PŪRS

Latviešu valodas gaismā

Dr.philol. Rasma Grīsle —
par izcilo latviešu valodas skolotāju Valeriju Bērziņu–Baltiņu
viņas 90.mūža gadskārtā

Raženi darbīgā mūžā Valerija Bērziņa–Baltiņa ir sasniegusi dižu gadskārtu: deviņdesmito. Viņa ir dzimusi 1906.gada 21.martā Rīgā, gājusi tur skolā un 1933.gadā beigusi Latvijas Universitātes baltu filoloģijas nodaļu. Par sacensības darbu (Pumpura “Lāčplēša” un Raiņa “Uguns un nakts” salīdzinājumu) fakultāte viņai piešķiŗ zelta medaļu. Pēc kaŗa nonākot trimdā, sekmīgā baltoloģe vēl studē (1954—1963) vācu valodu un literātūru ASV Minesotas universitātē. Mūža lielāko daļu viņai aizņem skolotājas un audzinātājas darbs. Latviešu valodu un literātūru viņa māca vispirms Rīgā: franču licejā, divās vācu ģimnazijās, žīdu vakarģimnazijā; Vācijā: Eslingenes, tāpat Minsteres latviešu ģimnazijā; Amerikā: latviešu papildskolās, bet vācu un krievu valodu — amerikāņu skolās. Latviešu valodas un literātūras semināru viņa vada Mineapolē kopš 1975.gada.

Cienījamā gavilniece ir publicējusi virkni rakstu (it īpaši par svarīgāko valodas kopšanā) un arī grāmatas. Emigrācijā iznāk viņas dzejoļu krājums “Gaismas šūpoles” (1980). Viņa padara līdz galam nelaiķa Jāņa Bičoļa iedarītu lielu darbu: sagatavo “Latviešu valodas vārdnīcu”, uzrādot vārdu pareizrakstību, izrunu, formas un nozīmes. To izdod Amerikas Latviešu apvienība 1993.gadā. Vārdnīca veltīta valodnieka Jāņa Endzelīna piemiņai.

Bet Rīgā jau kopš pirmā izdevuma 1942.gadā ir pazīstama un godam daudzināma V.Bērziņas (vēlāk V.Bērziņas–Baltiņas) “Latviešu valodas gramatika”, ko rediģējis profesors J.Endzelīns. Tā joprojām ir atzīstama par Latvijas vidusskolām vislabāk uzrakstīto dzimtās valodas mācībgrāmatu. Diemžēl mankurtizācijas laikā to mūsu tēvzemes skolām atrāva un arī atsvešināja, vēlākās mācībgrāmatās sagrozot vai atmetot lietpratīgu gramatikas terminoloģiju, tematiku un pareizrakstību. Bet ārzemēs krietno grāmatu vairākos autores papildinātos izdevumos publicēja trimdas latviešu organizācijas, apzinoties valodas liktenīgo lomu tautai. Ceturtā izdevuma priekšvārdos (1946) autore saka: “Šī gramatika svešumā gribētu būt mūsu latviskās valodas sargs un vairogs pret visu svešo kā mūsu jaunatnei, tā ikvienam latvietim, kas tic savai valstij un tautai.”

Šai ticībai īstenojoties un mūsu valstij atjaunojoties, teicamo gramatiku atkal izdeva Latvijā 1994.gadā apgāds “Zvaigzne”, pamatā ņemot Amerikas 1987.gada izdevumu, kur ir norāde “skolai un pašmācībai” un kas ir papildināts ar uzdevumu atbildēm.

Tas ir mums vērtīgs atguvums. Jo autore, Endzelīna zinātnes, lietišķības un latviskas patstāvības skolā mācījusies, pazīst un cienī latviešu valodas specifiku. Un — vienalga, ko māca vai nemāca “lielo brāļu” gramatikas — viņa savā gramatikā uzņem un talantīgi izklāsta tieši tādu mācāmvielu, kas nepieciešama latviskas un literāri izkoptas valodas prasmei. Tāda, piemēram, ir locījumu, divdabju u.c.formu dažādo nozīmju un lietošanas mācība (jeb formu sintakse), ko padomju skola lika novārtā.

Sekas tādas, ka nu vairojas juceklis izteiksmē un valodas izpratnē. Jo, mazumā ejot Latvijas brīvvalsts laikā skolotiem un latviskā vidē augušiem ļaudīm, pārsvarā paliek tādi, kas padomju skolā ar formu sintaksi nav apgrūtināti. Viņi, labu gribēdami, pēc savas gudras galvas ņemas valodu labot, bet diemžēl nevietā. Piemēram, dažs apkaŗo pat tautas parunu, kas pateikta koši latviski un īsi: “nauda gribas skaitāma” (t.i., ‘nauda grib sevi tikt skaitītu’ jeb ‘nauda grib, ka to skaita’). Paraugam šo parunu min arī nule aplūkojamā gramatika (295.§). Daži uzbrūk viņuprāt šaušalīgiem, bet patiesībā nevainojamiem preču nosaukumiem (zemnieku desas, bērnu ziepes). Jo dabiskā valodā ir (un drīkst būt) dažādas nozīmes vienam locījumam. It īpaši tas sakāms par mūsu ģenitīvu, kas pārņēmis vēl otra locījuma (ablātīva) nozīmes, tā ka ģenitīvs var norādīt ne jau tikai uz īpašnieku vai vielu, bet arī uz īpašību, mērķi, daļu un uz daudz ko citu, kas skaidri aprādīts un uzzināms Valerijas Bērziņas–Baltiņas gramatikā.

Lai autorei — izcilai latviešu valodas skolotājai, valodas kultūras kopējai, latviskuma aizstāvei, dzejniecei un zaļoksnas dzimtas mātei — sirsnīgs paldies un vēlējums būt laimīgai un citiem svētīgai joprojām gaismas šūpolēs!

Attēlā: jubilāre Valerija Bērziņa–Baltiņa (pa labi) un autore Rasma Grīsle Latvijas augstskolu gada svētkos Ņujorkā 1992.gada 26.septembrī.

Autores foto.