Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvietis pavasara atmodas rītā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 4.04.1996., Nr. 59/60 (544/545) https://vestnesis.lv/ta/id/28670

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ojārs Spārītis, kultūras ministrs: "Problēmas jāsauc vārdā"

Vēl šajā numurā

04.04.1996., Nr. 59/60 (544/545)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PŪRS

Latvietis pavasara atmodas rītā

Dr.philol. Jāzeps Rudzītis — speciāli “Latvijas Vēstnesim”

Uz svētkiem

Latviešu pavasara saulgriežu svētki — Lieldienas, kuras parasti svinēja trīs dienas, sevišķi pirmās divas1. Tautasdziesmu bagātības ziņā tās pārspēj Meteni un Jurģa, Miķeļa un Mārtiņa dienas, taču ievērojami atpaliek no Ziemassvētkiem un sevišķi no Jāņiem. Lieldienas ir arī viena no tām latviešu tautas kalendārajām dienām, ar kurām saistīts visvairāk seno zemkopju un lopkopju ticējumu un ieražu.

Latviešu pavasara saulgriežu svētki ir ļoti seni, to izcelšanās nav saistīta ar kristīgo ticību. Taču pavasara saulgriežu daudzie rituāli prasīja no intesīvā feodālo klaušu darba brīvu laiku un par tādu kļuva pavasarī svinamie kristīgās ticības svētki, ko katoļu baznīca oficiāli sauc “Festum resurrectionis Jesu Christi” (Jēzus Kristus augšāmcelšanās svētki) vai “Pascha”. Pascha ir grieķu vārds un burtiskā tulkojumā nozīmē “iziešana”. Tas cēlies no senebreju svētku nosaukuma “Pesach”.

Šos svētkus senie ebreji svinēja un ticīgie ebreji vēl tagad svin par godu Vecajā Derībā attēlotajai izraēliešu iziešanai no Ēģiptes Jahves vadībā. Vārdu “pascha” kristīgā baznīca sāka lietot Kristus augšāmcelšanās svētku apzīmēšanai. Līdz Nīkajas koncilam, kad tika noteikta Kristus augšāmcelšanās svētku svinēšanas laika kārtula, kristīgās baznīcas “Pascha” laika ziņā bieži sakrita ar senebreju “Pesach” svētkiem.

Krievu pareizticīgo baznīca minētos kristīgās ticības svētkus sauc $Djcrhtctybt ujcgjlf <juf b Cgfcf yfituj Bbcecf {hbcnf$ vai $Gfc[f {hbcnjuj$. Atšķirībā no šiem oficiālajiem nosaukumiem latviešu valodā par Lieldienām tiek saukti ne tikai tradicionālie pavasara saulgriežu svētki, bet arī baznīcas svētki. Jānorāda, ka šis nosaukums saskan ar kristīgo svētku nosaukumu senkrievu valodā $dtkbr( ltym$2. Savukārt, vai $dtkbr( ltym$ nav sena krieviska pavasara saulgriežu svētku nosaukuma pārnesums uz kristīgās baznīcas svētkiem senkrievu valodā?

Fakts, ka latviešu valodā par Lieldienām tiek saukti gan pavasara saulgriežu svētki, gan baznīcas svētki, nedrīkst radīt nekādus pārpratumus un jucekli latviešu zemniecisko Lieldienu izpratnē, kuras pēc savas būtības, iekšējā satura, nozīmes, rituālu ārējā izveidojuma un funkcijām ir gluži cita parādība neka baznīcas svētki. (Tādas pašas ir arī latviešu valodā vienlīdz par Ziemassvētkiem saukto ziemas saulgriežu svētku un baznīcas 25.—27. decembra — Kristus dzimšanas svētku būtiskās, principiālās atšķirības.)

Nīkajas koncils 325. gadā nolēma, ka Kristus augšāmcelšanās svētki svinami pirmajā svētdienā pēc tam, kad pēc kārtējās pavasara ekvinokcijas iestājas pilnā Mēness fāze. (Pavasara ekvinokcija ir 21. vai 20. martā. Tā ir moments, kurā Saule savā redzamajā gaitā pāriet debess ekvatoru no debess sfēras dienvidu puslodes uz ziemeļu puslodi. Ekvinokcijas datumos diena ir apmēram 8 minūtes garāka nekā nakts.)

Pēc gregoriskā jeb jaunā stila kalendāra baznīcas Lieldienas svārstās amplitūdā no 22. marta līdz 25.aprīlim (abus datumus ieskaitot). Datumu ziņā pieskaņojoties pavasarī svinamo baznīcas svētku dienām, latviešu zemniecisko Lieldienu tradīcija saglabāja daudzus senos saulgriežu svētku motīvus.

Baznīcas Lieldienas veltītas kristīgās ticības vissvarīgāko dogmu apliecinājumam: 1) Kristus ar savu augšāmcelšanos ir apliecinājis, parādījis savas personas, mācības un darbības dievišķīgumu; 2) Kristus ar savu upuri par cilvēci pie krusta ir radījis nosacījumus grēka varā nonākušās cilvēces izpestīšanai; līdz ar to ikviens, kas tic Kristum un dzīvo saskaņā ar viņa un baznīcas prasībām un mācībām, pēc nāves ir pasargāts no mūžīgas pazudināšanas ellē un iegūst mūžīgu svētlaimi debesu valstībā.

Citādāka ir pavasara saulgriežu ieražu nozīme.

Raksta problemātika: 1) latviešu pavasara saulgriežu ieražu konkrētais veidojums, funkcijas, nozīme, senums; 2) attieksmes ar latviešu kaimiņtautu un citu Eiropas tautu pavasara saulgriežu ieražām.

Minēto jautājumu noskaidrojums sniegts, aplūkojot un izanalizējot dažas svarīgākās un nozīmīgākās latviešu pavasara saulgriežu ieražu sastāvdaļas.

Pirms Lieldienām dabas atmodas motīvi arvien spēcīgāk ieskanas Matīsa (24.februāris), Ģertrūdes (17.marts)3, Bindus jeb Benedikta (21.marts)4 un it sevišķi — Māras, Kāpostu Māras jeb Kāpostnīcas dienas (25.marts, visbiežāk pirms Lieldienām) tautas ticējumos un ieražās.

Lieldienām lielā mērā pieslejas Pūpolu diena un pēdējā ceturtdiena, piektdiena un sestdiena pirms Lieldienām. Šais dienās bija daudz pavasara cikla latviešu tautas ticējumu un ieražu elementu, tās bija it kā Lieldienu tuvuma dienas, tiešs ievadījums pavasara saulgriežu svētkiem.

Svarīgākās latviešu pavasara saulgriežu svētku sastāvdaļas ir telpu pušķošana, pēršana ar pūpolu vītola zariem, ūdens rituāli, saules lēkta novērošana, ēdieni, olu krāsošana, rotāšana un izmantošana, šūpošanās šūpolēs, tautasdziesmu dziedāšana, rotaļas un laika pareģošana.

Ūdens rituāli

Viena no nozīmīgākajām un arhaiskākajām latviešu tautas pavasara saulgriežu ieražām cilmes ziņā saistīta ar ļoti seniem ticējumiem neparastām īpašībām, kas it kā piemītot brīvā dabā esošam ūdenim agri Lieldienu rītā; agrs pirmo Lieldienu rīts pirms saules lēkta — reize, kad jāizdara ūdens rituāli. Bija jāmazgā seja, jāslapē kājas tādu upju vai strautu ūdenī, kas tek uz austrumiem pret sauli. Tekošā ūdens virziena un saules uzlēkšanas punkta sasaiste Lieldienu ieražās nepārprotami ir ne vien solārs, bet arī tipisks saulgriežu motīvs. Latvijā vairums upju tek rietumu, t.i., saules lēktam pretējās debess puses virzienā, tāpēc izmantoja arī pret saules uzlēkšanas vietu pavērstos upju līkumus, grāvjus.

Lai gan bija tikai pirmās pavasara nedēļas vai pat pirmās pavasara dienas, zemnieku nodarbināja doma par priekšā stāvošajiem pavasara darbiem un pat vēl vairāk — par sevišķi intensīvo vasaras darbu sezonu. Šīs sezonas — pārbaude viņa fiziskajam un garīgajam spraigumam, izturībai, veselībai. Par vienu no saules uzlēkšanas vietas virzienā tekošā ūdens svarīgākajām īpašībām pavasara saulgriežos no rīta uzskatīja spēju vairot spēkus un veselību, dziedēt kaites un pasargāt no slimībām5. Arī ūdens rituāliem Lieldienu rītā jūrā tika piedēvēts labs iespaids uz veselību6.

Siena pļauja, kas notika galvenokārt jūnijā un jūlijā, bija saistīta ar ļoti agru celšanos un ļoti vēlu gulēt iešanu. Pļauja sākās ap saules lēktu. Gāja gulēt tumsā. Ja pļavas bija tālu no mājām, pļāvēji bieži palika pļavā pa nakti. Vai atkal — pa dienu pļāva, ārdīja, krāva gabanās un vakarā krēslā ar iepriekšējās dienās jau labi izžuvušā siena vezumu devās mājās. Vakariņas paēda nakts melnumā, taču no rīta krietni pirms saules lēkta izbrauca atkal uz pļavu.

Šādos apstākļos darba cilvēka ideāls bija — kaut vieglāk būtu piecelties agri no rīta, kaut pa dienu nejustos miegains, bet gan možs un jautrs. Ja, apskalojot seju, apmazgājoties ar vēsu ūdeni, tīri dabiski varēja uz kādu laiku aizgaiņāt miegu, radīt možuma sajūtu, tad Lieldienu rītā vēsam tekošam ūdenim šī reālā īpašība tika piedēvēta pārspīlēti kāpinātā veidā — tas pasargājot no miegainības “visu gadu”, sevišķi “vasaru”, palīdzot ražas novākšanas laikā iztikt ar mazumu miega7. Zirgs ir modrīgs dzīvnieks, maz guļ, tāpēc nakti uz Lieldienām vai Lieldienu rītā apmazgāšanās stallī zirgu silē vai vispār zirgu dzirdinamā ūdenī līdzot pret miegainību [LTT 17278, 17279]. Priekš “saules lēkta” vai “ar saules lēktu” mazgājoties “avotā”, “strautā”, kas tek pret sauli, kļūstot “čakls” [LTT 17290, 17317].

Ūdens rituāliem Lieldienās ir sakars arī ar estētiska rakstura motīviem. Plaši tautasdziesmu materiāli liecina, ka latviešu zemnieks par skaistu ir uzskatījis baltu, sarkanbaltu un sārtu, bet ne brūnu un tumši brūnu sejas krāsu. Pretēji mūsdienām, sevišķi pilsētnieku vidū plaši izplatītam uzskatam, par ļoti nedaiļu tika atzīta saulē brūni iedegusi āda. Tā kā vasaras darbu sezonā zemnieku, tā sakot, taisni apdraudēja stipra iedegšana saulē, meklējot pretlīdzekli, tāds tika saskatīts pret sauli tekošā ūdens šķietami brīnumainajās īpašībās agri Lieldienu rītā8. Lieldienu rītā arī zirgi peldināti tekošā ūdenī [LTT 17210]. Ūdens rituāli pavasara saulgriežos ir arī citām Eiropas tautām.

 

Saules vērošana

Tipisks saulgriežu motīvs ir ticējumi par saules neparastu izturēšanos Lieldienu rītā. Lieldienu rītā saule uzlecot “lēkdama un diedama” [LTT 17357], tā “lēkā” [LTT 17174], “danco” [LTT 17172, 17352], “šūpojas” [LTT 17353—17355], “trīs reizes” šūpojoties [LTT 17356]. “Kad Lieldienas rītā saule pacēlusies kādu asi virs apvārkšņa, tad viņa šūpojoties trīs reizes uz vienu un otru pusi (..)” [LTT 17183]. “Ja Lieldienas rītā pieceļas un nomazgājas tekošā ūdenī, tad, saulei lecot, dzird rūkšanu un redz sauli rotājamies” [LTT 17359].

 

Rituālā “pēršana”

Ar ļoti seniem, pirmskristiāniska tipa ticējumiem saistīta tāda latviešu pavasara saulgriežu ieraža kā pēršana ar pūpolu vītola (kārklu krūma vai koka), uzplaukuša bērza vai kadiķa (paegļa) zariem. Tuvojoties pavasara saulgriežu laikam, jau no senlaikiem cilvēki ir pievērsuši uzmanību tādām koku un krūmu sugām, kurās vispirms parādās dabas atmodas un uzplaukuma zīmes. Pavasara saulgriežos pieskaroties, viegli iesitot ar šāda koka rīksti (“dzīvības rīkste”), šai kokā pavasarī iemītošie pozitīvie spēki ietekmējot cilvēku, modinot viņā jaunu enerģiju, palīdzot pārvarēt un uzveikt slimības, vērš viņu tajā gadā nepieejamu jaunām saslimšanām, darot skaistu, možu, čaklu, izveicīgu darbā. “Dzīvības rīkste” tātad iedarbojoties tieši uz cilvēku vai nu ar savu klātbūtni vien, vai notiekot jauno dzīvības spēku noplūdei no tās uz cilvēku.9

Latviešiem10 tāpat kā igauņiem [Hj II, 137, 140, 141], lietuviešiem [Dnd 64—65] un krieviem [Sk 97—98] populāra bija pēršana ar pūpolu vītola zariem pēdējā svētdienā pirms Lieldienām. Ir vēl ziņas, ka šāda paraža bijusi arī somiem [KO II, 126—127] un poļiem [KO II, 209]. Polijā jaunavas pēra jaunekļus Pūpoldienā, bet jaunekļi — jaunavas — otrā Lieldienu dienā [KO II, 209]. Igauņi dažkārt arī pēdējā ceturtdienā, pēdējā piektdienā un sestdienā pirms Lieldienām [Hj II, 169, 210].

Par pēršanu Lieldienās Latvijā līdz šim ir apzināti dati gandrīz tikai no Rietumkurzemes — no Kolkas [LTT 17182], Ances [E 56, 1050 agv; 1054 agv], Puzes [E 56, 1025 agv], Piltenes [E 56, 1048 agv], Užavas [E 56, 1049 agv; Ls 41—43], Zlēkām [E 56, 1051 agv] Ēdoles [55 Al, 535 ag], Nīcas [LTT 17179; E 55, 714 ag; 734 ag; 736 ag; 773 ag; 828 ag; 1051 ag], Bārtas [LTdz 14437; 14439; Ls 44], Rucavas [E 55, 902 ag; 55, 949], Dunikas [E 55, 858]. Pa pierakstam ir no Džūkstes [LTT 17180] Rietumzemgalē, kā arī no Plāņiem [LTT 17181] Ziemeļaustrumlatvijā. Lietuvā ir dažas ziņas no Žemaitijas — Lietuvas Ziemeļrietumu daļas. Šī lieldienu ieraža XIX gs. beigās un XX gs. sākumā atzīmēta arī vāciešiem [ KO II, 155], čehiem un dažos apvidos slovakiem [KO II, 232].

Šķiet, ka lielākajā daļā Eiropas zemju pēršanas rituāls nav bijis raksturīgs.

Pēršana Pūpolu dienā vai Lieldienās bija labvēlības izpausme — pēra tos, kam vēlēja labu. Vecāki cilvēki pērienu no bērniem uztvēra kā pagodinājumu.

Pēršanas objekta un subjekta ziņā latviešiem vērojama variāciju dažādība: 1) mājiniekus per tas (jebkurš), kas pirmais piecēlies, per vēl gulošos, lielie per mazos; 2) iet pērt uz kaimiņiem — bērni per pieaugušos, sevišķi vecākus cilvēkus, puiši per meitas.

Perot tika skaitītas tradicionālas novēlējuma formulas, piemēram: “Dēj (dod man — J.R.) olas, dēj olas, dēj olas” [E 56, 1050 agv]; “Slimība ārā, /Veselība iekšā” [LTT 25198]; “Apaļš kā pūpols, /Apaļš kā pūpols, /Sārts kā ābols, /Sārts kā ābols” [LTT 25201]; “Lieldienas, Lieldienas! /Vesels kā pūpols, /Vesels kā rutkis! /Audz apaļš kā pūpols!” [LTdz 14439].

Analoģiskas novēlējuma formulas ir arī latviešu kaimiņtautām. Igauņiem: “Tev veselību, /Man pūpolus” (ar “pūpoliem” te alegoriski domātas olas); “Oliņas man, /Vistiņa tev”; “Lai būtu čakls, lai būtu mudīgs!” [Hj II, 141]. Lietuviešiem: “Ne es peru, pūpols per, pērs tikmēr, kamēr salūzīs, pēc nedēļas Lieldienas katru sveicinās. Esi tāds, kāds esi bijis, esi vesels kā zivs. Vai dosi Lieldienu olas?”; “Pūpols per, ne es peru, esi laimīgs, no visām slimībām pasargāts” [Dnd 65]. Krieviem: “Kā pūpolnīca aug, tā tu audz” (perot mazus bērnus); “Pūpols skaists, per līdz asarām, esi vesels!” [Sk 98].

Latvieši 11, igauņi [Hj II, 137], lietuvieši [Dnd 65] un krievi [Sk 99] ar pūpoliem ir “nokūluši” lopus. Lietuvā vietām vēl 20.gs. sākumā bija saglabājusies paraža Pūpolu dienā vai Lieldienās ar pūpolu vai bērziņu rīkstēm pērt zemi [Dnd 65].

 

Olas

Dažādu tautu mitoloģijā olai ir svarīga vieta.

Pēc dažiem cittautu (seno ķīniešu, indiešu, grieķu, ēģiptiešu, somu u.c.) kosmogoniskajiem mītiem, pasaule cēlusies no olas. No olas dzimst mitoloģiskas būtnes, varoņi. “Kalevalas” pirmajā rūnā vēstīts par zemes, debesjuma, saules, mēness un mākoņu izcelšanos no jūrā iekritušas pīles olas daļām. Igauņu folkloriste un etnogrāfe M.Hījemē raksta: “Pasaules izcelsme no olas ir vecum vecs Ziemeļu tautu ticējums, kas atspoguļojas arī igauņu “Radīšanas dziesmā”” [Hj II, 240].

Ar šādiem mitoloģiskiem priekšstatiem sasaucas daudzi latviešu un citu tautu ticējumi, kuru pamatā ir pieņēmums, ka ola nav tikai nākamā putna mazuļa dzīvības nesēja, bet ka tajā iemājo ļoti plašā nozīmē aktīvs dzīvības, tās atjaunināšanas un dabas auglības spēks. Olai tika piedēvēta arī spēja dziedēt un atvairīt slimības, pasargāt no negadījumiem un ļaunām burvestībām.

Ir saprotama olas izcilā vieta latviešu un citu Eiropas tautu pavasara saulgriežu svētku ieražās. Ola bija populāra arī pirmās ganu un pirmās pieguļas dienas ieražās.

Jaunākos laikos latviešiem un citām Eiropas tautām Lieldienu olas ir krāsotas un dažādi rotātas. Olu krāsošanas pirmsākumi meklējami ļoti tālā pagātnē. To krāsošana dažādās krāsās ir bijusi sastopama senajā Ķīnā un Persijā. Olas krāsoja senajā Ēģiptē. To krāsošanu senajā Romā piemin Ovīdijs un Plīnijs Vecākais.12

Latviešu Lieldienu dziesmās tiek daudzinātas “baltas” — t.i., nekrāsotas olas [LTdz 14420, 14426, 14432]. Daži citi apzīmējumi — “zelta” [LD 32238], “skaistas” [LTdz 14433] nedod iespēju kaut ko secināt olu krāsošanas jautājumā. LTdz IV sējumā ir divi varianti no Latgales, kuros minētas “sorkonas” (t.i., sarkanas) olas [LTdz 14410, 1; 14410, 7]. Lai gan citos šīs dziesmas variantos sakarā ar olu lietoti rotātājepiteti “sudraba”, “zelta” — “sorkonas ūleņas”, “sorkonas ūlas” varētu nozīmēt sarkanā krāsā krāsotas olas. Latviešu Lieldienu dziesmu klāstā olu krāsošanu tieši min divas tautasdziesmas: (..) Krāsosim, māsīnas, /Olīnas raibas, /Bālīniem vajaga /Šūpuļu tiesu (..) [LTdz 14474 Naukšēni]; Pervēsim, māsiņas, /Raibas oliņas, /Šķiņķosim bāliņam /Lieldienas rītā [LD 32293 Gaujiena]. Šķiet, ka olu krāsošanas izplatība latviešu lauku iedzīvotājiem, tāpat kā, piemēram, arī igauņiem [Hj II, 240] ir jaunāku laiku parādība.

Latvieši olas parasti krāsoja un vārīja Lieldienu sestdienā, taču ir ziņas par krāsošanu un vārīšanu arī pirmajās Lieldienās, retāk — pēdējā ceturtdienā pirms Lieldienām. Katrā ģimenē vajadzēja pēc iespējas vairāk olu. Tās bija vajadzīgas ne vien ēšanai, bet arī vairākiem citiem Lieldienu rituāliem. Bez tam bijis ticējums: jo vairāk olu saimniecei Lieldienās, jo labāk vairojas lopi un govis vairāk dod piena [LTT 17220]. Kāds pieraksts no setu apdzīvotā apvidus vēstī, ka Lieldienām Lielajā ceturtdienā vienai ģimenei krāsots 100—200 olu [Hj II, 181].

Taču, pastāvot sociālajai diferenciācijai un citām atšķirībām, ne visiem iespējas šai ziņā varēja būt vienādas. Bija zemnieku saimniecības, kurās vistas vispār neturēja, olas Lieldienās par atlīdzību ņēma no kaimiņiem un svētku reizē sadalīja pēc ģimenes locekļu skaita. Un vai vienmēr tikai aizbildināšanās un atruna par neizdarību vai to, ka olu vietā par šūpoļu kāršanu un iešūpošanu dots kas cits (cimdi, prievītes u.c.), 13 ir tautasdziesmas vārdi: Ko es došu bāliņam /Par šūpoļa kārumiņu? /Vista olu nedējusi, /Māte raušu necepusi.13

Tika uzskatīts, ka olu ēšana Lieldienās dod veselību pašiem ēdējiem, bet tiem, kas ir augšanas vecumā,— bērniem un pusaudžiem — veicina augšanu: “Lieldienās jāvāra olas tāpēc, lai augtu apaļš kā ola” [LTT 17203]; “Lieldienās bērniem vajag ēst daudz olu, lai augtu apaļi kā olas” [LTT 17202]. Tautas ticējumos ir norādes, ka Lieldienu olas jāvāra un jāēd, lai telītes barojas “apaļas” [LTT 17226; 17245; 17267], lai tās “labi barojas” [LTT 17223], lai “vasarā labi teles augtu” [LTT 17224], lai “aug gari lini” [LTT 17267]. “Ja Lieldienās ēd daudz olu, tad vistas labi dēj” [LTT 17239].

Pēc čaumalas atdalīšanās no olas zīlēja linu ražu: ja Lieldienu olām čaumala labi atlec, tad augot “labi lini”, “gari lini”, “liniem izaugs laba šķiedra” [LTT 17264, 17265, 17269]. Lieldienu olas ēdot, čaumalas bija jāsadrupina labi smalki, lai vistas labi dētu [LTT 17218; 17219]. Čaumalas atdeva vistām, lai tās dētu “skaistas cietčaulainas olas” [LTT 17241].

Latviešiem un citām tautām Lieldienās bija populāra krāsotu olu dāvināšana kaimiņiem, radiem. Olas ņēma līdzi dāvināšanai, braucot ciemos, meitas dāvināja puišiem, puiši — meitām. Lietuvieši dāvinātai Lieldienu olai piedēvēja sevišķi lielu maģisku spēku: tās nesot laimi, līdzot pret slimībām un pat ugunsgrēku [Dnd 71—72]. Dāvinātas olas saudzēja un glabāja ilgstoši.

Ņoti izplatīta bija mainīšanās ar olām. Mūsdienu cilvēkam šāda agrāko paaudžu cilvēku rīcība varētu likties tikai draudzīgs žests, vēlēšanās papildināt savu krājumu ar interesantām, savdabīgām citu krāsotām un rotātām olām. Par tādu tā arī kļuvusi jaunākajā pavasara saulgriežu ierašu attīstības posmā.

Taču tautas ticējumu pieraksti liecina, ka olu mainīšana kādreiz bija ļoti nopietns akts, saistīts ar saimniecībā svarīgā dējējputna — vistas — produktivitātes maģiju. Lieldienās jāmainās olām, tad vistas “labi padodas” [LTT 17249], “labi dēs (dēj)” [LTT 17248, 17250]. Un otrādi — pēc kādreiz pastāvošā uzskata — minētās ieražas neievērotājiem nenovēršami draudējuši pretēji rezultāti: neveiksmes ar vistām un cāļiem [LTT 17217; LTT 17216].

Olu izmantošanas tradīcijai Lieldienās ļoti nozīmīga bija sišanās ar olām: viens turēja rokā olu, kurai smailais gals bija pavērsts uz augšu, otrs ar savas olas smailo galu iesita tieši pa pirmā olas smailumu. Tas, kura olai čaula tika pārsista, bija zaudētājs. Dažās vietās pārsistā ola palika pie tās īpašnieka, citur — tā bija jāatdod uzvarētājam. Sišanās ar olām kļuva par aizrautīgu spēli. “(..) sitās ar olām cauru dienu, veci, jauni, līdz vēlam vakaram (..)”, stāsta kāds ieražu pieraksts [LVME 2737 m., 108. dok. Šķaune]; “Ar olu sišanos bieži vien noiet līdz azartam. Uz tirgus laukumiem salasās vairāki jaunekļi, kas bez pārtraukumiem visu dienu sitas ar olām. Šādos gadījumos sadauza tik daudz olu, ka kabatā nevar visas salikt un ir jāņem līdzi kurvītis” [LVME 2737 m., 110.dok. Pilda].

Arī Lietuvā sišanās ar olām notika ne vien telpās, ģimenē, bet arī zem klajas debess (pagalmos, pie krogiem, baznīcas dārzā), vienkopus sapulcējoties dažādu māju ļaudīm. Šim nolūkam atlasīja pašas stiprākās olas, to izturību pārbaudīja, paklabinot pret zobiem. Olas centās padarīt stiprākas, tās apvārdojot. Pieaudzis vīrietis vai jauneklis, kas ar ļoti stipru vistas olu pārsita daudzas (“simts”) citu olas, guva ievērību plašākā apkaimē [Dnd 76—77]. Ieražas senā pamatjēga latviešiem jaunākos laikos jau bija aizmirsusies. Liekas, tā ir bijusi: pārsitot čaumalu, atbrīvot olā iemītošās dzīvības atjaunināšanās un auglības spēkus.14

Latvieši, igauņi [Hj II, 248, 258], lietuvieši [Dnd 77],krievi, baltkrievi [Sk 112—113] un citas Eiropas tautas Lieldienās olas ripināja uz zemi pa dabisku vai mākslīgi radītu slīpu virsmu. Spēle notika ārpus telpām. “Uz Lieldienām uztaisīja pagalmā smilšu kalniņu. Lejā nolika divas olas un ripināja no kalniņa olu pret tām. Ja ripinātāja ola sasita lejā esošās olas, ripinātājs ieguva sasistās. Ripinātājs zaudēja, ja viņa ola sasitās, bet lejā esošā palika vesela. Ja abiem olas sasitās, katrs paņēma savu.”15 Šīs spēles kādreizējā jēga, domājams, ir slēpusies ticējumā, ka ola, nonākot saskarsmē ar zemi, saskaņā ar savu būtību modina zemi jaunai dzīvībai un spēcīgi apaugļo to.

 

Šūpošanās šūpolēs

Šūpošanās šūpolēs kā kalendāro ieražu sastāvdaļa pazīstama vairākām Eiropas tautām. Tā bija saistīta ar ticējumiem, ka šūpošanās šūpolēs sekmē lauku ražu, lopu un putnu auglību un ražību, nāk par labu cilvēka veselībai un rada viņā možumu.

Uzmanību pievērš tas, ka šūpošanās izplatīta tieši pavasara cikla ieražās. Tam ir vairāki iemesli: 1) sākoties zemkopja un lopkopja dzīvē ļoti svarīgam pavasara un vasaras cēlienam, šūpošanās bija — tā laika cilvēku izpratnē — gadalaika situācijai un priekšā stāvošajam zemnieka darbu kalendāram atbilstošs producējošās un aizsargājošās maģijas līdzeklis; kā strauja kustība augšup tā sekmējot augšanas procesus; 2) lai gan pieaugušo šūpošanās šūpolēs aukstā laikā varēja tikt ierīkota telpās (Latvijā — šķūnī), šūpošanās rituālu visā tā bagātībā un pilnībā vislabāk varēja izpildīt ārpus telpām — brīvā dabā. Tādējādi šai izdarībai no tehnisko iespēju viedokļa pavasaris bija piemērotāks nekā ziema; 3) šūpojās galvenokārt jauni cilvēki, un šajā rituālā visos laikos bija arī daudz izpriecas elementu, pavasaris bija gadalaiks, kas ar dabas atmodu un tās sazieda nākšanu rosināt rosināja jaunus cilvēkus uz satikšanos pie šūpolēm un līksmu izšūpošanos.

Līdzīga kopsakarība vērojama tādā pavasara cikla ieražā kā XIX gadsimtā un XX gadsimta sākumā dažos Latvijas apvidos sastopamā jaunu meitu dziedāšana brīvā dabā pavasara vakaros.

Šūpošanās pavasara cikla ieražās nebija raksturīga Rietumeiropai. XIX un XX gadsimta etnogrāfiskais materiāls neliecina, ka šūpošanās šūpolēs būtu bijusi iezīmīga skandināviem, vāciešiem, austriešiem, itāliešiem, Pireneju pussalas tautām vai frančiem.

Tā bija izplatīta vai sastopama Austrumeiropas areālā — somiem (Dienvidrietumsomijā), igauņiem, latviešiem, lietuviešiem, krieviem, baltkrieviem, ukraiņiem, poļiem, rumāņiem, bulgāriem, serbiem, horvātiem, slovēņiem, maķedoniešiem, grieķiem un albāņiem. Igauņi šūpojās šūpolēs Pūpolu svētdienā [Hj II, 138, 143] un Lieldienās [Hj II, 152, 164, 249, 251]; ir ziņas par šūpošanos pēdējā ceturtdienā pirms Lieldienām pie igauņiem [Hj II, 169]. Poļi šūpojās Lieldienās un pirmajā svētdienā pēc Lieldienām, kā arī vispār laikā starp Lieldienām un Vasarsvētkiem — septīto svētdienu pēc Lieldienām [KO II, 213, 214]; bulgāri — Metenī [KO II, 278], Lieldienās, Jura dienā [KO II, 289]; serbi, horvāti, slovēņi un maķedonieši — visvairāk Metenī, Jura dienā; atsevišķos bijušās Dienvidslāvijas apvidos šūpojās arī laikā starp Jura un Pētera dienu un Ziemassvētkos [KO II, 249]; Grieķijas un Kipras grieķi — Lieldienās, dažreiz pasludināšanas dienā (25.martā) un Jura dienā, dažās vietās Kiprā — katru svētdienu pēc Ziemassvētkiem līdz Lieldienu nedēļas beigām [KO II, 331]; albāņi — Jura dienā [KO II, 313], Lieldienās un vairākas nedēļas ilgi pēc Lieldienām [KO II, 320].

Anglijā Lieldienās bija izplatīta īpatnēja šūpošanās modifikācija “Lifting” (“pacelšana”). Vīrieši nosēdināja sievieti vai sievietes — vīrieti krēslā vai uz vairākkārt sakrustotām rokām un enerģiski pacēla un nolaida lejup [KO II, 99]. Šāds šūpošanās veids Lieldienās nebija svešs arī poļiem [KO II, 211—212]. Analoģiska parādība ir mūsdienās Latvijā praktizētā jaunlaulāto vai jubilāru urrāšana kāzās un dzimšanas dienā.

Latviešiem tāpat kā somiem (Dienvidrietumu Somijā — KO II, 129), lietuviešiem [Dnd 79], krieviem, baltkrieviem, ukraiņiem [Sk 116, 123—124] un rumāņiem [KO II, 306] šūpošanās notiek Lieldienās.

Stipras starp diviem augošiem kokiem ierīkotas šūpoles latvieši pēc Lieldienām nenojauca, ciema un apkārtnes jauniešu sapulcēšanās un šūpošanās nolūkos tās ir izmantotas ilgstoši — svētdienās pēc Lieldienām, visu vasaru un rudens pirmajā pusē16, taču nekas neliecina, ka tā ir bijusi rituāla, ar noteiktām ievērojamām kalendārām dienām vai zināmu zemkopības un lopkopības darbu sākumu un beigām saistīta šūpošanās.

LD V sējumā nodaļā “Lieldiena” un LTdz IV sējuma nodaļā “Lieldienas” visvairāk dziesmu ir tieši par šūpolēm un šūpošanos: LD no 69 Lieldienu dziesmu tipiem — 42, LTdz 162 Lieldienu dziesmu tipu vidū ir tikai 49, kuros nav kaut pieminēta šūpošanās — pārējo dziesmu vairums ir tieši par šūpolēm un šūpošanos.

Šūpošanās šūpolēs ieražai latviešu tautasdziesmās un ticējumos ir ļoti plašs maģiskas nozīmības spektrs. Šūpojas, lai augtu lini un kaņepes [LD 32263], lai aug “liniņi kā šūpulītis” [LD 32279, 1], lai tie “gari” [LTT 17258—17262] un “līdzeni” [LD 32279; LTT 17263]; ja šūpojas, “tad liniem aug šķiedra kā zīds un sēklas tīras kā vējā vētītas” [LTT 17255]; šūpojoties šūpulim “jāļauj lēnām nostāties, lai tā lēni un līgojoties nozied linu druva” [LTT 17256; līdzīgi arī LTT 17257]. Ar šūpošanos Lieldienās var panākt, ka aug “lieli veldaiņi rudzi” [LTT 17253 Ezere].

Pēc tautas ticējumiem un dziesmām, šūpošanās nodrošina “brangas aitas” [LTT 17214], aitām “garu vilnu” [LTT 17213], “lielus jērus” [LTT 17212], telītēm — labu barošanos [LD 32271, 1; LTdz 14515; LTT 17222]. Tā līdz pret masalām un odu uzmācību vasarā17. Šūpošanās pasargājot no miega [LTT 17190], tā palīdzot iztikt ar mazu miega daudzumu, kas bija sevišķi svarīgi vasaras darbos. Igauņi ticēja, ka šūpošanās Lieldienās dara ķermeni vieglu [Hj II, 251]. Vai šādu ticējumu sakarā nav radusies arī latviešu tautasdziesma: Jau es biju gana viegla, /Vēl man vieglu vieglināja, / Vēl pakāra brāleliņi / Niedres kaulu šūpulīti [LD 32254]?

Līdzās vairākiem praktiskiem, utilitāra rakstura apsvērumiem arī maģijas ziedu laikos ne mazā vērtē ir turēts estētiskais pārdzīvojums, ko sniedz šūpošanās, šūpošanās prieks. Tautasdziesmās it īpaši tiek daudzināta izšūpošanās augstu.

Dziesmas rāda tautu meitas vai māsas sajūsmu un neslēptu lepnumu par šādu šūpošanos: Metat mani, metējiņi, / Pa zariņu galiņiem, / Cielaviņas meita biju, / Zaru galu laipotāja [LD 32285; sk. arī LTdz 14535]; Metat mani, metējiņi / Līdz mēnešam nemetat: / Mēnešami asi ragi, / Noraus manu vaiņadziņu [LD 32284]; Svīde mani sveši ļaudis, /Neīsvīde sauleitē; /Bej man sovi bųleleni, /Tī īsvīde sauleitē [LTdz 14534].

Konstrukcijas ziņā bija vairāku tipu šūpoles: 1) šūpoles lielu augošu koku starpā. Šūpoļu guļkoku novietoja starp koku zariem. Ar bērza vai ozola klūgu gredzeniem gulkoka abos galos piestiprināja šūpoles. Šīs šūpoles kāra meža vai sila malā vai lielos kokos pie mājas;18 2) šūpoles, kurās gulkoks abos galos nolikts starp diviem vai trim savā starpā nostiprinātiem šķērskokiem (“žuburu”, “žākuru”, “jairu”, “sastatņu” šūpoles);19 3) šķūnī pie sijas (arī rijā, piedarbā) piesietas valgu, grožu, ķēžu šūpoles; šīs šūpoles kāra galvenokārt bērniem, bet aukstā laikā tās izmantoja arī pieaugušie;20 4) “riņķa” (apļa) šūpoles; šūpoles “uz riņķi”. Staba galā ritenis, kuram piestiprinātas virves, to galos apakšā sēdeklis.21 1. un 2. tipa šūpolēs varēja šūpoties 1—4 cilvēki.

Šūpošanās kārtība: 1) šūpolēs sēd vai stāv viens cilvēks — sieviete vai vīrietis. Pie šūpolēm stāv divi vīrieši ar striķi grožu resnumā. Tie sākumā iešūpo šūpoles ar rokām, pēc tam ar striķiem, kas piesieti šūpoļu vertikālajām “kārtīm”, “klūgām”, “vicām”, pamet tās augstāk. Ja divi šūpojas tikai stāvus, šūpojas paši ar savu spēku [E 56, 1074 agv]. Tikai šūpošanās sākumā pārējie šūpoles pagrūda trīs četras reizes uz priekšu. Ja šūpojās četri, pa divi pretskatā stāvēja pie šūpoļu kārtīm [E 55, 1539 ag; E Mazsalaca]; 2) striķu jeb ķēžu šūpolēs lielākie bērni stāvēja uz dēlīša, kas bija piestiprināts virvēm (ķēdēm), mazākie — sēdēja. Bērnus šūpoja divi šūpotāji; 3) riņķa šūpolēs sēdēja parasti trīs līdz četri cilvēki, kas, ieskrejoties ap stabu, noveda kustības stāvoklī staba galā esošo riteni, pēc tam šūpoles gāja riņķī pēc inerces.

Igauņiem bez kārtajām šūpolēm bija pazīstams tāds šūpošanās veids kā lekšana uz dēļa, kas bija nolikts uz bluķa tā, lai uz bluķa būtu dēļa vidus. Lekšanā piedalījās divi cilvēki [Hj II, 250].

Pie šūpolēm dziedāja tautasdziesmas ar Lieldienu, šūpošanās un pavasara tematiku. Dziesmās uzteica jaunavas vai jaunekļa skaistumu, ārējo izskatu, tikumu, čaklumu, darba prasmi: (..) Linu sauja, magonīte, /Tā iesēda šūpulī [LTdz 14522]; (..) Mans brālītis, zelta roze, /Tas iesēda šūpulī [LTdz 14524]; Šūpo mani, tautu dēls, / Līdz bērzīna galotnei: /Augstu cēlu es galvīnu, /Stalti nešu vainadzīnu [LTdz 14538]; (..) Sīku rakstu rakstītāja, /Tā iekāpa šūpolī [LD 32246].

Savukārt nopēla neveiklību, nevīžību, darba neprasmi (tai skaitā šūpoļu kāršanā), žūpošanu, tautu meitas pārāk resnu augumu: (..) Greizu ratu taisītājs, /Tas iekāpa šūpulī [LD 32244]; (..) Šķību vagu dzinējiņis, /Tas iekāpa šūpulī [LD 32245]; [Sk. arī LD 32299]; Metiet mani, veci vīri, /Nava puišu metējiņu: /Jauni puiši krogā dzēra /Vakareju gājumiņu [LD 32286]; (..) Svina muca, draņķa muca /Tā iekāpa šūpulī [LD 32247]; (..) Svina muca, draņķa baļļa,/ Tā iegula šūpulī [LTdz 14527]. Ar dziesmām sacentās asprātībā.

 

Dabas un darba svētki

Pavasara saulgrieži latviešu tradicionālajās kalendārajās ieražās — dabas un darba svētki. Lieldienas — prieks par pavasara atnākšanu, domas par dabas atmodas un plauksmes drīzāku iestāšanos. Daudzi Lieldienu ieražu momenti — pūpolu vītola, bērza vai kadiķa zaru nogriešana vai salaušana telpu pušķošanai vai rituālajai “pēršanai”, mazgāšanās tekošā ūdenī, saules lēkta vērošana, šūpoļu uzstādīšana, pulcēšanās pie šūpolēm, šūpošanās un Lieldienu rotaļas notika brīvā dabā. Viss bija tieši saistīts ar dabu un visu pavadīja agra pavasara dabas iespaidi.

Latviešu pavasara saulgriežu ieražām bija cieša saistība ar senā zemkopja un lopkopja darba veiksmes un produktivitātes centieniem priekšā stāvošajās pavasara un vasaras darbu sezonās. Tās ir rūpes par labību, liniem, kumeļiem, govīm, telēm, aitām, jēriem, vistām, cāļiem un bitēm. Vienlaikus uzmanības lokā ir doma par pašu darba darītāju, tā veselību, možumu, izturību, skaistumu. Pavasara saulgriežu ieražās saskatot maģisku līdzekli, tās tika izmantotas šo centienu īstenošanai.

Ņoti arhaiskas ir tādas pavasara saulgriežu ieražas kā rituālā pēršana ar zaļojošu vai tikko uzplaukušu koku un krūmu zariem, mazgāšanās tekošā ūdenī agri rītā, saules vērošana, tai uzlecot, olu izmantošana Lieldienu rituālos, šūpošanās šūpolēs u.c.

Latviešu pavasara saulgriežu ieražām ir ļoti daudz kopīga ar kaimiņtautu un citu Eiropas tautu pavasara saulgriežu ieražām, daudzi latviešu pavasara saulgriežu ieražās sastopamie elementi ir sena Eiropas tautu kopmanta.

Latviešu pavasara saulgriežu ieražām vairāk vai mazāk turpinot dzīvot tautā, tās XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā visumā zaudē saikni ar maģiju. Ieražu elementi un rituāli, kam agrāk bija kāda maģiska nozīme, kļūst par vienkāršiem saulgriežu svētku atribūtiem un iegūst spēles raksturu.

Zināmā mērā pieaug paaudžu kontinuitātes apziņas loma šo ieražu izpildē — pēc formulas: tā jādara tāpēc, ka tā ir “veca tiesa”, tāpēc, ka iepriekšējās paaudzes, tēvu tēvi ir tā darījuši un mēs esam viņu dzīves un darbu turpinātāji. Saglabājas latviešu pavasara saulgriežu ieražu estētiskā funkcija, relatīvi pieaug to izklaidēšanas raksturs, izpriecas un psiholoģiskās atslodzes loma.

Latvijas iedzīvotāju vidū mūsdienās sastopamies ar atsevišķām pavasara saulgriežu ieražām. Krāso olas, krāsotas olas izmanto ēšanai, dāvina citiem, notiek sišanās ar olām. Tiklīdz pūpolu vītolam parādās pūpoli, tie nāk cieņā un parādās mājās uz galda, tiek ņemti līdzi ciemos.

Pavasara saulgriežu ieražu elementi un motīvi tiek izmantoti Lieldienām veltītajos etnogāfisko ansambļu pasākumos.

 

Vēres un piebildes

1 LD 32237; 32237,1; 32300; LTdz 14470; 14518.

2 Sk.: Mīlenbahs K. Latviešu valodas vārdnīca. Red., papild., turpin. J.Endzelīns. 2.sēj., R., 1925—1927, 498.lpp.; Lfkm D. Njkrjdsq ckjdfhm ;bdjuj dtkbrjheccrjuj zpsrf. V.> 1978> n.1> c.176. Sal. Karulis K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca divos sējumos. I, R., 1992, 524.lpp.

3 Matīsa Ģertrūdes dienu ticējumu un ieražu pieraksti, ar nedaudziem izņēmumiem ir no Vidzemes.

4 Pieraksti no Vidzemes.

5 LTT 17286, 17293, 17295–17297; LVME 3146. m., 113.dok.; E. Valmieras apr.

6 “Lieldienas svētkos rītā arī gājuši uz jūru acis mazgāt, jo tad gaiši redzot.” — CVME 3146. m., 113.dok. Engure.

7 LTT 17280, 17281–17283, 17287, 17289, 17292; sal. LTT 2523.

8 LTT 17288, 17314, 17315; sal. E 56, 1043 agv.

9 Latviešu tautas ticējumos paeglis ir līdzeklis pret burvjiem un dažādiem ļaunuma spēkiem.

10 LVME 320.m., 156.dok. Kandava; LTT 25184–25212; LVME līdzīgas ziņas ir no Rūjienas, Lodes, Ternejas, Vecpiebalgas, Salienas.

11 LTT 17207, 25221–25225, 25228, 25229. Latvieši ir pēruši “visus lopus”, “zirgus”, “kumeļus”, “govis”, “telēnus”, “jērus”, arī [LTT 17252] “bites”.

12 Nthtotyrj F. <sn heccrjuj yfhjlf> x.VI> Cg,> c. 91& sk. arī Dnd 69; KO II, 153.

13 LD 32264, dziesmai 17 varianti sk. arī LTdz 14478, dziesmai 39 varianti; 14480, 14480, 1.

14 Drīzāk par modernizējumu uzskatāmi latviešu ticējumi [LTT 17369; Ls 35], ka ar olām sitas, lai uzzinātu, kurš ilgāk dzīvos; kam stiprāka ola, tas visilgāk dzīvos. Toties senu uzskatu atspulgs sastopams ticējumā, ka ar Lieldienu olām sitas, lai “aug brangi zirgi” [LTT 17221].

15 E 56, 1058 agv (par olu ripināšanu Rīgas latviešu iedzīvotāju vidū pirms pirmā pasaules kara); “Lieldienās jaunieši iet šūpoties, sitas ar olām, iet ar olām spēlēt, t.i., pa “lauku” ripina olas” [LVME 2660.m., 195. dok. Galēni]. “Senāk notikusi arī lunkošanās ar olām, kur olas vāļātas pa smiltīm, lai aizķertu otru olu” [LTT 17184].

16 E 55, 994 ag Rucava; E 56, 1060 agv Zlēkas; 1069 agv Zūras; 1070 agv Pope; 1071 agv Užava; 1072 agv Ance. Sal. LVME 2737. m. Zvirgzdene. “Šūpoles pagastā sastopamas vairākās sādžās, pēc svētkiem netiek nojauktas.”

17 LTdz 14518; LTT 17215; 17263; LVME 2660.m., 227. dok.; E 55, 827 ag.

18 E 55, 705, 712 ag Nīca; 944 ag Rucava; 1538 ag Alsunga; 1539 ag Ēdole; 56, 1072 agv Ance; E arī Mazsalaca; Taurene; Rūjienas apk. Norāde par šādām šūpolēm ir tautasdziesmās: LTdz 14449 un varianti; 14469 Bārta.

19 E 55, 712 ag Nīca; LTT 17189 Zasa. Jaunsudrabiņš J. Baltā grāmata. — Grām.: Jaunsudrabiņš J. Kopoti raksti. 3. sēj., R., 1981, 97–98.lpp. Nereta.

20 LD 32253 bez tuvākas vietas norādes; 32253,1 un 32253,lv — abi varianti no Lejasciema; LVME 2660.m. Varakļāni; E 55, 712 ag Nīca; 944 ag Rucava; E arī Saliena.

21 E Rūjiena, Rūjienas apkārtne; Lode, Terneja; Dzērbene; Vecpiebalga.

Par Lieldienu šūpoļu konstrukciju šūpošanās norisi sk. arī: Bielenštein A. Die Holzbauten un Holzgeräte der Letten, T. 2. Die Holzgeräte der Letten. Petrograd, 1918, S. 716–717.

 

Saīsinājumi

E — Latvijas Vēstures institūta Etnogrāfijas nodaļas zinātniskais arhīvs.

dok. — dokuments, m. — mape.

Dnd — Dunduliene P. Lietuvu kalendorinai ir agrariniai papročiai. Vilnius, 1979, 153p.

Hj II —Hiiemäe M.Eesti rahvakalender. II, Tallinn, 1981, 291 1k.

LD — Barons K. Latvju dainas. 5.sēj., Petrogradā, 1915.

Ls — Līdeks O.Latviešu svētki. Latviešu svinamās dienas. R., 1991, 272 lpp.

LTdz — Latviešu tautasdziesmas. 4.sēj., R., 1982.

LTT — Šmits P. Latviešu tautas ticējumi. 2.sēj., R., 1940.

LVME — Latvijas Vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas zinātniskais arhīvs.

KO II — Rfktylfhyst j,sxfb b j,hzls d cnhfyf[ pfhe,t;yjq Tdhjgs. XIX — yfxfkj XX d.> [n.2]. ] [Jnd. htl. C.F.Njrfhtd> bpl. $Yferf$] Dtctyybt ghfplybrb. V., 1977, 357 c.

Sk — Cjrjkjdf D.R. Dtctyyt–ktnybt rfktylfhyst j,hzls heccrb[> erhfbywtd b ,tkjhecjd. $Yferf$ V.> 1979, c.287.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!