14. marta sēde
Stenogramma

Nobeigums. Sākums "LV" nr. 48., 49., 50.

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse.

Sēdes vadītāja. Pilnīgi pietiekami, lai turpinātu sēdi. Deputātu Čerāna, Gannusas, Stroda, Kostandas, Saulīša, Mauliņa, Rubina, Kazāka, Liepas un Zelgalvja jautājumi Latvijas Ministru prezidentam Andrim Šķēlem un ekonomikas ministram Guntaram Krastam par akciju sabiedrību “Latvijas gāze”, “Latvenergo” un “Ventspils nafta” privatizāciju. Kārlis Čerāns, frakcijas “Latvijai” deputāts, — jautājuma motivācijai!

K.Čerāns (TKL). Cienījamā sēdes vadītāja! Godātie kolēģi deputāti! Ministru prezidenta Andra Šķēles ziņojumā par stāvoklī valstī ir teikts, ka Latvijas valsts ir bankrotējusi, tomēr Šķēles kungs un visas valdību veidojošās frakcijas spītīgi izvairās no šajā bankrotā vainīgo cilvēku meklēšanas un saukšanas pie atbildības. Diemžēl šis novērojums pārāk labi sasaucas ar 6.Saeimas laikā valdošās politiskās elites centieniem valsti pārvaldīt ar tām pašām politiskā bandītisma metodēm, kādas bija 5.Saeimas laikā, varbūt tikai piefrizējot tās laika garam atbilstoši. Šobrīd kļūst redzams, ka viena no galvenajām Šķēles kunga vadītās valdības un to atbalstošo Saeimas frakciju politiskā bandītisma izpausmēm ir valsts īpašuma izsaimniekošana sevišķi lielos apmēros, ko valdība dēvē par masveida privatizāciju. Tautas kustībai “Latvijai” nav pieņemams tas, ka tādi valstiski svarīgi uzņēmumi kā “Ventspils nafta”, “Latvenergo” un “Latvijas gāze”, kā arī citi tiek par sviestmaizi vai pat maizi bez sviesta atdoti šī brīža politiskās elites darboņu un to sponsoru rokās. Latvijā šobrīd nav tādas naudas, lai varētu samaksāt par visiem privatizējamiem uzņēmumiem pienācīgu cenu, un godīgie ārvalstu investori šeit savu kapitālu neiegulda tādēļ, ka tie nevar iegūt šeit nepieciešamās tiesiskās garantijas savu ieguldījumu pienācīgai aizsardzībai, kā arī nevar pārvarēt Latvijas visslavenās ierēdniecības izliktās barjeras. Bet pašreizējai valdībai jau nav vajadzīga godīgo ārvalstu investīciju ienākšana. Tā rezultātā uzņēmumi tiek atdoti tiem, kam Latvijā šobrīd kapitāls ir, un katrs var pats priekš sevis izvērtēt to, kādās rokās tas atrodas. Un mani izbrīna dārgo tautisko bāleliņu no “Tēvzemei un Brīvībai” un citu atbalsts šādai privatizācijai, ņemot vērā to, ka šobrīd Latvijā milzīga privatizētā kapitāla daļa — speciālisti min pat 80 procentus, atrodas nelatviešu rokās. Bieži vien Latvijas okupantu rokās. Un kaut arī es nelieku starp šiem diviem pēdējiem jēdzieniem vienlīdzības zīmi, vai tad atdosim viņiem arī visu pārējo — enerģētikas kompleksu, lai kādā brīdī tas būtu mūsu ienaidnieku rokās, vai piegādāt mūsu iestādēm vai mājām elektroenerģiju vai ne un par kādu cenu. Es uzskatu, ka tā saucamā Nacionālā bloka izlikšanās neredzam kapitāla nacionālās struktūras veidošanos Latvijā un no tā izrietošo secinājumu neizdarīšana ir viena no lielākajām šī bloka nodevībām pret latviešu tautu.

Godātie deputāti! Tautas kustība “Latvijai” uzskata, ka visi būtiskie lēmumi par Latvijas valsts energokompleksa objektu privatizāciju — vai tos privatizēt un kā privatizēt — ir pieņemami plašas sabiedriskas diskusijas rezultātā, nevis šaurās elitārās ekonomiskajās un politiskajās aprindās. Tādēļ mūsos ir izsaukusi neizpratni un nosodošu vērtējumu līdzšinējie slēgtās aprindās pieņemtie lēmumi par “Latvijas gāzes”, “Latvenergo” un “Ventspils naftas” nodošanu privatizācijai un mēs lūdzam Ministru kabinetu paskaidrot pilnīgi konkrēti, vai un kā bija pamatoti šie Ministru kabineta lēmumi par valsts akciju sabiedrības “Latvijas gāze”, valsts akciju sabiedrības “Latvenergo” un valsts akciju sabiedrības “Ventspils nafta” nodošanu privatizācijai, ja pat valdībā vēl joprojām tikai turpinās diskusijas par valsts lomu stratēģisko enerģētikas objektu kontrolē. Es citēju Krasta kunga atbildi šeit. Var jau būt, ka valdības ekonomisko krusttēvu spiediens attiecībā uz šo privatizāciju bija tik liels, ka šos lēmumus varēja pieņemt voluntāri, bez dziļākas un detalizētākas lietas būtības analīzes. Tā kā frakcija “Latvijai” tomēr uzskata, ka uzņēmumi “Latvijas gāze”, “Latvenergo” un “Ventspils nafta” ir Latvijas valsts, nevis tikai valdības īpašums, tad mēs gribam zināt, kādā veidā un ar kādu mehānismu palīdzību valdība garantēs to, ka visu ar šo uzņēmumu privatizāciju saistīto lēmumu pieņemšanā tiks ņemts vērā plašas sabiedrības viedoklis un tās intereses. Un sabiedrībai šīs intereses un šis viedoklis brīžiem ir klajā pretrunā ar valdības ieņemto pozīciju. Palasiet presi, kas tiek rakstīts mūsu avīzēs! Respektēsim taču savas tautas tiesības netikt iedzītai vēl tālāk nabadzībā un ekonomiskajā nebrīvē, un respektēsim arī sabiedrībā izteiktos viedokļus!

Godātie deputāti! Vēl viens no aktuālākajiem liela mēroga jautājumiem attiecībā uz Latvijas energosistēmas un enerģētikas infrastruktūras nākotni ir jautājums par Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas kredīta ņemšanu Daugavas HES kaskādes rekonstrukcijai. Ņemot vērā daudzos signālus pa dažādiem kanāliem par to, ka šis kredīta ņemšanas līgums tā pašreizējā formā nav lietderīgs nedz uzņēmumam “Latvenergo”, nedz arī Latvijas valstij, frakcija “Latvijai” nolēma noturēt atklātu frakcijas sēdi, uzaicinot kompetentus speciālistus, kas varētu dot detalizētu izskaidrojumu pēc būtības pastāvošajām problēmām. Un jūs jau varat iedomāties, kas notika tālāk. Es aicinu visus — gan deputātus, gan ministrus, gan arī tos, kas mūs dzird pa radio, — pārdomāt, vai tas ir normāli un pareizi, ka šiem speciālistiem tika aizliegts ierasties uz frakcijas “Latvijai” sēdi un sniegt deputātiem jebkādu informāciju. Tādēļ mēs gribam no jums, Šķēles kungs, no jums, Krasta kungs, dzirdēt precīzu un detalizētu atbildi — kas un kādēļ aizliedza valsts akciju sabiedrības “Latvenergo” valdes locekļiem piedalīties Saeimas frakcijas “Latvijai” atklātajā sēdē par Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas kredīta Daugavas hidroelektrostaciju kaskādes rekonstrukcijai ņemšanas lietderīgumu? Un vai valdība uzskata, ka tikai tai vienīgajai ir tiesības uz patieso informāciju par šī 76,2 miljonu ASV dolāru kredīta ņemšanas apstākļiem un nosacījumiem? Tautas kustība “Latvijai” šādu informācijas uzurpēšanu valdības aprindās uzskata par noziedzīgu, jo šādā veidā valdošā kliķe līdzās tam, ka tā savā iekšienē atļaujas pieņemt lēmumus, kuru pozitīva ietekme uz valsts nākotni ir vairāk nekā apšaubāma, efektīvi cenšas novērst arī jebkuru kontroles iespēju pēc būtības. Es nezinu, cik ilgi vēl tautai pietiks pacietības paciest šo valdošo politbandītu mafiju un kurā brīdī var pienākt lūzuma punkts. Es arī aicinu visus cilvēkus būt modriem un uzmanīgiem! Nedrīkst atļaut valdībai spert neatgriezeniskus soļus, kas iedzītu mūsu bērnus un mazbērnus parādu jūgā, kā arī radītu draudus Latvijas valsts drošībai. Vēl tikai vajag pieņemt atbilstošu “valstiski svarīgas informācijas” aizsardzības likumu, ar kura iniciatīvu ir nācis Valsts prezidents Ulmanis un kurš paredz valdībai un ierēdņiem brīvas rokas informācijas pasludināšanai par dienesta noslēpumu, un valsts varas un tautas separācija jeb atsvešināšanās būs pabeigta pilnībā. Tautas kustība “Latvijai” ir pret šādu notikumu attīstības scenāriju.

Godātie deputāti! Savu attieksmi pret Saeimas deputātu tiesībām uz informāciju pēc būtības par valstī notiekošiem procesiem parādījusi arī iepriekšējā Ministru prezidenta un ekonomikas ministra atbilde uz frakcijas “Latvijai” jautājumiem, kuru gan bija parakstījis ekonomikas ministra vietā Krištopana kungs. Un tādēļ mēs gribam pajautāt skaidri un gaiši, un gribam arī saņemt precīzu atbildi — vai jūs uzskatāt, ka ar savu 5.marta vēstuli ar attiecīgu numuru jūs esat pienācīgi atbildējuši uz frakcijas “Latvijai” deputātu 29.februārī uzdoto jautājumu par pētījumiem un aprēķiniem, kas liecina, ka “Latvenergo” spēs atmaksāt no Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas aizņemto kredītu? Un mēs jautājam, vai valdība savu lēmumu par valsts garantijām šim kredītam arī pieņem uz šādu “aprēķinu” bāzes, kuros parādās tikai atsevišķi voluntāri skaitļi par to, kāda it kā varētu būt ekonomija no kaskādes rekonstrukcijas īstenošanas pa gadiem dažādās pozīcijās, bet neparādās pilnīgi nekāda informācija par to, kāpēc šī ekonomija šajās pozīcijās būs tieši šāda. Visbeidzot, “Latvenergo” un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas kredītlīguma sakarā mums ir jautājums, kāda ir motivācija tam, ka ievērojama naudas summa šī projekta realizācijai ir paredzēta izmaksāšanai ārzemju konsultantiem un vai valdība šādu līdzekļu tēriņu uzskata par efektīvu un lietderīgu.

Un visā šajā sakarā vēl varu nobeigumā tikai piezīmēt Saeimas kancelejas brīnumaino darba prasmi, ka tā iemanās nozaudēt ar kurjeru piegādātu un deputātiem adresētu konfidenciālu materiālu, tas ir, līgumprojekta “Latvenergo” un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas līguma projekta tekstu. Šie deputāti, kam materiāls kancelejas vainas dēļ nav piegādāts, ir opozīcijas frakcija “Latvijai”, un katrs var mēģināt priekš sevis izdarīt attiecīgos secinājumus. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Vajag precizēt, kurā dienā kāds materiāls kancelejā ir iesniegts, jo, ja izvirza apsūdzību, ka kanceleja ir pazaudējusi konfidenciālus materiālus, tad tas ir ļoti nopietns apvainojums. Tā vienkārši paziņot, ka kaut kad tika iesniegts un kaut kas ir pazaudējis... Prezidijs to nevar pieņemt.

K.Čerāns. Jā. Tas tiks precizēts.

Sēdes vadītāja. Nododam jautājumu Latvijas Republikas Ministru prezidentam Andrim Šķēlem un ekonomikas ministram Guntaram Krastam.

Deputātu Bunkša, Lagzdiņa, Ābiķa, Rugātes, Pēterkopa, Rubuļa un Golubova jautājums Latvijas Republikas finansu ministram Aivaram Kreitusam par dotācijām pašvaldībām. Nododam jautājumu finansu ministram Aivaram Kreitusam.

Deputātu Mauliņa, Kostandas, Čerāna, Saulīša, Stroda, Kazāka, Gannusas, Liepas, Zelgalvja un Rudzīša jautājumi Latvijas Republikas bankas prezidentam Einaram Repšem un Latvijas Republikas finansu ministram Aivaram Kreitusam par Latvijas Investīciju banku. Kārlis Čerāns, frakcijas “Latvijai” deputāts , — jautājuma motivācijai!

K.Čerāns (TKL). Cienījamo Prezidij! Godātie deputāti! Latvijas valdība izveidoja Latvijas Investīciju banku 1992.gadā ar mērķi speciāli radīt banku, kas ekonomisko reformu sākuma posmā un pārejas periodā sniegtu atbalstu mazo un vidējo privātuzņēmumu veidotājiem vidēju un ilgtermiņa kredītu veidā ar zemu procenta likmi. Latvijas Investīciju bankas pamatkapitālu veido bankas statūtos paredzētais pamatkapitāls 20 miljonu vācu marku apmērā, kas uz šodienu apmaksāts tikai 15,4 miljonu vācu marku apmērā. Tas ir 5,58 miljoni latu. Un pamatdaļu no šī kapitāla veido bankas ēkas vērtība — gandrīz 9 miljoni vācu marku, kas sākotnēji tika ieguldīti bankā kā Latvijas valstij piederošais pamatkapitāls. Pašlaik bankā tikai 35 procenti pieder Latvijas valstij. Tas nozīmē, ka jau tagad Latvijas Investīciju bankas vadība Latvijas valstij un līdz ar to arī visiem Latvijas pilsoņiem piederošo daļu ir samazinājusi par 65 procentiem bez tās īpašnieku — Latvijas pilsoņu piekrišanas.

Tajā pašā laikā šīs bankas ieguldījums Latvijas ekonomikas attīstībā praktiski nav redzams. Šīs bankas kredītportfelis uz 1996.gada sākumu sastāda tikai 1,72 miljonus latu jeb trīs gadu laikā ir reāli izmaksāti kredīti tikai apmēram 16 projektiem, un bankai ar statūtkapitālu vairāk nekā 5 miljoni latu šāda darbība ir vienkārša nožēlojama. Nekas cits neatliek kā secināt, ka bankas darbība un pārbaude ir bijusi nemākulīga. Un jāņem vērā vēl ir tas, ka šai bankai ir pieejami kredītresursi, bet tie netiek likti lietā. Ņemot vērā, ka saskaņā ar likumu par Latvijas Investīciju banku šai bankai nav atļauta cita komercdarbība kā tikai ilgtermiņa kredīti, tai vajadzētu visu savu uzmanību veltīt sekmīgas kredītpolitikas veidošanai un vadības problēmu risināšanai. Tajā pašā laikā nesekmīgo un nemākulīgo kredītpolitiku banka kompensē ar galveno reālo ienākumu avotu — valsts piešķirtās ēkas izīrēšanu dažādām firmām. Un tā, piemēram, 1994.gadā galvenais bankas ienākumu avots bija procentu ienākumi no izdotajiem kredītiem — 510 tūkstoši vācu marku un īres ienākumi praktiski tikpat daudz — 470 tūkstoši vācu marku. Līdz ar to saprātīgs būtu priekšlikums pārdēvēt Latvijas Investīciju banku par SIA Latvijas Investīciju nams, bet, nu, es neizvirzīšu tomēr to šajā brīdī. Un pie tam šie ienākumi nenozīmē peļņu, bet īstenībā 1994.gadu šī banka ir beigusi ar lieliem zaudējumiem. Un analoģiska situācija ir sagaidāma arī 1995.gada rezultātu apkopojumā. Ja šī banka nebūtu veikusi komercdarbību kā savas ēkas iznomātāja, tad formāli varētu teikt, ka šī banka ir uz bankrotēšanas sliekšņa. Un visbēdīgākais ir tas, ka banka tā arī nav pildījusi savos statūtos un likumā par Investīciju banku formulēto Latvijas ekonomikas attīstības veicinātājas lomu un Latvijas Republikai smagajā ekonomiskajā situācijā no valsts budžeta atrautie finansu līdzekļi tiek nelietderīgi izsaimniekoti.

Un šeit ir jāņem vērā, ka Latvijas Investīciju banka pašlaik nav pilnīgi privāta komercbanka un šai bankā valsts daļa vēl joprojām ir vislielākā, salīdzinot ar citām valstij vēl pašlaik piederošajām vai tās pārvaldījumā esošajām bankām. Līdz ar to ir attaisnojama sabiedrības interese par procesiem, kas šajā bankā notiek. Latvijas Investīciju bankas neveiksmīgā finansiālā kredītdarbība diemžēl nav saņēmusi novērtējumu no tās pārvaldītājiem Latvijas Republikas Finansu ministrijas personā un uzraudzītājiem Latvijas Bankas personā. Tātad šī jautājuma mērķis ir sakārtot valsts interešu aizstāvību Latvijas Investīciju bankā, cerot, ka šī banka atstās svētīgus augļus valsts ekonomikas uzplaukumā. Un ir jāņem vērā, ka, ja tuvākajā laikā bankas darbība netiks sakārtota, tad Latvijas valsts var zaudēt visu vēl uz to esošo ietekmi. Un mūsu jautājumi ir šādi. Mēs jautājam Repšes kungam un Kreitusa kungam:

Ko Latvijas Investīciju banka ir darījusi pēdējo trīs gadu laikā tai pamatkapitāla veidā Latvijas valsts uzticētās naudas efektīvā pārvaldīšanā saskaņā ar likuma “Par Latvijas Investīciju banku” pirmās nodaļas 3.pantā izvirzīto šīs bankas darbības pamatmērķi — veicināt Latvijas Republikas ekonomisko attīstību? Mēs lūdzam paskaidrot, kā, kādā veidā ir plānots palielināt Latvijas Investīciju bankas statūtu 2.1. punktā paredzēto pamatkapitālu līdz 20 miljoniem vācu marku 1996.gadā.

Mēs lūdzam sniegt atbildi par Latvijas Republikas Finansu ministrijas veiktajām un plānotajām darbībām valsts kapitāla daļas pārvaldīšanā Latvijas Investīciju bankas padomē un Latvijas Investīciju bankas darba reorganizācijā, ņemot vērā šīs bankas sliktos finansiālās darbības rādītājus pēdējo trīs gadu laikā. Un mēs lūdzam sniegt atbildi par Latvijas Bankas darbību Latvijas Investīciju bankas finansiālās darbības uzraudzībā. Vai Latvijas Banka ir atdalīti izvērtējusi Latvijas Investīciju bankas kā kredītiestādes darbību un Latvijas Investīciju bankas kā savas ēkas izīrētājas darbību un kādi ir šī izvērtējuma rezultāti? Mēs būsim pateicīgi par atbildi. Paldies!

Sēdes vadītāja. Nododam jautājumu Latvijas Bankas prezidentam Einaram Repšem un Latvijas Republikas finansu ministram Aivaram Kreitusam.

Deputātu Kostandas, Mauliņa, Saulīša, Stroda, Gannusas, Kazāka, Rubina, Liepas, Grīnberga un Zelgalvja jautājumi Latvijas Republikas Ministru prezidentam Andrim Šķēlem par uzņēmumu padomēm. Odisejs Kostanda, frakcijas “Latvijai” deputāts, — jautājuma motivācijai!

O.Kostanda (TKL). Cienījamā priekšsēdētāja! Godājamie kolēģi! Mēs lūdzam atbildēt Šķēles kungu uz šādiem jautājumiem:

1. Kādu uzņēmumu vadīšanai tika un arī faktiski tiek veidotas un pārveidotas īpašās padomes? Kāds tam ir pamatojums?

2. Kāds tiesiskais pamats ir šādu uzņēmumu padomju veidošanai un darbībai?

3. Pēc kādiem kritērijiem tika izvirzīti un tiek izvirzīti vai apstiprināti šo padomju locekļi? Kādas ir šo padomju locekļu funkcijas, pilnvaras un atbildība?

4. Kāds ir šo padomju locekļu atalgojums?

Kad dzirdam un redzam visu šo kņadu, kas notiek ap šo jauno poļitruku padomju veidošanu, un to, kā dažādi cilvēki cenšas panākt, lai noteikti tajās iekļūtu, tad Tautas kustībai Latvijai neatliek nekas cits, kā secināt, cik ļoti aktuāls joprojām Latvijā ir lozungs “Visu varu padomēm!”. Mēs redzam, ka šodien sešas valdību veidojošās frakcijas vienojušās, gandrīz vienojušās par personālijām, kuras katru partiju pārstāvēs septiņu lielo valsts uzņēmumu un divu banku jaunajās padomēs. Tur ir gan “Latvijas gāze”, gan “Latvijas balzams”, “Latvijas kuģniecība”, “Ventspils nafta” un citi skaisti, gardi kumosiņi. Tie ir Latvijas tautsaimniecībai un budžetam nozīmīgi uzņēmumi. Līdz šim šajās padomēs toni noteica “Latvijas ceļa”, vienas partijas cilvēki, kā arī daži ar viņiem līdzdarbojušies LNNK, “Tēvzemei un Brīvībai” un Latvijas Zemnieku savienības biedri. Tagad mēs redzam, ka apspriestais personāliju saraksts, kas pašlaik figurē un ir arī publicēts masu informācijas līdzekļos, liecina, ka uzņēmumu padomēs acīmredzot pamatā būs pa diviem “Latvijas ceļa”, “Saimnieka” un “Tēvzemei un Brīvībai” pārstāvim, kā arī pa vienam citu partiju pārstāvim. Bet nu tomēr nav skaidrs, kas tā tāda par interesantu proporcionalitāti, pēc kādiem principiem tā ir izveidota un galu galā kāds tam ir tiesiskais pamats. Ir Saeimas likums, kas to nosaka tieši tādā veidā attiecībā uz tām partijām, kas veido valdību, citas tur vispār, protams, netiek pieminētas, vai kaut kā savādāki? Ministru kabineta īpašs lēmums par to, varbūt nolikumi par šo padomju izveidošanas kārtību un darbību šajos uzņēmumos? Mēs gribētu redzēt, dzirdēt šīs atbildes un tādā gadījumā redzēt šos dokumentus. Būtu interesanti dzirdēt arī, kāpēc valdošo partiju pārstāvji neinteresējas par citiem valsts uzņēmumiem. Kāpēc tieši par šiem? Jo ir taču uzņēmumi, kuriem tiešām šodien nepieciešama palīdzība un kuri atrodas bankrota priekšvakarā vai faktiski ir jau bankrotējuši. Piemēram, VEF ir ļoti sarežģītā situācijā. Kāpēc neviens necenšas glābt tieši brūkošos valsts uzņēmumus, kurus vajag privatizēt, piesaistīt tajos ārvalstu investīcijas, modernizēt šos uzņēmumus. Ir taču daudz tādu, kas stāv un var nosaukt daudz piemēru — “Limbažu filcs”, Līvānu bioķīmiskā rūpnīca un tā tālāk, un tā tālāk. Ir acīm redzams, ka valdošās partijas interesē tikai tie uzņēmumi, kuri dod peļņu un ienākumus valsts budžetam. Interesanti, kāpēc? Laikam jau skaidrs, ka atkal jau kuro reizi noteicošā ir vēlēšanās kaut ko iegūt savās kabatās, darbojoties it kā par padomdevējiem šajās rūpnīcās. Es nezinu, to diez vai var nosaukt savādāk, ka iezīmējas tāds interesants kurss mūsu saimnieciskajā dzīvē, kurā diletantisms raksturīgs kā galvenā saimniecības pārvaldes forma. Jo man personīgi ir grūti saprast, ko darīs uzņēmumu padomēs Saeimas deputāti, kuri agrāk nav strādājuši šajās nozarēs, piemēram, ko “Ventspils naftā” pēkšņi meklē manis cienītais deputāts, pazīstamais kareivīgais zemnieku dumpja organizators Oskars Grīgs vai — vēl jo vairāk — ko tur darīs students Māris Vītols. Vai tas palīdzēs uzrakstīt viņam kādu kursa darbu universitātē? Protams, tādi centieni, vēlēšanās ir apsveicami no jaunā censoņa puses, bet diez vai tas ir lietderīgi valsts saimniecībai.

Es vēl zināmā mērā varu saprast, kāpēc tik pievilcīga šķiet Latvijas kuģniecība pazīstamajam Latvijas burātājam Mārim Gailim, bet nav īsti skaidrs, vai par burātāju negatavojas kļūt arī makšķernieks, sevišķi Skandināvijā pazīstamais Aleksandrs Kiršteins. Protams, jebkurš alkoholisko dzērienu cienītājs jūtas ļoti zinošs par “Latvijas balzama” ražošanas problēmām. Tāpēc man personīgi nav šaubu, ka ar panākumiem šī uzņēmuma padomē darbosies, piemēram, Pēteris Tabūns vai Vidiņa kungs no “Tēvzemei un Brīvībai”. Protams, ir interesanti arī redzēt, ka veidojas vesela jauna baņķieru plejāde, piemēram, Inkēns, Rozentāls, Kauls, Dobelis, Požarnovs un daudzi, daudzi citi. Var būt, ka tas ir labi.

Gandrīz jāsaka tomēr pie visa šī, ka varbūt par laimi padomēs palikuši arī daži “vecie vilki”, kas tur darbojušies arī iepriekš, kas arī saka dažu kritisku vārdu par to, ka tagad tur pienāks jaunpienācēji, ko tad tie sapratīs, jo “vecie vilki” taču labāk visas lietas zina. Un tad mēs redzam, ka ir palikuši “vecie vilki” Uldis Osis, Vilis Krištopans, Kehris no “Latvijas ceļa”, Roberts Zīle no “Tēvzemei un Brīvībai”. Tas acīmredzot tātad stiprinās, veidos kodolu jaunajās šajās padomēs. (Starpsauciens no zāles: “Apmācīs jaunos!”)

Nav saprotams, kāda jēga ir šādām uzņēmumu padomēm, kurās tikpat kā nav profesionāļu. Ko tajās darīs šie daudzie politiķi? Kā viņi vadīs uzņēmumus? Kādus biznesa plānus izstrādās? Ir pārsteidzoši, ka darbam uzņēmumu pārvaldē netiek izvirzīti nekādi profesionalizācijas kritēriji. Drīzāk būtu loģiski, ka tiesības darboties kāda uzņēmuma padomē, ja valsts uzskata, ka tas tiešām ir lietderīgi saimniecības vadīšanai, varētu piešķirt pēc kaut kāda attiecīga mācību kursa pabeigšanas un atestācijas. Jeb vai tiešām pie mums, Latvijā, prasībām pret uzņēmuma valsts pilnvarnieku vai padomes locekli ir jābūt zemākām nekā, piemēram, kaut vai pret notāru vai zemes mērnieku? No tiem mēs zināšanas prasām, bet, lai vadītu lielus, plaukstošus uzņēmumus, tur mums zināšanu nevajag. Pietiek ar partijas piederību.

Apšaubāma, tiešām apšaubāma ir jauno padomju locekļu darbošanās lietderība. Nav šaubu, ka politiķiem tiešām vajadzēs vismaz pusgadu, lai kaut cik izprastu tehnoloģiskos procesus un to saistību ar finansēm, saprastu uzņēmumu darbības principus. Un jāatgādina arī tas, ka vairākiem uzņēmumiem, starp citu, jau nesen padomes mainīja. Tātad paiet zināms brīdis, pārgrupējas politiskie spēki, un atkal mainām padomes. Un tā ik pa laikam.

Piemēram, “Ventspils naftā” jau tika nomainīta apdome, Latvijas kuģniecībā, “Latvenergo”, var sākt vēlreiz to darīt. Paradoksāli, bet, ķeroties pie aizvien jaunu un jaunu padomju veidošanas, nez kāpēc līdz šim neizvērtē iepriekšējo uzņēmumu padomju darbību. Nu, vai to pārstāvji sniegs kaut vai Saeimā atskaiti par padarīto vai nepadarīto, par sasniegumiem un zaudējumiem, par to, kāda jēga ir bijusi viņu darbībai šajās padomēs, kas to uzklausīs, kas to izvērtēs, analizēs? Kur ir šo padomju ieteikumi, kā labāk organizēt uzņēmumu darbu? Neviens tādus nav redzējis, jo tādu vienkārši nav. Jā, apetīte rodas ēdot. Kārtējo reizi mēs varam pārliecināties, ka Latvijas valdošās koalīcijas politiķus acīmredzot interesē tikai ekonomiskās varas sniegtie labumi, proti, nauda. Jo politiķiem, kuriem izdosies iekļūt šajās padomēs kā tādās gandrīz vai barotavās, cik zināms, dos arī papildu atalgojumu. Tā lielums gan tiek turēts noslēpumā, tāpēc mēs uzdodam konkrētu jautājumu, lai tas tiek darīts visiem zināms. Bet tiek runāts, ka vidēji tas ir apmēram 200 — 500 latu mēnesī. Ir bieži dzirdēts arī par kaut ko vēl citu — ka padomju locekļi saņem arī aploksnītes, kurās, kā teikts, ka, nu, ir tā, ne mazāk kā 1000 latu. Tātad redzēsim.

Tādējādi redzams, ka deputāti, tādā veidā darbojoties šādās padomēs, pilnīgi droši nodrošinās sev ikmēneša sociālo pabalstu. Jo, nedod, Dievs, citādi viņi nespēkā saļims un nespēs nospiest šeit balsojuma pogu sēžu zālē! Bet tā dēvētie mazie cilvēki — reņģu ēdāji vai zīgeristieši un tā tālāk, kā nu tiek lamāti visi tie, kas balsojuši par Tautas kustību Latvijai, tie, protams, lai iztiek, kā māk. Gribu atgādināt, ka pēc tiesu medicīnas ekspertīzes ziņām 1995.gadā ir izdarītas 949 pašnāvības, tās izdarījuši trūkumā nonākuši cilvēki, un nosaluši 190 cilvēki. Precīzu ziņu par šogad nosalušajiem cilvēkiem vēl nav. Bet domājams, ka šā gada aukstajā ziemā diez vai to būs mazāk nekā pērn.

Protams, bez tīri personīgiem centieniem papildināt savu kabatu saturu politiķu vēlmēm iekļūt uzņēmumu padomēs acīmredzot ir arī vēl citi iemesli. Ir aizdomas par sekojošo. Labi zinām, ka vēlēšanās daudzas partijas iztērēja simtiem tūkstošu latu. Tagad pienācis laiks pildīt saistības pret saviem sponsoriem, nodarbojoties ar to, ko sauc par lobismu dažādu komercstruktūru interesēs. Būtībā tā ir korupcija partiju līmenī. Mēs, frakcija “Latvijai”, uzdodot šos jautājumus, gaidot konkrētas atbildes, domāju, varam skaidri un atklāti pateikt savu pozīciju. Mēs esam par godīgu profesionālismu, un mēs kategoriski noraidām šādu politizētu uzņēmumu padomju veidošanu. Mēs iestājamies par kompetentu profesionālu speciālistu iecelšanu uzņēmumu vadībā, kuri sagatavoti un atestēti darbam attiecīgajās tautsaimniecības nozarēs, un uzskatām, ka tur nav ko meklēt dažādiem politiskiem padomdevējiem — poļitrukiem. Pat, ja tie nāk no valdošajām partijām. Lai jau nu tomēr šie kungi darbojas politikā vai strādā šeit, Saeimā.

Mēs frakcijas sēdē arī pieņēmām lēmumu un skaidri pasakām — ja kādam Tautas kustības Latvijai pārstāvim arī tiks izteikts oficiāls piedāvājums par darbošanos kādu uzņēmumu padomē, mūsu atbilde būs viennozīmīgs “nē”. Tā ka šie mūsu jautājumi un šī mūsu nostāja nav tāpēc, lai panāktu kādu kustības “Latvijai” pārstāvja vietu tur. Mēs vispār kategoriski principā noraidām šādu poļitruku padomju lomu un nozīmīgumu valsts saimnieciskās dzīves vadīšanā. Mūs neviens neuzpirks. Mēs pildīsim vēlētājiem dotos solījumus, aizstāvot godīgumu arī valsts ekonomikā, lai palīdzētu tiem cilvēkiem, kam klājas visgrūtāk. Un nesen Tautas kustības Latvijai priekšsēdētājs Zīgerists aicināja Vācijas iedzīvotājus palīdzēt tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuriem šodien klājas visgrūtāk, kuri cieš trūkumu un pat badu. Šīs bezjēdzīgās politpadomju sistēmas vietā mēs piedāvājam cilvēkiem konkrētu darbu viņu labā.

Sēdes vadītāja. Nododam jautājumus Latvijas Republikas Ministru prezidentam Andrim Šķēlem.

Deputātu Urbanoviča, Jurkāna, Kuprijanovas, Amerika, Tuča, Bartaševiča, Staša, Dozorceva, Rubuļa un Lujāna pieprasījums par Apdrošināto interešu aizsardzības fondu Latvijas Republikas finansu ministram Aivaram Kreitusam. Norādes par steidzamību nav, nododam Pieprasījumu komisijai.

Ņoti patīkami, ka mēs vēl darba dienas beigās saglabājam humora izjūtu, bet pārejam pie nākamā ļoti nopietnā jautājuma. Darba kārtības 21. jautājums — “Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu”. Likumprojekta otrais lasījums.

Antons Seiksts — Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vārdā, “Latvijas ceļa” frakcijas deputāts.

A.Seiksts (LC). Godātā priekšsēdētāja! Godātie kolēģi deputāti! Atļausiet, pirms mēs pārejam pie pantiem, pie projekta izskatīšanas pa pantiem, dažus ievadvārdus komentāram. Pēc diezgan vētrainām debatēm pirmajā lasījumā mēs saņēmām varbūt ne tik daudz, bet, manuprāt, ļoti konstruktīvus priekšlikumus no Tautas kustības Latvijai, no Juridiskās komisijas. Lai gan tie nebija izteikti pantu formā un nebija adresēti konkrētiem pantiem, mēs tomēr tos analizējām un maksimāli, man šķiet, esam ietvēruši iekšā. Tāpat visi deputātu Gulobova, Bekasova un Deņisova priekšlikumi ir izskatīti. Darba grupā atkal tika iekļauti Politiski represēto apvienības, Nacionālo partizānu apvienības, Karavīru biedrības un Totalitāro režīmu noziegumu izvērtēšanas komisijas pārstāvji, un visu laiku klāt, protams, darbojās arī Juridiskā biroja cilvēki. Tādējādi, manuprāt, ir atrisinātas vai, komisijasprāt, ir atrisinātas četras galvenās problēmas, par ko likumprojektu kritizēja pirmajā lasījumā. Proti, ir būtiski saīsināts laika periods, līdz ar to arī maksimāli samazinot varbūtējo pretendentu skaitu no daudziem desmitiem tūkstošu uz šauru cilvēku loku, kas patiešām ir tiesīgi pretendēt uz šo statusu. Otrkārt, ir pasvītrota individuālā pieeja. Treškārt, paredzēta pārsūdzāmība tiesā. Ceturtkārt, ir skaidrs mehānisms, kādā veidā pretendenti var saņemt šo statusu. Un, visbeidzot, piektkārt, ir konkretizēts jautājums par PSKP biedru vai VŅKJS biedru varbūtējo pretendēšanu uz Nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu.

To, ka visas uzskaitītās organizācijas — Politiski represēto apvienība, Nacionālo partizānu apvienība, Nacionālo karavīru biedrības, ieskaitot arī “Memoriālu”, kas varbūt citā politiskā virzībā strādā, ka viņu līdzdalība klāt bijusi, apliecina arī viņu telegramma, par ko, es domāju, kolēģi ir informēti.

Pirms mēs sākam runāt, es gribu tikai lūgt kolēģus piedot, ka mums nebija citas izejas — lai apmierinātu šos priekšlikumus, nācās daļēji mainīt pantu numerāciju, un bieži vien jūsu priekšlikums būs meklējams citā vietā, nevis tur, kur tas bija adresēts pirmajam lasījumam. Atļausit pāriet pie dokumenta nr.475. Klāt jums ir likumprojekts pārskatāmības labad tekstuālā izpildījumā, bet mēs strādāsim ar tabulu. Proti, projekts otrajam lasījumam.

Sākumā par nosaukumu‚ likums “Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu”. Frakcija “Latvijai” ieteica mainīt nosaukumu un definēt to kā likumu “Par nacionālo partizānu statusu”. Komisija to nav pieņēmusi nevis tādēļ, ka tas būtu absolūti nepieņemams, bet ir viena lieta. Nacionālā partizāna statuss ir daudz šaurāks nekā likumprojekta priekšmets. Proti, mēs esam ietvēruši, varbūt skaitliski nelielo, bet ļoti tādu īpašu kategoriju, cilvēkus, kuri jau sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados par tā saucamo pretpadomju darbību ir saņēmuši notiesājošu spriedumu. Šī kategorija nevar tikt ietilpināta nacionālā partizāna statusā, un līdz ar to mēs paliekam pie iepriekšējā nosaukuma. Es lūdzu atbalstīt komisijas nostāju.

Sēdes vadītāja. Kārlis Čerāns, frakcijas “Latvijai” deputāts!

K.Čerāns (TKL). Godātie deputāti! Šis ir ļoti būtisks jautājums. Un ne tik ļoti par nosaukuma izolētību, kā par to, cik lielam pilsoņu lokam mēs esam gatavi piešķirt tās pašas privilēģijas, kuras šodien bauda politiski represētās personas. Kā jau Seiksta kungs pareizi atzīmēja, Tautas kustības Latvijai piedāvātajā variantā šis personu loks ir daudz šaurāks. Mēs uzskatām, ka tas ir pamatoti. Jo tās ir konkrētas privilēģijas ar konkrētiem nepieciešamajiem izdevumiem no valsts budžeta. Un ierobežota budžeta apstākļos jo lielāku mēs veidojam šo personu loku, kam šīs privilēģijas tiek piešķirtas, jo mazākas būs šīs pašas privilēģijas tām personām, uz kurām tās tiks attiecinātas. Tātad, ja mēs ļoti plaša personu loka privilēģijas pielīdzināsim politiski represēto personu privilēģijām, šīs priekšrocības jeb privilēģijas politiski represētajām personām var tikt būtiski samazinātas. Un arī pats politiski represētās personas statuss var tikt būtiski degradēts.

Kustība “Latvijai” uzskata, ka šāda plaša personu loka pielīdzināšana tiesībās politiski represētajām personām un līdz ar to arī šī politiski represētās personas statusa degradācija nav pieļaujama. Tādēļ mēs iebilstam pret plašā un juridiski neprecīzi formulētā termina “nacionālās pretošanās kustības dalībnieks” lietošanu šajā likumā.

Es gribu šeit iebilst arī pret Seiksta kunga tikko izteikto apgalvojumu, ka šajā otrajam lasījumam sagatavotajā redakcijā šis jēdziens ir sašaurināts un precīzi definēts. Es citēšu. Kā mēs, piemēram, varam definēt, kura persona ir “publiski vērsusies pret okupācijas režīmu, tā iedibināto kārtību un ideoloģiju”, un līdz ar to izšķirt, vai piešķirt viņai visas konkrētās materiālās atlaides vai ne. Tajā pašā laikā kustība “Latvijai” ir skaidri par to, ka gandarījumu ne tikai morālā, bet arī konkrētā materiālā veidā ir pelnījuši tie, kā tas šajā likumā ir paredzēts, kas pret okupācijas varu ir cīnījušies ar ieročiem rokās, jeb nacionālie partizāni. Mēs uzskatām, ka tieši tā ir šā likumprojekta būtība un nevajag šo jēdzienu degradēt, to paplašinot. Tādēļ arī frakcija “Latvijai” ierosina šā likumprojekta nosaukumu izteikt tā: likums “Par nacionālā partizāna statusu”. Mēs esam iesnieguši arī dažādus priekšlikumus par šā likumprojekta pantu redakcijas precizēšanu. Es lūdzu deputātus nedegradēt šo politiski represētās personas statusu un balsot par šo frakcijas “Latvijai” priekšlikumu izteikt likumprojekta nosaukumu “Par nacionālā partizāna statusu”.

Gribu vēl piebilst attiecībā uz Seiksta kunga komentāru, ka “nacionālie partizāni” neaptver tās personas, kas ir saņēmušas notiesājošu spriedumu un pēc tam jau reabilitētas. Šīs personas jau ir pieskaitāmas pie politiski represētajiem. Tāpēc viņām šīs priekšrocības vēlreiz piešķirt nav vajadzīgs. Paldies! Aicinu atbalstīt kustības “Latvijai” priekšlikumu.

Sēdes vadītāja. Debatēs vairāk pieteikušos nav. Debates beidzam. Mauliņa kungs, iet runa par nosaukumu, nevis par pantiem. Tas ir otrais lasījums, kur izskata likumu nevis pēc būtības, bet pa pantiem. Un pašlaik tas ir par nosaukumu. Līdz ar to debatēs vairāk pieteikušos nav. Vārds komisijas pārstāvim!

A.Seiksts. Godātā priekšsēdētāja, godātie kolēģi! Lai gan Čerāna kungs mēģināja runāt gandrīz par visu projektu otrajā lasījumā, es tomēr gribētu atgriezties pie tā, ko es nupat teicu ievadā par nosaukumu. Manuprāt, ir absolūti neloģiski apiet tos varbūt dažus desmitus, šo cilvēku nav daudz, kas sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados ir notiesāti par tā saucamo pretpadomju darbību. Bet viņiem nevar piešķirt nacionālā partizāna statusu, ja jūs tā gribat, jo tas ir pavisam cits jēdziens. Čerāna kungs, ja jūs sakāt, ka tas maksimāli palielina... Pēc komisijas, pēc darba grupas veiktajiem aprēķiniem varētu teikt, ka tā ir ļoti šaura kategorija. Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados masveida represijas, tādas, kādas notika četrdesmitajos un piecdesmitajos, nenotika. Tā bija individuāla represīva metode, un nav daudz šo cilvēku.

Kas attiecas uz to, ka politiski represētie bauda šīs minimālās ... nu, teiksim, minimālos atvieglojumus. Mūsu komisija pastāvīgi raugās, lai šie atvieglojumi paliktu neskarti un lai tiem, kam varbūt kļūdaini piešķirts šis statuss, kas bauda šos atvieglojumus, tas tiktu anulēts. Un, ja jūs būtu sekojis līdzi 5. Saeimas darbam, mūsu komisija izstrādāja jaunu likumu, saskaņā ar kuru viltus ceļā ieguvušie šo politiski represētā statusu … Tagad notiek pārreģistrācija, un ļoti daudzi to zaudē. Es jums konceptuāli piekrītu, bet es nevaru piekrist nosaukuma maiņai un lūdzu atbalstīt deputātu komisijas viedokli.

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātus balsot par frakcijas “Latvijai” priekšlikumu nosaukumu izteikt šādā redakcijā: “Likums “Par nacionālā partizāna statusu””. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 21, pret — 27, atturas — 15. Priekšlikums nav pieņemts.

A.Seiksts. Paldies! 1. pants. Pirmajā lasījumā tā bija preambula... vispār — politiska preambula. Pēc deputātu Golubova, Bekasova un Deņisova ierosmes mēs nolēmām nevis vispārpolitisku preambulu rakstīt, bet formulēt to kā likuma mērķi, saglabājot, protams, to racionālo graudu, bez kura, manuprāt, nevar likums tikt pieņemts, proti, 18. novembra Latviju un nevis kādu citu, kā to mēģina definēt Samsona kungs savos rakstos un dažas citas organizācijas. Lai būtu skaidrs, par kādu Latviju ir runa, mēs definējām šo mērķi. Lūdzu atbalstīt komisijas viedokli!

Sēdes vadītāja. Aleksandrs Golubovs, pie frakcijām nepiederošs deputāts!

A.Golubovs (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie kolēģi! Pretestības kustība kā politisks un militārs termins parādījās Otrā pasaules kara gaitā no vārda “resistence” — pretošanās, ar kuru franču patrioti apzīmēja savu pret vācu okupantiem sākušos cīņu un tās dalībnieku kopumu. Izskatot Saeimā iesniegto likumprojektu, nevar akceptēt 1. pantā iestrādāto normu, kas vienpusīgi sagroza un sašaurina nacionālās pretestības kustības dalībnieka statusu. Iznāk, ka tādi bija tikai tie, kuri cīnījās par 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas atjaunošanu. Tas varētu nozīmēt, ka no pretestībnieku skaita tiek izslēgti, piemēram, Kārļa Ulmaņa piekritēji, un to bija vairākums starp nacionālpatriotiem, jo viņi iestājās par 15. maija Latviju un nedomāja atgriezties pie 18. novembra Latvijas Satversmes. Šī grupējuma nelegālā laikraksta “Latvija” 1941.—1942. gadā fiksētais politiskais “credo” bija nepārprotams: angliska orientācija apvienota ar balstīšanos uz Ulmani un tā sasniegumiem. To var apskatīt “Latvijas suverenitātes idejas likteņgriežos” — Rīga, Zinātne, 1990. gads, 92. lapaspuse. Un varbūt galvenais pretarguments būs tas, ka radīsies praktiskas grūtības sameklēt pēc pusgadsimta dokumentus, kas apliecinātu tās vai citas pretestības grupas politisko orientāciju. Par apstiprinošiem dokumentiem varētu būt organizāciju statūti, nolīgumi, memorandi, proklamācijas, deklarācijas un tamlīdzīgi paziņojumi, kā arī okupācijas laika tiesu un drošības orgānu materiāli. No vācu okupācijas laikiem, piemēram, ir saglabājies dokuments, kas apliecina pretestībnieku uzticību 18. novembra Latvijas Satversmei. Tas ir Latvijas Centrālās padomes 1944. gada 22. marta memorands, un tajā fiksētas šādas prasības: nekavējoties atjaunojama Latvijas Republikas suverenitāte, sastādāma saskaņā ar spēkā esošo Latvijas Republikas 1922. gada Satversmi Latvijas valdība. Taču ir miris pēdējais tās loceklis Bruno Kalniņš. Interesi juristiem var izraisīt Latviešu nacionālās savienības dokumentācija. Savienība dibināta pēc 1940. gada 17. jūnija notikumiem, un tā izstrādāja pretošanos programmu abām lielvalstīm. Tās nelegālajā izdevumā “Tautas Balss” tiek uzsvērta 15. maija Latvija tautas ideoloģiskās vienošanās nozīmē, bet apieta 18. novembra Latvija. Racionāli formulētas programmas, politiskās nostādnes pēc ienaidnieka padzīšanas atjaunot brīvu un neatkarīgu nacionālās Latvijas valsti ar būtisku piebildi: valsts Satversmi izstrādā latviešu tautas vēlētie pārstāvji.

Ņemot vērā iepriekš minēto, īpaši pēdējo vēsturisko precedentu, tiek proponēts likumprojekta 1. panta tekstu “par 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas atjaunošanu” aizvietot ar normu “cīnījās par brīvu un neatkarīgu Latviju”. Lūdzu balsot par to!

Sēdes vadītāja. Juris Dobelis, LNNK un LZP frakcijas deputāts!

J.Dobelis (LNNK, LZP). Cienītie kolēģi! Es saprotu, ka drīz būs cīnījušies visi samsoni un oškalni... tas gan vairs necīnās, un vēl citi. Visi būs cīnījušies par neatkarīgu Latviju. Tā es to arī te sāku saprast. Un vispār laikam drīz mēs te visi būsim tādi, kas tā vai citādi ir pelnījuši šo nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu. Varbūt tomēr drusku nopietnāk paskatīsimies uz šo jautājumu un arī uz šo 1. panta redakciju, kādu mums piedāvā. Tur taču ir skaidri un gaiši pateikts: 1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvija. Nejauciet te kaut kādus citus laikus! Laiki varēja būt dažādi, bet vai tad jūs esat kaut kur pamanījuši, ka pēc 1934. gada 15. maija kaut kur ir noliegts, ka tā ir tā neatkarīgā Latvijas valsts, kura tika proklamēta 1918. gada 18. novembrī? Nu kāpēc ir vajadzīgs šeit jaukt šos jēdzienus? Un taisīt desmit neatkarīgas Latvijas... pirmā Latvija, otrā Latvija, septītā Latvija... Protams, Samsons ir cīnījies par neatkarīgu Latviju, un Noviks arī cīnījies par savā veidā neatkarīgu Latviju, un tā tālāk. Es saprotu, ka te ir jebkurā veidā mēģinājumi sajaukt jēdzienus, lai par katru cenu atkal samudžinātu kaut ko pieņemtajos likumos. Un tāpēc tomēr vajadzētu uzsvērt un atcerēties, ka ir viena neatkarīga Latvijas valsts, tā ir 18. novembrī dibinātā, pasludinātā neatkarīgā Latvijas valsts. Un kādi režīmi pēc tam tur ir bijuši, tā ir pavisam cita lieta. Bet runa ir tikai par vienu valsti, un nevajag te mētāties ar jēdzieniem. Tas man ļoti atgādina interfrontiešu pasludinājumus pēc tam, kad viņiem nesanāca iecerētais, kad Dīmaņa kunga pasludinātie iespējamie asins plūdi nebija. Pēc tam visi viņi paziņoja — ziniet, mēs jau nebalsojām “pret” 4. maijā, mēs balsošanā nepiedalījāmies. Šādi paņēmieni šad un tad acīmredzot būs jāredz. Nu, nekā darīt. Ar to ir vienkārši jārēķinās.

Bet jebkurā gadījumā es tā sāku just, ka, novērtējot attiecīgos iesniegumus, vajadzēs biežāk skatīties uz iesniedzēju uzvārdiem šādos jautājumos, tieši no šā principa skatīties, jo tādu ārkārtīgi aizkustinošu interesi ir parādījuši šie deputāti un ārkārtīgi ir sākuši rūpēties par neatkarīgas Latvijas jēdziena noskaidrošanu. Es jums izsaku sirsnīgu pateicību par to, bet tomēr ierosinu nebalsot par jūsu priekšlikumu.

Sēdes vadītāja. Debates beidzam. Komisijas pārstāvi lūdzu!

A.Seiksts. Godātie kolēģi, jautājums ir vienkāršs, tik ļoti politisks. Ja jau te par datumiem runā, tad ir 18.novembra Latvija, 15.janvāra, ja kādam tā patīk, un 21.jūlija Latvija jeb padomju Latvija. Komisijas viennozīmīga attieksme ir, ka runa šī likuma kontekstā var būt tikai par 18.novembra Latviju. Lūdzu atbalstīt komisijas variantu!

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Lūdzu deptātus balsot par deputātu Golubova, Bekasova un Deņisova iesniegto labojumu 1.pantā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 6, pret — 48, atturas — 11. Nav pieņemts.

A.Seiksts. Paldies! 2.pants. Lūdzu, godātie kolēģi, sekot līdzi, jo Juridiskās komisijas priekšlikums, kā es jau teicu, nav adresēts konkrētiem pantiem, bet gan izteikts vispārīgā formulējumā. Šeit ir trīs nopietnas iebildes, ko mēs analizējām un mēģinājām ietvert. Proti, pirmā par to, ka jānovērš iespēja kādreiz vērsties pret civilpersonām vai iespēja atbalstīt vēršanos pret civilpersonām. Mēs esam ievērojuši šo Juridiskās komisijas priekšlikumu, un, kā jūs varat lasīt, atstāta ir tikai bruņota cīņa pret okupācijas režīma militārajiem formējumiem un administrāciju. Mēs esam izņēmuši “atbalstītājus un informētājus”, proti, varbūtējās civilpersonas. Tādējādi es uzskatu, ka Juridiskās komisijas priekšlikums ir ievērots.

Otrs Juridiskās komisijas...

Sēdes vadītājs. Lūdzu, pagaidiet, Seiksta kungs, tagad tūlīt precizēsim! Te ir pieteikušies vairāki deputāti debatēs par 2.pantu. Tas ir, par pantu kopumā. Tagad vajadzētu precizēt, vai par atsevišķiem šiem priekšlikumiem. Vai kāds no tiem, kas ir pieteicies runāt par 2.pantu, vēlas runāt par šo Juridiskās komisijas priekšlikumu? Nav. Tātad turpinām. Lūdzu!

A.Seiksts. Paldies! Otrs Juridiskās komisijas priekšlikums un loģisks secinājums no tā ir tāds, ka var rasties neskaidrības attiecībā uz tādu cilvēku darbību, kas bija iesaukti leģionā, kā arī uz PSKP biedriem, kas izslēgti no partijas par savu darbību pretošanās kustībā. Arī šie priekšlikumi ir konkretizēti. Proti, tikai piedalīšanās bruņotos formējumos vien nevar būt par pamatu pretenzijām uz statusu, bet, ja kāds ir piedalījies bruņotos formējumos un pēc tam, teiksim, ir cīnījies par 1.pantā minēto Latvijas Republiku, tāds varētu pretendēt. Bez tam vēl ir mehānisms, kas izslēdz varbūtējas mahinācijas. Kas attiecas uz PSKP biedriem, ko Juridiskā komisija lūdza konkretizēt, mēs esam 3.pantā šo jautājumu formulējuši ne tā, kā bija pirmajā lasījumā, bet gan, vārdu sakot, tā, ka PSKP biedri un VŅKJS vēlētās amatpersonas nevarētu būt pretendentu skaitā, ja vien tie nav veikuši nacionālās pretošanās kustības uzdevumus, un tālāk kā tekstā. Jo tiešām pēc darba grupas sniegtās informācijas Totalitāro režīmu noziegumu izvērtēšanas komisijā esot ļoti daudz piemēru, kad pat komunistiskās partijas biedri taisni par to, ka viņi ir piedalījušies nacionālajā pretošanās kustībā, pēc tam ir represēti, izslēgti un pat vajāti. Un šādiem cilvēkiem liegt pretendēt uz nacionālās pretošanās kustības statusu, komisijasprāt, nebūtu loģiski. Tie ir Juridiskās komisijas priekšlikumi, kurus, kā es jau teicu, ir grūti analizēt, jo viņi nav adresēti pa pantiem. Es lūgtu atbalstīt... Jā, tad tālāk, es saprotu, priekšsēdētāja, ir jārunā par nākamajiem priekšlikumiem.

Sēdes vadītāja. Jā, ziniet, bet tā būs grūti, ja arī gribēs lūgt balsojumu. Es nezinu, par ko lai mēs tad... kā lai izšķir. Pirmais jautājums ir tāds. Vai kāds no tiem, kas ir pieteicies debatēs par 2.pantu, vēlas runāt par šo Juridiskās komisijas priekšlikumu? Neviens nevēlas. Līdz ar to arī iebildumu nav pret komisijas doto skaidrojumu un redakciju pantos.

A.Seiksts. Paldies! Ņoti svarīgs ir frakcijas “Latvijai” priekšlikums, kura tekstu es nenolasīšu laika ekonomijas labad, bet kura jēga ir sašaurināt laiku, sākot no 1940.gada 17.jūnija. Pirmajā lasījumā bija 1990.gada 4.maijs, kas, protams, ir nepieņemams milzīgā pretendentu skaita dēļ. Mēs sakām paldies frakcijai par šo priekšlikumu un uzskatām to par ļoti loģisku. Kāpēc? Gribu komentēt. 20 gadi, tātad līdz piecdesmito gadu beigām. Pirmkārt, šajā laikā jau okupācijas vara no masveida represijām pārgāja uz individuālo, varētu teikt, ja tā nosacīti varētu runāt, teroru pret citādi domājošiem. Otrkārt, Latvijā uz to laiku jau bija beigusies bruņota cīņa, un tāpēc tīri no vēsturiskā un formālās loģikas viedokļa komisija vienojās atbalstīt šo kustības frakcijas “Latvijai” priekšlikumu. Protams, nedaudz citādā redakcijā, nu, labskanīguma dēļ. Ņoti lūdzam atbalstīt šo, vārdu sakot, šo priekšlikumu.

Sēdes vadītāja. Kārlis Čerāns, frakcijas “Latvijai” deputāts!

K.Čerāns (TKL). Jā es tiešām gribētu lūgt deputātus atbalstīt šajā pantā iesniegto frakcijas “Latvijai” redakciju, un tieši to redakciju, kuru iesniegusi frakcija “Latvijai”, ņemot vērā to, ka uz trešo lasījumu komisija varēs veikt visas vajadzīgās gramatiskās izmaiņas, kas ir saistītas ar to, ka nepieņēma mūsu variantu likumprojekta nosaukumam. Šajā frakcijas “Latvijai” redakcijā tiek likts priekšā, ka par nacionālajiem partizāniem, tagad — par nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, tiks uzskatīti tie, kas bijuši bruņoti cīnītāji pret okupācijas režīma militārajiem formējumiem un prookupantu bruņotajiem represīvajām institūcijām, un tā tālāk. Kā arī ar tiesas lēmumu šī nacionālā partizāna jeb nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statuss var tikt piešķirts personām, kuras ir atbalstījušas bruņotas pretošanās cīņu, sniedzot cīnītājiem materiālu vai citādu palīdzību. Salīdzinājumā komisijas piedāvātā redakcija paredz vispirms plašāku un grūti izkontrolējamu personu loku, kam šis statuss var tikt piešķirts uz tā pamata, ka šīs personas ir veicinājušas bruņotu pretošanās cīņu, sniedzot cīnītājiem materiālu vai citādu palīdzību, vai — vēl vairāk — tiem, kas propagandēja Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas ideju, izplatot nelegālo presi, uzsaukumus vai citus izdevumus, kā arī publiski vēršoties pret okupācijas režīmu, tā iedibināto kārtību un ideoloģiju. Kā to vispār varēs izvērtēt? Un es gribu arī tomēr iebilst pret Seiksta kunga vērtējumu, ka tas ir būtiski, lai šeit nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusā tiktu iekļauti tie cilvēki, kas ir notiesāti par politisko darbību vai pārliecību un tagad ir reabilitēti. Vismaz negribētu to šajā brīdī aktualizēt, jo šīs personas ir politiski represētās jau. Un man nav principiālu iebildumu pret šo normu, bet es domāju, ka iepriekš minēto apsvērumu dēļ es tomēr aicinātu otrajā lasījumā palikt pie frakcijas “Latvijai” priekšlikuma redakcijas. Paldies!

Sēdes vadītāja. Vai vēl kāds no tiem, kas ir pieteikušies par 2.pantu, vēlas runāt? Jānis Mauliņš, frakcijas “Latvijai” deputāts!

J.Mauliņš (TKL). Es atbalstu Kārļa Čerāna izteikto mūsu pantu, tā kā šeit radās domstarpības tāpēc, ka faktiski mēs bijām, kā jūs varbūt atceraties, sašutuši par to negatavību un negatavošanos šā nopietnā dokumenta izstrādei, ko veica diemžēl šī komisija. Tāpēc mums bija centības uzliesmojums. Un, cik es saprotu, ir iesniegti pavisam trīs projekti. Oficiālais projekts ir tas, ko minēja Kārlis Čerāns.

Ir vēl viens cits projekts, kur arī nav paredzēts, lai nacionālā partizāna vai nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statuss tiktu dots visiem, kas kaut ko darījuši, kā te paredzēts 2.pantā 3.punktā... pirmās daļas 3.punktā, arī otrajā daļā, tas ir, jā, otrajā daļā, jo es pašlaik neatradu tādu mūsu projektu, kur būtu novilkta tāda robeža — 1961.gada janvāris, ja līdz tam laikam būtu cilvēki, kas propagandēja Latvijas neatkarības atjaunošanas ideju, izplatot nelegālo presi, uzsaukumus vai citādi publiski vēršoties pret okupācijas režīmu, tā iedibināto kārtību un ideoloģiju. Man jāsaka liels paldies Seiksta kungam, ka viņš ir šādu punktu iecerējis, līdz ar to padarot mani arī par pretošanās kustības dalībnieku. Bet es uzskatu, ka tad patiešām Latvijā būs vismaz 200 vai 300 tūkstoši cilvēku, kas būtu to pelnījuši. Līdz ar to mēs pārvērtīsim, kā Kārlis Čerāns jau aizrādīja, šo nopietno lietu par tādu, gribas teikt, blēņošanos, jo patiešām tādu, kas vismaz ideoloģiski pretojās pret iedibināto kārtību un publiski vērsās, un tā tālāk, bija ļoti daudz. Tad nepieņemams ir arī 2.panta otrās daļas formulējums tādā ziņā, ka par pretošanās kustības dalībnieku atzīst tikai to, kas ir represēts, proti, notiesāts vai kaut kā tā. Te jau vispār morāliski kaut kas nav kārtībā, jo būtībā labākos cīnītājus jau nemaz nenoķēra. Un tie, kuri ir bijuši pavirši, kuri, vārdu sakot “lēca uz ecešām”, tad tie nu tiks tagad atzīti par nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, bet tos, kas strādāja, tā teikt, profesionāli un tiešām nopietni, tos tad šis likums neatzīs par nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem. Te rodas tāds absurds, un tāpēc vispār šī panta paplašināšana, ko izsaka pirmās daļas 3.punkts un otrā daļa, manuprāt, ir noraidāma, un jāpieņem ir 3.punkts tikai tādā mūsu frakcijas “Latvijai” formulējumā. Pretējā gadījumā mums būs lielas mokas ar šī likuma īstenošanu dzīvē. Un var gadīties tā, ka jūs, deputāti, atceraties, ka tas likums nav īstenojams dzīvē, un nobalsot “pret”. Es baidos, es esmu par likumprojekta atbalstīšanu kopumā un ļoti baidos, ka šādā veidā viņš var tikt izgāzts. Tāpēc vēlreiz atkārtoju — lūdzu, balsosim par frakcijas “Latvijai” ieteikto variantu, ko izteica Kārlis Čerāns. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Vēl kāds no tiem, kas ir pieteikušies runāt par 2.pantu par šo jautājumu, nevēlas runāt? Ilmārs Bišers, Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcijas deputāts!

I.Bišers (DPS). Cienījamā priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Es diemžēl nokavēju iesniegt savus priekšlikumus par divām dienām, un līdz ar to manu priekšlikumu šajā tabulā nav, un tāpēc man ir jāizsaka šie savi priekšlikumi, faktiski sava attieksme pret šo 2.pantu, šeit, no tribīnes.

Pirmkārt, es pasvītroju, ka es atbalstu šo likumu un konceptuāli nobalsoju par to, bet man liekas, ka tādā redakcijā, kā šis 2.pants ir, neskatoties uz izdarītajiem diezgan būtiskajiem labojumiem, vēl tomēr joprojām nav apmierinošs. Un te gandrīz katrā rindkopā ir piezīme.

Pirmkārt, par to jārunā, un galvenā problēma, kas mani satrauc, ir tā pati, ko te minēja jau frakcijas “Latvijai” deputāti, ka šeit var rasties tāda problēma, ka mums saradīsies simtiem tūkstošu cilvēku, kas pretendēs uz to. Un, ja mēs viņiem visiem nevarēsim nodrošināt, viņi, ja likums būs šādā veidā formulēts, bakstīs mums šo likumu degunā un pierādīs, ka tā taču ir likumā rakstīts, kāpēc man nedod. Jo es taču arī piena krūzi iedevu partizāniem vai maizes kukulīti. Šeit var būt visai nepatīkamas procedūras, un it sevišķi, ja šeit visam tam nāk materiāli labumi līdzi. Es esmu drusciņ vecāks palicis un ļoti labi atceros, ka pēc tam, kad parādīja to ainu, kurā Ņeņins komunistiskajā sestdienas talkā nēsāja kaut kādu baļķi pa Kremļa pagalmu, tūlīt sāka atrasties cilvēki, kas bija nēsājuši līdz ar viņu to baļķi. Un pie tam ar laiku, neskatoties uz dabīgo mirstību, šo cilvēku kļuva arvien vairāk, un astoņdesmitajos gados, kā zināms, bija pieteikušies 70 cilvēki uz to godu, ka kopā ar Ņeņinu nēsājuši to baļķi. Pie tam tas bija tikai gods un vairāk nekā nedeva. Un, ja vēl šeit dod, te tas process var būt daudzkārt nozīmīgāks. Tāpēc es saku, ka man te ir piezīmes.

Pirmkārt, te jau tika norādīts uz 1960.gada 31.decembri, 1961.gada 1.janvāri. Es nezinu, kas tā par šķirtni. Ja mani atmiņa neviļ, vienīgais, ko es spēju atcerēties, tajā laikā tika nomainīti vecie rubļi pret jauniem rubļiem. Vai tiešām tas būtu tik nozīmīgi, ka mēs izvēlētos šo datumu?

Pret 1.punktu man nav nekādu iebildumu. Tur tiešām iet runa par cilvēkiem, kas to ir godam nopelnījuši. Bet pēc tam par 2.punktu, kur tiešām ir teikts, ka veicinājuši bruņotas pretošanās cīņu, sniedzot cīnītājiem materiālu un citādu palīdzību un riskējot ar savu brīvību un dzīvību. Man liekas, te ir drusciņ sabiezinātas krāsas. Par palīdzību tiešām riskēja ar brīvību, izsūtīšanu uz Sibīriju un tā tālāk, un cietumiem, bet ar nāves sodu gan par šādiem izpratnē komunistu “noziegumiem” nevienu nenotiesāja. Bet es tikai baidos, ka par to nav saglabājušies dokumenti un acīmredzot visi šie pierādījumi par materiālu un citāda veida palīdzību, ka nāks uz tiesām vesela plūsma cilvēku, kas gribēs pierādīt, ka, lūk, tad un tad viņi iedeva maizes doniņu, tad un tad viņi pasniedza piena glāzi, tad un tad viņi parādīja taisnāko ceļu uz pagasta valdi vai sniedza vēl kaut kādu citādāku palīdzību. Un kas tiesām atliks? Tiesas būs pilnas ar šādām prasībām, un ko tām nāksies darīt? Cilvēks būs atradis divus kaimiņus, kas varētu apliecināt, ka tiešām, jā, es atceros, 22.augusta vakarā pulksten septiņos bija ienākuši meža brāļi vai partizāni un, lūk, mana kaimiņiene tajā laikā viņiem iznesa krūzi piena. Un viņa man teica, ka to ir darījusi sistemātiski. Jādod? Jādod! Vai to mums vajadzētu darīt šobrīd? Jo dokumentu nav un šāds jautājums var būt.

Pie 3.punkta es gribētu arī vēl teikt. Man nav visai skaidra tā publiskā vēršanās. Publiskā vēršanās pret okupācijas režīmu. Šeit nav īsti izskaidrots, kas ir publisks. Laikam jau neviens uz tribīnes Doma laukumā nekāpa un neturēja runas, bet vai runa, ko viņš noturēja trīs kaimiņu klātbūtnē savā virtuvē, arī uzskatāma par publisku vēršanos. Laikam jau tur taču nebija tikai ģimenes locekļi. Un ja šie kaimiņi atnāks uz tiesu un apstiprinās, ka tiešām tādu runu viņš turēja vai vismaz tādus izteicienus viņš lietoja, viņš arī būs pelnījis to.

Man ļoti negribētos devalvēt šo goda nosaukumu, un visu šo materiālo atbalstu, ko mēs gatavojamies sniegt, un šo 2.pantu vajadzētu izstrādāt tiešām tā, lai to saņemtu cilvēki, kas tiešām to būtu pelnījuši, tie, kas cietuši, kas panesuši visas grūtības mežā un purvos, un bunkuros, kas tiešām riskēja ar savu dzīvību un bieži vien arī to atdeva. Tāpēc mani personīgi diemžēl 2.panta redakcija neapmierina.

Sēdes vadītāja. Pirms balsojam par pantu kopumā, ja būs tāds priekšlikums, mums papriekšu ir jāizšķir jautājums par frakcijas “Latvijai” priekšlikuma pieņemšanu, jo frakcija prasa balsojumu tieši par konkrēto redakciju, ko tā ir iesniegusi.

Bet tagad lieta ir tāda. Pulkstenis 16.48. Mums vēl ir viens jautājums, kas valdībai jānodod, vēl ir izšķirams jautājums par ziemas sesijas slēgšanu. Priekšlikumu par sēdes pagarinājumu Prezidijā nav. Līdz ar to mēs šodien pārtraucam likumprojekta izskatīšanu un turpinām to nākamajā plenārsēdē.

Pieci deputāti — Bartaševičs, Lujāns, Urbanovičs, Saulītis un Gannusa — uzdod jautājumu Latvijas Republikas Ministru prezidentam Andrim Šķēlem un Latvijas Republikas ārlietu ministram Valdim Birkavam par to, kādēļ aizkavēta iespēja iepazīties ar līgumu starp Latvijas Republikas Ministru kabinetu un firmu “Amoco” par naftas iegulu izpēti un naftas ieguvi Latvijas teritorijā.

Motivācijai neviens pieteicies nav. Nododam jautājumu Latvijas Republikas Ministru prezidentam Andrim Šķēlem un ārlietu ministram Valdim Birkavam.

Jautājums par ziemas sesijas slēgšanas datumu un pavasara sesijas atsākšanas datumu. Vārds Saeimas sekretāram Imantam Daudišam!

I.Daudišs (Saeimas sekretārs). Godātie kolēģi! Otrdien frakciju padomē tika izskatīts priekšlikums par ziemas sesijas slēgšanu un pavasara sesijas atsākšanu. Un tika izskatīts šāds ierosinājums: slēgt ziemas sesiju 28.martā un pavasara sesiju sākt 11.aprīlī. Frakciju padomē nolēma, ka šos datumus, šos priekšlikumus apspriedīs frakcijās un frakcijas savukārt izteiks savu viedokli. Tātad Vienības partija, Demokrātiskā partija “Saimnieks”, LNNK, LZP, “Latvijas ceļš”, frakcija “Latvijai” Zemnieku savienība, KDS un LDS un LDP ir piekrituši šim priekšlikumam — slēgt 28. martā un pavasara sesiju atsākt 11.aprīlī. Vairākums frakciju ir piekritušas, bet, neskatoties uz to, ir jābūt Saeimas lēmumam. Tātad 28.martā būtu pēdējā ziemas sesijas sēde. Pēc tam sesija tiek slēgta, un pavasara sesija varētu tikt atsākta 11.aprīlī.

Sēdes vadītāja. Debatēs par... Pie frakcijām nepiederošais deputāts Aleksandrs Golubovs. Lūdzu!

A.Golubovs (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie kolēģi! Tā kā pareizticīgo un vecticībnieku Lieldienas ir 14.datumā, es lūdzu pagarināt brīvdienas uz vienu nedēļu. Lūdzu!

Sēdes vadītāja. Vairāk debatēs pieteikušos nav. Apspriešanu beidzam. Tātad vispirms balsojam par ziemas sesijas slēgšanu. Slēgt ziemas sesiju 28.martā pēc plenārsēdes darba kārtības jautājumu izskatīšanas, tātad cikos sēde beigsies, ja būs pagarinājums pēc pulksten 17.00. Tātad pēc plenārsēdes. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 77, pret — 1, atturas — 3. Lēmums pieņemts.

Tālāk mums ir divi priekšlikumi par pavasara sesijas atsākšanu. Balsosim vispirms par tālāko, tas ir, 15.aprīli. Lūdzu balsošanas režīmu! Otrs priekšlikums ir 11.aprīlī pulksten 9.00 plenārsēde. Lūdzu par 15.aprīli, par tālāko datumu vispirms! Lūdzu deputātus balsot. Lūdzu rezultātu! Par — 50, pret — 13, atturas — 15. (Zālē smiekli, aplausi.)

Gribu deputātus brīdināt, ka neatkarīgi no jūsu prieka un sajūsmas saucieniem Prezidijs paziņo jau šodien, bez oficiālā paziņojuma uz dēļa, ka 11.aprīlī būs ārkārtas sēde. Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu deputātus reģistrēties. Lūdzu Saeimas sekretāra biedri Janīnu Kušneri nolasīt reģistrācijas rezultātus!

Godātie deputāti, lūdzu uzmanību! Deputāts Anatolijs Gorbunovs, “Latvijas ceļa” frakcija, lūdz vārdu, lai paziņotu par Kārtības ruļļa pārkāpumu.

A.Gorbunovs (LC). Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Manuprāt, Kārtības rullis ir pārkāpts, jo Saeimas Prezidijs nevar paziņot ārkārtas sēdi, nepaziņojot darba kārtību.

Sēdes vadītāja. Es jūs vienkārši brīdināju, lai jūs neizbrauktu ārpus Latvijas teritorijas un pēc tam nebūtu jāraksta paskaidrojumi, kāpēc jūs kavējat sēdi. Mēs izsludināsim gan darba kārtību, gan oficiāli izliksim uz paziņojumu dēļa. Es to izdarīju tīri cilvēcīgi. Tā ka es šoreiz atvainojos, ka esmu uzrunājusi jūs, neievērojot visas oficiālās formalitātes, bet domājot par to, kā jūs strādāsiet starplaikā starp sesijām. Jo es brīdinu deputātus arī par citu lietu — pievērst uzmanību Kārtības rullim, ka Saeimas deputātiem brīvdienu nav. Tas ir pārtraukums starp divām sesijām.

Vārds Janīnai Kušnerei!

J.Kušnere (Saeimas sekretāra biedre). Cienījamie kolēģi! Lūdzu uzmanību! Nav reģistrējusies Imants Daudišs... (Zālē smiekli), Oļegs Deņisovs, Indulis Emsis, Ojārs Grinbergs, Roberts Jurdžs, Ernests Jurkāns, Jānis Kalviņš, Jānis Kazāks, Paulis Kļaviņš, Andrejs Krastiņš, Aivars Guntis Kreituss, Valdis Krisbergs, Ludmila Kuprijanova, Andrejs Panteļējevs, Andrejs Požarnovs, Aida Prēdele, Andris Saulītis, Anatolijs Tučs, Māris Vītols, Roberts Zīle. Paldies!

Sēdes vadītāja. 14.marta sēdi beidzam. Nākamā sēde 21.martā pulksten 9.00.