PROBLĒMA

Cik droša ir apdrošināšana

Trešdien, 20. martā, Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijā notika preses konference par apdrošināšanu Latvijā 1995. gadā, kā arī par jautājumiem, kas saistīti ar sauszemes transporta līdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu.

Jau kopš 1991. gada valstī sāka veidoties pirmās privātās apdrošināšanas sabiedrības, un apdrošināšana tagad ir kļuvusi par būtisku Latvijas ekonomikas sastāvdaļu. Aizvadītajā gadā tika izveidota Finansu ministrijas Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcija.

Apdrošināšana ir pakļauta visām piedāvājuma un pieprasījuma likumsakarībām, un tāpēc speciālisti lieto lasītājiem varbūt vēl mazpazīstamu jēdzienu “apdrošināšanas tirgus”. Neraugoties uz iedzīvotāju zemo pirktspēju un atsevišķu apdrošinātāju finansiālajām neveiksmēm banku krīzes rezultātā, kā arī zināmu uzticības zudumu apdrošināšanas sistēmai, apdrošināšanas tirgus tomēr ir audzis. Tā, 1995. gadā apdrošinātāji no juridiskām un fiziskām personām prēmijās (termins, kas apzīmē mūsu iemaksas par apdrošinājumu) saņēma 32,04 miljonus latu. Salīdzinājumā ar 1994. gadu šī summa palielinājusies par 76,9 procentiem. Ņemot vērā inflāciju aizvadītajā gadā (23,1%), var secināt, ka apdrošināšanas tirgus — kaut lēni — tomēr attīstās.

Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijas eksperti ir sagatavojuši pārskatu — pētījumu par apdrošināšanu Latvijā 1995. gadā. Pagājušā gada sākumā valstī darbojās 42 apdrošināšanas sabiedrības. Gada laikā izsniegtas licences vēl trim jaunām sabiedrībām (“Ezerzeme — 2”, “Rīgas Fenikss — Dzīvības apdrošināšana”, “Lauto klubs”), bet astoņām sabiedrībām (“Rinco”, “Prezident Inc.” “Polise”, “Sams”, “Alba”, “Baltijas apdrošināšana”, “Sirena 11”, “Unit”) tika anulētas licences visu apdrošināšanas veidu veikšanai. Tātad gada beigās Latvijā bija 37 apdrošināšanas sabiedrības, no kurām 11 sabiedrības nodarbojās ar dzīvības apdrošināšanu, bet 26 ar pārējā veida apdrošināšanu.

Ar plašu pētījumu materiālu žurnālistus iepazīstināja inspekcijas priekšnieka vietnieks Viesturs Šķesters. Savukārt inspekcijas aktuārs Jānis Bokāns žurnālistiem sniedza informāciju par komplicētu matemātisko metožu pielietojumu tāda šķietami viekārša lieluma kā apdrošināšanas sabiedrības rezerves fonda aprēķināšanā.

Par apdrošināšanu Latvijā 1995. gadā pastāstīja Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijas priekšnieks Gvido Romeiko:

— Latvijā galvenokārt attīstās un nostiprinās apdrošināšanas tradicionālie veidi, piemēram, transporta un īpašuma apdrošināšana. Ja pavērojam norises apdrošināšanas tirgū Austrumeiropas un Viduseiropas zemēs — bijušajās postsociālisma valstīs, — tad varam secināt, ka arī tur samazinās dzīvības apdrošināšanas apjomi. Tam ir vairāki iemesli, tostarp zems dzīves līmenis un arī tas, ka cilvēka dzīvība kļuvusi mazvērtīga. Turpretim Rietumvalstīs veselības apdrošināšana kļūst arvien dārgāka un dažādojas dzīvības apdrošināšanas formas. Latvijā uz vienu iedzīvotāju dzīvības apdrošināšanas prēmijas ir apmēram 25 dolāri, turpretim, piemēram, Japānā 1993. gadā šis rādītājs bija aptuveni 4000 dolāru, Šveicē — aptuveni 3000 dolāru, ASV — aptuveni 2000 dolāru.

Turpmākajos gados apdrošināšanas tirgū pieaugs darba devēja loma. Taču mēs saprotam, ka tad, ja darba ņēmējs un arodbiedrības pieprasīs noslēgt normālu darba līgumu, darba devējam pašreizējos apstākļos tas var kļūt par pārāk smagu nastu. Esošā algu politika valstī bremzē veselības apdrošināšanas attīstību, un šādam stāvoklim vēl neredz galu.

1995. gada 18. jūlijā Ministru kabinets Satversmes 81. panta kārtībā pieņēma noteikumus nr. 214 “Par sauszemes transporta līdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu”. Šie noteikumi, kā zināms, sabiedrībā izraisījuši pretrunīgu reakciju. Taču vienlaikus ir skaidrs, ka transporta līdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana agri vai vēlu tiks ieviesta. Šajā sakarā Gvido Romeiko teica:

— Runājot par Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijas darbu 1996. gadā, tas jāsaista ar tādu lielu projektu kā autoīpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana un arī ar mazāk zināmu projektu par privātajiem pensiju fondiem. Mēs izstrādājam šīs darbības reglamentāciju un uzraudzību.

Pagājušā gada novembrī izveidoja Satiksmes biroju, nenosakot valsts finansējumu, un patlaban tiek risināts jautājums par šī biroja finansēšanu. Ir doma, ka no saņemtajām prēmijām varētu izveidot divus uzkrājumu fondus, kuri būtu Satiksmes biroja pārziņā. No viena fonda paredzētas izmaksas tajos gadījumos, kad transporta līdzekļa īpašnieka Civiltiesiskā atbildība nav bijusi apdrošināta vai arī transporta negadījumā “vainīgais” transporta līdzeklis palicis nenoskaidrots. Šajā fondā plānots iepludināt 12 procentus no apdrošināšanas prēmijām. Katra ceturkšņa beigās fiksēsim šī fonda stāvokli, un, ja fondā būs izveidojušās negatīvas tendences, apspriedīsim nepieciešamību par fonda nodrošinošo procentu palielināšanu. Maksimālais palielinājums varētu būt trīs procenti. Šādā gadījumā varētu lemt arī par apdrošināšanas tarifu pārskatīšanu.

Bieži tiek jautāts par garantijām. Kā valsts garantēs šī apdrošinājuma veida drošību? Šajā gadījumā garantijas valsts nodod Satiksmes birojam, un tāpēc paredzēts izveidot otru fondu. Ministru kabineta aptiprinātajā Satiksmes biroja nolikumā norādīts, ka Satiksmes birojā jāizveido fonds, kas garantētu atlīdzības izmaksu tajos gadījumos, kad apdrošinātāji nokļūst finansiālās grūtībās un ir maksātnespējīgi. Nolikums paredz, ka šajā fondā tiks iemaksāts viens procents no saņemtajām prēmijām. Runā, ka apdrošinātāji saņems milzīgu peļņu. Izdarītie aprēķini liecina, ka tā varētu būt apmēram četri procenti, ja apdrošinātāja izdevumi sastāda tarifā paredzētos 25 procentus. Ja apdrošinātāja peļņa šajā apdrošināšanas veidā ir lielāka par četriem procentiem, tad pārējā naudas summa ieskaitāma apdrošināto aizsardzības fondā. Ārzemēs šo naudu parasti atdod apdrošinātajai personai atpakaļ. Mēs uzskatām, ka pirmajā gadā, kamēr nav pieredzes un uzkrāto statistisko datu par šo apdrošināšanas veidu, mums jāuztur lielāka rezerve. Transporta līdzekļu īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšana nav jāsaprot kā izdevumi, tā jauztver kā zaudējumu atlīdzināšanas sistēma.

Turpinājumā Gvido Romeiko atgādināja, ka jebkurš transporta līdzeklis ir paaugstinātas bīstamības avots un katrs transporta līdzekļa vadītājs ir atbildīgs par izraisītā transporta negadījuma sekām Civillikuma priekšā un kompensē pašradītos zaudējumus.

Uz jautājumu, kādām apdrošināšanas sabiedrībām jau ir piešķirtas licences transporta līdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas veikšanai Latvijā, Gvido Romeiko vēl galīgu atbildi nevarēja sniegt, jo pēc vietējās pārbaudes šīs apdrošināšanas sabiedrības vēl pārbaudīšot arī ārzemju ekspertu komisija.

Vairis Ozols,
“LV” iekšpolitikas redaktors