7. marta sēde
Stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse.

Sēdes vadītāja. Labrīt, godātie deputāti! Lūdzu ieņemt savas vietas! Sākam izskatīt Latvijas Republikas Saeimas 1996. gada 7. marta plenārsēdes darba kārtību. Pirms izziņotās darba kārtības izskatīšanas lūdzu deputātus pievērst uzmanību tam, ka ir ienākuši divi papildu dokumenti ar lūgumu iekļaut tos darba kārtībā.

Pirmais ir par Žaņa Holšteina deputāta mandāta apstiprināšanu uz laiku, kamēr Ziedonis Čevers pilda ministra pienākumus, dokuments nr.484, un būtu priekšlikums to iekļaut otrajā sadaļā kā 9. punktu pie amatpersonu ievēlēšanas un atbrīvošanas. Iebildumu nav? Tātad dienas kārtības 9. punkts — par Žaņa Holšteina mandāta apstiprināšanu.

Tāpat ir saņemts arī Mandātu komisijas lūgums iekļaut dienas kārtībā jautājumu par Viktora Stikuta deputāta mandāta apstiprināšanu uz laiku, kamēr Ēriks Kaža pilda ministra pienākumus. Šeit ir priekšlikums to iekļaut tātad kā nākamo, kā 10. punktu, ja Žaņa Holšteina mandāta apstiprināšana ir kā dienas kārtības 9. punkts. Iebildumu nav? Tātad desmitais dienas kārtības punkts ir Viktora Stikuta mandāta apstiprināšana.

Uz šo brīdi citu priekšlikumu par izmaiņām vai papildinājumiem dienas kārtībā nav.

 

Tātad pirmais. Prezidija ziņojumi par saņemtajiem likumprojektiem. Saeimas Prezidija atzinums par likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas likumā “Par svētku un atceres dienām””. Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Lujāna, Bartaševiča, Rāznas, Leitenas un Valdmaņa iesniegto likumprojektu nodot Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. Modris Lujāns, pie frakcijām nepiederošs deputāts!

M.Lujāns (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Labrīt, cienījamie kolēģi un kolēģes! Man šodien negribas strīdēties par to, vai 8. marts ir starptautiskā sieviešu solidaritātes diena vai ne. Tāpat man negribas strīdēties par to, vai Klāra Cetkina vai Anna Seile sākusi atzīmēt šo dienu pirmā. Patiešām žēl, ka atsevišķiem kolēģiem starptautiskā sieviešu solidaritātes diena asociējas ar noļurkušām tulpēm un nodzertām fizionomijām. Protams, es nesāku šo specifisko sakritību dziļāk pētīt, bet ir jau izteiciens — tāds tādu arī atrod. Es ceru, ka noļukušo tulpju jautājumu mācēs izskaidrot Krištopana un Krisberga kungi. Sakarā ar deputātu lielo aizņemtību, rūpējoties par tautas labklājību, es gribētu atgādināt jautājuma būtību ar Aleksandra Čaka dzejas rindām:

“Mīļā, man gribas trakot, ilgi un briesmīgi trakot!

Es mūsu zemi kā olu lakotu ietriektu bezgalībai līdz ceturtai ribai.

Lai tad man par sodu liek kaut vai sauli pārspiest

Kā riekstu ar zodu.

Liek visu sniegu pārvērst par marli

Un vienā rāvienā pārlikt Romu un Parīzi vienu otras vietā,

Gaiziņkalnu iecelt mazā mazā vizbules ziedā,

Lai. Bet ko nu! Kas man to dos, —

Es tikai ņirdzīgi iesvilptos, ka visas robežas sāktu ļodzīties,

Mani aizdzītu ganīt nākošo bekonu,

Kur saule, dundurs uz mana kailā pakauša sies.”

Nu labi… Dotā likumprojekta galvenā būtība ir sieviete, viņas vieta un loma valstī un sabiedrībā. Valsts attieksme pret viņu. Man negribas tagad runāt par katastrofālo demogrāfisko situāciju, par sieviešu masveida bezdarbu, prostitūciju, milzīgo abortu skaitu. Es domāju, ka par to labāk pastāstīs mūsu cienījamie kolēģi ārsti — Vidiņa, Požarnova, Deņisova, Nagobada, Saulīša, Golubova, Apiņa kungi. Šodien valsts var pasniegt roku un sākt lēnām iedziļināties šajā samilzušajā problēmā. Un, ja kādu satrauc nevis būtība, bet nosaukums, tad to varēs mierīgi izmainīt vai izlabot Saeimas lasījumos.

Tā kā šodien tāda dzejiska diena, tad noslēgšu savu runu ar Ojāra Vācieša dzejoli “Cinisms”.

“Žūst ģimene, kā ķimene, un tas maz kādu ķimerē.

Tā, žē un mī, līdz galam būs! Ņirdz taisni ģīmī kalambūrs.

Kalst drazās zemeņdobele, un tu te mazāk trobelē!

Svepst maziņš mārks un ezers rēc, ka nastas zārks tam rezervēts.

Tur kaija varēs taukoties un krastā pāri maukoties.

Sekss visai bišķiņ apbur tos, un tauta izčib abortos.

Tā — žē un mī — līdz galam būs, ņirdz taisni ģīmī kalambūrs.”

Paldies par uzmanību! Pārējos vārdus, es domāju, pateiks pārējie kolēģi!

Sēdes vadītāja. Juris Dobelis, LNNK un LZP frakcijas deputāts!

J.Dobelis (LNNK, LZP). Cienītie kolēģi! Es tiešām nupat tikai knapi paguvu noslaucīt asaras pēc šīs jaukās iepriekšējās runas un tagad turpināšu tikpat dzejiski. Jā, es varētu piekrist, ka sieviete ir tiešām tas visjaukākais, ko Dievs uz šīs zemes ir radījis, un par to nekādu strīdu no manas puses nevarētu būt. Tāpat arī par to, ka sieviete ir no visas sirds jāciena un jāmīl. Un es domāju, katrs kārtīgs vīrietis to dara un ciena, un mīl ne jau vienu vienīgo sievieti… Es domāju māti, meitu, māsu un tā tālāk. Nu, kas jau katram ir tuvāks.

Bet, redziet, ja jau mēs tiešām izrādām šo cieņu sievietei un ja mēs gribam šo jautājumu risināt ļoti nopietni, tad tas ir arī nopietni jāpārdomā. Nu bija mums tāds 8. marts. Es domāju, ka daudziem latviešu vīriešiem tas bija ļoti parocīgs datums, lai savus ziemā rūpīgi izaudzētos ziedus, it īpaši sarkanās tulpes, vestu uz Arhangeļsku, Murmansku un citām tālām Krievijas vietām. Un acīmredzot šie svētki viņiem bija ļoti patīkami svētki, bet diez vai tie bija saistīti ar sieviešu cienīšanu. Un kāpēc ir atkal jāatkārto tādi vārdi, no kuriem tā drusku drebuļi metas — starptautiskā sieviešu solidaritātes diena. Ir Mātes diena, un, ja nu ļoti vajadzīgs, varam izdomāt citus nosaukums. Man nebūt nav patīkama tāda sieviešu solidaritāte, kāda tika demonstrēta nesen Rīgā pie Brīvības pieminekļa, kad divas sievietes arī demonstrēja savu neatkarīgo uzskatu pamatus. Un tāpēc, ja nu mēs tiešām ķeramies pie šāda nopietna jautājuma, tad sāksim ar to, ka sagatavosim nopietnu dokumentu, jo šis dokuments ar tādu saturu nav pieņemams. Kas tagad notiks? Ja tas aizies uz komisiju ar šādu saturu, tas nāks arī uz pirmo lasījumu tieši tāds pats. Lūk, tur jau neko vairs izmainīt nevar. Es nevaru atbalstīt šādu dokumentu, un tāpēc es domāju un ierosinu šīs idejas autoriem patiešām šo ideju atbalstīt, bet sagatavot tādu dokumentu un tā nosaukt sievieti, lai tiešām tur būtu izpaudusies šī cieņa un mīlestība, un tad mēs varētu par tādu lietu runāt. Bet šādu dokumentu es tomēr ierosinātu uz komisiju nevirzīt. Paldies!

Sēdes vadītāja. Valdis Krisbergs, Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcijas deputāts!

V.Krisbergs (DPS). Cienījamo Saeimas priekšsēdētāj, cienījamās dāmas un kungi! Ziniet, ko nu šeit dzīt politiku par to, vai sievieti vajag mīlēt vai nevajag mīlēt, tas laikam ir tiešām mana labākā drauga cienīgs uzstāšanās iemesls. Manā uztverē sieviete nav politikas elements, bet sieviete ir vienkārši sieviete. Viņas ir mūsu mātes, viņas ir mūsu meitas, mūsu sievas un, neslēpsim, bieži vien arī mūsu labākās draudzenes. Es netaisos tā slēpties un pārskaitīt, ka citas sievietes var būt tikai meitas, mātes... Arī draudzenes. Un šķiet, ka viens otrs, kas tos ziedus ir bijis slinks audzēt, skraidījis noplīsušās biksēs, nevis strādājis sūru, grūtu zemes darbu, tas laikam vismazāk saprot, ka jebkura sieviete grib saņemt smaidu un ziedu. Un es neatceros, ka bija kaut kādas politiskas runas 8.martā par vispasaules sieviešu solidaritāti un, velns zina, vēl par kaut ko. Jā, tik tiešām ļoti liels vīriešu procents, pie kura diemžēl es sevi nevaru pieskaitīt, nodarbojās vairāk ar pudeļu korķēšanu nekā ar pārdomām, kurai sievietei vēl ir aizmirsts pasniegt kādu ziedu. Un varbūt tas arī būtu viens no variantiem, par ko mans cienījamais draugs tik ļoti uztraucas, ka mēs attīstīsim latviešu mazo biznesu — tulpju audzēšanu. Bet ne par to iet runa.

Man ir neērti kā vīrietim, ka mēs, politiķi, vispār apspriežam jautājumu — vajag apsveikt mūsu mīļās daiļā dzimuma pārstāves jeb cilvēces labāko daļu vai nevajag. Tāpēc es netaisos izvest nekādu politisku diskusiju un jebkurā gadījumā aicinu kārtīgus vīriešus rīt, sieviešu dienā, apsveikt savu māti, varbūt arī meitu, sievu un arī draudzeni, ja tāda tomēr šim vīrietim ir, ja viņš vēl ir spējīgs iegūt sev draudzeni. Paldies!

Sēdes vadītāja. Rudīte Leitena, Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcijas deputāte!

R.Leitena (DPS). Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja, godātie deputāti! Labrīt šajā ziemīgajā, bet tomēr pavasara mēneša rītā! Jā, rītdien ir 8.marts — Sieviešu diena. Šie svētki ir tomēr starptautiski, un nekādā gadījumā nebija saprātīgi un, es uzskatu, nebija nekādas vajadzības šos svētkus izņemt no mūsu latviešu kalendāra.

Varbūt atgriezīšos mazliet pie vēstures. 1910.gadā Kopenhāgenā notika konference, kura arī pieņēma lēmumu 8.martu pasludināt par Starptautisko sieviešu dienu. Kaut gan es varu jums sacīt no vēstures, ka šī sieviešu kustība ir sākusies jau 18.gadsimtā Ziemeļamerikā. Uzskatu, ka Latvijā, tāpat kā citās attīstītās valstīs, ir vajadzīga šī sieviešu diena. Diskutēsim, kolēģi, es jums piekrītu — vai tā jānosauc šādi vai tādi, bet šī sieviešu diena ir vajadzīga. Pret šo faktu nekādā ziņā nevajadzētu attiekties politiski. Latvijā ir Mātes diena, ļoti skaista diena, bet šī diena ir pavisam ar citu skanējumu un pavisam ar citu nozīmi. Šajā dienā mēs taču cildinām savas mātes, tās, kas ir dzīvas, un cildinām arī tās mātes, kuru vairs nav mūsu vidū. Bet šodien, kā jau jūs zināt, mēs, sievietes, ne jau visas varam būt mātes. Un ir arī daudz tādu sieviešu, kurām bērni vairs nav dzīvi. Un es domāju, ka šo dienu mums tomēr vajadzētu sagādāt priecīgu, jo mums jau dzīvē tik maz ir šo svētku prieku.

Bet es uzskatu, ka šo dienu mēs atzīmēsim tā, kā mēs katrs vēlamies, bez nekāda lieka skaļuma, nekādas uzspēlētas laipnības. Dāvāsim sievietēm šo dienu! Es tikos rajonā ar sievietēm, un tikos arī ar mūsu valsts ievērojamām sievietēm, kuras mēs visi pazīstam. Un viņas man teica tā: “Rudīte, tas būtu ļoti lieliski, ja mēs atgrieztos pie sieviešu dienas!” Un es runāju ar vienu kolēģi, deputātu. Viņš man sacīja tā, bet taisīsim arī vīriešu dienu! Cienījamie kungi, nekas jums nepazudīs no šīs dienas, tāpat mēs jūs cienīsim, godāsim, un esiet tāpat stipri kā līdz šim. Paldies, ka mani uzklausījāt!

Sēdes vadītāja. Oļģerts Dunkers, frakcijas “Latvijai” deputāts!

O.Dunkers (TKL). Godājamo Prezidij! Godājamie kolēģi! Viss jau būtu ārkārtīgi skaisti un labi. Mēs runājam par sievietēm, par sievietes cildināšanu un tā tālāk, un te nav ko iebilst, tas ir brīnišķīgi. Es gandrīz apraudājos, kad Lujāna kungs sāka dzeju lasīt. Tas bija ļoti jauki, ja aiz šīs lietas neslēptos dziļa politiska jēga. Un te nu ir jārunā ļoti nopietni. Es saprotu, ka mēs bez savienībām iztikt nevaram. Tikko mēs esam atbrīvojušies no Padomju Savienības, tā mēs skrienam ar joni iekšā Eiropas Savienībā. Latvietis bez savienībām nevar. Bet nevajadzētu jaunajā savienībā ierasties ar blakšainām mēbelēm no vecās savienības. Un tas ir tik jauki — redziet, 8. martā mēs cildināsim tikai sievietes un vairs neko sliktu nedarīsim. Nākošais solis būs, ka mēs 1. maijā, arī starptautiskās solidaritātes dienā, sāksim staigāt pa ielām — atkal ar sarkaniem karogiem un ziediem rokās. Nu kas tur slikts, tas taču viss ir tāds joks. Pēc tam mēs pasludināsim 7. novembri, un kas tur arī slikts? Revolūcija sen ir pagājusi, visa tā iekārta ir sabrukusi, kāpēc mums nepastaigāt, un tā tālāk. Un šeit es redzu ārkārtīgi bīstamu politisku tendenci atjaunot šos svētkus — pagaidām 8. martu, pēc tam vēl kādus svētkus un vēl, kas ir pilnīgi sveši mūsu mentalitātei, latviešu tautas garam. Latviešu tautai ir pašai savi svētki, savas dienas un savas atceres dienas. Kadreiz brīvajā Latvijā jeb tā saucamajos pirmajos Ulmaņa laikos mēs nezinājām, kas ir 8. marts. Latviešu tautai bija savas sieviešu godināšanas tradīcijas. Latviešu tauta nemīl sievieti vienreiz gadā. Latviešu vīrietis mīl savu sievieti katru dienu. (Aplausi.) Deputātu kungi, nenocietiniet savas sirdis, nelasiet tikai privatizācijas literatūru! Kādreiz svētdienas rītā atšķiriet Ojāru Vācieti, atšķiriet Raini, atšķiriet Elzu Ķezberi! Palasiet šo pasakaino mīlas liriku, kurai pasaulē nav līdzīgas! Latviešu literatūra ir visbagātākā ar mīlas liriku. Latviešu vīrietis mīl savu sievieti diendienā un godina, jo uzskata to par dabas brīnumu, par skaistāko, ko daba ir radījusi. Un katru dienu vīrs var atnest mājās savai sievai puķes, ne tikai tad, kad viņš totāli piedzeras 8. martā un atnāk ar tādu salauztu rozīti, ko iedod ar trīcošu roku savai sieviņai vienreiz gadā, atmazgādams savu, kā saka, vainas apziņu par visu gadu. Es domāju, ka tas nav mums raksturīgi. Jāteic godīgi, kolēģi, ka es gribēju savu šīsdienas uzstāšanos nobeigt ar Raiņa dzejas rindu, un es uzskatīju, ka es to varbūt varētu ļoti profesionāli izdarīt, bet pēc Lujāna kunga lieliskā snieguma es sapratu, ka mans sniegums jau nu totāli nobālēs. To es jums kādreiz pasniegšu Filharmonijas koncertzālē. Paldies!

Sēdes vadītāja. Juris Sinka, frakcijas “Tēvzemei un Brīvībai” deputāts!

J.Sinka (TB). Dāmas un kungi! Ja nu tik ļoti visi citē dzejas un dzejniekus, es šoreiz izvēlēšos Gēti — mūžīgi sievišķais augšup mūs ceļ. Bet padomju okupācija degradēja arī mūsu attieksmi pret sievieti, mūsu tradicionālo attieksmi pret sievieti, kas vienmēr latviešiem ir bijusi un kur mātei bija arī skolotājas loma jau septiņpadsmitajā un agrākajos gadu simteņos. Un mums nebija nekādu problēmu sagādāt sievietei iespēju mācīties augstskolā jau brīvvalsts sākumā un viņai dot tiesības piedalīties parlamenta vēlēšanās. Bet lieta jau, protams, ir tāda, ka 8. marts un tā svinēšana ienāca arī, kā es palaikam saku, ar krievu tankiem. Bet mums ir mūsu pašu Mātes diena, vēlāk to nosauca par Ģimenes dienu, tātad iekļāva tur arī tēvus un bērnus, un visu šo mūsu tautas pamatu pamatu — ģimeni. Un to mēs svinam maija otrajā svētdienā, un mums nav varbūt jāpaceļ dūrīte un jāiet pa ielu, atkal jādemonstrē, solidarizējoties ar pasaules… Vispār jau arī tas vārds — vispasaule — ir tiešām ienācis ar krievu tankiem. Mums nav jāsaka “vispasaule”, kā krieviem ir nepieciešams teikt “vsemirnij”, lai nesajauktu ar mieru. Mums vienkārši pietiek teikt “pasaules”. Bet es domāju, ka tādi pasaules solidaritātes svētki nāk ar to nepatīkamāko sarkano nokrāsu. Paldies!

Sēdes vadītāja. Jānis Ādamsons, frakcijas “Latvijas ceļš” deputāts!

J.Ādamsons (LC). Cienījamā priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Es gan nepiekritīšu tiem kolēģiem, kuri, uzstājoties no šīs tribīnes, teica, ka šis nav politisks jautājums. Tas noteikti ir politisks jautājums, un gribētu arī piekrist kolēģei no “Saimnieka” frakcijas, kas citēja šeit vēstures piemērus. Kāpēc tas ir politisks jautājums? Tāpēc, ka 1910. gadā šo starptautisko sieviešu solidaritātes dienu iedibināja tikai viena iemesla dēļ — lai sāktu cīnīties par vienlīdzīgām tiesībām. Šeit neiet, Dunkera kungs, runa par to, cik reižu gadā kurš mīl savu sievu vai savu mīļāko, bet jautājums tik tiešām ir daudz politiskāks. Iet runa par vienlīdzīgām sieviešu tiesībām ar vīriešiem. Un diemžēl arī mūsu pētījumi Latvijā rāda, ka sievietēm un vīriešiem arī uz šo brīdi vēl nav vienlīdzīgu tiesību. Un noteikti es jūs gribētu aicināt atbalstīt šī likumprojekta nodošanu komisijai. Vēl jo vairāk, Sinkas kungs, ja jau jūs esat atbraucis no Rietumiem, tad jums būtu jāzina, ka tādu pašu starptautisko sieviešu solidaritātes dienu atzīmē arī Zviedrijā un ka dažādām valstīm ir dažāda pieeja.

Sēdes vadītāja. Kungi, tikai replikas! Sarunas no tribīnes Saeimas zālē nav atļautas. Debates beidzam. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātus balsot par Saeimas Prezidija atzinumu par likumprojekta “Grozījumi Latvijas Republikas likumā “Par svētku un atceres dienām”” nodošanu Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 34, pret — 14, atturas — 21. Lēmums nav pieņemts.

Saeimas Prezidija atzinums par likumprojektu “Grozījumi likumā “Par valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemes-grāmatās””. Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Gannusas, Mauliņa, Saulīša, Rubina, Kazāka un citu deputātu iesniegto likumprojektu nodot Juridiskajai komisijai, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas un Valsts pārvaldess un pašvaldības komisijai un noteikt, ka Juridiskā komisija ir atbildīgā komisija. Gunta Gannusa, frakcijas “Latvijai” deputāte!

G.Gannusa (TKL). Cienījamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Grozījumi likumā “Par valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās”. Šis likums reglamentē atbilstoši zemes reformas un privatizācijas likumiem valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesības un to nostiprināšanu zemesgrāmatās, kā arī valstij un pašvaldībām piekrītošā zemes īpašuma izmantošanu līdz īpašuma tiesību nostiprināšanai zemesgrāmatās. Ar šiem grozījumiem tiek paātrināts zemesgrāmatu nodaļu darbs, kā arī vienkāršota procedūra, lai pircējs vai pārdevējs, gan fiziskā, gan juridiskā persona, juridiski nostiprinātu savas īpašuma tiesības. Ierosinājumi ir saskaņoti ar Centrālās zemesgrāmatu nodaļas speciālistiem, kā arī ar Privatizācijas aģentūru.

Šie grozījumi un papildinājumi ir šādos pantos. Tiek ierosināts papildināt 4.panta pirmo daļu, un būtībā šajā pantā galvenās izmaiņas ir — “kuras tiek privatizētas kopā ar zemi saskaņā ar likumu “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju””. Tas ir tās zemes, kas piederēja uz 1940.gada 21.jūniju.

Un 2.panta otro daļu papildināt šādā redakcijā: “Zemes reformas laikā pašvaldībām piekrīt un uz attiecīgās pašvaldības vārda zemesgrāmatā ierakstāma zeme, kura 1940.gada 21.jūlija piederēja valstij, ja uz šīs zemes ir pašvaldībai piederošas ēkas (būves), izņemot pašvaldības uzņēmumus, pašvaldības uzņēmumu (sabiedrību) valdījumā esošās ēkas (būves) un ēkas (būves), kuras tiek privatizētas kopā ar zemi saskaņā ar likumu “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju””. Un 3.pantu papildināt ar 5.punktu, ar jaunu šāda satura teikumu: “Ja šī zeme zem ēkām (būvēm) ir privatizēta saskaņā ar likumu par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju, tad tā ierakstāma zemesgrāmatā uz pircēja (fiziskās vai juridiskās personas) vārda.” Ierosinu likumprojektu nodot izskatīšanai komisijām.

Sēdes vadītāja. Debates beidzam. Deputātiem iebildumu nav? Nododam komisijām. Es atvainojos, Panteļējeva kungs, vispirms tribīnē pamatojiet, kāpēc jābalso, ja nevienam nav iebildumu pret Prezidija atzinumu! Neviens neizteicās “pret”. Gannusas kundze vienkārši pamatoja, kāpēc jānodod komisijai. Debates izbeigtas, priekšlikums pieņemts un nodots komisijai. Nu, tad nāciet tribīnē, Panteļējeva kungs! Jūs cik gadu Saeimā, un no vietas tagad debates izvēršat. Andrejs Panteļējevs, frakcijas “Latvijas ceļš” deputāts!

A.Panteļējevs (LC). Es atvainojos, cienījamā priekšsēdētāja, cienījamie klātesošie! Mēs pieprasām balsojumu.

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātus balsot par Saeimas Prezidija atzinumu par likumprojekta “Grozījumi likumā “Par valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās”” nodošanu Juridiskajai komisijai, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, nosakot, ka Juridiskā komisija ir atbildīgā komisija. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 38, pret — 9, atturas — 25. Lēmums ir pieņemts.

Saeimas Prezidija atzinums par likumprojektu “Grozījumi likumā “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju””. Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Gannusas, Zelgalvja, Stroda, Kazāka, Rubina un citu deputātu iesniegto likumprojektu nodot Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. Gunta Gannusa, frakcijas “Latvijai” deputāte!

G.Gannusa (TKL). Grozījumi likumā “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”. Šie “Grozījumi likumā “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”” tiek iesniegti, lai atbalstītu mazo biznesu Latvijā. Sevišķi aktuālas šīs problēmas ir mazpilsētās, kur uz šo pašvaldībām vai valstij piederošo ēku pamata cilvēki ir izveidojuši savus ģimenes uzņēmumus — veikalus, frizētavas un citus pakalpojumu uzņēmumus, ieguldījuši līdzekļus, ņēmuši kredītus ar augstiem procentiem. Šie uzņēmīgie cilvēki ir kļuvuši par darba devējiem. Viņi maksā valstij nodokļus. Domāju, ka no valsts un pašvaldību puses būtu jādara viss, lai viņiem radītu kaut kādus atvieglojumus, kā arī perspektīvas sava biznesa attīstībā. Un šie panti būtībā ir tie, kas izmaina — neizmantotu neapdzīvojamo telpu, izņemot mākslinieku darbnīcas, publiski piedāvāt privatizēt atklātā izsolē, kurā vispirms piedalās fiziskās un juridiskās personas, kam ir īpašuma kompensācijas sertifikāti. Un šo pantu papildināt ar teikumu “neapdzīvojamo telpu nomniekam ir priekšrocības tiesības privatizēt telpas, kurās tas atrodas saskaņā ar noslēgto nomas līgumu”. Papildināt 29. panta 4. punktu šādā redakcijā: “Iznomātās neapdzīvotās telpas, nomniekam piedāvājot privatizēt viņa nomāto telpu”. Izslēgt 38. punkta trešo daļu un papildināt būtībā 44. panta pirmo daļu ar vārdiem “kā arī visus izdevumus, kas ir paredzēti šī likuma 43. panta ceturtaja daļā. Šajā gadījumā nomniekam ir tiesības viena mēneša laikā no pirmpirkuma līguma noslēgšanas brīža izmantot privatizācijas telpas objektā esošo preču krājumu un tehnoloģisko aprīkojumu izpārdošanai. Ierosinu šo likumu nodot komisijām.

Sēdes vadītājs. Valdis Krisbergs, Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcijas deputāts!

V.Krisbergs (DPS). Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi! Visu cieņu frakcijai “Latvijai”, kas izpilda lielu darbu likumprojekta uzlabošanā un papildināšanā, jo 5. Saeimas profesionāļi un augsti kompetentās personas ir saražojušas tādus likumus, kurus 6. Saeimā tikai spēj vien labot.

Šis likumprojekts ir nodots savā laikā arī Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, un, atklāti sakot, visas šīs lietas izdiskutējot, ir radies un, šķiet, jau šobrīd iesniegts Prezidijam komisijas alternatīvais likumprojekts. Visas šīs normas, kuras piedāvā frakcija “Latvijai”, bija jau piedāvājusi kā “Tēvzemei un Brīvībai”, tā daudzas ieinteresētās sabiedriskās organizācijas. Un arī valsts pārvaldes un pašvaldības komisija daudz ko ir ņēmusi vērā. Tomēr pie visa lielā pozitīvā efekta, ko mēs šeit varam redzēt, iesniedzot šo likumprojektu, ir normas, kuras praktiski visas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija diskutējot ir noraidījusi.

Man gribētos apstāties pie dažām normām, kuras šeit tiek ierosināts ieviest. Kompensācijas sertifikāti un priekšrocība mazā biznesa veicējam diemžēl ir nesaistāmas lietas, jo mazais bizness ne vienmēr ir ar kompensācijas sertifikātiem mistiskā rēķinā, ko sauc par sertifikātu grāmatiņu. Ir bīstamība, ka Latvijā rodas liels “rantjē” slānis. Rantjē ir persona, kas dzīvo no izīrētā īpašuma ienākumiem — skaidroju šo vārdu. Un līdz ar to tik tiešām tie, kam būs kompensācijas sertifikāti, iepirks šīs telpas un pēc tam no nomnieka pieprasīs nomas maksu kā īpašnieki. Jo īpašnieka tiesības, loģiski, ir svētas. Līdz ar to runāt par kompensācijas sertifikātu turētāju priekšrocībām, maigi izsakoties, nebūt nenozīmē mazā vai vidējā uzņēmēja atbalstīšanu.

Nākošais. Jebkura telpa kaut ko maksā. Liela diskusija bija, kā iedot priekšrocības šīs telpas reālajam nomniekam. Var politiski deklarēt — mazajam nomniekam priekšrocības. Nu, un tālāk? Telpas ir jāizpērk. Kur mazajam uzņēmējam seifā vai bankas rēķinā stāv lieka nauda? Bet tieši tam, kas nav mazais uzņēmējs vai vispār varbūt nav uzņēmējs, tam nauda vēl vienam otram ir. Tātad kas nopirks šīs telpas? Tas, kam ir nauda. Un kāda starpība, ja nomniekam būs dotas teorētiskās priekšrocības, bet nebūs praktiska mehānisma šīs priekšrocības iedarbināt? Tāpēc arī mans priekšlikums bija, kam, paldies Dievam, arī Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija pilnīgi piekrita, ka nomnieka reālā priekšrocība, pirmkārt, ir tāda, ka 50 procentus viņš maksā privatizācijas sertifikātos, 50 procentus — latos. Šāds maksāšanas veids ir jebkuram pretendentam. Bet tikai nomniekam, es pasvītroju, tikai nomniekam, ja viņš uzvar izsolē, ja viņš grib uzvarēt izsolē, tiek noteikts piecu gadu atliktais maksājums. Ja piecu gadu laikā vairs nevar izpirkt šīs telpas, nu, tā nav nopietna firma! Piecu gadu laikā izdarīt to var. Lūk, tās ir prioritātes!

Tāpēc es aicinu šobrīd noraidīt frakcijas “Latvijai” iesniegtā likumprojekta nodošanu komisijām, jo visi šie jautājumi jau ir izdiskutēti, ir radīts alternatīvs likumprojekts. Un liels paldies kolēģiem deputātiem par veikto lielo darbu! Bet varbūt tiešām ir lūgums Prezidijam vairāk padomāt, lai starp frakcijām vai arī starp komisijām būtu tāds kontakts, lai viena deputātu grupa neizdarītu to darbu, ko izdarījusi jau cita deputātu grupa. Paldies!

Sēdes vadītāja. Krisberga kungs, ar kontaktu veidošanu starp deputātiem Prezidijs Saeimā nenodarbojas! Aigars Jirgens, “Tēvzemei un Brīvībai” frakcijas deputāts!

A.Jirgens (TB). Godātais Prezidij! Godātie kolēģi deputāti! Es arī aicinātu noraidīt šā likumprojekta nodošanu komisijām. Pamatā to iemeslu dēļ, ko jau minēja Krisberga kungs, proti, ka šādi priekšlikumi, turklāt vairāki, tai skaitā arī no mūsu frakcijas, tika iesniegti jau novembrī un decembrī un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija ar tiem strādā. Un tīri arī no procedūras viedokļa nav loģiski, ka viens un tas pats likums tiek grozīts vairākas reizes pēc kārtas. Visus šos priekšlikumus, ja frakciju “Latvijai” neapmierinās, kā komisija piedāvās, tā varēs uz otro un trešo lasījumu iesniegt šos savus priekšlikumus. Es aicinātu neatbalstīt. Paldies!

Sēdes vadītāja. Jānis Lagzdiņš, “Latvijas ceļa” frakcijas deputāts!

J.Lagzdiņs (LC). Godāto Saeimas Prezidij! Kolēģi deputāti! Arī es aicinātu šo likumprojektu šodien nenodot komisijām to iemeslu dēļ, par kuriem runāja iepriekšējie divi runātāji. Tomēr es gribētu teikt tā, ka tas variants, ko otrajam lasījumam sagatavojusi Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija, tomēr nav optimālais vairants un būtu tomēr vairāk jādod šīs priekšrocības nedzīvojamo telpu nomniekiem, tiem jādod šīs garantijas. Un šādas garantijas paredz arī frakcijas “Latvijai” iesniegtais likumprojekts. Bet kolēģi no frakcijas “Latvijai”! Lai jūsu labās idejas tiktu ņemtas vērā un ātrāk, tā teikt, stātos spēkā šie grozījumi, es ieteiktu jums iesniegt priekšlikumus trešajam lasījumam. Likumprojektā, ko gatavos Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija, arī “Latvijas ceļa” frakcija, uzklausot jelgalvnieku priekšlikumus, atbalsta normu, ka nomniekiem būtu jādod vairāk garantiju iegūt īpašumā iznomātās telpas. Bet šodien es aicinātu šo procedūras iemeslu dēļ likumprojektu noraidīt. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Debates beidzam. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātus balsot par Saeimas Prezidija atzinumu par likumprojekta “Grozījumi likumā “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”” nodošanu Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 17, pret — 35, aturas — 20. Lēmums nav pieņemts.

Saeimas Prezidija atzinums par likumprojektu “Grozījumi likumā “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās””. Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Gannusas, Mauliņa, Saulīša, Rubina, Kazāka un citu deputātu iesniegto likumprojektu nodot Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un Tautsaim-niecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai un noteikt, ka Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija ir atbildīgā komisija. Gunta Gannusa, frakcijas “Latvijai” deputāte!

G.Gannusa (TKL). Izdarot grozījumus likumā “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”, būtībā galvenais ir izteikt 19. pantu šādā redakcijā: “Zemes reformas laikā pirkt un pārdot var tikai to zemi, uz kuru atjaunotas īpašuma tiesības vai kura iegūta īpašumā, pamatojoties uz šo likumu, un šīs tiesības ir nostiprinātas zemesgrāmatā”. Izmaiņa — “izņemot gadījumus, kad zeme tiek pārdota vai pirkta kopā ar ēkām un būvēm”.

Izteikt 20. pantu šādā redakcijā: “Zemi, uz kuru īpašuma tiesības nostiprinātas zemesgrāmatā, zemes reformas laikā var pirkt Latvijas Republikas pilsoņi, valsts, pašvaldības.” Izmainīt 4. punktā iepriekšējā redakcijā bijušas Latvijā reģistrētās uzņēmējsabiedrības, no kuru pamatkapitāla vairāk nekā puse pieder Latvijas Republikas pilsoņiem. Izmaiņa ir “Latvijas Republikā reģistrētās statūtsabiedrības, kuru dibinātāji ir Latvijas Republikas pilsoņi, individuālie (ģimenes) uzņēmēji, zemnieki vai zemnieku saimniecības, ja to īpašnieki ir Latvijas Republikas pilsoņi”. Valstij vai pašvaldībai piederošo zemi var pirkt tikai Latvijā reģistrētas statūtsabiedrības, kuru dibinātāji ir Latvijā reģistrētas juridiskās personas un Latvijas iedzīvotāji, kuru apmaksātais kapitāls akciju sabiedrībās ir ne mazāk kā miljons latu, sabiedrībās ar ierobežotu atbildību, paju un kooperatīvajās sabiedrībās — ne mazāk kā 100 tūkstoši latu. Tikai valstij vai pašvaldībai piederošo zemi var pirkt Latvijā reģistrētās ārvalstu statūtsabiedrības, kuru dibinātājas ir fiziskās un juridiskās personas, ar kuru valstīm Latvijas Republika ir noslēgusi starptautiskus līgumus par ārvalstu investīciju veicināšanu un aizsardzību, kas stājušies spēkā, un kuru apmaksātais pamatkapitāls atbilst šā punkta otrajā daļā noteiktajam pamatkapitāla lielumam, ja starptautiskajos līgumos nav noteikts citādi, un citas Latvijā reģistrētas juridiskās personas, no kuru apmaksātā pamatkapitāla vairāk nekā puse pieder Latvijas Republikas pilsoņiem.

Ierosinu nodot likuma 19. un 20. panta izmaiņas Juridiskajai komisijai un Tautsaimniecības komisijai.

Sēdes vadītāja. Anna Seile, LNNK un LZP frakcijas deputāte!

A.Seile (LNNK, LZP). Labrīt, Prezidija locekļi un Saeimas deputāti! Šoreiz es gribu runāt Tautsaimniecības komisijas vārdā, jo man ir uzticēts aizstāvēt gluži līdzīgu likumprojektu, kurš jau pirmajā lasījumā ir izskatīts komisijā un nākošajā nedēļā tiks izskatīts Saeimā. Arī tie ir grozījumi likumā par pilsētu zemi. Manuprāt, mums vajadzētu izdarīt Kārtības rullī tādus grozījumus, lai vienlaikus netiktu vienā un tajā pašā likumā iesniegti vairāki likumprojekti, kuri saucas par grozījumiem šajā konkrētajā likumā. Tas nav lietderīgi. Manuprāt, deputātiem ir jābūt uzmanīgākiem un jāiesniedz savlaicīgi priekšlikumi.

Bet tagad es nedaudz gribu runāt arī par šo frakcijas “Latvijai” iesniegto priekšlikumu būtību. Ar šiem ierosinājumiem būtiski tiek samazināts to personu loks, kas var nopirkt zemi no tā cilvēka, kurš ir atguvis zemes īpašuma tiesības. Tā, piemēram, pilsētās ir paredzēts, ka tikai valstij un pašvaldībai piederošo zemi var pirkt juridiskās personas— gan ārvalstu, gan pašmāju juridiskās personas. Kāda ir situācija pašlaik? Cilvēks atgūst pilsētā, piemērm, Rīgā, savu zemes gabalu, bet uz tā ir citai personai piederošas būves. Un kas tad būs ar šo zemes gabalu, ja pieņems šos grozījumus? Nevarēs to pārdot tai juridiskajai personai, kurai pieder ēka. Tātad būtiski ar šo frakcijas “Latvijai” ierosinājumu tiek ierobežots to personu loks, kas no fiziskās personas var nopirkt zemi. Šādas normas ir pretrunā arī ar atjaunoto Latvijas Republikas Civillikumu — 1937.gada Civillikumu, un es aicinu šo ierosinājumu noraidīt, bet frakcijai “Latvijai” savus priekšlikumus, ja viņa tos uztur, iesniegt pēc pirmā lasījuma likumam, kurš jau tiks skatīts Saeimā nākošajā nedēļā. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Aigars Jirgens, “Tēvzemei un Brīvībai” frakcijas deputāts!

A.Jirgens (TB). Godātais Prezidij! Godātie kolēģi deputāti! Frakcija “Tēvzemei un Brīvībai” iebilst pret šo likumprojektu gan no procedūras viedokļa, gan arī pēc būtības, jo šā likumprojekta mērķis ir paplašināt to personu loku, kurām Latvijā būtu tiesības iegādāties zemi. Ja jau līdz šim zemi varēja iegādāties juridiskās personas, kurās vismaz 51 procents kapitāla pieder Latvijas pilsoņiem, tad piedāvātais likumprojekts paredz iespēju Latvijas zemi iegūt juridiskajām personām ar nenosakāmas izcelsmes kapitālu. Pietiek, ka tās ir bagātas ar lielu statūtkapitālu. Līdz ar to prioritāte šajā gadījumā tiktu dota daudznacionālajiem uzņēmumiem, kuriem var vispār nebūt nekāda sakara ar Latviju un mūsu valsts pilsoņiem.

Otra šā likumprojekta iezīme ir tāda, ka šīs lielās firmas — akciju sabiedrības — varēs pirkt tikai valsts vai pašvaldību zemes. Esam daudz informēti un bijuši spiesti analizēt daudzus gadījumus, kad valsts vai pašvaldību īpašumi atsevišķu darboņu vai ierēdņu subjektīvās ieinteresētības dēļ tiek bezjēdzīgi izšķērdēti un atdoti par smiekla naudu, respektīvi, īslaicīgi ierēdņi izpārdod mūžīgas vērtības. Minēto iemeslu dēļ aicinu šo projektu noraidīt. Paldies!

Sēdes vadītāja. Debates beidzam. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātus balsot par Saeimas Prezidija atzinumu par likumprojekta “Grozījumi likumā “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”” nodošanu Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai (bija priekšlikums iekļaut Juridisko komisiju), un Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai, nosakot, ka Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija ir atbildīgā komisija. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 14, pret — 42, atturas — 18. Nav pieņemts.

Saeimas Prezidija atzinums par likumprojektu “Likums par valsts mantu”. Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Gannusas, Mauliņa, Saulīša, Rubina, Kazāka un citu deputātu iesniegto likumprojektu “Likums par valsts mantu” nodot Juridiskajai komisijai, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās poli-tikas komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un noteikt, ka Juri-diskā komisija ir atbildīgā komisija. Gunta Gannusa, frakcijas “Latvijai” deputāte!

G.Gannusa (TKL). Godājamie deputāti! Godājamais Prezidij! Likums par valsts mantu nosaka valsts mantas pārvaldīšanas pamatus. Ar 1995.gada jūlija mēnesi katrā rajonā savu darbu uzsāka valsts pilnvarotā persona — valsts pilnvarnieks, kas uzsāka valsts mantas apzināšanu, arhīvu dokumentu kārtošanu, uzskaiti un reģistrāciju zemesgrāmatās. Šajā likumā tiek atrunāts valsts mantas reģistrs un valsts iestādes, kuru uzdevums ir iegūt peļņu un valsts dalību uzņēmējdarbībā, noteikta valsts mantas pārvaldīšana un valsts mantas izmantošana, norādīti mantas izmantošanas mērķi, plānotie izdevumi mantas uzturēšanai kārtībā, izdevumu segšanas avoti, valsts kalpotāju, tagad — ierēdņu, atbildība par valsts mantas nodošanu un pieņemšanu. Domāju, ka šis ir ļoti svarīgs likums arī tādā ziņā, ka pašlaik notiek ļoti liela privatizācija. Un tomēr nelielas daļas, teiksim, tās būs skolas, slimnīcas un vēl kādas citas iestādes, paliks valsts valdījumā, lai tās kārtīgi apsaimniekotu un gūtu zināmu peļņu, kā arī lai pilnvarotā persona justos droša kā amatpersona.

Un vēl šajā sakarībā. Gadījumā, ja pašlaik notiks pašvaldību — rajonu vai vietējo pašvaldību — reforma un tiks apvienoti dažādi rajoni, tad būtībā šādi valsts pilnvarnieki būs gan ēkām, gan dažādām citām valsts struktūrām un viņu savstarpējo darbu vajadzētu koriģēt likumam, uz kura pamata šis valsts pilnvarnieks varētu veidot savu darbu, kā arī uzskaiti, lai valstī būtu precīza uzskaite par tai esošo mantu. Ierosinu šo likumprojektu nodot Tautsaimniecības komisijai un Juridiskajai komisijai un atbalstīt šo likumprojektu.

Sēdes vadītāja. Andris Rubins, frakcijas “Latvijai” deputāts.

A.Rubins (TKL). Cienījamās ekselences! Cienījamie deputāti un pārējie! Ziņojumu par valsts mantas izsaimniekošanu ir daudz. Lauksaimniecibā fermas un lopi, lauksaimniecības tehnika. Rūpniecībā — valsts uzņēmumi, tādi kā VEF, nemaz jau nerunājot par privatizētajiem uzņēmumiem — “Rīgas filcs”, “Dzirnavnieks” un citiem. Ir sastādīts tagad liels privatizējamo objektu saraksts. Bet paliek problēma — ja valdība jau tagad nespēj ietekmēt ne lauksaimniecības, ne rūpniecības augšupeju, kas notiks pēc šo lielo objektu — “Latvenergo”, “Latvijas gāze”, “Latvijas dzelzceļš”, “Ventspils nafta” un “Latvijas balzāms”, Krājbankas — un citu privatizācijas? Jo tad valdība zaudēs jebkuru kontroli pār tautsaimniecību. Tagad visur kā aktuāls tiek minēts jautājums par lielo privatizējamo uzņēmumu padomēm. Kas tajās iekļūs? “Tēvzemei un Brīvībai”, LNNK, Zemnieku savienības, kristīgo demokrātu, Demokrātiskās partijas “Saimnieks” un Vienības partijas biedri. Visi alkst pēc posteņiem šo privatizējamo uzņēmumu padomēs, kur jau ir “Latvijas ceļš”. Kandidātu saraksts ir jau sagatavots. Katrs ir noskatījis sev siltu vietiņu pēc pazīšanās un veco sakaru principa. Tajā pašā laikā mums blakus — Zviedrijā, arī Francijā, Lielbritānijā, Vācijā — joprojām pastāv valsts sektora uzņēmumi, kas darbojas sekmīgi. Un pārsvarā visvairāk rūpniecībā, energoresursu un banku nozarē. Piemēram, Austrijā vairāk nekā puse no bankām un apdrošināšanas sabiedrībām pieder valstij.

Pēdējo piecu gadu laikā Latvijā ir notikusi liela valsts mantas izsaimniekošana. Un neviens par to neatbild. Šā gada 22.februārī valdības ziņojumā par stāvokli valstī, tās pašas valdības, kurā ir ministri no iepriekšējām valdībām, tas ir, ekspremjeri Birkava un Gaiļa kungi, tāpat mūžīgie ministri Makarova un Bērziņa kungi un citi. Otrais teikums ir šāds. Citēju: “Valstī neeksistē skaidri principi kompleksam valsts stāvokļa un valsts varas izvērtējumam. Daudzi skaitļi, kurus mēs vēlējāmies iegūt, izrādījās neprecīzi, to aprēķināšanas metodes — neadekvātas un apšaubāmas. Bija jākonstatē, ka vairākās būtiskās pozīcijās nepastāv vispār nekādi aprēķini. Nestabilitāte, nenoteiktība un neskaidrība ir šodienas Latvijas tautsaimniecības realitāte.” Var pētīt pievienoto tabulu un salīdzināt 1994. un 1995.gadu, kur visinteresantākā, manuprāt, ir 32.iedaļa: “Ierēdņu kandidātu skaits civiliestādēs 1994.gadā bija 5871, 1995.gadā — 11 818.” Tas ir it kā divas reizes vairāk, bet varbūt trīs vai četras.

Par demogrāfisko situāciju, alkoholismu, zemo mūža ilgumu bija jau zināms sen iepriekš. Tālāk — par tautsaimniecības un lauksaimniecības sagrāves plānu. Izejot no 32.nodaļas un izejot no tā, ka skaitļi ir maz ticami, apšaubāmi, neprecīzi un patiesos nevar iegūt ne premjers, ne divi ekspremjeri, stāvoklis valstī ir daudz smagāks, nekā tas raksturots valdības ziņojumā.

Neviens līdz šim ne par ko nav atbildējis un neatbildēs. Valdībai nav ne programmas, ne koncepcijas. Ne veselības, ne labklājības jomā, ne arī kur citur. Vienīgi privatizēt, pārdot un iztirgot. Privatizējamo objektu skaits ir liels, un tie tiks privatizēti. Zeme tiks izpārdota. Bet varbūt to iznomāt uz zināmu laika posmu? Un tad jautājums būs ne par latu un vēl vienu latu mūsu kabatās, kas ir aizņemts, bet par to, ka mūsu dzimtene būs jau izpārdota kopā ar mums kā lētu darbaspēku un mūsu bērni padarīti par vergiem. Protams, tas neskar tos, kuri būs iekapsulējušies lielo privatizējamo objektu padomēs, kuru bērni mācīsies ārzemju augstskolās un kuru nauda glabāsies seifos Šveices bankās. Tāpēc likums par valsts mantu ir svarīgs un tam ir jādarbojas!

Dažus maigus vārdus es gribētu veltīt atsevišķi Aleksandram Kiršteinam, kurš man ir kļuvis daudz saprotamāks, pārskatot iepriekšējo reižu stenogrammas. Cilvēks, kas lieto tādus izteicienus kā “sifilists”, “sifilisma šprices par 100 latiem gabalā”, protams, nav apveltīts ar īpašām prāta spējām. Bet viņam piemīt zināmā mērā savs šarms un brīnišķa īpašība no kreisās rokas mazā pirkstiņa izzīst zilus brīnumus.

Bērnībā es ar interesi lasīju romānu “Divpadsmit krēsli”. Un, ja Kiršteins mani pielīdzina dižajam kombinatoram Ostapam Benderam, tad ar maigumu, kā mūsu frakcijā pieņemts, man gribas viņam teikt: “Kisa, ļod tronulsja!” Ledus ir sakustējies. Bet vienīgais lūgums apsardzei, Kisa, tas ir, Kirštein, lai neienes Saeimas namā bārdas nažus! Šāds Ministru kabinets pēc gada vai diviem, kā mani studenti saka par neauglīgu darbu, turpinās gurķi ripināt kā līdz šim. Paldies!

Sēdes vadītāja. Aivars Endziņš, frakcijas “Latvijas ceļš” deputāts!

A.Endziņš (LC). Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi! Es varu saprast frakcijas “Latvijai” deputātu rūpes par valsts mantu, viņu attieksmi pret valsts mantas, valsts īpašuma izsaimniekošanu. Man liekas, ka neviens no klātesošajiem zālē nedomā savādāk. Visi iestājas pret to. Bet ir liels “bet”. Ar kādiem līdzekļiem un vai ar šādu likumprojektu var aizsargāt valsts mantas izlaupīšanu vai nevar? Un kāda ir šā likumprojekta būtība? Es vienkārši brīnos par šā projekta autoriem, ja tajā visu laiku figurē — republika, republikas prezidents. Nu, principā tā ir valsts uzbūves forma — vai tā ir monarhija, ierobežota vai absolūta monarhija, vai tā ir prezidentāla republika vai parlamentāra republika. Satversme 1.pantā saka, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Un tālāk nerunā par republikas prezidentu, bet ir nodaļa par Valsts prezidentu, ir Ministru kabinets, nevis republikas valdība, un tā tālāk. Tās būtu tikai tādas mazas nianses, kas likumprojekta autoriem būtu jāņem vērā. Bet arī pēc būtības. Valsts mantas pārvaldnieki. Tātad kas būs valsts mantas pārvaldnieki, ja mēs akceptējam šā likumprojekta nodošanu? Nu, mēs visi šeit, Saeimā, 100 tautas deputāti, republikas prezidents kā valsts mantas pārvaldnieks, Valsts kontrole. Mums ir likums par Valsts kontroli. Valsts kontroles funkcijas, man liekas, ir pavisam citas — rūpēties un sekot, kā tiek izmantots un realizēts valsts budžets, budžeta līdzekļi. Tātad uzraudzīt, nevis būt par valsts mantas pārvaldnieku kā tādu. Ministrijas, tiesas... Tagad tiesas arī būs valsts mantas pārvaldnieces... Man liekas, ka šeit ir pārāk daudz absurdu normu. Es varētu saprast ideju, bet tādā veidā, kā tā tiek pasniegta, katrā gadījumā tā pieņemama nav. Un es katrā gadījumā kā Juridiskās komisijas priekšsēdētāja biedrs neuzņemos strādāt pie šāda nekvalitatīva likumprojekta pilnveidošanas, un es aicinātu cienījamo Saeimu nenodot to komisijām. Paldies!

Sēdes vadītāja. Debates beidzam. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātus balsot par Saeimas Prezidija atzinumu par likumprojekta “Likums par valsts mantu” nodošanu Juridiskajai komisijai, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, nosakot, ka Juridiskā komisija ir atbildīgā komisija. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 23, pret — 31, atturas — 15. Lēmums nav pieņemts.

Saeimas Prezidija atzinums par likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”. Saeimas Prezidijs ierosina Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas iesniegto likumprojektu nodot Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai, Juridiskajai komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un noteikt, ka Juridiskā komisija ir atbildīgā komisija.

Aigars Jirgens, “Tēvzemei un Brīvībai’ frakcijas deputāts!

A.Jirgens (TB). Godātais Prezidij, kolēģi deputāti! Frakcija “Tēvzemei un Brīvībai” neatbalsta šos grozījumus Latvijas Republikas Satversmē un aicina noraidīt to nodošanu izskatīšanai komisijās. Tātad šeit ir runa par to, ka Satversmē vajadzētu ietvert jaunu daļu par pašvaldībām. Jāsecina, ka šie piedāvātie grozījumi nekādā veidā nemaina ne pašreizējo pašvaldību statusu, ne arī to vietu Latvijā, Latvijas politiskajā un ekonomiskajā dzīvē. Neviens neapšauba to, ka katrā administratīvi teritoriālajā vienībā ir sava pašvaldība, un tieši tā tas pašlaik arī ir. Ir likums par pašvaldībām, par pašvaldību vēlēšanām, un šajos likumos visas nepieciešamās normas ir atrunātas. Cits jautājums ir, protams, pašvaldību sociālās problēmas un ekonomiskā situācija, kas bieži vien ir grūti risināmas, jo nav pietiekamas šīs ieņēmumu bāzes vietējām pašvaldībām. Bet tas ir pavisam cits jautājums, un to arī šie piedāvātie Satversmes grozījumi neatrisina. Un, tā kā šie grozījumi ir vienkārši deklaratīvi, tad arī, balstoties uz šiem apsvērumiem, mēs aicinām noraidīt to izskatīšanu un nodošanu komisijām. Paldies!

Sēdes vadītāja. Jānis Kalviņš, LNNK un LZP frakcijas deputāts!

J.Kalviņš (LNNK, LZP). Cienījamā priekšsēdētāja, cienījamie kolēģi! Saprotams, ja iet runa par izmaiņām valsts pamatlikumā, tad jebkuram normāli domājošam vai savādāk domājošam cilvēkam iestājas tāda nosacīta krīze — ka tikai kaut kas nenotiek. Un tīri psiholoģiski cilvēkam jau ir tā — ja notiek kaut kādas izmaiņas, viņš tās ļoti nepieņem. Es domāju, ka Satversmei ir jāiet līdzi laikam, un nevajadzētu, kolēģi, to pataisīt par svēto govi un nekādas izmaiņas šeit neizdarīt. Un, ja mēs nodotu šīs nelielās izmaiņas, ļoti nelielās izmaiņas, šeit nav konceptuālu izmaiņu... Principā Jirgena kungs nonāca pretrunā pats ar viņa teikto... Tās vajadzētu dot apspriest komisijās, un tas būtu vienkārši ļoti neliels reveranss pašvaldībām, jo galu galā, gribam to mēs vai negribam, valsts pārvaldes pamatā tomēr ir pašvaldības. Un, ja iet runa par likuma ievērošanu, kā teica Jirgena kungs, tad ir jau, protams, likumi, vesela čupa viņi ir, brīžiem arī pretrunīgi savā starpā, taču šie likumi vienkārši netiek ievēroti. Bet, ja reiz Satversmē ir ietverta, lūk, šāda neliela nodaļa, īsa, neliela nodaļa, tas tomēr ir zināms garants attiecībā uz pašvaldībām.

Un visbeidzot. Tas vienkārši būtu godīgi attiecībā pret visām Latvijas pašvaldībām. Es ierosinu nodot šo jautājumu komisijām diskutēšanai. Paldies!

Sēdes vadītāja. Jānis Lagzdiņš, “Latvijas ceļa” frakcijas deputāts!

J.Lagzdiņš (LC). Godātie kolēģi deputāti! Arī es atbalstu šī likumprojekta nodošanu komisijām. Pirmkārt, tādēļ ka šis likumprojekts negroza Satversmes pamatprincipus, Otrkārt, tādēļ ka jau trīs gadus mēs diskutējam par šo jautājumu un beigu beigās, godātie kolēģi, mums jāpieliek punkts šim jautājumam, vai mēs ietversim Satversmē normas, kuras runās par pašvaldību darbības pamatprincipiem vai arī ne. Treškārt, šodien runa ir tikai par šī likumprojekta nodošanu komisijām, nevis par tā pieņemšanu. Un es gribētu atgādināt, ka grozījumus Satversmē pieņem ar divām trešdaļām balsu, tātad ar kvalificētu balsu vairākumu. Un, ja vairāk nekā trešā daļa Saeimas deputātu būs pretī šiem grozījumiem, tie netiks pieņemti. Es aicinātu nodot šo likumprojektu komisijām.

Sēdes vadītāja. Aivars Endziņš, “Latvijas ceļa” frakcijas deputāts!

A.Endziņš (LC). Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēgas! Neapšaubāmi jebkurš grozījums Satversmē ir ļoti nopietns solis. Un tik tiešām jautājums par to, vai Satversmē jābūt normām, kas reglamentētu un garantētu kādas tiesības pašvaldībām, bija jau 5. Saeimā. Pašreiz jau ir izveidota darba grupa , kas strādā pie tā, lai dotu priekšlikumus par Satversmes pilnveidošanu, izmaiņām vai grozījumiem tajā. Es gribētu runāt šeit arī zināmā mērā par būtību, it sevišķi par 90. pantu. Jo šeit ir ierakstīts, ka pašvaldībai ir patstāvīgs budžets. Kas tas ir — patstāvīgs budžets? Man vakar komisijas konsultante izteica tādu repliku — patstāvīgs budžets... jā, man ir patstāvīgs budžets, tāpēc ka man nav ģimenes, es neesmu precējusies, ja es apprecēšos, tad man vairs nebūs patstāvīga budžeta. (No zāles deputāts A.Saulītis: “Pēc Civillikuma...”) Pēc loģikas, Saulīša kungs... Un tagad padomājiet kaut ko citu. Ja katrai pašvaldībai ir patstāvīgs budžets, par kādu pašvaldību budžetu izlīdzināšanas likumu var būt runa? Tas uzreiz būs pretrunā ar Satversmes normu. Te ir ielikts iekšā.... Nu, es nezinu, ko pēc tam darīs valdība, ko pēc tam darīs tās pašvaldības, kuras pašas ar savām finansēm, ar tiem ieņēmumiem, kas varētu veidot viņu patstāvīgo budžetu, nevarēs tikt galā. Es domāju, ka tas būs ļoti apsveicami tām pašvaldībām, kuras iztiek pašas ar saviem līdzekļiem un no kuru līdzekļiem tiek kompensēti mazāk bagāto pašvaldību budžeti. Tātad izlīdzināšanas vairs nav. Es domāju, ka tomēr mums būtu jādomā par Satversmes grozījumiem vairāk kompleksi, ne tik daudz atsevišķi. Es tomēr neatbalstītu šāda likumprojekta nodošanu komisijām. Paldies!

Sēdes vadītāja. Valdis Krisbergs, Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcijas deputāts!

V.Krisbergs (DPS). Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja, cienījamie kolēģi! Es gribu atzīmēt, ka es uzstājos šobrīd kā deputāts Krisbergs, nevis kā Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas loceklis, jo man ir pilnīgi atsevišķs uzskats, nevis tāds, kāds tiek pausts šīs komisijas kopīgajā lēmumā, ko parakstījis Kalviņa kungs.

Es gribu vēl pastāstīt arī, pirms es izstāstu savu nostāju, kā radās šis Satversmes papildinājums. Ja cienījamie deputāti gribētu paklausīties arī lietas, kas attiecas uz valsts pārvaldi, tad pirmatnējā projektā, kur izmaiņas ir ierosinātas 89. pantā, nebija vārda “vēlēts”. Tad, kad Pašvaldības komisijā pacēlās jautājums, kas tad mums Latvijā būs, — vai tas pats kas Krievijā — iecelts gubernators, kurš pārvaldīs šo teritoriju, cienījamie likumprojekta autori atjēdzās, ka vispār Latvijā ir demokrātija un jābūt vārdam “vēlēts”. Nu, uzskatīsim to par juridiskās izglītības brāķi. Varētu tā gadīties. Lai gan man vienmēr apgalvo, ka pārējie komisijas locekļi ir ārkārtīgi kompetenti. Un par 90. pantu, šķiet, Endziņa kungs izstāstīja ļoti konkrēti. To nedaudzo pašvaldību lobijs ir strādājis komisijā un ierakstījis vārdu “patstāvīgs budžets”. Piecas pašvaldības dzīvos lieliski, pārējās pašvaldības mirs badā. Izlīdzināšanas fonds, papildinot šādā veidā Satversmi, nav vajadzīgs. Šķiet, ka tā ir milzīga rūpe par lielākajām to Latvijas iedzīvotāju un arī pilsoņu, starp citu, interesēm, kas atrodas pašvaldībās. Es gribētu atgādināt, cienītie deputāti, pašvaldību funkcijas pamatnozīmi — nodrošināt pašvaldību iedzīvotājiem piemērotus apstākļus, apsaimniekojot savu teritoriju. Valstij trūkst naudas. Es saprotu, tā kā iet liela diskusija par daudziem citiem jautājumiem šajā zālē, šis jautājums daudzus deputātus neinteresē. Mani tas skar ļoti būtiski. Es gribētu pateikt vienu lietu. Mēs, vīrieši, vislabāk to zinām — ja ģimenē trūkst naudas, tad maciņam jābūt vienās rokās. Nav svarīgi, vai tas ir vīrs vai sieva, bet maciņš ir viens. Šodien valsts ir izputināta. Šķēles kungs savā atreferējumā stāstīja par valsts kritisko situāciju. Domāju, ka tā tik tiešām ir vēl bēdīgāka. Un mēs gribam izmainīt valsts pamatlikumu, lai katrai pašvaldībai, kas šodien principā ir tāds ķeizariņš savā teritorijā, būtu patstāvīgs budžets. Atcerēsimies, cienītie deputāti, ka pašvaldību lobijs ilgstoši traucēja pieņemt 1996. gada valsts kopbudžetu tikai tāpēc, ka Pašvaldību savienība visu laiku uzstāja, ka nav parakstīta vienošanās. Tagad šo vienošanos ir iecerēts ielikt Satversmē.

Man gribas atgādināt arī vēsturi. Kad Vācija kļuva par spēcīgu valsti? Tad, kad visu feodāļu pārvaldīto mazo Vācijas valstiņu čupiņa apvienojās vienā spēcīgā valstī. Un šodien mēs ar valsts pamatlikuma labojumu gribam radīt pretēju efektu. Jā, šodien Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija ne velti bieži vien presē tiek dēvēta vienkāršoti — Pašvaldību komisija. Un šeit mēs šo efektu redzam uz papīra. Protams, ka Kalviņa kungs ir jauns komisijas priekšsēdētājs un visu viņš arī nespēj mainīt. Es ļoti ceru, ka jaunais priekšsēdētājs un Valsts prezidenta padomnieks spēs spēcīgāk ietekmēt komisijas darbu, nekā man tas bija iespējams. Bet man ļoti gribētos, lai tomēr mēs atcerētos, ka mums ir valsts pārvaldes vispirms un pēc tam — pašvaldības. Pašvaldības neesot pieminētas Satversmē, noklusēts fakts. Paņemiet 25.pantu, un tur par pašvaldībām ir ļoti konkrēti teikts. Pašvaldības nav aizmirstas, pašvaldības ir viens no valsts pārvaldes elementiem. Bet, atvainojiet, varbūt beidzot kļūsim par bagātu valsti, un tad varbūt būs viens liels maks, ko sauc par valsts budžetu, un kādi 26 rajonu maciņi būs, un vēl kādi nepilni 600 pagastu maciņi būs, un tad varbūt arī papildināsim Satversmi ar to, ka katrai pašvaldībai ir savs budžets. Es aicinu noraidīt šo valstij, manuprāt, šodien ne tikai neapdomīgo likumprojektu, bet būtiski kaitīgo likumprojektu, kurā paredzēts sašķaidīt jau tā nabadzīgos līdzekļus. Man negribētos teikt, ka tā ir tikai nekompetence. Paldies!

Sēdes vadītāja. Požarnova kungs, jūs izmantosiet 12 minūtes? Andrejs Požarnovs, frakcijas “Tēvzemei un Brīvībai” deputāts!

A.Požarnovs (TB). Augsti godātais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Valdības deklarācijā ir ierakstīta viena frāze — mēs iestājamies par brīvu pacientu izvēli. Bet pašreizējā situācija ir tāda, ka mums ir problēmas to nodrošināt, jo, lai nosūtītu pacientu no viena rajona uz Rīgu vai starp diviem dažādiem rajoniem, savstarpēji jānorēķinās. Un tad, lūk, šim cilvēkam jāiet pēc rezolūcijas vai nu pie slimokases priekšnieka, vai pie galvenā ārsta, vai kaut kur citur, kā kurā rajonā tas ir noteikts. Un te iestājas šī psiholoģiskā norma, ka katrs aizsargā savu patstāvīgo maciņu, savu mazo budžetu. Un tādēļ mēs ļoti bieži saskaramies ar tādu problēmu, ka cilvēki cieš no tā, viņi vienkārši netiek sūtīti un viņiem netiek nodrošināta šī viņiem nepieciešamā iespēja, jo nav jau mums atbildība tādā veidā iestrādāta — kas tad, lūk, atbildēs, ja šis cilvēks cietīs. Viņam rodas komplikācijas, atsevišķos gadījumos pat ar letālu iznākumu, bet neviens netiek sodīts par to, jo, lūk, viņš vienkārši nesaņēma norīkojumu un viņa slimība tika ielaista. Un tādēļ es pilnīgi piekrītu Krisberga kungam jautājumā par to, ka tad, kad naudas nepietiek, tam maciņam ir jāatrodas viena rokās, lai mēs varētu nodrošināt visu to, ko mēs esam ierakstījuši valdības deklarācijā. Es arī ierosinu noraidīt šo priekšlikumu.

Sēdes vadītāja. Debates beidzam. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātus balsot par Saeimas Prezidija atzinumu par likumprojekta “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” nodošanu Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai, Juridiskajai komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, nosakot, ka Juridiskā komisija ir atbildīgā komisija. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 25, pret — 32, atturas — 16. Lēmums nav pieņemts.

 

Saeimas Prezidijs ir saņēmis vairākus jautājumus. Pirmais jautājums — Latvijas Republikas Ministru prezidentam Andrim Šķēlem un Latvijas Republikas tieslietu ministram Dzintaram Rasnačam par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra datu bāzes apkalpošanu. Čerāna kungs, jūs deviņas minūtes izmantosiet? Kārlis Čerāns, frakcijas “Latvijai” deputāts, —jautājuma motivācijai!

K.Čerāns (TKL). Godājamo Prezidij! Godātie deputāti! Es sākšu savu motivāciju ar triju zinātņu doktoru, divi no tiem ir profesori, tātad Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta direktora Baloža kunga, Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas direktora profesora Karnīša kunga un Latvijas Universitātes vadības sistēmas profesora Miķelsona kunga vēstuli Latvijas Republikas 6.Saeimas frakcijām. Citēju: “Pasaules sabiedrība savā attīstības procesā pašlaik ieiet kārtējā posmā, kur pamatā ir cilvēka prāta un zināšanu radītās informācijas sakārtošana. Kvalitatīvas, tas ir, pareizas un pilnīgas, un savlaicīgas informācijas nozīme līdz ar to lēcienveidīgi pieaug. Informācijas pieejamība ir absolūti nepieciešams priekšnoteikums visu tautsaimniecības nozaru attīstībai, valdības un pašvaldību institūciju normālam darbam, pareizu lēmumu pieņemšanai visos vadības līmeņos. Tā ir viena no demokrātiskas valsts pamatpazīmēm. Informācija ir arī valsts drošības un neatkarības nosacījums. Ne velti attīstītākajās pasaules valstīs jau pašlaik informāciju pēc sava nozīmīguma valsts attīstībai pieskaita vissvarīgākajiem resursiem kopā ar izejvielām un enerģiju. Tās nozīme turpina augt. Informācija ir liela nacionāla un starpnacionāla bagātība. Lai to produktīvi izmantotu, nepieciešams būtiski attīstīt visus informācijas apstrādes, uzglabāšanas un pārraides procesus. Tieši ar šo uzdevumu saistās tā saucamās globālās informatīvās sabiedrības veidošana, kura šobrīd pilnā gaitā noris gan Eiropas Savienības valstīs, gan ASV, Japānā un citur, citās attīstītās valstīs. Piemēram var minēt, ka jau šodien ar informācijas apstrādes procesu visdažādākajā veidā ir saistīti ap 60 procentiem no aktīvā ASV darbaspēka. Šobrīd mūsu darbībām jābūt ātrām un efektīvām, lai mēs varētu iekļauties šajā globālajā procesā kā pilntiesīgi tā locekļi.” Citāta beigas. Diemžēl iepriekšējai Māra Gaiļa vadītajai valdībai nebija vajadzīgās izpratnes par šiem procesiem. Gluži otrādi, šī valdība uzskatīja, ka informācija par konkrēto situāciju valstī ir tās darbam kaitīga. Vai gan citādi var vērtēt bijušās Krievijas militārpersonas un Krievijas militārā pensionāra Riharda Zolotova iecelšanu par Tieslietu ministrijas Uzņēmumu reģistra galveno notāru, kā arī Ināras Vaivades iecelšanu par Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietnieci un tam sekojušo šo personu, kā arī bijušā tieslietu ministra Romāna Apsīša kunga teroru pret Uzņēmumu reģistra automatizētās sistēmas izveidotājiem un apkalpotājiem — SIA “Lursoft”, kā rezultātā šīs sistēmas darbs tika pārtraukts. Toreizējais tieslietu ministrs Romāns Apsīša kungs savu rīcību, pārtraucot līgumattiecības ar SIA “Lursoft” un tādējādi pārtraucot arī šīs datu bāzes efektīvu darbību, gan motivēja citādi. Es citēju Apsīša kunga atbildi uz 5.Saeimas deputātu Kostandas, Zīgerista, Kušneres, Saulīša un Pētersona jautājumu par Uzņēmumu reģistru un ierēdņu atlasi darbam Tieslietu ministrijā. Citāta sākums. “Informēju, ka Tieslietu ministrijas iniciatīva, pārņemot no valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību SIA “Lursoft” Uzņēmumu reģistra (UR) datu bāzi, programmas un datortehniku, ir vērsta uz UR darbības sakārtošanu, tādējādi sagatavojot reģistra pieslēgšanu vienotajam valsts nozīmes datu pārraides tīklam, kas šobrīd tiek veidots.” Citāta beigas. Kādi ir rezultāti? Līdzekļu trūkuma dēļ vienotais valsts nozīmes datu pārraides tīkls vēl nav izveidots, bet tas nebūtu tas galvenais. Pavisam cita lieta ir tā, ka pie “Lursoft” izveidotās datu bāzes, tas ir, Uzņēmumu reģistra stāvoklī uz 1995.gada 1.aprīli, kad šajā bāzē tika pārtraukta datu ievadīšana, ir iespējams pieslēgties caur jebkuru datoru tīklu, tajā skaitā principā arī no Saeimas datoriem. Un, lai šādu pieslēgumu varētu realizēt no valsts ekonomiskās robežas un, piemēram, pārliecināties, vai kādas kravas pavadzīmē norādītais uzņēmums tiešām eksistē, praktiski pietiek nolikt muitas punktā datoru un pieslēgt to pie telefona līnijas. Ja nu vēl būtu jānoliek zemessargs, kas to apsargā. Un šajā jomā būtu vajadzīga tiešām dažādu valsts pārvaldes iestāžu koordinēta darbība, ar ko pašreizējā valdība vēl neizceļas. Un šeit arī nepietiks ar “puslikumīgām” demonstratīvām akcijām Grenctāles muitā, bet tiešām ir vajadzīgs mērķtiecīgs un konkrēts darbs.

Tad var vēl pieminēt, ka iespējas piekļūt pie šīs “Lursoft” izveidotās datu bāzes tiešām var viegli nodrošināt jebkurai valsts institūcijai. Savukārt attiecībā uz laika posmā pēc 1995.gada 1.aprīļa reģistrētajiem uzņēmumiem šādas informācijas ieguve praktiski vispār nav iespējama, nerunājot par to, lai šo informāciju iegūtu operatīvi. Ir ziņas, ka datorizētas uzskaites trūkuma dēļ Uzņēmumu reģistrā pieļautas kļūdas, piemēram, reģistrējot vairākus uzņēmumus ar vienādiem nosaukumiem vai reģistrācijas numuriem. Šādā situācijā, retrospektīvi skatoties, ne citādas kā ciniskas vai galēji nekompetentas ir iepriekš minētās bijušā ministra Apsīša kunga atbildes uz deputātu jautājumiem. Nākamais teikums. “Tāpat ministrijas rīcības mērķis ir nodrošināt stabilas valsts garantijas reģistra informācijas izmantošanai kārtībā, kādu nosaka likums.” Patiesībā iznākušas stabilas valsts garantijas šīs valstiski svarīgās datu bāzes sagraušanai. Mēs, Tautas kustības “Latvijai” deputāti, uzdodot šo jautājumu, nepārstāvam nekādā gadījumā SIA “Lursoft” mantiskās intereses un mums pat ir vienalga, kas un kādā veidā nodrošina Uzņēmumu reģistra datu bāzes darbību. Mēs toties pārstāvam valsts, tas ir, tās pilsoņu kopuma intereses, lai šī datu bāze darbotos un saturētu aktuālu informāciju. Šādi uzkrātā informācija, ja kādam tas nav skaidrs viņa nespējas vai viņa nesaprašanas dēļ, ja tā ir aktuālā stāvoklī, dod iespēju valsts institūcijām, muitām, ieņēmumu dienestiem un citiem kontrolēt uzņēmumu ekonomiskās darbības likumību. Novēršot informācijas nesakārtotību, tiks būtiski uzlabota budžeta ieņēmumu daļas izpilde, pret ko budžeta apspriešanas laikā tik ciniski uzstājās visa valdošā koalīcija, bet kas tautai ir vajadzīga. Un tautai tas ir izdzīvošanas jautājums. Ir vajadzīga tiesiskā kārtība valstī, kad ekonomiskie noziegumi, ja ne pilnībā izskausti, tad vismaz pamatīgi ierobežoti un kad jebkurš uzņēmums var iegūt garantijas savu tiesību aizsardzībai. Mums ir vajadzīga šāda kārtība, ne tikai lai palielinātu tiešos maksājumus valsts budžetā, bet arī lai piesaistītu reālas ārvalstu investīcijas, reālus naudas ieguldījumus no ārvalstīm. Mēs, Tautas kustība “Latvijai”, uzskatām, ka pilnīgi neko nedod skaistas runas par ārvalstu investīciju piesaistīšanas nepieciešamību, ja netiek radīta šo investīciju ienākšanai nepieciešamā tiesiskā bāze. Un šajā jomā diemžēl šī valdība un visa valdības koalīcija ar konstruktīvu aktivitāti neizceļas. Jau šobrīd diemžēl ir redzams, ka šai valdībai investīcijas patiesībā ir tikai populistisks sauklis, lai, slēpjoties aiz enerģiskas rīcības imitācijas, tā varētu veikt grandioza apmēra valsts īpašumu prihvatizāciju. Tautas kustībai “Latvijai” šāda nostāja nav pieņemama. Kustībai “Latvijai” rūp informatīvi adekvāti nodrošinātas un civilizētas valsts izveide Latvijā, tādēļ mēs jums nododam šodien šos jautājumus un turpmāk uzdosim vēl citus. Tātad mūsu uzdotie jautājumi ir šādi:

1. Cienītais Šķēles kungs, cienītais Rasnača kungs, vai jums ir zināms, ka 1995.gada 1.aprīlī, Tieslietu ministrijai pārtraucot līgumattiecības ar SIA “Lursoft” par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra datu bāzes apkalpošanu, faktiski tika pārtraukta šīs datu bāzes normāla funkcionēšana, kas nav atjaunota vēl joprojām? Ko valdība dara, lai nekavējoties atjaunotu šīs datu bāzes aktualitāti un gan valsts institūcijas, gan citi interesenti varētu operatīvi iegūt ziņas no datu bāzes? Kad konkrēti tiks atjaunota Uzņēmumu reģistra datu bāzes darbība?

2. Kādus konkrētus pasākumus valdība veiks, lai personas, kas vainīgas Uzņēmumu reģistra datu bāzes darbības graušanā, tiktu sauktas pie atbildības?

3. Vai valdība uzskata par pieļaujamu, ka par Uzņēmumu reģistra galveno notāru strādā un šo valstiski svarīgo datu bāzi grauj atvaļināta Krievijas militārpersona? Mēs būsim pateicīgi par atbildi. Paldies!

Sēdes vadītāja. Deputātu Čerāna, Saulīša, Grīnberga, Rudzīša, Gannusas, Kazāka, Liepas, Mauliņa, Kostandas un Grinberga jautājumu nododam Latvijas Republikas Ministru prezidentam un Latvijas Republikas tieslietu ministram.

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu deputātus reģistrēties! Lūdzu reģistrācijas rezultātus nolasīt Saeimas sekretāru Imantu Daudišu!

Pirms rezultātu nolasīšanas vārds paziņojumam Jurim Sinkam, frakcijas “Tēvzemei un Brīvībai” deputātam!

J.Sinka (TB). Aicinu Tibetas atbalsta grupas locekļus Oļģertu Dunkeru, Guntu Gannusu, Ervidu Grinovski, Jāni Kalviņu, Pauli Kļaviņu, Andreju Krastiņu, Antu Rugāti un arī citus interesentus sapulcēties Prezidija zālē pulksten 15.00, kad arī Amerika kungs varēs būt klāt. Tātad pulksten 15.00.

Sēdes vadītāja. Vārds paziņojumam Kārlim Čerānam, frakcijas “Latvijai” deputātam!

K.Čerāns (TKL). Godātie deputāti! Es lūdzu visus interesentus, kas atbalsta informācijas tehnoloģijas grupas izveidošanu šeit, Saeimā, tagad sapulcēties uz īsu brīdi šeit pat blakus Prezidija zālē, burtiski uz pāris minūtēm. Paldies!

I.Daudišs (Saeimas sekretārs). Nav reģistrējušies šādi deputāti: Pēteris Apinis, Jānis Bunkšs, Juris Celmiņš, Oļegs Deņisovs, Roberts Dilba, Guntis Eniņš, Juris Kaksītis, Janīna Kušnere, Kristiāna Lībane, Andrejs Nagobads, Leopolds Ozoliņš, Jānis Strods, Pēteris Tabūns, Andris Tomašūns. Paldies!

Sēdes vadītāja. Pārtraukums līdz pulksten 11.00.

 

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse.

Sēdes vadītāja. Godātie deputāti! Lūdzu ieņemt vietas!

Desmit deputāti — Čerāns, Kostanda, Mauliņš, Grīnbergs, Zelgalvis, Saulītis, Liepa, Rudzītis, Grinbergs, Gannusa — uzdod jautājumu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Mārim Gailim par ministrijas ēkas rekonstrukciju. Kārlis Čerāns, frakcijas “Latvijai” deputāts, — jautājuma motivācijai!

K.Čerāns (TKL). Godātie deputāti! Šis ir jautājums Mārim Gaiļa kungam, kuru mēs, Tautas kustības “Latvijai” deputāti, varbūt atšķirībā no Šķēles kunga un valdību veidojošā frakciju vairākuma tomēr negribam atbrīvot no atbildības par nejēdzībām, tautas apmuļķošanu un aplaupīšanu, kas Latvijā notika laikā, kad viņš bija valdības vadītājs, un nebūt ne bez viņa paša līdzdalības. Bet šoreiz jautājums ir par Gaiļa kunga rīcību jaunajā kvalitātē, kurā viņš ar Saeimas vairākuma svētību ir nonācis. Un arī ar šī vairākuma svētību viņa vadītajam resoram budžetā ir ticis visai prāvs kumoss, neraugoties uz to, ka mūsu valstī ir milzums pozīciju, kur šie līdzekļi daudz vairāk vajadzīgi. Vispirms jau sociālā sfēra, demogrāfisko problēmu risināšana, nosakot diferencētus bērnu pabalstus, un daudzas citas jomas. Bez tam, tā kā mēs dzīvojam milzīga budžeta deficīta apstākļos, katrs solis, katra izmaksa, ko mēs veicam no valsts budžeta, šobrīd ir uz parāda. Nākošajām paaudzēm būs šie parādi jāatmaksā. Un es uzskatu par savu pienākumu to atgādināt, lai dažam labam šī ābeces patiesība šodienas eiforijā neaizmirstos.

Vakardienas laikrakstā “Dienas Bizness” redakcijas slejā ir trāpīgs salīdzinājums dažām tēriņu pozīcijām Latvijas valdībā. Citēju: “Kamēr Latvijas politiķi cītīgi rūpējas, lai Latvija virzītos uz Eiropu, Latvija zaudē balsstiesības ANO. Tad jājautā, vai Latvijas valdība iecerējusi virzīties uz Eiropu, vienlaikus izstājoties no ANO? Ja daža laba ministrija savam kārtējam “remontam”, kuru paredzēts veikt ar ministra sievu saistītai firmai, netērēs vienu miljonu latu, bet šo summu izlietos iemaksai ANO, tad vienīgais zaudējums būs tāds, ka ambiciozs ministrs sēdēs pieticīgā kabinetā, bet Latvijas prestižs starptautiskajā līmenī celsies. Šobrīd ikviens ārvalstu diplomāts var teikt — par kādu Eiropu jūs runājat, ja ambiciozi ministri dažu telpu remontam tērē summas, kas lielākas par ANO biedru naudām.” Citāta beigas. Vai tikai šie vārdi nezīmējas uz jums, Gaiļa kungs? Jūs nenoliedzāt arī laikraksta “Neatkarīgā Rīta Avīze” korespondentes izteikto apgalvojumu, ka jums ir vispārzināma tieksme pārkārtot kabinetus, bet vēl piemetinājāt, ka jūsu ministrijas ēkā ir pēdējais laiks sākt remontdarbus. Tur nebūtu nekas slikts, ja vien šodienas un nākotnes Latvijas nodokļu maksātājiem šo greznību nenāktos apmaksāt. Diemžēl līdz mums ir nonākušas pat ziņas, ka jūs ministrijas pagrabstāvā gribat ierīkot baseinu, pirti un atpūtas telpas un ka kopējā jūsu paredzētā remonta summa varētu sastādīt pat pusotra miljona latu, kas ir ļoti milzīga nauda pašreizējos Latvijas nabadzības apstākļos.

Ņemot vērā to, ka kustība “Latvijai” šādu līdzekļu tēriņu valsts pārvaldes institūcijas ēku iekārtošanai uzskata par absolūti nepieļaujamu, mēs lūdzam jūs atbildēt uz šādiem jautājumiem:

Pirmkārt. Kad ir paredzēts sākt ministrijas ēkas pagraba rekonstrukciju?

Otrkārt. Vai ir valstiski izjaukt šīs ministrijas telpās esošās tipogrāfijas telpas un cik maksās šīs tipogrāfijas pārcelšana kopā ar jaunu telpu piemērošanu tās vajadzībām?

Treškārt. Kādām vajadzībām nepieciešamas rekonstruētās telpas?

Ceturtkārt. Kādas būs ministrijas remontdarbiem, tajā skaitā kabineta remontiem, paredzētās izmaksas?

Piektkārt. No kādas budžeta pozīcijas paredzēts segt šīs izmaksas?

Paldies!

Sēdes vadītāja. Nododam jautājumu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram.

Deputātu Čerāna, Saulīša, Grīnberga, Gannusas, Kazāka, Liepas, Mauliņa, Kostandas, Zelgalvja un Rubuļa jautājumi Latvijas Republikas Ministru prezidentam Andrim Šķēlem un Latvijas Republikas ekonomikas ministram Guntaram Krastam par elektroenerģijas tarifu paaugstināšanu. Kārlis Čerāns, frakcijas “Latvijai” deputāts,— jautājuma pamatošanai!

K.Čerāns (TKL). Godātie deputāti! Es vispirms gribu pateikt paldies Krasta kungam par to, ka monopoluzraudzības padomes slēdzieni, ko mēs bijām iepriekš pieprasījuši un ko mēs nebijām saņēmuši vienlaicīgi ar Krasta kunga atbildi uz mūsu iepriekšējo jautājumu, mūs tomēr sasniedza. Un es gribu izteikt cerību, ka ministra atbildē minētais absolūtais līgums ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku par Daugavas HES rekonstrukciju, ka šī līguma teksts arī mums tiks piestādīts, kā tas mums ir apsolīts.

Tagad par šo jautājumu. Šie monopoluzraudzības padomes slēdzieni, kurus mēs saņēmām, atklāj virkni būtisku faktu. Pirmkārt, iepriekšējā valdība praktiski nerēķinājās ar šīs institūcijas slēdzieniem, un visi gāzes, elektrības un siltuma tarifi tika paaugstināti, neskatoties uz pamatotiem iebildumiem. Attiecībā uz siltuma tarifiem vislabāko nav izdarījušas arī pašvaldības, tajā skaitā īpaši Rīgas dome. Un rodas jautājums, vai tā un citas pašvaldības ir vairāk pārstāvējušas savu vēlētāju, tātad attiecīgās teritorijas iedzīvotāju intereses, vai arī siltuma ražotāju intereses. Mūs interesē, kāda ir un būs šīs valdības nostāja jautājumā par elektroenerģijas un citiem tarifiem, jo, kā jau zināms, ir paredzēta tarifu paaugstināšana tuvākajā nākotnē. Tādēļ mūsu jautājumus sākam ar to, ka mēs gribam dzirdēt Šķēles kunga un Krasta kunga atbildes uz sekojošo.

Pirmkārt. Vai valdība uzskata par pamatotu paredzēto elektroenerģijas tarifu paaugstināšanu iedzīvotājiem no 1996.gada 1.jūlija dienā divas reizes un naktī 1,3 reizes? Vai jaunie elektroenerģijas tarifi ir izstrādāti saskaņā ar likumu “Par uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā”, kas nosaka, ka tarifu aprēķināšanai ir jāpielieto Energoapgādes regulēšanas padomes apstiprinātā metodika. Gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka lēmums par šo tarifu paaugstināšanu jau ir pieņemts iepriekšējā valdībā, bet šāda padome, kā mēs redzējām no ministra kunga atbildes deputātiem, šo metodiku vēl nemaz nav izstrādājusi.

Otrs jautājums. Vai bija likumīga un cik ir pamatota elektroenerģijas tarifu paaugstināšana iedzīvotājiem ar 1995.gada 1.novembri 1,4 reizes un ar 1996.gada 1.janvāri 1,6 reizes? Lūdzam iepazīstināt frakcijas “Latvijai” deputātus ar valdības rīcībā esošajiem aprēķiniem šo tarifu pamatošanai, jo no tās informācijas, kas līdz šim ir mūsu rīcībā, mēs līdz šim tikai esam ieguvuši apstiprinājumu tam, ka energoresursu tarifi netiek no valsts un pašvaldību puses būtiski analizēti un tiek noteikti praktiski voluntāra lēmuma rezultātā. Frakcija “Latvijai” šeit pārstāv to pozīciju, ka ir vajadzīgs nopietns šo tarifu analīzes mehānisms, tajā skaitā panākot, lai šī analizējošā institūcija nebūtu tiešā saistībā ar Ekonomikas ministrijas struktūrām un ar pašiem enerģiju ražojošiem uzņēmumiem. Mēs būtu gatavi arī līdzdarboties šādas struktūras darbā, ja šāda struktūra tiktu organizēta un tās darbs būtu konstruktīvs.

Bez tam mums ir jautājumi par šo elektroenerģijas saimniecību. Kādā veidā Latvijas valdība fiksē elektroenerģijas eksporta un importa apjomus ar kaimiņvalstīm? Kāpēc pie valsts robežām nav uzstādīti šim nolūkam paredzēti elektroenerģijas skaitītāji? Un kādu samaksu Latvija saņem par elektroenerģijas tranzītu cauri savai teritorijai?

Vēl tomēr ir arī jautājums par ārvalstu kredītiem. Kādas ir līdz šim valsts akciju sabiedrībai “Latvenergo” un valsts akciju sabiedrībai “Latvijas gāze” ar valsts garantijām piešķirtās ārvalstu kredītu summas? Kādas ir šo kredītu procentu likmes un kādi ir to atmaksas termiņi?

Privatizācijas sakarā būtisks jautājums ir par šo lielo valsts uzņēmumu īpašuma novērtējumu. Ir absolūti nepieļaujams tas, ka šie uzņēmumi tiek privatizēti pēc to bilances vērtības, kas tiem bijusi noteikta kaut kad padomju okupācijas laikos. Un tāpēc mēs jautājam. Kad pēdējo reizi tika veikta valsts akciju sabiedrības “Latvenergo”, valsts akciju sabiedrības “Latvijas gāze” un valsts akciju sabiedrības “Ventspils nafta” īpašuma novērtēšana? Kas to ir veicis un cik liela ir šo novērtēto uzņēmumu kopīgā vērtība?

Vēl mēs tomēr gribētu dzirdēt vienreiz arī skaidru un konkrētu atbildi, kādu konkrētu labumu Latvijas valsts un tās pilsoņi iegūs no valsts akciju sabiedrību “Latvenergo”, “Latvijas gāze” un “Ventspils nafta” privatizācijas. Paldies!

Sēdes vadītāja. Nododam jautājumus Latvijas Republikas Ministru prezidentam un Latvijas Republikas ekonomikas ministram.

Deputātu Panteļējeva, Leiškalna, Gorbunova, Ādamsona, Lagzdiņa, Seiksta, Endziņa, Apsīša, Inkēna un Bērziņa jautājums Latvijas Republikas kultūras ministram Ojāram Spārītim par Nacionālās operas intendanta atlaišanu. Nododam jautājumu Latvijas Republikas kultūras ministram.

Deputātu Kostandas, Mauliņa, Saulīša, Kazāka, Gannusas, Rubina, Liepas, Zelgalvja, Grīnberga, Rudzīša un Čerāna jautājumi Latvijas Republikas Ministru prezidentam Andrim Šķēlem un Latvijas Republikas aizsardzības ministram Andrejam Krastiņam par Aizsardzības spēku obligātā dienesta karavīru atvaļināšanas laiku. Andris Saulītis, frakcijas “Latvijai” deputāts,— jautājuma motivācijai!

A.Saulītis (TKL). Godāta priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi! Es vēlos motivēt šo jautājumu. 1996.gada 1.martā laikraksts “Diena” rakstīja: “Karavīru atvaļināšanu atliek uz diviem mēnešiem. 28.februārī aizsardzības ministrs Andrejs Krastiņš, pamatojoties uz Nacionālo bruņoto spēku komandiera lūgumu, izdeva pavēli, noteikdams, ka 310 robežapsardzības spēku karavīriem, kuru atvaļināšanas laiks ir paredzēts martā, dienesta laiks ir pagarināts līdz 15.maijam, un 125 mobilo strēlnieku brigādes mobilo strēlnieku bataljona karavīriem — līdz 1.jūnijam.” Citēju: “Karavīriem, kuriem dienests ieilgs, netiks izmaksāta nekāda materiāla kompensācija.” Bet tālāk ir vispār, es domāju, pilnīgi nepieņemami. Atteikšanās dienēt tiks uzskatīta par dezertēšanu, un tātad būs visas pārējās no tā izrietošās sekas. Gribu atgādināt, ka Latvijas Republikas Augstākā padome 1993.gada 27.aprīlī ir pieņēmusi likumu “Par Latvijas Republikas obligāto valsts dienestu”, kurā ir noteikts reglaments, kā un pēc kura jādien un kā jānotiek karavīru dienesta izpildīšanai. Un šā likuma 23.pants saka: “Aktīvais valsts dienests pildāms Latvijas Republikas teritorijā”. Un 24.pants nosaka: “Aktīvā valsts dienesta ilgums ir 1) militārajā dienestā — 18 mēneši, 2) darba dienestā — 24 mēneši.”

Es gribu arī pievērsties šī likuma 52. un 53.pantam. Tie skan šādi: “Par šī likuma pārkāpšanu iestājas atbildība saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem un militārajiem reglamentiem.”

53. “Uzraudzību pār likuma ievērošanu valsts dienestā veic Latvijas Republikas Ģenerālprokurors un viņam pakļautie prokurori.”

Es gribētu, šo jautājumu akcentējot, teikt un aicināt arī Latvijas Republikas ģenerālprokuroru un viņam pakļautos prokurorus precizēt, ar kādām tiesībām tad valsts aizsardzības ministrs un ģenerāļi iejaucas un pārkāpj šo likumu. Redziet, kad karavīrs kaut ko izdara, tad viss ir kārtībā. Viņu var sodīt, pret viņu var piemērot. Bet tad, kad izdara politiķi, ģenerāļi, šī rīcība paliek nesodīta. Es gribu teikt, ka veselu gadu iepriekšējā valdībā Gaiļa kungs bija arī aizsardzības ministrs. Krastiņa kungs savā ziņā teica, ka situācija ir ļoti bēdīga, ka viņš ir pārņēmis faktiski pēc gada, kurā nekas nav darīts, pilnīgi ar stagnāciju, iesīkstējušu struktūru. Es domāju, vismaz šajā pozīcijā man nav pamata neticēt Krastiņa kungam. Bet man ir žēl skatīties, ka Krastiņa kungs turpina šo patvaļu. Šī nejēdzība tiek atkal un atkal mūsu armijā kultivēta. Jau tāpat mums ir milzīgas problēmas. Un mani visvairāk sāpina tā problēma, ka politiķu neizdarība, ģenerāļu neizdarība tiek pārlikta uz vienkāršo karavīru pleciem. Un šie vienkāršie karavīri nav nekas cits, kā mūsu Latvijas Republikas pilsoņi, labākie puiši, kas faktiski brīvprātīgi ir nākuši aizsargāt Latvijas Republiku. Un tagad viņi ir nodienējuši, viņiem jāiet mājās, bet viņiem pasaka: būs jādien tālāk! Kungi, mēs mūsu valstī esam visu laiku saskārušies ar vienu un to pašu problēmu — tiek mainīti spēles noteikumi spēles laikā. Tas pilnīgi nav pieņemams. Ja ir radusies kaut kāda problēma, labi, tā ir jāizskata un jāatrod ir papildu līdzekļi, jāuzaicina brīvprātīgi pildīt tālāk, bet nevis tā. Ir problēma, nu, ir karavīri... Mēs visi lamājam bijušo padomju armiju, ka padomju armijā bija tā, ka 100 karavīri ir tas pats, kas buldozers. Es jūtu, ka apmēram tas pats “rokraksts” ir arī mūsu armijā. Ir zēni, ir karavīri, nu kas tur par problēmu! Nu padienēs vēl pusgadu, padienēs vēl kādu gadu, ja vajadzēs, pateiks vienu kvēlu patriotisku runu un varēs tā kā cara armijā — 25 gadus dienēt. Un neviens par to neatbild. Es domāju, ka tas ir pilnīgi nepieņemams, un man pilnīgi nepieņemama ir šī tendence, ka ģenerāļu un politiķu kļūdas tiek uzliktas uz vienkāršo karavīru pleciem. Es domāju, ka pilnīgi likumsakarīgi ir arī šādi jautājumi:

1. Kāpēc aizsardzības ministrs Krastiņš, pārkāpdams likumu “Par obligāto valsts dienestu”, 28.februārī patvaļīgi izdeva pavēli “Par dienesta laika pagarināšanu robežsargu un mobilo strēlnieku bataljona kareivjiem”.

2. Vai Ministru prezidents A.Šķēle par šo pārkāpumu pieprasīs aizsardzības ministra A.Krastiņa demisiju? Vai A.Krastiņš tiks saukts pie atbildības par likuma “Par obligāto valsts dienestu” pārkāpšanu? Vai dienesta ilgumu pagarinās arī Iekšlietu ministrijas formējumos dienošajiem obligātā dienesta karavīriem?

Es domāju, ka šis jautājums ir ļoti svarīgs, tas ir ļoti aktuāls, un tas arī parādīs tendenci, kādā veidā tiks nostiprināti mūsu bruņotie spēki, mūsu valsts aizsardzība, un parādīs, kāda ir šo bruņoto spēku vadītāju mentalitāte. Es aicinu Krastiņa kungu sagatavot atbildi uz šo jautājumu nopietni un izturēties pret šiem jautājumiem ar zināmu cieņu. Es domāju, ka, ja būs nepieciešams, mēs arī mēģināsim, ja atbildes būs nenopietnas, atkal pie atbildēm izskatīt šo jautājumu debatēs. Un es lūdzu arī visus pārējos kolēģus, arī mūsu deputātes, kolēģes, kas ir mammas, kam šis bērnu liktenis un viss pārējais ir dārgs, atbalstīt mūs un izteikt viedokli šajā jautājumā. Paldies!

Sēdes vadītāja. Nododam jautājumu Latvijas Republikas Ministru prezidentam un Latvijas Republikas aizsardzības ministram.

Deputātu Kreituses, Kostandas, Mauliņa, Saulīša, Gannusas, Kazāka, Liepas, Dunkera, Rubina un Čerāna jautājumi Latvijas Republikas kultūras ministram Ojāram Spārītim par UNESCO atbalstīto kultūras, zinātnes un izglītības projektu realizāciju Latvijā 1993. — 1996.gadā. Andris Rubins, frakcijas “Latvijai” deputāts, jautājuma motivācijai!

A.Rubins (TKL). Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie deputāti! Cienījamais Spārīša kungs! Pēdējā mēneša laikā Saeimas Ārlietu komisijā mēs noklausījāmies Sīkstuļa kungu, kurš ir UNESCO vadītājs Latvijā, un Kalnietes kundzi, kura ir Latvijas pārstāve Apvienoto Nāciju Organizācijā. Viņi stāstīja par šo organizāciju darbību. Un noklausoties mums radās priekšstats, ka Latvija neizmanto tās iespējas, ko mums var dot UNESCO, neizmanto palīdzības formas, nerealizē projektus, jo vienkārši arī trūkst informācijas. Tajā pašā reizē mēs dzirdējām, ka Igaunija un Lietuva piedalās daudz aktīvāk ar savu darbību, saņem lielus līdzekļus un realizē daudzus projektus. Tāpēc radās šie jautājumi. Mēs gribam dzirdēt ministra atbildi, un mēs ceram, ka šie jautājumi iekustinās mūsu Latvijas UNESCO organizācijas pārstāvju darbību un uz priekšu Latvija dos varbūt lielāku ieguldījumu un arī vairāk saņems, jo tur ir jāmaksā zināmas biedru naudas. Paldies!

Sēdes vadītāja. Jautājumu nododam Latvijas Republikas kultūras ministram Ojāram Spārītim.

 

Pārejam pie darba kārtības otrās sadaļas — “Par amatpersonu ievēlēšanu un atbrīvošanu no amata”.

Lēmuma projekts “Par Induļa Bērziņa atsaukšanu no Saeimas deputātu delegācijas Rietumeiropas Savienībā”. Aleksandrs Kiršteins, LNNK un LZP frakcijas deputāts!

A.Kiršteins (LNNK, LZP). Godājamais Prezidij! Godājamie deputāti! Tā kā šis jautājums ir saistīts ar nākošo jautājumu, kur ir iesniegti arī paraksti par neizskatīšanu, būtu lūgums atlikt uz nākošo nedēļu šo jautājumu, jo tas ir saistīts arī ar otru. Paldies!

Sēdes vadītāja. Citu priekšlikumu nav. Deputātiem iebildumu pret jautājuma atlikšanu uz nedēļu arī nav.

Nākamais tātad lēmuma projekts “Par Edvīna Inkēna apstiprināšanu Saeimas deputātu delegācijas Rietumeiropas Savienībā sastāvā”. Bet, tā kā Kiršteina kungs runāja par Induļa Bērziņa atsaukšanas jautājuma atlikšanu, cik es sapratu no Kiršteina kunga, tad arī šo jautājumu atliekam uz nedēļu. Deputātiem iebildumu nav.

Atbilstoši izdarītajām izmaiņām darba kārtībā nākamais jautājums ir par Žaņa Holšteina deputāta mandāta apstiprināšanu uz laiku, kamēr Ziedonis Čevers pilda ministra pienākumus.

Prezidijs ir saņēmis Mandātu un iesniegumu komisijas slēdzienu. Mandātu un iesniegumu komisijai nav iebildumu pret Žaņa Holšteina deputāta pilnvaru apstiprināšanu uz laiku, kamēr Ziedonis Čevers pilda ministra pienākumus. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātus balsot par Žaņa Holšteina deputāta mandāta apstiprināšanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 57, pret — nav, atturas — 1. Apsveicam Žani Holšteinu kā 6.Saeimas deputātu! (Aplausi.)

Nākamais darba kārtības jautājums — par Viktora Stikuta deputāta mandāta apstiprināšanu uz laiku, kamēr Ēriks Kaža pilda ministra pienākumus.

Saeimas Prezidijs ir saņēmis Mandātu un iesniegumu komisijas slēdzienu. Mandātu un iesniegumu komisijai nav iebildumu pret Viktora Stikuta deputātu pilnvaru apstiprināšanu uz laiku, kamēr Ēriks Kaža pilda ministra pienākumus. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot ! Lūdzu rezultātu! Par — 58, pret — 1, atturas — nav. Apsveicam Viktoru Stikutu kā 6.Saeimas deputātu! (Aplausi.)

 

Sākam izskatīt Saeimas 29.februāra sēdes darba kārtībā iekļautos, bet neizskatītos jautājumus. Likumprojekts “Grozījumi Latvijas Krimināl-kodeksā”. Kārlis Druva — Aizsardzības un iekšlietu komisijas vārdā!

K.Druva (LZS, KDS, LDP). Godātie kolēģi! Aizsardzības un iekšlietu komisija savā 7.februāra sēdē izskatīja likumprojektu “Grozījumi Latvijas Kriminālkodeksā”. Šie grozījumi runā par darbību, kas vērsta pret Satversmi un valsts varu, par liela mēroga valsts izlaupīšanu, kas varētu līdzināties genocīdam pret savu tautu un ziņu slēpšanu no tautas. Grozījumi paredzēti 59.pantā, 68., 82. un 162.pantā. Komisija saņēma atzinumus un uzklausīja speciālistus no Ģenerālprokuratūras, Augstākās tiesas, Tieslietu ministrijas un Latvijas Zvērinātu advokātu padomes. Atzinumi un speciālistu vērtējumi un attieksme pret iesniegtajiem grozījumiem bija negatīva. Līdz ar to Aizsardzības un iekšlietu komisija nolēma konceptuāli šo likumprojektu neatbalstīt un aicina Saeimu to noraidīt.

Sēdes vadītāja. Jānis Mauliņš, frakcijas “Latvijai” deputāts!

J.Mauliņš (TKL). Godātā Saeima! Mēs jau šodien pieredzējām, kā frakcijas “Latvijai” iesniegtos likumprojektus sviež atpakaļ. Man nav nekādu ilūziju, ka šis process neturpināsies. Es tikai gribēju jums likt pie sirds vienu — ka beidzot, ja jūs esat ievēlēti, beidzot ir jāsāk strādāt Latvijas labā un beidzot ir jānoliek pie malas opozīcijas nicināšana un visi citi jautājumi, kas jums šķiet prioritāri.

Iemesli, kāpēc šie mūsu likumprojekti tiek mesti atpakaļ, dažkārt robežojas ar zinātnisku, bet dažreiz pat vienkāršu fantastiku. Šajā gadījumā atkal ir pienācis tas brīdis, ka likumprojekti tiek noraidīti. Es zinu to speciālistu lēmumus, tikai es nesaprotu, nekādi nesaprotu, kāpēc viņi nav izlasījuši mūsu motivējumu, kāpēc vispār nav nopietnas analīzes. Es runāju konceptuāli. Varētu būt arī kaut kāda novirze — nav īsti pateikts, kā vajag, un tā tālāk. Konceptuāli kāpēc paliek neaizsargāta mūsu Satversme? Es jums nolasīšu 59.panta mūsu varianta vienu punktu vai daļu: “Atbildīgu valsts amatpersonu, kura ar savu rīcību pārkāpj Satversmi, ar to traucējot citu valsts institūciju darbu un radot sabiedrībā nedrošību, bet neradot smagas sekas, kā arī ja Satversmes pārkāpumi notiek atkārtoti, bet bez jūtamām sekām, soda ar brīvības atņemšanu līdz trim gadiem vai ar sabiedrisku nopēlumu.” Mēs zinām, ka bija viena atbildīga valsts amatpersona, kura pārkāpa Satversmi taisni divas reizes un gāja zem šī panta apakšā, un, lai gan mums nav Satversmes tiesas, mums ir parasta tiesa, mēs varētu pēc šī Kriminālkodeksa panta vismaz izteikt viņam sabiedrisku nopēlumu, kas, manuprāt, ir mazs sods. Par citiem punktiem nerunāsim. Mēs zinām, ka neviena valsts nevar droši justies, ja pamatlikums netiek aizsargāts, nosakot sankciju un atbildību par šā pamatlikuma pārkāpšanu. Kāpēc šis pants tiek konceptuāli noraidīts, to es nezinu.

Ir vēl mums viens smags kriminālpants, ko mēs apsolījām saviem vēlētājiem. Par valsts liela mēroga izlaupīšanu koruptīvā vai cita veida noziedzīgā darbībā vai bezdarbības dēļ, kas izsaukusi dzīves līmeņa pazemināšanos vai stagnāciju, līdz ar to zemu dzimstību un tikumu pagrimumu, nosakāma atbildība no 10 gadiem līdz mūža ieslodzījumam un arī naudas sods. Un ierosinām piemērot šim pantam atpakaļejošu spēku, jo ANO Ģenerālās Asamblejas 1968.gada 26.novembra konvencija paredz noilguma neatzīšanu šādos noziegumos. Un tur ir taisni teikts 4.pantā, ka noziegumiem pret cilvēci nav noilguma. Un preambula nosaka, ka par noziegumu pret cilvēci uzskaitāma arī pamatiedzīvotāju ekonomisko un politisko tiesību pārkāpšana. Šeit prasītas vēl smagākas sekas, būtībā ir iestājies valsts sabrukums, un mūsu iedzīvotāji būtībā ir uz izmiršanas robežas, ko mēs visi labi zinām. Uzskatu, ka, ja vēršas pret šādu likuma pantu, tad tā ir nenopietnība pret Latvijas nākotni. Viss tas bija uzrakstīts mūsu pamatojumā, kāpēc šādas izmaiņas un kāpēc šāds kriminālpants ir vajadzīgs.

Mani uztrauc tas, ka arī šobrīd jūs, kolēģi, neklausāties, ko es runāju. Iespējams, ka jūs neizlasījāt arī mūsu motivāciju. Tad vēl tur ir divi panti. 68. “c” pants... Ā... tas bija 68.4. pants, ko es minēju. Tad ir 82.2. pants, jauns pants, kur atbildība paredzēta par dokumentu nozaudēšanu. Mēs šobrīd zinām, teikšu skaidri, simtiem krimināllietu, kuras tā arī netiek virzītas tālāk vai tiek izbeigtas tāpēc, ka gudrie uzņēmēji, kuri savākuši no iedzīvotājiem naudu, bankas un citāda veida uzņēmēji, netiek saukti pie kriminālatbildības tikai tāpēc, ka viņiem ir kaut kur tie dokumenti pazuduši. Un nav kriminālpanta, kas sodītu par dokumentu pazaudēšanu, ir kriminālpants , kas soda par tīšu dokumentu slēpšanu. Bet te subjektīvā puse — tīša slēpšana — ir jāpierāda, un to praktiski nav iespējams pierādīt apstākļos, kad vienkārši viņš varbūt aiz aizmāršības šos dokumentus tur mājās vai aiz aizmāršības ir izmetis to portfeli kaut kur izgāztuvē vai sadedzinājis. Tas ir jāpierāda. Bet principā normālā zemē par dokumentu nozaudēšanu ir kriminālatbildība. Ja šo likumprojektu konceptuāli noraida, tas nozīmē, ka mēs, kolēģi, visi vai vairākums, kas balsos par to, atbalstīs dokumentu zaudēšanu un šo vainīgo cilvēku nesaukšanu pie kriminālatbildības, visu to cilvēku, kuru lietas jau ir iesāktas un stāv prokuratūrā vai jau ir atteiktas kā nepierādāmas. Kāpēc šāda nekārtība jāatbalsta konceptuāli? To es nesaprotu. Un tie ieteicēji, es domāju, nav arī nopietni, un Druvas kungs varbūt varēja būt nopietnāks un diskutēt ar šiem ieteicējiem konceptuāli noraidīt, kāpēc tad viņi īsti noraida. Jo viņu rakstiskajās atbildēs, kuras arī es esmu lasījis, šī normālā loģiskā pamatojuma nav, kāpēc noraidīt valsts krimināllikuma sakārtošanu. Kriminālkodeksu izstrādājot... Mēs zinām, cik ilgi to izstrādā, un man gribas teikt tā, ka mēs turpmāk uzdosim jautājumu — cik ilgi tad beigu beigās stādīs to kriminālkodeksu? Tad, kad jau viss būs izzagts un visi būsim jau morāli degradējušies par... nu, padomājiet, par ko!

Tad vēl mums bija viens pants. Tā bija vesela pantu pakete. Ziņu slēpšana no tautas. Kriminālatbildība par ziņu slēpšanu no tautas. Mēs zinām šādu stāvokli, ka joprojām pat deputāts nevar uzzināt, cik peļņas iegūst “Ventspils nafta”. Mēs to te izmantojam tikai tāpēc, ka normāli cilvēks — ne žurnālists, ne vienkārši pilsonis — nezina, nav nekādas caurspīdības mūsu valsts institūciju darbībā. Neviens par to neatbild, ka tiek ziņas slēptas, neviens par to neatbild, ka mums nedod šos datus. Es esmu vairākas dienesta vēstules uzrakstījis ministrijām un citām struktūrām un neesmu saņēmis nekādu atbildi. Tāpēc mēs esam spiesti šeit rakstīt desmit deputātu jautājumus, nogurdināt jūs, tērēt dārgo laiku, kas minūtē maksājot 300 latus, tāpēc, lai izspiestu atbildes, un, kā jūs redzējāt, tā izspiešana arī ļoti neveicas, vienkārši neatbild uz jautājumiem. Un es domāju, ka nākošajā likumprojektā, ja šo noraidīs, mēs būsim spiesti domāt par neatbildēšanu vai par tīšu dezinformēšanu, arī parasta cilvēka tīšu dezinformēšanu, domāt par kriminālatbildību šinī gadījumā, jo jautājums kļūst ļoti nopietns — vai nu mēs iesim uz demokrātiju, atklātību un caurspīdību, vai arī mēs zaudēsim tautas uzticību pilnīgi. Es saku “mēs” tāpēc, ka es tiešām esmu deputāts un jūtu līdzi kaunu visu deputātu dēļ. Un, kad mēs aizejam kaut kur pie tautas, un mēs sākam braukt daudz, mums saka tā: jūs tur... jūs to izdarījāt. Tāpēc es saku, lūdzu, kolēģi, kļūsim godīgāki, nopietnāki, risināsim valstiskus jautājumus, nevis tā kā Kiršteins vai Dobelis te ar personīgiem jautājumiem savās runās notērē apmēram 90 procentu laika. Es domāju, par to arī vajadzētu kaut kādu atbildību, lai mēs beidzot sāktu strādāt. Lūdzu, atbalstiet vismaz otrajā lasījumā... pirmajā lasījumā šos likumprojektus! Es ceru, ka beidzot mēs normāli sāksim strādāt. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Aivars Endziņš, “Latvijas ceļa” frakcijas deputāts!

A.Endziņš (LC). Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēgas! Atļaujiet man sākt ar tiem vārdiem, ar kuriem beidza cienījamais Mauliņa kungs. Viņš teica, ka viņš jūt kaunu mūsu, deputātu, dēļ. Nu, man kā Juridiskās komisijas loceklim ir jāsaka, ka es zināmā mērā jūtu kaunu Mauliņa kunga dēļ, kurš zināmā mērā mēģina dezinformēt Saeimu un cienījamos Latvijas Republikas pilsoņus. Var būt, ka

 

Turpinājums nākamajos numuros