Likumprojektu iesniegumi

Dokuments nr. 545a

Projekts otrajam lasījumam

Lauksaimniecības likums

Iesniedz Saeimas Tautsaimniecības, agrārās,

vides un reģionālās politikas komisija

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1. pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) lauksaimniecība — tautsaimniecības nozare, kuras pamatuzdevums ir lauksaimniecības produkcijas ražošana un pirmapstrāde;

2) lauksaimniecības produkcija — augu vai dzīvnieku valsts sākotnējā produkcija, ko patērē tiešā veidā, pārdod nepārstrādātā veidā vai izmanto kā izejvielu pārtikas produktu un citu izstrādājumu ražošanā;

3) lauksaimniecības produkcijas ražotājs — fiziskā vai juridiskā persona, kas ražo lauksaimniecības produkciju;

4) ienākums no lauksaimniecības — rādītājs, ko aprēķina no lauksaimniecības produkcijas vai tās izstrādājumu pārdošanas ieņēmumiem, atskaitot ražošanas un realizācijas izdevumus, samaksātos nodokļus un nodevas, kā arī pašu patērētās produkcijas vērtību;

5) valsts subvencijas — valsts mērķtiecīga labvēlīga iejaukšanās lauksaimnieciskajā ražošanā un tirgus kārtošanā, piešķirot naudas līdzekļus noteiktiem mērķiem;

6) lauksaimniecības produkcijas ražotāju pašpārvaldes organizācijas — lauksaimniecības produkcijas ražotāju kooperatīvās (kopdarbības) biedrības, sabiedrības, savienības, sabiedriskās organizācijas un to apvienības;

7) zemes transformācija — zemes izmantošanas veidu maiņa, kas nav saistīta ar īpašuma tiesību maiņu;

8) valsts programmas — vidi saudzējošas un sociāli orientētas lauksaimniecības attīstības pasākumu komplekss, kura finansēšanā piedalās valsts;

9) specializētie valsts lauksaimniecības uzņēmumi — zinātniskās pētniecības iestādes, valsts selekcijas un izmēģinājumu stacijas un mācību saimniecības;

10) valstiski svarīga produkcija — lauksaimniecības produkcija, kuras ražošanas veicināšana ir noteikta ar lauksaimniecības gada likumu;

11) iepirkuma kvota — valsts garantētais no noteikta ražotāja iepērkamais lauksaimniecības produkcijas daudzums;

12) minimālā cena — lauksaimniecības gada likumā noteiktā valsts garantētā minimālā lauksaimniecības un pārtikas produkcijas cena.

2. pants. Likuma mērķis un uzdevumi

Likuma mērķis ir nodrošināt, lai lauksaimniecība kā viena no pamatnozarēm piedalītos valsts tautsaimniecības attīstībā, un noteikt ilglaicīgu lauksaimniecības politiku un pasākumus tās realizācijai. Likums regulē valsts institūciju, lauksaimniecības produkcijas ražotāju, pārstrādes uzņēmumu un tirgus partneru ekonomiskās attiecības. Šā likuma uzdevums ir radīt priekšnoteikumus:

1) ekonomiski stabilas, vidi saudzējošas un sociāli orientētas zemnieciskas lauksaimniecības attīstībai un zemes, ūdeņu, mežu un citu dabas resursu līdzsvarotai izmantošanai un saglabāšanai, lauku kultūrvēsturiskās vides attīstībai, ievērojot atšķirīgos sociālos, ekoloģiskos un reģionālos apstākļus;

2) racionālu un daudzveidīgu lauku uzņēmumu attīstībai, lai ražotu iespējami lētu, kvalitatīvu un konkurētspējīgu produkciju;

3) nodarbinātības nodrošināšanai lauku apvidos, lai bezdarba līmenis laukos nepārsniegtu vidējos rādītājus valstī;

4) no lauksaimniecības un tās produkcijas ražošanas un pārstrādes gūtā gada vidējā ienākuma izlīdzināšanai ar gada vidējo ienākumu tautsaimniecībā;

5) konkurences uzturēšanai iekšējā tirgū, paaugstinot lauksaimniecības efektivitāti un tās produkcijas kvalitāti, palielinot Latvijas lauksaimniecības konkurētspēju starptautiskajā tirgū;

6) salīdzinājumā ar citām tautsaimniecības nozarēm nelabvēlīgo dabas un ekonomisko faktoru kompensēšanai lauksaimniecībā, radot tajā nodarbinātajiem līdzvērtīgas sociālās un ekonomiskās labklājības iespējas;

7) lauksaimniecības produkcijas tirgus regulēšanas pamatprincipu īstenošanai;

8) valsts institūciju un lauksaimniecības produkcijas ražotāju pašpārvaldes organizāciju racionālai darbībai, nosakot to pienākumus un atbildību par lauksaimniecības politikas izstrādi un realizēšanu;

9) lauksaimniecības zinātnes un izglītības attīstībai.

 

II nodaļa. Lauksaimniecības politika un tās realizēšanas kārtība

3. pants. Lauksaimniecības politikas noteikšana

(1) Valdība lauksaimniecības politikas realizēšanai izstrādā valsts programmas.

(2) Mainoties valdībai, politiķu atbildība par valsts programmu izpildi saglabājas.

4. pants.Lauksaimniecības politikas tiesiskais pamats

Lauksaimniecības politikas tiesiskais pamats ir:

1) šis likums;

2) lauksaimniecības gada likums;

3) lauksaimniecības gada ziņojums;

4) likumi par nodokļiem un nodevām;

5) valsts programmas;

6) citi lauksaimniecisko ražošanu regulējošie likumdošanas akti;

7) likumdošanas akti par zemes lietošanu un zemes privatizāciju.

5. pants.Lauksaimniecības politikas valstiskās realizācijas veidi

(1) Lauksaimniecisko ražošanu valsts institūcijas un pašvaldības ietekmē ar ekonomiskām, tiesiskām un organizatoriskām metodēm. Racionālas lauksaimniecības attīstības veicināšanai valsts, ievērojot reģionu un nozaru īpatnības, izmanto:

1) valsts investīcijas;

2) ilglaicīgu un stabilu nodokļu politiku;

3) valsts subvencijas;

4) valsts noteiktu finansu un kredītu politiku lauksaimniecības atbalstīšanai;

5) muitas tarifus un kvotas;

6) iepirkumu valsts rezervēm;

7) citu veidu maksājumus.

(2) Izmantojot lauksaimnieciskās ražošanas valstiskās ietekmēšanas metodes, jāievēro arī starptautisko institūciju ieteiktie lauksaimniecības regulēšanas principi.

6. pants.Lauksaimniecības gada ziņojums

Zemkopības ministrija katru gadu līdz 1. aprīlim iesniedz Ministru kabinetam lauksaimniecības gada ziņojumu, kurā sniedz pārskatu par stāvokli lauksaimniecībā un lauksaimniecības gada likumā noteikto uzdevumu izpildi iepriekšējā gadā, ietverot šādus jautājumus:

1) lauksaimniecības produkcijas ražošanas un patēriņa gada bilance pa nozarēm;

2) iekšējā tirgus, importa un eksporta apjoms un struktūra, kā arī produkcijas kvalitāte;

3) lauksaimniecības produkcijas ražotāju izmaksas un ienākumi;

4) lauksaimniecības kreditēšana (asignējumi, investīcijas, subsīdijas), subvencijas;

5) nodokļi un to veidi;

6) nodarbinātība un sociālās problēmas;

7) pārskats par zemes īpašuma veidiem un izmaiņām zemes fondā;

8) pārskats par meliorācijas sistēmu stāvokli, meliorēto zemju izmantošanu un augsnes ielabošanu;

9) lauksaimniecības nozares un uzņēmējdarbības veidi;

10) pārskats par valsts programmu izpildi lauksaimniecībā;

11) lauksaimniecībā nodarbināto izglītošana, lauksaimniecības speciālistu un kvalificētu strādnieku sagatavošana;

12) pārskats par zinātnisko darbību lauksaimniecībā;

13) pārskats par ugunsdrošības stāvokli;

14) lauksaimnieciskās ražošanas rezultātu salīdzinājums ar citu valstu attie-cīgā gada rezultātiem.

7. pants.Lauksaimniecības gada likums

(1) Ministru kabinets katru gadu līdz 1. augustam iesniedz Saeimai lauksaimniecības gada likumu, kas nosaka lauksaimniecības attīstības uzdevumus nākamajam gadam un pamatuzdevumus triju gadu periodam, kā arī konkrētos to realizācijas pasākumus un mehānismu.

(2) Lauksaimniecības gada likumā tiek formulēti:

1) iedzīvotāju apgādei nepieciešamie un attiecīgajā gadā iespējamie galveno lauksaimniecības produkcijas veidu ražošanas apjomi;

2) tirgus un cenu politika, kreditēšana, subvencijas, muitas tarifi un kvotas;

3) asignējumi lauksaimniecības zinātnes un izglītības attīstībai;

4) lauksaimniecības nozarē izstrādājamās valsts programmas un svarīgākās zinātniskās tēmas un projekti, norādot finansējuma apjomu un izstrādes gatavību;

5) ārējo ekonomisko sakaru attīstība (ieskaitot starptautiskos nolīgumus);

6) ienākumi, ražošanas izmaksas un nodokļi;

7) sociālie pasākumi;

8) vides aizsardzības un lauksaimniecības produkcijas kvalitātes ietekmēšanas pasākumi;

9) valsts budžeta asignējumi un investīcijas;

10) ekonomiski atbalstāmās nozares, atbalsta principi, veidi un apmēri;

11) lauksaimniecības produkcijas iepirkuma kvotas.

8. pants.Informatīvais nodrošinājums

(1) Zemkopības ministrija, saskaņojot ar Valsts statistikas komiteju, izstrādā metodiku un dokumentāciju statistikas datu iegūšanai lauksaimniecībā kopumā un atsevišķās tās nozarēs, pilnveido informācijas saņemšanas un izmantošanas sistēmu, nosaka aptveramo uzņēmumu loku, kā arī savācamo ziņu apjomu un periodiskumu.

(2) Valsts statistikas komiteja sadarbībā ar Zemkopības ministriju katru gadu apkopo datus par lauksaimniecības produkcijas ražotāju ienākumiem, izdevumiem, nodokļiem un nodevām iepriekšējā gadā, sadalot tos atbilstoši lielumam, tipam un ekonomiskās darbības veidiem. Šajā nolūkā tā apkopo un izvērtē ne mazāk kā 1500 lauksaimniecības produkcijas ražotāju darba rezultātus.

(3) Valsts statistikas komiteja, saskaņojot metodiku ar Zemkopības ministriju, pēta iekšējo un ārējo lauksaimniecības produkcijas tirgu, apkopo un publicē informāciju par lauksaimniecības produkcijas un lauksaimniecībā izmantojamo resursu cenām, par pārtikas produktu pieprasījumu un to cenām iekšējā un ārējā tirgū.

(4) Tirgus regulēšanas pasākumu pamatošanai izmantojama oficiālā valsts statistikas informācija un operatīvā informācija, ko sagatavo Zemkopības ministrijas dienesti.

 

III nodaļa. Lauksaimniecības produkcijas tirgus veicināšana

9. pants. Tirgus veicināšanas paņēmieni

(1) Lauksaimniecības produkcijas ražošanas un realizācijas apjomu nosaka Zemkopības ministrija saskaņā ar zinātniski pamatotiem patēriņa normatīviem.

(2) Valstiski svarīgas produkcijas un tās pārstrādes produktu ražošanā Ministru kabinets nodrošina Latvijas lauksaimniecības produkcijas ražotājiem iespēju realizēt savu produkciju iekšējā un ārējā tirgū, arī budžeta iestādēm un valsts rezervei.

(3) Visai valstī realizējamai lauksaimniecības produkcijai un pārtikas produktiem ir jāatbilst Latvijā spēkā esošajiem veterinārajiem un fitosanitārajiem noteikumiem un kvalitātes standartiem, kas saskaņojami ar Eiropas Savienības prasībām.

10. pants. Tirgus attiecību regulēšana

(1) Tirgus attiecību pamatā jābūt līgumam starp lauksaimniecības produkcijas ražotāju, pārstrādātāju vai tirdzniecības uzņēmumu valsts vai komercstruktūras personā; līgumos norādāms produkcijas daudzums un minimālās cenas laika periodam no viena gada līdz trim gadiem.

(2) Lauksaimniecības politikas ietvaros tiek izmantoti šādi tirgu veicinoši pasākumi:

1) cenu līmeņa ietekmēšana;

2) tiešie maksājumi — subvencijas, valsts investīcijas un reģionālās izlīdzināšanas subvencijas;

3) citi ietekmēšanas, maksājumu un palīdzības veidi.

(3) Par valstiski svarīgas produkcijas tirgus veicināšanas pasākumu izstrādāšanu un realizēšanu (eksporta un importa datu apkopošana, starpvalstu nolīgumu sagatavošana, lauksaimniecības produkcijas valsts rezerves noteikšana un pārvaldīšana un citu šajā likumā un citos likumos un Ministru kabineta noteikumos paredzēto pasākumu veikšana) atbild Zemkopības ministrija, bet par starpvalstu nolīgumiem — Zemkopības ministrija un Ārlietu ministrija.

(4) Finansu ministrija un Zemkopības ministrija izstrādā un realizē Ministru kabineta apstiprinātus kontroles pasākumus, lai saglabātu paritāti starp lauksaimniecības produkcijas un lauksaimniecībā izmantoto rūpniecības ražojumu un pakalpojumu cenām un tarifiem, starpību sedzot ar valsts subvencijām, nodrošinot zemnieku ražojumu rentablu izmaksu īpatsvaru galīgajā produkta cenā.

(5) Lauksaimniecības produkcijas tirgus regulēšanai lietojami tādi paņēmieni un metodes, kas nav pretrunā ar Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem.

(6) Cenu un tirgus regulēšanas nolūkā Ministru kabinets katru gadu nosaka valsts rezervē iepērkamās lauksaimniecības produkcijas veidus, to apjomus un iepirkuma cenas.

(7) Zemkopības ministrija katru gadu līdz 1. augustam nosaka maizes un lopbarības labības iepirkuma kvotas nākamajam gadam. Iepirkuma kvotas atklātā konkursā tiek sadalītas starp labības pārstrādes uzņēmumiem un to apvienībām.

(8) Zemkopības ministrija reizi ceturksnī apkopo datus par svarīgāko pārtikas produktu tirgus situāciju un prognozē tās dinamiku (imports un eksports, patēriņš, pārstrāde, preču resursi).

11. pants.Lauksaimniecības produkcijas imports

(1) Lauksaimniecības produkcijas importa regulēšanai tiek izmantoti muitas tarifi un maksājumi saskaņā ar likumu “Par muitas nodokli (tarifiem)”.

(2) Lauksaimniecības produkciju drīkst ievest tikai noteiktos robežpunktos pēc muitas kontroles un noteikto muitas maksājumu nokārtošanas.

(3) Importēt atļauts tikai tādu lauksaimniecības produkciju un pārtikas produktus, kas atbilst Latvijā spēkā esošajiem veterinārajiem un fitosanitārajiem noteikumiem un kvalitātes standartiem.

(4) Lai nodrošinātu ievedamās lauksaimniecības produkcijas muitas kontroli, tiek izveidots vienots datortīkls visām muitas struktūrvienībām.

(5) No ieņēmumiem, kas gūti no konfiscētās un bezīpašnieka lauksaimniecības produkcijas un pārtikas produktu realizācijas, ne mazāk kā 25 procenti ieskaitāmi Lauku attīstības fondā.

(6) Ja importa darījumu rezultātā tiek nodarīti lieli zaudējumi, radīti stipri traucējumi vai grūtības, kas var izraisīt attiecīgās nozares ražotāju saimnieciskā stāvokļa ievērojamu pasliktināšanos, Ministru kabinets veic likumā “Par muitas nodokli (tarifiem)” un starptautiskajos līgumos paredzētos iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus, arī nosaka attiecīgo pārtikas produktu importa kvotas, lai samazinātu vai pārtrauktu šo pārtikas produktu un dzīvu mājlopu importu.

12. pants.Lauksaimniecības produkcijas eksports

(1) Lauksaimniecības produkcijas eksports netiek ierobežots. Ja nepieciešams, valsts izmanto starptautiski atzītos eksporta veicināšanas pasākumus.

(2) Eksportam paredzēto pārtikas produktu cenu izlīdzināšanai tiek noteiktas subvencijas. Konkursa kārtībā tiek izraudzīti tie lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumi, kuriem piešķiramas investīcijas, lai varētu veikt rekonstrukciju eksportam atbilstošu pārtikas produktu ražošanai.

13. pants.Kredītpolitika

(1) Lauksaimniecības un ar lauksaimniecību saistīto nozaru attīstības kreditēšana pamatojas uz Hipotēku un zemes bankas un Lauku attīstības fonda darbības tālāku izvēršanu, paredzot valsts budžetā attiecīgus līdzekļus bankas pamatkapitāla palielināšanai.

(2) Lauksaimniecībā strādājošiem uzņēmējiem Latvijas valsts plānotie kredīti tiek ieskaitīti Hipotēku un zemes bankā, nosakot kredīta atmaksas termiņus un procentus.

(3) Visiem lauksaimniecības produkcijas ražotājiem neatkarīgi no uzņēmējdarbības veida ir vienādas tiesības saņemt kredītu.

(4) Lauksaimniecības produkcijas ražotājiem Ministru kabineta apstiprinātajām svarīgākajām valsts programmām ilgtermiņa kredītus piešķir ar atvieglotiem noteikumiem (Hipotēku un zemes banka kredītprocentus daļēji subsidē no valsts budžeta vai dzēš pēc mērķa sasniegšanas).

(5) Lauku attīstības fondā (speciālajā budžetā) uzkrāj ikgadējos lauku un lauksaimniecības attīstībai ieplānotos līdzekļus, kā arī citus Ministru kabineta noteiktajā kārtībā paredzētos ieņēmumus.

(6) Lauku attīstības fonda līdzekļi glabājami Hipotēku un zemes bankā un izmantojami Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(7) Viena pagasta iedzīvotāji var veidot krājaizdevu sabiedrības — fizisko personu brīvprātīgas apvienības, kuru dibināšanas pamatkapitāls nedrīkst būt mazāks par 5000 latu. Tas izmantojams sabiedrības biedru kreditēšanas operācijām. Krājaizdevu sabiedrības var pieņemt maksu par kustamā un nekustamā īpašuma brīvprātīgo un obligāto apdrošināšanu.

14. pants. Valsts investīcijas

(1) Lauksaimniecībai apstiprināto valsts budžeta līdzekļu ietvaros valsts iegulda investīcijas meliorācijas darbu, sakaru līniju un elektrolīniju, lauku pievedceļu, ugunsdzēsības un citu lauku infrastruktūras objektu celtniecības finansēšanai, augstražīgu mājlopu un putnu vaislas materiāla un augkopības kultūru šķirņu iepirkšanai. Investīciju teritoriālā un nozaru sadalījuma projektu sagatavo Zemkopības ministrija, konsultējoties ar ražotāju un pašvaldību pārstāvjiem, un iesniedz to apstiprināšanai likumā “Par budžetu un finansu vadību” noteiktajā kārtībā.

(2) Piešķirot valsts investīcijas, prioritāte dodama tiem lauksaimniecībā strādājošajiem uzņēmējiem un uzņēmējsabiedrībām, kas veicina jaunu darba vietu radīšanu, jaunas tehnoloģijas izstrādāšanu un attīsta infrastruktūru atbilstoši konkrētajām valsts programmām.

15. pants. Valsts asignējumi

(1) Apstiprināto valsts budžeta līdzekļu ietvaros valsts finansē zinātnisko iestāžu un mācību iestāžu darbību, finansiāli atbalsta mājlopu un augkopības kultūru jaunu šķirņu selekciju, jaunu tehnoloģiju un mašīnu izstrādāšanu un citas ražošanas attīstībai svarīgas lauksaimniecības zinātnes tēmas un projektus, kā arī nodrošina regulāru finansējuma izmaksāšanu gada laikā pa mēnešiem.

(2) Specializēto valsts lauksaimniecības uzņēmumu vajadzībām nepieciešamās zemes platības izpērk un nostiprina zemesgrāmatās valsts vārdā Zemkopības ministrija.

16. pants. Valsts atbalsts lauksaimniecībai

(1) Iekšējā un ārējā tirgū konkurētspējīgas lauksaimniecības produkcijas ražošanas, ciltsdarba, šķirnes sēklkopības, kā arī kultūrvides aizsardzībai un reģionālo atšķirību izlīdzināšanai valsts sniedz atbalstu subvenciju veidā.

(2) Lauksaimniecības gada likumā paredzēto līdzekļu ietvaros Ministru kabinets apstiprina svarīgākās valsts programmas, kurās izmantojamas subvencijas, un nosaka subvenciju apjomus un piešķiršanas kārtību.

(3) Paredzot subvencijas, prioritāte dodama tām nozarēm un tiem lauksaimniecības produkcijas ražotājiem, kas nodrošina augstu nodarbinātības līmeni, kā arī ražo eksportam derīgu produkciju.

 

V nodaļa. Lauksaimniecības produkcijas ražotāju aizsardzība

17. pants.Lauksaimniecības produkcijas ražotāju tiesiskā aizsardzība

Zemkopības ministrija ir tiesīga iesniegt tiesā prasību atzīt pārstrādes uzņēmumu par maksātnespējīgu, ja tas ar lauksaimniecības produkcijas ražotājiem nenorēķinās likumā noteiktajos termiņos un uzņēmuma parādi pārsniedz 50 procentus no tā pamatfondu vērtības.

18. pants.Lauksaimniecības produkcijas realizācijas veicināšana

Lai nodrošinātu iespēju realizēt lauksaimniecības produkciju saskaņā ar līgumiem un tūlītēju samaksu par to, Ministru kabinets ik gadu apstiprināto valsts budžeta līdzekļu ietvaros nosaka pārstrādes uzņēmumiem izsniedzamo subvenciju apjomu, piešķiršanas (izlietošanas) kārtību un atmaksāšanas noteikumus.

19. pants.Atbildība par norēķiniem

Ja pārstrādes un tirdzniecības uzņēmumi par lauksaimniecības produkcijas piegādi nenorēķinās līgumos noteiktajos termiņos, tie maksā soda naudu, kuras procentu likme nedrīkst būt zemāka par Latvijas Bankas refinansēšanas likmi.

20. pants.Zemkopības ministrijas atbildība par valsts funkciju izpildi

(1) Zemkopības ministrijas sastāvā tiek iekļautas visas organizācijas, kas pilda valsts funkcijas lauksaimniecībā. Zemkopības ministrija kopā ar pagasta pašvaldību izveido pagasta lauksaimniecības dienestu atbilstoši paredzētajam finansējumam un štata vienību skaitam.

(2) Zemkopības ministrija ir atbildīga par lauksaimniecības produkcijas ražošanu valsts iedzīvotāju patēriņam un eksportam.

(3) Zemkopības ministrija un Ārlietu ministrija ir atbildīgas par visu līgumu un citu dokumentu sagatavošanu lauksaimniecības sfērā, Latvijas Republikai iestājoties starptautiskajās organizācijās vai slēdzot starptautiskos līgumus. Šajos dokumentos jāparedz tādi pasākumi, kas veicina lauksaimniecības produkcijas ražotāju konkurētspēju un ienākumu pieaugumu.

(4) Zemkopības ministrija kopīgi ar Ārlietu ministriju gatavo un izplata informāciju par ārvalstīs lietojamām ražošanas tehnoloģijām, mašīnām un iekārtām, to cenām un iegādes iespējām.

(5) Ārlietu ministrija un Izglītības un zinātnes ministrija ir atbildīgas par to, lai būtu pieejama citu valstu zinātniskā informācija par lauksaimniecības jautājumiem.

 

VI nodaļa. Zemju izmantošana un saglabāšana

21.pants. Zemju transformācija

(1) Lauksaimniecībā izmantojamo zemju transformāciju lauksaimniecībā neizmantojamās zemēs atbilstoši likumam “Par zemes lietošanu un zemes ierīcību” regulē Zemkopības ministrija.

(2) Meža zemju transformāciju lauksaimniecībā izmantojamās zemēs un lauksaimniecībai mazpiemēroto zemju apmežošanu regulē Zemkopības ministrija un tās sastāvā esošais Valsts meža dienests.

(3) Lai nodrošinātu zemju mērķtiecīgu transformāciju, lauksaimnieciskai izmantošanai zaudēto zemju īpašniekiem var paredzēt kompensāciju, samērojot to ar mērķtiecīgu ieguldījumu zemes citādai lietošanai (apmežošanai u.c.). Kompensāciju izmaksā šim nolūkam valsts budžetā piešķirto līdzekļu ietvaros.

(4) Lauksaimniecības zinātniskās pētniecības iestāžu, mācību saimniecību, selekcijas staciju un citām valsts vajadzībām nepieciešamās zemes platības izpērk un nostiprina zemesgrāmatās valsts vārdā Zemkopības ministrija.

(5) Mērķprogrammas lauksaimniecības zemju izmantošanai, uzlabošanai un saglabāšanai izstrādā Zemkopības ministrija, saskaņojot tās ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju.

22.pants.Lauksaimniecības zemju izmantošana, uzlabošana un saglabāšana

(1) Valsts programmas lauksaimniecības zemju izmantošanai, uzlabošanai un saglabāšanai izstrādā Zemkopības ministrija, saskaņojot tās ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju un ietverot attiecīgajā lauksaimniecības gada likumā. Valsts programmas apstiprina Ministru kabinets.

(2) Zemkopības ministrija kopīgi ar rajonu un pagastu pašvaldībām organizē bijušo īpašnieku nepieprasīto, kā arī neapstrādāto lauksaimniecības zemju izmantošanu.

23.pants. Apbūves un infrastruktūras objektu izvietojuma regulēšana

Apbūves un infrastruktūras objektu izvietojumu lauksaimniecības zemēs regulē un kontrolē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, bet meliorācijas sistēmu būvju un ierīču izvietojums — Zemkopības ministrija.

 

VII nodaļa. Lauksaimniecības zinātne un izglītība

24.pants. Lauksaimniecības zinātniskās pētniecības un mācību iestādes

Lauksaimniecības zinātniskās pētniecības iestāžu, mācību saimniecību, zinātniskās pētniecības saimniecību, selekcijas un izmēģinājumu staciju skaitu, teritoriālo izvietojumu un platības, uzdevumus un funkcijas lauksaimniecības zinātnē, jaunu kadru sagatavošanā un lauksaimniecībā strādājošo kvalifikācijas paaugstināšanā nosaka Zemkopības ministrija un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmija.

25.pants.Lauksaimniecības izglītības sistēma

Lauksaimniecības izglītības sistēma ir nepārtrauktās izglītības sistēma, un tajā ietilpst:

1) arodizglītība (lauksaimniecības skolas, pārtikas rūpniecības skolas);

2) vidējā speciālā izglītība (vidējās speciālās lauksaimniecības mācību iestādes);

3) augstākā izglītība (Latvijas Lauksaimniecības universitāte);

4) kvalifikācijas paaugstināšana un pārkvalificēšana [Latvijas Lauksaim-niecības konsultāciju centrs (dienests), Latvijas Lauksaimniecības universitāte un Lauksaimniecības mācību iestādes].

26.pants.Zemkopības ministrijas kompetence izglītībā

Zemkopības ministrija:

1) likumā noteiktajā kārtībā dibina mācību, konsultatīvās un kvalifikācijas paaugstināšanas (pārkvalificēšanas) iestādes, izstrādā un apstiprina to nolikumus saskaņā ar paraugnolikumiem;

2) nosaka mācību saturu speciālajos priekšmetos, izstrādā un apstiprina lauksaimniecības izglītības mācību plānus un paraugprogrammas;

3) nosaka vispārizglītojošo mācību priekšmetu proporcijas un līmeni mācību plānos saskaņā ar Izglītības un zinātnes ministriju;

4) izstrādā un apstiprina valsts prasības un izglītības standartus lauksaimniecībā, kontrolē to ievērošanu Zemkopības ministrijas pārziņā esošajās mācību iestādēs;

5) nodrošina Zemkopības ministrijas pārziņā esošo mācību iestāžu darbību, finansē tās no šim nolūkam atvēlētajiem valsts budžeta līdzekļiem un kontrolē šo iestāžu finansiālo un saimniecisko darbību.

27.pants.Lauksaimniecības zinātniskās pētniecības iestādes un uzņēmumi

(1) Lauksaimniecības zinātniskās pētniecības iestādes un uzņēmumi darbojas vienotā sistēmā, kas ir Zemkopības ministrijas pakļautībā vai pārraudzībā.

(2) Lauksaimniecības zinātniskās pētniecības iestāžu un uzņēmumu sistēmā ietilpst:

1) nozaru zinātniskās pētniecības institūti;

2) zinātniskās pētniecības saimniecības un agrofirmas, selekcijas un izmēģinājumu stacijas un mācību saimniecības;

3) Latvijas Lauksaimniecības universitāte;

4) Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmija kā koordinējošā organizācija.

29.pants.Zinātniskās darbības finansēšana

(1) Zinātniskās darbības finansēšanas pamats ir valsts budžeta asignējumi lauksaimniecības zinātnei.

(2) Zemkopības ministrija un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmija formulē un konkursa kārtībā finansē kompleksās pētījumu programmas lauksaimniecībs zinātnei paredzēto asignējumu ietvaros.

(3) Zinātniskās darbības nepārtrauktības nodrošināšanai, šķirņu un sugu fonda saglabāšanai un attīstībai valsts selekcijas un izmēģinājumu stacijām, mācību saimniecībām un institūtiem tiek piešķirts bāzes un attīstības finansējums.

(4) Izglītības un zinātnes ministrija ir atbildīga par lauksaimniecības pētījumu finansēšanas nodrošināšanu un savlaicīgu izpildi.