Daidžests. Citu rakstītais

"Ceļa vai Putina izvēle?"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.01.06.

Nobeigums.

Sākums – iepriekšējā preses pārskatā

Valsts Dome: atbalsts vai…

Sabiedrībai aktīvi tiek uzspiesta doma, ka atkalievēlētā Valsts dome ir kardināli jaunāka pēc sava likumdošanas varas orgāna politiskā noregulējuma, kas vienkārši ir izslāpis "gulties" zem valdības un tagad jau zem Krievijas Federācijas prezidenta pienākumu izpildītāja.

Iezīmējas aizkustinošas vienprātības rozā zīmējumi visos jautājumos un apņēmībā Domei pilnībā koncentrēties uz likumdošanu. Domāju, ka nepavisam nav tā, it īpaši jaunajā politiskajā situācijā. Kāpēc?

Pirmkārt, pirmstermiņa prezidenta vēlēšanas pēc politiskās būtības loģikas pārsvītro likumdošanas darbību, jo visi galvenie Valsts Domē pārstāvētie spēki neizbēgami tiks ierauti pirmsvēlēšanu cīņā un aktīvi izmantos tās tribīni politiskajiem mērķiem.

Līdz aprīļa beigām (ja vēlēšanas notiks divās kārtās) gaidīt no Valsts domes kaut kādus pozitīvus rezultātus ir vienkārši nereāli. Ir grūti iedomāties, piemēram, V. Žirinovski, kas mierīgi strādā pie likumprojektiem politiskās cīņas karstumā.

Otrkārt, varas nodošana V. Putinam neizbēgami rosinās, pēc maniem uzskatiem, operatīvu pārgrupēšanos Valsts domē. Ir viss pamats, lai izveidotos taktiska savienība no kreisajiem, "Tēvzemes – visas Krievijas", "Jabloko" un daļas neatkarīgo deputātu, lai spīkera vietā tiktu iecelts kandidāts, kas pieder pie Putina galerijas.

Loģika ir vienkārša – Putinam nedrīkst dot iespējas aktīvi izmantot Valsts domes iespējas un, pats svarīgākais, perspektīvā nepieciešams no Putina neatkarīgs cilvēks.

Vēl jo vairāk, ja no Putina puses tā arī nav atskanējusi atbilde uz galveno jautājumu – vai viņš ir gatavs pārmaiņām spēkā esošajā Krievijas Federācijas Konstitūcijā vai arī viņš centīsies visu atstāt bez pārmaiņām, perspektīvā orientējoties uz to pašu valsts vadības "a la cars" modeli, ko ne tikai sludināja, bet arī aktīvi dzīvē ievadīja Jeļcins.

Vairs nav noslēpums, ka ir sākta jautājuma izstrāde, lai pēc prezidenta vēlēšanām sāktos jaunās Valsts domes palaišanas kampaņa (ja tā pilnībā nepakļausies ievēlētajam prezidentam) un pirmstermiņa vēlēšanu sarīkošana pēc tāda iedzīvotāju apmuļķošanas modeļa, kas sevi parādīja, reklamējot "Jeģinstvo".

Šajos nosacījumos tikai spēcīgs Valsts domes līderis, kāds bija G. Seļezņovs, var pietiekami veiksmīgi stāvēt pretī tādiem plāniem un nodrošināt normālu apakšējās palātas funkcionēšanu saskaņā ar likumdošanu.

Treškārt, atkal nāksies atkārtot – pēc sava intelektuālā un organizicionālā potenciāla šodien "Jeģinstvo", neapšaubāmi, ir visvājākā frakcija Valsts domē, un lielākais, ko tā var darīt tuvākajos mēnešos, ir paklausīgi izvirzīt jautājumus Domē, ko piedāvā valdība vai prezidenta pienākumu izpildītājs.

Nopietnai patstāvīgai aktivitātei tā vienkārši nav gatava. Turklāt vairums tās locekļu pirmajos divos mēnešos nodarbosies ar tīri personīgiem materiāliem jautājumiem (vēsture to parādījusi ne reizi vien).

Šajos nosacījumos spēkiem, kas pēc tiem vai citiem iemesliem stāvēs pretī Putinam, ir vienkārši grēks neizmantot šo apstākli, gan risinot jautājumus par amatu izvietojumu Domes robežās, gan vadot savu politisko līniju.

Pēc maniem uzskatiem, Valsts dome, tāpat kā Jeļcina laikā, no varas viedokļa tiks vērtēta nevis kā atbalsts, bet kā neizbēgams ļaunums, ko pagaidām nāksies pieciest. Vara centīsies no Domes iegūt minimālu labumu, tādu kā operatīvu START-2 līguma ratifikāciju, bet vairāk cerēt tā nevarēs. Starp citu, ja tā to sasniegs, jau tas nebūs slikti.

Kas attiecas uz Federācijas padomi, tad īpaši komentāri nav vajadzīgi. Nav nekādu šaubu, ka ievērojama daļa senatoru visādi demonstrēs savu uzticību pilnīgi saprotamu, visai manāmu materiālu iemeslu dēļ.

Katrs saprot, ka, tāpat kā 1996. gadā, prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā var uzlabot savu reģionu materiālo stāvokli apmaiņā ar vēlētāju lojalitāti. Jo labāk, ja Putina plānos ir "lielā turneja" pa Krieviju nākamajos divos mēnešos.

Tomēr šajā situācijā var dot neizlabojamu triecienu Krievijas Federācijas ekonomikai, kad uz gaisa rēķina (vai plaša mēroga emisijas) "pacelsies" algas un pensijas, tiks izmaksāti bērnu pabalsti utt. Bet kas par to īpaši domā, kad galā stāv augstākā vara?

 

Putins un citi kandidāti

Putins īpaši neslēpj, ka Jeļcins viņam pasniedzis tiešām "prezidenta cienīgu" dāvanu, dodot viņam acīm redzamu dzinuli gaidāmajā īsajā vēlēšanu kampaņā. Vēl jo vairāk, ka šim dzinulim ir gan tīri laika, gan arī politiskā dimensija.

Sāksim ar to, ka priekšlaicīgas prezidenta vēlēšanas, pēc manām domām, veic vienu labu darbu - tās pilnīgi atsijā tā saucamos "kandidātus ar ambīcijām" — Brincalovu un viņam līdzīgus.

Savākt visā valstī pusmiljonu (bet patiesībā vismaz simts tūkstošus - garantijai) parakstu visai īsā laikā var tikai tie kandidāti, aiz kuriem stāv spēcīgas politiskās struktūras, kas spējīgas ātri mobilizēt savu elektorātu, turklāt vairāk uz idejiskā pamata nekā ar algotu savācēju palīdzību.

Tālab mums pirmoreiz pēdējos gados var būt nevis politiskais panoptiks, bet pietiekami īss un skaidrs kandidātu saraksts, kas visai precīzi parādīs galvenās politiskās elektorāta kaislības. Tas ir pozitīvi.

Negatīvais — ka palikušajiem nopietnajiem pirmsvēlēšanu cīņas dalībniekiem nav vienādi nosacījumi, salīdzinot ar Putinu, un nekāds likums šo acīmredzamo nevienlīdzību nenovērsīs.

Putina labā jau ar pilnu jaudu sāka strādāt visa valsts mašīna, vispirms masu informācijas līdzekļu pakļaušana kontrolei. Rodas iespaids, ka šajā situācijā Centrālā vēlēšanu komisija prasīs "atpūsties" un nereaģēt uz absolūti neizbēgamiem citu galveno dalībnieku protestiem.

Kas gan var konkurēt ar Putinu?

V. Žirinovskis saskaņā ar tradīciju izies uz prezidenta cīņu starta. Viņam tikai vēl jānoregulē daži privātīpašuma jautājumi ģimenē, lai nenokļūtu kārtējā nepatīkamā situācijā.

Žirinovska uzdevums ir vienkāršs kā patiesība - savākt kaut vai 6-7 procentus balsu, lai viņa "tirgus cena" nākotnē paceltos, kompensējot parlamenta vēlēšanu neveiksmi. Viņš ar pierastu vieglumu pakļausies stiprākam kandidātam, šajā gadījumā — Putinam, īpaši, ja notiks otrā balsošanas kārta. Un Žirinovskis objektīvi darbosies Putina labā "briesmonīša" izskatā, uzņemoties radikālākus izteikumus kaut vai par to pašu Čečeniju un Rietumu valstīm.

G. Javlinskim arī tāpat vienkārši jāpiedalās prezidenta vēlēšanās, lai labotu sev tik nepatīkamo parlamenta frakcijas samazināšanas gandrīz divas reizes situāciju.

Viņus pirmkārt vada nevis materiālie, bet idejiskie apsvērumi un izpratne, ka personīgā aiziešana ēnā nozīmēs, ka "Jabloko" var sapūt visai ātri. Pirmie šī procesa simptomi jau ir acīm redzami. Ja būs otrā kārta, tad, domājams, sauks savus vēlētājus balsot pret abiem kandidātiem.

Lai arī cik tas nebūtu paradoksāli, bet par savu kandidatūru prezidenta vēlēšanās var iegūt divus trīs procentus vairāk, nekā tika atdots par "Jabloko" pagājušā gada decembrī. Tā ir iespēja pilnīgāk izvērst savu pozīciju par Čečeniju uz krietni ieilgušās antiteroristiskās operācijas fona.

J. Primakovs, pēc manām domām, pašreiz atrodas visai grūtā stāvoklī. Viņš jau pateica "a", bet acīmredzot domāja par normālu vēlēšanu kampaņu pusgada garumā. Viņam nāksies izdarīt grūtu izvēli – apstiprināt savu pozīciju visai neskaidrajā situācijā "Tēvzemes – visas Krievijas" iekšienē (kur iekšējās totālās mobilizācijas iespēja ir visai neliela), vai atrast kādu iemeslu, lai izstātos no cīņas.

Viņš labi saprot, ka tagad visa informācijas mašīnas jauda tiks iesaistīta cīņā ar viņu, bet Lužkovu tāpat vien paspārdīs, jo antiteroristiskās kampaņas rezerves nepavisam nav izsmeltas, bet Putins objektīvi nebūs ieinteresēts vēlēšanu kampaņu organizēt masu saziņas līdzekļos civilizētā gultnē.

Primakovam tas var būt arī principa jautājums. Jā, viņam ir visas iespējas zaudēt, bet izdarīt to ar cieņu, vismaz izmantojot šo kampaņu, lai izvairītos no Krievijas nākotnes kustības 60. gadu Grieķijas vai 70. gadu Čīles pēdās ("radikālās reformas ar pieliktu stobru", par ko sapņo daudzi Putina labējie piekritēji).

Daudz kas būs atkarīgs arī no situācijas attiecībās ar Rietumiem tuvākajos divos mēnešos, kur Primakovu pašreiz vērtē daudz augstāk nekā Putinu. Ja Putins, nedod Dievs, saķersies ragos ar Rietumiem par Čečeniju, tad Primakovs būs vienīgais politiķis, kurš spēs "izstūrēt" no tādas situācijas.

Kopumā, pat lietojot visnetīrākās tehnoloģijas attiecībā uz Primakovu, viņš pašlaik var cerēt uz 20 procentiem balsu, ja, protams, viņu galīgi nenodos tie, kuri vilka iepriekšējā pirmsvēlēšanu kampaņā.

G. Zjuganovam vienkārši ir jāpiedalās prezidenta vēlēšanās. Un ne tikai tāpēc, ka viņš ir reālais KFKP līderis. Bet tāpēc, ka šīs vēlēšanas dod viņam un partijai iespēju sākt jaunu kreiso spēku konsolidācijas posmu (pilnīgi acīm redzams, ka mazajām komunistiskajām un "sociālistiskajām" partijām un organizācijām pēc pēdējām parlamenta vēlēšanām ir darīts gals, bet visas idejas par jauno kreiso alternatīvu cietušas sakāvi).

Galvenais viņa piedalīšanās mērķis, domājams, ir nepieciešamība izmantot prezidenta vēlēšanu kampaņu kā plašāku propagandisku uzbrukumu vēlētāju masai (vēl jo vairāk, ka viņam atšķirībā no Putina ir kaut tikai apšaubāma, tomēr pietiekami noteikta darbību programma visos sabiedriskās dzīves virzienos), lai pēc šīm vēlēšanām partija saglabātu augstu ietekmes pakāpi valsts politiskajā dzīvē.

Jo augstāks būs Zjuganova rezultāts, jo vairāk iespēju KFKP nodrošināt sev politisko nākotni. Īpaši, ja Putins darbosies pēc labējo reformu scenārija, tad nākamajās parlamenta vēlēšanās svārsts noteikti nosvērsies pa kreisi.

Pat tad, ja daļa komunistiskā elektorāta "ar sirdi" balsos par Putinu, Zjuganovam ir iespējas savākt ne mazāk kā 27-29 procentus balsu un iekļūt otrajā kārtā.

Kopumā visiem kandidātiem (dažādu iemeslu dēļ) ir kopēja interese, lai V. Putins nevarētu uzvarēt vēlēšanās jau pirmajā kārtā.

Principā šis mērķis ir pilnīgi sasniedzams, jo nedrīkst aizmirst, ka jaunajā situācijā Putins vairs nebūs neaizskarama figūra un viņam tāpat pilnībā nāksies izbaudīt visus pirmsvēlēšanu tehnoloģijas "jaukumus", kas izmanto arī dažus viņa darbības faktus A. Sobčaka komandā un Maskavas dzīvē.

Par spīti it kā ārējai paredzamībai gadāmajā pirmsvēlēšanu kampaņā, pēc maniem uzskatiem, jau tagad ir sagatavots tik daudz "mīnu un bedru", ka dzīve visiem kandidātiem nepavisam nebūs salda.

 

Rietumi: šķēršļi vai cerība?

Putina kā prezidenta pienākumu izpildītāja un kā Krievijas Federācijas prezidenta kandidāta politiskās perspektīvas ir ievērojami atkarīgas no tā, kā veidosies attiecības ar Rietumiem tuvākajos mēnešos. Atļaušos pateikt, ka daudzējādā ziņā šis attīstības vektors būs svarīgāks nekā notikumi iekšpolitiskajā arēnā.

Mierīga varas nodošana Putinam, kaut arī notika sabiedriskās domas pirmsjaungada šoka iespaidā, dod Rietumiem noteiktu cerību, ka valstī varētu sākties stabilizācija, kas pāraugs noturīgā ekonomiskajā attīstībā pozitīvu (Rietumiem) politisko pārmaiņu ceļā.

Pēdējo dienu notikumi Rietumu politisko vadību nostāda sarežģītā stāvoklī, kad tiem, pirmkārt, jācenšas saprast, ko ilglaicīgā plānā nozīmē sardzes maiņa Kremlī, otrkārt, vai karš Čečenijā beigsies. Un vadošie Rietumu politiķi nevar ignorēt šo regulējumu.

Ja Putins nevarēs viņiem parādīt, ka ir spējīgs drīzumā pabeigt karadarbību Čečenijā, tad gan no likumdevējas, gan izpildvaras puses Rietumos neizbēgami tiks sperti soļi, kas varētu kļūt par sākumu Krievijas jaunai izolācijai starptautiskajā arēnā.

Turklāt daudzās Rietumu valstīs masu informācijas līdzekļu ietekmē sāk veidoties iespaids, ka Putins ekonomiskajā sfērā galveno akcentu vēlas likt uz militāri rūpniecisko kompleksu un valsts militarizāciju.

Pat ja viņam izdosies lobēt START-2 ratifikāciju Valsts domē, ar to būs par maz, lai novērstu amerikāņu iziešanu no līguma par PRO (īpaši, ja varu ASV pārņems republikāņu administrācija). Šajā gadījumā militāristu spiediena dēļ Putinam neizbēgami nāksies veikt "mazu auksto karu".

Piemēram, Japānai pavisam drīz kļūs skaidrs, ka "tikšanos bez kaklasaitēm" laikmets pilnībā ir aizgājis pagātnē kopā ar cerību iegūt tik ļoti vēlamo teritoriālā jautājuma risinājumu "miera līguma" noslēgšanai. Un arī japāņu puses vēlme dalīties ar saviem finansu resursiem ar Krieviju ātri var pāriet.

Vai uz šī fona Putins var atļauties stingru antirietumniecisku retoriku? Lai cik tas nebūtu paradoksāli, var. Vēl pirms nedēļas nevarēja, esot premjers, bet tagad, pārejot prezidenta pienākumu izpildītāja līmenī, var. Kāpēc?

Vispirms tāpēc, ka, atrodoties premjera amatā, Putinam bija jābūt ļoti piesardzīgam, lai nesastrīdētos ar Rietumiem un neļautu iedzīt Krievijas ekonomiku kārtējā defolta stūrī martā vai aprīlī, tādējādi strauji samazinot savas iespējas prezidenta vēlēšanās.

Tagad ir cita situācija. Līdz prezidenta vēlēšanām Rietumi var gan pasliktināt Krievijas ekonomisko situāciju, ja tikai nebūs straujš dolāra kursa pieaugums, jo Centrālajai bankai, kaut arī pagājušā gada rezultāti bija labi, rezerves nav bezgalīgas.

Putins objektīvi ir ieinteresēts, lai antirietumnieciskā retorika būtu galvenā daļa viņa pirmsvēlēšanu kampaņā. Jo stingrāk darbosies Rietumi, jo vieglāk tos būs iespējams apspēlēt iekšējā frontē, norakstot uz Rietumiem visas iespējamās grūtības ekonomiskajā sfērā.

Te ir situācijas paradoksalitāte un Putina uzvaras iespēja jebkurā situācijas attīstībā: apvaldīts atbalsts vai maigs spiediens – viņš tikai uzvar iekšpolitiskajā laukā. Vienīgā bīstamība Putinam — ja spiediens no Rietumu puses pāries skarbā fāzē, tas ir, ekonomiskās sankcijās enerģētiskajam kompleksam un Krievijas finansu institūtam.

Kas attiecas uz ārpolitiku, tad Putins, pēc maniem uzskatiem, ir jau iekšēji orientēts, lai reāli nodarbotos ar ārpolitiku tikai pēc prezidenta vēlēšanām, lai, pēc viņa paša vārdiem, "visu nokārtotu divās nedēļās". Principā noteiktos apstākļos to varēs izdarīt, jo Rietumi būs gatavi atzīt jebkura Krievijas prezidenta ievēlēšanu un sākt ar viņu jau tagad plaša mēroga dialogu.

Negatīvākais pašlaik ir masu kampaņas sākums, lai uzspiestu Krievijas sabiedrībai domas, ka Putinam gaidāmajās vēlēšanās nav alternatīvas.

Būtībā runa ir par to, lai mēģinātu novilkt to pašu līniju, kas ir vilkta visus pēdējos gadus – Jeļcinam nav alternatīvas! Kas no tā visa iznāca, domājams, visiem ir skaidrs.

Krievijai, pēc manām domām, nav nekā bīstamāka, kā censties atgriezties pie "monopolitiska" modeļa, kam pamatā ir nevis valsts ekonomiskās un sociāli politiskās attīstības loģika, bet sava veida "demokrātisko personības kultu".

Valsti nevar velt "Putina ietekmē". Lai mēs atkal nenonāktu pievilto cerību situācijā, Putinam, pirmkārt, tiek prasīts skaidri redzēt valsts attīstības ceļu.

Vēlēšanas ir vēlēšanas, bet bez cilvēka politiskās pašnoteikšanās, ko tiešām daudzi gribētu redzēt par Krievijas Federācijas prezidentu, daudz kas mūsu valsts nākotnē var izrādīties tālu no vēlamā.

Valstij ir pilnas tiesības uzzināt, kas ir "Putina ceļš".

Vasilijs Golubevs

"Putins un vēlēšanu cīņa ASV"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.01.07.

Atšķirīga rīcība attiecībās

ar Krievijas spēcīgo vīru

Sardzes nomaiņa Maskavā Vašingtonu nepārsteidza nesagatavotu, bet par Vladimiru Putinu, kura izvirzīšanos augstākajā Krievijas amatā šeit neviens neapšauba, domas tomēr ir atšķirīgas. Kamēr administrācija rīkojas atturīgi, tikmēr prezidenta kandidāti galvenokārt izceļ viņa negatīvās īpašības. Profesionālu novērotāju vidū Putinam ir gan piekritēji, gan noliedzēji.

Sabiedriskā doma Amerikas galvaspilsētā pret prezidenta amatā esošo Vladimiru Putinu izturas, it kā viņš jau būtu ievēlēts. Tas tomēr nenozīmē, ka ir radies konkrēts priekšstats par jaunā Kremļa vīra nodomiem un spējām, ja nu vienīgi tas, ka ar viņu tagad nepieciešams rēķināties. Lai par viņu izteiktu spriedumu, tiek minēta karjera VDK, ātrā izvirzīšanās 1999.gada otrajā pusē un viņa izcelsme no Pēterburgas reformatoru loka. Tomēr vērtējumi ļoti atšķiras. Pēc svētku dienu izraisītās vilcināšanās ārpolitikas novērotāji, politologi, žurnālisti, prezidenta kandidāti un lobisti izteikuši savu nostāju; daļa no viņiem — ar nodomu ietekmēt politiku Baltajā namā.

 

Pārbaudījums — Čečenija

Prezidents Klintons, ko pašreiz savā varā tur Izraēlas un Sīrijas miera sarunas un kas brīvajā laikā nodarbojas ar savas sievas Hilarijas pārvākšanos uz Čapakuā pie Ņujorkas, līdz šim nav izrādījis nekādas pārmaiņas politikā, kas saistīta ar Maskavu. Cik palicis atmiņā, tad Baltais nams vairākkārtīgi izteicis kritiku Krievijas militārajiem uzbrukumiem Čečenijā, tomēr regulāri tika piebilsts, ka tas iepriekšnotikušās čečenu provokācijas uzskata par noziedznieku vai vismaz bezatbildīgu elementu roku darbu.

Tāpat kā lielās Eiropas valstis, arī Baltais nams Maskavai nevēlas draudēt ar ekonomiskām sankcijām, kaut arī tika teikts, ka kredītu iesaldēšana arī turpmāk iedragāšot Krievijas demokratizāciju un modernizāciju. Valsts sekretāres Olbraitas mēģinājums saistīt eksporta un importa kredītu ar Maskavas labvēlīgu izturēšanos neizdevās. Klintons Jeļcinu vairākkārtīgi aicināja Čečenijas jautājumu risināt politiski, nevis militāri. ASV valda uzskats, ka pagājušajā pavasarī vēl nepazīstamais Putins savu straujo izvirzīšanos panācis, pateicoties galvenokārt savai stingrībai, ar kādu viņš karojis Čečenijā. Mazākumtautības apspiešana lielākajā daļā cilvēku bija populāra. Kandidāti cīņā par nomināciju no demokrātu puses un arī republikāņi tāpat ņem vērā šo pieņēmumu, tomēr viņi uzskata, ka uz cīņām, kas līdzinās ap Grozniju sarīkotajai asinspirtij, varot reaģēt arī citādāk. Skaidrs, ka Klintona "reālpolitika" vistiešāk skar viceprezidentu Alu Goru. Viņš saviem pretiniekiem cīņā uz prezidenta posteni pārmet nepietiekamu pieredzi un saka, ka vispirms jāpavēro, kā Putins rīkojas savā jaunajā lomā.

Līdzīgi izsakās arī republikānis Džordžs V.Bušs, tomēr viņš nenoklusē savas bažas par Putina izvirzīšanās veidu. Demokrāts Bredlijs Jeļcina sekotāju godā par vīru, kurš redzējis pasauli un acīmredzot gribot realizēt iekšējās reformas; tomēr viņu vajadzētu nosodīt par karu, kas tiek veikts pret čečeniem. Esot labāk, ja uzskatus par brutālu tautas apspiešanu neslēpjot. Eksporta un importa banku kredītu iesaldēšana varētu būt zīme, ka Maskavas politika šajā reģionā netiek atzīta. Tāpat kā Bredlijs, arī republikānis Džons Makkeins uzskata, ka klusi ignorēt apspiešanu, ko izdara krievi, ir daudz sliktāk, nekā atklāti, skaidri izteikt tai noraidījumu. Pirms gada neviens Putinu nepazina, bet pēc neticami brutāla iebrukuma viņa popularitāte ļoti augusi. Makkeins līdzās amerikāņu izdarītajai kredītu iesaldēšanai vēlās panākt, lai ASV Starptautiskajā Valūtas fondā balsotu pret kredītu piešķiršanu Maskavai.

 

Fenomena izpēte

Maikls Makfols, Kārnegī fonda analītiķis, uz distancēšanos, kas izriet no vēlēšanu cīņas, raugās ar skepsi. Ja kandidāti domātu, ka viņi par Krieviju nedrīkst teikt neko labu, tad tas varētu pasliktināt amerikāņu un krievu attiecības Maskavai sarežgītā situācijā. Makfols, saskaņā ar " Washington Post ", uzskata, ka līdzīgos apstākļos ASV 1992.gadā nebūtu Krievijai sniegušas atbalstu, kas tai bija nepieciešams. Toreiz pie sviras sēdējuši patiesie reformatori, tomēr iespēja esot palaista garām.

Ārpolitisko komentētāju domas par Putinu gan atšķiroties, tomēr lielākā daļa jauno vīru uztver bez aizspriedumiem; daži uzskata, ka tieši viņš kā pašu kungs un pavēlnieks sarunās varot nākt pretim Čečenijai. VDK oficiera pagātne nebūtu viņam pārāk liela nasta - piemēram, prezidents Bušs bijis CIP direktors. Pols Sonders no Niksona centra turpretim min veselu sarakstu ar korupcijas skandāliem, kurā tiek minēts Putins kompānijā ar saviem aizstāvjiem Čubaisu un Sobčaku un kurā tiek pieminēta arī Šveices firma Mabetex . Tomēr no ziņojuma neizriet, ka pret pašu Putinu būtu ierosināts tiesas process. Sonders pieļauj, ka nevajadzētu kavēties pie Putina pagātnes, bet gan par viņu spriest pēc paveiktajiem darbiem. Daudz pozitīvāk noskaņota ir Džordžija Anne Geijere no " Washington Times ". Viņa par pārliecinošiem uzskata Putina ekonomiskos mērķus un domā, ka patiesie 20.gadsimta reformatori pārsvarā esot bijuši stingras līnijas piekritēji, te jāpiemin Ataturks, Lī Kvan Džu, kā arī Pinočets, vai mums tas patīk vai nē. " Washington Post " Džims Houglends Kremļa kungu tāpat aprakstījis kā spēcīgu vīru un uzskata, ka viņš nepieņemot citu domas, kaut pats dzīvojis ārzemēs. Vašingtonas valdībai vajadzētu pretoties kārdinājumam Putinu slavēt kā reformatoru un atbalstīt viņa izvēli. Liela apjoma nostāšanās viņa pusē būtu pāragra, jo Putinam vispirms vajadzētu pierādīt savu patieso attieksmi pret demokrātiju un stabilitāti savā valstī.

"VDK uzspridzina dzīvojamos kvartālus"

"Der Standard"

— 2000.01.07.

Maskava/Londona. Krievijas slepenais dienests pagājušā gada septembrī ir uzspridzinājis dzīvojamos kvartālus Maskavā, lai vainu par to pēc tam uzveltu čečeniem.

Tas izriet no videoieraksta, ko ir publicējis britu dienas laikraksts The Independent. Video ir redzams čečenu dumpinieku sagūstītais krievu slepenā dienesta aģents, brīdī, kad viņš atzīstas šajā noziegumā. Atentātos gāja bojā apmēram 300 cilvēku. Krievijas Aizsardzības ministrija noliedz jebkādu piedalīšanos dzīvojamo kvartālu uzspridzināšanā un apvainojumus uzskata par čečenu dumpinieku propagandu. (red.

"Klintona padomnieks brīdina

no krievu nacionālisma"

"International

Herald Tribune"

— 2000.01.08.

ASV prezidenta Bila Klintona nacionālās drošības padomnieks Semjuels Bergers ir brīdinājis, ka Krievija no jauna varētu radīt draudus Savienotajām Valstīm, ja tā marta beigās noteiktajās vēlēšanās pievērsīsies nacionālismam un aprobežotai politikai.

Bergers paziņojis, ka "pasaule ļoti uzmanīgi sekos, vai Krievijas premjerministrs un prezidenta vietas izpildītājs Vladimirs Putins atbalstīs konstitucionālu, demokrātisku procesu." Ja Krievija pievērsīsies "daudz nacionālistiskākam virzienam vai ieņems daudz draudošāku nostāju, tā varētu radīt jaunus draudus, kas nozīmē to, ka mums Krievijas panākumi ir ļoti nozīmīgi."

Viņš sacījis, ka neierobežota spēka lietošana Čečenijā esot kļūdaina, "tomēr mums nevajadzētu pārtraukt atbalstīt tos Krievijas spēkus, kuri cenšas nostiprināt likuma varu un radīt ticību demokrātiskajām institūcijām."

Klintons izpelnījies konservatīvo komentētāju uzbrukumus par savu eseju Time izdevumā, kurā viņš apsveica Jeļcina "ilgstošo uzticību demokrātijai," turklāt liekas, ka viņš atbalsta Čečenijas taktikas mērķus, nevis līdzekļus. Viņš raksta par Krievijas "tiesībām dot prettriecienu vardarbīgajiem čečenu kaujiniekiem", kā arī tās "centieniem atbrīvot Grozniju."

Zbigņevs Bžežinskis paziņojis, ka Klintona komentārs esot "pilnīgi aplams savos vērtējumos."

Savukārt Viljams Sefairs raksta: "Ja Klintons Groznijas izvarošanu raksturo kā atbrīvošanu, tad tas izraisa vienīgi riebumu."

Bergers nav izteicies tieši par eseju, tomēr uzsver, ka Jeļcina varas nodošana Putinam esot notikusi saskaņā ar Krievijas konstitūciju un tam nevajadzētu kavēt godīgu vēlēšanu sarīkošanu. Viņš izteicies, ka esot ļoti svarīgi atzīt, ka varas nodošana notikusi konstitūcijas ietvaros. Bergers teicis: "Krievijas vēsturē tā vēl nekad nav noticis." Viņš sacījis, ka Putins esot solījis saglabāt tiesības uz "preses, izteikšanās, apziņas un privātīpašuma brīvību".

Kāda Klintona administrācijas amatpersona izteikusies, ka "Krievijas pārejas paātrināšana varētu nākt par labu gan Krievijai, gan Savienotajām Valstīm."

Šī amatpersona izteikusies, ka parlamenta un prezidenta vēlēšanu kampaņu laikā Krievijas līderim esot sarežģīti risināt smagākos ekonomiskos un diplomātiskos jautājumus, tai skaitā ekonomiskās reformas, bruņojuma kontroli un Čečeniju: "Krievijai nāktu par ļaunu nenoteikta situācija."

Čārlzs Bebingtons

un Stīvens Mafsons

"Spiegi Zviedrijas vēstniecībās"

"Aftonbladet"

— 2000.01.07.

Jauns ziņojums Ārlietu ministrijai saceļ trauksmi.

Pastāv aizdomas, ka Zviedrijas vēstniecībās strādā daudzu drošības dienestu spiegi. Gan biroja darbinieki, gan kalpotāji tiek uzskatīti par iespējamiem vietējo drošības dienestu ziņotājiem.

"Mēs rēķināmies ar to, ka neeiropeiskas izcelsmes vietējie darbinieki sniedz ziņojumus drošības policijai", tā savā ziņojumā konstatē Zviedrijas vēstniecība Rijādā.

Vēstniecības savus gada ziņojumus par situāciju savās mītnes zemēs sūta Valsts ārzemēs strādājošo darbinieku algu pārvaldei.

Viena nodaļa šajā ziņojumā ir veltīta pretizlūkošanas darbībai.

Neviens šodien nezina, vai un cik daudz slepenas informācijas izkļūst no Zviedrijas vēstniecībām.

No Zviedrijas konsulāta Šanhajā konsuls savā ziņojumā raksta:

"Iespējams pieņemt, ka notiek noklausīšanās/ziņošana. Gan biroja personāls, gan mājsaimniecības darbinieki ir valsts pakalpojumu biroja darbinieki."

Zviedrijas vēstniecība Havannā uzskata, ka diplomātu darbību uzrauga vietējais darbā pieņemtais personāls un vēstniecības sargi:

"Vēstniecība pieņem, ka kancelejas un mājokļu tālruņi bieži tiek noklausīti. Visai droši iespējams uzskatīt, ka tiek veikta arī cita veida noklausīšanās (kancelejā un kādā dzīvoklī)."

Vēstniecības pārstāvis vienlaikus konstatē, ka uz vietas darbā pieņemto personālu piegādā īpašs valsts personāla izīrēšanas birojs.

Zviedrijas vēstniecība Ķīnā atsaucas uz savu pagājušā gada ziņojumu par ļoti neslēptu uzraudzīšanu:

"Īpašās dzīvesvietas, kurās ārzemniekiem ir obligāti jādzīvo, tiek uzraudzītas pilnīgi atklāti. To skaitā ir vēstniecības un uzņēmumi, kā arī privātie dzīvokļi un, iespējams, arī vietas, kurās regulāri uzturas ārzemnieki, piemēram, viesnīcas, atsevišķi restorāni, lifti utt."

Apmēram 20 Zviedrijas vēstniecībām ir aizdomas, ka to tālruņus noklausās, tomēr dažas baidās, ka aktuālo valstu drošības dienesti iet vēl tālāk.

Zviedrijas vēstniecība Adisabebā norāda, ka noklausīšanās/uzraudzīšana var attiekties arī uz telefaksa un Interneta sakariem.

Zviedrijas vēstniecība Kinšasā Kongo Demokrātiskajā Republikā ziņo: "pastāv ļoti liela varbūtība", ka tālruņus noklausās.

"Tam es varētu noticēt", saka vēstnieks Karls Erhards Lindāls. Viņš vienlaikus pastāstījis, kā šīs valsts dumpiniekiem izdevies pieslēgties prezidenta pārvietojamā tālruņa līnijām.

"Prezidenta kancelejai bija tālejošas sarunas ar Ericsson par tālruņu sarunu šifrēšanas iekārtas iegādi", Lindāls teicis.

Arī Zviedrijas vēstniecībai Lagosā, Nigērijā, ir aizdomas, ka vietējie drošības dienesta darbinieki diplomātus tur savā uzraudzībā. Tajā pašā laikā vēstniecība uzsver, ka varbūt vislielākos draudus rada šīs valsts organizētā noziedzība:

"Zviedru diplomātam vienmēr ir jārēķinās ar iespēju tikt pakļautam provokācijām un krāpšanas mēģinājumiem, kuru nolūks ir atkarības attiecību radīšana no personām ar noziedzīgiem nolūkiem."

Vēstniecība uzsver, ka personālam ir jābūt uzmanīgam gan ar alkohola lietošanu, gan izvēloties pagaidu paziņas, jo jebkura kļūda var tik izmantota.

"Vēlams, lai tiem, kas te ierodas strādāt, jau būtu nepieciešamā piesardzības sajūta. Drošības aspekti ir ikdienas sastāvdaļa", teica vēstnieks Laršs Ēkstrēms.

Vairākas vēstniecības līdztekus izlūkošanas darbībai ziņo arī par plaša apmēra korupciju.

Vēstnieks Karls Erhards Lindāls Kinšasā stāstīja, kā policisti nedēļas nogalēs piepilda savus naudas makus, uzklūpot autobraucējiem.

"Viņi tevi aptur un saka, ka esi braucis pie sarkanās gaismas. Tu, protams, saki, ka tā nepavisam nebija, taču viņi ir apbruņoti, bet tu neesi, tādēļ neatliek nekas cits kā samaksāt."

Arī vietējās iestādes izmanto iespēju nopelnīt uz diplomātu rēķina, Lindāls norādīja. "Samērā izplatīts piemērs ir rezerves daļu piesūtīšana ģeneratoram, bez kura vēstniecībā nekas nedarbojas. Lai arī cik zīmogu tu uzspied, dažu vienmēr pietrūkst, un ko šādā situācijā lai dara?"

Vai tas nozīmē, ka ir jāmaksā?

"Nē, to mēs nedarām. Oficiāli. Bet lieta taču ir jānokārto."

Vairākas vēstniecības šobrīd mēģina aizsargāties pret noziedzību un drošības dienestiem.

Zviedrijas vēstniecībai Bogotā ir izteikti atkārtoti draudi. Vispirms tie tika izteikti sakarā ar to, ka kāds vīrs tika notiesāts saistībā ar narkotikām.

"Draudi bija vērsti tieši pret mums. Pēc tam draudi pa tālruni tika izteikti vēstniekam, un tad mēs pastiprinājām drošību", stāstīja vēstniecības padomnieks Pers Oke Kjelshēgs.

Vēstniecībai ir gan savi sargi un, kā jau visām citām vēstniecībām, īpašs diplomātu policists.

"Ar viņu ir tāda problēma, ka viņš šeit neatrodas visu laiku, kamēr vēstniecība ir atvērta. Viņš skraida apkārt un ēd, kā arī nodarbojas ar savām lietām", saka Kjelshēgs.

Zviedrijas vēstniecībā Maskavā ir atrasti apslēpti mikrofoni gan 1982., gan 1988. gadā.

"Vēstniecībā Maskavā pastāvošie īpašie drošības noteikumi personālam liek nemitīgi būt modram un apzināties šos jautājumus. Šāda situācija ir par pamatu zināmiem ierobežojumiem, kas dažbrīd var šķist apgrūtinoši",

tā savā gada ziņojumā raksta Zviedrijas vēstniecība Maskavā.

Rihards Ašbergs

"Noklausīšanās, spiediens,

savervēšanas mēģinājumi"

"Aftonbladet"

— 2000.01.07.

Šādas ir Zviedrijas vēstniecību atbildes:

** Vai noklausīšanās, uzraudzīšana un pretizlūkošanas darbība notiek lielākā apmērā nekā Zviedrijas vēstniecībās Ziemeļeiropā?

** Vai notiek savervēšanas un/vai reputācijas graušanas mēģinājumi?

Šādi Zviedrijas vēstniecības ir atbildējušas uz Valsts ārzemēs strādājošo darbinieku algu pārvaldes uzdotajiem jautājumiem:

1. Adisabeba, Etiopija:

"Noklausīšanās var notikt gan kancelejā, gan mājokļos, un tā var skart tālruņus, telefaksu un Interneta satiksmi."

2. Kigali, Ruanda:

"Jā, plašā apmērā. Vervēšana vai kas tamlīdzīgs tomēr nenotiek. Tiek noklausīti tālruņi un citas saziņas ierīces, kā arī uzraudzīti ārzemnieki."

3. Alžīra, Alžīrija:

"Jā."

4. Bukareste, Rumānija:

"Noklausīšanās riska vairs varētu gandrīz nemaz nebūt, tomēr vēl aizvien jārēķinās, ka var tikt veikta kancelejas, mājvietu, tālruņu un cita noklausīšanās."

5. Džakarta, Indonēzija:

"Zināma uzraudzīšana notiek. Nepieciešams ievērot piesardzību tālruņa sarunu laikā sūtot faksus un elektroniskās vēstules. Dienesta braucienos uz tādiem politiski nestabiliem reģioniem kā Austrumtimoru uzraudzīšana ir skaidri redzama un nogurdinoša."

6. Jeruzaleme, Izraēla:

"Jā. Kopējais ASV, Lielbritānijas un Francijas - tām ir lielas vēstniecības Jeruzalemē - viedoklis ir tāds, ka iepriekšminēto parādību iespējamības risks ir ļoti liels."

7. Lagosa, Nigērija:

"Vietējais drošības dienests ir liels un ietekmīgs, un varam pieņemt, ka diplomāti tiek zināmā mērā uzraudzīti, sevišķi Eiropas Savienības dalībvalstu diplomāti. Ja kāds rīkojas nepiesardzīgi vai kā savādāk sevi ir sakompromitējis, viņš var rēķināties ar to, ka pret viņu, iespējams, tiks izdarīts spiediens."

8. Šanhaja, Ķīna:

"Varam pieņemt, ka noklausīšanās/ziņošana notiek. Gan biroja, gan saimniecības personāls ir valsts servisa biroja darbinieki."

9. Sofija, Bulgārija:

"Notiek tālruņa noklausīšanās, kā arī zināma uzraudzīšana. Vēstniecībai nav nekas zināms par savervēšanas un/vai kompromitēšanas mēģinājumiem pēdējos gados."

10. Lusaka, Zambija:

"Jā, mēs pieņemam, ka mūs noklausās."

11. Kinšasa, Kongo Demokrātiskā republika:

"Ļoti iespējams, ka tālruņus noklausās."

12. Pretorija, Dienvidāfrika:

"Pastāv pieņēmums, ka kanceleju un dzīvokļus varētu noklausīties, un tas vēl ir aparteīda mantojums."

13. Belgrada, Dienvidslāvija:

"Dienvidslāvijas drošības dienests ir liels un aktīvs. Visas Rietumvalstu vēstniecības uzskata, ka tiek veikta aktīva diplomātu noklausīšanās un uzraudzīšana.... Konkrēti vervēšanas vai kompromitēšanas mēģinājumi nav novēroti, taču notiek aktīva informācijas vākšana."

14. Telaviva, Izraēla:

"Mēs pieņemam, ka noklausās gan kanceleju, gan mājokļus, taču pierādījumu mums nav. Tas pats attiecas uz vervēšanas un reputācijas sabojāšanas mēģinājumiem."

15. Rīga, Latvija:

"Mēs nevaram izslēgt noklausīšanos. Nevar izslēgt pret vēstniecības personālu vērstus vervēšanas un/vai kompromitēšanas mēģinājumus."

16. Rijāda, Saūda Arābija:

"Sauda Arābijai ir liela un efektīga drošības policija. Mēs rēķināmies ar nemitīgu noklausīšanos un novērošanu. Nav zināmi no Zviedrijas atbraukušā vēstniecības personāla savervēšanas mēģinājumi, taču mēs rēķināmies, ka vietējie darbinieki, kas nav no Eiropas, sniedz ziņojumus drošības policijai."

17. Teherāna, Irāna:

"Iespējama plaša apmēra šāda darbība."

18. Tallina, Igaunija:

"Ņemot vērā Tallinas ģeogrāfisko un politisko novietojumu, varam pieņemt, ka noklausīšanās, novērošana un pretizlūkošana notiek plašā apmērā."

19. Islamabada, Pakistāna:

"Noklausās, jo sevišķi ārzemniekus un vēstniecības personālu. Jārēķinās, ka gandrīz visas tālruņa sarunas tiek noklausītas."

20. Havanna, Kuba:

" Vēstniecība uzskata, ka tālruņus kancelejā un dzīvokļos parasti noklausās."

21. Pekina, Ķīna:

"Īpašās dzīvesvietas, kurās ārzemniekiem ir obligāti jādzīvo, tiek novērotas pilnīgi atklāti. To skaitā ir vēstniecības un uzņēmumi, kā arī privātie dzīvokļi un, iespējams, arī vietas, kurās regulāri uzturas ārzemnieki, piemēram, viesnīcas, atsevišķi restorāni, lifti utt.", tā vēstniecība rakstīja pagājušogad un arī tagad.

22. Sarajeva, Bosnija:

"Acīm redzams un labi zināms fakts, ka ir veikti neproporcionāli lieli ieguldījumi, lai novērotu ārzemniekus un ārvalstu vēstniecības."

23. Hanoja, Vjetnama:

"Novērošana pēdējā gadā ir pastiprinājusies... Nepieciešams ievērot piesardzību, kritizējot valsts politiku. Mājokļu noklausīšanās brīžiem var radīt psihisku stresu", tā vēstniecība rakstīja pērn un arī tagad norāda to pašu.

24. Vjentjana, Laosa:

"Ļoti iespējams. Vēstniecībai tomēr nav zināmi vervēšanas vai kompromitēšanas mēģinājumi."

Zviedrijas vēstniecība Krievijā, Ukrainā un Sīrijā ir padarījusi slepenas savas atbildes uz jautājumiem par pretizlūkošanas darbību un noklausīšanos.

"Kādēļ likumdevējiem vajadzētu būt

augstākiem par likumu?"

"The Globe and Mail"

— 2000.01.06.

Daudzās pasaules daļās valstis ir pārņēmusi nemanāma slimība, kas tiek saukta par "iecienīto" politisko imunitāti.

Finansu skandālam, kas ir izraisījies ap bijušo Vācijas kancleru Helmūtu Kolu, ir daudz plašākas sekas nekā vienīgi viena valstsvīra un viņa partijas reputācija un politiskā drošība. Izraisa jautājumus daudzās valstīs plaši izplatītā prakse, kad valstu parlamentu vēlētajiem deputātiem tiek piešķirta imunitāte pret kriminālvajāšanu.

Kols ir atzinis Vācijas vēlēšanu likumu pārkāpumus, pieņemot slēptus skaidras naudas ieguldījumus laikā, kad viņš bija CDU līderis. Citos gadījumos tā būtu parasta policijas izmeklēšana, kam sekotu arests un spriedums, taču šoreiz lietu sarežģīja fakts, ka Kolam bija imunitāte pret kriminālvajāšanu, jo viņš ir Bundestāga loceklis. Vācijas konstitūcija nosaka, ka Bundestāga deputāts nedrīkst tikt arestēts un turēts ieslodzījumā, pakļauts kriminālizmeklēšanai un viņu dzīvesvietās nedrīkst izdarīt kratīšanu. Pat, ja Kols atteiktos no sava posteņa, kā to pieprasa daži viņa partijas pārstāvji, viņš vēl arvien baudītu aizsardzību, jo kriminālpārkāpumi tika pieļauti viņa imunitātes laikā. Šādai imunitātei ir trīs izņēmumi: ja parlamenta loceklis tiek pieķerts nozieguma izdarīšanas laikā; ja viņš tiek aizturēts nākamajā dienā vai arī ja Bundestāgs piekrīt imunitāti atcelt.

Šajā ziņā Vācija tāda nav vienīgā. Visdažādākās valstis, kā Zviedrija, Francija, Krievija, Spānija, Čehijas Republika, Japāna, Argentīna, Čīle un Izraēla, piedāvā saviem vēlētajiem pārstāvjiem dažādas papildimunitātes pret civilo un kriminālvajāšanu. Pretēji šīm valstīm, Kanāda, Austrālija un Savienotās Valstis, kas ir pārmantojušas britu tiesiskās tradīcijas, piedāvā vienīgi ierobežotu imunitāti, galvenokārt pret arestu par civilpārkāpumiem.

Kādēļ būtu vajadzīgas tik lielas atšķirības starp tik demokrātiski attīstītām valstīm kā Francija un Lielbritānija? Atbilde vairāk ir meklējama vēsturē, nevis mūsdienu praksē.

Lielbritānijas individuālo tiesību pret varas pārkāpumiem pamatā ir Magna Carta, kuru angļu baroni uzspieda saviem pakļautajiem 1215.gadā. Pārējās tiesības gadsimtu gaitā attīstījās likumu sistēmā, kas apliecināja indivīdu tiesības un brīvības.

Šīs vēsturiskās un parastās tiesības tika pārnestas arī uz Britu Impērijas kolonijām. Savienoto Valstu gadījumā tās izplatīja izceļotāji uz Mayflower, un tās tika iekļautas 1776.gada Neatkarības Deklarācijā. Daudzi labojumi amerikāņu konstitūcijā racionalizēja un rakstiskā formā nostiprināja tiesības, kas sākotnēji tika pieņemtas kā pašas par sevi saprotamas. Tā kā parlamentārieši kā indivīdu pārstāvji baudīja tās pašas tiesības, nebija nepieciešams piedāvāt viņiem vairāk par ierobežotu imunitāti un privilēģijām.

Francijai bija pilnīgi citas tradīcijas. Revolūcijas ceļā vara tika atņemta karaļiem un tiesības tikt aizsargātiem pret pārkāpumiem tika ierakstītas 1789.gada Cilvēktiesību deklarācijā. Francūži vēlējās pasludināt tiesības, kas tiktu vispārēji ievērotas. Viņi vēlējās, lai konstitūcija ar tajā ietverto parlamentāriešu aizsardzību kļūtu par paraugu pasaulei. Un daudz vietās, it īpaši valstīs, kas bija pārcietušas smagus tiesību ierobežojumus, ir piemērota francūžu tradīcija un tā ir ietverta jaunajās konstitūcijās.

Vai tādās valstīs kā Zviedrija un Šveice vēl arvien ir nepieciešami likumi, kas aizsargā parlamentāriešus pret autoritāru vadītāju pārkāpumiem? Atbilde ir acīm redzama. Taču tas nav tikpat acīm redzams tādās valstīs kā Malaizija, kur filozofiskais strīds par ekonomisko politiku starp premjerministru Mahathiru Mohamadu un viņa finansu ministru Anvaru Ibrahimu noveda pie Anvara atlaišanas, aresta un tiesas, izvirzot apšaubāmas apsūdzības korupcijā un seksuālos noziegumos. Taču kādā veidā parlamentārieša imunitāte būtu paglābusi Ibrahimu no Mahathira autokrātiskās atriebības, ja Mahathirs ir pazīstams kā cilvēks, kurš neievēro likuma varu?

Lai gan imunitātes mērķis ir aizsargāt parlamentāriešus no vadītāju pārkāpumiem, praksē tā bieži pamudina parlamentāriešus savas privilēģijas izmantot savtīgos nolūkos. Situācija Krievijā, kur daudzu Domes deputātu vidū plaukst korupcija, liecina par nepieciešamību atcelt plašās parlamenta imunitātes pret kriminālvajāšanu. Imunitāti ir iespējams atcelt, tomēr šāda atcelšana notiek ļoti reti.

Pārmaiņas, it īpaši konstitucionālās pārmaiņas, ir ļoti sarežģītas, jo vēlētajiem deputātiem pašiem ir jābalso par pašu imunitātes un privilēģiju atcelšanu.

Ieejot 21.gadsimtā, sen jau ir pienācis laiks, lai atceltu aizsardzību, kas ļauj vēlētajiem deputātiem dzīvot augstāk par likumiem, kas ir saistoši ierindas pilsoņiem.

"Eiropas pacients"

"Die Welt"

— 99.12.30.

Eiro slimo. Vienotā valūta kopš tās starta 1999. gada 1. janvārī iepretī dolāram ir zaudējusi apmēram sesto daļu no tās vērtības.

Analītiķi paredz, ka arī nākamā gada sākumā tā vērtība starptautiskajos finansu tirgos svārstīsies tuvu dolāra vērtībai. Eiro trūkst uzticības.

Eiropas Centrālā banka (ECB) vēl nav spējusi jauno naudu padarīt par vecajai vācu markai līdzvērtīgu valūtu. Tam var būt ļaunas sekas arī ES politiskās apvienošanās procesam. Tieši Vācijā pilsoņu neuzticēšanās vienotajai valūtai ir bijusi liela jau no paša sākuma. Ja tagad politiķu optimistiskie solījumi par iespējamajām eiro priekšrocībām nepiepildīsies, tad jau tā plaši izplatījies skepticisms kādu dienu var kļūt par bīstamu politisku lavīnu. Arī ieplānotā ES paplašināšana uz austrumiem vairs nebūs tik vienkārši realizējama. Eiro vājums ekonomistiem ir lietišķi jāizanalizē. Eiropas eksporta industrijai katrs cents, ko eiro zaudē iepretī dolāram, ir kā maza konjunktūras injekcija. Vācu auto ASV ir tik lēti kā vēl nekad. Taču arī Eiropas lidmašīnu būves konsorcijs Airbus , kura produkcijas vērtība pasaulē tiek aprēķināta dolāros, varētu bez lielām pūlēm atkarot daļu no mūžsenā sāncenša Boeing tirgus. Taču tas, kas eksportētājiem ir kā priekšrocība, importētājiem ir kā zaudējums. Ievesto preču cenas aug. To jau ir izjutuši šķidrā kurināmā un benzīna lietotāji, kaut arī šajā gadījumā galvenais cēlonis tomēr ir nesenā nodokļu paaugstināšana. Pašreiz importēto preču cenu inflācijas briesmas ir niecīgas; eiro valstīs cenas ir stabilas. Inflācijas koeficients arī nākamajā gadā būs zem 2%. Taču, ja eiro vēl vairāk zaudēs savu vērtību iepretī dolāram, pārmaiņas ir gaidāmas. Tomēr tiek uzskatīts, ka paies divi, trīs gadi, līdz tautsaimniecība izjutīs valūtas vājas ārējās vērtības negatīvās sekas.

Ar ko slimo Eiropas pacients? Pretēji Savienotajām Valstīm, 11 eiro dalībvalstis ir aizkavējušās ar nepieciešamo ekonomisko reformu īstenošanu. Tā vietā, lai strauji samazinātu valsts budžeta deficītu, mainītu neelastīgās darba tirgus struktūras un ierobežotu dārgās sociālās apdrošināšanas izmaksas, eiropieši joprojām tās subsidē, tā, it kā līdz ar eiro nekas nebūtu mainījies. Un sekas ir konjunktūras paralīze. Turpretī ASV ekonomika 1999. gadā ir sasniegusi gandrīz 5% lielu attīstības koeficientu. Tas ir divas reizes augstāks nekā vidēji eiro dalībvalstīs. ASV ekonomikas uzplaukums palielina nepieciešamību pēc kapitāla, un procentu likmes pieaug. Tāpēc arī kā ieguldīšanas valūta dolārs pašreiz ir daudz atraktīvāks nekā eiro.

Te vismazāk vainīga ir Eiropas Centrālā banka. Tā ar piesardzīgu procentu likmju pazemināšanu mēģina atdzīvināt konjunktūru. ECB prezidents Vims Duizenbergs atkal un atkal aicina piekopt stingrāku budžeta disciplīnu. Tikai trīs eiro valstis – Somija, Īrija un Luksemburga – šogad ir izpildījušas stabilitātes pakta mērķus un tām ir izlīdzināts budžets vai pat tā pārpalikums. Četras partneres – Vācija, Francija, Itālija un Austrija, – tāpat kā iepriekš, ir pieļāvušas jaunu parādu 1,6 – 2,2% apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP).

Eiropas Centrālā banka nepieciešamības gadījumā gan var iejaukties valūtu tirgū par labu eiro, pārdodot dolāra un sterliņa mārciņas rezerves. Taču šādām manipulācijām jau agrāk nav bijuši lieli panākumi. Līdz ar to ECB ir jāatzīst, ka tā atrodas aizsardzības pozīcijās. Šis psiholoģiskais efekts varētu spiedienu uz eiro pat pastiprināt vēl vairāk.

Eiro savu dalībvalstu ekonomikas ir apvienojis uz dzīvību un nāvi. Nav šaubu, ka dominējoša ietekme ir Eiropas lielākajām tautsaimniecībām, vispirms jau Vācijas. Tās nosaka konjunktūras gaitu, kā arī starptautisko investoru uzticēšanos.

Diemžēl, signāli no Berlīnes ir pretrunīgi. Finansu ministrs Hanss Eihels ir sācis nodokļu reformu, kas novedīs līdz jūtamai atslodzei kopumā. Taču ar valsts naudu ir jāglābj cietušais celtniecības koncerns Holzmann . Turklāt nacionālā politiķu un uzņēmēju alianse asi vēršas pret plānoto Mannesmann nodošanu britu un amerikāņu mobilo sakaru koncernam Vodafone . Tas neiederas modernās liberālās ekonomiskās politikas ainā.

Pēc diviem gadiem eiro ir jāatrodas patērētāju maciņos kā skaidrai naudai. Līdz šim brīdim vairs nav daudz laika, lai uzpulētu jaunās vienotās valūtas sabojāto imidžu. Te liela atbildība ir jāuzņemas arī Vācijai. Vācijas valdībai beidzot ir jāpanāk, ka tiek piekopta tāda finansu un ekonomikas politika, kas ir brīva no vecās apgādes valsts domāšanas. Tad eiro patiesi būs izredzes.

Andreass Oldags

"Kad Jēzum ir jubileja?"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.12.31.

 

"Svarīgo kļūdu" analīze, nosakot trešās tūkstošgades pienākšanas datumu.

Patiešām vai ir palikusi viena diena līdz jaunajai — trešajai — tūkstošgadei? Daudzi uzskata, ka tā ir, un... kļūdās. Psihologiem šis priekšmets no kļūdu viedokļa ir interesants cilvēka domāšanā un spriedumos.

Protams, nevienam nevar piespiest svinēt. Bet tie, kas tomēr interesējas par īsteno jaunās tūkstošgades pienākšanas datumu, varbūt ne bez intereses iepazīsies ar mūsu argumentiem. Mēģināsim paskaidrot, kāpēc cilvēki kļūdās, ja domā, ka 2000. gada 1. janvārī sākas jauna tūkstošgade. Mēs vēlamies palīdzēt cilvēkiem saprast, ka viņi nav vainīgi kļūdīdamies, ka viņu kļūdas rodas pretrunu dēļ, kuras viņi paši nav radījuši, bet kas eksistē bez viņu ziņas — pašā cilvēciskajā kultūrā, sakarā ar noteiktu kultūras normu un tradīciju nekonsekvenci.

Par maz ir pierādīt, ka jaunā tūkstošgade iestājas 2001. gada 1. janvārī. Šo pierādījumu pietiek, bet... tie nepavisam ne visus pārliecina. Ar savu analīzi mēs atklājām divu nopietnu pretrunu esamību mūsu ikdienas kultūrā, kas ir cēlonis mūsu kļūdām.

1. kļūda. Tā radusies tāpēc, ka mēs atšķirīgi datējam parastu cilvēku dzimšanas dienas, jubilejas un Jaungada sagaidīšanas svinēšanu. Tā ir kultūras pretruna, un tā neizbēgami rada jucekli cilvēku galvās. Lūk, piemēram, jūsu priekšniekam Ivanovam paliek 60 gadu, un kolektīvs svin viņa jubileju (varbūt pat pavada pensijā). Tortē ieliktas 60 svecītes — pēc nodzīvoto gadu skaita. Bet...atcerieties, ka saka: Ivanovs "mijis" septīto desmitu, tas ir, viņam pienācis septītais desmits. Tas nozīmē, ka parasta cilvēka dzimšanas dienas momentā var atzīmēt divus datumus: veco gadu, kas jau ir nodzīvots (mūsu piemērā 60.), vai jauno, kas tikko sākās (Ivanovs sagaida 61. savas dzīves gadu). Jubilejas pie mums ir pierasts atzīmēt pēc nodzīvotajiem, pēc vecajiem gadiem, nevis pēc jaunajiem. Bet tā nav ar izņēmuma cilvēku, kura vecums aizsācis visu mūsu kalendāru, ar Jēzu Kristu. Apaļš datums kalendārā paliek nevis pēc vecā gada, bet pēc jaunā, tas nozīmē, ka jubilejas skaitlis kalendārā parādās gadu ātrāk. Jēzus (runāsim par viņu tagad kā par dzīvu) ir nodzīvojis tikai 1999 pilnus gadus, bet mēs jau atzīmējam 2000. gadu, tāpēc ka mēs svinam nevis vecā 1999. gada aizvadīšanu, bet gan jaunā 2000. gada sagaidīšanu. Parādās pretruna: parastu cilvēku jubilejas mēs atzīmējam pēc "vecā gada", Jēzus Kristus jubileju — pēc jaunā gada. No šiem spriedumiem jāsecina, ka Jēzus jubileja būs (pēc parastu jubileju loģikas), kad viņam paliks pilni 2000 gadi, tas ir, tad, kad mēs aizvadīsim veco 2000. gadu un sagaidīsim jauno 2001. gadu. No tā izriet, ka trešo tūkstošgadi Jēzus "mainīs" 2001. gada 1. janvārī, nevis 2000. gada 1. janvārī.

Starp citu, kad Jēzus piedzima, viņam uzreiz sākās nevis "nulles" gads, bet pirmais gads, tas ir, mūsu ērā nulles gada vispār nebija, bet uzreiz bija pirmais gads. Tas notika tāpēc, ka uzreiz tika pieņemts datēt gadus nevis pēc nodzīvoto gadu skaita (tādā gadījumā nultais gads parādītos), bet pēc tekošā laika sprīža.

2. kļūda. Šī kļūda parādās daudz globālāka iemesla dēļ nekā iepriekšējā. Tā rodas, mums pilnībā neapzinoties datumu skaitliskās apzīmējuma īpatnības, salīdzinot ar citiem skaitliskiem apzīmējumiem, tas ir, hronoloģisko un citu pieņemto kvantitatīvo skalu neatbilstību rezultātā. Skatieties: kad mēs runājam, ka maisā atrodas 25 kg un 500 g kartupeļu (vai 25,500 kg), tad visi saprot, ka maisā tiešām ir pilni 25kg un puse no nākamā 26.kg. Tieši tāpat notiek ar laika apzīmēšanu: 17:15 nozīmē, ka tekošajā dienā jau pagājušas pilnas 17 stundas un 15 minūtes no 18 stundas. Bet ar datumiem tā notiek! Kad mēs atzīmējam datumu 25/12/1999, tad, pēc analoģijas ar kartupeļiem un pulksteni, mēs neapzināti domājam, ka šajā tūkstošgadē jau esam nodzīvojuši pilnus 1999 gadus, taču esam nodzīvojuši… tikai 1998! Citiem vārdiem sakot, kad mēs domājam par Jēzus Kristus vecumu, tad, pēc "pulksteņa loģikas", mēs kļūdāmies par vienu gadu – pieliekam viņam vēl vienu gadu. Jāievēro, ka datējot, atšķirībā no citiem kvantitatīviem apzīmējumiem, ir pieņemts pierakstīt nevis iepriekšējo vecākās mērījuma vienības skaitli, bet nākamo – tekošo laika sprīdi, kas vēl nav beidzies. Jā, ar gadu apzīmēšanu mums to ir grūti saprast. Bet viegli, ja mēs vērsīsimies pie gadsimtu un mēnešu apzīmēšanas. Šeit kulturāli cilvēki neko nejauc. Tagad ir 12. mēnesis, un mēs datējam skaitli 25/12/1999, bet tas nenozīmē, ka 12. mēnesis jau ir pagājis, tas ir šis mēnesis un visi to saprot. Kaut arī mēs paši vēl pirmajās klasēs skolā nereti jaucam: runā un raksta, ka Puškins dzīvojis un miris XIX gadsimtā, taču viņa miršanas gads nav 1936., bet gan 1836. Kaut arī jaunāko klašu skolēnam liekas, starp citu, loģiskāk, lai trešajā datēšanas grupā stāvētu tieši cipars deviņi, nevis astoņi. Tas pats notiek gan ar gadiem, gan mēnešiem, gan dienām. Tieši tāpat šajā mēnesī mēs vēl neesam nodzīvojuši 25 dienas, bet tikai 24 dienas.

Padomājiet un jūs paši sapratīsiet, ka vecākā hronoloģiskā vienība vienmēr "aizskrien pa priekšu", salīdzinot ar jaunāko hronoloģisko vienību. Pārejot no gadsimtiem uz gadiem mums tas ir acīm redzams, bet, pārejot no gadiem uz mēnešiem, nav acīm redzams, jo vienā gadā ir nevis 10, bet 12 mēnešu un mēs vienkārši neizmantojam desmitnieku sistēmā datēšanas apzīmēšanu "mēnešos pēc Kristus dzimšanas". Bet, ja gadā būtu 10 mēnešu, nevis 12, tad mēs viegli pievienotu pašreizējam datumam vienu grupu un iegūtu, pievērsiet uzmanību, ne 19999 mēnešus, bet 19989 mēnešus no Kristus dzimšanas (līdzīgi tam, kā tas notiek, pārejot no tekošā gadsimta atzīmēšanas uz tekošo gadu).

Aleksandrs Larionovs,

Aleksandrs Šmeļov

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors Gints Moors