Pasts: no pagātnes uz tagadni,
no tagadnes uz pagātni

Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā — jauna ekspozīcija

Kaut arī pasta taure un kariete rotā vien izstādes ielūgumu, arī pašai ekspozīcijai ir neikdienišķa noskaņa. Senie dokumenti, grāmatas un preses izdevumi, pastmarkas, vēstules un citi materiāli, kas ņemti no Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas bagātajām krātuvēm, labi izgaismo visu Latvijas pasta attīstības gaitu vairāk nekā 360 gadu garumā.

Pirmais pastmeistars, kā mēs zinām, bija vecais Noa. Kad lielie grēku plūdi bija izbeigušies un zeme nožuvusi, Noa kādā jaukā dienā atsēdās pie šķirsta saules pusē un pļāpāja ar savu balodi — to, kurš to eļļas koka zaru bija atnesis: “Mēs dzīvojam švakos laikos, draudziņ. Cik tas ir slikti, ka ļaudis vēl nav iemācījušies rakstīt un lasīt. Mēs varētu te, Araratā, atvērt smuku pasta kantori.”

Tā 1927. gada “Jaunās Nedēļas” 5. numurā rakstīja Rutku Tēvs.

Jā, nav brīnums, ka izstāde par pastu iekārtota tieši bibliotēkā. Kā atklāšanas ceremonijā teica Akadēmiskās bibliotēkas direktors Edvīns Karnītis, nav divu radniecīgāku iestādījumu ar vienu un to pašu galveno funkciju — būt par starpnieku starp informācijas avotu un saņēmēju jeb lietotāju. Abi iestādījumi ir arī mūžseni: pirmās bibliotēkas taču radās uzrakstos uz alu sienām, un jau Noa sapņoja par pasta nodaļas atvēršanu. Arī Rīgā pirmā lielā grāmatu krātuve dzima 1524. gadā un pagāja tikai kādi simt gadi, kad parādījās arī pasts.

Latvijā senākie bija Livonijas ordeņa pasta sakari no pils uz pili, ko pārzināja tā sauktais vēstuļu maršals.

Kā varam lasīt šajā ekspozīcijā, regulāras pasta satiksmes sākumu var skaitīt ar 1632. gada 28. septembri, kad Tērbatā publicēti “Pasta noteikumi” un izveidota pirmā zirga pasta līnija. Tai pašā gadā noorganizēta pasta satiksme starp Rīgu un Klaipēdu. Tās uzturēšanai Rīgas rāte ik gadus piemaksājusi 200 līdz 300 dālderus, bet Vidzemes gubernators — 800 dālderus.

Pirmie Rīgas pastmeistari — Jēkabs Beķers (1635—1672) un Stacijs Šteins (1672—1691) piederēja pie uzņēmīgākiem Rīgas namsaimniekiem.

(J. Jenšs. Pasta satiksmes vēsture. “Pasta un Telegrāfa Vēstnesis” 1937. g., nr. 6)

Pastnieki allaž bijuši cienījami un arī visai labi nodrošināti ļaudis. Kā 1937. gadā rakstīja “Pasta un Telegrāfa Vēstnesis”, “1822. gadā muiža deva savam pasta kalpam: vadmalas svārkus, kažoku, 1 pāri vadmalas un 2 pāri linu bikšu, 3 kreklus, 2 pāri zeķu, 1 pāri zābaku, 1 ziemas cepuri un 1 platmali; bez tam: 1 1/2 poda tauku, 6 pūrus rudzu, 1 pūru putraimu, 1 pūru zirņu, 4 podus sāls un 2 pūrus kartupeļu.”

1639. gadā sāka darboties zviedru valdības pasts Vidzemē. Ar Krieviju pasta sakari tika nodibināti 1666. gadā un ar Poliju — 1669. gadā. Bet 1685. gadā hercogs Frīdrihs Kazimirs ierīkoja savu pastu Kurzemē.

1669. gadā pasta satiksme bijusi jau tiktāl uzlabota, ka vasarā vēstule no Rīgas sasniegusi Stokholmu 9. vai 10. dienā, bet ziemā caur Somiju — pēc 3 nedēļām. Vēstuļu pārsūtīšana no Rīgas uz Stokholmu 1681. gadā maksājusi 13 1/2 grašu sidraba naudā. Arī par to raksta “Pasta un Telegrāfa Vēstnesis”.

Pirmo Latvijas pastmarku izlaida 1918. gada 19. decembrī. Markas metu darināja mākslinieks Ansis Cīrulis. Pasta iestādes jaunajā Latvijas valstī sāka strādāt ar 26. decembri. Bet 1938. gadā cand. iur. A. Grigulis “Atpūtā” rakstījis par pirmo Latvijas pasta bloku.

Ekspozīcijā var skatīt gan pirmās pastmarkas ar Valsts ģerboņa, Jāņa Čakstes, Kārļa Ulmaņa, Raiņa un Jāņa Baloža attēliem, gan dažādu laiku atklātnes un aploksnes. Var izlasīt arī tādu ziņu, ka Jānis Jaunsudrabiņš savu romānu “Jaunsaimnieks un velns” uzrakstījis uz atplēstu vēstuļu aploksnēm.

Var skatīt daudzkārt citēto “Pasta un Telegrāfa Vēstnesi” un Latvijas pasta, telegrāfa un telefona darbinieku žurnālu “Pasta, Telegrāfa Dzīve”, kas iznāca no 1929. līdz pat 1940. gadam.

Ir stendi par karavīru vēstulēm un “mazo pasta balodīti” un žurnāla “Junda” 1944. gada numuru, kurā varam izlasīt, ka latviešu karavīriem ik dienas nosūtīts miljoniem vēstuļu.

Par Latvijas pasta darbinieku augsto autoritāti un atbildības līmeni liecina daudzās instrukcijas, rokas grāmatas un arī Krievijas ķeizarienes Elizabetes drošības raksts pastniekiem, kas publicēts 1756. gada 20. janvārī latviešu valodā.

Izglītoti tika arī vēstuļu rakstītāji. Tā, 1875. gadā Jelgavā nāk klajā Jelgavas Jāņa baznīcas mācītāja Kr. Dzirnes sarakstītais “Ceļavadons priekš grāmatu rakstīšanas”. (Kā zināms, par grāmatu tais laikos sauca arī vēstuli.)

Savs stends ierādīts lielākiem un mazākiem mīlestības vēstuļniekiem ar Jāņa Poruka dzejas rindām:

Pie loga balts balodīts klauvē...
“Kungs, atveri, atveri!”
Logs atveras; maigais putnis
Man atnes vēstuli.
Pie loga balts balodīts gaida
Uz atbildi — — —
Par atbildi viņai plūcu
Es rozīti...

Mūsu dienās mīlētāji vairāk izlīdzas ar telefonu, un Ārija Elksne raksta:

Tādas vēstules tagad
Mīļotām neraksta, nē...
Laika nav, jāsteidzas, jāsteidzas
Šajā trakajā pasaulē.

Un tomēr, kā 1933. gadā “Lielajā vēstulniekā” rakstīja A. Melnalksnis, vēstules mūs pavada no šūpuļa līdz kapam. “Tās dzīvo ar mums, dalās mūsu priekos un bēdās.”

Tāpēc arī apmeklētāji tik ilgi kavējas pie vitrīnām, seko domas pavedienam, ko cauri ekspozīcijai vijusi tās iekārtotāja Arta Poriete.

Savu specifisko funkciju dēļ pasts varbūt mazāk par citām institūcijām bijis pakļauts dažādo režīmu vējrāžiem un tik organiski varēja iekļauties jaunajā dzīves ritmā. Kopš neatkarības atjaunošanas izlaists jau ap simts pastmarku, bet atkal kaut kas iekņudas sirdī, skatot tās pirmās, ar kurām mēs taču tā lepojāmies.

Ja jau izstādes atklāšanā pats Latvijas Pasta ģenerāldirektors Aivars Droiskis atzinās, ka ieraudzījis te daudz ko jaunu, tad mēs, kas šais lietās mazāk ko zinām, ikviens varam cerēt uz atklājumiem.

Aina Rozeniece,
“LV” nozares redaktore
Foto: Indulis Spuldzenieks