Valsts prezidenta Briseles vizīte

Latvijas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa runa Rietumeiropas Savienībā 1996.gada 26.martā:
“Latvija un Eiropas drošība: ieguldījums un atbildība”

Ekselences! Dāmas un kungi!

Atļaujiet izteikt pateicību par laipno iespēju uzstāties jūsu auditorijā. Latvija vienmēr augstu vērtējusi tos impulsus, kuri nākuši no Rietumeiropas Savienības. Īpaši uzmanīgi esam studējuši tos RES analītiskos materiālus, kuros bijusi runa tieši par Baltijas jūras reģionu un tātad arī par Latviju. Mūsu pūlēm izgaismot Baltijas reģiona drošības problemātiku talkā ir nākusi RES Parlamentārā asambleja. Tas kļuva iespējams pēc tam, kad 1994. gadā RES Padome nolēma piešķirt Baltijas valstīm asociētā partnera statusu. Kopš tā laika Rietumeiropas Savienība ir vēl viens svarīgs medijs, kas sniedz Latvijai regulāru iespēju izteikt savu skatījumu un piedalīties Eiropas drošības kopējās arhitektūras veidošanā.

Kļūstot par kontinenta vienotās ekonomiskās telpas sastāvdaļu, Latvija tikpat lielu uzmanību pievērš savai piederībai apvienotajai drošības telpai Eiropas un transatlantiskajā dimensijā. Savā transformācijas gaitā Latvija ir izveidojusi nepieciešamos ietvarus, lai tās iekļaušanās process vienotajā Eiropas un transatlantiskajā drošības joslā varētu norisināties pilnā intensitātē un daudzveidībā. Šo procesu, kā arī Eiropas drošības struktūras veidošanos vēlos apspriest vizītes gaitā tagad Briselē.

Latvija, kurai ārpolitikas vienīgā konstante — ģeogrāfiskā atrašanās vieta — lēmusi atrasties rietumu un austrumu pasauļu saskarsmē, šajā gadsimtā ir piedzīvojusi daudz smagus pārbaudījumus un lielvaru interešu sadursmes. Divas dažādas pasaules — demokrātija un autoritārisms, konstitucionālisms un despotija, tirgus ekonomika un sociālistiskais bezsaimnieciskums — pēdējo gadsimtu gaitā saskārušās Latvijā. Šo pretstatu mijiedarbība izskaidro daudzas mūsu vēstures lappuses. Mūsu tautas izvēle vienmēr ir bijusi skaidra - mēs esam rietumu civilizācijas un tās demokrātiskās kultūras sastāvdaļa. Tikai sveša spēka tiesības, kurām diemžēl bija izdevies gūt virsroku pār mūsu tiesību spēku, bija liegušas mums šo brīvo izvēli realizēt. Nu mēs esam atgriezušies pie savas brīvās izvēles un cenšamies to īstenot.

Vēsturiskais konteksts mums jāņem vērā, attīstot jauno Eiropas drošības sistēmu un jauno pasaules kārtību kopumā. Jaunajā pasaules kārtībā, kuras veidošanās liecinieki un līdzdalībnieki mēs esam, mazajām valstīm ir sava unikāla loma — lielvalstu interešu izlīdzinātāju un samierinātāju loma. Būdami rietumu pasaules sastāvdaļa, tās vārti uz austrumiem, mēs esam pārliecināti, ka esam arī draudzīgi sadarbības partneri mūsu austrumu kaimiņiem. Mazās valstis Eiropas nākotnē aizvien vairāk būs spiestas kļūt par sapratnes katalizatoriem starp lielajām kaimiņvalstīm, kuru savstarpējie konflikti vēsturē ir noteikuši kontinenta politiskās sejas vaibstus. Šobrīd situācija Eiropā ir tāda, ka tieši nelielās valstis veido Eiropas nesošo struktūru. No lielo valstu politikas ķīlniecēm tās XX gadsimta beigās kļuvušas par spēku, kas sekmē kompromisu atrašanu visā kontinentā, veido nemanāmās, taču tik nepieciešamās pārejas un tiltus starp dažādajiem domāšanas veidiem, izpratnēm, rīcības modeļiem politikā.

Mēs neesam aizmirsuši 1939. gadu un Jaltu, izdarām secinājumus gan no tiem satraucošajiem notikumiem, kuri attīstās uz Dienvidslāvijas drupām, gan no tiem, kuri saistās ar Padomju Savienības atjaunošanas mēģinājumiem. Šī pagātnes elpa lika ne tikai uz brīdi sastingt cilvēkiem Rietumos un Austrumos, tā būtībā atkal nodemonstrēja to, ka Baltijas valstis ir Eiropas drošības atslēga.

Ar pilnu atbildības sajūtu vēlos izteikt pārliecību, ka nestabilitātes pieļaušana Baltijas reģionā var tieši ietekmēt visas Eiropas drošību. Destabilizācija Baltijas valstīs nostādītu ārkārtīgi sarežģītā politiskā situācijā gan Baltijas jūras reģionu, gan visu kontinentu kopumā. Politiskais diktāts būtu konsekvence mēģinājumiem atjaunot pēdējo lielo pasaules impēriju, un tas nozīmētu pilnīgu starptautisko demokrātisko valstu uzvedības normu ignoranci un īstenībā atgādinātu 1938. gada notikumus.

Vai pagātnes spēku tīkojumiem esošais aizsprosts izrādīsies pieteikami augsts? Šobrīd tas sastāv no Krievijas prezidenta izlēmīgās rīcības, no valstu internacionālās nostājas. Svarīgi ir tas, ka ES un NATO radušas pārliecinošas atbildes uz mūsdienu izaicinājumiem un noteikti reaģēja uz komunistu reakciju Krievijā. Tas ļauj garāmejot piebilst, ka Rietumi tomēr ir daudz mācījušies no vēstures, jo 1938. gadā vairāku tagadējo ES un NATO valstu rīcība bija pavisam savādāka. Vēsturisko kontinuitāti atsevišķos aspektos tomēr vajag pārtraukt. Vēsturiskā pēctecība noārdāma arī kādā citā aspektā — kā neadekvātas laikmetam apzīmējamas tā sauktās krusteniskās garantijas, kuras brīžam tiek piedāvātas Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm, arī Latvijai.

Jau trīsdesmito gadu beigās lielvaras Eiropas austrumos un rietumos mēģināja pārspēt viena otru un kopā kādu citu viltībā, lai gūtu vienpusējas priekšrocības un pārākumu. Šis pārākums tad vairākus gadus kādā zemē saucās rasu pārākums, un vairākus gadu desmitus to kādā citā zemē sauca par pārākumu ideoloģijā. Abās zemēs šo laikmetu pārdzīvoja tikai kategoriskais imperatīvs, kurš pieprasa “pārvarēt vēsturi”, jo XX gadsimta beigas pieļauj pavisam citu filozofiju drošības politikā.

Latvija pilnībā atbalsta NATO un ES piedāvājumu izveidot ar Krieviju īpašas attiecības. Arī Krievijai kā alternatīva ir pašizolācija. Pieņemt pasniegto roku — tas neliecina par kaut kādu partnera noniecināšanu, jo tas ir žests tikai stipram partnerim. Krievijas prezidents ir stiprs politiķis un partneris, un viņš noteikti pieņems šo sadarbības piedāvājumu. Globālā drošības politika gaida šādu Krievijas iesaisti. Tā būtu arī pareizā atbilde argumentam par jaunu sadalošu robežu nepieļaujamību.

Uzsākot Eiropas un transatlantisko struktūru paplašināšanos, svarīgs ir jautājums par robežlīnijām Eiropā. Būtiski, lai robežas starp dažādām valstīm un to savienībām nekļūtu par konfrontācijas un draudīgas sāncensības frontēm, bet gan par drošas un vispusēji izdevīgas sadarbības līnijām. Latvija savas robežas veido, pamatojoties tieši uz tādu izpratni.

Latvija uzskata, ka mūsdienu pasaulē Latvijas kā nelielas valsts pastāvēšana ilgtermiņa perspektīvā nevar tikt saistīta ar neitralitātes statusu, it īpaši ņemot vērā pagātnes mācības un mūsdienu ģeopolitisko situāciju. Tas nosaka mūsu stratēģisko izvēli — aktīvu iesaistīšanos kontinenta stabilitātes nodrošināšanā caur integrāciju Eiropas un transatlantiskajās drošības sistēmās.

Atļaujiet man jums atgādināt kādu būtisku raksturiezīmi Latvijas politikā, ar kuru bijām pazīstami jau pirms Otrā pasaules kara. Latvija toreiz bija viena no aktīvākajām Tautu Savienības dalībvalstīm un sadarbību visā kontinentā tieši drošības politikas aspektā vērtēja ļoti augstu. Tāpat tas ir arī šodien, un kā mūsu lielāko ieguldījumu es saprotu mūsu atbildīgo sapratni nebūt neitrāliem. Neitralitāti es šeit lietoju vienā noteiktā vārda nozīmē — attiecībā pret drošības politikas risināšanu: nevis noslēgšanās sevī, bet atvērtība un sadarbība, nevis pašizvēlēta izolācija šķietamā apvainojamā, bet gan sava daļa iesaistītībā starptautisko problēmu risinājumā, nevis internacionāli radītās drošības konsumēšana viegli augstprātīgā patērētāja nevīžībā, bet gan saprātīga, atbildīga pašierobežošana kopējo mērķu vārdā.

Vērtējot Latvijas iespējamos attīstības modeļus, skaidri saskatām tikai divas alternatīvas: Latvija vai nu kļūst par NATO, Eiropas Savienības un Rietumeiropas Savienības dalībvalsti un līdz ar to sastāvdaļa Eiropas un transatlantiskās drošības joslā, vai nu kļūst par apdraudējuma avotu reģiona un kontinenta stabilitātei.

Lai arī starp NATO un ES paplašināšanas procesiem nav tieši izteiktas saiknes, tomēr tos var zināmā mērā uzskatīt par paralēliem un savstarpēji papildinošiem procesiem. Jo tuvāka kļūst paplašināšanas perspektīva, jo intensīvāk politiķiem ir jāspriež par to, cik lielā apjomā šī paralelitāte un papildinātība ir nepieciešama un attīstāma. Pats būtiskākais arguments šajā diskusijā šķiet viedoklis par to, ka Eiropā nedrīkst radīt zonas ar dažādu drošības līmeni.

Visā laika posmā pēc neatkarības atgūšanas Latvija savu drošības politiku ir veidojusi augstākā mērā atbildīgi. Jau no sākuma tas skāra procesu, kad Latviju pameta svešas valsts karaspēks, kas deviņdesmito gadu sākumā bija mūsu galvenais uzdevums. Latvija sarežģītu sarunu ceļā ar Rietumu atbalstu panāca svešo bruņoto spēku vienību izvešanu no Latvijas teritorijas — par spīti lielajai skepsei Rietumos par šo sarunu rezultātu.

Līdz ar to tika radīts ne tikai svarīgs priekšnoteikums demokrātisku nacionālo bruņoto spēku un visas drošības politiskās sistēmas izveidei Latvijā, bet arī likvidēts iespējamais apdraudējuma avots visam Baltijas jūras reģionam — izirušās Padomju Savienības karaspēks taču bija stacionēts Latvijā pret mūsu gribu.

Šī norise bija mierīga un saskaņā ar starptautiskos līgumos fiksētajiem nosacījumiem. Tas bija pirmais nozīmīgais Latvijas ieguldījums Eiropas drošībā, no kura izriet mūsu stratēģija drošības politikas jomā.

Latvija uzskata par savu atbildību mērķtiecīgi strādāt, lai sasniegtu savu stratēģiju, un būt NATO, Eiropas Savienības un Rietumeiropas Savienības dalībvalstij, kas tādējādi nozīmēs drošības un stabilitātes joslas paplašināšanos. Šī tēze izsaka galveno vektoru Latvijas drošības politikā un arī mūsu valsts attīstībā vispār.

Otra svarīgākā tēze izsakāma sekojoši: mūsu ārpolitikā un drošības politikā nav ne mazāko agresivitātes iezīmju, tā nav vērsta ne pret vienu valsti, un mēs nemainīgi atbalstām draudzīgu un savstarpēji izdevīgu kaimiņattiecību veidošanas principu.

Tādējādi radīts pamats tam, lai Latvija varētu iekļauties vienotajā Eiroatlantiskajā drošības zonā. Latvijā izstrādātā drošības stratēģija balstās vairāku mērķu sasniegšanā: stabilitāte valstī, integrācija Eiropas un transatlantiskajās drošības struktūrās, labu kaimiņattiecību attīstīšana ar kaimiņvalstīm.

Šādas sapratnes vadīta, Latvija veikusi nacionālo bruņoto spēku izveidi, pie kam šis process pamatos ir pabeigts tikai divu trīs gadu laikā. Centrālo uzmanību Latvija veltīja tās vērtību sistēmas un praktiskās darbības principu, kas raksturīgi demokrātiskajām valstīm un NATO kā organizācijai, iedzīvināšanai gan savos bruņotajos spēkos, gan militārās jomas civilajā pārvaldē, gan visas sabiedrības un valsts attieksmē pret militāro pašaizsardzību un miera uzturēšanas spēku struktūru Latvijā.

Drošības stratēģijā svarīgi elementi skar savietojamību ar NATO. Tai jābūt ne tikai izpratnē par vērtību sistēmu, morāles principiem bruņotajos spēkos un sabiedrības un valsts attieksmē pret drošību un aizsardzību. Nepieciešams ilgstošs un neatlaidīgs darbs atsevišķās aizsardzības jomās, un mēs esam gandarīti, ka esam saņēmuši gan materiālu palīdzību, gan vērtīgus padomus no daudzu draudzīgu valstu ekspertiem.

Mums ir izveidojušās konkrētas sadarbības jomas ar vairākām Rietumu valstīm. Ņaujiet minēt dažus piemērus — informācijas drošības sistēmu radīt Latvijai palīdz Dānija, štāba virsnieku apmācībā daudz palīdz Vācija, kājnieku apmācībā — Lielbritānija, personāla vadības sistēmu — Zviedrija, darbā pie gaisa kontroles sistēmas izveides būtisks ir ASV ieguldījums.

Šiem konkrētiem sadarbības aspektiem jāizsaka mūsu atbildība par integrāciju vienotajā drošības struktūrā. Darbs ir iesācies, un saspringtā budžeta apstākļos mēģinām izmantot visas iekšējās finansējuma rezerves, lai paplašinātu iesākto. Mūsu sadarbībai un pieredzes pārņemšanai ir jākļūst vēl mērķtiecīgākai un intensīvākai.

Latvija savu drošības politiku redz arī starptautiskajā sadarbībā un uzskata par savu atbildību padarīt mūsu ieguldījumu tanī aizvien plašāku un daudzveidīgāku. Jau tagad tas saistās ar dažādām drošības politikas dimensijām un tās realizācijas mehānismiem.

Svarīga mūsu drošības vides sastāvdaļa ir Baltijas reģionālā sadarbība, kura raksturo šo mūsu drošības reģionālo dimensiju. Lai arī Baltijas valstis var zināmā mērā uzskatīt par konkurentēm tautsaimniecību attīstības aspektā, mūs vieno kopējs mērķis — integrācija Eiropas Savienībā un NATO. Eiropas drošības nedalāmība ir tā determinante, kura nosaka triju Baltijas valstu sadarbības nepieciešamību drošības un aizsardzības jomā. Mēs esam apmierināti, ka mūsu pūliņi rezultējas labā kopīgā praktiskā sadarbībā. Tā ir gan militārās izglītības aspektā, gan kopējos treniņos un manevros, gan pastāvīgās konsultācijās militāro struktūru vadības līmenī.

Visveiksmīgākais šādas sadarbības paraugs ir nesenā miera uzturēšanas bataljona — Baltijas bataljona — izveide. Donorvalstu grupā ietilpst svarīgākās NATO valstis un Skandināvijas valstis. ASV sniegtais nozīmīgais ieguldījums mūsu Baltijas reģionā liecina par to, ka ASV vēlas saglabāt savu klātbūtni Eiropas drošības procesā, kas visam kontinentam ir vitāli svarīgi.

Baltijas valstīm tādējādi dota iespēja sagatavoties un piedalīties starptautiskos miera uzturēšanas pasākumos un sniegt savu ieguldījumu Eiropas stabilitātē. Manuprāt, šis projekts ir viena no Eiropas un pasaules jaunās drošības un aizsardzības politikas iezīmēm — daudzu valstu cieša kopdarbība konfliktu samazināšanā un novēršanā.

Arvien asāk izjūtama nepieciešamība efektīvi reaģēt uz izaicinājumiem, kurus rada organizētā starptautiskā pārrobežu noziedzība, nelegālā migrācija, kodolmateriālu, ieroču un narkotiku kontrabanda, nelikumīgo finansu starptautiska “atmazgāšana” un citas problēmas, kurām vēl nav atrasts efektīvs risinājums pastāvošo starptautisko organizāciju un valstu savienību — arī Eiropas Savienības — ietvaros. Drošības nemilitārie aspekti ieņem arvien svarīgāku vietu reģiona un kontinenta drošības “vienādojumā” un prasa koordinētu rīcību arī Baltijas jūras reģionā, kurā zudušas vecās sadalījuma līnijas un kurš ir atvērts.

Šai reģionā ir dažādas valstis ar atšķirīgām izpratnēm par drošības politikas filozofiju, kas ir liels un vēl nebūt neizsmelts rezervuārs domām par drošības arhitektūras veidošanu. Deviņdesmitajos gados Baltijas jūras reģionā ir izveidojušās daudzas jaunas saites ekonomiskajā un humanitārajā jomā. Tās ir pierādījušas sevi kā vienu no uzticību un stabilitāti veicinošiem faktoriem.

Valsts iekšējā drošība ir viena no Latvijas jaunās valdības darba prioritātēm. Svarīgs darba virziens ir radīt pārdomātu un modernu krīzes menedžmenta koncepciju un struktūru tās īstenošanai. Mūsu speciālisti izstrādā projektu tam, lai tehniski nodrošinātu visas Latvijas robežas kontroli. Paralēli tam Latvija iekļaujas kopējā reģiona un Eiropas informācijas telpā, kura nepieciešama kā priekšnoteikums arī atsevišķas valsts iekšējai drošībai.

Viena no jaunajām iezīmēm Eiropas drošības politikas jomā ir daudzu valstu dalība IFOR misijā Bosnijā. Latvijā nesen tika akceptēti ar dalību IFOR misijā saistītie līgumi, kurus nepieciešams noslēgt ar NATO. Dalība IFOR misijā ar kaujas vienību liecina par zināmu gatavības pakāpi Latvijā. Tā simbolizē mūsu tālākās attīstības virzību — pilnveidot spēkus, kuri spējīgi piedalīties miera uzturēšanas akcijās.

Ar īpašu atbildību mēs uztveram savu līdzdalību “Partnerattiecības mieram” programmā, un šogad tā būs vēl intensīvāka, jo Latvija ir skaidri identificējusi savus mērķus šinī programmā. Tie būtiski saistās ar militārā personāla un vadības struktūru izglītošanu, kas ir priekšnoteikums, lai perspektīvā sasniegtu savietojamas darbības spējas ar NATO valstu vienībām.

Tāpat kā Latvijas izvēle nav neitralitāte, mēs saprotam, ka savu drošības politiku nevaram veidot tikai nacionālajos ietvaros. Latvijai tikpat svarīgs ir plašs kosmopolitisks skatījums uz šo problēmu.

NATO ir izdevies mēģinājums un gadu desmitu prakse risināt drošības politikas problēmas internacionāli. Kā tāda šī organizācija ir garants pret renacionalizāciju drošības un aizsardzības politikā Eiropas valstīs. Kaut gan pēdējā laikā NATO ir definējusi jaunus uzdevumus miera uzturēšanas jomā, tomēr šķiet, ka organizācijai arī turpmāk būs izšķiroša loma renacionalizācijas nepieļaušanā kontinentā.

Mūsdienu Eiropa acīmredzami vēl pieprasa vienlīdz spēcīgas abas tendences — gan drošības un aizsardzības nacionālo komponenti, gan internacionālo. NATO filozofija reprezentē šo otro vektoru, kurš sniedz atsvaru mēģinājumiem renacionalizēt drošības politiku kontinentā.

Latvija aktīvi asociē savu ārpolitiku ar Eiropas Savienības kopējo ārējo un drošības politiku. Mēs esam gatavi un vēlamies arvien aktīvāk iesaistīties kopējās ārējās un drošības politikas veidošanā un īstenošanā. Mūsu ieguldījumam ir iespēja būt nozīmīgākam, tāpēc līdzšinējā, ļoti ierobežotā asociēto valstu iesaistīšana kopējā ārējā un drošības politikā ir noteikti jāpaplašina. Tai taču būtiski jāsekmē pašreizējo un nākošo ES dalībvalstu kopīgas identitātes veidošanās ārpolitikā un drošības politikā. Starpvaldību konferencei būs izšķiroša nozīme efektīvas kopējās ārējās un drošības politikas radīšanā. Latvijā, tāpat kā Eiropas galvaspilsētās, valda cerība, ka ES dalībvalstīs nepieciešamās politiskās gribas nepietrūks.

Starpvaldību konferences lēmumi drošības un aizsardzības jautājumos nedrīkst radīt jaunas problēmas potenciālo kandidātvalstu attiecībās ne ar ES, ne ar valstīm, kuru integrēšanās Eiropas Savienībā pārskatāmā nākotnē nav plānojama. Tāpēc mēs ceram, ka, apspriežot jautājumus par sadarbību aizsardzības jomā Eiropas Savienībā, par tās turpmākajām attiecībām ar RES, tiks atrasti tādi risinājumi, kuri nesarežģīs ES paplašināšanas procesu.

Ar gandarījumu vēlos atzīmēt, ka Latvijas un citu asociēto partneru piedalīšanās RES aktivitātēs, visu svarīgāko jautājumu apspriešana 27 nāciju saimē kļūst par organizācijas darbības normu, bet partneru nepiedalīšanās atsevišķu jautājumu apspriešanā — par izņēmumu.

RES loma ir svarīga paralēli NATO paplašināšanās procesam — jānoskaidro, ko RES kā organizācija var veikt akcijās bez ASV tiešas līdzdalības, bet konsultējoties ar aliansi. Mēs uzskatām arī, ka drošības pētījumiem un diskusijām vajadzētu rezultēties jaunu starptautisko attiecību sistēmas izveidošanā, kas sniegtu vienlīdz lielu drošību un stabilitāti visām mūsu kontinenta valstīm.

Latvijai ir nu jau ilgstoša pieredze sadarbībā ar EDSO. EDSO ir pierādījusi, ka tā var sniegt palīdzību Latvijai, veicot to līgumu izpildes monitoringu, kurus Latvija noslēdza ar Krieviju par karaspēka izvešanu. Mūsu vērtējums ir tāds, ka EDSO ir lietderīgi iesaistīt līdzīgos gadījumos arī citur. Papildus tai lomai, kura EDSO ir cilvēktiesību novērošanā, jāpastiprina arī divas citas šīs organizācijas funkcijas — ietvars ieroču kontroles procesam. Īpaši svarīgi būtu nodrošināt politiski militārās uzvedības normu un koda ievērošanu.

Eiropiešu spēja risināt savas drošības problēmas būs zināmā mērā atkarīga no EDSO tālākās attīstības par efektīvu konflikta novēršanas un atrisināšanas mehānismu un par leģitimējošu institūciju kontinentā.

Latvija labi apzinās savu atbildību, kļūstot par Eiropas drošības un stabilitātes reģiona daļu. Mēs esam izveidojuši principiālu pamatu savai drošības sistēmai, kurā ietverta demokrātisko valstu pieredze. Ar kopējiem pūliņiem Eiropas valstīm noteikti izdosies stabilitāti un labklājību nostiprināt kontinentā.

Auglīgās diskusijas šeit Briselē, tiekoties gan ar jums tagad Rietumeiropas Savienībā, gan ar NATO vadību, sniegs mums vielu pārdomām, kas nepieciešama mūsu nākošajiem lēmumiem virzībā uz vienotu drošības telpu, kā arī par šīs telpas kontūrām, kuras top aizvien skaidrākas. Tas ļaus mums tālāk attīstīt sapratni par mūsu atbildību un nepieciešamo ieguldījumu kopējā Eiropas drošībā.

Paldies par jūsu uzmanību!