Vakar, 15. martā, tika atzīmēta Starptautiskā patērētāju aizsardzības diena. Kādēļ izvēlēts tieši 15. marts? Tādēļ, ka 1962. gada 15. martā tika publiskoti ASV prezidenta Džona Kenedija patērētāju tiesību aizsardzības pamatprincipi. Tie bija četri: patērētājam ir tiesības uz preču drošumu; patērētājam ir tiesības uz informāciju; patērētājam ir tiesības izvēlēties; un patērētājam ir tiesības tikt uzklausītam. Vairāk nekā 20 gadus vēlāk, 1985. gada 9. aprīlī, šie Dž.Kenedija izvirzītie patērētāju tiesību aizsardzības pamatprincipi tika ņemti par pamatu ANO Ģenerālās asamblejas pieņemtajiem patērētāju tiesību aizsardzības pamatprincipiem, papildinot jau četrus esošos ar vēl diviem, proti, patērētājam ir tiesības uz izglītību savu tiesību aizsardzības jautājumos, un patērētājiem ir tiesības apvienoties sabiedriskajās organizācijās.

— Šie visi principi ir ievēroti, arī veidojot Latvijas likumdošanu par patērētāju tiesībām un interešu aizsardzību,— nelielā preses konferencē vakar stāstīja Latvijas Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) direktors Kārlis Freimanis.— Situācija patērētāju interešu aizsardzībā Latvijā pašlaik vērtējama vismaz no diviem aspektiem — likumdošanas un reālās situācijas. Runājot par likumdošanu, kopš 1999. gada aprīļa ir spēkā Patērētāju tiesību aizsardzības likums, ir pieņemts vairāk nekā desmit noteikumu, kas reglamentē dažādas ražotāju, tirgotāju un patērētāju savstarpējās attiecības. Normatīvā bāze patērētāju tiesību aizsardzībā ir pilnīgi pietiekama un atbilstoša tai likumdošanai, kāda pastāv citās Eiropas valstīs. Un mums nav pamata uzskatīt, ka no patērētāju tiesību aizsardzības likumdošanas viedokļa situācija Latvijā būtu sliktāka nekā citur.

Taču jāņem vērā otrs aspekts — likumdošanas realizācija. Un tas Latvijai ir klupšanas akmens. Viens no trūkumiem — nav institucionālās struktūras, kas varētu šo likumdošanu pienācīgi realizēt. Jo visos normatīvajos aktos ir norādīts, ka uzraudzītājs ir PTAC. Turklāt jomas, kurās jādarbojas, ir ļoti dažādas — no dažādiem līgumiem, tajā skaitā arī specifiskiem kreditēšanas līgumiem, visu nepārtikas preču diapazona līdz pat pakalpojumiem, kuros ietilpst gan ķīmisko tīrītavu un veļas mazgātavu pakalpojumi, gan arī tūrisma pakalpojumi. Taču PTAC kontroles daļā Rīgā strādā deviņi inspektori un vēl viens cilvēks Rēzeknes nodaļā.

Ilustrācijai Kārlis Freimanis nosauca dažus skaitļus: Rīgā vien ir 298 apavu tirdzniecības vietas, apmēram 320 elektropreču tirdzniecības vietas, bet apmēram 450 tirdzniecības vietās pārdod dažādus tekstilizstrādājumus.

Saskaitot tikai šo trīs nepārtikas preču sortimenta tirdzniecības vietas, var saprast, kāds darba apjoms veicams deviņiem inspektoriem, kuri strādā PTAC. Jo jāpārbauda tekstilizstrādājumu, apavu un elektropreču marķējums, kā to paredz noteikumi, vai un kādā valodā tiek dotas līdzi lietošanas pamācības. PTAC inspektori, kas strādā Rīgā, gadā veic vairāk nekā 2000 pārbaudes visā Latvijā. Pārbaudēs ārpus Rīgas inspektori dodas vismaz desmit reizes gadā uz nepilnu nedēļu, vienā reizē aptverot vairākus rajonus. PTAC ne tikai veic apsekošanu tirdzniecības un pakalpojumu sniegšanas vietās, bet arī sniedz konsultācijas, tajā skaitā ekspertu, patērētājiem gan pa tālruni, gan uz vietas birojā, uzklausa iedzīvotāju sūdzības, pamatojoties uz izstrādāto PTAC pārbaužu un kontroles programmu.

— Tā nav čīkstēšana, — teica K.Freimanis. — Tā ir reālā situācija. Šie Rīgā esošie deviņi inspektori strādā arī visā Latvijā, atskaitot Rēzeknes, Ludzas un Balvu rajonu, kur darbojas viens PTAC darbinieks. Tas nav normāli, tas nav pareizi. Un pilnīgi vietā ir aizrādījums, ka, esot sakārtotai likumdošanai, tās realizēšanas un pārbaudīšanas iespējas Latvijā ir pilnīgi nepietiekamas. Un ne jau tāpēc, ka PTAC to negribētu. Acīmredzot nav pietiekamu iespēju vai gribēšanas šai ziņā ko darīt vai arī patērētāju tiesības neuzskata par vērā ņemamu prioritāti. Taču mēs gatavojamies runāt ar Eiropas Savienību par iestāšanos, un pirmajā sarunu kārtā viens no jautājumiem ir arī patērētāju tiesību aizsardzība. Un es nedomāju, ka izskatīs tikai likumdošanu un nepamanīs tās realizācijas mehānisma nepilnības.

Patērētāju tiesības aizstāvoša iestāde Latvijā pastāv kopš 1993. gada — sākotnēji kā Tirdzniecības uzraudzības valsts komiteja, bet no 1998. gada 1. maija — kā Patērētāju tiesību aizsardzības centrs. Kopš 1998. gada patērētāju aktivitāte savu tiesību apzināšanā un aizsardzībā ir palielinājusies, teica K.Freimanis. Par to liecina dati: 1998. gadā PTAC Patērētāju tiesību aizsardzības un reklamāciju daļā strādājošie seši inspektori pavisam snieguši 4276 konsultācijas, tajā skaitā 740 ir četru centram piesaistīto ekspertu konsultācijas; 1998. gadā pavisam sniegtas 6367 konsultācijas, no tām ekspertu — 1347; taču šā gada divos mēnešos sniegtas jau 1316 konsultācijas, no tām 292 ekspertu konsultācijas. Nereti veidojas rindas, atzina PTAC direktors, jo cilvēki vēlas sīki izzināt ne tikai savas tiesības, bet arī radušās problēmas būtību un lūdz padomu, kā rīkoties tālāk. Un tas patiesībā ir apsveicami, uzskata direktors. Taču, palielinoties darba apjomam, PTAC nav pieaudzis nedz inspektoru, nedz arī strādājošo ekspertu skaits. Tiesa gan, ir pagarināts darba laiks — divas dienas nedēļā PTAC konsultācijas var saņemt līdz septiņiem vakarā. Bet, kā piebilda K.Freimanis, strādājošo atalgojumu nav bijis iespējams palielināt.

Pēdējos divos gados — 1998. un 1999. gadā — ir iesniegtas attiecīgi 530 un 500 sūdzības par preču un pakalpojumu nepienācīgu kvalitāti par kopējo summu 53 207 un 33 374 lati. Par labu patērētājiem 1998. gadā atrisinātas 422 sūdzības (par 37 826 latiem), 1999. gadā — 345 sūdzības (par 24 981 latu). Aizvien vairāk sūdzību ir par nekvalitatīviem pakalpojumiem — 1998. gadā to bija 126 (Ls 7585), 1999. gadā — 172 (Ls 8143). Īpaši aktualizējusies komunālo pakalpojumu, ūdens un siltumapgādes pakalpojumu kvalitātes un atbilstības noteikšana par to iekasētajai samaksai, kas norādīta rēķinos, akcentēja K.Freimanis. Šajā jomā vislielākie grēkāži esot namīpašnieki vai privatizēto namu pārvaldnieki, arī dzīvokļu apsaimniekošanas kooperatīvās sabiedrības, viskorektākās — namu pārvaldes. Par preču kvalitāti ļoti lielā daļā gadījumu tiek apmierinātas pamatotās klientu prasības, turpretī komunālo pakalpojumu ziņā lielākoties taisnība izrādās pakalpojumu sniedzējiem. Cenas aug, rēķini palielinās, un patērētājiem vienkārši šķiet, ka viņi maksā krietni vairāk, nekā patiesībā būtu jāmaksā.

Taču, runājot par sūdzību nonākšanu līdz PTAC, jāteic, ka pēdējā laikā paši tirgotāji un ražotāji kļuvuši atbildīgāki un, ja jūtas vainīgi, tad neļauj lietai nonākt līdz trešo personu, PTAC vai pat tiesas iesaistīšanai. Tātad PTAC darbību jau ir pamanījuši un novērtējuši ne tikai patērētāji, bet arī tirgotāju, ražotāju un pakalpojumu sniedzēji.

Taču, vaicāts par centra darbībai atvēlētajiem valsts budžeta līdzekļiem, direktors ļāva runāt skaitļiem. PTAC 2000. gada kopējais Rīgas un Rēzeknes centru budžets ir 137 000 latu. Tas ir par diviem tūkstošiem latu mazāk nekā 1999. gadā. Jau vairākus gadus PTAC ir plānojusi savas darbības paplašināšanu, izveidojot reģionālās struktūrvienības Daugavpilī, Jēkabpilī, Alūksnē, Valmierā, Jelgavā, Saldū, Jūrmalā, Talsos, Ventspilī un Liepājā. (Rēzeknē PTAC struktūrvienība pastāv kopš 1998. gada 1. jūlija, kad tika likvidētas toreizējās Monopoldarbības uzraudzības komitejas reģionālās struktūrvienības. Šī biroja pārņemšana notika uz PTAC esošā budžeta rēķina, nepiesaistot papildu līdzekļus.) Jau 1988. gadā ir lūgts Ekonomikas ministrijai paredzēt reģionālo struktūrvienību izveidi 1999. gadā, līdzīgs lūgums bija 1999. gadā par struktūrvienību izveidošanu 2000. gadā. Šobrīd lūgums ir izveidot struktūrvienības nākamgad, 2001. gadā. Taču pašlaik nav nekā iepriecinoša, kas liecinātu ne tikai par lūguma uzklausīšanu, bet arī izpildi, teica K.Freimanis. Izkalkulējot līdzekļu apjomu jaunu reģionālo struktūrvienību izveidošanai, pašlaik esošajam krietni trūcīgajam PTAC budžetam papildus būtu nepieciešami 101 538 lati. Lai nodrošinātu juridiskās palīdzības sniegšanu patērētājiem, ko nosaka arī Patērētāju tiesību aizsardzības likums, un izveidotu juridisko daļu, vēl nepieciešami 20 015 lati. Šā gada janvārī spēkā stājās likums par reklāmu. Tas ir milzīgs darba apjoms, kas PTAC būtu jāveic, nodrošinot reklāmas uzraudzību plašsaziņas līdzekļos. Aptaujātos 22 preses izdevumos mēneša laikā vien tika piesaistīti 7053 reklāmdevēji. Aptaujai atsaukušās arī sešas raidorganizācijas, un tajās vidēji 67 stundas mēnesī raidlaiks ir atvēlēts reklāmai. Un tā ir tikai neliela daļa visu Latvijā esošo masu mediju, secināja K.Freimanis. Ar pašreizējiem spēkiem nav iespējams kontrolēt reklāmas tirgu, tādēļ būtu jāizveido reklāmas daļa, kas prasa vēl 20 232 latus. Vēl viens virziens, kas prasa līdzekļus, ir tirdzniecībā esošo preču atbilstības noteikšana uz tām esošajam marķējumam. Piemēram, vai tiešām tekstilprecei, uz kuras norādīts konkrētu šķiedru sastāvs, reāli šāds sastāvs arī ir. Un vai elektroprecei piemīt tās drošuma prasības, ko deklarējis ražotājs. Tādēļ nepieciešams ņemt paraugus un izpētīt to atbilstību marķējumam. Tas, protams, prasa līdzekļus. Un šādai tirgus uzraudzībai — paraugu veikšanai, ekspertīžu organizēšanai — būtu vajadzīgi 7500 lati. Tātad līdztekus jau PTAC budžetā paredzētajiem 137 000 latiem centra darbības uzlabošanai būtu nepieciešami vēl vismaz 149 285 lati. Šos līdzekļus PTAC Ekonomikas ministrijai lūdz jau trešo gadu.

— Un te mēs atgriežamies pie viena no patērētāju tiesību aizsardzības pamatprincipiem — tiesībām tikt uzklausītiem, — teica PTAC direktors. — Es uzskatu, ka ar pašreizējo rīcību un attieksmi pret PTAC vajadzībām mūsu patērētāji netiek uzklausīti. Vai arī mūsu lūgumi patērētāju interešu nodrošināšanai tiek pieņemti kā neatbilstoši jeb "no pirksta izzīsti". Protams, rodas jautājums — vai starptautiski deklarētais princips "tikt uzklausītam" mūsu valstī ir patiesi godā celts... Kam ir pienākums uzklausīt patērētājus? ANO aicinājums tika vērsts uz visu valstu valdībām. Tātad — pienākums uzklausīt ir arī mūsu valdībai. Tas izriet no patērētāju tiesībām. Jā, ir problēmas mūsu izglītībā, problēmas medicīnā, problēmas daudzās lietās. Un līdztekus ir arī daudz prioritāšu. Mēs visi zinām, ka valsts budžets ir tik liels, cik liels vai mazs tas ir. Taču tajā pašā laikā ir jāsaprot, ka tirgus ekonomika nekad neattīstās tikai no vienas puses, no piedāvājuma puses. Tikpat nepieciešama ir otra puse — patērētāji, pieprasījuma veidotāji. Bet mūsu patērētāji diemžēl vēl netic, ka viņi tiks aizstāvēti savās prasībās, ka viņu pieprasījumam pretī būs augstas kvalitātes prece vai pakalpojums.

Rūta Bierande, "LV" ekonomikas redaktore