Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Triju Zvaigžņu ordeņa virsniekam Miervaldim Birzem. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 22.03.1996., Nr. 52 (537) https://vestnesis.lv/ta/id/28574

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Valsts prezidents - pieņemot Brīvo arodbiedrību vadītāju - tiekoties ar Pensionāru federācijas vadītāju

Vēl šajā numurā

22.03.1996., Nr. 52 (537)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Triju Zvaigžņu ordeņa virsniekam Miervaldim Birzem

Godātais jubilār!

Jūs esat sasniedzis sava mūža brieduma laiku. Viss Jūsu paveiktais ir pierādījums tam, ka mūsu dzīves derīgums ir atkarīgs no mūsu gribas un prasmes izmantot katru stundu un dienu, nevis vienkārši no nodzīvoto gadu skaita.

Jums piemītošā inteliģence, erudīcija, neatlaidība un radošais gars ir pamats tai lielajai tautas cieņai, kuras apliecinājums ir arī nupat saņemtais Triju Zvaigžņu ordenis.

No visas sirds apsveicu Jūs 75. dzimšanas dienā un sakarā ar mūsu Latvijas valsts augstākā apbalvojuma saņemšanu!

Novēlu Jums labu veselību, izturību un možu garu!

Visdziļākajā cieņā, —

Ilga Kreituse, Saeimas priekšsēdētāja

Valsts prezidents Guntis Ulmanis

pasniedzot Triju Zvaigžņu ordeni Miervaldim Birzem,
20.martā Ārstu domes sēdē

Augsti godātais Birzes kungs, godātie dakteri!

Es domāju, cik grūts un sarežģīts ir mediķa darbs, un atceroties, ko teica Požarnova kungs par totalitāro režīmu, es domāju, ka šis režīms ir atstājis mums ne tikai ļaunumu, drupas un nelaimes, bet šis režīms ir atstājis arī vismaz dažas cilvēku grupas, augsti izglītotas, zinošas, profesionālas, tādas, par kurām man nekad nav bijis jākaunas pat starptautiskā mērogā un, kā mēs sakām, skatoties uz Eiropu. Viena no tām ir Latvijas mediķi. Lai kā arī tas nebūtu bijis, Latvijas medicīna bija ļoti spēcīga Savienības mērogā, un acīmredzot šim spēkam vajadzētu izpausties arī turpmākajā darbībā.

Es šodien skatos šajā mazajā zālītē un redzu ļoti daudz pazīstamu seju. Redzu cilvēkus, kas ir spējīgi un gatavi organizēt vislielākās un vissarežģītākās lietas. Un tad es sev uzdodu jautājumu: ja mums ir zināmi izejas dati, ja mums ir zināma mūsu pašreizējā situācija valstī, mums ir zināmi tie resursi un tās iespējas, kas ir mūsu rīcībā, tad kāpēc gan tik augsti intelektuāla un zinoša, un organizatoriski spēcīga komanda, kāda ir Latvijas dakteri, nevarētu savu nozari virzīt un vadīt tā, lai tā drīz vien kļūtu par vienu no labākajām un profesionālākajām, un arī produktīvākajām. Es vienkārši neredzu, kas cits to jūsu vietā varētu izdarīt. Un būtu labi, ja jūs šodien, vēršoties pie prezidenta institūcijas, ielāgotu, ka deviņdesmit procentu šī jautājuma risināšanas ir jūsu pašu rokās. Bet šis nav tas bēdīgais salīdzinājums, ka slīcēja dzīvība ir paša slīcēja rokās. Šī jautājuma risināšana ir profesionāļu, zinošu cilvēku un, kā jau es teicu, divpadsmit Saeimas deputātu rokās. Un man gribētos šodien, lai šie divpadsmit Saeimas deputāti — dakteri — nevis pakļautos pūļa psiholoģijai un celtu rokas (balsotu), ka kādā no stūriem ir parādīts, kad būtu jāceļ, bet atcerētos savu ārsta misiju un arī Hipokrata zvērestu, un tomēr spētu vienoties parlamentā, risinot šos profesionālos medicīnas jautājumus. Es ļoti ticu, ka šo cilvēku grupa parlamentā tādu paraugu parādīs.

Šodien mūsu vidū ir Miervaldis Birze. Kad es pieņēmu galīgo lēmumu un domās parakstīju šo dokumentu par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu. Kad manu acu priekšā Saeimā notika debates par valsts budžetu, un cik bezspēcīgi izskatījās daudzi deputāti, tai skaitā arī dakteri, aizstāvot vitāli svarīgas pozīcijas dažādās budžeta ailēs. Un šī budžeta pieņemšana notika drīzāk nevis pēc būtības, bet daudzos jautājumos tā gāja pēc kaut kādas nesaprotamas diriģēšanas, un paši balsotāji bija dziļi neapmierināti ar pieņemtajiem lēmumiem. Mēs kādreiz varētu parunāt šeit šajā zālē ar divpadsmit Saeimas deputātiem. Un es domāju, ka tas tā arī notiek, un katram profesionālim, uzvelkot šo politiķa togu, tomēr nevajadzētu aizmirst, ka nodevas ir jāmaksā ne tikai politikai un politiskajai vienprātībai, kura bieži vien ir stipri apšaubāma, bet ir jādomā par to ideju, kādēļ tauta tevi ievēlējusi Saeimā. Raugoties uz šo situāciju, kāda ir pašlaik, raugoties uz to, kādā veidā mēs šobrīd sadalām savus resursus un mēģinām taisnoties, man tiešām reizēm rodas pārdomas, vai pie šīs varas institūciju sadales ir kāda nozīme būt prezidentam. Es esmu prezidents gandrīz trīs gadus un esmu mēģinājis daudzas lietas vērst par labu, bet es redzu, ka šīs daudzās lietas mums bieži atkal aiziet nepareizā virzienā tāpēc, ka mēs zaudējam savu personību un sākam darboties kāda zināma pūļa vai zināmas loģikas, vai svešas ideoloģijas varā. Tāpēc ir šis jautājums: būt vai nebūt.

Es uzreiz varu jums pateikt, ka tās nav gļēva cilvēka pārdomas vai tāda, kas nobijies. Bet tāda cilvēka pārdomas, kurš trīs gadus ir ne tikai vērojis, bet arī mēģinājis strādāt pēc savas labākās sirdsapziņas, strādāt tā, lai būtu rezultāts. Un tāpēc es nekādā gadījumā netaisos atteikties no kandidēšanas vēlēšanās, bet es gribētu šajās nākamajās vēlēšanās rast sapratni deputātu vidū. Rast sapratni arī ar atsevišķu nozaru pārstāvjiem par to, ka tikai pašu stingra nostāja, pašu konstruktīva darbība un pašu godīga attieksme pret tām idejām, ko mēs izvirzām, ļaus mums virzīties uz priekšu.

Mēs šodien šeit runājam gan par difteriju, gan par veneriskajām slimībām, gan par alkoholismu. Bet kam mēs to stāstām? Mēs to stāstām paši sev, kas to jau zina un kas no visas sirds cenšas darīt visu, lai tas tā nebūtu. Mums ir jācenšas darboties tā, lai tas tā nebūtu. Mums ir jāmeklē šīs iespējas, lai mēs palīdzētu tiem, kuri ir jālabo, jāregulē, kuri ir jāaudzina. To diemžēl mēs darām ļoti vāji un ļoti nepārdomāti. Es esmu jums ļoti pateicīgs par to, ka jūs uzturat mūs visus pie veselības un pie laba noskaņojuma, un, ja mums nebūtu šīs nozares, ko sauc par medicīnu, tad droši vien daudzi no mums nevarētu normāli veikt savu darbu, tai skaitā arī prezidents. Es domāju, ka ārsta misija ir divējāda. Vienmēr ir šī trakā apmātība, profesijas mīlestība, cilvēkmīlestība un sevis atdošana darbam un savas cīņas mērķim, jo daudzi dakteri savu izglītību ir apguvuši tikai aiz šiem iemesliem; un ir šī otra lieta — nauda, nauda, nauda. Es ļoti ceru, ka mēs tiksim pāri šai naudas barjerai, mēs tiksim pāri visām šīm finansu problēmām. Es esmu pārliecināts, ka šī valdība ir ķērusies pie šo uzdevumu risināšanas, mēģina to darīt ar visiem spēkiem un visu savu prātu, un iespējām, kas viņiem ir. Latvijā pašreiz nav citu spēku un citu cilvēku, kas to varētu darīt, lai gan mēs sakām: nav neaizvietojamu cilvēku. Bet tajā pašā laikā es domāju, ka mums ir jābūt daudz godīgākiem un daudz patiesākiem katram savā darba vietā, katram pildot savus profesionālos uzdevumus.

Es šodien galīgi negribētu runāt par medicīniskām lietām, lai gan varētu runāt par bāzes apmaksu un valsts apmaksu, un par iekārtu iegādāšanos. Es, gatavojoties šai sarunai, iepazinos ar garu sarakstu — kuras slimnīcas ir iegādājušās nepareizas iekārtas, kas netiek izmantotas, kur tiek neracionāli izmantotas gultasvietas. Bet tā būtu problēma, par ko būtu jārunā profesionāļiem, un es tajā neiejaukšos un nemēģināšu to analizēt, jo jūs to redzat un jūtat daudz labāk. Un es ticu, ka šeit nav ļaunprātības, bet tikai situācija, kurā mēs šobrīd esam nonākuši.

Es pirmdien dodos ļoti nozīmīgā ceļojumā, ja to var saukt par ceļojumu. Mēs pirmo reizi ierodamies Briselē, Eiropas galvaspilsētā, kur atrodas trīs visspēcīgākās institūcijas, kuras pašlaik pārvalda Eiropu dažādās jomās. Un mums ir jāapliecina, ka mēs piecos gados esam kaut ko spējuši padarīt. Mums ir jāapliecina, ka mēs esam nelabojami optimisti, mums ir jāapliecina, ka mēs esam spējuši izveidot reformu ceļu, jāapliecina, ka mūsu grūtības nespēj lauzt mūsu pārliecību, mūsu nacionālo lepnumu un mūsu pašapziņu. Es nevaru braukt uz Briseli ar citām domām. Es nevaru braukt uz Briseli ar tiem trūkumiem, ar tām nelaimēm un ar to postu, kas pie mums ir. Jo es vados pēc principa — savā ģimenē ir jārisina problēmas, kas ir tās iekšienē. Neviena kārtīga ģimene neiet uz ielas, neiet uz kādu citu pilsētu vai dzīvokli un nesāk sūdzēties un stāstīt, cik slikti klājas viņu ģimenē. Tāpēc mums šeit varbūt ir jāizprot divas uzvedības un divas kultūras, ko es audzinu sevī un par ko es stāstu citiem. Viena lieta — kad mēs runājam ar pasauli. Un es vienmēr centīšos parādīt Latviju pat mazlietiņ skaistāku, nekā tā ir. Otra lieta — kad mēs runājam savā starpā par to, ko mēs apzināmies un zinām, un par to, kas mums ir jādara, lai šīs lietas kļūtu labākas un cerīgākas. Es ļoti ticu dakteriem, citādi jau es nevarētu katru rītu ierasties darbā labā noskaņojumā, citādi es nevarētu bieži vien vakaros strādāt līdz divpadsmitiem, līdz vieniem. Lai gan viņi bieži vien saka, ka varbūt nevajadzētu sēdēt tik ilgi, bet bieži vien neiznāk citādāk. Es domāju, ka bieži vien, pateicoties dakteru morālajam un praktiskajam atbalstam, daudzi valsts vadītāji tiek galā ar saviem pienākumiem un tiks arī nākotnē.

Tagad es gribētu izpildīt savu galveno misiju, kuras dēļ šodien šeit atrodos. Cienījamais Birzes kungs! Sēdiet un necelieties kājās!.. Droši vien Latvijā nav daudz cilvēku, kuri jūs nepazīst. Nav cilvēka, kurš nav par jums domājis, un nav cilvēka, es vismaz tā ceru, kurš, zinādams jūsu likteni, nebūtu salīdzinājis to ar savējo. Šodien ir varbūt tāda zīmīga diena — divdesmitais marts — pavasara iestāšanās. Un Latvijā pavasaros ir notikušas dažādas pārvērtības — gan sliktas, gan labas. Viena no tām ir bijusi smagās deportācijas, šie cilvēku iznīcināšanas mēģinājumi. Arī jūs esat daudz ko cietis no šīs pasaules ļaunajām varām. Es apbrīnoju jūsu spēku, jūsu spēju koncentrēties darbam, ko sauc par rakstniecību, apbrīnoju jūsu spēju parādīt ļoti cilvēciski, skaidri un pārliecinoši savas pārdomas, kas noteikti ieies latviešu zelta fondā. Un šodien, pasniegdams Triju Zvaigžņu ordeni, es varu izdarīt tikai to mazumu — atstāt jums piemiņas zīmi no Latvijas valsts par to, ka jūs visu mūžu esat bijis godīgs, pašaizliedzīgs un profesionāls tajās jomās, kurās jūs esat darbojies. Es esmu pateicīgs jums par tiem taisnības vārdiem, ko jūs esat pateicis arī jaunākajā medicīnas žurnālā, ko jūs vienmēr nesaudzīgi esat teicis visiem, tai skaitā arī Valsts prezidentam. Vārdi, ko saka cilvēks, kas zina, kāda dzīvei ir vērtība. Šie vārdi jāuztver kā tāda zīme. Un tā ir labvēlīga kritika, no kuras mēs visi daudz vairāk iegūstam nekā zaudējam. Esmu dziļi pateicīgs par jūsu devumu Latvijas valstij, un atļaujiet man jums pasniegt Triju Zvaigžņu ordeni.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!