Problēmas, risinājumi

Pavēnis intelektam, atspēriens idejām

Uz pirmajiem trīs darbības gadiem atskatās Latvijas Tehnoloģiskais centrs, kas 1993.gada vasarā tika izveidots Zinātņu akadēmijas Fizikāli enerģētiskā institūta ēkā. Šī institūta laboratorijas vadītājs inženierzinātņu doktors Jānis Stabulnieks uzņēmās centra vadību. Darba uzsākšanai tam ierādīja trīs nelielus kabinetus. Atbilstoši Izglītības ministrijas Augstākās izglītības un zinātnes departamenta izstrādātajai koncepcijai centrs piedāvāja palīdzību firmām, kas vēlētos pievērsties zinātņietilpīgai ražošanai un tehnoloģiskajam biznesam. Pašlaik te strādā 23 darba grupas un nelielas firmas.

Par tehnoloģiskā centra attīstības tendencēm un nākotnes aprisēm stāsta tā direktors Jānis Stabulnieks un Fizikāli enerģētiskā institūta direktors, ZA viceprezidents Juris Ekmanis.

— Kā jūs paši sakāt, šāda centra veidošanu var uzskatīt par zinātnisku eksperimentu. Vai tam ir gaidītie rezultāti?

J.Ekmanis: — Viens no iemesliem, kāpēc Zinātņu akadēmija ar lielu entuziasmu iekļāvās šajā eksperimentā, bija akūtā nepieciešamība rūpēties par zinātnes sasaisti ar ražošanu un sekmēt to attīstību. Tehnoloģijas kļūst arvien dārgākas, studentu apmācība — arvien dārgāka, bet valsts atbalsts zinātnei — aizvien niecīgāks.

J.Stabulnieks: — Tehniskās zinātnes, kas var dot kādu produktu, nekur pasaulē nefinansē no valsts budžeta. No tā var piešķirt līdzekļus, varbūt, etnogrāfiskiem pētījumiem vai tautasdziesmu vākšanai, ko neviens cits nefinansēs. Ekonomiski attīstītajās valstīs rūpniecība dod zinātnei pasūtījumus un maksā par to izpildi. Mūsu rūpnīcas, kā zināms, pašlaik tikai veģetē un nekādus pasūtījumus zinātnei nevar atļauties. Tātad zinātnei pašai jāmeklē sadarbības iespējas.

Šī centra izveides galvenie mērķi bija sekmēt zinātņietilpīgu mazo un vidējo uzņēmumu veidošanos, nodrošināt zinātnes saikni ar saimnieciskajām struktūrām, radīt darba vietas augsti kvalificētiem speciālistiem un zinātniskajiem darbiniekiem un veicināt starptautisku sadarbību augstas kvalitātes produkcijas izstrādē. Ieinteresēto firmu skaita palielināšanās un to darbības virzienu daudzveidība liek domāt, ka šāds centrs Latvijā ir vajadzīgs.

— Stabulnieka kungs uzzīmējis trīsstūri, ko nosaucis par Tehnoloģiskā centra darbības modeli. Viena virsotne rāda, ka centrs nodrošina infrastruktūru, rada ikdienišķo pamatu jebkurai darbībai, otra — ka tas sniedz informāciju, konsultācijas, trešā — nodrošina kredītu, piesaista investīcijas. Vai visas trīs virsotnes ir uzdevumu augstumos?

J.Stabulnieks: — Jā, mēs uzturam telpas, maksājam par siltumu un elektrību. Un aicinām firmas — nāciet, izmantojiet mūsu infrastruktūru, sākumā maksu par to neprasām. Jauniesācēji bauda it kā inkubācijas periodu. Pieaugot firmu skaitam, centrs savu platību palielinājis no sākumā ierādītajiem 60 līdz 1500 kvadrātmetriem. Pagājušajā pavasarī tika izveidots Konsultāciju un informācijas birojs, kas jaunos uzņēmējus konsultē biznesa plānošanas, tirgus izpētes, starptautisko kontaktu dibināšanas un daudzās citās gudrībās. Diemžēl pašreizējā banku kredītpolitika nav mums labvēlīga. Mēs līdzekļus lūdzam no valsts. Taču tie tiks drīz vien atpelnīti. Mūsu firmas maksā nodokļus. Augot apgrozībai, tie kļūst arvien lielāki. Izrādās (mēs paši bijām par to pārsteigti), jau pēc pusotra gada mēs valsts kredītu esam atdevuši. To tikai grūti pamanīt, jo budžetā viss sarakstīts pa rindiņām un mēs saņemam naudu no tās ailītes, kur rakstīts “asignējumi zinātnei”, bet atpakaļ tā aiziet “kopējā katlā”. Te nu ir viens no tiem gadījumiem, kad nepieciešama vērienīgāka domāšana, rēķināšana valsts mērogā. Vajadzētu apzināties, ka ar šiem asignējumiem kopumā nekas netiek zaudēts, toties tiek radītas darba vietas, top jaunas tehnoloģijas, rūpniecībā tiek ieviesti jaunākie zinātnes sasniegumi.

— Kādi ir šo firmu darbības virzieni?

J.Stabulnieks: — Katrā darba grupā un firmā ir savi ideju ģeneratori, pat zinātņu doktori, un to darbības spektrs — ļoti bagāts. Galvenie darbības virzieni patlaban ir elektrotehnika, telekomunikācijas (vietējās sistēmas un importa iekārtu pielāgošana vietējiem apstākļiem), vides aizsardzība (rūpniecisko atkritumu pārstrādes tehnoloģijas), aparāti medicīnai un biotehnoloģijai, poligrāfijas darbi un tehnoloģija, ķīmiskie preparāti veterinārijai.

J.Ekmanis: — Tehnoloģiskā centra attīstība notikusi dabiski, risinājusies kā dabas process, bez jebkādas piespiešanas un īpašas regulēšanas. Vispirms pretendents apsver visus “par” un “pret”, iziet zināmu šaubu procesu. Uzsākt jaunu ražošanu, jaunas tehnoloģijas izstādi — tas ir ilgs un sarežģīts ceļš. Tāpēc viens otrs varbūt jāiedrošina, jāuzmundrina. Kad iesniegums saņemts, savukārt centra speciālisti vēlreiz visu apsver, iekams teikt “jā” vārdu. Centrs aug un veidojas kā pašregulācijas mehānisms, kam no malas neviens neko nediktē.

— Pagājušā gada nogalē Tartu notika pirmā Baltijas valstu tehnoloģisko centru konference. Kā šie centri attīstās kaimiņvalstīs?

J.Stabulnieks: — Attīstības gaita ir visumā līdzīga. Mēs, kā allaž, pa vidu. Igaunija vienā otrā aspektā izvirzījusies mazliet priekšā. Man šķiet, igauņi drošāk dibina kontaktus ārvalstīs, varbūt efektīvāk izmanto trimdas tautiešu zināšanas un atbalstu. Turklāt senajā zinātnes pilsētiņā Tartu izaudzis ļoti labs zinātnes tehnoloģiskais parks. Latvijā varētu atzīmēt šādas trīs parādības, kam ir jau procesa iezīme. Firma “Biosan”, kas specializējas medicīnas un mikrobioloģijas aparātu izgatavošanā, pērn izpelnījās ievērību starptautiskā biotehnikas izstādē Hannoverē un saņēma lielus pasūtījumus no ASV un Vācijas. Lai tos izpildītu, firma noīrēja tukšu cehu apvienībā VEF, kur tagad tiek ražoti šie aparāti. Otru firmu vārdā nesaukšu, tas varbūt nav tik svarīgi. Galvenais, ka tā varētu būt zināma tendence. Proti, ir kāda spēcīga akciju sabiedrība, kuru ļoti interesē kādas mūsu firmas progresīvā tehnoloģija. Un tad nu lielā firma grib mazo iefiltrēt savā struktūrā... Pašlaik jautājumu izdevies noregulēt. Un trešais moments — konkursi, kas tiek rīkoti rūpniecības izstrādājumu kvalitātes un tehnoloģijas uzlabošanai. Vienā šādā konkursā kopīgi piedalās divas mūsu centra firmas. Un sekmīgi sacenšas ar kādu pazīstamu vācu firmu. Vēl nav zināms, kas uzvarēs, tāpēc konkrēti nosaukt nevienu nevaru, bet zīmīgs ir pats fakts, ka mūsu uzņēmēji sekmīgi piedalās šādā konkurences cīņā.

J.Ekmanis: — Attīstības gaita ved uz zinātnes un tehnoloģijas parku veidošanos, jo, pieaugot līdz kādām 50 firmām, tehnoloģijas centrs kļūst nevadāms. Mūsu akadēmiskā pilsētiņa, kur katrā institūtā ir arī labas darbnīcas ar zinātniskai ražošanai nepieciešamām iekārtām, būtu ideāla vide šādam parkam. Tukšā vietā jau nekas nevar augt. Te ir bagātīga augsne, to jāprot izmantot. Tāpēc būtu labi, ja objekti te netiktu privatizēti pa vienam un pašvaldība nodotu šo dabiski izaugušo zinātnes pilsētiņu mūsdienīga zinātnes parka valdījumā.

Uzņemoties tehnoloģiskā centra vadību, Jānis Stabulnieks mazāk laika var veltīt savai zinātnieka darbībai, kas saistīta ar enerģijas racionālu izmantošanu. Toties tagad viņš palīdz jo racionāli izmantot intelektuālo enerģiju, kas varbūt ir vēl svarīgāk.

Tehnoloģiskie centri izveidojušies arī Tehniskajā universitātē, uz bijušā Fizikas institūta bāzes Salaspilī un pie VEF Radiotehnoloģijas centra. 21.martā visu tehnoloģisko centru vadītāji tiekas ar vācu partneriem no Varnemindes. Viņi apspriežas par Latvijas tehnoloģisko centru asociācijas dibināšanu. Nākotnē paredzēts izveidot kopīgu Baltijas asociāciju, kas kļūtu par cienīgu partneri citu Eiropas valstu tehnoloģisko centru asociācijām.

Aina Rozeniece,
“LV” nozares redaktore