NO MINISTRA REDZESPUNKTA

Mēs. Mūsu būves. Mūsu lauku vide

Māris Gailis, dipl.arh., vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, Ministru prezidenta biedrs

Lauku vide ar savām specifiskajām cilvēka un vides attiecībām, ar pārmantotajām un aktuālajām ekonomiskas un sociālas dabas problēmām šobrīd patiesi ir galvenais Latvijas reģionālās attīstības posms. Tieši lauku vide ir arī tas priekšmets, kas vieno agrākās atsevišķās hidromeliorācijas, zemes ierīcības un lauku būvniecības fakultātes. Es pieņemu, ka pārstrukturēšanās, kas šādā apvienošanās gadījumā nepieciešama, notiek atbilstoši tiem jaunajiem mērķiem un uzdevumiem, kas Latvijas lauku attīstībā iezīmējās pēc neatkarības atgūšanas, un ka vienādā mērā tiek domāts par mācību procesa un zinātniskās pētniecības darba pārkārtošanu.

Protams, tas nav viegls process, bet to var atvieglot pietiekami izsvērts teorētisks un praksē bāzēts pamatojums vai arī vienojošās paradigmas atrašana. Taču tas lai paliek jūsu ziņā.

Vēl dažus vārdus par reģionālo attīstību. Var likties, ka pēdējos gados tas kļuvis par modes jēdzienu, tik bieži un dažādos kontekstos tas tiek lietots. Jāpiezīmē, ka šo situāciju var vērtēt gan pozitīvi, gan negatīvi. Neiedziļinoties teorētiskos jautājumos, gribu uzsvērt, ka valsts reģionālās attīstības pamats ir tās reģionālā politika. Latvijā reģionālā politika pagaidām vēl nav stingri formulēta, taču tās pamatprincipi tiek ievēroti valdības darbībā, kā arī iestrādāti likumdošanas aktos.

Ar reģionālo attīstību jāsaprot visas Latvijas un tās reģionu attīstība, kas pamatojas uz sociālekonomisko, kultūrvēsturisko un dabas apstākļu dažādību un īpatnībām. Tas nozīmē, ka jābūt pietiekami skaidram priekšstatam par attīstības priekšnoteikumiem un ierobežojumiem katrā Latvijas pagastā un pilsētā, katrā konkrētā vietā.

Bieži uzskata, ka reģionālā attīstība ir tikai un vienīgi valsts pārvaldes struktūru vadīts process, t.s. darbība “no augšas”. Jāpiekrīt, ka reģionālā attīstība ir valsts politiskās atbildības sfērā, taču, lai tā realizētos, ne mazāk būtiski ir pašattīstības procesi, kas notiek — vai potenciāli ir iespējami — katrā konkrētā vietā. To varētu nosaukt par darbību “no lejas”. Šo dažādi vērsto darbību līdzsvarošana un harmonizēšana ir viens no reģionālās politikas uzdevumiem.

Tā kā cilvēku atmiņā vēl sagalabājušās direktīvās plānošanas metodes, kas būtībā izslēdza darbību “no lejas”, par nozīmīgu uzdevumu jāuzskata tieši atsevišķo, konkrēto pagastu, pilsētu vai vietu pašattīstības potenciāla noskaidrošana, izstrādājot savus attīstības plānus. Šajā procesā jāiesaista vietējie iedzīvotāji. Vēl tikai jāpiezīmē, ka nepieciešamība pēc plaši izvērsta attīstības plānošanas darba lokālā līmenī nenovēršami rada arī nepieciešamību pēc izglītotiem cilvēkiem un speciālistiem, kas prot strādāt ne tikai kabinetos, bet arī ar cilvēkiem un vienādi labi saprot dabā un sabiedrībā notiekošos procesus.

Tālāk pievērsīšos lauku attīstības problēmām, tomēr neskarot tās, kas specifiskas lauksaimniecībai kā tautsaimniecības nozarei. Par situāciju Latvijas laukos pēdējos gados runāts un rakstīts daudz, taču nereti atrodam pretrunīgus faktus un vērtējumus.

Latvijas laukos 50 sociālisma pastāvēšanas gados notikušas būtiskas pārvērtības, kas saistījās ar kolhozu un sovhozu dibināšanu, apvienošanu vai sadalīšanu (šis process skāra arī administratīvi teritoriālo iedalījumu), ar lauksaimniecības zemju vienlaidus meliorāciju un masivizāciju, ar lauku apdzīvojuma kardinālo pārveidošanu, proti, ciematu celtniecību un plānveidīgu dispersā apdzīvojuma likvidēšanu. Tā kā šie procesi nav notikuši teritoriāli vienmērīgi, ir pamats runāt par lauku vides polarizāciju. Tas nozīmē, ka vienās vietās minētie procesi notika intensīvi, pilnīgi pārveidojot tradicionālo lauku vidi, citās — mazāk intensīvi, vēl citās — vispār nenotika. Tādēļ pašlaik Latvijā vērojama liela lauku ainavu dažādība, kas rada arī atšķirīgus priekšnoteikumus jaunajiem attīstības procesiem, kas saistīti ar zemes reformu, ar īpašumu atjaunošanu laukos un lauksaimniecības pārstrukturēšanos.

Tradicionāli liela loma Latvijas laukos ir izkliedētajam lauku sētu jeb savrupsētu apdzīvojumam. Taču to skārušas lielas pārmaiņas: daudz ēku gājis bojā Otrā pasaules kara gados, bet pēc tam daudzas pamestas vai iznīcinātas zemju meliorācijas gaitā, realizējot ciematu veidošanas plānus.