NO AMATPERSONAS REDZESPUNKTA. PROBLĒMAS

Par tiesu varu un tiesneša prestižu

Valdemārs Šubrovskis, Latvijas Tiesnešu biedrības valdes priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Tiesneši uzskata, ka likums “Par tiesu varu” pēc jēgas un satura ir konstitucionāls un par tādu tas Saeimai jāpieņem. Satversmē skaidri un gaiši ierakstāmi valsts varas dalīšanas principi par to, ka Latvijā līdzās neatkarīgām likumdevēja varai un izpildvarai pastāv neatkarīga tiesu vara, un tieši līdzās, ne pakāpi zemāk, ne pakāpi augstāk. Tas ir katras demokrātiskas valsts valstiskuma pamatu pamats un kā ābece jāzina katram deputātam, katram valstsvīram.

— Kāds tad mūsu valstī ir tiesneša statuss?

— Arī par to tiesneši runās paredzētajās sanāksmēs. Tiesneša statusu nosaka likums “Par tiesu varu”, nosaka arī garantijas uz papīra, ko dzīvē nav iespējams redzēt. Lai kļūtu par rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi, pietiek divu gadu darba stāža juridiskā specialitātē. Parādās gudrinieki, kas šo stāžu vēlas samazināt līdz vienam gadam, it kā tas atrisinās problēmas. Vairākkārt esmu runājis ar Eiropas valstu un Amerikas tiesnešiem. Nupat Tiesnešu mācību centrā kāds Amerikas tiesnesis man stāstīja, ka tikai pēc 11 gadu darbošanās par advokātu ar lielām pūlēm nolicis eksāmenu, lai kļūtu par tiesnesi. Viņš to stāstīja ar lepnumu. Latvijā ir savādāk, un jāsaka, ka daudz sliktāk nekā Lietuvā, par Igauniju nerunājot. Igaunijā ir tiesnešu kandidātu izvēle. Lai kļūtu par tiesnesi, ļoti jāgatavojas, jāatbild uz eksāmenu biļetēm utt.

Vēl var runāt par tiesnešu un viņu ģimeņu fizisko drošību, kuriem tāpat kā prokuroriem jādod tiesības turēt dienesta ieroci, to, ka tiesneši nesaņem likumā paredzēto atalgojumu (sākot no 1.kategorijas ierēdņa algas), bet faktiski to rēķina no 1.kategorijas ierēdņa kandidāta algas, kas ir par 20 procentiem zemāka. Tiesnešiem ir aizliegts streikot, aizliegts kandidēt vēlētos amatos, bez šaubām, ir atļauts strādāt darbdienās un izejamās dienās, saņemot atalgojumu, par kuru komercfirmu juristi sāji smaida.

— Kā, jūsuprāt, rīkoties, lai amatpersonas, īpaši pašvaldībās, labāk zinātu likumus un, galvenais, ievērotu tos? Nereti cilvēki sastopas ar visīstāko tiesisko nihilismu.

— Ja amatpersonas pašvaldībās pieņem lēmumus, kas neatbilst likuma prasībām un aizskar fizisko vai juridisko personu likumiskās intereses vai tiesības, šie lēmumi jāpārsūdz tiesā. Vispār, skatot šo kategoriju lietas, tiešām jāpiekrīt tam, ka daudzus strīdus pašvaldības, pareizi piemērojot likumu un iejūtīgi izturoties pret pilsoņiem, varētu atrisināt bez tiesas, ievērojot, ka to lēmumiem jābūt lietderīgiem un vajadzīgiem reģiona iedzīvotājiem, kā tas noteikts likumā par pašvaldībām. Var novērot interesantu ainu. Daudzi pašvaldību vadītāji ir bijušie tautfrontnieki, kuri tolaik iekļāvās līdzpilsoņos, pārdzīvoja padomju laika pārestības un lamāja padomju funkcionārus. Apbrīnojami, kā vara spēj sabojāt cilvēkus, jo šodien tie paši cilvēki, ieņemot atbildīgus amatus pašvaldībās, atkal kļūst par nejūtīgiem un tuvredzīgiem funkcionāriem. Cilvēkus, kuri savulaik viņus virzīja un balstīja, neievēro pat ar pieklājīgu sveicienu. Nav skaidrs, kādas intereses viņi aizstāv.

Tiesiskais nihilisms, kad atbildīgs vadītājs, un ne tikai pašvaldībās, likumu tulko un piemēro pēc subjektīvās iedomas vai iegribas, ir bīstama parādība jebkurā valstī, kas pretendē uz tiesiskas valsts nosaukumu. Ir traģikomiski atgadījumi. Piemēram, 1995.gada 14.decembrī Valmieras rajona padome nolēma pārņemt pašvaldības pārziņā visas Valmieras rajona tiesas, rekomendēt kandidātus tiesnešu amatiem, apstiprinot tos padomes sēdē, vadīt tiesu darbu. Komiski tas ir tāpēc, ka likums “Par tiesu varu” neko tamlīdzīgu neparedz, traģiski tādēļ, ka kaut ko tādu var “nolemt”. Jācer, ka tā bija tikai likuma tulkošanas kļūda un Latvija nekļūs par kondeferāciju, kurā uz konfederācijas pamatiem iekļausies “Valmieras republika”.

Ir piemēri, kas liecina par valsts varas un pašvaldības “cieņu” pret tiesnešiem. Likums “Par tiesu varu” it kā garantē tiesnesim tiesības uz dzīvokli (gan tikai dienesta). Saldus rajona tiesnese Inta Kalniņa (ģimenē vīrs un meita, dzim. 1993.g.) dzīvo Saldū vienistabas dzīvoklī bez jebkādām ērtībām. Tiesnese Inta Kalniņa vairākkārt centusies atrisināt dzīvokļa jautājumu ar Saldus pilsētas domes izpilddirektoru V.Dīriņu, kurš, zinot viņas nenormālos sadzīves apstākļus, piedāvā, lai tiesa izliek kādu īres un komunālo pakalpojumu nemaksātāju ģimeni no dzīvokļa, tad tas tiks tiesnesei. Turklāt, tiesnesei būs jāsamaksā arī izlikto parādnieku parādi. I.Kalniņa ar sašutumu šo piedāvājumu noraidīja.

Savukārt Valkas rajona tiesas tiesnese Lidija Zute, kas kopā ar meitas ģimeni (tātad divas ģimenes) lietoja vienistabas dzīvokli, arī vairākkārt lūdza pašvaldību uzlabot tiesneses sadzīves apstākļus un vienmēr saņēma atteikumu. Beidzot Valkas pilsētas pašvaldība “apžēlojās”, atļāva mainīt dzīvokli uz lielāku 1996.gada 17.janvārī un nelikumīgi uzlika tiesnesei pienākumu samaksāt iepriekšējā īrnieka īres un komunālo maksājumu parādu Ls 300. To viņa izmisumā izdarīja un šai sakarā no Latvijas Tiesnešu biedrības lūdz materiālo pabalstu, jo nonākusi grūtos materiālos apstākļos. Mēs, protams, kolēģei palīdzēsim. Lūk, šie daži piemēri raksturo tiesiskā nihilisma izpausmes valstī, to, cik ļoti valsts “gādā” par tiesneša amatu, kā rūpējas par tiesu varas nesējiem — tiesnešiem, izspiežot naudu svešu parādu apmaksāšanai. Jāatzīmē, ka šāda parādu “piedziņa” ir nelikumīga pret jebkuru pilsoni. Latvijas Tiesnešu biedrībai ir ziņas, ka vairāki tiesneši ir saņēmuši brīdinājumu par iespējamo izlikšanu no dzīvokļiem īres un komunālo pakalpojumu nemaksāšanas gadījumā. Arī šīs problēmas, tiesnešu sociālās, materiālās garantijas, ētikas problēmas būs Tiesnešu biedrības pilnsapulces uzmanības lokā.

— Vai tiesu vara mūsu valstī patiešām ir neatkarīga?

— Augstākā tiesa paziņojusi, ka ir neatkarīga, savukārt apgabaltiesas, rajonu tiesas ir Tieslietu ministrijas organizatoriskajā pakļautībā. Tikai — saimnieciskajā, tikai — organizatoriskajā, tikai ministram izvēloties tiesnešus utt. Protams, neviens nejaucas mūsu darbā, nespiež taisīt nepareizus spriedumus, jo mēs vadāmies pēc likumiem. Bet, ja būs strīdi, teiksim, starp Tieslietu ministriju un iestādi vai pilsoni, tad gan tiesnesim jādomā par šiem “tikai”... Nupat Rīgā man bija saruna ar Zviedrijas tiesu sistēmas pārstāvi. Viņš pastāstīja par Tiesu nacionālo administrācijas departamentu šajā valstī, kas veic saimniecisko aprūpi, tas nav atkarīgs no Tieslietu ministrijas. Mūsu valstī, manuprāt, ideāls variants ir Latvijas Republikas prokuratūra — ar savu struktūru no augšas uz leju, savu saimniecisko aprūpi. Mēs arī par to iestājamies. To iesaka ANO tiesu neatkarības pamatprincipi. Lai mūs nepārprot, ka gribam atdalīties no Tieslietu ministrijas. Ar tās darbiniekiem mums ir laba sadarbība, taču runa ir par principu. Un šajā ziņā vajadzētu būt ieinteresētai gan valdībai, ministriem, gan Saeimas deputātiem.

— Un kā tiesās ir ar materiāli tehnisko nodrošinājumu? Vai ir kompjūteri, faksi?

— Visās mūsu tiesās ir kompjūteri, taču tos pašlaik var izmantot kā rakstāmmašīnas, var šo to paspēlēt, izgatavot kādu veidlapu, taču nav galvenā — programmu. Bet tās maksā naudu. Protams, jāmāca arī cilvēki strādāt ar datortehniku. Jā, faksu ir ļoti maz. Tiesnešu biedrība ir ieteikusi projektu par Latvijas tiesu nacionālā kompjuterizācijas tīkla izveidi, taču līdzekļu trūkuma dēļ nav zināms, kad to varēs izdarīt. Ja mēs salīdzinātu tiesu reformas gaitu ar Lietuvu vai Igauniju, tad jāatzīst, ka esam jau atpalikuši no kaimiņiem. Igaunijā tiesu sistēma ir stabila, un arī Lietuvā reforma ir pabeigta. Tur pat katrai tiesai ir sava automašīna. Salīdzinājumam: Valmieras tiesai ir veca, savu laiku nokalpojusi automašīna, līdzīga situācija Jūrmalā. Citur tiesās arī tādu nav. Ir katrai apgabaltiesai automašīna. Mūsu policijai ir daudz automašīnu, importa tehnikas — protams, nepieciešamas. Tā ir izpildvaras sastāvdaļa. Tomēr tajā pašā laikā valsts pamatam — tiesu varai — nevar atrast līdzekļus pat pindzeles un krāsas iegādei, lai izremontētu telpas. Kāpēc ir nauda budžetā lielas ierēdņu armijas uzturēšanai un mācībām, dažādu biroju veidošanai, kuri neko faktiski nevar izlemt? Bet tās nav tiesnešu, tiesu darbinieku profesionālai sagatavošanai. Mūsu valstī nevienam tiesu izpildītājam nav augstākās izglītības, taču šis amats ir svarīgs noslēguma stadijā civillietās. Protams, Tiesnešu mācību centrs paaugstinās viņu kvalifikāciju. Turpmāk te mācīsies arī prokurori, notāri. Izstrādājam programmas, piesaistīsim pasniedzējus, lai centrs izveidotos par juridisko darbinieku izglītošanas iestādi. Tiesu darbiniekiem bez profesionālajām zināšanām jāapgūst psiholoģija, oratora māksla, jo darba specifika to prasa. Protams, šeit pieminētās problēmas nav visas, par kuru risināšanu domā Tiesnešu biedrība un citi tiesu darbinieki.

— Paldies par jūsu plašo ieskatu tiesu darbā!

Rita Belousova,
“LV” nozares redaktore