"Via Baltica" ... Tas nav vienīgi ceļš, kā daudzi joprojām domā. Tās ir apdzīvotas vietas. Tās ir ēkas. Kultūrvēsturiski pieminekļi. Un aiz visa — cilvēku likteņi. Tikai kopsakarībās par to visu domājot, var veidot ceļu. Baltijas ceļu.

Dzintra Upmace, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Reģionālās attīstības departamenta direktora vietniece, — "Latvijas Vēstnesim"

— Šodien Rīgā notiek projekta "Via Baltica telpiskās attīstības zona" PHARE daļas konference. Arī pirms mēneša notika nacionālā "Via Baltica" konference. Kāds ir projekta galvenais mērķis?

— Lai runātu par šī projekta galveno mērķi, ir jāatgriežas vēsturē. Jo projekts veidojies vēsturiski un ir saistīts ar Baltijas jūras un Baltijas jūras reģiona telpiskās attīstības perspektīvu, vīziju un stratēģijām 2010.gadam (VASAB 2010.). Tā tika izstrādāta 1994.gadā un apstiprināta Tallinā ministru konferencē. Šajā pašā konferencē dalībnieki vienojās, ka, lai realizētu vīziju un stratēģiju Baltijas jūras reģionam, ir jāuzsāk konkrēta rīcība. Tika sākti vairāki projekti. Viens no tiem bija telpiskās plānošanas projekts "Tampere – Helsinki – Tallina – Rīga" (THTR), kurā risināja jautājumus, kas saistīti ar transporta koridoriem un to ietekmi. Projektu uzsāka tikai trīs valstis — Somija, Igaunija, Latvija. Tas bija mācību process. Sadarboties trijām valstīm sfērā, kādu aptver telpiskā plānošana (jo tiek skarti ļoti daudzi jautājumi), nav vienkārši. Projekts tika sākts 1996.gadā un joprojām turpinās. Tagad tas saucas "Via Baltica telpiskās attīstības zona" un tiek finansēts no Eiropas Savienības INTERREG—PHARE programmas.

Pašlaik projektā piedalās jau sešas valstis — Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija un Vācija. Principā mēs atkārtojam to pašu procesu, kas bija projekta pirmreizējā stadijā, bet patlaban tiek aptverta teritorija no Tamperes līdz Berlīnei.

Jūs vaicājāt, kāds ir projekta mērķis. Kopš 1996.gada tas nav mainījies, un mērķi var īstenot ilgi. Jo dziļāk gribam izpētīt problēmu, jo vairāk ir jāstrādā. Mērķi tika uzstādīti pietiekami vispārīgi, lai tie nenovecotu. Kādi tie bija? 1994.gadā mēs runājām par to, ka ceļš "Via Baltica" attīstās un ka pa to ir paredzams kravu un pasažieru plūsmas pieaugums. Jau toreiz, pirms sešiem gadiem, mēs prognozējām, ka šajā teritorijā notiks arī aktīvāka ekonomiskā attīstība. Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta dati pierāda, ka pārsvarā tieši šajā teritorijā ir Latvijā vislielākās investīcijas. Jo tam ir visnotaļ atbilstoša infrastruktūra. Bija jautājums: kas tad notiks šajā teritorijā, ja satiksme palielināsies un notiks ekonomiskā attīstība? No vienas puses, tas varētu būt pozitīvs faktors, bet, no otras, (piemēram, tranzīts caur Latviju) — Latvijas dabu un apdzīvoto vietu degradējošs faktors. Vai mēs izmantosim iespējas un pavērsīsim tranzītu un attīstības iespējas sev labvēlīgā virzienā? Protams, tas ir plašs, visaptverošs jautājums un nebūt ne viegli un vienkārši atrisināms. Un vēl: 1994.gadā mums šķita, ka daudz tiek runāts par "Via Baltica" kā par ceļu. Taču ar šo apzīmējumu mums ir jāsaprot arī dzelzceļš un ostas vai jūras satiksme. Bet par šiem alternatīviem transporta veidiem plašākā auditorijā mēs nerunājām gandrīz nemaz. Netika skarts arī jautājums par tām apdzīvotajām vietām, caur kurām ved "Via Baltica". Un tās ir — Saulkrasti, Salacgrīva, Iecava, Bauska un citas. Kas notiek šajās apdzīvotajās vietās, piemēram, Saulkrastos?

Nesen kolēģis no Satiksmes ministrijas man stāstīja, ka, braucot pa posmu Rīga–Ainaži, aptuveni divu stundu laikā saskaitījis piecdesmit pretimbraucošas kravas automašīnas. Tad ir jājautā: ko šīs piecdesmit konteinermašīnas nodara pilsētai? Ja Saulkrasti vēlēsies attīstīties par kūrortu, vai šī kravas satiksme netraucēs pilsētai attīstīties? Un, vai cilvēkiem, kas tur atpūšas (un diezgan daudz Rīgas iedzīvotāju Saulkrastos atpūšas), tas netraucēs? Vai tas netraucēs viesnīcu celtniecībai? Tādi jautājumi noteikti ir jānoskaidro.

Trešais svarīgākais jautājums bija pati plānošana. Mēs konstatējām, ka 1994.gadā Igaunijā un Latvijā plānošana nenotika. Līdz ar to šis projekts tika izmantots kā mācību process, lai parādītu, kādēļ ir jāplāno tirgus ekonomikā, un lai mācītu mūsu speciālistus. Tie bija trīs lieli jautājumi, kurus mēs sev uzstādījām, uzsākot projektu "Tampere–Helsinki–Tallina–Rīga".

Gan THTR, gan "Via Baltica" projekta mērķis ir veicināt videi draudzīgu ekonomisko attīstību, telpiski līdzsvarotu attīstību nacionālajā un reģionālajā līmenī. Attīstību, kas respektē vietējo kultūru un tradīcijas. Mērķis bija panākt labāku izpratni par iespējām, ko piedāvā dzelzceļš un ūdenstransports kā alternatīva autoceļiem. Labāku izpratni par "Via Baltica telpiskās attīstības zonas" lomu Eiropas kontekstā. Bez konkrētiem mērķiem, kurus mēs vēlamies sasniegt, šo projektu īstenojot, ir arī mērķi, kas konkrēti saistīti ar pašu plānošanas procesu. Jo gan Latvijai, gan Igaunijai tā ir pietiekami jauna lieta. Un "Via Baltica" projektā — arī Lietuvai un Polijai. Pirmais, ko mēs gribējām panākt, ir — mēģināt ar šo projektu veicināt savstarpēju sadarbību starp dažādiem plānošanas un pārvaldes līmeņiem, starp dažādām sektoriālām administrācijām un dažādām valstīm. Vai varat iedomāties, cik sarežģīts ir šis jautājums — lūgt, lai kopīgi strādātu pagasti, rajoni, reģioni vienā valstī, lai kopā strādātu ministrijas, kas atbildīgas par dažādiem sektoriem. Un tad vēl mēģināt panākt, lai kopīgi strādātu dažādu valstu attiecīgās institūcijas. Gan procesuāli, gan organizatoriski tas ir sarežģīts darbs. Jo, piemēram, runājot tikai par partneriem "Via Baltica" projektā, tās ir sešas valstis un divdesmit divas pilsētas, rajoni un reģioni. Kāds organizatoriskais darbs ir vajadzīgs, lai sarīkotu sanāksmes, lai vadītu darba grupas, lai vienotos par kopēju viedokli!

Ir jāveicina izpratne par stratēģisko plānošanu, un šis projekts jāizmanto kā mācību process. Ir jābūt vienotam viedoklim, ar kuru mēs varam pārstāvēt sevi gan Baltijas jūras reģionā, gan Eiropas Savienības mērogā. Stratēģiskā plānošana nozīmē domāt par nākotni. Jo izrādās, ka visu sešu valstu partnerus interesē vienādi jautājumi, kas mūs satrauc un par ko varam vienoties, lai padarītu sevi konkurētspējīgus. Uzdevums, visai sarežģīts.

Lai panāktu kopīgu vienošanos, projektā tiek izmantotas modernas plānošanas metodes, tiek sagatavoti nākamie kopīgie projekti, tiek meklēts finansējums to īstenošanai.

— Vai jau sasniegti rezultāti?

— Zināmi rezultāti tika sasniegti jau iepriekšējā (THTR) projekta īstenošanas laikā. Mēs konstatējām, ka gribam šo teritoriju, ko esam nodēvējuši par telpiskās attīstības zonu, izanalizēt no trijiem aspektiem vienlaikus. Proti: apdzīvoto vietu struktūra un ekonomiskā sadarbība, mobilitāte un infrastruktūra, vide un kultūrvēsturiskais mantojums. Šāda metode ļauj izvairīties no sektoriālas pieejas lēmumu pieņemšanā. Jo var gadīties, ka dažādu sektoru lēmumi un idejas ir pretrunīgas. Kas ir izdarīts? Ir noskaidrotas un atrastas kopīgas intereses. Ir noskaidrotas teritorijas attīstības iespējas un iespējamie draudi. Ir definētas problēmas, kas jāatrisina, lai realizētu iespējas un novērstu draudus. Noteikta vīzija un izstrādāta stratēģija.

Paralēli situācijas analīzei, mērķu noskaidrošanai un vīzijas definēšanai mēs sagatavojām vairāku apakšprojektu pieteikumus, lai gan līdzšinējie projekti vēl nav pabeigti. Latvijā tiek izstrādāti daudzi THTR apakšprojekti, kas ir tikai nacionāla līmeņa, piemēram, "Ziemeļu stīga", "Vidzemes josta" un citi. Taču mēs esam sevi pieteikuši arī starptautiskā līmenī un saņēmuši finansējumu.

— Kādi ir šie projekti, ar ko esat pazīstami starptautiskā līmenī?

— Pirmkārt, PHARE pārrobežu programmas ietvaros notiek sadarbība starp Rūjienu un Meizakilu Igaunijā. Ir pabeigta kopīgā reģiona situācijas analīze un notiek darbs, lai piesaistītu investīcijas. Varu nosaukt divus lielākos projektus. Pirmais — INTERREG—PHARE finansētais "Ilgtspējīga telpiskā attīstība un ostu tīkls jahtu tūrismam Baltijas jūras reģionā". Tātad — vairāku valstu mazās ostas ir apvienojušās, lai izanalizētu situāciju un radītu iespēju burātājiem apbraukt ap Baltijas jūru. Pašlaik projektā piedalās Vācija, Polija un Latvija. Jo Igaunija PHARE finansējumu diemžēl nesaņēma. Tās ir Eiropas Savienības problēmas, ka kopīgs projekts var nesaņemt finansējumu kādā no projekta partnervalstīm. Taču igauņi tāpat seko līdzi šim projektam un cer pievienoties ar nokavēšanos. Zinu, ka projekta tālākā attīstībā ļoti ieinteresēta ir arī Sanktpēterburga. Tās, lūk, ir jau konkrētas rīcības. Otrs PHARE pārrobežu programmas atbalstītais projekts saucas "Telpiskā attīstība, darba stacija un iekārtu piegāde ģeogrāfiskai informācijas sistēmai". Šis finansējums un projekts ir saistīts tikai ar Latviju. Kad sākām darbu pie THTR projekta, konstatējām, ka Latvijā plānotājiem nav pieejams tāds tehniskais nodrošinājums, lai strādātu Eiropas Savienības līmenī. Nevarējām šajā projektā piedalīties ar savu sagatavoto digitālo kartogrāfisko materiālu. Visas kartes no 1996. līdz 1998. gadam izstrādāja Somijas speciālisti, taču nebijām ar rezultātiem apmierināti. Tādēļ sagatavojām šo PHARE pārrobežu programmas pieteikumu un saņēmām finansējumu. Tagad jau ir uzstādīti datori, un pašvaldības, kas piedalījās THTR projektā (Rīgas pilsēta un Rīgas rajons, Limbaži un Valmiera), var lepoties ar modernāko tehniku, ko varēs izmantot plānošanai, lai pilnībā atbilstu Eiropas Savienības labākajiem standartiem. Tas jau ir konkrēts ieguvums tālākajam darbam.

Šī paša projekta ietvaros tika sagatavota 80 stundu mācību programma rajonu un pilsētu pašvaldību plānotājiem. Viņiem tika mācīts strādāt ar jauno tehniku un programmām. Mēs apmācījām desmit plānotājus no rajoniem un pilsētām, kas ir iesaistītas "Via Baltica" projektā. Tika veikta arī analīze par situāciju šajā teritorijā un noskaidrots, kādi kartogrāfiskie materiāli digitālā vai karšu veidā ir pieejami. Bez tam tika izstrādāts priekšlikums, kā digitālā veidā varētu veidot datu struktūru, kas būtu nepieciešama reģiona teritorijas plānojuma izstrādei Jo viena lieta ir dati, kurus mēs saņemam no Valsts zemes dienesta (tā ir pamatkarte 1:50 000, kas nepieciešama reģiona plānojumam), bet otrs ir mūsu veidota struktūra, kas nepieciešama tieši plānošanas vajadzībām, lai uz kartēm atainotu ekonomisko situāciju un prognozes dažādās nozarēs.

Aizvadītā gada nogalē Latvijas Universitātes telpās tika izveidota laboratorija, kurā, izmantojot esošo tehniku un programmas, var strādāt pašvaldību plānotāji. Iecerēts, ka pēc gada, kad sistēma būs pilnībā izveidota, rajoni saslēgti kopējā datoru tīklā, būs kopīga datu bāze, pašvaldības, kas piedalās projektā, varēs strādāt katra savā rajonā, savā plānošanas nodaļā, izmantojot kopīgā darba rezultātus.

Tā kā projektu THTR sāka ministrijas, tad 1998. gada 20. aprīlī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija vienojās ar jaunā "Via Baltica" projektā iesaistītajām pašvaldībām (tās ir Bauskas rajona padome, Jelgavas pilsētas dome, Jelgavas rajona padome, Jūrmalas pilsētas dome, Limbažu rajona padome, Rīgas pilsētas dome, Rīgas rajona padome un Valmieras rajona padome), ka šo projektu koordinēs Rīgas rajona padome. Jāteic, ka Rīgas rajona padome uzņēmās ļoti lielu darbu. Pirmo reizi Latvijas rajonu pastāvēšanas vēsturē viena rajona padome ir uzņēmusies koordinēt šādu starptautisku projektu, kurā piedalās ne tikai deviņas Latvijas rajonu un pilsētu pašvaldības, bet arī partneri Igaunijā, Lietuvā un Polijā. Manuprāt, tā ir vienreizēja un būtībā neatņemama pieredze. Esam vienojušies, ka viss darbs, kas tika veikts projekta pirmajā stadijā, gan iegūtie rezultāti, gan arī apakšprojektu rezultāti, tiks nodots jaunajam projektam, lai nodrošinātu pēctecību. Tāpat vienojāmies, ka "VIA Baltica telpiskās attīstības zonas" metodisko vadību veic Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija.

— Kādus rezultātus sagaidāt no lielā starptautiskā projekta?

— Vispirms tā būs visas šīs teritorijas situācijas analīze jau minētajās trijās lielajās tēmās. Mums ir savākti dati un sagatavotas piecpadsmit kartes. Tiek gatavots ziņojums par esošo situāciju un tendencēm, kas šodien tiks izklāstīts Rīgā notiekošajā konferencē.

Un vēl. Strādājot kopā dažādu valstu plānotājiem, mēs konstatējām, ka katrā valstī plānošanā tiek lietota dažāda terminoloģija. Vienā brīdī konstatējām, ka mēs gluži vienkārši viens otru nesaprotam. Tādēļ izveidojām plānošanas terminoloģijas vārdnīcu, kas turpmākam darbam ir ļoti nepieciešama, lai nebūtu tā, ka vienu un to pašu terminu angļu valodā katrs izprotam citādi. Tas ir diezgan nozīmīgs darbs.

Teritorijai ir sagatavota ļoti detalizēta vīzija. Ir vispārejā vīzija par attīstības zonas telpisko struktūru kopumā. Taču esam sagatavojuši vīziju arī par apdzīvojuma struktūru, kultūrvēsturisko mantojumu, transporta tīklu, "Via Baltica " dzelzceļu, ekonomiku, mārketingu un nodarbinātību, izglītību un inovāciju, tūrismu. Un vēl īpašu vīziju par sadarbību.

Gribu uzsvērt, ka par to visu ir vienojušās sešas valstis. Tā ir reģionāla līmeņa pašvaldību vai valsts institūciju (kā Igaunijā) vadītāju un politiķu vienošanās, kas, manuprāt, ir ļoti nozīmīgi. Ja ir vīzija, tā ir arī jārealizē. Visās šajās nosauktajās jomās noteikti ilgtermiņa mērķi un mērķi īsākam laikam.

— Par ko šodien tiks runāts konferencē?

— Mēs runāsim par rīcībām. Par tām jau savulaik runājām Helsinkos notikušajā konferencē šī gada sākumā. Tolaik tās varbūt vēl bija tikai pirmās idejas, kā īstenot mērķus. Pie rīcībām mēs gribam turpināt strādāt, jo vēlamies tās konkretizēt un vienoties par atbildīgo, lai rīcība tiktu realizēta. Par dažām konkrētām rīcībām mēs, starp citu, jau gatavojam projektu pieteikumus. Piemēram, par pasažieru dzelzceļu no Tallinas uz Berlīni, kura pašlaik nav. Strādājot pie projekta, piemēram, konstatējām, ka igauņiem dzelzceļš ir vienīgais veids, kā vairumam valsts iedzīvotāju nokļūt Eiropā. Jo igauņi braucienu ar automašīnām caur Varšavu uz Eiropu, pat ja būtu visideālākā automaģistrāle, uzskata par ilgu un nogurdinošu. Būtu nepieciešams ātrgaitas vilciens, lai varētu nokļūt Eiropā. Igauņi neuzskata, ka visi iedzīvotāji varēs atļauties izmantot gaisa satiksmi. Pašlaik septiņdesmit procenti Igaunijas iedzīvotāju, ja viņiem ir jānokļūst Eiropā, izmanto Skandināviju un tad dodas tālāk. Bet varbūt igauņus dzelzceļš drīz vairs neinteresēs, lai gan prāmis vienmēr ir nedrošāks un nepatīkamāks transporta līdzeklis. Manuprāt, ērtā vilcienā braukt ir daudz patīkamāk un drošāk nekā atrasties jūras vidū vētras laikā uz prāmja.

Mēs nesakām, ka dzelzceļš Tallina–Berlīne būtu jābūvē tūlīt. Bet mēs gribam apvienoties, lai veiktu esošās situācijas izpēti un analīzi, kā arī noskaidrotu iespējamo interesi par šāda dzelzceļa nepieciešamību. Ir gluži vienkārši jāizanalizē situācija. Daudz jau ir padarīts. Piemēram, uz Kauņu jau tiek plānots Eiropas platuma sliežu dzelzceļš. No Berlīnes līdz Varšavai savukārt tiek plānots ātrgaitas dzelzceļš. Redziet, daudz kas notiek. Mums ir jāizanalizē situācija, jāpadomā arī, kā būs ar Latviju. Igauņi uz Eiropu brauc caur Skandināviju, lietuvieši līdz Varšavai brauc pa savu dzelzceļu. Bet ko darīs Latvijas iedzīvotāji, kā viņi nokļūs Eiropā? Vai visi izmantos lidmašīnas? Vai varbūt turpinās ilgi pa naktīm braukt ar mašīnām? Varbūt caur Liepāju vai Ventspili ar prāmi brauks uz Hamburgu? Nezinu, kā mēs rīkosimies, un to mums šajā projektā vajadzētu noskaidrot. Ir arī doma ierīkot velosipēdu celiņu, jo Eiropā ir velosipēdu celiņu tīkls, varbūt arī mēs šajā teritorijā varētu to izveidot un attīstīt. Latvijas puse turpina strādāt pie idejas par Lielupes baseina atdzīvināšanu, jo Lielupē pašlaik nenotiek nekas tāds, kas varētu piesaistīt tūristus. Ļoti konkrēts projekts ir vairāku jaunu Eiropas reģionu izveidošana (piemēram, eiroreģions Helsinki—Tallina). Taču konkrēta rīcība ir atkarīga no konkrētām pašvaldībām, viņu aktivitātes un ieinteresētības. Konferencē Rīgā katrs nāks ar savu ideju, to uzklausīs sešu valstu pārstāvji, un tiks meklēti ieinteresētie partneri sadarbībai.

Atgriežoties vēl pie sasniegtajiem rezultātiem... Projekta gaitā, pateicoties konsultantiem no Somijas, esam izstrādājuši ieteikumus par telpisko plānošanu — kādā veidā teritorijas plānošanu apvienot ar transporta plānošanu. Jo ideālā gadījumā tam vajadzētu notikt vienlaikus. Taču pie mums, Latvijā, parasti ir tā, ka kāda pilsēta izstrādā savu ģenerālo plānu un pēc tam tiek uzsākta ceļu projektēšana, vai otrādi. Ceram, ka ar Somijas palīdzību mums izdosies šādā veidā organizēt darbu Siguldā. Jo Siguldas plānojums ir viens no rīcības programmas punktiem. Domāju, ka tās vadlīnijas, kas projektā ir iestrādātas, mēs konkrēti reālā praksē varētu izmantot Siguldā, mēs jau sadarbojamies ar Somijas Vides un reģionālās attīstības ministriju. Bet iesākās viss no mazumiņa, no Siguldas centra plānojuma. Tad konstatēja, ka to nevar izdarīt bez transporta problēmu risināšanas. Visbeidzot secināja, ka nevar ķerties pie centra, kamēr nav ģenerālplāna. Somi ir ļoti pretimnākoši, un cerams, ka izdosies izstrādāt Siguldas ģenerālo plānu reizē ar transporta problēmu risināšanu.

Strādājot pie vadlīnijām, visām sešām valstīm tika lūgts sagatavot piemēru no tās pieredzes, kāda ir konkrētajā valstī. Protams, arī Latvija ķērās pie darba un sagatavoja savus sešus piemērus. Mēs izanalizējām situāciju Salacgrīvā, Saulkrastos, Baltezerā, Jūrmalā, Iecavā un Bauskā. Analīzes dati kopā ar kartogrāfisko materiālu būs pieejami konferences laikā. Analizējot situāciju Bauskā, mēs konstatējām, ka esam pazaudējuši Bauskas vēsturisko centru kā vērtību. Jo, izlaižot cauri vecpilsētai tranzīta automaģistrāli, tā tiek sadalīta. Novirzot tranzītu, mēs pazaudējam pilsētu kā vēsturisku centru, kā vērtību. Analīzē mēs parādām, ka tas tiek darīts jau kopš bijušajiem padomju laikiem. Pakāpeniski tiek nojaukta viena māja, tad otra, pēc kāda laika vairs nav kopējā vēsturiskā ansambļa. Varbūt ēkas pašas par sevi nebija vērtīgas, taču tās veidoja kopīgo pilsētas vēsturisko tēlu. Nojaucot atsevišķas ēkas, šis tēls pazūd. Un tagad jāvaicā, vai vispār Bauskas vecpilsētu vairs var uzskatīt par pilsētbūvniecisku pieminekli. Lai gan, ja mēs būtu Eiropai pierādījuši, ka tā mums ir vērtība, kultūrvēsturiskais mantojums, kas veido vietas identitāti, varbūt mēs citādi varētu argumentēt investīciju nepieciešamību apvedceļam. Eiropa uzskata identitāti par vērtību un ļoti nožēlo, ka mēs pašlaik zaudējam ļoti daudz no savām vērtībām. Mēs varbūt esam pie tām pieraduši, tādēļ neprotam novērtēt un izmantot, lai pieaicinātu tūristus no Eiropas un Amerikas. Arī par to mums Latvijā vajadzētu sākt domāt.

Armīda Priedīte, "LV" informācijas redaktore