Ministru kabineta rīkojums Nr. 667

Rīgā 2016. gada 8. novembrī (prot. Nr. 60 58. §)

Par Latvijas mediju politikas pamatnostādnēm 2016.–2020. gadam

1. Atbalstīt Latvijas mediju politikas pamatnostādnes 2016.–2020. gadam (turpmāk – pamatnostādnes).

2. Noteikt Kultūras ministriju par atbildīgo institūciju pamatnostādņu īstenošanā, bet par līdzatbildīgajām institūcijām – Ārlietu ministriju, Iekšlietu ministriju, Izglītības un zinātnes ministriju, Labklājības ministriju, Satiksmes ministriju, Tieslietu ministriju, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju un Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi, kas atbilstoši kompetencei nodrošina pamatnostādnēs noteikto uzdevumu īstenošanu (turpmāk – atbildīgās institūcijas).

3. Atbildīgajām institūcijām:

3.1. pamatnostādnēs noteiktos uzdevumus un pasākumus 2016.–2019. gadā īstenot tām piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros;

3.2. jautājumu par pamatnostādņu īstenošanas plānā ietverto pasākumu īstenošanai papildus nepieciešamo finansējumu 2020. gadā un turpmākajos gados izskatīt Ministru kabinetā, sagatavojot likumprojektu par vidēja termiņa budžeta ietvaru un likumprojektu par valsts budžetu kārtējam gadam, kopā ar visu ministriju un citu centrālo valsts budžeta iestāžu jauno politikas iniciatīvu pieprasījumiem atbilstoši valsts budžeta finansiālajām iespējām.

4. Kultūras ministrijai sagatavot un kultūras ministram līdz 2018. gada 1. jūlijam iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā pamatnostādņu īstenošanas starpposma novērtējumu.

Ministru prezidents Māris Kučinskis

Kultūras ministre Dace Melbārde

(Ministru kabineta
2016. gada 8. novembra
rīkojums Nr. 667)

LATVIJAS MEDIJU POLITIKAS PAMATNOSTĀDNES
2016.–2020. GADAM

Saturs

Izmantotie saīsinājumi

1. Pamatnostādņu kopsavilkums

2. Politikas mērķis un rīcības virzieni

3. Plānotās politikas teritoriālā perspektīva

4. Politikas rezultāti un rezultatīvie rādītāji

5. Rīcības virzieni un uzdevumi

6. Ietekme uz valsts un pašvaldību budžetiem

7. Pamatnostādņu sasaiste ar politikas plānošanas dokumentiem un tiesību aktiem

Izmantotie saīsinājumi

ANO – Apvienoto Nāciju Organizācija

ĀM – Ārlietu ministrija

EBU – European Broadcasting Union

ERAF – Eiropas Reģionālās attīstības fonds

ES – Eiropas Savienība

FM – Finanšu ministrija

IeM – Iekšlietu ministrija

IKP – iekšzemes kopprodukts

IZM – Izglītības un zinātnes ministrija

KM – Kultūras ministrija

KP – Konkurences padome

LLPA – Latvijas Lielo pilsētu asociācija

LM – Labklājības ministrija

LNB – Latvijas Nacionālā bibliotēka

LPIA – Latvijas Preses izdevēju asociācija

LPS – Latvijas Pašvaldību savienība

LR – Latvijas Radio

LRA – Latvijas Raidorganizāciju asociācija

LTV – Latvijas Televīzija

LU – Latvijas Universitāte

LU SZF – Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāte

LŽA – Latvijas Žurnālistu asociācija

LŽS – Latvijas Žurnālistu savienība

NEPLP – Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome

NVA – Nodarbinātības valsts aģentūra

NVO – Nevalstiskās organizācijas

SM – Satiksmes ministrija

TM – Tieslietu ministrija

UNESCO – Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija

UNESCO LNK – UNESCO Latvijas Nacionālā komisija

UR – Uzņēmumu reģistrs

VARAM – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija

VISC – Valsts izglītības satura centrs

1. Pamatnostādņu kopsavilkums

Latvijas mediju politikas pamatus nosaka Satversmes 100.pants: "Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta." Šo jomu patlaban regulē divi galvenie likumi – 1990.gadā pieņemtais likums "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" un 2010.gadā pieņemtais Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums.

Mediji ir sabiedrības uzskatu, vērtību, identitātes un sociālās atmiņas veidošanās resurss. Īstenojot vārda brīvību un nodrošinot viedokļu daudzveidību, tie ir svarīgi demokrātiskai valsts iekārtai. Neraugoties uz to, Latvijā līdz šim nav veikta vienota, mērķtiecīga mediju politikas plānošana. Pastāvot vairāku līmeņu mediju nozares tiesiskajam regulējumam (nacionālie, starptautiskie un Eiropas Savienības tiesību akti), Latvijā mediju vide līdz šim nav tikusi attīstīta ilgtspējas un drošumspējas perspektīvā. Tomēr kā viena no blakus tēmām informatīvās vides kontekstā tā ir aplūkota Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnēs 2012.–2018.gadam.

Mediju vidē gan globālā, gan lokālā līmenī notiek straujas pārmaiņas, ko nosaka tehnoloģiskais progress, konverģence, izmaiņas sabiedrības domāšanā. Daži no šiem procesiem var radīt riskus nacionālajai kultūrtelpai, valodai un mediju vides daudzveidībai. Līdz ar to vajadzība izstrādāt tālredzīgu, pārdomātu, ilgtspējīgu nozares politiku, kas harmoniski iekļautos Latvijas kā demokrātiskas, tiesiskas un nacionālas Eiropas Savienības dalībvalsts ietvarā, ir neatliekama.

Latvijas mediju politikas pamatnostādnes 2016.–2020.gadam (turpmāk – Pamatnostādnes) ir vidēja termiņa politikas plānošanas dokuments, kuru izstrādājusi ar Kultūras ministrijas 2014.gada 17.septembra rīkojumu Nr.5.1.-1-225 "Par darba grupas izveidi mediju politikas pamatnostādņu projekta izstrādei" izveidotā darba grupa (turpmāk – Darba grupa) pieciem gadiem. Pamatnostādnes nosaka valsts mediju politikas pamatprincipus, mērķi, prioritātes un veicamos uzdevumus šajā periodā, kā arī papildina un turpina citos tematiski saistītos valsts politikas plānošanas dokumentos paredzēto attīstības perspektīvu.

Pamatnostādnes ietver mediju politikas mērķi, piecus rīcības virzienus, plānotās politikas teritoriālās perspektīvas aprakstu, politikas rezultātus un rezultatīvos rādītājus, rīcības virzienus un uzdevumus, indikatīvu novērtējumu uz valsts un pašvaldību budžetiem, sasaisti ar politikas plānošanas dokumentiem un tiesību aktiem. Savukārt Pamatnostādņu pielikumā pievienots jēdzienu skaidrojums, raksturota situācija Latvijas mediju vidē, definētas galvenās mediju vides problēmas, kas ir risināmas ar pārdomātas mediju politikas palīdzību, kā arī sniegts piedāvātā risinājuma sākotnējās ietekmes novērtējums.

Darba grupa Pamatnostādņu projekta izstrādei uz pirmo sanāksmi sapulcējās 2014.gada 3.oktobrī. Tā apvienoja Latvijas mediju vides pārstāvjus gan no sabiedriskajiem un privātajiem medijiem, gan organizāciju un asociāciju pārstāvjus no Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas, Latvijas Preses izdevēju asociācijas, Latvijas Raidorganizāciju asociācijas, Latvijas Reklāmas asociācijas, Latvijas Žurnālistu asociācijas, Latvijas Žurnālistu savienības. Darba grupā iesaistījās arī Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, kā arī pārstāvji no Valsts kancelejas, Aizsardzības ministrijas, Iekšlietu ministrijas, Kultūras ministrijas, Satiksmes ministrijas, Tieslietu ministrijas. Tāpat piedalījās nozares eksperti no Latvijas Universitātes, Rīgas Stradiņa universitātes un Vidzemes Augstskolas.

Latvijas mediju politikas virsmērķis ir stipra, daudzveidīga, profesionāla, caurskatāma, ilgtspējīga un stabila mediju vide, kurā nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī top kvalitatīvs, Latvijas sabiedrības interesēm un kopējam labumam atbilstošs saturs, kas veicina Satversmē un tās ievadā nostiprināto pamatvērtību atspoguļojumu nacionālajā mediju telpā, prioritāri – latviešu valodā, ir līdzsvarotas nozares pārstāvju intereses, auditorijai ir piekļuve neatkarīgai un uzticamai informācijai un zināšanas to lietot.

Pamatnostādņu mērķis un no tā izrietošie rīcības virzieni ir balstīti piecos galvenajos Latvijas mediju politikas pamatprincipos:

1. Mediju daudzveidība

Demokrātiska valsts balstās uz medijiem, kas pārstāv dažādas sabiedrības grupas un ļauj publiskajā telpā brīvi pastāvēt atšķirīgām pārliecībām un dzīves veidiem. Šādi mediji stiprina demokrātisku valsti un sabiedrību. Mediju daudzveidību raksturo dažādi formāti, žanri, autori, avoti, aptvertās tēmas, viedokļi, valodas un sabiedrības grupas. Medijos reprezentētie viedokļi ir daudzveidīgi pēc būtības, ne tikai polāri. Mediju daudzveidība sekmē kvalitatīva satura dažādību, viedokļu plurālismu, ģeogrāfisku un sociālu pieejamību, veicina vārda un izteiksmes brīvību, daudzpusīgu diskusiju un debašu telpu demokrātiskā sabiedrībā. Apzinoties, ka mūsdienās arvien vairāk raksturīgas mediju satura konverģences tendences, mediju politika tomēr iestājas pret tādu mediju īpašnieku koncentrāciju, kas apdraud viedokļu daudzveidību. Mediju vides ekonomiskā vitalitāte ir pamatā tam, lai nodrošinātu veiksmīgu mediju uzņēmējdarbības iespēju un tādējādi – saglabātu un attīstītu mediju daudzveidību.

2. Mediju vides kvalitāte un atbildīgums

Mediji sabiedrībai piedāvā kvalitatīvu, atbildīgu, uzticamu, neatkarīgu žurnālistiku. Mediju darbinieki un individuālie žurnālisti apzinās un ievēro profesionālās ētikas un kvalitātes kritērijus – objektivitāti, viedokļu sabalansēšanu, atbildību un citus. Profesionālās organizācijas rosina diskusijas sabiedrībā par ētikas, profesionalitātes un citiem žurnālistikas kvalitātes aspektiem. Mediji ievēro dzimumu līdztiesību un bērnu tiesības, novērš jebkāda veida diskrimināciju vai tās riskus kā redakcijas darbā, tā saturā, kā arī nepieļauj aicinājumus uz naidu un vardarbību.

3. Profesionāla mediju vide

Mediju izglītības programmas augstākajās izglītības iestādēs kvalitatīvi sagatavo studentus darbam mediju nozarē. Mediji, nozares organizācijas sekmē medijos un individuāli nozarē strādājošo apmācības, mūžizglītību u.tml. profesionālo izaugsmi.

4. Auditorijas mediju pratība

Auditorijas prasme lietot medijus, meklēt un analizēt informāciju, kritiski izvērtēt mediju vēstījumus veicina sabiedrības komunikatīvo integrāciju. Šādas prasmes sekmē indivīda radošo darbību, kā arī mazina mediju komunikācijas vienvirziena ietekmi, ļaujot atpazīt un novērst tendenciozas informācijas izplatīšanu. Zinoša auditorija spēj atšķirt medijus, kas atbalsta un pārstāv kvalitatīvas un uzticamas žurnālistikas principus.

5. Mediju vides drošumspēja

Latvijas mediju nozarei ir stratēģiska nozīme nacionālās drošības un Latvijas kultūrtelpas uzturēšanā un saglabāšanā, kvalitatīva un demokrātijas vērtībām atbilstoša mediju satura piedāvāšanā, ņemot vērā visas Latvijas sabiedrības intereses un spēcinot latviešu valodu Latvijas kultūras un sabiedriski politiskajā vidē. Latvijas mediju telpā ir svarīgi atbalstīt kvalitatīva satura radīšanu un izplatīšanu Latvijā dzīvojošo mazākumtautību sasniegšanai ar mērķi stiprināt valstiskuma apziņu un piederības sajūtu Latvijai.

2015.gada 6.jūlijā Kultūras ministrija sāka Pamatnostādņu projekta publisko apspriedi, kas noslēdzās 2015.gada 30.jūlijā ar sabiedriskās apspriedes sanāksmi. Publiskās apspriešanas ietvaros Kultūras ministrija saņēma 18 rakstveida iesniegumus ar priekšlikumiem/iebildumiem (kopsummā saņemti 219 priekšlikumi/iebildumi), kas tika izvērtēti, veicot attiecīgus papildinājumus un precizējumus Pamatnostādņu projektā.

Pamatnostādnēs plānotās mediju politikas aktivitātes tiks organizētas, ņemot vērā valsts budžeta iespējas.

2. Politikas mērķis un rīcības virzieni

Mediju politikas pamatnostādņu mērķis ir radīt mediju darbībai labvēlīgus apstākļus, nodrošinot un attīstot mediju daudzveidību, pilnveidojot mediju nozares profesionāļu izglītību, paaugstinot mediju vides kvalitāti un atbildīgumu, sekmējot mediju pratības attīstību un veicinot indivīdam un sabiedrībai drošu mediju vidi.

Politikas rīcības virzieni ir:

1. Mediju vides daudzveidība.

2. Mediju vides kvalitāte un atbildīgums.

3. Mediju nozares profesionāļu izglītība.

4. Mediju pratība.

5. Mediju vides drošumspēja.

3. Plānotās politikas teritoriālā perspektīva

Pamatnostādnes un to īstenošanas plāns attiecināmi uz Latvijas Republikas teritoriju un eksteritoriāli – uz Latvijas diasporu (divos aspektos: paredzot atbalsta sniegšanu sabiedriski nozīmīga un kvalitatīva satura veidošanai diasporas medijos un diasporas tematikas reprezentācijai mediju saturā Latvijā).

Reģionālās politikas pamatnostādnes 2013.–2019.gadam paredz veicināt valsts teritorijas līdzsvarotu attīstību, "īpaši sekmējot ekonomisko aktivitāti un esošo iedzīvotāju saglabāšanu teritorijās ārpus galvaspilsētas un tās tuvākās apkārtnes".¹ Saskaņā ar to vairāki Pamatnostādnēs aplūkotie jautājumi ir vērsti uz reģionālo mediju ilgtspējas un daudzveidības saglabāšanu. Uz reģionālo mediju atbalstu attiecināmas šādas Pamatnostādņu īstenošanas plāna aktivitātes: 1) noteikt, ka pašvaldību un citu publisko personu finansēti vai pilnīgā vai daļējā kontrolē esoši mediji un komunikācijas kanāli neveic komercdarbību reklāmas tirgū; 2) atbalsts reģionālajiem medijiem mediju atbalsta fonda programmu ietvaros.

Pamatnostādņu īstenošanas plānā paredzētas arī citas aktivitātes, piemēram, drukātās preses ilgtspējas veicināšanai, kuras, paredzams, labvēlīgi ietekmēs arī reģionālo laikrakstu darbības apstākļus.

Plānots, ka, realizējot atbalsta pasākumus reģionālajiem medijiem, tiks nodrošināta pakalpojumu, tostarp, informācijas, pieejamība iedzīvotājiem reģionos. Tādējādi veicinot vienu no priekšnoteikumiem apdzīvotības saglabāšanai teritorijās ārpus galvaspilsētas un tās tuvākās apkārtnes.

Rīcības programmā "Latgales programma 2010–2017" (precīzāk – Transporta un sakaru programmas "Savienojumi" apakšprogrammā "Latgales informatīvā telpa") kā viena no galvenajām problēmām Latgalē tika identificēta vairāku informatīvo telpu eksistence.² Šī problēma joprojām ir aktuāla.³ Pamatnostādņu 5.rīcības virziena "Mediju vides drošumspēja" realizēšanā paredzēts stiprināt sabiedriskos medijus, kas iekļauj arī oriģinālsatura īpatsvara palielināšanu tajos. Tāpat plānā ietvertas aktivitātes – ierobežot elektroniskā mediju satura nelegālu izplatīšanu (tostarp, Krievijas pierobežā) un palielināt NEPLP uzraudzības funkcijas īstenošanas spēju –, kas ir vērstas uz visas Latvijas, tostarp, Latgales mediju vides drošumspējas paaugstināšanu.

4. Politikas rezultāti un rezultatīvie rādītāji

5. Rīcības virzieni un uzdevumi

6. Ietekme uz valsts un pašvaldību budžetiem

Valsts budžeta finansētās institūcijas Latvijas mediju politikas pamatnostādnes 2016.–2020.gadam īsteno valsts budžeta līdzekļu ietvaros. Piešķirto un nepieciešamo papildu finansējumu sk. 6.1.tabulā.

6.1.tabula

Realizējot Pamatnostādņu īstenošanas plāna 5.3.2.aktivitāti, Masu informācijas līdzekļu reģistra reformas risinājuma izveidei plānots piesaistīt Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējumu, ja plānotais projekts atbildīs darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 2.2.1.specifiskā atbalsta mērķa "Nodrošināt publisko datu atkalizmantošanas pieaugumu un efektīvu publiskās pārvaldes un privātā sektora mijiedarbību" 2.2.1.2.pasākuma "Kultūras mantojuma digitalizācija" ieviešanas nosacījumiem un projektu iesniegumu vērtēšanas kritērijiem. ERAF finansējuma nepiešķiršanas gadījumā attiecīgā reforma veicama cita finansējuma ietvaros.

Pašvaldību budžetu pamatnostādņu īstenošana tiešā veidā neietekmē.

7. Pamatnostādņu sasaiste ar politikas plānošanas dokumentiem un tiesību aktiem

Pamatnostādnes un to īstenošana ir saistīta ar nacionālajiem un starptautiskajiem tiesību aktiem, kā arī nacionālā līmeņa ilgtermiņa un vidēja termiņa attīstības plānošanas dokumentiem.

Mediju politikas izstrādi nosaka Deklarācijas par Māra Kučinska vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību 67.punkts, kurš paredz pieņemt un īstenot plašsaziņas līdzekļu politiku un īstenot Latvijas informācijas telpu stiprinošus pasākumus.

Pamatnostādņu sasaiste ar Latvijas Republikas Satversmi

• Pamatnostādnes ir izstrādātas, ievērojot Latvijas Republikas Satversmes ievadā, 1., 4., 99. un 100.pantā noteikto.³²

Pamatnostādņu sasaiste ar nacionālā līmeņa ilgtermiņa un vidēja termiņa attīstības plānošanas dokumentiem

• Latvijas Nacionālā attīstības plāna 2014.–2020.gadam 317.rindkopa paredz, ka "valstij ir jāstiprina kvalitatīva informatīvā un demokrātisko diskusiju telpa, kur nodrošināta gan visu sabiedrību aptveroša savstarpēja komunikācija līdzdalības veicināšanai, gan valsts iespēja uzklausīt un komunicēt ar tās iedzīvotājiem un tautiešiem ārzemēs, izskaidrojot pieņemtos lēmumus un veicinot vienojošu vērtību un mērķu apziņu."³³ Savukārt 342.rindkopā norādīts veicamais uzdevums: "Kvalitatīvas un demokrātiskas informatīvās telpas veidošana, kas iedzīvotājiem visā Latvijā, Latvijas valsts piederīgajiem ārzemēs, kā arī mazākumtautībām un dažādām paaudzēm nodrošina pieeju informācijai par valstī un sabiedriskajā dzīvē notiekošo, uzsvaru liekot uz Latvijā radīto audio–vizuālo produkciju."³⁴

• Mediju aspekts skarts arī Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030.gadam, akcentējot nepieciešamību paplašināt Latvijas digitālo kultūras telpu (62.punkts) un nodrošināt mediju pieejamību (306.–307.punkts).³⁵

• Uz vienotas, vispārpieejamas informatīvās telpas nepieciešamību un nozīmību saglabāt plašsaziņas līdzekļu plurālismu un informatīvās vides daudzveidību norāda 2015.gada 26.novembrī apstiprinātās Nacionālās drošības koncepcijas 4.5.punkts.³⁶

• Mērķi stiprināt kvalitatīvu, demokrātisku informācijas telpu ietver Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādņu (2012–2018) rīcības virziens 1.4., savukārt šo pamatnostādņu īstenošanas plāna laikposmā līdz 2016.gadam 1.4.1.6.punkts nosaka Mediju politikas pamatnostādņu izstrādi.³⁷

• Ar mediju politikas pamatnostādņu apakšmērķi – mediju profesionāļu izglītības veicināšanu – ir saistīta "Latvijas nacionālo reformu programma "ES 2020" stratēģijas īstenošanai". Tajā viens no politikas virzieniem ir mūžizglītības principa ieviešana ar mērķi "veicināt iedzīvotāju zināšanu prasmju un kompetences nepārtraukto pilnveidošanu un attīstību", paredzot, ka "2020.gadā 15% no iedzīvotājiem (25–64 gadu vecumā) būtu nepārtraukti iesaistīti mācīšanās procesā".³⁸

• Pamatnostādnēs definētā apakšmērķa attīstīt mediju pratību viens no uzdevumiem ir vērsts uz jauniešu mediju pratības uzlabošanu. Tas saskan ar "Jaunatnes politikas pamatnostādnēm 2009.–2018.gadam", kurās viens no apakšmērķiem ir "veicināt jauniešu līdzdalību lēmumu pieņemšanā, jaunatnes organizācijās un jauniešu iniciatīvu grupās, kā arī iesaistīšanos brīvprātīgajā darbā, fiziskajās aktivitātēs, sportā un kultūras dzīvē".³⁹

• Mediju politikas pamatnostādnēs ir ņemts vērā arī Valsts valodas politikas pamatnostādnēs 2015.–2020.gadam definētais mērķis nodrošināt latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas attīstību un ilgtspēju.⁴⁰

• Tāpat mediju politikas plānošana lielā mērā sakļaujas ar Ārlietu ministrijas izstrādāto starpnozaru politikas plānošanas dokumentu – rīcības plānu "Par sadarbību ar Latvijas diasporu 2015.–2017.gadam". Tā pirmie divi apakšmērķi ir vērsti uz latviešu valodas saglabāšanu diasporā, plašākas saskarsmes iespēju ar Latvijas kultūru nodrošināšanu, kā arī piederības sajūtas Latvijas valstij un kultūrai vairošanu diasporā.⁴¹ Daļa konkrētu rīcības pasākumu ir saistīti ar plašsaziņas līdzekļu attīstību – informācijas pieejamību diasporai interneta vidē, diasporas informēšanu par valdības darbību, Latvijas un diasporas mediju sadarbību un diasporas tēmas publicitāti medijos kopumā, kā arī nepieciešamību sniegt atbalstu diasporas mājaslapu un komunikācijas tīklu attīstībai. Realizējot šos pasākumus, plānots ar Latvijas mediju starpniecību veicināt diasporas iekļaušanu "Latvijas informatīvajā telpā, nodrošinot diasporas informētību par Latvijā notiekošo un stiprinot diasporas saikni ar Latviju. Nostiprināta Latvijas sabiedrisko mediju loma globāla informācijas apritē starp Latviju un diasporu".⁴²

• Mediju jautājums iztirzāts arī Kultūras ministrijas izstrādātajās kultūrpolitikas pamatnostādnēs "Radošā Latvija" 2014.–2020.gadam.⁴³ Tajās norādīta nepieciešamība pēc valsts pastāvīga atbalsta medijiem garīgi aktīvas, sociāli atbildīgas un radošas sabiedrības vērtīborientācijas un izpratnes veidošanai, kritiskas domāšanas un ētiskas attieksmes veicināšanai, kā arī pamatota nepieciešamība palielināt kultūras saturu Latvijas plašsaziņas līdzekļos.

• Latvijas mediju politikas plānošana noritēja saskaņā arī ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas vadībā izstrādātajām "Informācijas sabiedrības attīstības pamatnostādnēm 2014.–2020.gadam". Viens no šā dokumenta fokusiem ir e-prasmju paaugstināšana un interneta piekļuves un ātruma uzlabošana. Pamatprincipi informācijas sabiedrības jomā kā būtisku paredz ikvienam cilvēkam nodrošinātu piekļuvi informācijai un attīstītu informācijpratību visās nozarēs un visās sociālajās grupās.⁴⁴

• Plānojot mediju politiku, tika ņemtas vērā arī Satiksmes ministrijas izstrādātās Elektronisko sakaru nozares politikas pamatnostādnes 2011.–2016.gadam. To mērķis ir "nodrošināt kvalitatīvu elektronisko sakaru pakalpojumu pieejamību visā Latvijas Republikas teritorijā, sekmējot investīcijām labvēlīgas regulējamās vides veidošanu un inovatīvu tehnoloģiju izmantošanu".⁴⁵ Izstrādājot Elektronisko sakaru nozares politikas pamatnostādnes, tika ievērotas 2002.gada telekomunikāciju pārskata paketes direktīvas⁴⁶, kas paredz izveidot elektronisko sakaru regulējumu, kurā bez telekomunikāciju regulējuma ietverti arī jautājumi par radio un televīzijas apraidi, kabeļtelevīziju un internetu (bet ne par interneta saturu).

• Tāpat Pamatnostādņu izstrāde notika saskaņā ar Reģionālās politikas pamatnostādnēm 2013.–2019.gadam, kas paredz veicināt valsts teritorijas līdzsvarotu attīstību, lai saglabātu iedzīvotājus teritorijās ārpus Rīgas un tās tuvākās apkārtnes.⁴⁷

• Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanas pamatnostādnes 2014.–2020.gadam paredz, ka, izstrādājot politikas plānošanas dokumentus un tiesību aktu projektus, nozaru ministrijas ir atbildīgas par to, lai tajos tiktu integrēts personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju princips.⁴⁸

• Sporta politikas pamatnostādnēs 2014.–2020.gadam plānots sabiedriskajā pasūtījumā iekļauto sporta tematikai veltīto raidījumu un translāciju, kā arī veselīga dzīvesveida un sportisko aktivitāšu popularizēšanai veltīto raidījumu skaita palielinājums.⁴⁹

Pamatnostādņu sasaiste ar Eiropas Savienības, Eiropas Padomes un citiem Latvijai saistošiem starptautiskajiem tiesību aktiem un dokumentiem

• 1948.gada ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarācija, kuras preambulā akcentēta vārda un domas brīvība.⁵⁰

• 1950.gada Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, kuras 10.panta pirmais punkts nosaka, ka "ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības netraucēti saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no sabiedrisko institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām. Šis pants neapstrīd Valstu tiesības pieprasīt radioraidījumu, televīzijas raidījumu un kino demonstrēšanas licencēšanu". Savukārt 10.panta otrais punkts norāda, ka šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, un kādos gadījumos tās var tikt ierobežotas.⁵¹

• 1966.gada ANO Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām, kura 19.panta 2.punkts nosaka, ka "ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus, šīs tiesības ietver brīvību meklēt, saņemt un izplatīt dažāda veida informāciju un idejas mutvārdos, rakstveidā, izmantojot presi vai mākslinieciskās izpausmes formas, vai pēc savas izvēles ar jebkura cita medija starpniecību neatkarīgi no valstu robežām". Šā paša panta 3.punkts paredz iespējamos šo tiesību izmantošanas ierobežojumus, kas saistīti ar citu personu tiesību un reputācijas cienīšanu un nacionālās drošības, sabiedriskās kārtības, sabiedrības veselības vai tikumības aizsardzību.⁵² Savukārt šī pakta 20.pants uzliek dalībvalstīm pienākumu aizliegt kara propagandu un nacionāla, rasu vai reliģiska naida kurināšanu.

• 1979.gada Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu⁵³ uzliek valstīm pienākumu izskaust un nepieļaut sieviešu diskrimināciju.

• 1965.gada Rasu diskriminācijas izskaušanas konvencija uzliek valstīm pienākumu izskaust un nepieļaut diskrimināciju, rasu pārākuma ideju un aicinājumu uz naidu vai vardarbību izplatīšanu.⁵⁴

• 1984.gada Bērnu tiesību konvencija uzliek valstīm pienākumu garantēt, ka visās darbībās attiecībā uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai šīs darbības veic valsts iestādes vai privātas iestādes, primāri jānodrošina bērna labākās intereses.⁵⁵ Konvencija garantē bērna tiesības uz vārda brīvību, kā arī aizsargā bērna tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Konvencijas 17.pantā īpaši atzīta mediju nozīme, un dalībvalstīm tiek uzlikts pienākums nodrošināt, lai bērniem būtu pieejama informācija un materiāli no dažādiem vietējiem un starptautiskiem avotiem.

• 1995.gada ANO Pekinas Rīcības platforma – programma sieviešu stāvokļa uzlabošanai (Latvija parakstījusi 1995.gada 15.septembrī). Tās mērķis ir novērst visus šķēršļus sieviešu aktīvai līdzdalībai visās sabiedriskās un privātās dzīves jomās, ieņemot pilnu un līdztiesīgu lomu ekonomisko, sociālo, kultūras un politisko lēmumu pieņemšanā. Dokumentā ir atsevišķa sadaļa "Sievietes un masu mediji", kurā norādīti stratēģiskie mērķi: 1) palielināt sieviešu dalību un pieeju sevis izteikšanai un lēmumu pieņemšanai par masu medijiem un masu medijos, kā arī jaunajām komunikācijas tehnoloģijām; 2) veicināt medijos sieviešu līdzsvarotu, nestereotipizētu portretējumu.⁵⁶

• Līguma par Eiropas Savienību un Līguma par Eiropas Savienības darbību konsolidētās versijas 14.pants, 106.pants, 107.pants un 108.pants un 29.protokols Par sabiedriskās apraides sistēmu dalībvalstīs (Amsterdamas protokols), kas paredz pamatnosacījumus valsts atbalsta piešķiršana un sabiedriskās apraides finansēšanai.⁵⁷

• 2010.gada Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva, par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu Eiropas Ekonomikas zonas valstīs.⁵⁸ Tas ir galvenais audiovizuālo mediju pakalpojumu nozari regulējošais Eiropas Savienības tiesību akts, kurā: noteikts aizliegums mudināt uz naidu, bērnu, nepilngadīgu personu un cilvēka cieņas aizsardzība, komerciālu paziņojumu (reklāmu), sponsorēšanas un produktu izvietošanas ierobežojumi, Eiropā veidotu darbu izplatības veicināšana, informācijas pieejamība par mediju pakalpojumu sniedzēju u.c. Direktīvā tiek nodalīti tiešie apraides pakalpojumi (televīzijas apraide pēc noteiktās programmas) no pakalpojumiem pēc pieprasījuma (piemēram, raidījuma noskatīšanās skatītājam vēlamajā laikā). Lai gan ir noteikti vienādi pamatprincipi visiem audiovizuālo mediju pakalpojumiem, tomēr regulējums ir elastīgāks attiecībā uz pakalpojumiem pēc individuāla pieprasījuma, jo šos pakalpojumus skatītājs izvēlas pats un, piemēram, vienkāršāk var kontrolēt to pieejamību bērniem. Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu Latvijā ievieš Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums.

• 2012.gada Komisijas lēmums par Līguma par Eiropas Savienības darbību 106.panta 2.punkta piemērošanu valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi.⁵⁹

• Ministru komitejas ieteikums dalībvalstīm CM/Rec(2011)7 par jaunu izpratni saistībā ar plašsaziņas līdzekļiem.⁶⁰

• 2001.gada Eiropas Komisijas paziņojums Par valsts atbalstu sabiedriskajām raidorganizācijām.⁶¹

• 2015.gada Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai,⁶² kas paredz vairākus pasākumus labākai piekļuvei tiešsaistes precēm un pasākumiem, labāku apstākļu radīšanu digitālo tīklu un pakalpojumu attīstībai un pilnveidei, Eiropas digitālās ekonomikas izaugsmes veicināšanai.⁶³

Pamatnostādņu sasaiste ar Latvijas tiesību aktiem:

• Likums "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem".⁶⁴

• Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums.⁶⁵

• Pievienotās vērtības nodokļa likums.⁶⁶

• Pasta likums.⁶⁷

• Elektronisko sakaru likums.⁶⁸

Kultūras ministre Dace Melbārde

Pielikums
Latvijas mediju politikas pamatnostādnēm
2016.–2020. gadam

SATURA RĀDĪTĀJS

1. JĒDZIENU SKAIDROJUMI

2. SITUĀCIJAS APRAKSTS

2.1. Vispārīgs ieskats

2.2. Latvijas mediju vides raksturojums

2.2.1. Ekonomiskās situācijas ietekme

2.2.2. Globalizācija un mediju lietošanas paradumu maiņa

2.2.2.1. Pārrobežu mediju pārmērīga dominance

2.2.2.2. Mediju monitorings

2.2.3. Tehnoloģiskā attīstība

2.2.4. Sabiedriskais pasūtījums un sabiedrisko mediju finansēšana

2.2.5. Elektronisko mediju pārvaldība

2.2.6. Valsts un pašvaldību iestāžu finansētais mediju saturs

2.2.7. Mediju vides caurskatāmība

2.2.8. Mediju profesionāļu izglītošana

2.2.9. Mediju pratība

2.2.10. Diasporas mediji

2.2.11. Līdzvērtība un stereotipi medijos

2.2.12. Mediju profesionāļu sociālā nodrošinātība

3. PROBLĒMAS, KURU RISINĀŠANAI NEPIECIEŠAMS ĪSTENOT NOTEIKTU POLITIKU

4. PIEDĀVĀTĀ RISINĀJUMA SĀKOTNĒJĀS IETEKMES NOVĒRTĒJUMS

5. TABULAS

1. JĒDZIENU SKAIDROJUMI¹

Digitālā pratība – prasme lietot digitālās tehnoloģijas un komunikācijas līdzekļus, lai atrastu, izvērtētu, lietotu un radītu informāciju. Tas arī attiecas uz spēju saprast un lietot informāciju dažādos formātos un avotos, kas pieejami digitālā vidē.²

Informatīvā telpa – abstrakta, virtuāla teritorija, kas veidojusies sabiedrības, kultūras un komunikācijas mijiedarbības rezultātā. Tā ne vienmēr sakrīt ar valsts vai reģiona ģeogrāfisko iedalījumu. Informatīvo telpu raksturo informācijas plūsmas, mediji un to saturs, valoda, sabiedrības sociālā atmiņa un citi faktori. Salīdzinājumā ar mediju vidi šis jēdziens ir plašāks, jo aptver arī to informācijas daļu, kas cirkulē sabiedrībā bez plašsaziņas līdzekļu starpniecības, tostarp, visas runātās un rakstītās valodas izpausmes.

Informācijpratība – spēja saprast, kad un kāda informācija ir nepieciešama, to atrast, izvērtēt, efektīvi lietot un komunicēt dažādos formātos.³

Masu komunikācija – tāda komunikācijas forma, ar kuru vēstījumi tiek izplatīti publiski (neierobežotam un vismaz sākotnēji personiski nenoteiktam adresātu lokam), ar tehnisku izplatīšanas līdzekļu (mediju) palīdzību, netieši (proti, ar laika vai telpas vai laiktelpas distanci starp komunikācijas partneriem) izkliedētai auditorijai.

Medijs – medija definīcijā var izdalīt vairākus līmeņus – priekšmetisko, institucionāli organizatorisko, tehnoloģisko, satura veidošanas un sociāli politisko līmeni. Priekšmetiskā izpratnē tas ir jebkurš līdzeklis, kas tiek izmantots, lai komunicētu vēstījumus, tostarp, bez tehnoloģiju palīdzības. Savukārt tehnoloģiskajā medija izpratnē svarīgs ir tieši tehnoloģiskās multiplicēšanas aspekts, kas norāda uz mediju kā kanālu informācijas nodošanai (potenciāli lielai auditorijai) tekstuālā, audio, vizuālā vai audiovizuālā formātā. Piemēram, avīzes, žurnāli, televīzija, radio, interneta lapas, kā arī interaktīvai sabiedriskai saziņai paredzētas lietojumprogrammas un citas saturiskas liela mēroga interaktīvas platformas.

Institucionāli organizatoriskajā līmenī par mediju uzskatāms darbību un tajās iesaistīto dalībnieku kopums, kas piedalās informācijas vākšanā, apkopošanā, analīzē un cita veida apstrādē, izplatīšanā un citos žurnālistikas procesos. Tie ir būtiski ceturtā medija izpratnes līmeņa – satura veidošanas – elementi. Proti, lai informācijas izplatīšana auditorijai, izmantojot noteiktu tehnoloģisko kanālu, būtu uzskatāma par mediju identificējošu pazīmi, tai jānotiek pastāvīgi un ievērojot žurnālistikas profesionālos standartus un vērtības, kā arī redakcionālās darbības atbildīguma un kvalitātes principus.

Mediji ir ne tikai ekonomisko attiecību, bet arī noteiktas kultūrtelpas dalībnieki. Tie funkcionē kā pastāvošu kulturāla, ekonomiska, politiska un sociāla rakstura problēmu risinātāji, gan kā to identificētāji un ģeneratori.

Tādējādi mediju, kas piedalās masu komunikācijā, raksturo pēdējo četru medija izpratnes līmeņu kopums – informācijas izplatīšana un multiplicēšana ar tehnoloģiju palīdzību, institucionālā piesaiste un satura veidošana pēc žurnālistikas standartiem redakcionālā uzraudzībā, pildot sociāli nozīmīga aktora funkcijas. Mediju raksturojošs elements var būt arī sabiedrības gaidas attiecībā uz tā satura kvalitāti un profesionālās darbības principu ievērošanu.⁴

Mediju konverģence – tradicionālo mediju, tostarp, apraides pakalpojumu, un interneta pakāpeniska apvienošanās. Līdz šim pārsvarā atsevišķi sniegtie mediju pakalpojumi tiek apvienoti, notiek to mijiedarbība vai sasaiste. Tā maina patērētāju uzvedību un rada jaunus uzņēmējdarbības modeļus satura radīšanai, finansēšanai un izplatīšanai, lai lietotāji jebkurā vietā, brīdī un jebkurā ierīcē varētu izmantot konverģēto mediju saturu. Konverģence veicinājusi nelineāro mediju attīstību, kā arī satura izplatīšanu ar moderno informācijas un komunikācijas tehnoloģiju starpniecību.⁵

Mediju pratība – arī mediju lietotprasme, mediju lietotpratība. Tā ir zināšanu un prasmju kopums, kas nepieciešams darbam ar informācijas avotiem – informācijas atrašanai un analīzei, informācijas sniedzēju funkciju izpratnei, informācijas satura kritiskam izvērtējumam, objektīvas informācijas atšķiršanai no tendenciozas, dažādos avotos pieejamo ziņu salīdzinājumam, lai veidotu savu pamatotu viedokli. Mediju pratība ietver arī prasmi praktiski lietot medijus.

Mediju vide – interaktīvs publiskās telpas segments, kas rodas sabiedrības, kultūras un mediju mijiedarbības rezultātā un kam ir būtiska ietekme uz sabiedrības saliedētību, nacionālo identitāti un nacionālo drošību. Mediju vidi veido mediju saturs, kura radīšanu ietekmē gan mediju organizācijas vide, gan ārējie apstākļi: ekonomiskā situācija, sociāldemorgāfiskā struktūra, tradīcijas u. c.

Nacionālie mediji – Latvijā reģistrēti mediji, kuru saturs ir adresēts Latvijas iedzīvotājiem visā valsts teritorijā.

Nelineārs audiovizuālo mediju pakalpojums – audiovizuāls pakalpojums, ko sniedz medijs raidījumu skatīšanai brīdī, ko izvēlējies lietotājs, un pēc lietotāja individuāla lūguma, pamatojoties uz medija iepriekš piedāvāto raidījumu katalogu.⁶

Redakcionālā autonomija – medija tiesības un iespējas veidot saturu, un brīvība pieņemt lēmumus bez medija īpašnieka vai citu politisko vai ekonomisko interešu ietekmes.

Reģionālie mediji – mediji, kuru saturs ir adresēts noteikta reģiona vai novada iedzīvotājiem, ietver tā problēmu un aktualitāšu izklāstu, kā arī pārsvarā tiek raidīts vai izplatīts noteiktas administratīvas teritorijas robežās.

Sabiedriskie mediji – sabiedrībai piederoši audio un audiovizuāli mediji, kuru uzdevums ir realizēt sabiedrisko pasūtījumu, tostarp, radīt, uzturēt un attīstīt nacionālo kultūrtelpu un informācijas vidi, veicināt nacionālo un kultūras identitāti, nodrošināt Latvijas sabiedrībai brīvi pieejamu, daudzveidīgu, kvalitatīvu un objektīvu informāciju.

Duālā apraides sistēma (sabiedrisko un privāto raidorganizāciju līdzāspastāvēšana) izriet no pieņēmuma, ka sabiedriskajām raidorganizācijām piemīt fundamentāla loma pilnvērtīgas vārda brīvības un valsts demokrātiskās iekārtas nodrošināšanai, aktīvi piedaloties sabiedriskās domas un politiskās gribas veidošanās procesos. Attiecīgi sabiedrisko raidorganizāciju saturam ir piemērojamas ievērojami augstākas satura kvalitātes un pieejamības prasības visām valsts auditorijām visā valsts teritorijā.

Pietiekama un neatkarīga finansējuma nodrošināšana ir būtisks faktors sabiedrisko mediju funkciju pilnvērtīgai un autonomai izpildei.

Sabiedriskais pasūtījums – sabiedrībai paredzēts plašs un daudzveidīgs programmu kopums, kuru veido sabiedriskie mediji.

Sociālie mediji – tiešsaistē balstīti komunikācijas rīki, kas lietotājiem nodrošina iespēju dalīties ar informāciju un savstarpēji mijiedarboties ar viņu pašu radītā satura (tekstu, fotogrāfiju, videomateriālu) starpniecību. Sociālo mediju piemēri ir sociālo tīklu portāli (vietnes), blogi, forumi, kolektīvās satura veidošanas un rediģēšanas vietnes (tai skaitā Vikipēdija).

Sociālie tīkli – sociālo tīklu portālu/vietņu apzīmējums sarunvalodā, taču pats portāls/vietne nav tīkls. Tīkls ir savienojumu struktūra starp dzīvām būtnēm, piemēram, cilvēka draugu, radu, paziņu loks.

Vārda brīvība – tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no valsts institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām. Vienlaikus tas neierobežo valstu tiesības pieprasīt radioraidījumu, televīzijas raidījumu un kino demonstrēšanas licencēšanu. Tā kā vārda brīvības īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai tikumību, aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai nodrošinātu tiesas varu un objektivitāti.⁷

Žurnālistika – informācijas vākšana, apstrāde un izplatīšana ar mērķi informēt sabiedrību drukāta, audio, vizuāla, audiovizuāla vai multimediju veidā. Šo profesionālo darbību regulē noteikti kvalitātes standarti un profesionālā ētika. Žurnālistika ir nošķirama no indivīdu publiskajā telpā radītā satura publicēšanas sociālajos medijos un citur, kā arī sabiedrisko attiecību un reklāmas teksta veidošanas. Uz žurnālistiku kā neatņemamu vārda brīvības un valsts demokrātiskās iekārtas pamatelementu attiecas īpaša konstitucionāla aizsardzība.

2. SITUĀCIJAS APRAKSTS

Šajā nodaļā sniegts ieskats Latvijas mediju vidē, skaidrojot 3.nodaļā identificēto Latvijas mediju vides būtiskāko problēmu apstākļus un iespējamos cēloņus. Aplūkota ekonomiskās situācijas, globalizācijas, tehnoloģiskās attīstības un mediju lietošanas paradumu maiņas ietekme uz mediju vidi, vērsta uzmanība uz pārrobežu mediju dominances attīstību Latvijā un NEPLP veiktā monitoringa kapacitātes nepietiekamību. Tāpat nodaļā raksturots sabiedriskais pasūtījums un sabiedrisko mediju finansēšana, iezīmētas problēmas elektronisko mediju pārvaldībā, tāpat arī saistībā ar valsts un pašvaldību iestāžu finansēto mediju saturu, akcentēta ierobežotā mediju vides caurskatāmība, ietverta informācija par mediju profesionāļu izglītošanu un mediju pratību, īsi raksturota situācija diasporas mediju laukā un vērsta uzmanība uz līdzvērtības un vienlīdzības jautājumiem gan mediju saturā, gan redakcijās.

2.1. Vispārīgs ieskats

Latvijā pastāv vārda brīvība, mediju un viedokļu daudzveidība. Daudzveidīgu mediju darbība un kvalitatīvas, uzticamas, uz demokrātiskām vērtībām balstītas žurnālistikas attīstība ir Latvijas valsts un mediju nozares stabilitātes un izaugsmes priekšnoteikums. Mediji ir neatkarīgi no politisku motīvu vai ekonomisko interešu radītā spiediena un ir brīvi no cenzūras.

Latvijas mediju vidē darbojas vairāklīmeņu mediji: sabiedriskie un privātie, nacionālie un reģionālie mediji. Ņemot vērā mūsdienu tehnoloģiju attīstību un globalizācijas tendences, Latvija neatrodas izolētā informatīvajā telpā, bet gan ir viegli sasniedzama arī citu valstu medijiem un to izplatītajam saturam.

Līdztekus nacionālajiem medijiem darbojas reģionālie mediji. Tiem ir specifiskas funkcijas un uzdevumi, tostarp, aplūkot reģionam aktuālos jautājumus un problēmas un veicināt Latvijas iedzīvotāju piederību valstij, stiprinot piederības sajūtu lokālai kopienai. Atšķirībā no daudzām Eiropas un pasaules valstīm Latvijā nedarbojas neviens kopienas medijs (community medium).⁸

Latvijas valsts atbalsta mediju vai atsevišķu tā sadaļu veidošanu latgaliešu dialektā un lībiešu valodā kultūras un valodas daudzveidības uzturēšanai un saglabāšanai. Tāpat nozīmīga auditorijas daļa, kas tiek uzrunāta ar mediju starpniecību, ir Latvijas mazākumtautību kopienas. Mediji ļauj veicināt šo dažādo sabiedrības grupu komunikāciju, veidojot viņu piederības sajūtu Latvijai un tās informatīvajai telpai.

2.2. Latvijas mediju vides raksturojums

2.2.1. Ekonomiskās situācijas ietekme

Būtisku iespaidu uz Latvijas mediju vidi ir atstājusi ekonomiskā lejupslīde, kas, sākot ar 2009.gadu, ir ievērojami samazinājusi reklāmas tirgus apjomu un vietējo mediju uzņēmējdarbības spēju.⁹ Mediju nozarē joprojām ir novērojamas ekonomiskās krīzes sekas – reklāmas tirgus nav sasniedzis tos finanšu rādītājus, kādi pastāvēja pirms ekonomiskās krīzes (94 milj. – 2007.gadā, 49 milj. – 2012.gadā, 76 milj. – 2014.gadā).¹⁰ Šāda ierobežota finansējuma apstākļos vietējo mediju kvalitatīva darbība ir apgrūtināta.

Reklāmas apjoma samazināšanās visnegatīvāk ir iespaidojusi Latvijas drukātos medijus (37 milj. – 2007.gadā, 10 milj. – 2013.gadā).¹¹ Lai gan joprojām salīdzinoši labi lasīšanas rādītāji ir reģionālajiem laikrakstiem¹² un žurnāliem, dienas avīzes zaudē savu popularitāti.¹³ Laikrakstu gada tirāža laikā no 2007. līdz 2013.gadam ir sarukusi par 60%, laikrakstu latviešu valodā – gandrīz par pusi (-47%). Šajā laika ietvarā par 1/5 daļu ir samazinājusies arī žurnālu un citu periodisko izdevumu latviešu valodā gada tirāža.¹⁴ Preses abonēšanas rezultāti kopumā joprojām uzrāda lejupslīdi (žurnālu abonēšanas rezultātus 2015.gada maijā un decembrī skatīt 2. un 3.tabulā).

Kā iespējamie cēloņi tiek minēts mazais tirgus apjoms, zemā pirktspēja, konkurence ar interneta medijiem un sabiedrības depopulācija. Mediju lietošanas paradumu maiņas rezultātā ir pieaugusi interneta mediju auditorija, taču sarūk preses izdevumu, it īpaši dienas laikrakstu, tirāžas. Tas apdraud drukāto mediju kā viedokļu daudzveidības avota, latviešu valodas un kultūras balsta pastāvēšanu.¹⁵ Mazais nozares tirgus bez valsts atbalsta vairs nespēj nodrošināt mediju pilnvērtīgu/augstvērtīgu, valsts demokrātiskās iekārtas vajadzībām un ģeopolitiskajai situācijai atbilstošu saturu.

Preses izdevumi joprojām ir uzskatāmi par nozīmīgu informācijas avotu, īpaši, par lokālajiem pilsētu vai reģionu notikumiem.¹⁶ Drukāto preses izdevumu loma sabiedrībā ir ļoti svarīga arī jautājumos, kas skar valsts ekonomisko attīstību, stiprina tās indivīdu darba spējas, profesionālo izaugsmi u.c. Preses izdevumu abonēšanas dati liecina, ka 2014.gadam tika noformēti 445 tūkstoši abonementu, no kuriem 78% bija noformēti lauku reģionos.¹⁷ Jāņem arī vērā, ka ir samērā lielas atšķirības tajā, cik procentos mājsaimniecību ir pieejams internets. Rīgā tie ir 76% mājsaimniecību, savukārt Latgales reģionā vismazāk – 65% mājsaimniecību.¹⁸

Pasta likums nosaka abonēto preses izdevumu piegādes pakalpojumu kā universālo pakalpojumu līdz 2019.gada 31.decembrim, paredzot arī kompensāciju gadījumos, ja tiek konstatēti piegādes pakalpojuma radīti tīrie zaudējumi, ievērojot Ministru kabineta 2013.gada 28.maija noteikumos Nr.292 "Noteikumi par abonēto preses izdevumu piegādes pakalpojumu cenām" noteiktās piegādes cenas un zaudējumu aprēķinos izmantojot Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas atbilstošas metodikas.¹⁹ Tas ļauj nodrošināt abonēto drukāto mediju piegādi arī Latvijas reģionos, tostarp, mazapdzīvotās vietās.

Drukāto mediju atbalsta veids ir samazinātā Pievienotās vērtības nodokļa likme.²⁰ Tomēr šis atbalsts nav pietiekošs, lai sekmētu kvalitatīva satura radīšanu un drukāto mediju ilgtspēju. Eiropas Savienībā aprobēta prakse efektīvai preses atbalsta formai ir samazināta vai 0% PVN likme. Latvija uz ES dalībvalstu fona izceļas ar vienu no visaugstākajām PVN likmēm presei.²¹

Bez īpaša valsts atbalsta nespēj pastāvēt arī dažādi nozaru drukātie mediji, kas padziļina sabiedrības izpratni par sociāli nozīmīgiem notikumiem un procesiem kultūras, vides un citās jomās. Privāto lokālo mediju ilgtspēju vājina arī Latvijas pašvaldību izdotie informatīvie izdevumi vai citi speciāli radīti komunikācijas kanāli, no kuriem daļa veic komercdarbību reklāmas tirgū (skatīt 2.2.5.sadaļu).

Ekonomiskā recesija Latvijas mediju vidē ir veicinājusi arī koncentrācijas un komercializācijas tendences gan elektronisko, gan drukāto mediju vidū. Tas norāda uz nepieciešamību izstrādāt mehānismu tās ierobežošanai un saglabāt ne vien satura, bet arī institucionālo daudzveidību.

Tāpat Latvijas mediju ekonomikas un satura pētījumi liecina par nopietnām mediju satura kvalitātes problēmām – samazinās pētnieciskās žurnālistikas īpatsvars, sašaurinās mediju darbinieku iespējas aptvert ne tikai nacionālus, bet arī lokālus un starptautiskus problēmjautājumus un aktualitātes, pazeminās spēja piesaistīt profesionālu un labi atalgotu darbaspēku, kā arī nodrošināt tā profesionālās kompetences un mediju darbinieku izglītības paaugstināšanu. Kaut gan Latvijā vairāki mediji regulāri piedāvā pētniecisko un analītisko žurnālistiku, šie projekti atkarīgi no iespējām piesaistīt ārējo finansējumu, jo daudzu mediju organizāciju finansiālais stāvoklis neļauj attīstīt resursu ietilpīgu un kvalitatīvu žurnālistiku.

Saglabājoties stabiliem mediju lietojuma paradumiem,²² Latvijas iedzīvotāji pakāpeniski zaudē uzticību medijiem.²³ Iedzīvotāji kritiski vērtē mediju satura kvalitāti un uzskata, ka saturu ietekmē mediju īpašnieki. Tāpat sabiedrībā ir nostiprinājies uzskats, ka medijos izskan valdības, nevis iedzīvotāju viedoklis.²⁴ Šādu priekšstatu dominēšana liecina par mediju un sabiedrības atsvešinātību. Vienlaikus populārāko mediju lietojums parāda noturīgu auditorijas paradumu tos izmantot lielākoties izklaides vajadzībām.

Vairākus gadus aktualizēts, bet joprojām neatrisināts ir jautājums par mediju darbinieku, tostarp, žurnālistu, operatoru u.c., sociālo apdrošināšanu. Samērā ierasta mediju prakse ir sociālo nodokli segt tikai no pamata algas, bet ne no honorāriem. Tādējādi ilgtermiņā šo mediju darbinieki saskaras ar zemāku sociālo nodrošinātību salīdzinājumā ar tiem, kuru sociālās iemaksas tiek veiktas vispārējā kārtībā.

2.2.2. Globalizācija un mediju lietošanas paradumu maiņa

Mediju globalizācijas process rada izaicinājumu nacionālajiem un reģionālajiem medijiem, kuriem par auditorijas uzmanību nākas konkurēt ar pārrobežu medijiem. Eiropas Savienība īsteno vienotā audiovizuālo mediju tirgus politiku, kas ir balstīta brīva tirgus konkurences principu ievērošanā.²⁵ Vienlaikus, attīstoties pārnacionālajai komunikācijas telpai, pieaug starptautisko mediju īpatsvars, kas piedalās vietējā reklāmas tirgū un tādējādi var apdraudēt nacionālās mediju vides un kultūras daudzveidību. Tāpat arvien grūtāk ir ierobežot elektronisko mediju satura nelegālu translēšanu ar satelīta tehnoloģiju un interneta starpniecību.

Mūsdienās cilvēkiem ar Latvijas un pārrobežu mediju starpniecību tiek piedāvātas plašas iespējas sevi identificēt ar dažādām kopienām, kas ietver arī risku vājināt nacionālās un reģionālās piederības formas. Tieši globalizācijas apstākļos vietējie mediji ir kļuvuši par izšķiroši svarīgiem nacionālās un reģionālās identitātes balstiem. Palielinoties daudzveidībai un izvēles iespējām mediju tirgū, tostarp, privāto mediju un pārrobežu mediju piedāvātajam saturam un pieejamībai, sabiedriskajiem medijiem ir īpaši jāraugās, lai sabiedrisko raidorganizāciju piedāvātais saturs atbilstu gan nacionālas valsts, gan sabiedriskā labuma idejai.

2.2.2.1. Pārrobežu mediju pārmērīga dominance

Latvijas normatīvie akti Latvijas mediju videi garantē augstu autonomiju, kas ļauj attīstīties daudzveidīgam mediju saturam. Taču Latvijas valsts pienākums ir ne tikai garantēt Satversmē noteiktās tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, bet arī nodrošināt, ka šīs brīvības neapdraud demokrātisko valsts iekārtu un nacionālo drošību.

Viens no piemēriem pārrobežu mediju pārmērīgai dominancei ir Krievija, kas globalizācijas tendences efektīvi izmanto savas ārpolitikas mērķu sasniegšanai, jo īpaši – bijušajās Padomju Savienības republikās, tostarp Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Mediju un politikas eksperti par to ir brīdinājuši jau iepriekš, taču plašākā sabiedrības fokusā šis jautājums nonāca saistībā ar Krimas aneksiju un konfliktu Austrumukrainā.²⁶

Latvijas drošības dienestu un stratēģiskās komunikācijas pētnieku apkopotā informācija liecina, ka Latvijas mediju vide jau daudzus gadus tiek izmantota, lai izplatītu Krievijā radītu vai Krievijas iniciētu tendenciozu informāciju par Latviju. Šī mērķtiecīgā dezinformācija šķeļ sabiedrību, kultivē šaubas par valsts suverenitāti un neatkarības leģitimitāti.²⁷ Sabiedrības integrācijas politikas veidotāju vērtējumā Krievijas mediju saturs un pieaugošā dominance Latvijas mediju tirgū negatīvi ietekmē Latvijas sabiedrības saliedētību.²⁸ Drošības policija ir secinājusi, ka šādi apstākļi "rada arvien nozīmīgākus draudus nacionālajai drošībai".²⁹ Taču būtiska ir norāde: "Krievijas informācijas resursu pieejamība un salīdzinoši plašais lietotāju skaits Latvijā palielina risku, ka arī mūsu valsts iedzīvotāji var nonākt pastāvīgā Krievijas propagandas ietekmē. Tajā pašā laikā Latvijas iedzīvotāju pieeja alternatīviem viedokļiem gan informatīvajā telpā, gan sociālajā vidē ierobežo iespējas manipulēt ar Latvijas sabiedrības viedokli."³⁰

Lai saglabātu nacionālo mediju veidoto publisko telpu dialogam ar sabiedrību un novērstu pārmērīgu Krievijā veidotā mediju satura ietekmi, ir nepieciešama kompleksa pieeja, aptverot gan sabiedriskos un privātos medijus, gan tradicionālos un jaunos medijus.

Vadošie Krievijas TV kanāli ir viens no efektīvākajiem instrumentiem plašas pārrobežu auditorijas uzrunāšanai.³¹ Latvijas krievvalodīgajai auditorijai televīzija ir galvenais informācijas avots par notikumiem Latvijā (77,4%), citur pasaulē (76%) un Krievijā (78,1%).³² Latvijas krievvalodīgajā auditorijā skatītākās TV programmas³³ – Pirmais Baltijas Kanāls Latvija, NTV Mir Baltic, Rossiya RTR – daļēji vai pilnībā pieder Krievijas īpašniekiem.³⁴ Auditorijai Latvijā nereti tiek izplatīti tendenciozi un Krievijas publiskajai diplomātijai izdevīgi vēstījumi.³⁵ Pēdējo gadu laikā Latvijā ir konstatēti mērķtiecīgi mēģinājumi ietekmēt informācijas izplatību publiskajā telpā, diskreditēt Latvijas vēsturi, kā arī mēģinājumu to pārrakstīt un piedēvēt Latvijai izputējušas valsts tēlu.³⁶ Šāda rīcība ir vērsta uz vēlmi mainīt iedzīvotāju apziņu, graut nacionālo lepnumu un identitāti, tādejādi apdraudot valstiskumu.

Satversmes aizsardzības biroja ziņojumā norādīts, ka Krievijas informatīvā ietekme Latvijā galvenokārt tiek realizēta caur medijiem, kas ir saistīti ar Krieviju, tostarp, dažādi tulkojumi un pārpublikācijas nonāk arī Latvijas medijos, "tādējādi importējot Latvijas mediju telpā šaubīga rakstura informāciju un vērtības. [..] Krievijas informatīvās telpas klātbūtne Latvijā sniedz ietekmes sviras sabiedriskās domas veidošanai un lielas sabiedrības daļas īstermiņa un ilgtermiņa rīcības modelēšanai".³⁷

Atbilstoši Saeimas 2014.gada 23.oktobrī pieņemtajam likumam "Grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā" sākot ar 2017.gada 1.jūliju plānots nodrošināt lielāku Eiropas Savienības dalībvalstu audiovizuālo mediju pieejamību. Papildus jau noteiktajiem pienākumiem izplatīt bezmaksas virszemes apraidē esošās programmas, Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 19.panta divpadsmitās daļas 2.punkts paredz pienākumu televīzijas programmu izplatīšanas pakalpojumu sniedzējiem izplatīt televīzijas programmu, kuras raidījumu valoda vismaz 50 procentu ir valsts valoda un kura atbilst pārējiem tiesību normā norādītajiem priekšnoteikumiem. Savukārt 1., 3. un 4.punkts paredz pienākumu izplatīt tādas televīzijas programmas, kurās ir ietverti noteikti raidījumi, kas veidoti Eiropas Savienības dalībvalstī vai dalībvalstīs un kādā no Eiropas Savienības oficiālajām valodām. Likuma 19.panta trīspadsmitā daļa nosaka, ka šīs programmas iekļaujamas programmu sarakstā pirms citām televīzijas programmām.

Nacionālās drošības kontekstā svarīgi ir ne tikai mainīt mediju lietošanas paradumus mazākumtautību auditorijā, bet arī tajā veidot izpratni un kritisko domāšanu par mediju piedāvāto saturu, novēršot dezinformāciju un manipulācijas ar informāciju. Informatīvie, dokumentālie raidījumi, izklaides pārraides un mākslas filmas Latvijas televīzijās, kā arī saistošs un politiski neitrāls saturs citos medijos veicinātu uzticēšanos Latvijā radītai informācijai. Šī satura primārajām auditorijām jābūt ekonomiski aktīvajai mazākumtautību daļai un jauniešiem. Latvijas nacionālo un reģionālo mediju priekšrocība salīdzinājumā ar pārrobežu medijiem ir to spējā kombinēt Latvijā vai ārvalstīs neatkarīgu producentu veidotus izglītojošus un izklaides raidījumus kopā ar daudzveidīgu nacionālās un reģionālas nozīmes saturu. Šajā procesā ir nepieciešams apzināties, ka mediju lietošanas paradumi mainās pakāpeniski un mazākumtautību auditorija ir daudzveidīga. Jānorāda, ka Latvijas mediju politikas plānošanas dokumentos netiek analizēti un risināti valsts stratēģiskās komunikācijas jautājumi.

2.2.2.2. Mediju monitorings

Viens no mediju uzraudzības galvenajiem instrumentiem ir mediju satura monitorings. Tas ļauj nodrošināt mediju vides caurskatāmību, dažādu interešu pārstāvniecību publiskajā telpā, kā arī piemērot atbildību par mediju organizāciju pretlikumīgu darbību.

Mediju satura atbilstību normatīvajiem aktiem Latvijā izvērtē tiesībsargājošās institūcijas un savas kompetences ietvaros arī NEPLP Monitoringa centrs. Tas galvenokārt pievērš uzmanību satura atbilstībai katra kanāla koncepcijai, valodas proporciju ievērošanai radio kanālu saturā un citiem nosacījumiem, kas attiecas uz saņemto apraides atļauju. Līdzās valsts pārvaldes iestādēm mediju saturu un žurnālistu darbību uzrauga arī profesionālās organizācijas.

Tā kā televīzijas radītais saturs daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir galvenais informācijas avots par valsts un ārzemju sociālajiem, ekonomiskajiem un politiskajiem notikumiem, tad televīzijas kanāliem ir vislielākās iespējas iespaidot Latvijas sabiedrisko domu un eventuāli radīt nopietnu apdraudējumu nacionālajai drošībai.³⁸ Ar pašreizējo cilvēkresursu un tehnoloģisko nodrošinājumu NEPLP Monitoringa nodaļa nespēj veikt sistemātisku retranslētā, ļoti bieži Krievijā radītā audiovizuālā satura padziļinātu pārbaudi,³⁹ nelineāro pakalpojumu monitoringu un kabeļoperatoru darbības uzraudzību. Taču likumā "Par valsts budžetu 2016.gadam" un likumā "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2016.,2017. un 2018.gadam" ir plānots papildu finansējums NEPLP 25 000 euro apmērā uzraudzības tehniskajam risinājumam uz mākoņtehnoloģiju bāzes un 106 718 euro apmērā 2016.gadā un turpmākajos gados Monitoringa centra kapacitātes celšanai, lai nodrošinātu administratīvo procesu elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbības uzraudzībā, pārkāpumu apkarošanu un novēršanu.⁴⁰ 2016.gada sākumā intervijā laikrakstam NEPLP priekšsēdētāja Aija Dulevska norāda, ka "pateicoties MK un Saeimai, Monitoringa centram ir radusies iespēja pieņemt štatā darbiniekus, nevis tikai pasūtīt darbu ārpakalpojumā. Kopš janvāra sākuma notiek reorganizācijas darbs, pārkārtojot juristu darbu un precizējot Monitoringa centra uzdevumus".⁴¹ Tādējādi, līdzšinējā situācija, kad Latvijas elektronisko mediju segmentā nedarbojās efektīvs disciplinējošais un preventīvais mehānisms, kas maksimāli ierobežotu tāda satura parādīšanos, kurā izskan aicinājums uz karu vai militārā konflikta izraisīšanu, nacisma un komunisma noziegumu attaisnošanu vai arī naida kurināšanu etniskās un valstspiederības dēļ, varētu mainīties. Kopumā 2015.gadā ir monitorētas 12 322 stundas gan Latvijā pieejamo ārvalstu mediju, gan vietējo plašsaziņas līdzekļu satura. Iepretim – 2013.gadā monitorētas bija vien 4713 stundas. Monitorings ietver ne tikai skatīšanos un klausīšanos, bet arī "ēterā izplatītās informācijas analīzi un sistemātisku pārkāpumu novēršanu".⁴²

NEPLP darbību ierobežo ES tiesiskais regulējums, kas liek ievērot t.s. izcelsmes valsts principu. Saskaņā ar to audiovizuālais medijs pakļaujas tās valsts jurisdikcijai, kurā tas ir reģistrēts vai atbilst citiem noteiktiem kritērijiem, nevis kurā tas faktiski veic savu uzņēmējdarbību vai kurā tā saturs tiek patērēts.⁴³ Problēma, kurai 2016.gadā nozare plāno vērst īpašu uzmanību, – audiovizuālā mediju satura nelegāla translēšana. Arvien lielāku nozīmi Latvijas mediju vidē gūst interneta vietnes, kas zināmā mērā paliek ārpus pastāvošā mediju darbības un atbildības tiesiskā regulējuma.

Jauno mediju formāti ne tikai paplašina sadarbību un demokrātisku diskusiju, bet arī paaugstina publiskās telpas agresivitāti un naida runu, piemēram, interneta vietņu komentāru sadaļā vai sociālajos medijos. Medijiem jāspēj vienlaikus ievērot vārda brīvības principu un maksimāli ierobežot visu veidu diskriminējoša satura parādīšanos (pamatojoties uz Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem, kas nosaka diskriminācijas aizliegumu un naida kurināšanu pret personu vai personu grupu dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, seksuālās orientācijas, invaliditātes, rases vai etniskās piederības, valstspiederības vai citu apstākļu dēļ). Plašās anonimitātes iespējas padara internetu arī par efektīvu propagandas instrumentu, kam var būt īpaši liela ietekme uz jauniešu auditoriju.

2.2.3. Tehnoloģiskā attīstība

Pēdējās desmitgades laikā Latvijas sabiedrībā ir strauji mainījušies mediju lietošanas paradumi, kas ietekmē kā sabiedrisko, tā privāto mediju patērēšanu un audiovizuālo produktu veidošanas praksi. Auditorija ir kļuvusi fragmentēta un izkliedēta daudzveidīgo interešu ziņā, pieaug nelineārā mediju satura patēriņš, ko nodrošina interaktīvās televīzijas arhīvs, TV un radio pārraižu pieejamība mediju mājaslapās u.c. Sociālie mediji ir paplašinājuši tradicionālās žurnālistikas darbības sfēru un mediju videi pievienojuši jaunus formātus: blogošana (emuāru rakstīšana), pilsoniskā žurnālistika u.c. Tādējādi tradicionālie mediji konkurē ne tikai ar citu tradicionālo mediju interneta lapām, bet arī ar jaunām formām – sociālajiem medijiem un informācijas meklētājiem. Žurnālisti ir zaudējuši savu ekskluzīvo informācijas pārraidītāja funkciju.

Mūsdienās medija pilnvērtīga darbība neaprobežojas tikai ar informācijas sniegšanu, izmantojot vienu kanālu (piemēram, radio, televīziju vai drukāto presi), bet gan ar satura piedāvāšanu vairākās platformās, tostarp, digitālajā vidē – mājaslapā un/vai mobilo tālruņu, planšetdatoru lietotnēs. Tāpat arī mūsdienu mediju vidi raksturo vairāku mediju veidu (piemēram, tradicionālo un digitālo) vienlaicīgs izmantojums.

Mediju konverģences ietekmē nošķīrums starp drukātajiem medijiem, radio, televīziju un internetu ir kļuvis daudz nosacītāks. Tādējādi ir iespējams piesaistīt arī gados jaunu auditoriju tai parocīgākā un biežāk lietotajā komunikācijas veidā salīdzinājumā ar tradicionālajiem medijiem. Būtiska ir multimediāla un interaktivitāti ar auditoriju paredzoša satura radīšana, kurā liela loma ir auditorijas atgriezeniskajai saitei.

Tradicionālā profesionālā žurnālistika arvien vairāk lieto sociālo mediju sniegtās iespējas gan izpētei, gan radīto stāstu izplatīšanai un popularizēšanai. Jaunie komunikācijas veidi sakņojas cilvēku pamattiesībās par izteiksmes brīvību un brīviem medijiem. Jaunās tehnoloģijas nozīmē, ka šīs tiesības un arī atbildība attiecas uz visām žurnālistikas formām, arī internetā. Taču arī jauno mediju segmentam būtu jābūt regulētam ar normatīvajiem aktiem.⁴⁴ Tehnoloģiju attīstība ir arī veicinājusi mediju satura patēriņu, izmantojot dažādus starpniekus, piemēram, interneta meklētājprogrammas, sociālos medijus u.c.. Tādējādi aktualizējams jautājums par atbildību saistībā ar trešo pušu radīto mediju saturu. Ir izstrādāti tā dēvētie "Manilas principi par starpnieku atbildību" (Manila principles on intermediary liability), taču tiem ir tikai ieteikuma raksturs.⁴⁵

2.2.4. Sabiedriskais pasūtījums un sabiedrisko mediju finansēšana

Valsts atbalsta formu elektroniskajiem medijiem Latvijā pamatā nosaka Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums. Tas paredz ikgadēju valsts budžeta dotācijas piešķiršanu NEPLP sabiedriskā pasūtījuma īstenošanai. Līdzekļu piešķīrumu pamato Elektronisko plašsaziņas līdzekļu nozares attīstības nacionālā stratēģija.⁴⁶

Sabiedriskais pasūtījums ir viens no galvenajiem Latvijas mediju politikas instrumentiem, lai nodrošinātu kvalitatīva vietējā satura pieejamību plašai un daudzveidīgai auditorijai. Saskaņā ar Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu sabiedrisko pasūtījumu pilda sabiedriskie mediji. Taču atsevišķu raidījumu veidošanu NEPLP var konkursa kārtībā nodot citiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, ja kopējā izmaksu summa šo mediju satura radīšanai attiecīgajā kalendārajā gadā nepārsniedz 15% no sabiedriskā pasūtījuma īstenošanai piešķirtajiem līdzekļiem. 2014.gadā privāto mediju satura atbalstīšanai tikai piešķirti 8% no kopējiem sabiedriskajam pasūtījumam paredzētajiem līdzekļiem. Šāda sabiedriskā pasūtījuma sadales kārtība (sabiedriskajiem un komercmedijiem) neatbilst Eiropas valstīs pastāvošajai praksei. Turklāt tā neveicina sabiedriskā pasūtījuma sadales caurskatāmību, bet rada nesaskaņas starp sabiedriskajiem un privātajiem medijiem.

Jau spēku zaudējušajā Radio un televīzijas likumā un arī patlaban Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā ir noteikts, ka valsts budžeta dotācija sabiedriskā pasūtījuma īstenošanai nedrīkst būt mazāka kā iepriekšējā gadā.⁴⁷ Tomēr, ņemot vērā pēdējā laikā mediju vidē aktualizētās diskusijas par sabiedrisko mediju brīvības apdraudējumu,⁴⁸ joprojām nepieciešams strādāt pie pietiekama un prognozējama finansējuma modeļa izveides, lai "novērstu iespējas izdarīt politisku spiedienu uz sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekli, izmantojot elektroniskā plašsaziņas līdzekļa finansēšanas sviru".⁴⁹

Sabiedriskajiem medijiem tiek piešķirta lielākā sabiedriskā pasūtījuma daļa. Tomēr Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio finansējums ir viens no zemākajiem Eiropā. Ja vidēji Eiropas sabiedriskajiem medijiem valsts (sabiedriskā) finansējuma apjoms ir 0,2% no IKP, tad Latvijas sabiedriskie mediji 2013.gadā saņēma 0,1% no IKP.⁵⁰ EBU norāda uz savstarpēji saistītiem faktoriem – finansējuma apjomu un sabiedrisko mediju satura kvalitāti.⁵¹ Finansējuma trūkums neļauj sabiedriskajiem medijiem pilnībā izvērst modernizācijas projektus un attīstīties interneta vidē, kas ļautu piesaistīt lielāku jauniešu auditoriju, un tādējādi kalpot par neatkarīgas, kvalitatīvas un daudzveidīgas mediju vides balstiem un pilsoniskās apziņas veidotājiem.⁵²

Pamatnostādnes paredz jauna sabiedriskā pasūtījuma koncepta definēšanu, pieņemot, ka tas ir tikai sabiedriskajiem medijiem sabiedrības uzticēts uzdevums. Savukārt privātie mediji varētu pretendēt uz Mediju atbalsta programmu atbalstu. Līdz ar to sabiedrībā varētu veidoties skaidrāka privāto un sabiedrisko mediju funkciju un lomu izpratne, kas līdz šim bijusi sapludināta, NEPLP uzdodot realizēt sabiedrisko pasūtījumu gan sabiedriskajiem, gan privātajiem medijiem.

Sabiedriskā pasūtījuma ietvaros netiek paredzēti līdzekļi sabiedrisko mediju arhīvu (videotēkas un fonotēkas) digitalizācijai. Tā lēnām notiek projektu ietvaros.⁵³ Projektu "Latvijas audiovizuālo materiālu pieejamības nodrošināšana e-vidē" Kultūras informācijas sistēmu centrs ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējumu īstenoja no 2012.gada līdz 2015.gada vidum. Iespējams, videotēkas un fonotēkas pārveide digitālā formātā turpināsies arī jauna projekta ietvaros. Kultūras informācijas sistēmu centrs informē, ka pasākuma "Kultūras mantojuma digitalizācija"⁵⁴ paredzētā projekta ietvaros ir plānota aktivitāte "Izstrādāt satura digitalizācijas stratēģiju un ilgtermiņa plānu", kurš būs plānošanas dokuments, kurā tiktu konkrēti apzināts viss potenciāli digitalizējamais saturs, un tiks noteikti konkrēti kritēriji un prioritātes, pēc kuriem vērtēt, cik daudz piešķirt finansējumu katram satura veidam. Šis attieksies gan uz digitalizējamo saturu, gan arī uz norišu fiksēšanu. Šobrīd pasākuma koncepcijā ir plānots īstenot arī radio un televīzijas satura digitalizāciju, taču galīgo lēmumu par šo aktivitāti, kritērijiem un tās apjomu pieņems Latvijas kultūras mantojuma digitalizācijas padome, izvērtējot piedāvājumus par pasākuma ietvaros digitalizējamo saturu

2.2.5. Elektronisko mediju pārvaldība

Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums nosaka NEPLP kompetenci elektronisko plašsaziņas līdzekļu jomā, kurā noteikti uzdevumi gan attiecībā uz nozari kopumā, kontrolējošas pilnvaras un uzdevumi, specifiskas pilnvaras (piemēram, elektronisko mediju pārbaudes), kā arī definēti NEPLP uzdevumi attiecībā uz sabiedriskajām raidorganizācijām.

Latvijā ir izveidota tāda elektronisko mediju uzraudzības sistēma, kurā NEPLP vienlaikus veic gan regulatora funkciju, rūpējoties par Latvijas elektronisko plašsaziņas līdzekļu nozares kopējo attīstību, gan Latvijas sabiedrisko mediju pārvaldītāja un kapitāldaļu turētāja funkciju. No šīs situācijas izriet, ka NEPLP kā visu elektronisko plašsaziņas līdzekļu regulators uzrauga pats sevi – sabiedrisko mediju pārraudzītāju. Turklāt, regulatoram parasti nav raksturīga funkcija pārvaldīt kādu mediju kapitāldaļas. Pašreizējais elektronisko mediju pārvaldības modelis apgrūtina efektīvu sabiedrisko raidorganizāciju kvalitātes kontroli un komercmediju attīstības veicināšanu.⁵⁵

Jautājums par elektronisko mediju pārvaldības reformu ir bijis aktuāls jau vairākus gadus, taču joprojām neatrisināts. Piemēram, jau 2010.gadā Konstitucionālo tiesību komisija viedoklī par sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu tiesisko regulējumu demokrātiskas valsts iekārtā ir paudusi redzējumu, ka "jānovērš pastāvošā interešu konflikta situācija, kurā viena uzraudzības iestāde kontrolē visus elektroniskos plašsaziņas līdzekļus, tai skaitā arī tos plašsaziņas līdzekļus, kuros šī iestāde realizē valsts kā īpašnieka pilnvaras. Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu Padome jāveido pēc principa, ka tajā pārstāvētas pilsoniskās sabiedrības dažādas jomas, piemēram, padomē darbotos pazīstami un respektēti kultūras, mākslas, zinātņu un izglītības nevalstisko organizāciju izvirzīti pārstāvji ar nevainojamu reputāciju. Padomes locekļi pārstāv sabiedrības intereses, tāpēc tie jāizvēlas atklātā Saeimas balsojumā".⁵⁶

Elektronisko plašsaziņas līdzekļu nozares attīstības nacionālajā stratēģijā 2012.–2017.gadam pie uzdevumiem norādīts, ka "jānovērš interešu konflikta situācija, kurā viena un tā pati uzraudzības iestāde gan kontrolē visus elektroniskos plašsaziņas līdzekļus, gan īsteno valsts kā īpašnieka pilnvaras sabiedriskajos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos".⁵⁷ Stratēģijas 2.20.uzdevums paredz: "Sadarbībā ar Kultūras ministriju sagatavot un virzīt grozījumus Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā par sabiedrisko mediju padomes izveidošanu un NEPLP funkciju pārdali."⁵⁸ Drīzas reformas veikšanas nolūkā tam būtu jānotiek līdz 2017.gada februārim, kad beidzas amata termiņš daļai esošo NEPLP locekļu.

Kopumā elektronisko mediju pārvaldības reforma ir jāaplūko plašākā kontekstā ar vairākiem pamatnostādņu projekta īstenošanas plānā paredzētajiem pasākumiem (sk. 1.attēlu).

1.attēls

Tie sevī ietver arī ilgtspējīga sabiedrisko mediju finansēšanas modeļa izveidi un sabiedrisko mediju iziešanu no komerciālās reklāmas tirgus, vienlaikus saņemot kompensāciju pietiekamā apmērā, lai aizstātu reklāmas ieņēmumus un papildu satura veidošanu līdzšinējo reklāmas paužu vietā. Šāda veida izmaiņas nedrīkst būt ar negatīvu ietekmi uz sabiedrisko mediju darbiniekiem, personālu kopumā, bet drīzāk jānodrošina tā palielināšanu, radošo iespēju paplašināšanu, lai nodrošinātu iespējami kvalitatīvāku sabiedrisko mediju saturu un žurnālistiku.

Ar sabiedrisko mediju iziešanu no komerciālās reklāmas tirgus tiktu palielināts mediju tirgū pieejamais finanšu apjoms, kam varētu būt pozitīva ietekme uz privāto mediju ilgtspēju, tostarp, tiem reģionālajiem privātajiem medijiem, kuri sniedz pakalpojumus gan "Latvijas Radio", gan "Latvijas Televīzijai". Lietuvā un Igaunijā šāda kārtība – sabiedrisko mediju atrašanās ārpus komerciālās reklāmas tirgus, vienlaikus saņemot budžeta kompensāciju, – jau pastāv.⁵⁹

2.2.6. Valsts un pašvaldību iestāžu finansētais mediju saturs

Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta septītajā daļā ir noteikts, ka valsts pārvaldes pienākums ir informēt sabiedrību par savu darbību. Tas attiecas it īpaši uz to sabiedrības daļu un tām privātpersonām, kuru tiesības vai tiesiskās intereses īstenotā vai plānotā darbība skar vai var skart.⁶⁰ Valsts un pašvaldības informē par savu darbību savās mājas lapās, sociālajos medijos, informatīvajos izdevumos un citās platformās, arī slēdzot līgumus par mediju un komunikācijas pakalpojumiem.

Jautājumā par komercreklāmas jēdzienu un pašvaldību sabiedriskajām attiecībām un sabiedrības informēšanas darbu, apjomu un metodēm pastāv atšķirīgas izpratnes, tāpēc ir nepieciešams turpināt nozares un ekspertu diskusijas par iespējamiem tiesiskā regulējuma uzlabojumiem, precizējot attiecīgos terminus un kompetences jomas.⁶¹

Valsts kontrole ir secinājusi, ka nav caurskatāma finansējuma sadale valsts budžeta iestādēm sabiedrības informēšanai ar mediju pakalpojumu starpniecību.⁶² Tāpat tiek atzīmēts, ka nepastāv skaidri kritēriji, kādos gadījumos, par kādām tēmām un cik bieži valsts budžeta iestādēm būtu jāinformē sabiedrība.⁶³

Patlaban daļa pašvaldību un citu publisko personu finansēti vai pilnīgā vai daļējā kontrolē esoši informatīvie izdevumi un citi komunikācijas kanāli publicē komerciālas reklāmas un sludinājumus. Latvijas Lielo pilsētu asociācija (LLPA) norāda, ka pašvaldību informatīvajiem izdevumiem būtu jābūt tiesībām pieņemt "tādus sludinājumus un paziņojumus, kuri ir saistīti ar valsts vai pašvaldību kapitālsabiedrību darbību, kā arī privātpersonu sludinājumus un paziņojumus saistībā ar tādām sabiedriski nozīmīgām jomām kā veselības aprūpe, komunālie pakalpojumi, sabiedriskais transports, nodarbinātība, sporta un kultūras pasākumi, daudzdzīvokļu namu apsaimniekošana un pārvaldīšana u.tml.".⁶⁴ Pašvaldību pārstāvji atsaucas uz Eiropas vietējo pašvaldību hartu, kas nosaka: "Vietējā pašvaldība nozīmē vietējās varas tiesības un spēju likumā noteiktajās robežās regulēt un vadīt nozīmīgu valsts lietu daļu uz savu atbildību un vietējo iedzīvotāju interesēs."⁶⁵

Pašvaldību pārstāvji arī norāda uz bijušā valsts prezidenta A.Bērziņa 2012. gadā izveidotās Ekspertu grupas pārvaldības pilnveidei ziņojumu par priekšlikumiem pašvaldību sistēmas pilnveidošanai⁶⁶: "Latvijas pašvaldības ir ļoti dažādas, kas izriet gan no iedzīvotāju skaita atšķirībām, demogrāfiskās struktūras, pieejamiem finanšu resursiem, ekonomiskām un sociālām aktivitātēm, teritoriālās platības, ģeogrāfiskajiem apstākļiem, gan no cita veida faktoriem. Līdz ar to atšķirīgas ir katras pašvaldības iedzīvotāju vajadzības un to apmierināšanas veids, kas vislabāk ir saskatāms uz vietas, nevis centrā. No minētajā ziņojuma izteiktajiem priekšlikumiem tostarp izriet, ka uz pašvaldību darbību attiecināmo regulējumu nebūtu vēlams tipizēt, bet gan veidot, pieļaujot pēc iespējas lielāku vietējās pašvaldības pašiniciatīvu vietējās kopienas interešu kārtošanā." Situācijā, kad pašvaldības konkurē savā starpā, pašvaldību informatīvie izdevumi ir arī mārketinga komunikācijas veids.

Kā viens no izskanējušajiem argumentiem pašvaldību informatīvo izdevumu nepieciešamībai tiek izmantoti Latvijas novadi, kuros nepastāv neviens privātais reģionālais medijs un tādējādi bezmaksas pašvaldību izdevums iedzīvotājus nodrošina ar informāciju. 2016.gada aprīlī veiktā Latvijas iedzīvotāju aptauja uzrādīja rezultātus, ka aptuveni puse (51%) no mērķgrupas respondentiem, kuri zina pašvaldības izdoto informatīvo izdevumu vai laikrakstu, to vērtē kā interesantu un saistošu.⁶⁷ 33% no respondentiem, kuri mēdz lasīt kādu reģionālo/ novada/ pilsētas vietējo laikrakstu vai pašvaldības informatīvo izdevumu, ir norādījuši, ka lasa tikai pašvaldības izdevumu.

Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) veikto aptauju rezultāti liecina, ka ne visi pašvaldību informatīvie izdevumi publicē reklāmas un sludinājumus. Piemēram, 2015.gadā LPS veiktajā aptaujā no 70 aptaujātajām pašvaldībām 56 ir atbildējušas noraidoši vai norādījušas, ka publicē tikai ar pašvaldību saistītus paziņojumus vai sludinājumus, savukārt 12 pašvaldības apstiprinājušas, ka informatīvajā izdevumā ievieto arī sludinājumus un reklāmas.⁶⁸ Citas pērn veiktās LPS aptaujas rezultāti rāda, ka no 86 pašvaldībām, kas sniegušas atbildes, savā informatīvajā izdevumā maksas reklāmu publicē deviņas. Pēc LPS sniegtās informācijas, regulāri reklāmu un maksas sludinājumus informatīvajā izdevumā ievieto Iecava un Jelgava. Pārējās, kas veic šādu praksi, dara to neregulāri.⁶⁹ Patlaban LPS rīcībā vēl nav datu par situāciju visās 119 pašvaldībās, tāpēc plānots veikt vēl vienu aptauju.

Savukārt Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) un Latvijas Preses izdevēju asociācija norāda, ka, pašvaldību informatīvajiem izdevumiem publicējot komerciālas reklāmas, tiek samazināti iespējamie ieņēmumi no reklāmas privātajiem reģionālajiem medijiem, kas jau tā sarūkošā reģionu iedzīvotāju skaita un citu iemeslu dēļ piedzīvo tirāžas un ieņēmumu lejupslīdi. Piemēram, ekonomisko grūtību dēļ no šā gada 1.jūlija vairs neiznāk privātais reģionālais laikraksts "Novadnieks" Preiļu pusē. Latvijas reģionālie laikraksti "Zemgales Ziņas" un "Kursas Laiks" ir samazinājuši iznākšanas biežumu līdz vienai reizei nedēļā. Latvijas Žurnālistu asociācijas toreizējā vadītāja Sanita Jemberga 2015.gadā sniedza informāciju: "Kolēģi "Bauskas Dzīvē" precīzi aprēķinājuši, ka pašvaldības izdevums "Iecavas Ziņas" reklāmas laukumu pārdod 2,46 reizes lētāk nekā īsta avīze [..]."Bauskas Dzīves" zaudējumi gadā tādēļ ir 11 731 eiro."⁷⁰

Reģionālo preses izdevumu pārstāvji uzsver, ka pašvaldību informatīvos izdevumus finansē no publiskajiem līdzekļiem, tādējādi, piedaloties reklāmas tirgū, tiek traucēta godīga konkurence.⁷¹ LŽA rosina "normatīvajos aktos noteikt, ka pašvaldību pilnīgā vai daļējā kontrolē esošajos medijos ir aizliegta reklāmas un cita veida komercinformācijas izvietošana".⁷² Latvijas Preses izdevēju asociācija ir iesniegusi priekšlikumu "ar likumu aizliegt pašvaldībām veidot savus medijus, kas darbojas reklāmas tirgū".⁷³ Mediju politikas pamatnostādņu projekta tapšanas gaitā no reģionālo mediju pārstāvjiem ir saņemts arī priekšlikums noteikt pašvaldībām obligātu pienākumu savus informatīvos izdevumus izplatīt ar pasta starpniecību, tādējādi nodrošinot vienlīdzīgus saimnieciskās darbības nosacījumus.⁷⁴

Mediju eksperti un žurnālisti norāda ne tikai uz pašvaldību informatīvo izdevumu ekonomisko ietekmi uz reģionālo mediju tirgu, bet arī uz šo izdevumu saturu. Situācija, ka pašvaldības informatīvā izdevuma saturu veido pašvaldības sabiedrisko attiecību speciālisti, ietver risku, ka tas varētu būt nekritisks pret pašvaldību jeb izdevuma finansētājas darbu.⁷⁵ Žurnālisti uzskata – lai nodrošinātu viedokļu plurālismu, ir ļoti svarīgi, lai Latvijas novados un pilsētās pastāvētu ne tikai pašvaldības informatīvais izdevums ar tās darbinieku veidotu saturu, bet arī no pašvaldības ietekmes neatkarīgs laikraksts ar žurnālistikas publikācijām.

Arī Konkurences padome norāda uz nepieciešamību pašreizējo situāciju mainīt: "Pašvaldību iejaukšanās mediju (plašsaziņas līdzekļu) tirgū varētu apdraudēt mediju ienākumu gūšanas iespējas un ilgtspēju, jo finansējums no pašvaldības budžeta tos nostāda izdevīgākā stāvoklī nekā privātos. Augstāk minētā rezultātā pašvaldību medijiem arī ir iespēja bez maksas vai par būtiski zemāku cenu piedāvāt reklāmu un sludinājumu publicēšanu, tādējādi mazinot privāto mediju pastāvēšanas iespējas."⁷⁶ Konkurences padome piedāvā risinājumu – reglamentēt veidu, kā pašvaldībai izpildāms pienākums informēt sabiedrību: "Jāņem vērā, ka likuma "Par pašvaldībām" 61.2 panta ceturtajā daļā noteikts pienākums pašvaldībai publicēt informatīvu ziņojumu (kopsavilkumu) par publiskās apspriešanas rezultātiem [..] vietējā laikrakstā vai bezmaksas izdevumā, savukārt 69.1 panta otrās daļas 6.punktā paredzēts pagasta vai pilsētas pārvaldes pienākums nodrošināt pieejamību informācijai par domes pieņemtajiem lēmumiem. Attiecīgi šādos bezmaksas izdevumos publicējama pašvaldības iedzīvotājiem būtiska neitrāla informācija. Savukārt žurnālistikas materiālu un reklāmu publicēšana bezmaksas izdevumā vairs neizriet no likuma prasībām. Tāpat nav pieļaujama pašvaldības kapitālsabiedrību, kas darbojas konkurences apstākļos, reklāma."⁷⁷

2016.gada februārī Kultūras ministrijā tika izveidota darba grupa priekšlikumu sagatavošanai normatīvā regulējuma izstrādei par pašvaldību un citu publisko personu informatīvo izdevumu nepiedalīšanos reklāmas tirgū un sabiedrības informēšanas pienākuma īstenošanu. Darba grupas sastāvā bija pārstāvji no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Tieslietu ministrijas, Ekonomikas ministrijas, Aizsardzības ministrijas, Konkurences padomes, Latvijas Pašvaldību savienības, Latvijas Lielo pilsētu asociācijas, Latvijas Žurnālistu asociācijas, Latvijas Preses izdevēju asociācijas, Latvijas Reklāmas asociācijas, kā arī Kultūras ministrijas.

Darba grupas vairākums uzskata, ka uzlabojumi ir iespējami, saprātīgi un ar respektu pret vārda brīvību un mediju daudzveidības nodrošināšanu piemērojot esošo tiesisko regulējumu, kā arī veicot izmaiņas pašvaldību darbu regulējošajos tiesību aktos un precizējot mediju reģistrācijas kārtību topošajā Mediju likumā. Darba grupas vairākums uzskata, ka pašvaldības informatīvajā izdevumā nav vēlama trešo pušu komerciālu paziņojumu (reklāmas) publicēšana. Paredzēti arī izņēmumi, piemēram, pašvaldības informatīvais izdevums varētu publicēt tādas reklāmas, kurās reklamēta sociālā uzņēmējdarbība⁷⁸ vai publisko personu sociālās kampaņas vai aktivitātes (piemēram, CSDD kampaņas, kas atgādina lietot drošības jostas vai nebraukt pie stūres reibumā u.tml.).

Darba grupa aicina pašvaldības attīstīt pašregulāciju, izstrādājot labās prakses vadlīnijas pašvaldību informatīvo izdevumu veidošanā. To paredz arī Latvijas Pašvaldību savienības 2015.gada 6.oktobra valdes lēmums Nr.8 "Par pašvaldību informatīvajiem izdevumiem", kura 7.2.punkts paredz uzdot LPS administrācijai sadarbībā ar pašvaldību speciālistu darba grupu izstrādāt "Labās prakses vadlīnijas pašvaldību izdevumu veidošanai".

Tā kā darba grupa secināja, ka šādas vadlīnijas vēl nav izveidotas, Kultūras ministrija piedāvā un lūdz ņemt vērā darba grupas gala ziņojumu,⁷⁹ kas ir viegli pielāgojams vadlīniju formātam. Šajā ziņojumā ir apkopoti darba grupas rosinātie pašvaldību informatīvo izdevumu veidošanas principi, kurus pašvaldības tiek aicinātas ņemt vērā, izstrādājot pašvaldību informatīvo izdevumu veidošanas vadlīnijas. LPS informē, ka jau šogad pašvaldību sabiedrisko attiecību speciālistu sanāksmē tiks strādāts pie vadlīnijām pašvaldību informatīvo izdevumu veidošanai. Savukārt Kultūras ministrijā plānots turpināt darbu, analizējot valsts iestāžu mediju satura finansēšanas praksi un tās ietekmi uz mediju vidi kopumā.

Ņemot vērā augstāk minētos apsvērumus, kas apliecina, ka pastāv krasi atšķirīgas pozīcijas un izpratnes par pašvaldību informatīvajiem izdevumiem un to, vai tajos būtu/nebūtu pieļaujams publicēt pašvaldību kapitālsabiedrību komercreklāmas, kā arī informācijas un komercreklāmas nošķīrumā, turpmāk sadarbībā ar visām iesaistītajām pusēm ir jāstrādā pie risinājuma panākšanas, kas ietvertu tādu regulējuma priekšlikumu, kurš skaidri nodalītu pašvaldību sabiedrības informēšanas un sabiedrisko attiecību funkcijas no komercmediju darbības un precīzi noteiktu pieļaujamās reklāmas iespējas.

2.2.7. Mediju vides caurskatāmība

Likums "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" nosaka mediju īpašnieku atklāšanas pienākumu, komercreģistra iestādei sniedzot informāciju par to patiesajiem labuma guvējiem. Uzņēmuma reģistrs šo informāciju iekļauj mediju reģistrā, kurā 2015.gadā ir reģistrēts 1531 medijs.⁸⁰ Taču reģistra publiska pieejamība ir ierobežota, kas neveicina mediju vides caurskatāmību. Turklāt pašreizējais tiesiskais regulējums kā medijus ļauj reģistrēt dažāda veida komunikācijas kanālus, kuri faktiski nepilda neatkarīgu un profesionālu mediju organizāciju funkcijas. Vienlaikus likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" regulācija pieļauj interneta ziņu portāliem pastāvēt, nereģistrējoties kā masu informācijas līdzekļiem.⁸¹

Pēdējos desmit gados ir būtiski izmainījusies arī Latvijas mediju īpašnieku struktūra, kas kļuvusi necaurskatāmāka. Kaut gan pašreizējo normatīvo aktu ietvaros ir iespējams identificēt formālos mediju organizāciju īpašniekus, tomēr bieži patiesā labuma guvēji paliek nezināmi. Tieši mediju īpašnieku necaurskatāmība ir bijis viens no iemesliem, kādēļ Latvijā ir būtiski pazeminājusies preses brīvība,⁸² tādējādi apdraudot ne tikai Satversmē garantētās brīvības, bet arī palielinot risku, ka Latvijas mediji kļūst par citas valsts ietekmes kanāliem.

2.2.8. Mediju profesionāļu izglītošana

Kvalitatīva mediju satura radīšana lielā mērā ir atkarīga no mediju jomā strādājošo profesionālās sagatavotības. Profesionāli un sociāli atbildīgi mediju profesionāļi vairo uzticību Latvijas mediju videi, kā arī veicina sabiedrībā kritisko domāšanu un izpratni par kopējo labumu. Tādēļ mediju politikas ietvaros ir svarīgi stiprināt Latvijas mediju un žurnālistikas profesionālos standartus.

Izglītība mediju un žurnālistikas jomā Latvijā tiek piedāvāta piecās augstskolās, trīs no tām atrodas Rīgā, bet divas reģionu pilsētās – Valmierā un Liepājā. Neskatoties uz to, ka Latvijas medijiem, sākoties ekonomiskajai recesijai 2009.gadā, nācās samazināt gan darbinieku skaitu, gan atalgojumu, Latvijas mediju un komunikācijas studijas jau vairāk nekā desmit gadu garumā ir vienas no pieprasītākajām studiju programmām. Mediju studiju programmās daļa no studentiem nonāk bez motivācijas, reaģējot uz programmas popularitāti un prestižu. Arī augstskolas asas konkurences apstākļos cenšas piesaistīt pēc iespējas vairāk studentus.

Tikai dažas mediju un žurnālistikas studiju programmas piedāvā specifisku saturu, bet lielākā daļa bakalaura un maģistra līmeņa studiju piedāvā līdzīgus studiju kursus. Pēdējos desmit gados studiju programmas ir kļuvušas tematiski daudzveidīgākas, bet vienlaikus arī fragmentārākas, pieaug izvēles studiju kursu skaits, jo tādējādi var piedāvāt gan vispārējas, gan specifiskas zināšanas.⁸³ Kā rāda Latvijas pieredze un citu valstu studiju programmu analīze, mediju un žurnālistikas izglītība pieprasa sabalansēt teorētiskās un praktiskās zināšanas, tāpēc akadēmisko un profesionālo studiju programmu nošķīrums ir nepamatots.

Lai gan ir apstiprināts reportiera profesionālais standarts,⁸⁴ salīdzinot ar prasībām pret žurnālistikas profesionāļiem citās ES valstīs, Latvijā darbu medijos var atrast cilvēki bez priekšzināšanām.⁸⁵ Pieprasīti ir darbinieki, kas ātri spēj iekļauties dinamiskajā mediju organizāciju darba vidē, ar daudzveidīgām prasmēm un iemaņām, kā arī augstu erudīcijas un informētības līmeni. Latvijas nestabilajā mediju vidē mediju organizācijas neprognozē vai nespēj prognozēt nepieciešamo darbinieku skaitu vairāku gadu perspektīvā, lai gan šī informācija varētu būt noderīga augstākās izglītības iestādēm. Mediju vadītāji un redaktori tradicionāli kritiski vērtē studiju programmu absolventu gatavību strādāt mediju organizācijās, kā galvenos trūkumus uzsverot nepietiekamo iepriekšējo pieredzi, nepilnīgās valodas zināšanas, šauro redzesloku, nepietiekamo interesi par sabiedriski politiskajiem jautājumiem, problēmas ar liela apjoma informācijas apstrādi un spēju izvērtēt informācijas vērtību.⁸⁶

Izvirzot augstas prasības pret jaunajiem mediju jomas speciālistiem, vienlaikus plašsaziņas līdzekļiem pietrūkst resursu, lai strādātu ar praktikantiem un veicinātu viņu izaugsmi, tāpēc no augstskolām tiek sagaidīta jau pilnībā intensīvam darbam konkrētajā medijā piemērotu darbinieku sagatavošana. Mediju organizācijas lielākoties nav gatavas atbalstīt darbinieku studijas bakalaura vai maģistra studiju programmās.

Daļā mediju uzņēmumu to vadītāji plāno dažādas savu darbinieku mūžizglītības aktivitātes: aicina lektorus no Latvijas un citām valstīm un rīko seminārus saviem darbiniekiem ar mērķi uzlabot viņu prasmes specifiskos jautājumos. Tiek arī atbalstīta darbinieku piedalīšanās Latvijā un citās valstīs organizētajos mūžizglītības kursos. Žurnālistu profesionālās organizācijas arī rīko mūžizglītības kursus un regulāri informē savus biedrus par tālākizglītības iespējām. Tomēr nedz mediju organizācijas pašas, nedz nozares profesionālās organizācijas un augstskolas Latvijā nepiedāvā regulāras, sistemātiskas tālākizglītības programmas žurnālistiem un mediju darbiniekiem, un tālākizglītība pašlaik vairāk ir atkarīga no darbinieku individuālās iniciatīvas, nevis redakcijas, uzņēmuma ilgtermiņa darbinieku tālākizglītības stratēģijas. Šo iztrūkumu tikai daļēji kompensē augstskolu piedāvātās komunikācijas un mediju maģistra studiju programmas, tomēr trūkst uz praksi orientētas maģistra studiju programmas, kas vienlaikus varētu pildīt arī nozares profesionāļu tālākizglītības funkcijas.

Solis mediju profesionāļu izglītošanas virzienā sperts 2015.gada novembrī, kad tika dibināts Baltijas Mediju izcilības centrs. Tā darbības mērķi ir vērsti uz žurnālistu un citu mediju speciālistu un organizāciju apmācību, zināšanu un prasmju uzlabošanu Baltijas valstīs un ārpus to robežām, profesionālas domu apmaiņas starp žurnālistiem par mediju jautājumiem rosināšanu, mediju apmācības piedāvājuma Baltijas valstīs apzināšanu un izplatīšanu u.tml.⁸⁷

Ņemot vērā Latvijas un pasaules aktuālos notikumus, tostarp, saistībā ar bēgļu plūsmu, nepieciešams izglītot mediju profesionāļus arī dažādības, pretdiskriminācijas, dzimumu līdztiesības un naida runas jautājumos.

2.2.9. Mediju pratība

21.gadsimtā mediju vide ir kļuvusi izteikti multimediāla. Tas no mediju lietotāja pieprasa jaunas prasmes un kompetences. Sabiedrībai, kurā ir augsta mediju pratība, ir daudz kritiskāka attieksme pret mediju saturu un tā ietekmi. Vienlaikus šāda sabiedrība spēj arī radošāk un daudzpusīgāk izmantot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas. Mediju pratība nozīmē spēju orientēties daudzveidīgajā mediju vidē, kas ir svarīgs priekšnosacījums komunikatīvi integrētas sabiedrības pastāvēšanai un sociālā kapitāla vairošanai. Tādēļ mediju pratības veicināšana ir būtiska Latvijas mediju politikas prioritāte.

Daudzās ES valstīs mediju pratība tiek piedāvāta visos izglītības līmeņos, sākot no pirmsskolas bērnu izglītības iestādēm līdz augstskolām. ES mediju pratību ir izvirzījusi kā svarīgu politikas prioritāti, uzsverot, ka mediju pratības veicināšana nozīmē atbalstu ne tikai formālai izglītībai, bet arī dažādām kultūras institūciju, nevalstisko organizāciju un brīvprātīgo iniciatīvām.⁸⁸ Tā kā mediji mainās un to tehnoloģijas attīstās ļoti ātri, nozīmīga kļūst mediju pratības vieta mūžizglītības kontekstā. Atšķirībā no citām ES valstīm obligātās izglītības iestādēs Latvijā mediju pratībai līdz šim ir nepietiekami pievērsta uzmanība. Pamatskolā un vidusskolā atsevišķu mācību priekšmetu ietvaros ir paredzēts runāt par mediju ietekmi, taču mediju pratības apguvei būtu jānotiek integrēti teju visos mācību priekšmetos. Lai gan tiek veidoti arī dažādi metodiskie materiāli, tomēr tajos iekļautā informācija ietver atsevišķus mediju pratības elementus, nevis piedāvā vispārēju mediju pratības sistēmiskas apguves paraugu.

Tiesa, jau šobrīd ir vērojamas pārmaiņas izglītības sistēmā, kas sekmētu mediju pratības attīstību bērniem un jauniešiem. Valsts izglītības satura centrs ir izstrādājis mācību programmas paraugus (projektus) Datorikas apguvei no 1. līdz 9.klasei. No 2015.gada septembra sākta to aprobācija pilotskolās visos Latvijas vēsturiskajos novados.⁸⁹ Plānots mediju pratības tēmas apguvi integrēt arī citos mācību priekšmetos.⁹⁰

Mediju pratības attīstību ir veicinājusi arī Latvijas Nacionālā bibliotēka, apmācot lasītājus ne tikai atrast informāciju, bet arī to kritiski izvērtēt, kā arī organizējot seminārus skolotājiem par to, kā izmantot bibliotēkas resursus un tehnoloģijas. Tāpat digitālās un mediju pratības veicināšanā svarīga loma ir publiskajām bibliotēkām kopumā (tostarp, pateicoties projektam "Trešais tēva dēls"). Taču arī šīs aktivitātes vairāk vērtējamas kā informācijpratību un digitālo pratību veicinošas, iekļaujot tikai atsevišķus mediju pratības aspektus. Virkni projektu, kas attīsta mediju pratību mūžizglītības ietvaros, ir realizējusi Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācija un SIA "Lattelecom". Tāpat arī mediju pratības veicināšanā īstenotas arī tehnoloģiju uzņēmumu iniciatīvas, piemēram, skolotāju digitālās pamācības programma "Samsung Skola nākotnei".⁹¹

Tomēr joprojām pastāv būtiskas informācijas tehnoloģiju un interneta lietošanas prasmju atšķirības dažādās vecumgrupās, kas neveicina sabiedrības komunikatīvo integrāciju.⁹² Informācijas sabiedrības politikas kontekstā tiek atzīts, ka valsts atbalsts e-prasmju apguves veicināšanai līdz šim ir bijis neregulārs vai fragmentārs.⁹³

Mediju pratības neesamība ilgtermiņā sabiedrībā var radīt dažādas problēmas: nespēju adekvāti novērtēt dažādus medijus un to saturu, neprasmi kritiski uztvert mediju darbību un saturu, kā arī izpratnes trūkumu par audiovizuālā kultūras mantojuma un mediju lietošanas daudzveidību.

Viens no praktiskiem soļiem mediju pratības veicināšanai Latvijā ir paredzēts ar UNESCO līdzdarbību – Latvijā 2016.gada sākumā izveidota UNESCO Mediju un informācijas pratības katedra. Tās mērķis ir "attīstīt digitālo un mediju pratību izglītības programmās skolās, veicinot pozitīvu, drošu un efektīvu digitālo mediju izmantošanu bērniem gan izglītības kontekstā, gan brīvajā laikā. Šīs katedras izveides pienesums gan Latvijā, gan starptautiskā mērogā būs pētījumu veikšana kvalitatīvu un pamatotu politikas vadlīniju izstrādei digitālo un mediju pratības jomā dažādām mērķa grupām – ģimenēm (bērni un vecāki), izglītotājiem, valdībai, privātajam sektoram".⁹⁴ UNESCO katedru izveide šīs organizācijas prioritārajās nozarēs veicina universitāšu starptautisku sadarbību un dalīšanos ar zināšanām.⁹⁵

Kritiskā domāšana, prasme pārbaudīt faktu un informācijas avotu ticamību, atpazīt manipulatīvus vēstījumus ir ļoti nozīmīgas mediju darbinieku profesionālās īpašības. Paredzams, ka žurnālistu mediju pratības stiprināšanā ieguldījumu sniegs 2015.gada novembrī dibinātais Baltijas Mediju izcilības centrs (sk. nodaļu 2.2.8.Mediju profesionāļu izglītošana).

2.2.10. Diasporas mediji

Mediju vides daudzveidības nodrošināšana ietver arī kvalitatīva satura pieejamību Latvijas piederīgajiem, kas dzīvo ārzemēs. Pēdējos 15 gados Rietumeiropā (Lielbritānijā, Īrijā, Vācijā u. c.) ir izveidojušās lielas latviešu emigrantu kopienas, kas jaunajās mītnes zemēs iesaistās diasporiskās kultūras veidošanā. Turklāt latviešu skaitam, kas dzīvo ārpus Latvijas, ir tendence pieaugt.⁹⁶ Pētījumi liecina arī par straujajām Latvijas emigrantu asimilācijas tendencēm jaunajās mītnes zemēs.⁹⁷ Krievvalodīgajiem asimilācijas barjeras mītnes zemē ir mazākas, jo vājāka ir arī to piesaiste latviskajai kultūrtelpai. Tomēr kopumā emigrantu vidū vērojama regulāra interese par Latvijā notiekošajiem procesiem.⁹⁸

Lai uzzinātu par Latvijā un latviešu emigrantu kopienā notiekošo, ārvalstīs dzīvojošie Latvijas piederīgie izmanto gan diasporas medijus,⁹⁹ gan Latvijas medijus, īpaši interneta portālus.

Sabiedrisko mediju lomas stiprināšanu attiecībās ar diasporu paredz diasporas politikas rīcības plāns.¹⁰⁰ Atbalstu diasporas medijiem sniedz arī NEPLP, konkursa kārtībā piešķirot sabiedriskā pasūtījuma līdzekļus.

2.2.11. Līdzvērtība un stereotipi medijos

Mediji, izplatot informāciju, piedalās cilvēku identitātes veidošanā un kļūst par sociālo pārmaiņu veicinātājiem vai kavētājiem, piemēram, tie var kavēt vai sekmēt uz dzimumu līdztiesību vērstas strukturālas pārmaiņas. Eiropas Padomes 2013.gada 10.jūlijā Ministru Komitejā apstiprinātā rekomendācijā par dzimumu līdztiesību un medijiem noteikts, ka dalībvalstīm būtu jāveido tāds tiesiskais regulējums, lai nodrošinātu cilvēka cieņu un visa veida diskriminācijas aizliegumu, tostarp, uz dzimuma pamata.¹⁰¹

Norādītajā rekomendācijā skaidrots, ka dzimumu līdztiesība nozīmē līdzvērtīgu sieviešu un vīriešu pārstāvniecību, atbildību, iespējas un dalību visās sabiedriskās dzīves sfērās, to skaitā – medijos. Vērtējot mediju satura un tajā iekļauto viedokļu daudzveidību, nedrīkst aizmirst arī dzimuma dimensiju. Plurālisms un daudzveidība ir svarīgi demokrātiskās sabiedrības funkcionēšanai, publisko debašu veicināšanai, apziņai par dažādu sabiedrības grupu dažādiem viedokļiem.¹⁰² Lai gan medijiem būtu jāataino dažādu sabiedrības grupu realitāte visā to daudzveidībā, to portretējums mēdz būt gan stereotipisks, gan tāds, kurš nostiprina "izslēgšanas politiku" – noklusē kādas grupas esamību sabiedrībā. Turklāt ir pārāk maz mediju satura, kas reprezentē stereotipiem pretējus gadījumus.

Sabiedrībā valdošie dzimumu stereotipi tiek pastiprināti ne tikai fotoattēlos vai medijos iekļautajās reklāmās, bet arī pašu žurnālistu radītajā saturā. Masu mediju sniegtā informācija par sociālajām grupām var būt sagrozīta, jo to ietekmē žurnālista neapzināti lietotie savi kategorizācijas stereotipi vai sabiedrībā pastāvošā vairākuma izpratne par kādas sociālas grupas raksturojumu vai uzvedību.¹⁰³

Lai gan Eiropas Padomes rekomendācijā par dzimumu līdztiesību un medijiem konstatēts, ka žurnālistikā ir neliela sieviešu pārstāvniecība, Latvijā 2009.gadā veiktais pētījums par dzimumu proporciju drukātajos medijos rāda, ka vismaz preses izdevumu redakcijās šādas problēmas nav. Latvijas nacionālajos laikrakstos (52%) un īpaši reģionālajās avīzēs (72%) vairāk raksta žurnālistes sievietes. Tiesa, līdzīgi citām valstīm arī Latvijā mediju izdevniecību vadītāju vidū vīriešu ir vairāk (52%). Par šo situāciju komunikācijas zinātnes pētniece Laura Uzule norāda, ka vīrieši biežāk ir lemttiesīgi, savukārt sievietes ir "izpildītājas". Intervētās dažādu paaudžu sievietes žurnālistes ir noliegušas ar dzimumu saistīto diskrimināciju darba vietā. Pētniece apgalvo, ka Latvijas drukātajā žurnālistikā darbinieku vide ir heterogēna, taču izsaka hipotēzi, ka nākotnē Latvijas masu mediju vide varētu feminizēties.¹⁰⁴

Šādu iespējamību apliecina arī dati par sieviešu un vīriešu skaitu mediju un žurnālistikas studiju programmās bakalaura un maģistra līmenī lielākajās Latvijas augstskolās.¹⁰⁵ Topošo komunikācijas (tostarp, žurnālistu) speciālistu dzimumu proporcija ir 862 sievietes un 226 vīrieši, kas attiecīgi veido 79% un 21% no šo programmu studentiem. Savukārt mācībspēku dzimumu proporcija ir samērīgāka – 108 sievietes un 82 vīrieši (57% un 43%).

Latvijā trūkst pētījumu par to, kāda ir sieviešu/vīriešu pārstāvniecība mediju saturā – cik bieži sievietes intervētas kā eksperti, cik daudz sieviešu viedokļu izskan medijos u.tml. Eiropas Padomes rekomendācijā par dzimumu līdztiesību un medijiem akcentēts, ka it īpaši sabiedriskajiem medijiem jākalpo kā sociālās izlīdzināšanas, atšķirību mazināšanas un visu indivīdu integrācijas bākugunij.¹⁰⁶

Paredzams, ka dzimumu līdztiesības jautājumiem uzmanība tiks pievērsta vairākos pamatnostādņu īstenošanas plāna pasākumos, piemēram, mediju nozarei kopīga ētikas kodeksa izveidē, mediju ombuda darbībā, arī mediju profesionāļu izglītošanā.

2.2.12. Mediju profesionāļu sociālā nodrošinātība

Atbilstoši likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" regulējumam, personai, kura ir darba ņēmējs un vienlaikus saņem arī autoratlīdzību (autortiesību un blakustiesību atlīdzību), ir tiesības izvēlēties: vai nu no autoratlīdzības ienākuma neveikt sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, vai no autoratlīdzības ienākuma veikt sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas atbilstoši pašnodarbinātajiem noteiktajai likmei un kārtībai.¹⁰⁷

Daļai mediju darbinieku darba samaksu veido štata darbinieka alga un honorāri par rakstiem, taču nereti valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas no autoratlīdzības netiek maksātas. To nedara ne darba devējs, ne pats žurnālists, jo tādējādi saruktu ikmēneša atlīdzība, kas daļā mediju jau tāpat ir samērā zema. Mediju vidē ir arī gadījumi, kad darbiniekam redakcijā ir pastāvīga darba vieta, konkrēti darba pienākumi, bet darba attiecības tiek noformētas kā autorlīgumi, vai arī darbinieks ir ieguvis pašnodarbinātā statusu. Pārsvarā šī informācija pamatnostādņu projekta izstrādātāju redzeslokā ir nonākusi neformālu sarunu ceļā, un, visticamāk, pāris augstāk norādītie piemēri nav vienīgie, kā mediju vidē notiek izvairīšanās no sociālo iemaksu veikšanas.

Lai gan netiek nosaukti konkrēti gadījumi, arī "Valsts ieņēmumu dienests, veicot kontroles pasākumus, ir konstatējis, ka, ņemot vērā šo īpašo likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" ietverto regulējumu attiecībā uz autoratlīdzībām, izvairoties no valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu nomaksas, darba tiesiskās attiecības tiek slēptas aiz civiltiesiskām attiecībām, kas izriet no autoratlīdzības līguma".¹⁰⁸

Šāda situācija raisa negatīvas ietekmes ilgtermiņā, piemēram, mediju profesionāļu aizplūšanu uz darba vietām ar stabilu sociālo nodrošinājumu. Tāpat, zemu sociālo nodrošinātību var uzskatīt par risku žurnālista redakcionālajai brīvībai, neatkarībai un objektivitātei.

Valsts ieņēmumu dienesta 2016.gada marta sākumā sniegtā statistikas informācija par mediju nozares darbiniekiem apkopota 1.tabulā.¹⁰⁹

1.tabula

Valsts ieņēmumu dienesta sniegtā informācija par mediju nozares darbinieku valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām

No 1.tabulas secināms, ka videooperatoru, kuriem par pērnā gada decembri aprēķinātas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, skaitu varētu uzskatīt par reālajai audiovizuālo mediju darbinieku struktūrai neatbilstošu, ņemot vērā, ka Latvijā darbojas gan vairākas nacionālās, gan virkne reģionālo televīziju. Uzmanību saista arī fakts, ka redaktoru un galveno redaktoru (kopā 621) ir vairāk nekā žurnālistu, korespondentu un reportieru (kopā 501).

Žurnālistu sociālās maznodrošinātības tēma jau ilgstoši ik pa laikam tiek aktualizēta publiskajā telpā, tomēr risinājumu tai vēl nav izdevies rast. Arī pašu mediju darbinieku un žurnālistu profesionālo organizāciju pārstāvju viedokļi par problēmas nozīmību un piedāvāto risinājumu efektivitāti dalās.¹¹² Taču pašreizējā situācija attiecas ne tikai uz mediju darbinieku iespējām saņemt, piemēram, slimības vai bezdarbnieka pabalstu, bet to var uzskatīt arī par risku ēnu ekonomikas veicināšanai.

3. PROBLĒMAS, KURU RISINĀŠANAI NEPIECIEŠAMS ĪSTENOT NOTEIKTU POLITIKU

Problēmas, kas nosaka nepieciešamību realizēt 1.rīcības virzienu – atbalstīt mediju vides daudzveidību:

1.1. Latvijas informatīvo telpu apdraud ārvalstu agresīva informatīvā politika. Spēcīgu informatīvo telpu var nodrošināt tikai daudzveidīga un vitāla mediju vide, kura demokrātiskai pilsoniskai sabiedrībai sniedz iespēju efektīvi reaģēt uz nedrošības/nestabilitātes faktoriem informatīvajā telpā, un veidoties kopīgai sabiedriskajai domai.

1.2. Latvijas mediju tirgus ierobežotais apmērs un resursi nedod iespēju medijiem pilnvērtīgi pildīt savas funkcijas demokrātiskas valsts iekārtas, sociālā dialoga, sabiedriskās domas veidošanās un kultūrtelpas uzturēšanas u.c. jomās.

1.3. Ir apdraudēta Latvijas drukāto mediju ilgtspēja un tādējādi mediju vides daudzveidība.

1.4. Pašvaldību un citu publisko personu finansētie mediji un komunikācijas kanāli darbojas komerciālās reklāmas tirgū, radot nevienlīdzīgu konkurenci privātajiem medijiem.

1.5. Sarūkot Latvijas reģionu iedzīvotāju skaitam un pieaugot digitālā mediju satura patēriņam, kā rezultātā samazinās reģionālo mediju tirāža, pastāv drauds tiem izzust, lai gan tieši reģionālajiem medijiem (īpaši – Latvijas pierobežā) ir nozīmīga loma vietējās kopienas informēšanā un saliedēšanā.

1.6. Likums "Par pašvaldībām" nosaka pašvaldībām sniegt sabiedrībai informāciju par pašvaldības kompetencē esošajiem jautājumiem. Taču, pastāvot tik vispārīgam nosacījumam, tas tiek dažādi interpretēts, tostarp, izmantots kā arguments pašvaldību un citu publisku personu finansēto mediju un komunikācijas kanālu – sabiedrisko attiecību instrumentu – darbībai, konkurējot ar privātajiem reģionālajiem medijiem (sk. arī punktu 1.4.).

1.7. Sabiedriskie mediji piedalās komerciālās reklāmas tirgū, tādējādi konkurējot ar privātajiem medijiem par ieņēmumiem no reklāmas pārdošanas, kas vājina privātos medijus un tādējādi var apdraudēt viedokļu daudzveidību mediju telpā.

1.8. Nav precīzi nodalīti sabiedrisko un privāto mediju finansējuma avoti – pašreizējā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma redakcija nosaka, ka daļu sabiedriskā pasūtījuma NEPLP var nodot realizēšanai privātajām raidorganizācijām. Tas sapludina šo abu mediju veidu funkciju un lomu izpratni sabiedrībā.

1.9. Ārpus valsts atbalsta kultūras reprezentācijas projektiem privātajos medijos nepastāv atbalsts citas sabiedriski nozīmīgas tematikas satura veidošanai.

1.10. Mediju vides ierobežotais finansējums neveido pietiekamu materiālu bāzi kvalitatīvai pētnieciskajai un analītiskajai žurnālistikai, kas ir būtisks demokrātijas funkcionēšanas elements, viens mediju "sargsuņu" lomas realizēšanas veidiem, analītiskas informācijas nodrošinātāja sabiedrībai vispārējā mediju piedāvātas infoklaides (infotainment) laikmetā.

1.11. Lai gan komunikatīvās saiknes uzturēšana ar ārzemēs dzīvojošajiem Latvijas piederīgajiem tiek uzskatīta par vienu no priekšnosacījumiem viņu nacionālās identitātes un kultūrpiederības saglabāšanai, nepastāv vienota atbalsta sniegšanas sistēma tāda sabiedriski nozīmīga satura veidošanai, kas adresēts diasporas auditorijai. Tālab nepieciešams attīstīt ne tikai diasporas mediju saturu, bet arī nodrošināt diasporas pārstāvjiem saistoša sabiedriski nozīmīga satura veidošanu privātajos medijos Latvijā, lai saglabātu ieradumu patērēt informāciju ne tikai mītnes zemes, bet arī no Latvijas mediju vidē.

Problēmas, kas nosaka nepieciešamību realizēt 2.rīcības virzienu – paaugstināt mediju vides kvalitāti un atbildīgumu:

2.1. Pastāvot salīdzinoši zemiem rādītājiem par sabiedrības uzticēšanos medijiem, tie nespēj piepildīt sabiedrības gaidas par medijiem kā ceturto varu.¹¹³

2.2. Mediju pašorganizēšanās kvalitātes un atbildīguma izvērtēšanai ir pasīva/vāja.

2.3. Medijiem pastāv atsevišķi ētikas kodeksi, tādi ir arī žurnālistu profesionālajām organizācijām, taču nozare nav vienojusies par kopīgām ētikas kodeksa normām, kas tiktu ievērotas neatkarīgi no tā, kādā un kam piederošā medijā žurnālists strādā.

2.4. Nepastāv sistēma, kā mediju lietotāji var ziņot par tādu mediju saturu, kas neatbilst profesionālajiem un žurnālistikas ētikas standartiem, tādējādi līdzdarbojoties kvalitatīvas un atbildīgas mediju vides veidošanā.

Problēmas, kas nosaka nepieciešamību realizēt 3.rīcības virzienu – pilnveidot mediju nozares profesionāļu izglītību:

3.1. Vāja saikne starp augstākās izglītības programmu veidotājiem un mediju darbinieku profesionālajām organizācijām.

3.2. Mediju darbinieku mūžizglītība un tālākizglītība tiek nodrošināta tikai daļā mediju organizāciju, trūkst vienotas mediju profesionāļu mūžizglītības koordinēšanas.

3.3. Medijiem pietrūkst resursu, lai darbiniekiem nodrošinātu mūžizglītības iespējas un veicinātu viņu izaugsmi, kā arī pilnvērtīgi veiktu profesionāli izglītojošo darbu topošo mediju profesionāļu (piemēram, praktikantu) apmācībā.

3.4. Daļa mediju un žurnālistikas bakalaura un maģistra līmeņa studiju programmas dublējas, augstskolām nepietiek resursu specifisku (nelielai studentu grupai interesējošu), bet nozīmīgu mediju nozares sektoru attīstības tendences reflektējošu studiju kursu organizēšanai.

Problēmas, kas nosaka nepieciešamību realizēt 4.rīcības virzienu – sekmēt mediju pratības attīstību:

4.1. Latvijā līdz šim ļoti nedaudzie mediju pratības pētījumi ir bijuši orientēti uz bērnu un jauniešu auditorijas izpēti, taču nav visaptveroša pētījuma, kas ļautu pamatoti secināt par mediju satura kritisku/nekritisku izvērtēšanas līmeni Latvijas sabiedrībā un dažādās tās grupās. Taču ir svarīgi iegūt šādus rādītājus, lai mediju politikā plānotās aktivitātes būtu mērķtiecīgi vērstas uz mediju pratības vājāko indikatoru uzlabošanu. Īpaši būtiski tos ir apzināt laikā, kad mediju vidē ieplūst saturs ar propagandas un cita veida manipulatīvas informācijas elementiem ģeopolitiskās situācijas dēļ.

4.2. Latvijā netiek piedāvāta sistemātiska mediju pratības izglītība. Tas neveicina kritisku attieksmi pret mediju saturu, kā arī rada šķēršļus jauno informācijas un komunikācijas tehnoloģiju radošai izmantošanai.

4.3. Lai varētu integrēt mediju pratības jautājumus mācību saturā, nepieciešams sagatavot šajā tēmā zinošus pedagogus, taču esošās apmācības, ko līdz šim galvenokārt ir piedāvājusi Latvijas Nacionālā bibliotēka vai ar elektroniku un interneta pakalpojumiem saistīti uzņēmumi mārketinga nolūkā (digitālās pratības apgūšana), aptver tikai nelielu pedagogu loku, ir fragmentāra, nevis plānota un koordinēta darbība, un lielākoties fokusējas uz digitālās vai informācijpratības, nevis mediju pratības veicināšanu.

Problēmas, kas nosaka nepieciešamību realizēt 5.rīcības virzienu – stiprināt mediju vides drošumspēju:

5.1. Nav nošķirtas elektronisko plašsaziņas līdzekļu tirgus regulētāja un sabiedrisko mediju īpašnieka funkcijas, kas apgrūtina efektīvu sabiedrisko raidorganizāciju kvalitātes kontroli un komercmediju attīstības veicināšanu.¹¹⁴

5.2. Mediju vides tiesiskais regulējums neatbilst faktiskajai situācijai un mediju attīstībai, jo īpaši globalizācijas tendencēm, mediju konverģencei un ārvalstu informācijas plūsmas intensitātes pieaugumam.

5.3. Sabiedrībai nav publiski pieejama informācija par mediju īpašniekiem un īpašumtiesību struktūru, kas dod iespēju instrumentalizēt medijus pretēji valsts demokrātiskās iekārtas fundamentāliem principiem.

5.4. Lai gan 2014.gada precedenti¹¹⁵ norāda uz reāliem elektronisko plašsaziņas līdzekļu pārkāpumiem un pamato NEPLP Monitoringa centra darbības būtību, tā kapacitāte ir nepietiekama.¹¹⁶ Tas varētu mainīties 2016.gadā – likumā "Par valsts budžetu 2016.gadam" un likumā "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2016., 2017. un 2018.gadam" ir plānots papildu finansējums NEPLP 25 000 euro apmērā uzraudzības tehniskajam risinājumam uz mākoņtehnoloģiju bāzes un 106 718 euro apmērā 2016.gadā un turpmākajos gados Monitoringa centra kapacitātes celšanai, lai nodrošinātu administratīvo procesu elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbības uzraudzībā, pārkāpumu apkarošanu un novēršanu.¹¹⁷

5.5. Nelegālie pakalpojumi elektronisko mediju satura izplatīšanā pierobežas reģionos un Latvijā kopumā sastāda aptuveni 15–20% no visa šī tirgus apjoma.¹¹⁸ Elektronisko mediju saturs nelegāli tiek izplatīts gan izmantojot internetu, gan satelītplatformās.

5.6. Liela daļa žurnālistu un citu mediju darbinieku ir sociāli mazaizsargāti, kas apdraud viņu redakcionālo brīvību un neatkarību.

5.7. Attīstoties digitālajai komunikācijai, samazinās žurnālistu avotu drošība, tālab būtu jāņem vērā starptautiskā pieredze saistībā ar žurnālistu avotu aizsardzības problēmām.

5.8. Trūkst visaptveroša un skaidri piemērojama regulējuma žurnālistu tiesiskajai aizsardzībai.

4. PIEDĀVĀTĀ RISINĀJUMA SĀKOTNĒJĀS IETEKMES NOVĒRTĒJUMS

Veicot plānotās mediju politikas sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējumu, tika apzinātas sekas un ietekme, ko radīs politikas plānošanas dokumenti – pamatnostādnes un to īstenošanas plāns. Novērtējuma ietvaros prognozēti mediju politikas rezultāti, to rezultatīvie rādītāji (un noteiktas to vērtības), paredzot to iespējamās izmaiņas pa gadiem (2016, 2018, 2020) (sk. pamatnostādņu 4.nodaļu).

Politikas plānošanas dokumenta izvērtēšanas sākumposmā konstatēts, ka plānotā politika:

• Nerada ietekmi uz administratīvo slogu un ar to saistīto izmaksu apjomu (pamatnostādņu detalizācijas līmenī nav iespējams veikt ietekmes izvērtējumu uz administratīvo slogu. Tas tiks izvērtēts plānā paredzēto politikas plānošanas dokumentu (informatīvo un konceptuālo ziņojumu) izstrādes gaitā).

• Rada ietekmi uz uzņēmējdarbības vidi:

○ plānoto Mediju atbalsta programmu finansējumu projektiem saņems arī privātie mediji, tostarp, paredzēta atbalsta sadaļa medijiem Latvijas reģionos. Tas veicinās privāto mediju ilgtspēju;

○ panākot, ka pašvaldību un citu publisko personu finansēti vai pilnīgā vai daļējā kontrolē esoši informatīvie izdevumi un citi komunikācijas kanāli neveic komercdarbību reklāmas tirgū, tiek prognozēta reklāmas ieņēmumu palielināšanās privātajiem reģionālajiem medijiem;

○ ja tiks atbalstīta sabiedrisko mediju iziešana no komerciālās reklāmas tirgus, tā labvēlīgi ietekmētu komerciālo mediju reklāmas apjomu un ieņēmumus;

○ veicot kvalitatīvu mediju un žurnālistikas studentu sagatavošanu darbam, kā arī sekmējot mediju profesionāļu mūžizglītību, mediju uzņēmumi iegūs darba tirgum labāk sagatavotus darbiniekus;

○ tiks izstrādāts valsts dotāciju programmas drukāto mediju atbalstam konceptuālais ziņojums ar nolūku saglabāt mediju daudzveidību;

○ veicinot mediju profesionālo organizāciju un augstākās izglītības studiju programmu mediju studijās un žurnālistikā veidotāju komunikāciju un sadarbību, tiks veicināta atgriezeniskā saite – no vienas puses, iegūstot informāciju par mediju nozarē nepieciešamo profesionāļu prasmēm un, no otras, saņemot akadēmiskās vides redzējumu par norisēm mediju nozarē. Tādējādi tiks sekmēta mediju uzņēmēju un akadēmiskās vides pārstāvju sadarbība.

• Rada sociālo ietekmi:

○ atbalstot sabiedriski nozīmīga satura veidošanu diasporas medijos latviešu valodā, tiks saglabāta diasporas saikne ar Latviju un tās kultūru, saglabāts diasporas pārstāvju ieradums patērēt medijus latviešu valodā;

○ atbalstot sabiedriski nozīmīga satura veidošanu diasporas auditorijai medijos Latvijā, tiks saglabāta diasporas saikne ar Latviju, tās mediju vidi un kultūru;

○ panākot Latvijas mediju pašorganizēšanos Mediju ombuda izveidei, kā arī piedāvājot priekšlikumus Latvijas mediju nozarei kopīga ētikas kodeksa izstrādei, tiks paaugstināta mediju kvalitāte un atbildīgums, kā rezultātā savukārt pieaugs Latvijas iedzīvotāju uzticēšanās medijiem;¹¹⁹

○ atbalstot mediju profesionāļu mūžizglītību, tiks nodrošināta darba tirgum nepieciešamo prasmju un kompetenču apgūšana, tādējādi saglabājot un attīstot konkurētspēju nozares darba tirgū;

○ veicinot mediju pratības apguvi vairākās sabiedrības grupās, tiks attīstīta Latvijas iedzīvotāju kritiska mediju satura izvērtēšanas prakse, tādējādi mazinot iespēju potenciālai medijos publiskotai manipulatīvai informācijai viņus ietekmēt;

○ atbalstot pētnieciskās un analītiskās žurnālistikas projektus, sabiedrībai tiks nodrošināta analītiska, norises un problēmas sabiedrībā kritiski izvērtējoša informācija, kas ir viens no demokrātijas un no tās izrietošās viedokļu daudzveidības pastāvēšanas nepieciešamiem elementiem;

○ stiprinot sabiedriskos medijus, tiks paaugstināta arī sabiedriskā pasūtījuma realizēšanas kvalitāte, pilnvērtīgāk nodrošināta vārda brīvība un dažādu sabiedrības grupu viedokļu un problēmu iztirzājuma pārstāvniecība mediju saturā;

○ palielinot NEPLP uzraudzības funkciju īstenošanas spēju, tiks monitorēta lielāka procentuālā elektronisko mediju satura daļa, tādējādi arī tiks stiprināts uzraudzības mehānisms atklāt un novērst potenciālos draudus Latvijas mediju telpā;

○ reformējot Masu informācijas līdzekļu reģistru un paredzot, ka aktuālā informācija paplašinātā apjomā no tā ir pieejama bez maksas Uzņēmumu reģistra tīmekļa vietnē vai publiskās pārvaldes atvērto datu portālā, sabiedrībai tiks atklāta un viegli pieejama aktuālā informācija (paplašinātā apjomā) par masu informācijas līdzekļiem.

○ pilnveidojot nodokļu un valsts sociālās apdrošināšanas regulējumu, tiks veicināta mediju profesionāļu sociālā nodrošinātība, kas savukārt var samazināt nozares pārstāvju aizplūšanu uz citām jomām, kurās līdz šim nodrošinātas lielākas sociālās garantijas.

• Rada ietekmi uz teritoriju attīstību (sk. pamatnostādņu 3.nodaļu).

• Rada ietekmi uz tiesību normu sistēmu un uz Latvijas starptautiskajām saistībām:

○ tiks izstrādāti jauni likumi – Mediju likums, Elektronisko mediju likums, Sabiedrisko mediju likums (aizstājot likumu "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" un Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu), kas nodrošinās normatīvo aktu atbilstību sabiedrības un mediju vajadzībām;

○ atsevišķu uzdevumu izpildei tiks veikti grozījumi normatīvajos aktos, konkrētie normatīvie akti un tajos veicamie grozījumi tiks precizēti turpmākos politikas plānošanas dokumentos;

• Rada ietekmi uz cilvēktiesībām:

○ radīs pozitīvu ietekmi uz vārda brīvības nodrošināšanu, veicinot mediju daudzveidību un pieejamību, nodrošinot aizsardzību žurnālistiem. Vienlaikus jāuzsver, ka vārda brīvības nodrošināšana ir jāsamēro arī ar citām konstitucionālajām vērtībām un citu personu pamattiesībām, kā, piemēram, tiesībām uz privātās dzīves aizsardzību. Plānotā aktivitāte – mediju ombuda izveide – ir vērsta uz to, lai nodrošinātu efektīvu mehānismu, lai risinātu vārda brīvības un cita veida tiesību un brīvību kolīzijas. Arī plānotais pasākums – izstrādāt priekšlikumus mediju nozares kopīgam ētikas kodeksam – paredzēs nepieciešamību ievērot citu personu pamattiesības un vērtēt iespējamo tiesību aizskārumu.

• Rada ietekmi uz pārvaldes iestāžu funkcijām un cilvēkresursiem:

○ plānotā mediju politika paredz divu jaunu organizāciju – Mediju atbalsta fonda un Mediju ombuda – izveidi;

○ nepieciešami papildu cilvēkresursi NEPLP Monitoringa centra kapacitātes paaugstināšanai un Valsts policijai mediju satura nelegālās izplatīšanas novēršanai;

○ paredzēts deleģēt dažus plānotos uzdevumus un iepirkt atsevišķus pakalpojumus no privātpersonām;

○ pārējās plānā paredzētās aktivitātes veicamas Kultūras ministrijas un citu atbildīgo un līdzatbildīgo institūciju esošās personāla slodzes ietvaros.

• Rada ietekmi uz valsts budžetu (sk. pamatnostādņu 6.nodaļu).

• Nerada ietekmi uz vidi.

5. TABULAS

2.tabula

Žurnālu abonēšanas rezultāti 2015.gada maijā¹²⁰

3.tabula

Žurnālu abonēšanas rezultāti 2015.gada decembrī¹²¹

Kultūras ministre Dace Melbārde