REFERĀTI

Konferencē “Kultūra un garīgums, nosacījumi laukos” — Rīgā 26. martā

Latvija savā kultūrā, garīgumā un laukos

Skaidrīte Lasmane, LU docente, filoloģijas doktore:
“Veidot, nevis vaidēt!”

Šis nav skaistu vārdu, bet domāšanas un darbu laiks. Vismazāk tas drīkst būt bezpalīdzības, noguruma, nevarības un gaušanās laiks. Ar šiem diviem ievada teikumiem es negribētu aicināt uz entuziasmu, kas atkal prasītu upurus kādas nezināmas nākotnes vārdā. XX gadsimta beigu sabiedrībai ir pamats būt piesardzīgai pret upurus prasošu entuziasmu: lai atceramies nesen Latvijā gan it kā starp citu, samērā klusi un fragmentāri, tomēr pieminēto 1949.gadu.

Nāk pavasaris, un, kaut gan tas vairāk saistās ar arāju, sējēju, stādītāju rosīšanos, varbūt, ka arī kultūras darbiniekiem savs uzmundrinājums un pašuzmundrinājums par svētību nāks, lai turpinātu darbus, ko tikai jūs un neviens cits varat darīt un izdarīt.

Ne viss ir politiķu un uzņēmēju ziņā. Skola, baznīca un kultūras nams — tās ir trīs vietas, kur runā un domā tieši ar un par cilvēku. Katrā vietā citādi, bet visās — par cilvēka lietām, par dzīvi, tās jēgu un kvalitāti. Trīs vietas, kurās top cilvēks. Ja nedaudz nenopietni, tad sabiedrībai ir pamats būt neapmierinātai ar saviem politiķiem, varbūt pat ar skolotājiem vai mācītājiem, bet kāpēc tai būtu jātur ļauns prāts uz jums, kultūras darbiniekiem. Jūs taču nepalielināt nodokļus un tos nepiedzenat, jūs nesodāt it nevienu, jūs tikai sagādājat cilvēkiem iespēju dzīvot to dievišķo septīto dienu, citādu nekā tās sešas pārējās. Kas zina, varbūt šobrīd, kad daudziem tās sešas tik smagi izdzīvojamas, tieši septītā jāatvēl dzīvības glābšanai.

Ir pienācis ne tikai pavasaris, bet arī atbildīgais mērķu un izvēles laiks. Mēs nedrīkstam aizgulēties. Kā dzīvot, uz ko virzīties? Ikviena kultūra piedalās mērķu izvērtēšanā un domā par mērķu kvalitāti, par to, ko tie nesīs cilvēkam. Par kādiem mērķiem iestāties kultūrai? Arī iepriekšējām totalitārajām sistēmām taču bija skaidri un nepārprotami uz nākotni vērsti mērķi, bet tieši to varmācīgā noteiktība izrādījās traģiska absurda cēlonis.

Lietuviešu rakstnieks Gavēlis savā “Viļņas pokerā”, darbā, ko var uzskatīt par piemiņas zīmi pusgadsimtu ilgušajam eksperimentam, jautā: “Kas mēs varētu būt, ja mēs nebūtu pataisīti par tiem, kas mēs esam?” Likteni un vēsturi mainīt nav diemžēl mūsu spēkos, un mēs visi esam tie, kas esam. Vienādi un tomēr tik dažādi. Un tieši tāpēc, lai atkal pēc zināma laika — pēc 20 vai 30 gadiem — nenāktos uzdot drūmo “kas mēs visi būtu varējuši būt, ja mēs nebūtu pataisīti par tiem, kas mēs esam”, mums kopā jādomā par mērķiem — uz ko virzīties? Kā un kāpēc? Ja toreiz, pirms piecdesmit, nolemtību diktēja politiskās varas spēks, kas būs tā vara, kas atkal padarīs cilvēku, un tas nav neiespējami, par traģiskā jautājuma uzdevēju. Varbūt patēriņa varmācība, kuras saldajos skāvienos mēs, no nabadzības nākušie, ļausimies dzīties un nepretoties? Vai varbūt modernās komunikācijas? Datorspēļu kaislības? Teledemokrātija? Videokrātija? Varbūt Bābeles torņa situācija ar garīgā centra zudumu un kāroto bezrobežu plurālismu? Varbūt morālās nevainības zaudējuma iespējas, pašierobežojumu nepieņemot un pamatojot to ar vispārēju relatīvismu un jautājumu: “Ja citi var, kāpēc es to nevaru atļauties?” Par varām un atkarību notām ir jādomā pastāvīgi un patstāvīgi. Arī par vilinošajām sirēnu balsīm, ko ietver jēdzieni — vispārējās labklājības sabiedrība, liberālisms. Bet it īpaši par vienpusīga racionālisma un pragmatisma varu, kas atzīst tikai un vienīgi tūlītēja, tuvi praktiska darbības efekta sasniegšanu, par blakusfaktoriem un pašu cilvēku nedomājot. Zinām, cik vēsture mūs, latviešus, elastīgus darinājusi. Ik dienas nākas dzirdēt jaunapgūtas teikumu konstrukcijas un intonācijas. Dažam labam pat ne gadu vai mēnesi, pietiek ar nedēļu pabūt Eiropā vai Pārokeānijā, lai ieskanētos turienes akcenti, intonācijas un toņi. Vai, sacīsim, Rainis, kas 15 gadus sabija Šveicē, runas parlamentā vai izglītības ministrijā teica ar nelatvisku akcentu? Kā tas būtu ar Kārli Skalbi vai Rūdolfu Blaumani? Ir divas lietas — viena — iegūt svešu intonāciju, sekli, virspusēji, otra — apgūt svešu kultūru, sevi un savu kultūru bagātinot. Un ne tikai kultūru apgūt, bet, kas īpaši nozīmīgi, — saprast tendences zinātnē, politikā, mākslā, visur, tendences, par kurām mēs pat neapjaušam, bet kurām vērīgi seko ikviena gudri un tālredzīgi domājoša sabiedrība. Jaunas vērtības un to radīšanas kaisle, protams, ir vitalitātes pazīme. Tomēr kultūrai laikam ir jābūt nedaudz konservatīvai. Ja jaunais top uz tradīciju vai vēsturiskās atmiņas rēķina, vai tas neprasa pārāk lielu maksu? Kā kopt mantojumu, to iedzīvināt un atdzīvināt jaunu komunikācijas tehnoloģiju laikā, kas tik būtiski atšķiras no tā senā laika, kad tradicionālās intonācijas un pamatvērtības ir tapušas? Pietiek ar vienaldzību, lai komercializācija, mediju un masu sabiedrība noslaucītu savdabīgo, kas mums vēl ļauj atšķirties no citiem. Ja to apzināmies, varbūt būsim ar mēru konservatīvi un dziedāsim savu dziesmu arī šodien.

Topošā, ticēsim, demokrātiskā sabiedrība pieprasa jaunus tikumus un jaunu domāšanas veidu, atšķirīgu no tā, uz kuru balstījās totalitārā sabiedrība. Tā ne tikai pieļauj, bet ik uz soļa pieprasa izvēli.

Kvalitatīva dzīve iesākas ar mūžīgo jautājumu — kā dzīvot? Bet atkal šis jautājums ietver sevī otru — pēc kā mums vajadzētu tiekties? Tiekšanās ietver dīvainu paradoksu: nav garantiju, ka iegūtais būs tas, pēc kā tiecāmies. Kad sasniegts tas, pēc kā tiecāmies, tas var izrādīties par pretēju tam, pēc kā tiecāmies. Tāpēc varbūt vienīgā izeja — nesastindzināt mērķus, par gataviem tos atzīstot, dzīves kvalitāte pieprasa pastāvīgu pilnveides gatavību, sastinguma vietā tā ietver tiekšanos pēc citādības, paškorekciju, izdomu, apzināšanos. Otra kvalitātes pazīme ir pieredzes daudzveidība, kas nav iegūstama vienpusīgā praktiskumā, parastajā ikdienas laikā un telpā. Tai vajadzīga uzveduma telpa, pārpraktiskuma apjauta, kas ienāk ar skaistuma baudījumu, svētuma pārdzīvojumu, ar brīnīšanos, mīklām un noslēpumu.

Dzīves kvalitāte ietver spēju kopā just, priecāties un atminēties. Mūsu tautas kultūras darbinieku kopdarbs ir Dziesmu svētki. Un tie apliecina, ka kultūra spēj radīt vienprātību, kaut arī balsis ir atšķirīgas. Tā modina saderībai, līdzi dzīvojot, nevis vienaldzīgi garām, pretī vai šķērsām.

Un vēl trešā dzīves kvalitātes pazīme — apmierināt vajadzību pēc atzīšanas.

Kultūras nams ir iespēju nams, lai tajā iezīmētu visu, kas pašcieņas vērts. Laikā, kad tik daudziem raksturīga nevarība, bezpalīdzība, kultūra var palīdzēt ar iejūtīgu iesaistīšanu pašapliecinājumā. Aicināt dziedāt, dejot, adīt un radīt un rādīt radīto citiem, arī tīras, skaistas sētas prieku. Jāpalīdz cilvēkam tikt pie varības apziņas, pie savas vērtības apziņas, meklējot jaunus veidus, kā ļaut cilvēkam piedalīties, veidot, nevis vaidēt. Veidus, kā apliecināt sevi un kā pamanīt un atzīt to, kas pilnvērtīgas dzīves un pašcieņas vērts. Lai glābtu no tukšuma, no trulas bezdarba vai pārmērīga darba vienveidības. Ne tikai izklaides centriem, bet pašizteikšanās un pašapliecinājuma centriem, mūsu Latvijas tautas kultūras namam jātop.

No iepriekšējās iekārtas mantota centralizācijas tendence ar centru — Rīgu. Ikviens kultūras un tautas nams ir un tam jākļūst par centru. Nav jālauza galvas vienas telpas virzienā. Tikai jādzīvo ar savu centra pašvērtības apziņu. Būs dzīvāka kultūras aina. Varbūt vispār centru nevajag, bet gan pilnvērtīgu patstāvību un atbildību par ikvienas vietas decentrēto nozīmību.

Un visbeidzot par varbūt visgrūtāko un vissvarīgāko. Kultūras darbs asociējas ar cilvēkvides kopšanu. To var saukt par morāles ekoloģiju vai ētisku infrastruktūru, bet būtība ir iekšējās, garīgās vides saglābšana.

Tāpat kā attiecīga dabas vide ir vajadzīga, lai puķe ziedētu un strazds dziedātu pavasara dziesmu, tāpat arī demokrātija un likumi var darboties tad, ja ir atbilstoša ētiskā vide. Var prasīt līdz apnikumam tiesiskumu, var kārtot un pārkārtot likumus, bet, ja nav atbilstošas ētiskas vides, likumi vienkārši nedarbojas. Morāle ir viens no svarīgākajiem veselīgas un normālas pašorganizācijas nosacījumiem. Ir jākopj un jāsargā pamatprincipi — godīgums, taisnīgums, laipnība, palīdzētgatavība, dāsnums un augstsirdība. Ja morālais vērtējums ir nevarīgs, ja tikumu balss vāja, bikla, ja tā droši nestājas pretī ļaunumam un izvairās no tā atklātas apzināšanās, to pārkliegs nekaunība, trula savtība. Ja principu saites vaļīgas vai pārrautas, kā cilvēks lai justos labi un droši.

Protams, sociālais pamats ir nepieciešams gan tiesiskumam, gan tikumiem. Nelabvēlīgas ģimenes, alkohols, netīrība un nabadzība ir ārējā vide, kas tomēr lielā mērā ir atkarīga no iekšējās. Lamu vārdi, slinkums, bezpalīdzība, ļaunums, skaudība un citi morālās vides piesārņojuma veidi ir saucami to īstajos vārdos, un tie nedrīkst saņemt attaisnojumu ne uz nabadzības, ne uz visvarenas bagātības rēķina. Zaļo kustība aizstāv dabas vidi pret nesaprātīgiem postījumiem, kuriem var būt neatgriezenisks raksturs. Tikumu un morālo vērtību vide ir ne mazāk trausla un ievainojama. Tās līdzsvaru izjauc gan nenodrošinātība, gan neierobežots un rupjš cinisms, nekaunīgas krāpšanas iespēja, truls un nekontrolēts savtīgums. Kas cits, ja ne kultūra līdzīgi Sprīdītim var stāties pretī tikumu vides postītājam Milzim mūsu sabiedrībā!

Bez kultūras notiek gara atrofija un pieaug trulums, kurā izpausmes ir divējādas. No vienas puses — depresīva bezcerība, neuzņēmība un sava spēka trūkums, no otras puses — bezkaunīga politiskā un ekonomiskā uzņēmība. Atbildība, godīgums, taisnīguma principi nav privāta lieta, bet normālas, demokrātijai un tautsaimniecības attīstībai spējīgas sabiedrības nosacījums.

Šodien, kad lauku lielākajā daļā ir pazīstams bezdarbs un ar to saistītās nabadzības un dzeršanas posts, daudziem grūti saprast, ka dzīvei nav tikai viena dimensija, ko iezīmē dzīvokļa, maizes un daudziem arī alkohola lētums. Man nav viegli šo apgalvojumu izteikt, jo saprotu, ka tas var izskanēt neiejūtīgi un netaktiski. Taču es gribētu nošķirt vienu no otra divus vienas saknes vārdus — izdzīvot un dzīvot. Vēsture, vakardiena un diemžēl arī šodiena daudziem jo daudziem pieļāvusi izdzīvošanu, kurai pietiek ar lētu jumtu virs galvas, tikpat lētu maizes klaipu un noreibuma līdzekļiem. No trim lietām tikai pēdējā šodien vēl ir saglabājusi sociālisma cenu, tāpēc dažkārt izskan žēlabas, ka zelta laiki pagājuši. Traģiski, ka izdzīvošanas vajadzības ir tik grūti apmierināmas, ka dzīvei neatliek spēka un gribas. Bet vai ir vērts dzīvot, ja tik vien, tik nožēlojami maz tai dzīvei ir vajadzīgs? Ir sāpīgi to jautāt, un tomēr ir jājautā.

Dzīve, pilnvērtīga un bagāta, saistās ar citām vajadzībām un iespējām — ārējām un iekšējām, ar līdzdalību sabiedrības mērķu izvēlē, ar pašapliecinājumu un varētprieku, ar skaistuma, svētuma un citu pārdzīvojumu plašumu. Normāla dzīve ietver gan sāpes, gan prieku. Tā neļauj aizmirst vēsturi un otra sāpes, jo nepieminēt vēsturi ir netaisni un bīstami — atmiņa paplašina laiku. Dzīve pieprasa arī prieku un smieklus, šo brīva cilvēka un domas elastības pazīmi. Aiz izdzīvošanas mērķiem kultūrai ir jāsaredz un par spīti visam jāuztur cilvēkos dzīvotgriba.

Kultūra nav varas forma, bet nozīmīgs sabiedrības pašorganizācijas nosacījums. Bez pašorganizācijas likumiem un varai nav spēka. Pat vispragmatiskākajam politiķim būtu jāsaprot, ka kultūrā ieguldītie līdzekļi simtkārt (domāju, ka nepārspīlēju) atmaksājas. Tas lai virza kultūru uz pamatotu pašapziņu. Bez mums sabiedrība neiztiks!