ATCERES

Oskars Kalpaks mūžam tautas piemiņā

Šodien aprit 77 gadi, kopš 1919. gada 6. martā pretlielinieku frontē Dienvidkurzemē liktenīga pārpratuma (?) apstākļos nāvējoša lode nogalināja pirmo latviešu karaspēka pavēlnieku pulkvedi Oskaru Kalpaku (dzimis 1882. gada 6. janvārī toreizējā Cēsu apriņķa Meirānu pagasta “Liepsalās”). Tas notika apmēram astoņus kilometrus uz austrumiem no Skrundas — pie “Airītēm”.

Vīrišķīgais un enerģiskais komandieris uzņēmās organizēt kaujasspējīgu latviešu bataljonu un vest karavīrus cīņās par savas valsts neatkarību tajā tumšajā laikā, kad tautā lielākoties valdīja šaubas, neziņa par nākotni un pat bezcerība. Toreiz jaunās republikas Pagaidu valdība puslīdz kontrolēja tikai niecīgu daļu no Latvijas teritorijas un tai trūka naudas, ieroču, pārtikas un daudz kā cita.

Drosmīgajam pulkvedim nebija lemts piedzīvot tās dienas, kad Tēvzeme pēc daudziem gadu simteņiem beidzot kļuva brīva no svešzemnieku varas. Un tieši tādēļ, ka Oskars Kalpaks apliecināja savu ticību neatkarīgas Latvijas valsts pastāvēšanai mūsu valsts tapšanas pašos drūmākajos brīžos, viņa varonīgais veikums ir īpaši cienījams un mūžam tautas svētā piemiņā paturams.

Oskara Kalpaka atcerei veltītie pasākumi šodien risināsies viņa dzimtajā Madonas pusē, taču jau 4.martā Aizsardzības ministrijā tika aizvadīta piemiņas pēcpusdiena “Audiet mani karogā sarkanbalti sarkanā”.

Leģendarā pulkveža atceres dienā piedāvājam “LV” lasītājiem neikdienišķu skatījumu uz viņa gaitām, ko līdz šim acīmredzot ir lasījuši tikai pavisam nedaudzi mūsdienu paaudzes pārstāvji. Tas ir pulkveža Augusta Apsīša stāstījums par O. Kalpaku, kas ievietots 1938. gadā izdotajā Brīvības cīņu hrestomātijā “Latvju varoņu gaitas”.

Kad izšķiras tautas likteņi

Gads pēc gada aiziet mūžībā. Arvienu tālākas paliek atmiņas par pagājušo varoņlaikmetu, par 1918./19. gada cīņām, uzvarām un zaudējumiem. Šis laiks bija lielu notikumu, liela posta un ciešanu pilns, bet šajā laikmetā mēs redzam arī daudz pašuzupurēšanās un daudz ideālisma. Šādus laikmetus tautas pārdzīvo reti, jo — šādos laikmetos izšķiras tautas likteņi. Arī mūsu tautas liktenis izšķīrās 1918./19. gadā un tamdēļ mums savās atmiņās biežāk jāpakavējas šā laika notikumos un jāpiemin tā laika izcilās personības, lai smeltos spēkus un mācītos nākotnei. Tā laika ideālos mēs varam saskatīt nākotnes mērķus un uzdevumus.

Šos mērķus toreiz sprauda mūsu tautas vadonis; 1934. gada 15. maijā viņš atjaunoja mūsu valsti, un tagad to vada un veido toreizējo ideālu garā. Par ko 19 gadu atpakaļ uzsāka cīņu “Ventas ērgļi”, tas tagad sasniegts, un radīti tādi apstākļi, ka mūsu dzīvē nav vairs sķēršļu un traucējumu normālai tautas un valsts attīstībai.

Atceroties, kā tas bija 1918./19.gadā, tīri negribas ticēt, no kā mēs sākām. Pagaidu valdības galva, tagadējais Valsts prezidents uzņēmās radīt valsti no nekā... Valdības rīcībā nebija ne armijas, nedz naudas — zeme pilna ienaidnieku. Divas naidīgas varas laupa, slepkavo, posta zemi un nepieļauj valsts radīšanas darbu. Zeme izpostīta — visur trūkums un nabadzība, trešā daļa tautas klīst bēgļu gaitās.

Neskatoties uz visu to, mūsu prezidentam bija tik daudz drosmes, gribas un ticības sev un savai tautai, ka viņš neapstājās nekādu grūtību un šķēršļu priekšā. K.Ulmaņa bezgalīgā enerģija un optimisms pārvarēja šķērsli pēc šķēršļa. Savu gribu un optimismu viņš prata iedvest visiem, kas bija ap viņu.

Armijas radīšanas darbu un veidošanu prezidents uzticēja vīriem, kas bija viņam garā līdzīgi. Viņš nebaidījās uzsākt cīņu par valsts atbrīvošanu no naidīgām varām, lai gan viņam sekoja tikai daži simti jaunekļu. Lielākā daļa no tiem bija studenti un skolnieki, kara dienestam un karam nesagatavoti, neapmācīti, ļoti trūcīgi apbruņoti un apģērbti. Bet prezidents zināja, ka šo jaunekļu vadība nodota drošās rokās; viņš zināja, ka šo jaunekļu morālais spēks ir liels un nesalaužams. Kā tautas vadonim, tā viņa uzticamiem karotājiem bija viens ideāls — pāri visam citam — neatkarīga un brīva valsts. Un sākot ar pašu vadoni, līdz pēdējam kareivim, visi savus garīgos un fiziskos spēkus ziedoja valsts idejai. Nevienam nebija citu domu, citas gribas.

Pirmais karaspēka pavēlnieks, pulkvedis Kalpaks, un pēc viņa nāves — ģenerālis Balodis, prata savos karavīros iedvest vadoņa spraustos mērķus un ideālus. Šie vīri savos karavīros radīja garu un gribu uzvarēt un ar savu personīgo piemēru un augstajām vadoņu spējām no jaunekļiem izveidoja neuzvarāmus varoņus. Abi šie lielie vadoņi bija uzticamības un paļāvības saitēm vienoti ar saviem karavīriem, un tāpēc šie daži simti darīja brīnumus ne tikai kaujas laukos, bet arī savas tautas sirdī un dvēselē. Kalpakieši ar savu garu uzvarēja tautā šaubas, neticību un vienaldzību, viņi modināja un vienoja tautu kopējam valsts radīšanas darbam.

10 gadu vecumā Kalpaks iesāk savas skolas gaitas. Mazais Oskars ļoti vērīgs un apdāvināts zēns — skolā viņš ir pirmais. Pēc pagasta skolas beigšanas viņš iestājas Lubānas ministrijas skolā, kuru nobeidz 3 gados. 16 gadu vecais jauneklis sapņo par tālāku izglītību, bet tēva līdzekļi to neatļauj. Oskars ar to neapmierinas, bet turpina izglītību pašmācības ceļā. 3 gadus viņš bez atpūtas mācās. Tēva brālis tam dod padomu iestāties kara dienestā. Kalpaks paklausa un dodas uz Pliskavu, turēt savvaļnieka pārbaudījumus. Viņš iztur pārbaudījumus un iestājas krievu armijā. Nobeidz kara skolu, uzsāk virsnieka gaitas. Šeit viņš parāda izcilas spējas. Ar savu apzinīgo darbu viņš aizrauj arī citus. Par varonību kara laikā viņu apbalvo vairākiem ordeņiem. Izbeidzoties pasaules karam, Kalpaks nemeklē laimi svešumā, jo viņa sirds un prāts nesas uz dzimteni. Tēva mājās viņš nonāk 1918.gadā, bet ilgi te nepaliek, jo pienākums to sauc stāties jaunās Latvijas cīnītāju rindās. Apsardzības ministrs uzdod viņam pirmo saformēto rotu vadību.

2. janvārī pulkvedis Kalpaks ierodas Annas ielā 2, kur novietota Virsnieku un instruktoru rezerves rota. Viņa izturēšanās un personība iedveš cienību un uzticību.

Pēdējās dienās Rīgā pulkvedis Kalpaks parādīja tādu pašsavaldīšanos un mieru, par ko tiešām var brīnīties. Šī savaldīšanās un miers pārgāja uz visiem, kas to redzēja. Nopietnus rīkojumus, pēc labas pārdomas, viņš dod smaidot, nosvērtā, mierīgā balsī. Un tik skaidri un pārliecinoši ir viņa rīkojumi, ka izpildītājiem radās pārliecība: tie viegli izpildāmi.

3.janvāra rītā pie Rīgas tiltiem kā pirmā ierodas Virsnieku rezerves rota. Ātri ap rotu salasās krietns pulks komūnistu aģentu un kūda pūli. Birst lamu vārdi un zaimi, dažs straujš jauneklis nenociešas un tver šauteni, bet — mierinošs vadoņa vārds un žests, un straujais karavīrs nomierinas.

Kad visas vienības ieradušās, kolonna uzsāk kopēju gājienu, bet pēc dažiem kilometriem nāk pavēle apstāties. Pulkvedis Kalpaks iet gar rotām, viņa vērīgais skats slīd pāri karavīriem; un klusi, bet visiem dzirdami viņš teic: “Daudz nav jūsu palicis, bet turēsimies kopā!” Un tiešām, tikai daži vēl atstāja savas rotas, bet pēc neilga laika karotāju skaits sāka atkal augt.

Kalpakiešiem pēc Rīgas atstāšanas nācās pārciest smagus pārbaudījumus, bet pulkvedis Kalpaks vienmēr bija par piemēru citiem. Arvienu mierīgs, nosvērts un nekad nenoguris, viņš soļoja sava bataljona priekšgalā spieķi rokā, no kura nešķīrās arī kaujā. Vienmēr viņš dalījās grūtībās, pēc gājieniem pats pārbaudīja sargposteņa modrību un nekad nedevās atpūtā, pirms nebija novietoti visi tam padotie karavīri.

Pulkvedis Kalpaks bija samērā mazrunīgs, bet kad tas runāja, katrs vārds bija pārdomāts. Savas domas un rīkojumus viņš izteica vienkāršiem vārdiem, bet nepārprotami skaidri.

1919.g. 29. janvārī, Skrundas kaujas laikā, pulkvedis Kalpaks rādīja saviem padotiem savaldīšanās un drošsirdības piemēru. Virsnieku rotai bija jāuzbrūk pa atklātu sniega lauku, kuru ienaidnieks apšaudīja ložmetējiem. Pulkvedis Kalpaks, kopā ar rotas komandieri — kapteini Balodi — tagadējo kara ministri, — spieķi rokā staigāja pa ķēdi, norādot mērķus šaušanai un pamudinot karavīrus. Kad ienaidnieks ar ložmetēju sāka šaut tieši uz Kalpaku, — viņš nenogulās, bet nometās uz ceļa, kopā ar rotas komandieri un ziņnešiem. Šinī laikā pie viņa pienāca leitnants Mālītis ar ziņojumu no pirmā vada. Pulkvedis Kalpaks piecēlās kājās un, pieliekot roku pie cepures, noklausījās ltn. Mālīša mutisko ziņojumu. Tā parādīdams bezbailību, viņš iedrošināja savus karavīrus. Un tāpēc nav brīnums, ka Kalpaka bataljons mums devis tik daudz varoņu, no kuriem vēl daudzi atrodas armijas rindās.

Ar ko izskaidrojama pulkveža Kalpaka drošsirdība? — Viņš pats kādreiz izteicās, ka Dievs esot izlēmis katra likteni un neviens pats sevi neglābšot no nāves. Tā tad dziļa reliģiųzitāte, — liela pienākuma apziņa un ārkārtīgi liela savaldīšanās lika viņam būt par drošsirdības un varonības piemēru. Viņš zināja, ka viņam padotais nelielais karotāju skaits var uzvarēt tikai ar savu gara spēku, varonību, tāpēc viņš visur ir par priekšzīmi, lai visus padotos karavīrus padarītu par drošsirdīgiem un varonīgiem. Un tas viņam arī pilnā mērā izdevās. Vēl viens gadījums, kas viņu raksturo no citas puses.

1919.g. februārī pulkvedis Kalpaks ieradās Tāšu– Padures muižā, lai tur iepazītos ar jaunas rotas formēšanu. Toreiz karavīri bija tērpti, kā katrs nāca no savām mājām, jo valstij nebij ietērpu, ko karavīriem dot. Pulkvedis, staigājot caur rotu, apstājās pie kāda karavīra un īsu laiku sarunājās. Kad vēlāk viņam paskaidroju, ka tas ir krievu armijas instruktors, pulkvedis atbild, ka viņš to jau nojautis un tāpēc ieteica man šo instruktoru iecelt par rotas seržantu: “Tas jums būs labs instruktors.” Un tiešām, vēlāk izrādījās, ka tas bija priekšzīmīgs rotas virsseržants. Pēc īsas un paviršas sarunas, nemaz iepriekš nezinot, ka tas ir instruktors, viņš tik pareizi prata novērtēt cilvēku. Šis gadījums liecina par pulkveža Kalpaka ļoti labām cilvēku pazīšanas spējām. Un tiešām, savā pēdējā pavēlē pirms nāves, viņš par savu vietnieku izraudzīja kapteini Balodi.

Pulkvedim Kalpakam piemita visas liela vadoņa un īsta latvju karavīra īpašības. Ar savu stipro, viengabalaino personību viņš veidoja un vadīja visus, kas bija ap viņu, uz vienu mērķi — brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti. Pulkvedis Kalpaks ar savu piemēru ievadīja laikmetu, kurš vēsturē ierakstīts neizdzēšamiem, ugunīgiem burtiem. Viņš ir liela personība, tā kā pat latvju tautas sīvākais pretinieks, grāfs fon der Golcs saka par pulkvedi Kalpaku: “Priekšzīmīgs vīrs un vesela personība.”

Neaptverami liels ir Kalpaka mūža darbs, un apbrīnojami liela ir viņa ticība latvju tautai. Viņa cēlais un lielais gars, kamēr tik pastāvēs latvju tauta, valdīs par latvju sirdīm, jo ar savu dzīvi un darbu viņš cēlis sev nemirstīgu pieminekli, un viņa vārds būs mūžam pieminēts dziļā cienībā un pateicībā.

No Brīvības cīņu hrestomātijas “Latvju varoņu gaitas” (redaktors — ģenerālis Fricis Virsaitis, 1938. gada izdevums)