas un interesantas, lai tās reāli veicinātu Ilūkstes, tās apkaimes un visas Augšzemes augšupeju!

Par Sēlijas asociācijas (biedrības) nodibināšanu

Atsaucoties uz Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidenta akadēmiķa profesora Jāņa Stradiņa uzrunu (14.12.1995.) Sēļu dienu dalībniekiem Ilūkstē, sapulcējušies šeit, Ilūkstes 1. vidusskolā, nolemj:

1. Nodibināt Sēlijas (novada) asociāciju (biedrību).

2. Par asociācijas pagaidu vadītāju (prezidentu) līdz kongresam 1997. gadā ievēlēt akadēmiķi Jāni Stradiņu.

3. Par asociācijas pagaidu vadītāja vietnieku (viceprezidentu) — faktisko darbu koordinatoru — ievēlēt sēlieti Dr. Sigizmundu Timšānu.

4. Pagaidu valdi veidot, sadarbojoties ar Jēkabpils, Daugavpils un Aizkraukles rajonu vadību un Sēlijas novada pašvaldībām.

Sanāksmes vadītājs — Latvijas Universitātes profesors
Dr. habil. hist. sēlietis Alberts Varslavāns
Sekretāre — Ilūkstes 1. vidusskolas skolotāja Sandra Davne

Ilūkstē 1995. gada 15. decembrī

Par darba grupām novada aktuālo problēmu izpētei

1. Pusgada laikā izveidot darba grupas Sēlijas aktuālāko jautājumu izpētei.

2. Sagatavot priekšlikumus Latvijas Republikas Saeimai un Ministru kabinetam Sēlijas novada tautsaimniecības attīstībā, jo sevišķi par tās infrastruktūru:

2.1. mežu izstrādes uzņēmumu kompleksa pilnveidei izpētīt Skandināvijas zemju un Austrijas tehnoloģijas;

2.2. sagatavot ierosinājumus steidzamāko ceļu posmu izbūvei;

2.3. izsniegt investīcijas tūrisma objektu celtniecībai vai esošo ēku pārbūvei un pielāgošanai.

3. Saziņā ar PBLA, ALA, Minsteres latviešu centru un citām organizācijām pasaulē rīkot Sēlijas novadā vērienīgus pasākumus un nometnes.

4. Vērienīgākus rīkot rakstnieku, zinātnieku, kultūras un sabiedrisko darbinieku atceres pasākumus Sēlijas novadniekiem, iesaistot šajā darbā Latvijas Zinātņu akadēmiju, Latvijas Kultūras fondu, augstskolas, muzejus, biedrības u.c. institūcijas.

5. Kopā ar Lietuvas kolēģiem (īpaši Lietuvas sēļiem) izveidot zinātnieku grupas pētījumiem par sēļiem un rīkot pasākumus Latvijas un Lietuvas sēļu tuvināšanai kopīgu problēmu iztirzāšanai.

6. Apzināt “Selonijas” aktivitātes Latvijā un pasaulē (kur darbojas šīs korporācijas konventi), noskaidrot viņu iespējas iesaistīties Sēlijas atjaunotnes darbā.

7. Lūgt Jēkabpils pašvaldības un rajona vadību oficiāli izteikt savu attieksmi par Sēlijas kultūras un zinātnes centra izveidi Viesītē, tā nodaļu Ilūkstē (uz Skolu jaunrades nama bāzes) vai Bebrenē. Rīgā iekārtot sēļu koordinācijas biroju. Informēt par šo ieceri vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Māri Gaili.

8. Lūgt Latvijas Universitāti (kopā ar Akadēmisko un Nacionālo bibliotēku) sastādīt bibliogrāfiskos rādītājus par Sēlijas vēstures, zinātnes un kultūras darbiniekiem.

9. Lūgt Latvijas Universitāti, Latvijas Lauksaimniecības universitāti maģistra un bakalaura darbus plānot par Sēlijas novada tematiku.

10. Ar Dānijas kultūras centru Rīgā, kā arī Zviedrijas, Somijas, Norvēģijas un Austrijas zinātnes un kultūras centriem un institūcijām apspriest sadarbības iespējas.

11. Lūgt Latvijas Kultūras fondu turpināt piedalīties Sēļu dienu rīkošanā līdz 2000. gadam.

12. Regulāri publicēt Sēlijas almanahus (vai gadagrāmatas).

13. Lūgt LZA sarīkot Sēlijas problēmām veltītu izbraukuma sēdi kādā no Sēlijas centriem letonikas problēmu ietvaros (akadēmiķis S.Cimermanis).

14. Sēlijas asociācijas valdei ik gadu janvārī atskaitīties kādā Sēlijas rajonā par iepriekšējā gada veikumu (katru gadu citā vietā).

Ilūkstē 1995. gada 15. decembrī

Sēļu zeme

Ārija Elksne

Ai, sēļu zeme piemīlīgā!
Tur mani tēvu tēvi dus,
Ar ozolzaru rokā Līga
Tur svētījusi pakalnus.

No manu senču karstās asins,
No žults, kas jānorij bij tiem,
Tur katru gadu spraucas asni
Caur pērnā gada tīmekļiem.

Tur piektais gads nav tāla teiksma,
Bet vienkārši mans vecvectēvs —
Drūms Sēlpils vīrs ar koka vāli,
Un viņam pretim—muižkungs gļēvs.

Kā mizas raupjums ozolzaram
Šīs zemes gars man līdzi dots,
Nav tāda likuma vai varas,
Kas spēj no senčiem atbrīvot.