"Zināšanas ir vajadzīgas visiem un visu mūžu"

Vakar, 15. martā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notika Ministru prezidenta Andra Šķēles preses konference, kurā tika izskaidrota Ministru kabineta likumprojektā paredzētā Latvijas Nacionālās bibliotēkas finansējuma kārtība

Preses konferenci atklāja Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta fonda priekšsēdētājs Arvils Ašeradens:

— Es gribētu jūs informēt par svarīgākajām atbalsta fonda lietām. LNB atbalsta fonds apsveic Latvijas valdību par uzņēmību un reāla risinājuma piedāvājumu. Šis ir pirmais reālais risinājums kopš 70 gadu ilgā problēmas pastāvēšanas laika, kas ļauj mums īsā laikā un efektīvi atrisināt šo jautājumu. Fonds uzskata, ka valdība mums ir devusi laiku līdz likumprojekta izskatīšanai Saeimā, lai izdiskutētu par šo modeli. Tādēļ vakar fonda valde pieņēma lēmumu līdz likumprojekta izskatīšanai Saeimā sarīkot trīs publiskas un atklātas konferences, kas notiks, sadarbojoties LNB, atbalsta fondam, valdībai un Saeimas deputātiem. Pirmā konference būs par bibliotēkas celtniecības finansiālajiem risinājumiem. Tādējādi mēs dosim valdībai iespēju izskaidrot savu finansiālo modeli, kā arī ļausim sabiedriskajām organizācijām piedāvāt savus risinājumus, lai atklātās debatēs nonāktu pie optimālākā. Nākamā konference būs veltīta kuluāros izskanējušajam jautājumam, kas vēl nav nonācis masu mediju uzmanības lokā, — par šīs milzīgās ēkas celtniecības caurspīdīgumu. Tādējādi mēs dotu sabiedrībai pārliecību, ka līdzekļus, kas tiks akumulēti LNB celtniecībā, izmantos maksimāli efektīvi. Tātad šajā konferencē apspriedīsim, kā tiks uzglabāti un izlietoti šie līdzekļi. Un pēdējā konference būs par jaunās LNB, kas būtu jāpabeidz līdz 2004. gadam, funkcijām un tās uzturēšanu. Tas būtu galvenais, ko piedāvā LNB atbalsta fonds. Par vissvarīgāko savas darbības jomu fonds uzskata līdzfinansējuma atrašanu. Tā ir mūsu sadarbība ar UNESCO un ASV atbalsta fondiem, kā arī citām organizācijām.

Tad runāja Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks:

— Es sākšu ar kādu citātu.

"Jau kopš ilgāka laika Valsts bibliotēka sajūt ārkārtīgu telpu trūkumu. Un Valsts nacionālās bibliotēkas darbības attīstība beidzamajos gados ir ņēmusi tik strauju gaitu, ka ar katru dienu vairāk ir izjūtama tās līdzšinējo telpu nepiemērotība. Sakarā ar to ir sperti soļi attiecīgās instancēs un panākta jautājuma nokārtošana tādā veidā, ka Valsts bibliotēkai ir ceļama moderna, visām prasībām atbilstoša jauna būve." (26. marts, 1929. gads. Bibliotēkas direktora vēstule pilsētas domei.)

Ir pagājis 71 gads kopš tā laika. Ja atgriežamies pie vēstures, tad nākamais lielākais mēģinājums būvēt jaunu bibliotēku bijis tūlīt pēc Otrā pasaules kara. Toreiz tika nolemts Rātslaukumā, kur tagad atrodas Melngalvju nams, būvēt jaunu bibliotēku. Valsts bibliotēkas darbinieki laimīgi gājuši novākt gruvešus. Mums ir dienasgrāmatas, kurās cilvēki pierakstījuši savas atmiņas par to, ka pēc gruvešu nojaukšanas tūlīt sāks būvēt bibliotēku. Kā jūs zināt, tas nenotika. 60.–70. gados bija vēl viens mēģinājums celt jaunu bibliotēku, kuras projekta autors bija mums visiem labi pazīstamais arhitekts Modris Ģelzis. Projekts samērā labi tika novērtēts arī sabiedrībā, taču katrā piecgadē bibliotēka bija otrā prioritāte, pirmajā vietā bija Sporta pils, Sporta manēža un citas būves, kas tika uzceltas mūsu acu priekšā.

1988. gada beigās tika pieņemts vēl viens lēmums, kas atļāva sākt projektēšanu, notika konkurss, kas bija nesekmīgs. Toreiz Rīgas pilsētas galvenais arhitekts Gunārs Asaris zvanīja uz Ameriku Gunāram Birkertam un piedāvāja šo darbu, ko viņš arī uzņēmās.

Visus šos gadus projekts ir virzījies uz priekšu, attīstoties pa dažādām līknēm, mums ir bijušas iespējas šo projektu, salīdzinot ar 1988. gadu, ievērojami samazināt. Tas bija pirmais solis, jo, ja mēs balstītos uz 1988. gada projektu, izmaksas būtu tuvu pie 200 miljoniem. Ir notikusi būtiska attīstība pakalpojumos, ko Nacionālā bibliotēka varētu sniegt nākotnē. Ja atceramies UNESCO rezolūciju, kas tika pieņemta par labu LNB celtniecībai, tad jāsaka, ka UNESCO neatbalstīja ēku kā tādu, bet gan kā funkciju, kā sabiedrības informācijas un komunikācijas centru, bez tam ne tikai Latvijā, bet gan visā Baltijas reģionā.

Līdzšinējās sarunās ar valdību mēs esam nonākuši pie risinājuma, ka LNB projekts vienlaikus būs visu valsts bibliotēku vienotās informācijas sistēmas veidošana. Viena prezentācija tieši šajā virzienā jau ir notikusi. Šā gada 24. martā mēs atklāsim šī projekta pirmo kārtu — astoņas valsts bibliotēkas, no kurām septiņas ir Rīgā, bet astotā — Jelgavā, ir gatavas strādāt kā viena bibliotēka, veidot kooperatīvu katalogu. No 24. marta sāks darboties nākotnes lasītāju karte, kas būs vienota visiem šo astoņu bibliotēku lasītājiem. Cilvēkiem vairs nebūs jāmeklē, kur ir Nacionālās bibliotēkas un kur — Akadēmiskās bibliotēkas lasītāju karte.

Tad vārds tika dots Ministru prezidentam Andrim Šķēlem:

— Es gribētu uzsvērt, ka šis ir nacionālas nozīmes projekts, un es esmu gandarīts, ka mēs visi ar lielu degsmi esam gatavi piedalīties diskusijās un atklātos disputos, lai drīzāk realizētu šo nacionālās nozīmes projektu. Kā es saprotu, vairs nav iebildumu no sabiedrības lielākās daļas par to, ka šim projektam ir jātop. Man jāizsaka sava atzinība bibliotēkas atbalsta fondam par gatavību veidot trīs konferences par finansējuma modeli, par projekta caurspīdību, tā saturu un piepildījumu, domājot XXI gadsimta mērauklās.

Šobrīd mums ir skaidrība trijās lietās — ir skaidrs ēkas veidols, pasaulslavena arhitekta projektēts un vairāku valdību iepriekš jau apstiprināts, ir skaidrs, no kā sastāv projekts, tā būtība, piepildījums — katras pagasta, skolas un augstskolas bibliotēkas sasaiste vienotā informācijas tīklā, mums ir arī skaidrs reāls un caurspīdīgs finansējuma mehānisms. Mums ir jāpārbauda mūsu varēšana un mūsu griba.

Es nedaudz pieskaršos pirmās konferences tēmai — finansējuma modelim. Valdība savā lēmumā runā par noteikta mērķmaksājuma ieviešanu, kas nav ne ziedojums, ne nodoklis. Parastais jautājums ir — varbūt mēs varētu izdarīt tā, lai mums nevajadzētu par to maksāt? Vienalga, vai tas ir mērķmaksājums, ziedojums vai nodoklis, par to maksās visi iedzīvotāji. Nav citu finansējuma modeļu, citu finansēšanas iespēju. Ja mēs gribam Daugavas otrā krastā un visaptveroši Latvijas teritorijā īstenot šo projektu, tad tam ir vajadzīgi resursi, kas visiem kopā ir jāsavāc. Mērķmaksājumus veiks gan fiziska, gan juridiska persona, un tas ir loģiski. Zināšanas ir vajadzīgas abiem. Tās ir vajadzīgas indivīda konkurētspējai darba tirgū un savas labklājības nodrošināšanai. Savukārt jebkurai kompānijai ir svarīga konkurētspēja produkcijas ražošanā, un pakalpojumu sniegšanā ir vajadzīgi gudri darbinieki, informācija, spēja strādāt atbilstoši šī gadsimta prasībām. Zināšanas ir nepieciešamas visos darbos. Mērķmaksājumu sedz visi, jo zināšanas ir vajadzīgas visiem un visu mūžu. Tikai katru dienu apgūstot kaut ko jaunu, mēs varēsim noturēties konkurētspējas līmenī.

Svarīgs ir komponents, kas attiecas uz caurspīdīgu administrēšanu. Mērķmaksājums ir visvieglāk administrējams salīdzinājumā ar visu veidu nodokļu un nodevu iekasēšanu. Būsim reālisti — tuvākajā laikā mēs nevarēsim teikt, ka esam simtprocentīgi izskauduši spirta un tabakas kontrabandu, ka esam atraduši iespēju pilnībā iekasēt visus uzņēmumu nodokļus un nemaksāsim vairs naudu aploksnēs. Tādās ilūzijās, es domāju, nedzīvo neviens, kas zina, kā attīstās valsts ekonomika pārejas periodos. Mērķmaksājums ļauj izvairīties no visbēdīgākā, ko esam piedzīvojuši, — no mūžīgām un ilgām būvēm. Valdība, saņemot Saeimas akceptu, paredz dot galvojumu, lai šis projekts varētu tikt finansēts četros gados.

Valsts, ieviešot šo mērķmaksājumu, nepretendē vairs ne uz kādiem papildu nodokļiem. Mērķmaksājums netiek aplikts ne ar pievienotās vērtības nodokli, ne uzņēmuma ienākuma nodokli. Ļoti daudz ir jautājumu, cik tad katrs maksās un vai tas būs sociāli taisnīgi. Lauksaimniecība šī projekta realizācijai, piemēram, samaksās 2%, visvairāk samaksās rūpniecība — 51%, transports un sakari — 8% un iedzīvotāji — 20%. Ir jautājums — kādēļ jāmaksā visiem Latvijas iedzīvotājiem, ja projekts aptver galvenokārt Rīgu? Tad es gribētu teikt: Rīgā un Pierīgā dzīvo apmēram miljons iedzīvotāju, un Rīga un Pierīga dos vislielāko artavu projekta īstenošanai. Arī ap 70% rūpnieciskās jaudas atrodas Rīgā. Par sasteigtību šī projekta sakarā mēs nevaram runāt, jo Vilka kungs citēja 70 gadus vecu vēstuli. Jāpiebilst, ka projektu vadīt mums palīdzēs starptautiski pazīstama kompānija.

Tad preses konferences dalībnieki atbildēja uz žurnālistu jautājumiem:

— Vai "Latvenergo" varētu samazināt savus tarifus, un vai valdība, ja atradīsies cits finansējuma modelis, varētu atcelt savu lēmumu?

A. Šķēle: — Tiek gaidīti visi piedāvātie risinājuma modeļi. Taču svarīgi, lai projekta realizācija beigtos četru gadu laikā. Mēs nedrīkstam pieļaut ne naudas drukāšanu, ne aizņemšanos, kas palielinātu budžeta deficītu. Par "Latvenergo" tarifu samazināšanu. Ir prieks, ka "Latvenergo" vadība ir gatava apspriest, vai tarifu politika vienmēr bijusi precīza. Es domāju, ka ne vienmēr. Inflācijā trešo daļu veido administratīvi regulējamās cenas, inflācijas ciparā nav maizes cenas, jo tur nav pieauguma. Tur, kur ir monopols, tur veidojas inflācija.

— Cik liela daļa no kopējā budžeta tiks tērēta pašai būves celtniecībai un cik informācijas tehnoloģijām?

A. Šķēle: — Aptuveni 60% tiks tērēti pašai būvei, 40% ir pārējie izdevumi.

— Kāds informācijas tīklā būs informācijas dziļums? Tikai katalogs, teksti, teksti ar attēliem?

A. Vilks: — Būs informācijas avoti un informācija par pašiem avotiem. Ar informācijas avotiem mēs šobrīd saprotam ne tikai tekstus, bet arī attēlus un skaņas.

— Vai šāds obligātais mērķmaksājums nerunā pretī cilvēktiesībām?

A. Šķēle: — No šāda viedokļa jebkurš nodoklis ir netaisns. Sociāli par visnetaisnīgāko es uzskatu pievienotās vērtības nodokli, kuru visvairāk izjūt mazturīgie iedzīvotāji.

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore