REFERĀTI. RUNAS

Latvijas Robežapsardzības spēku komandieris, pulkvežleitnants Leonīds Lasmanis:

Uz profesionālu robežapsardzi

Kopš pagājušās virsnieku sanāksmes, kurā tika izskatīti militārās disciplīnas jautājumi, ir pagājis gads. Kādas pārmaiņas ir notikušas šai laika posmā RAS?

Pēc skaitliskajiem rādītājiem militārās disciplīnas stāvoklis kopumā ir uzlabojies. Bet vai par visiem disciplīnas pārkāpumiem tiek ziņots?

RKP ir vismazāk patvaļīgo daļas atstāšanas gadījumu un ārpusreglamenta attiecību. Tas ir tāpēc, ka RKP nav obligātā dienesta karavīru. No šejienes var secināt, ka viena no iespējām disciplīnas uzlabošanai RAS — ir pāreja uz profesionālu rebežapsardzi. 1995.gadā no 7100 militārās disciplīnas pārkāpumiem 6200 izdarīja obligātā dienesta kareivji un instruktori.

Kādi ir tie jaunie zēni, kuri ierodas dienēt LR RAS?

Pēc veselības stāvokļa puiši raksturojami kā cilvēki ar vāju veselību. Daudzas VDP turpina sūtīt dienestā slimus zēnus. Daugavpils, Limbažu VDP atsūtīja uz Rēzeknes MC jauniesaucamos ar 2.veselības pakāpi, bet Rēzeknes VDP pat ar 3.pakāpi. 1995.gadā veselības stāvokļa dēļ bija jāatvaļina 117 robežsargus, 1996.gadā jau vairāk par 30.

Uzsākot dienestu, trešajai daļai jauno robežsargu grūtības sagādā latviešu valoda.

Daudzi puiši nāk no nelabvēlīgām ģimenēm.

Apmēram tāds ir obligātā dienesta robežsargu raksturojums, kuri pašreiz dienē.

Bet kas māca šos jaunkareivjus?

Tie paši vakarējie strādnieki, zemnieki, kuri pirms pāris gadiem uzvilka karavīra šineli. Šobrīd viņu profesionālā sagatavotība apsteidz pedagoģisko. Bet īstos pedagogus: leitnantus — bakalaurus robežsargiem būs ilgi jāgaida. Pēc Nacionālās Aizsardzības akadēmijas absolvēšanas dienestā RAS ieradās 20 jaunie leitnanti. Trūkst 244 virsnieku.

Latvijas armijas izveidošanas darbs pirmajos gados pamatojas uz karavīru entuziasmu, kurš šobrīd ir manāmi noplacis. Virsnieku un instruktoru priekšā tie paši risināmie jautājumi, kas toreiz: nav ticības, nav pārliecības par sava dienesta nepieciešamību.

Jau pusotru gadu Latvijas politiķi lemj par RAS statusu — vai atstāt AM, vai nodot IeM, vai, kas galīgi nav pieļaujams, sadalīt. Katra no ministrijām šajā laikā mēģināja no robežsargiem “atkratīties”, motivējot savus darbus ar domām:

— tie drīz nebūs mūsējie — tiem nevajag;

— vai arī: tie vēl nav mūsējie, tiem vēl nevajag.

Tā rezultāts —

nesakārtota finansēšana, apgādes sistēma, kadru politika u.c. svarīgi jautājumi. Obligātā dienesta karavīri negrib palikt RAS: Valkas RR karavīrs Pļečkins: “Iešu uz Zemessardzi...”

Grūti pierādīt karavīriem, ka viņi ir Dzimtenes aizstāvji, stāvot ierindas priekšā, kura ir apģērbta zviedru, dāņu, vācu “humpalos”.

Obligātā dienesta karavīri ir ļoti labi informēti par to, kādā veidā garām valsts kasei aiziet simtiem miljonu latu. Un viņi jau nebrīnās par apburto loku: robeža neiekārtota — jo valstij nav naudas, valstij nav naudas — jo robeža nav iekārtota. Izmantot līdzekļus no aizturētās kontrabanbas vērtības cilvēku stimulēšanai nevaram, jo nav kontrabandas realizācijas mehānisma. Soda naudas jānodod valsts budžetā. Autotehniskais parks tehniski un morāli novecojis, atsevišķi eksemplāri varētu greznot Rīgas Motormuzeja zāles. Kad nav mašīnas, robežsargam desmitiem kilometru jāiet gar robežu kājām.

Grūti pierādīt karavīram, ka viņam jābūt patriotam. Prese un TV arī ne sevišķi propagandē Dzimtenes aizstāvjus.

Pilnīgi piekrītu devīzei, ka disciplīnas stāvoklis armijā — tā ir visas valsts lieta: skolas, ģimenes, sabiedrības.

Robežsargiem pārliecību par sava dienesta nepieciešamību iedveš mūsu Ppezidenta vārdi: “Katra valsts sākas un beidzas ar robežu. Ja nav robežas, nav arī Valsts. Un jāmācās to saprast...”

Nolasīts Latvijas virsnieku sanāksmē 1996.gada 22.martā