“Dod spēku sāpju ceļu iet,
Un dvēseli pie ļauna nepiesiet!”

Ir divi robežas:
1949.gada 25.marts —
1996.gada 25.marts

Tālumā atvases skatīdami
“Viņi cirta kā tie,
kas meža biezoknī cilā cirvjus.
Ar cirvjiem un veseriem
apdauza Tavus izgreznojumus.
Viņi meta uguni Tavā svētnīcā,
sagānīja līdz pamatiem
Tava vārda mājokli.” (74.psalms)

Viņi cirta. Un palika tautu un dzimtu skaidiens. Lapas un pumpurus viņi iemina sniegā un smiltīs, mizu noplēsa, saknes izrāva. Likās, nekad nekas te vairs nezaļos. Bet nāk trešais un ceturtais augums, un zaļoksnie brīnās: “Vai tad vispār kaut kas tāds ir bijis?”

Arī trešā “Via dolorosa” grāmata liecina — ir bijis. Ir bijusi liela neziņa un uzticēšanās varas solījumiem. Ir bijusi stipra pieķeršanās mantai un laicībai. Bailes to visu pazaudēt ir dzemdinājušas mazas un lielas nodevības. Bailes daudziem apkaunojošā kārtā ir likušas novērsties no saviem bēdu piemeklētajiem radiem un draugiem, kad viņi klauvēja pie durvīm, padomu un pajumti lūgdami. Bet ir bijusi arī pretošanās ļaunumam un turēšanās pie Dieva rokas. “Kāds mani sargāja un palīdzēja pašā pēdējā brīdī,” no šā gadsimta elles iznākušie saka. Un vēl viņi saka: “To nevar ne izstāstīt, ne uzrakstīt.” Tomēr viņi stāsta un raksta. Šodienas cilvēkam liekas nesaprotami, kā gan, pakļaujot sevi briesmām, palicēji pacēla uz sliedēm izmestās aizvesto zīmītes un nogādāja tās pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, kā cietumos un nometnēs pilnīgi sveši cilvēki dalījās visdārgākajā — maizē un ticībā.

Skaidiena laika paaudze šodien var teikt tāpat kā apustulis Pāvils: “Labo cīnīšanos esmu izcīnījis, tecēšanu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis.” Viņi var tā sacīt, bet klusē, redzēdami, cik ātri līdzcilvēki aizmirst cirvju un veseru nodarīto postu, cik viegli ļaujas lepnības un kalpības garam, kalpo nevis cits citam, bet sev un materiālajai pasaulei. Mūžības jēdziens sarūk līdz vēlmei vadīt dienas ar pilnu vēderu un vieglu sirdi. Viņi redz — šīs nav tās atvases, ko viņi cauri polārai tumsai, bezsamaņai un biedru nāvēm skatījuši tālumā.

Tik daudz ir to, no kuru celma vairs nekas nedzīsies — neskan ne bērnu, ne mazbērnu balsis. Tomēr viņi liek plaukstu virs acīm un lūko saskatīt, kas zaļo pie kaimiņcelmiem. Labi zinādami, ka no visām atvasēm lietaskoki neizaug, viņi lūdz žēlastību visām, jo viņi ir pieredzējuši, cik tas ir daudz, ja kaut vai viens no simta paliek taisns un nelokāms. Bet viņi arī zina, ka visi jau nekad neiztaisnojas.

Viņi saka: “Atmiņas ir vienīgais, ko mēs varam atstāt. Bet vai tās kādam vajadzīgas?” Šodienai ir mutē licējas un makā bāzējas plauksta. Tā aizsedz ne tikai apvārsni, bet arī debesis. Tie, kuriem viņi novēl savu mantojumu, vēl staigā zem galda vai klīst pa pasauli, sevi meklēdami. Pienāk brīdis, kad šī grāmata viņiem vairs nebūs aizslēgta un viņi sapratīs, ka ir sirdī lasījuši.

Anda Līce,
krājuma “Via dolorosa”
sastādītāja un redaktore
Trešās grāmatas priekšvārds

 Lūgšana*

Mēs jauni zvani, Kungs, Tu mūsu dziesma,
Dod spēku dvēselei, kā uguns šķīsti,
Lai laiki mainīgie mūs nesajauktu,
Lai kādi gājēji mums garām trauktu.
Un baigo kara postu mazini,
Ja iespēji, tad sāpju ceļu īsini.
Mēs zinām to un apzināmies labi,
Ka ilgi kopā nevaram būt visi.
Dod spēku sāpju ceļu iet
Un dvēseli pie ļauna nepiesiet.
Dedz sirdī domu, stiprinādams mūs.
Ne man, bet manai tautai dzīvot būs.
Par domu šo, ja nepieciešams ir,
Mūs’ jaunās dzīvības no dzīves šķir.
Lai veltīgs mums šis upurs neliktos,
Dedz sirdī domu dziļu, kvēlu —
Reiz tomēr laime plauks, vai agri — vēlu,
Tev, mana izpostītā Dzimtene.

* Dzejoļa autors nezināms. Dzejolis gājis no mutes mutē un sākotnēji, iespējams, ir bijis citādāks.