Pasaulē ap mums

Grieķijas nacionālie svētki

Pirmdien, 25.martā, būs Latvijai draudzīgās Grieķijas nacionālie svētki — Neatkarības diena, kas tiek svinēta jau 175 gadus, kopš 1821.gada.

Grieķija (Hellas) jeb Grieķijas Republika (Hellēnikē Dēmokratia) atrodas Eiropas dienvidos, Balkānu pussalas dienvidu daļā. Grieķijai pieder arī vairāk nekā 100 salas Egejas jūrā, Jonijas jūrā un Vidusjūrā. Grieķijas teritorija ir vairāk nekā divreiz lielāka par Latviju — 131,9 tūkstoši kvadrātkilometru (Grieķijas salu kopējā platība ir 25 tūkstoši kvadrātkilometru), un tajā ir apmēram četras reizes vairāk iedzīvotāju nekā Latvijā.

No Eiropas valstīm Grieķijai ir vissenākā rakstītā vēsture. Tās sākumi rodami 2. gadu tūkstotī pirms Kristus dzimšanas. Antīkās Grieķijas kultūras pieminekļi, kas lielā daudzumā saglabājušies līdz mūsdienām un kas vēl joprojām atrodami Grieķijā arheoloģiskos izrakumos, kā arī parastu būvdarbu laikā (īpaši pašlaik, būvējot Atēnu metro tuneļus), liecina par ārkārtīgi augsto civilizācijas pakāpi Grieķijā. Diemžēl 1. gadsimtā pirms Kristus dzimšanas Grieķija kļuva par Romas provinci. Mūsu ērā no 4.gs. līdz 15.gs. Grieķija ietilpa Bizantijas impērijā, bet 1458.gadā Atēnas iekaroja turki. Grieķu tauta vairākus gadsimtus atradās Osmaņu impērijas jūgā. Vairākkārt notika sacelšanās pret apspiedējiem, no kurām nozīmīgākās bija 1571., 1611., 1770.gadā. 1800.gadā tika izveidota Septiņu savienoto salu republika, kas 19. gadsimta sākumā kļuva par grieķu nacionālo centru. Īpaši plaši grieķu nacionālā atbrīvošanās kustība izvērsās 19. gadsimta sākumā. Būtiski šo cīņu sekmēja grieķu emigrantu patriotiskās organizācijas Rietumeiropas valstīs un Krievijā. Grieķu varonīgā cīņa baudīja aizvien lielāku citu Eiropas valstu morālu un arī praktisku atbalstu. 1830.gadā pēc triju valstu (Lielbritānijas, Francijas un Krievijas) Londonas konferences lēmuma Grieķija ieguva neatkarību. Taču pagāja vēl ilgs laiks, līdz Grieķija neatlaidīgā nacionālās atbrīvošanās cīņā atguva arī savas salas.

Kopš 1832.gada Grieķija bija monarhija, bet 1924.gadā tika proklamēta par republiku. Vēlreiz monarhija Grieķijā tika atjaunota pēc Otrā pasaules kara — 1946.gadā — un pastāvēja līdz 1974.gadam, kad 69,2 procenti grieķu referendumā nobalsoja par republikas atjaunošanu.

Grieķija ir industriāli agrāra valsts, kuras ekonomikā liela nozīme ir arī starptautiskajam tūrismam. Galvenās rūpniecības nozares ir kalnrūpniecība, ķīmiskā un tekstilrūpniecība, kā arī pārtikas rūpniecība, kur tiek pārstrādāti Grieķijas dāsnās dabas augļi, — galvenokārt vīnogas, olīvas, tabaka. Šai dienvidu valstij ir viena no lielākajām pasaules tirdzniecības flotēm.

Grieķija mūsu valsts neatkarību kopā ar citām Eiropas kopienas valstīm atzina 1991.gada 27.augustā, bet 2.septembrī tika atjaunotas Grieķijas un Latvijas diplomātiskās attiecības.

Grieķijas intereses mūsu valstī pārstāv Grieķijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Emanuels Kalpadakis (Emmanuel Kalpadakis), kurš savu akreditācijas rakstu Latvijas Republikas Valsts prezidentam iesniedza 1993.gada 15.oktobrī. Viņa rezidence atrodas Stokholmā.

Grieķijas Neatkarības dienas priekšvakarā “Latvijas Vēstneša” līdzstrādnieks tikās ar Emanuelu Kalpadaki un lūdza pastāstīt, ko grieķu tautai nozīmē tās nacionālie svētki — Neatkarības diena.

Emanuels Kalpadakis teica:

— Es domāju, ka šī diena ir viena no visnozīmīgākajām robežšķirtnēm mūsu zemes vēsturē. 1821.gada 25.martā sākās grieķu revolūcija. Līdz tam mūsu tauta 400 gadus atradās otomaņu jūgā. Es teiktu, ka šos 400 gadus grieķi bija spiesti dzīvot primitīvos viduslaiku apstākļos, kamēr pārējā Eiropā bija renesanse. Grieķiem nācās pārciest pazemojumus, spīdzināšanas, slepkavības un masu slaktiņus. Mūsu tauta jau agrāk bija vairākkārt sacēlusies, taču 1821.gada 25.martā sākās visspēcīgākā grieķu revolūcija — tauta bija cieši apņēmusies izcīnīt savai zemei brīvību.

Revolūcijas aizsācējiem un vadītājiem bija tikai viens lozungs: “Brīvība vai nāve”. Viņi sāka šo cīņu gandrīz bez ieročiem, kaut tā bija cīņa pret milzīgu impēriju, kas pletās no Persijas jūras līča līdz Balkānu ziemeļiem un Ziemeļāfrikai. Tā bija līdz zobiem bruņojusies naidīga impērija. Neraugoties uz savu un Otomaņu impērijas spēku acīmredzamo disproporciju, grieķu tauta sāka savu brīvības cīņu. Vadoties no formāliem loģikas apsvērumiem, cīņa bija lemta neveiksmei. Taču šī cīņa pēc desmit gadiem atnesa mūsu tautai brīvību. Būtībā atkārtojās tas, kas jau ne reizi vien bija noticies mūsu tautas vēsturē, ka grieķu brīvības mīlestība ļāva uzvarēt cīņā ar daudzkārt spēcīgāku pretinieku. Materiālais spēku samērs arī šoreiz bija grieķiem par sliktu. Taču grieķu gara spēks bija pārāks. Grieķu tauta šajā cīņā atkārtoja savu priekšteču varonību kaujās pie Termopilas un Maratonas. Līdzīgu varonību mūsu tauta parādīja arī šajā gadsimtā, karā pret fašistisko Vāciju.

Būtībā tā bija pirmā demokrātisko spēku uzvara pār fašistiskajiem spēkiem Otrā pasaules kara laikā.

Mūsu tauta savu Neatkarības dienu svin kā patiesi lielus svētkus. Šajā dienā parasti ir plašas ceremonijas Grieķijas baznīcās, Atēnās un citās lielākajās pilsētās notiek armijas parādes. Arī mūsu vēstniecība Stokholmā rīko vairākas lielas pieņemšanas Zviedrijas valdības locekļiem, ārvalstu diplomātiem un Zviedrijas sabiedrības pārstāvjiem. Ja jūs šajā dienā būsit Stokholmā, priecāsimies arī jūs redzēt savā pieņemšanā.

— Paldies par ielūgumu! Būtu patīkami, ja kādreiz Grieķijas Neatkarības dienā jūs svinīgo pieņemšanu sarīkotu arī Rīgā. Lūdzu pieņemiet “Latvijas Vēstneša” redakcijas apsveikumu senajai grieķu tautai un jums personīgi Grieķijas Neatkarības dienā!

Jānis Ūdris,
“LV” ārpolitikas redaktors