pirms notikuma

No piena — un tālāk

Aigars Kalvītis, Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs —

pirms 2.kongresa, piektdien, 15.martā, Jelgavā

Latvijas Piensaimnieku centrālā savienība (LPCS) tika reorganizēta 1994.gada 20.jūnijā, pārveidojot sabiedrisko organizāciju par kooperatīvo sabiedrību savienību. LPCS biedri pašlaik ir 11 akciju sabiedrības un 19 piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības. LPCS biedru uzņēmumos tiek pārstrādāti 91,6 procenti no Latvijā pārstrādei iepirktā piena. LPCS padomē ir 26 locekļi — gan piena ražotāji, gan pārstrādes uzņēmumu pārstāvji.

1994.gads Latvijas piensaimniecībā iezīmējās kā pēdējais krīzes gads. Šajā gadā tika pabeigta piena rūpniecības uzņēmumu privatizācija un, tai beidzoties, radās nepieciešamība veidot stabilizējošu organizāciju, jo privatizācijas procesā valsts bija atbrīvojusies no visām saistībām un pienākumiem attiecībā uz piena ražošanu un pārstrādi un tika deklarēts, ka valsts vairs nenodarbosies ar saimniecisku jautājumu risināšanu, bet tajā pašā laikā palika valsts uzņēmumu parādi piena piegādātājiem un nenoteikta attieksme pret visu nozari. 1994.gads iezīmējās ar zemu iekšējā tirgus pirktspēju, par ko liecina kaut vai tas, ka pilnpiena produkcijas patēriņš 1994.gadā bija sasniedzis viszemāko līmeni.

1994.gadā Latvijas piena produktu eksports tika orientēts uz NVS valstu tirgiem, kur piedāvātās cenas bija ievērojami zemākas par Latvijā ražoto piena produktu pašizmaksu, piemēram, sviesta eksporta rezultātā piena pārstrādes uzņēmumi cieta zaudējumus līdz 400 latiem par tonnu. Likumsakarīgi, ārējā tirgus nelabvēlīgā situācija ietekmēja iekšējā tirgus attiecības, izvērtās smaga konkurence par piena produktu realizāciju Latvijā.

Latvijas piensaimniecības nozare nonāca nopietnas krīzes priekšvakarā. Noliktavās augusta sākumā glabājās 1800 tonnas sviesta un 1400 tonnas siera, kuru kopējā vērtība tirgus cenās bija 3,5 milj.latu, tas izraisīja piena samaksu kavējumus. Šajā situācijā jaunizveidotajai piensaimnieku savienībai bija jārīkojas mērķtiecīgi, lai uzlabotu situāciju nozarē. Ar toreizējo Zemkopības ministrijas vadību tika panākta vienošanās par eksporta subsidēšanu. Piensaimnieku savienība uzskata, ka ar eksporta subsīdiju piešķiršanu 1994.gadā piensaimniecības nozarē sākās stabilizācijas posms, un tieši eksporta subsīdijas ir viens no nozīmīgākajiem līdzekļiem, kas ļāva veikt iekšējā piena produktu tirgus realizāciju.

Bet 1995.gadā sākās nozares stabilizācijas posms:

— nostabilizējās piena pārstrādes uzņēmumiem pārdotā piena apjoms;

— vidējās iepirkuma cenas par fizisko kilogramu palielinājās par 25,7% attiecībā pret 1994.gadu;

— bija vērojamas pirmās sakārtotības pazīmes iekšējā un ārējā piena produktu tirgū.

Tajā pašā laikā piensaimniecībā skaidrāk iezīmējas problēmas, kas jārisina, lai panāktu sekmīgu nozares attīstību.

LPCS uzskata, ka pašreizējā piena iepirkuma cena nodrošina tikai nepaplašinātu atražošanu. Mēs ražojam pienu uz pamatlīdzekļu nolietošanās rēķina. Pēc LPCS aprēķina, lai Latvijas apstākļos uzbūvētu kūti atbilstoši prasībām, kādas izvirzītas Eiropas Savienībā, vienas govs stāvvietas izmaksas ir apmēram 1000 latu. Tas nozīmē, ka pie tik lielām pamatlīdzekļu atjaunošanas izmaksām pašreizējā kredītpolitika ir neapmierinoša:

1) pašreiz lauksaimniecībā apgūstamo kredītu atmaksāšanas termiņi ir par īsu, kapitālceltniecībai nepieciešamo ilgtermiņa kredītu atmaksāšanas laikam vajadzētu būt līdz 20 gadiem;

2) kredītprocentu likmes nedrīkstētu pārsniegt 10 procentus gadā.

Iekšējā tirgus ietekme uz piena iepirkuma cenu ir saistīta ar Latvijas iedzīvotāju zemo pirktspēju. Piena iepirkuma cenu pieaugums ir cieši saistīts ar vispārējo labklājības pieaugumu valstī.

Tā kā Latvijā piena ražošanai ir stingri izteikts sezonas raksturs (vasarā tiek ražots 2,4 reizes vairāk piena nekā ziemā), vasaras sezonā rodas lieli produkcijas uzkrājumi, ko nav iespējams realizēt iekšējā tirgū, tādēļ ļoti nozīmīgu ietekmi uz piena iepirkuma cenu atstāj ārējā tirgus cenu līmenis.

Latvijā ir sadrumstalota piena ražošana ar augstām piena savākšanas un pārstrādes izmaksām. Nākotnē racionalizējot esošo pārstrādes jaudu izmantošanu, būs iespējams samazināt piena produktu ražošanas pašizmaksu. Tas ļaus samaksāt piena piegādātājiem lielāku daļu no tirgus cenas.

Nopietni jādomā par piena kvalitāti Latvijā, te nozīmīga loma varētu būt valstij, kā tas tiek darīts kaimiņvalstīs, kur tās devušas lielu ieguldījumu piena kvalitātes uzlabošanā ar subsīdiju un investīciju programmām.

Dzesēšanas iekārtu trūkuma dēļ nav iespējams ražot nedz iekšējā, nedz ārējā tirgus prasībām atbilstošas kvalitātes pienu. Tādēļ akciju sabiedrībām, piensaimnieku kooperatīvajām sabiedrībām un arī valstij jādomā par palīdzības sniegšanu piena ražotājiem piena dzesēšanas iekārtu iegādē. Valsts te varētu palīdzēt ar mērķsubsīdijām. Svarīga problēma piena kvalitātes jautājumā ir kvalitātes standarts, kas ir pieņemts, bet nedarbojas, un līdz ar to faktiski dezorganizē piena iepirkuma tirgu un neļauj domāt par nopietnu piena kvalitātes uzlabošanu valstī. Piena kvalitātes un piena ražošanas sadrumstalotības problēmas jārisina pašiem piena pārstrādes uzņēmumiem un piensaimnieku kooperatīvajām sabiedrībām.

Mūsuprāt, Latvijā nopietni jādomā par piena pārstrādes uzņēmumu modernizāciju atbilstoši ES izvirzītajām prasībām. Modernizācijas process ir dārgs, tādēļ jāpārdomā, kuros uzņēmumos ir perspektīvi ieguldīt lielas investīcijas.

Latvijas piena pārstrādes uzņēmumu virzībai nākotnē jābūt orientētai uz uzņēmumu specializāciju un ražošanas koncentrāciju, tas ļautu optimizēt ražošanas līdzekļus un paaugstināt valstī piena iepirkuma cenu uz pārstrādes izmaksu samazināšanas rēķina.

Par svarīgāko piena produktu realizācijas tirgu tagad kļuvusi Krievija un Eiropas Savienība. Krievijas tirgus priekšrocības ir: ģeogrāfiski izdevīgs un ietilpīgs tirgus; labi tirdzniecības sakari; labas kontaktēšanās iespējas; Latvijas piena produktu labā slava; zemākas kvalitātes prasības, salīdzinot ar ES tirgu. Bet Krievijas tirgum ir savi trūkumi: pasaules tirgus cenas piena produktiem, kas ir zemākas par ES; neefektīva banku sistēma; stabilu vairumtirgotāju trūkums; iedzīvotāju zemais pirktspējas līmenis; transporta piegāžu risks; birokrātiskie šķēršļi.

Eiropas Savienības tirgus priekšrocības ir: izdevīgs un stabils cenu līmenis; stabila norēķinu sistēmas darbība; droši un stabili vairumtirgotāji; viegli organizējama produkcijas piegāde. ES tirgus trūkumi: ierobežots tirgus un liela konkurence; augstas kvalitātes prasības gatavai produkcijai un piena ražošanas apstākļiem; valodu zināšanu trūkums.

Saīsināti pēc paredzētā pārskata ziņojuma tēzēm