Mārtiņa Lutera Torņkalna baznīca pirmssvētku rītā. Foto: Indulis Spuldzenieks |
Priecīgus, apgarotus, gaišus Augšāmcelšanās svētkus!
Latvijas evaņģēliski luteriskās
Baznīcas
arhibīskaps Jānis Vanags:
“Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu, un ar kaujas vāli, bet es eju tev pretī tā Kunga vārdā!” Tā sacīja Dāvids, dodoties cīņā ar Goliātu. Šī divkauja ir iegājusi pasaules vēsturē kā piemērs nevienlīdzīgai cīņai, kurā viens pretinieks ir tik ļoti pārāks par otru spēkā, apbruņojumā un kara mākslā, ka cīņas iznākums nerada šaubas — Dāvidam jākrīt. Ja nu kāds par to bija citās domās, tad tas bija pats Dāvids. Tā nebija vienkārši ganuzēna lielība. Redzēdams neredzamo garīgo īstenību, viņš gāja cīņā, sacīdams pie sevis: “Ja Dievs ir ar mani, kas būs pret mani!” Nabaga Goliātam nebija nekādu izredžu. Ar savu sērkociņa zobenu un uzpirksteņa bruņucepuri viņš bija izgājis pret paša Dieva svaidīto.
Tas nav tikai stāsts no senām dienām, bet vēsture, kas atkārtojas. Kad dzima kristīgā Baznīca, tā pret Romas valsti un sava laika reliģiskajām tradīcijām stāvēja kā ganuzēns bruņota pulka priekšā. Kad Nerons un citi ķeizari gūstīja un nokāva kristiešus tūkstošiem, kad tas pats notika lielajā Ņaunuma impērijā, kad dievnamus slēdza simtiem ikdienas, kā gan kristīgā Baznīca varēja pastāvēt un ik reizes celties augšā jaunā spēkā?
Visu šo nevienlīdzīgā cīņā iegūto uzvaru avots ir uzvara, kuru mēs svinam Lieldienās. Tā bija pati nevienlīdzīgākā cīņa no visām. No vienas puses, pret lielas impērijas laicīgo varu, pret pārprastu, sastingušu, toties fanātisku reliģiozitāti, pret cilvēku garīgo aklumu un kurlumu, pret draugu nodevību un vistuvāko cilvēku neizpratni, pret pasaules grēku nastu un bauslības likuma apsūdzības rakstu, pret velna varu un nāvi — nostājās viens cilvēks. Ne varonis, ne ķēniņš, bet galdnieks no Nacaretes. Kā jau bija sagaidāms, Viņu nonāvēja. Viņu sita krustā. Pretinieki līksmoja par viņa nāvi. Taču no garīgās īstenības puses raugoties, viņi līksmoja par savu sakāvi. Jo Lieldienās, kā teikts senā Lieldienu himnā: “Kristus augšāmcēlās no mirušiem, ar nāvi satriecot nāvi un visiem, kas kapā, dāvinot dzīvību.” Apustulis Pāvils Lieldienu priekā raksta: “Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis?” Nāves vara un elles dzelonis ir salauzti un satriekti, izejot bezcerīgajā cīņā ar pašu Dieva Svaidīto, kas ir Kristus, Tas Kungs.
Lieldienu stāsts par Kristus augšāmcelšanos nav sena leģenda, bet notikums, kurš ne uz mirkli nav zaudējis savu aktualitāti. Cilvēkiem un tautām arvien jādodas nevienlīdzīgās cīņās. Mūsu zemei un tautai šis ir laiks, kurā mēs bieži runājam par augšāmcelšanos un par to, vai pietiks spēka. Tādēļ atcerēsimies vārdus, kurus sacīja Dieva svaidītais ķēniņš Dāvids, lai arī mēs varētu sacīt sava laika Goliātam: “Tu nāc pie manis ar pasaulīguma, neticības, pagānisma, sātanisma, kristīgo tikumu sabrukšanas ieročiem, bet es izeju tev pretī Tā Kunga vārdā!” Kristietim ik brīdi ir jāatceras savs aicinājums un savs svētās Kristības sakramentā saņemtais svaidījums, lai varētu kļūt par akmeni, kas laists šim Goliātam pierē. Tikai tad tas kritīs uz savas lāstu pilnās mutes zemē.
Un arī tad, kad mēs katrs dosimies savā pēdējā liktenīgajā cīņā ar nepielūdzamo un šķietami neuzvaramo pretinieku — nāvi, mēs iziesim kā Dāvids, bez citiem ieročiem kā vien tās divas lietas — svētās Kristības svaidījums un stipra ticība Kunga Jēzus Kristus Lieldienās izcīnītajai uzvarai. Jo mēs līdz ar viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus, sava tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē. Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies!
Sirsnīgi sveicinu Lieldienās visus Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas mācītājus, darbiniekus un draudžu locekļus un visus, kas svin mūsu Kunga Kristus augšāmcelšanos.
Latvijas Romas katoļu
Baznīcas
arhibīskaps metropolīts Jānis Pujats:
Lieldienas atnāk ik gadus ar nemirstības ideju un katram no mums atgādina: apstājies, cilvēk, savā ikdienas steigā un padomā, kādu brīnumainu perspektīvu nākotnē tev Dievs atklāj un piedāvā.
Vispirms tev nav jābaidās no iznīcības: tu paliksi dzīvs kā personība. Sv.Raksti saka par aizejošiem pie Dieva, ka arī “viņu darbi seko tiem līdzi” (Atkl.14, 13). Tātad tu nebūsi pūlējies velti, izkopjot savu gara dzīvi.
Bez tam arī tava miesa piedzīvos tik radikālu pārvērtību, ka tā kļūs līdzvērtīgs komponents garam: mūžīga, harmoniska, brīva no jebkura trūkuma. Runa ir par augšāmcelšanos kristīgā izpratnē.
Pievērsiet uzmanību kristiešu ticības apliecinājumam! Tajā par Jēzu Kristu ir teikts, ka viņš ne tikai krustā sists, cietis, nomiris un apbedīts, bet arī augšāmcēlies un uzkāpis debesīs (vienots ar savu apskaidroto, nemirstīgo miesu).
Tāda, lūk, ir Lieldienu priecīgā vēsts un arī cilvēku dzīves brīnumainā perspektīva. “Atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti,” saka apustulis Pāvils (I Kor.15, 52).
Ziemeļitālijā, Turīnas katedrālē, glabājas neparasta relikvija: palags, kurā bija ietīta Kristus miesa, to guldot kapā. Tīri fiziski ņemot, šim palagam varēja būt vistiešākā saskare ar tiem procesiem, kas norisinājās Kristus ķermenī augšāmcelšanās brīdī. Un šai palagā ir fiksēts Kristus miesas negatīvs attēls, kāds rodas uz filmas, kad uzliesmo foto zibspuldze.
Palagā fiksēti visi viņa pirmsnāves ievainojumi. Ar moderno aparatūru skaidri saskatāmi sejas panti. Pēc rūpīgiem pētījumiem arī modernā zinātne nevar izskaidrot, kā šis attēls ir radies.
Tas ir unikāls kā pats augšāmcelšanās notikums. Vai Lieldienu vēsts arī te nav fiksēta visai īpatnēji un ļoti konkrēti?
“Miers jums,” tā teica Kristus saviem mācekļiem pēc savas augšāmcelšanās. Ar šiem vārdiem arī es novēlu Kristus mieru jūsu dvēselēs, mieru un saskaņu jūsu ģimenēs un visā sabiedrībā. Palieciet stipri ticībā! —
Priecīgus Kunga Augšāmcelšanās svētkus!
Latvijas Baptistu draudžu
savienības
bīskaps Andrejs Šterns:
Lieldienas mūsu zemē sakrīt ar pavasari dabā. Pavasaris un Lieldienas — tas ir cerību un visa skaistā atjaunošanās laiks. Vēl jo vairāk tādi var būt Kristus Augšāmcelšanās svētki ikvienam no mums.
Gandrīz pirms 2000 gadiem Jēzus no Nacaretes pēc dažu gadu kalpošanas savai tautai tika apsūdzēts kā viltnieks, notiesāts un sodīts ar nāvi, pienaglojot pie krusta. Tauta Viņā saskatīja Mesiju un cerēja, ka Viņš būs valdnieks Jeruzālemē. Tas nenotika. Arī Jēzus mācekļi bija savās cerībās vīlušies. Pretiniekiem šķita, ka Jēzus ir uzvarēts un Viņa piemiņa izgaisīs, kā tas bija noticis jau ar citiem nacionālajiem varoņiem. Oponentus nemierīgus darīja Jēzus iepriekš izteiktie apgalvojumi par augšāmcelšanos. Viņi tam neticēja, tomēr kapu aizzīmogoja un lika apsargāt.
Un tad notika tas, ko neviens nebija gaidījis. Trešajā dienā Jēzus uzcēlās no mirušiem. Tas pārsteidza pretiniekus, un tie samaksāja kareivjiem, lai tie mēģinātu noklusēt šo faktu. Notikušais pārsteidza arī Jēzus mācekļus, jo arī viņi nebija sapratuši sava Mācītāja vārdus par augšāmcelšanos un tādēļ augšāmcelšanos arī negaidīja. Sastapšanās ar augšāmcēlušos Mācītāju radīja viņos neaprakstāmu prieku un skaidrību par to, ka Jēzus nāve pie krusta nebija nejaušība, bet tajā piepildījās Dieva nodoms, ka Jēzum kā Dieva Dēlam bija jāmirst kā upurim par visas cilvēces grēkiem. Ar Jēzus augšāmcelšanos no mirušiem Dievs apliecināja, ka Jēzus ir Dieva Dēls, ka upuris par grēkiem ir pieņemts un Jēzus tagad ir visas cilvēces Pestītājs.
No Jēzus vienpadsmit nedrošo mācekļu pulciņa cauri gadsimtiem izaugusi liela, daudz sazarota, daudz vajāšanu un grūtību pārdzīvojusī Kristus Draudze.
Kas tad bij noticis? Kā to izskaidrot? Kāda tam nozīme šodien?
Uzticot Jēzum kā Pestītājam un Kungam savu grēka samaitāto dzīvi, simti, tūkstoši un miljoni cilvēku sāka jaunu, pilnvērtīgu, cilvēka cienīgu dzīvi un bija gatavi savu jauno pieredzi ticībā uz Jēzu nest citiem. Jēzus bija kļuvis par viņu atjaunotās dzīves un Viņa apsolītās mūžīgās dzīvības reālo pamatu, jo Viņš ir dzīvs un valda Debesīs.
Jēzū Kristū Dievs joprojām svin uzvaru pār grēka varu ikvienā cilvēkā, kas pie Viņa nāk ticībā. Jēzus augšāmcelšanās nozīmi nespēj mazināt arī tas, ka Jēzus vārds ir ticis daudzkārt nelietīgi lietots un ticība Viņam tikusi uzspiesta ar varu.
Esam pateicīgi Dievam, ka varam dzīvot brīvā Latvijā. Tomēr liekas, ka līdzīgi kā iepriekšējos gadu desmitos joprojām dzīvojam, it kā Dieva nebūtu. Bieži negodīgums un amoralitāte ņem virsroku. Zeļ spēļu nami un prostitūcija, irst ģimeņu saites. Pietrūkst spēka un drosmes stāties pretī vardarbībai. Minētie faktori savukārt iespaido sabiedriskos un ekonomiskos procesus. Jaunajai paaudzei ir pieejams viss, kas to var samaitāt. Vardarbība, negodīgums un izvirtība TV programmās; alkohols, tabaka un citas apreibināšanās iespējas dienu un nakti. Daļai jauniešu pietrūkst garīgā spēka tam visam pretoties. Tajā pat laikā lielākajai daļai skolu jaunatnes joprojām nav pat vispārizglītojošā priekšstata par kristīgās ētikas pamatvērtībām, kuras cilvēcei devis Jēzus Kristus. Tās atrodamas Bībelē.
Jēzus raudāja par savu pilsētu Jeruzālemi: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs!..” Šodien Jēzum būtu jānoskumst par Latviju, jo arī mēs bieži neapzināmies, ka grēks ir mūsu posta iemesls.
Lieldienas mums atgādina, ka Jēzus Kristus nav tikai kristīgās reliģijas dibinātājs, bet vispirms augšāmcēlušais Dieva Dēls un dzīvais Pestītājs, kurš var pārveidot visdziļāk grimušos cilvēkus, ja tie Viņam dod vietu savā sirdī un dzīvē. Sabiedrības interesēs Valsts institūcijām vajadzētu reāli atbalstīt kristīgo baznīcu centienus kalpot morālās un materiālās dzīves grūtībās nonākušiem cilvēkiem, neizslēdzot baznīcas no humānās palīdzības saņemšanas un dalīšanas trūcīgajiem cilvēkiem. Valsts budžetā vajadzētu atvēlēt līdzekļus, lai vispārizglītojošās skolās būtu iespēja mācīt kristīgo ētiku. Tā būtu laba ķīla mūsu Valsts un tautas labklājībai.
Izvēle ir mūsu iespēja un atbildība.
Kad Jēzu notiesāja, tautai bija izvēles iespēja: Jēzu — vai slepkavu Barabu. Viņi izvēlējās pēdējo.
Kad Jēzus bija augšāmcēlies, atkal izvēle — pieņemt patieso Vēsti par dzīvo Kristu vai ticēt meliem.
Arī šodien ir jāizvēlas. Palikt bez Jēzus Kristus, grimstot vēl dziļāk grēka posta dzīvē, kurā cilvēks pats sevi un citus samaitā un pazudina, vai arī pieņemt augšāmcēlušos Dieva Dēlu un ļaut Viņa spēkam veidot mūs Dieva svētītai dzīvei. Pēc tādas mēs savā būtībā arī alkstam.
Lieldienas. Iesim uz dievnamiem, ņemsim bērnus sev līdzi, ieklausīsimies Lielajā Vēstī un atsauksimies tai! Tādēļ novēlu jums visiem patiesa prieka svētītus Kristus Augšāmcelšanās svētkus katrā ģimenē un ikvienam personīgi!
Leonīds Breikšs:
Kad pakrītam mēs nespēkā —
Neviens mūs neredz.
Tik gaisma Tava
Tad kavējas pie mums,
Kad visi aizgājuši,
Kad vairs pie mums
neviena nava.— — —
Tu esi cietis pats
Par visiem vairāk,
Tu esi pazemots
Par visiem vairāk,
Tu esi tāpēc godināts
Un lūgts
Un slavēts
Par visiem vairāk.
No dzeju krājuma “Dziesmas zemei un debesīm”
Regīna Ezera:
Šodien esot jāmazgā seja avotā, kas izverd ūdeni pret lecošu Sauli. Tas kaut ko nozīmējot — no kaut kā pasargājot, pret kaut ko līdzot... Neatminos, no kā pasargā un pret ko līdz. Un nav arī nozīmes.
Snieg.
Šodien mostoties kukaiņi. Bet ne nu mostas, nekā! Pat ne mušas. Aiz loga spārno vienīgi sniegs. Ja maz janvārī, daudz martā. Sniga vakar, sniga aizvakar. Jau bezcerīgi mālējas, ka snidzis arvien un snigs mūžīgi. Kūsā vērpetes, mutuļi griežas, dreifē gāzu un putekļu miglāji — Visums virst kā gigantisks grāpis virs baltām ugunīm. No haosa vēl nav iznirusi Zeme. Vēl avoti neverd ne pa Saulei, nedz pret — vēl nav avotu un nav Saules. Matērija vēl mokās radībās.
Snieg.
Oficiāli jau pavasaris. Kur tad šis ir? Vēl mulst protoni, trako elektroni, vēl vakuumā maldās joni. Vēl pasaule nav gatava.
Snieg.
Arī es vēl neesmu gatava. Bezpalīdzīgi griežos vērpetēs, bezmērķīgi dreifēju pūsmās. No papīra baltuma dveš arktiska elpa, acīs cērt sniega aklums. Vārds mēmi lidinās pa istabu, mans mocītājs un mans upuris Vārds — kā tas izdarās ar mani, un kā es tam atriebjos! Kā tas nedodas rokā, un kā noķērusi es tam izrauju spārnus. Bet vajadzēja ļaut, lai pasēž uz delnas. Vārdu vajadzēja pieradināt. Varbūt tas bija pirmais šā pavasara kukainis, varbūt topošās Galaktikas pirmā zvaigzne?
Snieg.
Ā, redz, kur vēl viens! Aiz loga plivinās, iekšā skatās — uz mani noskatās. Ar knābi raksta — no manis noraksta: SOS! SOS! SOS! Vai tad jau izdomāts telegrāfs? Vai tad pastāv navigācija? Kad pasaule ir viens vienīgs atomjūklis bez lietu kārtības...
Ko domā zīlīte, vērojot mani pa loga rūti? Kāds viņai liekas mans noģīmis aiz stikla? Zīļuks raugās manī ar divām lakotām krellītēm. Nu, pēc kā es izskatos, mm? Visticamāk, pēc cibas ar saulpuķu sēklām, vai ne? Ne pārāk glaimojoši... Spožā podziņa aiz rūts sazvērnieciski pamirkšķina.
Jau no sliekšņa putenis ierauj mani baltvirmojošā atvarā. Kura deva pirmo signālu? No sniega virpuļiem uzreiz izšaujas vairākas eskadriļas un pikē tieši virsū. Vai tad jau pastāv aviācija? Kad pasaule vēl tapšanā... Spiegdamas kliegdamas zīlītes plīvo apkārt, dzīvas, dzī—īvas, dzī—īvas, aizdedz puteni olīvzaļām ugunīm, dzīvas, dzī—īvas, aizgūtnēm kampj sēklas, lido tik tuvu, ka es samanu sejā spārnu vēdas, dzī—ī—īvas... Nopakšķ palāse. Vai tur ziema apraud savu Likteni? Vai atkusa mana sirds?
No miniatūru krājuma “Zvaigžņu lietus” — “Vai atkususi mana sirds?”