REFERĀTI, RUNAS

Latvijas banku mūsdienu funkcijas

“Banku funkcija sociālajā tirgus saimniecībā” — šādu tematu kārtējai konferencei bija izvēlējies Vācijas Federatīvās Republikas valdības Hansa Zeidela fonda birojs Baltijas valstīs. Konferences darbā piedalījās finansu aprindu un Saeimas frakciju pārstāvji. Dr. Tomass Lēbs, Hansa Zeidela fonda Baltijas valstu biroja vadītājs, atklājot konferenci, deva vārdu Bavārijas banku asociācijas izpilddirektoram, profesoram Dr. Ginteram Pikeram, kurš nolasīja referātu “Atklātas banku sistēmas funkcijas un atbildība sociālajā tirgus saimniecībā”. Par tiesiskajiem un ekonomiskajiem nosacījumiem uz Eiropu orientētas banku sistēmas izveidē runāja Eiropas Savienības padomnieks Latvijas Bankā Mihaels J. Borke. Savukārt Latvijas Bankas prezidenta padomnieks Uldis Klauss analizēja pārmaiņas Latvijas banku sektorā — reorganizācijas procesa pašreizējo stāvokli un tendences. Par privātbanku konsolidācijas procesa pašreizējo attīstību un problēmām runāja Vācijas — Latvijas bankas prezidents Ģirts Melbārdis. Ingrīda Rumbēna, “LV” nozares redaktore

 

Latvijas Bankas prezidenta padomnieks Uldis Klauss:
"Latvijas bankas pārejas posmā"

Relatīvi sekmīgā Latvijas pārorientēšanās pārejas posma sākumā no plānveida uz tirgus ekonomiku pozitīvi ietekmēja banku sfēru:

— tika radīta ne tikai pašmāju, bet arī starptautiskā uzticība Latvijas ekonomikai un banku sfērai;

— cerībā, ka Rīga varētu izveidoties par reģionālu finansu centru, ieplūda kā austrumu, tā rietumu nauda;

— strauji auga banku un finansiālo transakciju skaits.

Pirmās sešas licences banku darbībai Latvijā vēl pirms neatkarības atgūšanas izsniedza Maskavā 1988. un 1989.gadā. Latvijas Banka pirmās licences izsniedza 1991.gadā, bet līdz 1992.gada beigām bija izsniegtas jau 50 licences. Kopskaitā Latvijas Banka licencējusi 67 bankas, tai skaitā izsniedzot jaunas licences arī agrāk Maskavā licencētajām bankām.

Nozīmīgs faktors Latvijas banku sistēmas izveidē un izaugsmē bija komercbanku funkciju atdalīšana no centrālās, respektīvi, Latvijas Bankas, funkcijām un 49 Latvijas Bankas nodaļu privatizācija 1993.gadā. No 15 nodaļām tika izveidotas 8 patstāvīgas bankas, 21 nodaļa apvienojās Latvijas Universālajā bankā, kas tagad ir Latvijas Unibanka, bet pārējās tika pārdotas izsolēs esošajām bankām. Vislielākais banku skaits Latvijā bija 1993.gadā, kad vienlaicīgi darbojās 63 bankas. Šāds banku skaits Latvijai, protams, bija daudz par lielu. Kā pamatojums lielajam banku skaitam tika izmantots fakts, ka vienā mazā Amerikas vidienes štatā esot pa bankai uz katriem 500 iedzīvotājiem. Netika pateikts, ka no šiem pieciem simtiem lielākā daļa bija multimiljonāri — kukurūzas fermeri. Kāda bija Latvijas caurmēra iedzīvotāja mantiskā vērtība tobrīd? Atbilde ir viennozīmīga — ļoti niecīga. Proporcionāli banku skaitam pieauga arī banku kopējie aktīvi: 1992.gada beigās — Ls 348 mijoni, 1993.gada beigās — Ls 545 miljoni, 1994.gada beigās — Ls 1 073 miljoni.

Banku straujo attīstību veicināja liberālie ārzemju valūtas plūsmas noteikumi, nacionālās valūtas stabilitāte, Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis, kā arī plašās korespondentattiecības ar Austrumvalstu un Rietumvalstu bankām.

Straujā izaugsme, līdzīgi kā citās pārejas posma ekonomikās, piesaistīja arī nevēlamus elementus: indivīdus un organizācijas, kuru mērķis bija izmantot banku sfēru savtīgam labumam, kā arī netīrās naudas “atmazgātājus”.

Diemžēl šos negatīvos elementus atpazina pārāk vēlu.

Banku skaits sāka samazināties 1994.gadā, kad kā pirmo Latvijas Banka slēdza banku “Lotta”. Tai sekoja vesela virkne citu banku. 1995.gadā Saimnieciskā tiesa atzina par maksātnespējīgām 14 bankas, to starpā Latvijas lielāko banku — banku “Baltija”. Rezultātā banku sistēmas aktīvi samazinājās par Ls 253 miljoniem, bet iesaldēto depozītu kopsumma sasniedza Ls 200 miljonus jeb 43% no visiem nebanku depozītiem.

Latvijas Banka ir apturējusi vai ierobežojusi arī vairāku citu banku darbību. Vairākums banku tika slēgtas akcionāru un vadības negodīgas darbības dēļ.

Pašlaik Latvijā darbojas 39 bankas. Šī gada 1.aprīlī pašu banku kapitālam vajadzētu būt vismaz vienam miljonam latu. Bankām, kas nebūs tikušas pāri šai “latiņai”, anulēs licences. Tādas varētu būt aptuveni desmit. Pārsvarā tās ir nenozīmīgas bankas, kam atļauta tikai ļoti ierobežota darbība. 1998.gadā minimālā kapitāla prasība bankām būs Ls 2 miljoni.

Kas veicināja banku vairošanos un pēc tam sekojošo krīzi? Iemesli bija vairāki.

LICENCĒŠANAS noteikumi bija pārāk viegli un vienkārši. Līdz 1993.gada martam, lai banka varētu uzsākt darbību, bija nepieciešams piecu miljonu rubļu (Ls 25 000) pamatkapitāls, un likums noteica, ka Latvijas Bankai licence jāizsniedz 30 dienu laikā pēc dokumentu iesniegšanas. Kapitāla prasība bija “sīknauda” bankas licences iegūšanai, un kādu gan pārbaudi nesakārtotas likumdošanas ietvaros var veikt 30 dienās.

Tagad minimālais kapitāls jaunas bankas darbības uzsākšanai ir Ls 2 miljoni. Kopš minimālās kapitāla prasības paaugstināšanas nav nodibināta neviena jauna banka. Pēdējā laikā ir radikāli mainīti arī licencēšanas noteikumi un prasības.

PEŅŅAS IESPĒJAS bankām radīja vairāki apstākļi, ko tās arī veikli izmantoja:

INFLĀCIJA. Bankām bija izdevīgi aizņemties naudu, sevišķi depozītu veidā, jo aizņemto summu inflācijas rezultātā tās atmaksāja ar mazāk vērtīgu naudu. Tādēļ arī daudzi baņķieri un biznesmeņi nereti argumentēja, ka inflācija esot veselīgs dzinulis ekonomiskajai attīstībai. Tas, ka inflācija grauj valsts ekonomiku un iznīcina iedzīvotāju ietaupījumus, viņus neinteresēja.

AUSTRUMU — RIETUMU TIRDZNIECĪBA

Latvijas bankas vairojās un auga, pateicoties lielajam tirdzniecības apjomam starp bijušajām Padomju Savienības republikām un Rietumvalstīm. Šī tirdzniecība bija ļoti ienesīga, jo daudzus produktus un izejvielas republikās varēja iepirkt par subsidētām cenām un pārdot Rietumvalstīs, gūstot lielu peļņu. Lielās peļņas dēļ biznesmeņi varēja atļauties maksāt bankām augstus procentus. Labi pelnīja bankas un kredīta ņēmēji.

Trešais apstāklis, uz ko cerēja vairāki baņķieri, bet kas nekad nepiepildījās, bija LATA DEVALVĀCIJA. Depozīti lielākoties tika ņemti latos, bet kredīti izsniegti dolāros, cerot, ka lata vērtība pret dolāru kritīs. Šīs cerības nepiepildījās, un dažām bankām plānotās peļņas vietā radās zaudējumi.

Svarīgs apstāklis Latvijas banku izaugsmē bija arī AUSTRUMU NAUDAS ieplūde Latvijā. Daļa no šīs naudas bija tā saucamā flight money, kas “bēga” no Krievijā topošās valūtas kontroles un meklēja liberālus ūdeņus, ko tā atrada Latvijā.

Daļa no šīs naudas bija melnā jeb netīrā — nelegāli iegūtā nauda, ko Latvijā varēja viegli “atmazgāt”, iepludinot to banku sistēmā. Diemžēl Latvijā vēl tagad nav likuma, kas būtu vērsts pret netīrās naudas “atmazgāšanu”.

Rezultātā bankas vairojās un auga kā sēnes pēc lietus. Naudas bija pa pilnam, un peļņa bija lieliska. Pārejas posma sākumā zināšanas un pieredzi aizstāja veiklība, apsviedība un sakari. Tagad šis vieglās peļņas laiks ir beidzies, bet par to vēlāk.

LATVIJAS BANKAI ir divas pamatfunkcijas: banku darbības uzraudzība un cenu stabilitātes saglabāšana valstī. Latvijas Banka auga un veidojās reizē ar Latvijas banku sistēmu. Ar Vācijas “Bundesbank”, Starptautiskā valūtas fonda, Pasaules bankas un citu Rietumvalstu institūciju palīdzību tika veidoti banku darbības, uzraudzības un kontroles noteikumi. Darbs prasīja laiku un pieredzi. Šo pieredzes trūkumu, kā arī pieņēmumu, ka baņķieri pārsvarā ir godīgi un atbildīgi cilvēki, veikli izmantoja jau iepriekš minētie negatīvie un kriminālie elementi. Nav viegli strādāt ar bankām pārejas posmā no plānveida uz tirgus ekonomiku, jo radikāli mainās spēles noteikumi. Vēl grūtāk jeb praktiski neiespējami ir strādāt ar krimināliem elementiem, kuru mērķi neatbilst normālas sabiedrības mērķiem. Bez tam Latvijas Bankai nav ne policijas, ne izmeklēšanas tiesību, ne arī likumdošanas iniciatīvas.

Latvijas Banka par savu galveno funkciju uzskatīja un izvirzīja naudas stabilitāti. To panāca, īstenojot monetāro politiku un regulējot naudas apgrozību valstī, tā rodot reālu pamatu valsts ekonomiskajai attīstībai un ārzemju investīciju piesaistei. Monetārajai politikai jāiet roku rokā ar stabilu banku sistēmu. 1993.gadā Latvijas Banka atbilstoši Eiropas Kopienas direktīvām sāka ieviest banku uzraudzības reformu. Tagad banku uzraudzības jomā Latvija apsteigusi ne tikai visas austrumu republikas, bet ir arī soli priekšā vairākām Viduseiropas valstīm, Lietuvai un daļēji — Igaunijai. Bet tai pašā laikā iedīgļi bija jau dzinuši asnus topošajai krīzei.

Darbošanās bankā, kā katra profesija, prasa ne tikai nopietnas zināšanas, bet arī ilggadīgu profesionālu pieredzi. Baņķieris Džordžs Soross pie savas bagātības netika ar spekulāciju, bet ar teorētiskām ekonomikas studijām, praktisku, profesionālu pieredzi banku darbībā un nopietniem riska aprēķiniem.

Kādas bija Latvijas banku galvenās problēmas?

NEPIEREDZĒJUŠI BAŅĶIERI. Latvijas bankas lielākoties dibināja akcionāri un vadīja cilvēki, kuriem nebija ne teorētisku zināšanu, ne pieredzes banku vadībā. Toties viņiem bija uzņēmēju instinkts, ka dotie apstākļi — inflācija, viegli pieejamā nauda un nepilnīgā likumdošana — ir kā radīti, lai “spēlējot banku”, varētu viegli un ātri pelnīt.

Daudzas bankas šobrīd vairs nepastāv tieši šīs baņķieru kompetences trūkuma dēļ. Citas pārdzīvo nopietnas problēmas. Banku darbība ir ļoti riskants uzņēmējdarbības veids, kam nepieciešama profesionāla vadība un stingra kontrole. Vislielāko problēmu bankām radīja slikti aizdevumu “portfeļi” un ar tiem saistītie zaudējumi un uzkrājumu veidošana. Šo uzkrājumu rezultātā banku bilances, kas līdz tam bija uzrādījušas it kā ļoti sekmīgus darbības rezultātus un pietiekamu kapitālu, piepeši parādījās ļoti negatīvā, bet reālā atspoguļojumā, uzrādot daļēji vai pat pilnīgi zaudētu kapitālu. Pēdējā laikā baņķieri, meklējot vieglu izeju no komerciālo kredītu problēmām, praktiski kreditē tikai valdību, pērkot valsts vērtspapīrus. Protams, tas palīdz valdībai finansēt samilzušo budžeta deficītu, bet cieš uzņēmēji, kuriem ir nepieciešami kredīti darbības turpināšanai un paplašināšanai.

Valdībai jāapzinās šī problēma un vai nu jāatrod citi avoti budžeta deficīta finansēšanai vai, kas būtu vispareizākais, jāsamazina budžeta deficīts. Par budžeta deficīta samazināšanu iestājas arī Starptautiskais valūtas fonds.

Vieglās peļņas laiks ir beidzies. Baņķierim būs jāpierāda, ka viņš ir profesionālis un var sekmīgi pastāvēt arī normāli funkcionējošā ekonomikā un sīvā konkurences cīņā. Būs interesanti redzēt, kuri no pašreizējiem baņķieriem šo pārbaudījumu izturēs un kāda būs Latvijas baņķieru brālība pēc gadiem pieciem — apmēram 2000.gadā.

AIZŅĒMĒJUS varētu iedalīt trijās grupās:

— apzinīgie un godīgie, kas zina, ko viņi dara, spēj sagatavot reālu biznesa plānu, strādāt un izpildīt to un godīgi atdot kredītu. Mums vajadzētu vairāk tādu aizņēmēju;

— nepieredzējušie, kuriem ir “zvaigznes” acīs un projekta biznesa plāns tikai vienu lappusi garš. No tikpat nepieredzējušiem baņķieriem viņi saņem kredītus. Bet, kad pienāk kredītu atdošanas termiņš, tad nav ne projektu, ne naudas kredītu dzēšanai. Šādā situācijā pārejas laika ekonomikā nonāk daudzi aizņēmēji. Tieši šādām situācijām ir nepieciešami profesionāli baņķieri, kas spēj kredītus izvērtēt, izsniegtos kredītus pareizi nodrošināt un galvenais, kredītu ņēmējus pareizi konsultēt;

— bīstamākā ir trešā grupa — negodīgie aizņēmēji, kas, ņemot kredītus, nav pat domājuši tos atdot. Diemžēl pie viņiem nonāca liela daļa valsts garantēto G–24 kredītu, kas būs jāatmaksā no valsts budžeta, respektīvi, no mūsu godīgi maksātajiem nodokļiem. Esmu drošs, ka šie negodīgie aizņēmēji nemaksā arī nodokļus.

Nedrīkst nepieminēt NEGODĪGOS BAŅĶIERUS, kuriem banka kalpo kā “kabatas banka” personīgajām vajadzībām. Šie baņķieri, izmantojot rafinētas metodes, izņem kredītos ne tikai savu ieguldīto kapitālu, bet arī ieguldītāju depozītus. Uz šī bezriska karkasa viņi būvē milzu piramīdas, apkrāpjot lētticīgus noguldītājus. Labākais piemērs Latvija ir banka “Baltija” un tās vienā personā apvienotais baņķieris un akcionārs. Baņķierim ir jāapzinās, ka viņš galvenokārt strādā ar piesaistītu naudu, tādēļ viņa darbībai un rīcībai jābūt nevainojamai.

Viens no galvenajiem banku maksātnespējas iemesliem bija to vadības pretlikumīgā rīcība, neievērojot banku darbību regulējošās prasības, un līdzekļu izlaupīšana.

Kāda ir bijusi reakcija?

LIKUMDOŠANĀ svarīgākais notikums bija Saeimas 1995.gada 5.oktobrī pieņemtais Kredītiestāžu likums, kas aizstāja likumu “Par bankām”. Ar šo likumu:

— pilnveidoja kredītiestāžu uzraudzības sistēmu,

— palielināja banku akcionāru un vadības atbildību,

— paātrināja maksātnespējīgo kredītiestāžu likvidācijas procesu,

— ieguva tiesības gūt pilnu informāciju par banku akcionāriem — fiziskajām personām.

Kredītiestāžu likums deva likuma spēku kredītiestāžu regulējošām prasībām. Uzraudzībai tika pakļauts:

— minimālais dibināšanas kapitāla lielums,

— kapitāla pietiekamība,

— likviditāte,

— riska darījumu koncentrācija,

— kredītportfeļa kvalitāte,

— speciālo uzkrājumu veidošana,

— ārvalstu valūtas atklātās pozīcijas.

Tika izstrādāta un ieviesta vesela virkne uzlabotu normatīvu:

— akcionāru aizdevumu ierobežojumi,

— aizdevumu novērtēšana, uzkrājumu veidošana,

— starptautiski auditi,

— dividenžu izmaksas ierobežojumi,

— starptautisko grāmatvedības standartu ievērošana.

Tomēr ir jāatzīmē, ka visstingrākie normatīvi un banku uzraudzība nevar novērst apzinātu krāpšanu un likumu un noteikumu pārkāpšanu, jo uzņēmējdarbība, tai skaitā arī banku darbība, ir balstīta uz pieņēmumu, ka uzņēmumu vadība un akcionāri ir godīgi cilvēki, kas darbojas sabiedrības interesēs. Pret likumu un noteikumu pārkāpējiem ir jāvēršas ar sankcijām, lai sodītu vainīgos un brīdinātu pārējos.

Arī rietumos šajā jautājumā ir bijusi slikta pieredze, lai minam kaut vai BCCI, Baringa un Daiva bankas. Vienīgā atšķirība salīdzinājumā ar Latviju ir tā, ka visu triju minēto rietumu banku vainīgie sēž cietumos, bet Latvijā — tikai daži.

IEROBEŽOJUMI UN SANKCIJAS. Praktiski vienīgā iespēja, kā vērsties pret normatīvu neievērošanu, ir sankcijas sodu un ierobežojumu veidā. Diemžēl nereti šīs sankcijas ir abpusēji griezīgs zobens, jo sekmīgas banku sistēmas darbība ir balstīta uz uzticību šai sistēmai. Slikts loceklis šajā sistēmas ķēdē vājina visu ķēdi, mazinot uzticību visai sistēmai. Tādēļ sankciju pielietošanai jāpievērš liela uzmanība, lai nesagrautu jau tā trauslo sistēmu. Sankciju mērķis ir ne tikai attiecīgās bankas, bet visas sistēmas darbības uzlabošana.

MAKSĀTNESPĒJA UN BANKROTI. Bankai ciešot zaudējumus un zaudējumu rezultātā samazinoties kapitālam zem noteiktās kapitāla pietiekamības normas, ir tikai divas alternatīvas — vai nu kapitāls nekavējoties jāatjauno likumā paredzētajā līmenī, vai arī banka ir jāslēdz. Kavēšanās gadījumā banka var pazaudēt visu savu kapitālu, un cietēji būs noguldītāji. Ja laicīgi būtu bijis zināms bankas “Baltija” īstais finansiālais stāvoklis, to vajadzēja slēgt jau gadu agrāk, tā saglabājot vēlāk izputinātos aktīvus.

Latvija nav vienīgā valsts, kas pārdzīvojusi smagu banku krīzi. Pirmā no Baltijas valstīm bija Igaunija. Pašlaik krīze ir Lietuvā. Vistuvākā nākotnē smaga banku krīze, kuras rezultātā, iespējams, slēgs simtiem banku, piemeklēs Krieviju. Arī Rietumvalstis nav bijušas pasargātas. Pēdējos četros gados smagas krīzes pārdzīvojusi Norvēģija, Zviedrija, Somija un ar naftu bāgātā Venecuēla. Skandināvijā krīzi izraisīja saimnieciskie apstākļi un daļēji arī fiskālā politika, bet Venecuēlā tā bija saistīta ar korupciju un noziedzību.

Vai Latvijā bankām ir nākotne? Vai Latvija varētu izveidoties pa reģionālu finansu centru — ziemeļu Šveici? Domāju, ka jā. Svarīgākais elements ir uzticības atjaunošana banku sistēmai un atsevišķām bankām.

Lai to panāktu, jābūt ciešai sadarbībai un savstarpējai uzticībai banku, Latvijas Bankas un attiecīgo valdības institūciju starpā. Stingra banku uzraudzība ir šīs sadarbības neatņemama sastāvdaļa. Tāpat jāapzinās, ka iedragātās uzticības atjaunošana prasīs laiku, pacietību un arī iecietību. Pamati šim nosacījumam ir likti. Tiek veidota un pilnveidota attiecīga likumdošana un noteikumi. Banku darbību regulējošie noteikumi tiek izstrādāti atbilstoši attīstīto valstu pieredzei, kā arī Bāzeles komitejas regulējošām prasībām, Eiropas Kopienas direktīvām un starptautiskiem grāmatvedības standartiem.

Noslēgumā es gribu teikt, ka pārejas posma sākumā starp godīgajām bankām bija daudz naudas savākšanas punktu, kam vienīgais mērķis bija ātri savākt naudu un tad tikpat ātri pazust, un arī tā saucamo “kabatas” banku, kuras kalpoja savu īpašnieku personīgajām vajadzībām, bet nākotnē varēs pastāvēt tikai tās bankas, kuru darbība tiešām atbildīs šī vārda īstajai nozīmei. Šādas bankas Latvijā jau pastāv.

AUSTRUMU UN RIETUMU TIRDZNIECĪBA

Latvijas bankas vairojās un auga, pateicoties lielajam tirdzniecības apjomam starp bijušajām Padomju Savienības republikām un Rietumvalstīm. Šī tirdzniecība bija ļoti ienesīga, jo daudzus produktus un izejvielas republikās varēja iepirkt par subsidētām cenām un pārdot Rietumvalstīs, gūstot lielu peļņu. Lielās peļņas dēļ biznesmeņi varēja atļauties maksāt bankām augstus procentus. Labi pelnīja bankas un kredīta ņēmēji.

Trešais apstāklis, uz ko cerēja vairāki baņķieri, bet kas nekad nepiepildījās, bija LATA DEVALVĀCIJA. Depozīti lielākoties tika ņemti latos, bet kredīti izsniegti dolāros, cerot, ka lata vērtība pret dolāru kritīs. Šīs cerības nepiepildījās, un dažām bankām plānotās peļņas vietā radās zaudējumi.

Svarīgs apstāklis Latvijas banku izaugsmē bija arī AUSTRUMU NAUDAS ieplūde Latvijā. Daļa no šīs naudas bija tā saucamā flight money, kas “bēga” no Krievijā topošās valūtas kontroles un meklēja liberālus ūdeņus, ko tā atrada Latvijā.

Daļa no šīs naudas bija melnā jeb netīrā — nelegāli iegūtā nauda, ko Latvijā varēja viegli “atmazgāt”, iepludinot to banku sistēmā. Diemžēl Latvijā vēl tagad nav likuma, kas būtu vērsts pret netīrās naudas “atmazgāšanu”.

Rezultātā bankas vairojās un auga kā sēnes pēc lietus. Naudas bija pa pilnam, un peļņa bija lieliska. Pārejas posma sākumā zināšanas un pieredzi aizstāja veiklība, apsviedība un sakari. Tagad šis vieglās peļņas laiks ir beidzies, bet par to vēlāk.

LATVIJAS BANKAI ir divas pamatfunkcijas: banku darbības uzraudzība un cenu stabilitātes saglabāšana valstī. Latvijas Banka auga un veidojās reizē ar Latvijas banku sistēmu. Ar Vācijas “Bundesbank”, Starptautiskā valūtas fonda, Pasaules bankas un citu Rietumvalstu institūciju palīdzību tika veidoti banku darbības, uzraudzības un kontroles noteikumi. Darbs prasīja laiku un pieredzi. Šo pieredzes trūkumu, kā arī pieņēmumu, ka baņķieri pārsvarā ir godīgi un atbildīgi cilvēki, veikli izmantoja jau iepriekš minētie negatīvie un kriminālie elementi. Nav viegli strādāt ar bankām pārejas posmā no plānveida uz tirgus ekonomiku, jo radikāli mainās spēles noteikumi. Vēl grūtāk jeb praktiski neiespējami ir strādāt ar krimināliem elementiem, kuru mērķi neatbilst normālas sabiedrības mērķiem. Bez tam Latvijas Bankai nav ne policijas, ne izmeklēšanas tiesību, ne arī likumdošanas iniciatīvas.

Latvijas Banka par savu galveno funkciju uzskatīja un izvirzīja naudas stabilitāti. To panāca, īstenojot monetāro politiku un regulējot naudas apgrozību valstī, tā rodot reālu pamatu valsts ekonomiskajai attīstībai un ārzemju investīciju piesaistei. Monetārajai politikai jāiet roku rokā ar stabilu banku sistēmu. 1993.gadā Latvijas Banka atbilstoši Eiropas Kopienas direktīvām sāka ieviest banku uzraudzības reformu. Tagad banku uzraudzības jomā Latvija apsteigusi ne tikai visas austrumu republikas, bet ir arī soli priekšā vairākām Viduseiropas valstīm, Lietuvai un daļēji — Igaunijai. Bet tai pašā laikā iedīgļi bija jau dzinuši asnus topošajai krīzei.

Darbošanās bankā, kā katra profesija, prasa ne tikai nopietnas zināšanas, bet arī ilggadīgu profesionālu pieredzi. Baņķieris Džordžs Soross pie savas bagātības netika ar spekulāciju, bet ar teorētiskām ekonomikas studijām, praktisku, profesionālu pieredzi banku darbībā un nopietniem riska aprēķiniem.

Kādas bija Latvijas banku galvenās problēmas?

NEPIEREDZĒJUŠI BAŅĶIERI. Latvijas bankas lielākoties dibināja akcionāri un vadīja cilvēki, kuriem nebija ne teorētisku zināšanu, ne pieredzes banku vadībā. Toties viņiem bija uzņēmēju instinkts, ka dotie apstākļi — inflācija, viegli pieejamā nauda un nepilnīgā likumdošana — ir kā radīti, lai “spēlējot banku”, varētu viegli un ātri pelnīt.

Daudzas bankas šobrīd vairs nepastāv tieši šīs baņķieru kompetences trūkuma dēļ. Citas pārdzīvo nopietnas problēmas. Banku darbība ir ļoti riskants uzņēmējdarbības veids, kam nepieciešama profesionāla vadība un stingra kontrole. Vislielāko problēmu bankām radīja slikti aizdevumu “portfeļi” un ar tiem saistītie zaudējumi un uzkrājumu veidošana. Šo uzkrājumu rezultātā banku bilances, kas līdz tam bija uzrādījušas it kā ļoti sekmīgus darbības rezultātus un pietiekamu kapitālu, piepeši parādījās ļoti negatīvā, bet reālā atspoguļojumā, uzrādot daļēji vai pat pilnīgi zaudētu kapitālu. Pēdējā laikā baņķieri, meklējot vieglu izeju no komerciālo kredītu problēmām, praktiski kreditē tikai valdību, pērkot valsts vērtspapīrus. Protams, tas palīdz valdībai finansēt samilzušo budžeta deficītu, bet cieš uzņēmēji, kuriem ir nepieciešami kredīti darbības turpināšanai un paplašināšanai.

Valdībai jāapzinās šī problēma un vai nu jāatrod citi avoti budžeta deficīta finansēšanai vai, kas būtu vispareizākais, jāsamazina budžeta deficīts. Par budžeta deficīta samazināšanu iestājas arī Starptautiskais valūtas fonds.

Vieglās peļņas laiks ir beidzies. Baņķierim būs jāpierāda, ka viņš ir profesionālis un var sekmīgi pastāvēt arī normāli funkcionējošā ekonomikā un sīvā konkurences cīņā. Būs interesanti redzēt, kuri no pašreizējiem baņķieriem šo pārbaudījumu izturēs un kāda būs Latvijas baņķieru brālība pēc gadiem pieciem — apmēram 2000.gadā.

AIZŅĒMĒJUS varētu iedalīt trijās grupās:

— apzinīgie un godīgie, kas zina, ko viņi dara, spēj sagatavot reālu biznesa plānu, strādāt un izpildīt to un godīgi atdot kredītu. Mums vajadzētu vairāk tādu aizņēmēju;

— nepieredzējušie, kuriem ir “zvaigznes” acīs un projekta biznesa plāns tikai vienu lappusi garš. No tikpat nepieredzējušiem baņķieriem viņi saņem kredītus. Bet, kad pienāk kredītu atdošanas termiņš, tad nav ne projektu, ne naudas kredītu dzēšanai. Šādā situācijā pārejas laika ekonomikā nonāk daudzi aizņēmēji. Tieši šādām situācijām ir nepieciešami profesionāli baņķieri, kas spēj kredītus izvērtēt, izsniegtos kredītus pareizi nodrošināt un galvenais, kredītu ņēmējus pareizi konsultēt;

— bīstamākā ir trešā grupa — negodīgie aizņēmēji, kas, ņemot kredītus, nav pat domājuši tos atdot. Diemžēl pie viņiem nonāca liela daļa valsts garantēto G–24 kredītu, kas būs jāatmaksā no valsts budžeta, respektīvi, no mūsu godīgi maksātajiem nodokļiem. Esmu drošs, ka šie negodīgie aizņēmēji nemaksā arī nodokļus.

Nedrīkst nepieminēt NEGODĪGOS BAŅĶIERUS, kuriem banka kalpo kā “kabatas banka” personīgajām vajadzībām. Šie baņķieri, izmantojot rafinētas metodes, izņem kredītos ne tikai savu ieguldīto kapitālu, bet arī ieguldītāju depozītus. Uz šī bezriska karkasa viņi būvē milzu piramīdas, apkrāpjot lētticīgus noguldītājus. Labākais piemērs Latvija ir banka “Baltija” un tās vienā personā apvienotais baņķieris un akcionārs. Baņķierim ir jāapzinās, ka viņš galvenokārt strādā ar piesaistītu naudu, tādēļ viņa darbībai un rīcībai jābūt nevainojamai.

Viens no galvenajiem banku maksātnespējas iemesliem bija to vadības pretlikumīgā rīcība, neievērojot banku darbību regulējošās prasības, un līdzekļu izlaupīšana.

Kāda ir bijusi reakcija?

LIKUMDOŠANĀ svarīgākais notikums bija Saeimas 1995.gada 5.oktobrī pieņemtais Kredītiestāžu likums, kas aizstāja likumu “Par bankām”. Ar šo likumu:

— pilnveidoja kredītiestāžu uzraudzības sistēmu,

— palielināja banku akcionāru un vadības atbildību,

— paātrināja maksātnespējīgo kredītiestāžu likvidācijas procesu,

— ieguva tiesības gūt pilnu informāciju par banku akcionāriem — fiziskajām personām.

Kredītiestāžu likums deva likuma spēku kredītiestāžu regulējošām prasībām. Uzraudzībai tika pakļauts:

— minimālais dibināšanas kapitāla lielums,

— kapitāla pietiekamība,

— likviditāte,

— riska darījumu koncentrācija,

— kredītportfeļa kvalitāte,

— speciālo uzkrājumu veidošana,

— ārvalstu valūtas atklātās pozīcijas.

Tika izstrādāta un ieviesta vesela virkne uzlabotu normatīvu:

— akcionāru aizdevumu ierobežojumi,

— aizdevumu novērtēšana, uzkrājumu veidošana,

— starptautiski auditi,

— dividenžu izmaksas ierobežojumi,

— starptautisko grāmatvedības standartu ievērošana.

Tomēr ir jāatzīmē, ka visstingrākie normatīvi un banku uzraudzība nevar novērst apzinātu krāpšanu un likumu un noteikumu pārkāpšanu, jo uzņēmējdarbība, tai skaitā arī banku darbība, ir balstīta uz pieņēmumu, ka uzņēmumu vadība un akcionāri ir godīgi cilvēki, kas darbojas sabiedrības interesēs. Pret likumu un noteikumu pārkāpējiem ir jāvēršas ar sankcijām, lai sodītu vainīgos un brīdinātu pārējos.

Arī rietumos šajā jautājumā ir bijusi slikta pieredze, lai minam kaut vai BCCI, Baringa un Daiva bankas. Vienīgā atšķirība salīdzinājumā ar Latviju ir tā, ka visu triju minēto rietumu banku vainīgie sēž cietumos, bet Latvijā — tikai daži.

IEROBEŽOJUMI UN SANKCIJAS. Praktiski vienīgā iespēja, kā vērsties pret normatīvu neievērošanu, ir sankcijas sodu un ierobežojumu veidā. Diemžēl nereti šīs sankcijas ir abpusēji griezīgs zobens, jo sekmīgas banku sistēmas darbība ir balstīta uz uzticību šai sistēmai. Slikts loceklis šajā sistēmas ķēdē vājina visu ķēdi, mazinot uzticību visai sistēmai. Tādēļ sankciju pielietošanai jāpievērš liela uzmanība, lai nesagrautu jau tā trauslo sistēmu. Sankciju mērķis ir ne tikai attiecīgās bankas, bet visas sistēmas darbības uzlabošana.

MAKSĀTNESPĒJA UN BANKROTI. Bankai ciešot zaudējumus un zaudējumu rezultātā samazinoties kapitālam zem noteiktās kapitāla pietiekamības normas, ir tikai divas alternatīvas — vai nu kapitāls nekavējoties jāatjauno likumā paredzētajā līmenī, vai arī banka ir jāslēdz. Kavēšanās gadījumā banka var pazaudēt visu savu kapitālu, un cietēji būs noguldītāji. Ja laicīgi būtu bijis zināms bankas “Baltija” īstais finansiālais stāvoklis, to vajadzēja slēgt jau gadu agrāk, tā saglabājot vēlāk izputinātos aktīvus.

Latvija nav vienīgā valsts, kas pārdzīvojusi smagu banku krīzi. Pirmā no Baltijas valstīm bija Igaunija. Pašlaik krīze ir Lietuvā. Vistuvākā nākotnē smaga banku krīze, kuras rezultātā, iespējams, slēgs simtiem banku, piemeklēs Krieviju. Arī Rietumvalstis nav bijušas pasargātas. Pēdējos četros gados smagas krīzes pārdzīvojusi Norvēģija, Zviedrija, Somija un ar naftu bāgātā Venecuēla. Skandināvijā krīzi izraisīja saimnieciskie apstākļi un daļēji arī fiskālā politika, bet Venecuēlā tā bija saistīta ar korupciju un noziedzību.

Vai Latvijā bankām ir nākotne? Vai Latvija varētu izveidoties pa reģionālu finansu centru — ziemeļu Šveici? Domāju, ka jā. Svarīgākais elements ir uzticības atjaunošana banku sistēmai un atsevišķām bankām.

Lai to panāktu, jābūt ciešai sadarbībai un savstarpējai uzticībai banku, Latvijas Bankas un attiecīgo valdības institūciju starpā. Stingra banku uzraudzība ir šīs sadarbības neatņemama sastāvdaļa. Tāpat jāapzinās, ka iedragātās uzticības atjaunošana prasīs laiku, pacietību un arī iecietību. Pamati šim nosacījumam ir likti. Tiek veidota un pilnveidota attiecīga likumdošana un noteikumi. Banku darbību regulējošie noteikumi tiek izstrādāti atbilstoši attīstīto valstu pieredzei, kā arī Bāzeles komitejas regulējošām prasībām, Eiropas Kopienas direktīvām un starptautiskiem grāmatvedības standartiem.

Noslēgumā es gribu teikt, ka pārejas posma sākumā starp godīgajām bankām bija daudz naudas savākšanas punktu, kam vienīgais mērķis bija ātri savākt naudu un tad tikpat ātri pazust, un arī tā saucamo “kabatas” banku, kuras kalpoja savu īpašnieku personīgajām vajadzībām, bet nākotnē varēs pastāvēt tikai tās bankas, kuru darbība tiešām atbildīs šī vārda īstajai nozīmei. Šādas bankas Latvijā jau pastāv.

Citi referāti — nākamreiz