Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ojārs Spārītis, kultūras ministrs: "Problēmas jāsauc vārdā". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 4.04.1996., Nr. 59/60 (544/545) https://vestnesis.lv/ta/id/28675

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Priecīgus, apgarotus, gaišus Augšāmcelšanās svētkus!

Vēl šajā numurā

04.04.1996., Nr. 59/60 (544/545)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

REFERĀTI

Konferencē “Kultūra un garīgums, nosacījumi laukos” — Rīgā 26. martā

Latvija savā kultūrā, garīgumā un laukos

Ojārs Spārītis, kultūras ministrs:
“Problēmas jāsauc vārdā”

Uzrunas, tāpat kā ceļš, ir labas, ja tās ved uz templi. Tad tās attaisnojas. Es šo laiku, kurā mēs dzīvojam, negribētu saukt par krīzi, lai gan pats šo vārdu bieži piesaucu. Šis ir laiks kā visi iepriekšējie laiki. Tikai mūsu saasinātais jūtīgums un atbildība ļauj mums saskatīt pārveidei pakļautās zonas. Un pārveide ir tas, kas mums pieder. Pēc oficiālajām atvadām no sociālisma mēs, izrādās, vēl diezgan stingri esam tajā iekšā un visiem spēkiem turamies pie “tradīcijām”, kas neveicina paškustību, aktivitāti un maiņu. Tāpēc arī bieži daudzinātā krīze ir kā labs maiņu katalizators, kas palīdz nomērdēt nīkulīgi veģetējošus augus un ļauj sevi pieteikušai jaunai idejai iegūt reālu formu. Tāpēc sabiedrībā palielinās čīkstētāju vaimanas par grūtu eksistenci samazinātā naudas piešķīruma apstākļos. To es tikko piedzīvoju sarunās ar kinodarbiniekiem. Viņi uztraucas par Latvijas kino likteni. Princips ir viens — ja valsts ko dotē un cer, ka lieta dzīvos, pieaugs un kvalitatīvi attīstīsies, tad piepildīsies cilvēciski nenovēršamais: padarītā apjoms samazinās un ikviens naudas saņēmējs turpina darīt, cik vien maz iespējams, kamēr vien ir kāds, kurš tic, ka par šo konkrēto aizbildniecības kredītu ir bijis iespējams tik vien padarīt.

Varbūt jūsu šīsdienas sarunas spektrā būs ļoti plašs parādību loks. Es varu minēt tās, ar kurām man pēdējā laikā bijusi saskarsme. Tas ir kontekstā ar lauku muzejiem, ar lauku kultūras centriem, ar tautas namiem, baznīcām un svētdienas skolām un būtībā — to plašo kultūras iestāžu tīklu, kas izsaka lauku kultūras polifoniju, daudzbalsīgumu. Es domāju, ka izcelt vajadzētu ne tikai kultūras namus, bet šīsdienas sarunai tie varbūt ir tas cementējošais objekts, ap kuru kā tādu asi virzīsies jūsu domas, jūsu idejas un ierosinājumi. Katrā novadā un katrā pagastā iespējami savi ceļi un savas atbildes.

Rēzeknes rajonā ir Makašānu skola, kurā tēlnieks Antons Rancāns ar savu ģimeni uztur gan skolas garu, gan skolas saimniecību. Uztur skolas ideju. Domāts tiek par mācību ciklu un skolēnu lietderīgu darbu un atpūtu. Kopīgi ar skolēniem tiek iets sēnēs un spēlēts futbols, tiek uzcelta jauna pirts un darīts viss, lai cilvēkbērni tur justos kā savās mājās. Tie skolēni, kas nespēj maksāt niecīgo pusdienu naudu, gadiem tāpat dzīvo šajā skolā, pārtiek no kopējā katla, no kopējā dārza un kūts. Un vienmēr šeit tiek atrasta iespēja talantu nepazudināt. Gleznas, tēlniecība un Latgales keramika, veselīgais dzīves veids un arī veselīgā dzīves uztvere ir šīs skolas apmācības bezmaksas piedeva. Un tad man jādomā — kas Makašānos ir kultūras centrs? Es nezinu, vai Makašānos ir kultūras nams, bet tur ir šī skola, un to kā cilvēcisku bagātību spēj novērtēt ikviens. Vecā lauku saimniecība tur sastāv no kādām septiņām astoņām ēkām, kuras katra ir nokrāsota citā krāsā un katra salāpīta ar citādiem dēļiem. Tā te dzīvo, kopīgās rūpes apkampta, un šie ļaudis domā arī par jaunu skolu. Turpat kādus desmit kilometrus atstatu — Sakstagalā, Rēzeknes šosejas otrā pusē, ir pašvaldības dotētais Franča Trasūna muzejs “Kalna sēta”. Atmodas laiks šo muzeju atkal ar entuziasmu uzcēla. Talkās braukuši daudzi kultūras darbinieki. Šis muzejs ir savā ziņā ideāla mehānisma vadīts. Tas ir pašvaldības aprūpē, pašvaldība maksā kādas piecas algas štata darbiniekiem, ar valsts palīdzību, tas ir, ar Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja palīdzību iekārtota zinātniska ekspozīcija, kas veltīta politiķim, priesterim, novadniekam Francim Trasūnam. Tagad šie pieci algotie darbinieki, mīdami cits citam uz papēžiem, maisās kā putraimi pa katlu, kas tikko sācis vārīties, un traucē cits citam darbu. Un darba nav.

Absolūtais diletantisms neļauj šim muzejam iegūt jebkādu elpu. Un tad man rodas jautājums — kas notiks ar šādiem lauku muzejiem un ar kultūras centriem, ja tie visi pāries pašvaldību valdījumā. Tas ir arī viens no valsts kultūrpolitikas mērķiem. Bet, ja pašvaldībai pietrūkst prāta iniciēt darbību un ja nav zinātniski, metodiski vai citādi precīzi vadītu un orientētu kadru, tad šai muzejā nebūs iespējams ieviest kārtību. Sanest veselu maisu ar baznīcas grāmatām un izklāt uz plaukta ir viena daļa darba. Bet norakstīt no šīm grāmatām vismaz nosaukumu un izdošanas vietu un gadu — tas ir elementārs zinātniskā darba princips, kas šajā muzejā diemžēl pietrūkst. Un tad man jāvaicā, kāpēc tur vajadzīgi pieci darbinieki. Šai muzejā izjutu arī to, ka cilvēki joprojām paļaujas uz palīdzību no Rīgas. Apjukums radies varbūt arī tāpēc, ka pašvaldības ir trūcīgas. Saliekot kopā divus nabagus, nevar rasties viens bagāts. Rīga arī nebūs tā vieta, kur visiem iedos naudu, visiem prātu un idejas.

Es domāju, jūs neesat šurp braukuši, lai te meklētu kādu no šīm trim lietām, bet Rīga ir tā ideālā vieta, kur pulcināt visus Latvijas ieinteresētos ļaudis, lai jūs te apmainītos ar idejām, kas jūsos pašas jau sēž, un, varbūt citam citu iedrošinot un uzmundrinot, varētu iet tālāk.

(..) Ir radošās, atjaunojošās un saudzējošās kultūras uztveres un patēriņa kvalitātes, kas prasa prāta un arī fizisku piepūli. Prasa atrauties no kārtējas “Santa Barbaras” narkotikas un doties uz savu dievnamu. Priekules draudze šogad ies savā pēc Otrā pasaules kara atjaunotajā baznīcā, Struteles baznīca cauri ziemas salam tiek atjaunota par baltvāciešu naudu ar jaunpiliešu darbaspēku, ar Struteles pagasta iedzīvotāju, draudzes locekļu entuziasmu un būvmateriāliem, arīdzan ar viņu pienākuma un atbildības sajūtu. Ludzā to pašu izdarījusi draudzes vienotība un griba. Bet kā pārvarēt sastingumu Trikātā, kur mācītājmuižas un kapličas atjaunošana iestigusi pašas draudzes nesaskaņās, iekšējos konfliktos un pretrunās, vienam otram kaut ko noskaužot vai neatvēlot. Puspabeigtas baznīcas ir arī citur, visām palīdzēt nav iespējams. Atmoda beigusies, politiskais kapitāls vairāk nenāk, un entuziasms ir tā kā noplacis. Kā pulkstenim ar dzeguzi — kamēr nav uzvilkts čiekurs, trūkst motivācijas kustēties.

Bet ir arī cits lauku kultūras aspekts. Šur tur veidojas pieaugušo izglītības centri. Arī ar to palīdzību top dažas iniciatīvas. Es ne vienmēr varu sacīt, ka kultūras nams būs tā naba, ap kuru grozīsies dzīve. Tā tikpat labi varētu būt draudzes vai pagasta skola, varētu būt bibliotēka, kā tas ir Ventspilī, varētu būt svētdienas skola vai mācītājmuiža. Tikmēr Lēdurgā un Gatartā veidojas pieaugušo izglītības centri. Ar savu programmu, ar savu uzņēmību. Tie nežēlojas par līdzekļu trūkumu, bet kārpās, un viņu cilvēki ir konkurētspējīgi darba un ideju tirgū. Ēdoles pils savukārt veidojas par kultūras centru. Kaut arī tur ir tikai viens klozeta pods un ekskursantu autobusam divas stundas jāstāv rindā, sezonā tur ir 4000 apmeklētāju. Tas nozīmē, ka Ēdoles pils pašvaldības valdījumā spēj dzīvot kā kultūras centrs, kur var rīkot balles vai konferences, un pēc tam, kad ar lāpstu nošķūrēti mēsli no parketa grīdas un tā novaskota, ir patīkami uzturēties šai telpā. Tad gribas tur baudīt kultūru, ienākt pašiem savā novada templī.

Es nedomāju, ka būtu īpašas problēmas ar tiem kultūras namiem, ko kolhozu laikos uzcēla kā tādas pilis un kas tagad stāv. Tie spēj atjaunoties, spēj pakāpeniski ielaist siltumu savās caurulēs, izpurināt putekļus no aizkariem un sākt pieņemt arī apkārt braucošās teātra trupas. Šie kultūras nami atkal atdzīvojas ar saviem deju kolektīviem, koriem un visu pārējo, kas vajadzīgs novadam. Bet rūpes rada drīzāk tādi kultūras nami kā, piemēram, Preiļos, kur jumts, liekas, ir jau gatavs, bet vajadzīga nauda griestu remontam. Kultūras namam, kas savā pagastā ir acīmredzot vienīgais, nauda remontam būtu jāatrod, bet neviens nevar pateikt, kur to ņemt.

Ir daudzu pazīstamu kultūras darbinieku dzimšanas vieta — Nautrēni jeb Rogovka, kur pretī baznīcai kā tāds liels sociālisma monstrs no sarkaniem ķieģeļiem uzcelts liels fabrikas korpuss, kur sociālisma pēdējos gados, ja tas būtu uzcelts, darbu varētu atrast viss ciems, bet, tā kā sociālisms ir beidzies, darba nav, kultūras nams palicis neuzcelts kā pilsdrupas pretī baznīcai un ar saviem nekvalitatīvajiem būvmateriāliem un pretenciozo formu liek domāt, vai šāds kultūras nams ir vajadzīgs. Varbūt tas ir daļēji nojaucams, pārveidojams un pielāgojams tiem mērogiem, kas šim pagastam raksturīgi. Šī varētu būt sevis un apstākļu salīdzinājuma pārbaude. Tas ir jautājums, vai mēs protam pakļaut apstākļus savai gribai, vai varam iet solīti pa priekšu apstākļiem. Mēs varam pārtvert lozungu “Atmoda atpūtai!”, bet vai tas nozīmē, ka mēs esam atmodušies, lai atpūstos? Katram novadam, katram pagastam un katrai ēkai ir savs garīguma mērs un sava garīguma izteiksmes forma. Tās robežas jūs definēsiet atbilstīgi sev un šim laikam. Tāpēc es apsveicu jūs kā šīs gribas nesējus. Aicinu jūs nosaukt vārdā problēmas. Ne velti arī Bībelē rakstīts par idejas un vārda nosaukšanu. Nosaukt lietu vārdā nozīmē apjēgt tās saturu. Kad jūs esat aptvēruši vārda un aiz tā stāvošā jēdziena saturu, jūsu zemapziņa automātiski sāk veidot shēmas, kā šo saturu piepildīt. Esiet stipri savu šaubu pārvarēšanā!

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!