29. februāra sēde
Stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse.

Sēdes vadītāja. Labrīt! Un sākam 1996.gada 29.februāra sēdi. Pirms izskatām darba kārtībā iekļautos jautājumus, mums ir priekšlikumi par darba kārtības papildināšanu.

Pirmais. Tātad mums ir darba kārtībā jāiekļauj Latvijas Bankas prezidenta Eināra Repšes kunga atbilde uz jautājumu, ko mēs nevarējām saņemt vakar. Ir priekšlikums iekļaut šo atbildi pēc otrās sadaļas — Prezidija ziņojumi par saņemtajiem likumprojektiem.

Ā, es ļoti atvainojos, Endziņa kungs, es pieņemu jūsu aizrādījumu!

Diemžēl mēs šo sēdi nevaram sākt ar izmaiņām darba kārtībā, jo mēs neesam pabeiguši iepriekšējās sēdes darba kārtību. Endziņa kungs, es pieņemu jūsu aizrādījumu, to vajadzēja daudz ātrāk man pateikt. Tātad turpinām debates par likumprojektu “Grozījumi likumā par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”. Dokumenti nr.287, nr.403 un nr.403a. Turpinām debates, kuras mēs pārtraucām pagājušā sēdē sakarā ar darba laika beigšanos. Vārds Jurim Vidiņam, frakcijas “Tēvzemei un Brīvībai” deputātam!

J.Vidiņš (TB). Cienījamais Prezidij un cienījamie kolēģi! Es jau pašā sākumā lūgtu atļauju Prezidijam citēt dažu aģentu ziņojumus krievu valodā bez tulkošanas. Nē, labi, es iztulkošu jums. Es nezinu, kādēļ šoreiz saskan mūsu viedoklis ar frakcijas “Latvijai” viedokli, bet es mēģināšu pamatot, kādēļ mēs esam par publicēšanu. Mēs vakar uzklausījām frakcijā Induli Zālīti, kurš uzskata par nelietderīgu to publikāciju. Un šeit viņš min dažus faktorus. Vispirms, ka tur esot tikai viena desmitā daļa, ka tas izraisīšot traucējumus sadarbībā un tā tālāk. Loģiski būtu domāt — jā, ja mēs zinām vienu desmito daļu no šiem aģentiem, vai ir vērts viņus publicēt. Ja pašreiz ir zināmi 7,5 tūkstoši, tad visā Latvijā viņu ir 75 tūkstoši. Un vai ir vērts publicēt šo 7,5 tūkstošus, ja mēs nezinām pārējos 60 tūkstošus? Es domāju, ja mēs zinām kaut vienu nodevēju, tad tomēr viņš būtu jāpublicē, lai mums būtu skaidrība, ar ko mums ir darīšana un kādā veidā viņš var iespaidot sabiedrisko dzīvi un sabiedrisko domu pašreizējā situācijā. Ja visi šie bijušie aģenti stāvētu klusu, strādātu savu darbu, tad es neko neteiktu, bet, piemēram, aģents ar segvārdu “Pols” pagājušajā gadā dibināja Latvijas Vienības partiju, bija tās ideoloģiskais vadītājs, ļoti aktīvi nodarbojās ar sakariem ar Poliju, ar ārzemēm. Pirms tam viņš bija kārtīgi apzadzies. Un viss tas ir pagājis garām, un mēs it kā nedrīkstam par viņu zināt. Un tajā pašā reizē jājautā Vienības partijai — viņi šo cilvēku droši vien tikai tagad nojauš, bet viņi jau to nezina. Jā, vismaz ja šis sabiedriski superaktīvais cilvēks stāvētu klusu, turētu muti un pelnītu savu ikdienišķo maizi ar normāliem līdzekļiem, neviens jau neko neteiktu. Ziniet, es pagājušajā vai aizpagājušajā sēdē teicu, ka ārzemju latvieši arī ir kontaktējušies ar šiem aģentiem un pats nepatīkamākais ir tas, ka šie aģenti dzīvo tur un ir... Viņi dzīvo Kanādā, dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs. Tā es jums varu nocitēt dokumentu DS—NS—0311321 no 1988.gada 8.maija, Kanāda—Rīga. Pēc aģenta “Dzintars” ziņojuma, mācītājs Cālītis latviešu centrā Toronto pēc braukšanas uz Latviju 150 cilvēkiem demonstrēja videofilmu, kurā bija attēloti kontakti ar republikas iedzīvotājiem, tajā skaitā ar Helsinki—86 grupas vadītāju Vidiņu, “Samizdat” žurnāla “Auseklis” redaktoru Žukovski, kurš devis viņam interviju, un tā tālāk, un tā tālāk. Vēl viens dokuments — DS—NS—0311759k no 1988.gada 12.oktobra. Nē, atvainojiet, tas cits bija. Dokuments 0311388. Ustanovļennij sotrudņik specslužbi SŠA, tas ir, apzinātais Amerikas Savienoto Valstu specdienesta darbinieks, Brīvo latviešu apvienības priekšsēdētāja vietnieks Meierovics uzlūdza aģentu “Viesturs”, kas bija ieradies Vašingtonā, lai piedalītos gadskārtējā ALA konferencē, izdarīt automobiļa braucienu pa Ņujorku. Un par ko Meierovics tur ir interesējies? Ziniet, tas aģents “Viesturs” jau šeit ir un darbojas pašreiz arī Latvijā.

Mani interesē aģents “Johans”, kas ziņo Valsts drošības komitejai, ka Vidiņš ir bijis piketa organizētājs pie Latvijas Valsts drošības komitejas ēkas. Kā viņš to varēja dabūt zināt? Mani interesē aģents “Muzikants”, mani interesē aģents “Vonogs”, kas Nautrēnu ciema padomē ziņoja par to, kādā veidā mums ar LNNK pārstāvi notika tikšanās ar iedzīvotājiem, mani interesē aģents “Žurnālists”, mani interesē aģents “Aivo”, kas ziņoja par starptautisko disidentu sanāksmi Klapkalnciemā Jūrmalā 1988. gada jūlijā. Es, ziniet, nevaru mierīgi justies nevienā iestādē, arī šeit, Saeimā, ja man ir aizdomas, ka šeit atrodas viens no Valsts drošības komitejas klauvētājiem. Ziniet, uz šiem klauvētājiem balstījās padomju varas stiprums, un viņu nozīme nav tik maza, kā varēja domāt. Neviens, protams, viņus netaisās ņemt aiz čupra, tiesāt, jo principā viņiem jau nav nekāds kriminālnodarījums, jā, Endziņš pagājušo reizi pareizi teica. Ziniet, bet es 1988. gadā saņēmu sekojošu vēstuli: “Organizācijas “Pamjatj” Latgales nodaļa pesprieda tev, Juri Vidiņ, žīdu un buržuju līdzskrējēj, nāves sodu. Spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams. Pēc mēneša sāksies pēc tevis medības.” Šo dokumentu es iesniedzu Rēzeknes rajona prokuratūrā, un man atbildēja ļoti vienkārši — tur neesot kriminālsastāva. Kriminālsastāva, protams, nav, jo mani, paldies Dievam, neviens uz viņsauli neaizlaida, ja. Bet jūs varat iedomāties to psihisko stāvokli ģimenē, kur ir divi mazgadīgi bērni, — kā viņi šo stāvokli bija izjutuši un ko viņi par šo lietu domāja. Es jums vēlreiz gribētu parādīt jeb varbūt iepazīstināt jūs ar to kartiņu, kas glabājas par mani Valsts drošības komitejā. Tā, es vēlreiz pasvītroju, nav aģenta kartiņa, tā ir objekta kartiņa. Un ļoti interesanti — 1991. gadā 18. aprīlī es no “Dora” tapu pārvests uz “Donu”. Ko tas nozīmē? “Dor” numurs man bija 5388. “Dor” nozīmē “delo operativnoi razrabotki”. Saulīša kungs, jūs nesaprotat, es jums tūlīt pārtulkošu — “operatīvās izstrādes lieta”, tas ir tas, kad gatavo krimināllietu, lai ietupinātu uz visiem laikiem. 1991. gadā situācija mainījās, mani pārveda uz “Donu” — “delo operativnogo nabļudenija” nr.1598. Cienījamie deputāti! Tikai Rēzeknes rajonā vien es biju 5388., par kuru gatavoja krimināllietu. Stādieties priekšā, cik bija to cilvēku, to latviešu patriotu, par kuriem vispār gatavoja šīs lietas visā valstī! Nu, pareiziniet uz rajoniem, un tad jūs dabūsiet šīs ziņas! Vai tad jūs tiešām domājat, ka šos “Dorus” un “Donus” Valsts drošības komiteja varēja grābt no gaisa? Par viņiem ziņoja šie “Žurnālisti”, šie “Poli”, šie “Muzikanti” un tā tālāk, un tā tālāk. Ziniet, ir skumīgi, ja mēs domājam, ka viss tas tāpat norims, ka mēs viņus nepublicēsim. Endziņa kungs saka, kad nāks neskaitāmas tiesas prāvas un tā tālāk. Es esmu pārliecināts, kad nebūs to nekauņu tik daudz, kas griezīsies tiesā, lai pierādītu, ka viņi nav sadarbojušies. Nebūs viņu tik daudz, jo viņiem kaut kāda sirdsapziņa tomēr ir palikusi. Es esmu bijis tanī centrā, kad pētīju savu lietu, un es esmu pārliecināts, ka tur nav nejaušu cilvēku. Kad man saka, ka tur ir nejauši ierakstīti, cienījamie deputāti, nav tur neviens nejauši ierakstīts. Jā, viņš ir it kā varbūt brīvprātīgi sadarbojies, viņam vajadzēja taisīt karjeru, jo prāta bija par maz. Viņam vajadzēja braukt uz ārzemēm, viņš tādēļ deva atskaites pilnīgi nevainīgs. Varbūt tur kāds tūrists bija “uzsitis” fotoaparātu Polijā un tad nākošreiz nekad netika uz ārzemēm. Un tā ir šī totalitārisma būtība.

Runas turpinājums un pārējā stenogramma — nākamajā numurā