REFERĀTI

Konferencē “Kultūra un garīgums, nosacījumi laukos” — Rīgā 26. martā

Latvija savā kultūrā, garīgumā un laukos

Jānis Kurpnieks, E.Melngaiļa Tautas mākslas centra vadītājs:
“Galvenās tendences tautas mākslas procesos"

Pilsētas un lauku dzīves apstākļu atšķirība ir objektīva parādība. Atšķirīgi tā ietekmē arī kultūras dzīvi un tautas mākslu. Pašlaik, vispārējās krīzes apstākļos, kā Ministru prezidents raksturoja — valsts bankrota priekšstadijā, lai cik tas paradoksāli arī skan, bet tautas māksla apliecina savu fenomenu, kas it kā stāv pāri laicīgajām kolīzijām. Laikam taču apziņai — ja nekā cita nav, tad vismaz uzdejot vai uzdziedāt jau nu var — ir nepārvērtējami dziļas saknes. Bet šāda sentence ir piemērota tikai paviršam vērojumam. Čstais pamats ir garīguma primārā vieta pret materiālo. Un laukos, kur iedzīvotāji lielākoties ir “atbrīvoti no materiāliem labumiem”, tas izpaužas visspilgtāk. Te arī ir tas tautas izdzīvošanas fenomens.

Konkrēti — 41 procents koru, 57 procenti deju kolektīvu, 44 procenti orķestru, 40 procenti lietišķās mākslas studiju, 66 procenti folkloras un etnogrāfisko ansambļu, 69 procenti vokālo ansambļu un 70 procenti amatierteātru nāk no lauku rajoniem. Gribu teikt, ka tautas māksla ir gandrīz vai vienīgā vairāk vai mazāk iespējamā cilvēku garīgās kultūras izpausme laukos, jo profesionālā māksla kļūst arvien nepieejamāka, bet televīzija un radio var piedāvāt tikai “konservētas” mākslas baudīšanu. No “konserviem”, pie tam apšaubāmas kvalitātes un lielākoties izteikti lētiem, diez vai varēs iztikt.

Tāpēc, neskatoties uz milzīgajām finansiālajām grūtībām, tautas mākslas kolektīvu skaits nesamazinās. Pasliktinās tikai vadītāju, šo profesionāli sagatavoto cilvēku, materiālais nodrošinājums. Kolektīvu vadītāju atalgojums lielākoties atkarīgs no pašvaldības vadītāju izpratnes. Visur tā nav vienāda, bet pašvaldību likumu var tulkot dažādi. Vienā gadījumā tā ir pilnīga nesapratne, citā — atbalsts, kas kolektīviem rada iespēju piedalīties pat starptautiskās norisēs.

Maza atkāpe. Vispārējo dziesmu svētku tradīcija 120 gadu garumā mums ir kalpojusi kā sevis apzināšanās faktors un līdzeklis. Tagad caur starptautiskām norisēm — festivāliem un konkursiem — mēs iepazīstam citu tautu kultūru, iepazīstinām ar sevi citas tautas. Tāpēc mūsu kolektīvu daudzās starptautiskās aktivitātes un starptautiskās norises Latvijā nav pašmērķis. Tā ir objektīva nepieciešamība. Pagājušajā gadā, protams, šajā ziņā spilgtākais notikums bija Baltijas un Ziemeļvalstu Dziesmu svētki, kas aptvēra visus Latvijas novadus un kļuva par pamatu jaunas lieliskas tradīcijas dzimšanai, kuras nozīmi tā īsti laikam varēs izvērtēt tikai laiks. Tāpat II starptautiskais tautas deju festivāls “Sudmaliņas”. Cita tautu mentalitāti, dvēseli, kultūru un daudz ko citu savstarpēji bagātinošu iepazīst tikai šādās norisēs. Un te nu mēs neesam pirmatklājēji. Tāpēc jo objektīvāks ir šis process. Ja vēl es pieminu 4. Vispārējo Dziesmu svētku simtgadei veltītos Dziesmu un mūzikas svētkus Jelgavā un 8. Tautas teātru salidojumu Rēzeknē, vai tad ir izmērāms tas pozitīvais lādiņš, ko guva tie tūkstoši dalībnieku un apmeklētāju?

Un tas bija iespējams tikai tādēļ, ka Aizkraukles, Alūksnes, Bauskas, Cēsu, Gulbenes, Jēkabpils, Jelgavas, Kuldīgas, Limbažu, Madonas, Ogres, Rēzeknes, Rīgas, Smiltenes, Talsu, Tukuma, Valkas, Ventspils pašvaldības bija saprotošas un pretimnākošas.

Starptautiskas un reģionālas aktivitātes, dibinātas uz vietējo kolektīvu iniciatīvu, ienāk visos Latvijas novados. Piemēram: deju festivāli Alūksnē, Bauskā, Cēsīs, Gulbenē, Limbažos un Siguldā, amatierteātru festivāli Jūrmalā, Valkā un Ventspilī, koru konkursi Ventspilī, folkloras svētki Balvos, Rūjienā un Siguldā. Uz folkloras un etnogrāfisko ansambļu iniciatīvas bāzes atdzimst daudzviet aizmirstas gadskārtu ieražu tradīcijas, veidojas jauni svētki, piemēram, “Annas diena”.

Latvijas mākslas meistari no visas Latvijas piedalījušies tādās izstādēs kā ādas mākslinieciskā apdare, pinumi, metāls un rotas, villaines un lakati.

Sistemātiski notiek studiju darbu izstādes. 1995.gadā Tautas daiļamata meistaru kvalifikācijas izvērtējumā piedalījās 74 autori, no kuriem 15 meistaru darbi guva izcilu vērtējumu. Latvijas mākslas studiju darbs varbūt nav tik redzams plašam lokam kā koru vai deju kolektīvu kustība, tomēr savā darbības pamatīgumā un nozīmīgumā nav pārvērtējams. Tā ir sistēma, par kuru mūs apskauž visi, kas ar to iepazīstas, tā ir sistēma, kurā ir gan mūsu tradicionālā kultūra, gan tautas mākslinieciskā jaunrade. Tradīcijas un iemaņas tiek pārmantotas no paaudzes uz paaudzi.

Pūtēju orķestru iekļaušana Baltijas un Ziemeļvalstu Dziesmu svētkos gan būtiski kuplināja šos svētkus, gan bagātināja mūsu orķestru repertuāru ar skandināvu autoru darbiem.

Aktivizējas radošā sadarbība — dažādu amatierteātru aktieri un režisori viesojas viens pie otra, veido kopīgus iestudējumus.

Tomēr bīstama ir tendence — materiālo apstākļu dēļ režisori (tas attiecas arī uz citu žanru vadītājiem) aiziet strādāt citā darbā un darbošanās teātrī savā profesijā kļūst tikai par “mīlestības darbu”. Tālredzīgiem skolu direktoriem šie spēki būtu jāpiesaista skolai.

Daudzviet tas tā arī notiek. Es šo procesu gribētu vērtēt kā kultūras iestāžu, to darbinieku tuvošanos un ieiešanu skolā. Lielisks paraugs tam ir Limbažu rajona Alojas Ausekļa vidusskola, kur, piemēram, gan mūzikas skola, gan tagad arī muzejs darbojas skolā. Tāpat arī Liepupes pagasts, kur vidusskolā darbojas mākslas skola. Un tie nav vienīgie piemēri. Daudzās vidusskolās ir kori un deju kolektīvi. Daudzi skolēni taču ir Vispārējo dziesmu un deju svētku dalībnieki.

Te nu es esmu pieskāries izglītībai — visfundamentālākajam jautājumam, ko neizvērsīšu sīkāk, aprobežojoties ar to, ka, piemēram, lielo interesi par Tautas mākslas centra rīkotajiem kursiem mums nav iespējams apmierināt. Pašlaik faktiski ir vakuums kultūras darbinieku pēcdiploma apmācībā. Kultūras iestāžu administratīvie darbinieki dažreiz izmanto pašvaldību mācību darba kursus, bet kolektīvu vadītājiem jāsamierinās tikai ar augstskolas zināšanām un pašiziglītību. Vai ar to pietiek?

Lietuviešu pozitīvā pieredze, kur aktīvi strādā kultūrizglītības centrs, veicot šo funkciju, apliecina to, ka nepietiek. Pašapmierinātībai par mūsu kolektīviem, to vadītājiem un kultūras dzīves organizatoru augsto māksliniecisko līmeni nav vietas.

Un vēl. Mēs gan varam priecāties par dejotāju raito soli, bet pilnīgi pretējs stāvoklis ir muzikālā pavadījuma. Tāpēc vēl joprojām vairums deju kolektīvu izlīdzas ar ierakstiem.

Raksturojot šī laika kultūrprocesus, jāatzīmē, ka šis patiešām ir izdzīvošanas laiks, uzskatot esošā saglabāšanu par galveno uzdevumu. Ekonomistiem aktuāla problēma ir noteikt pakāpi, līdz kurai nojaukt veco ražošanas sistēmu. Kultūrā nekas nav jānojauc. Droši varu teikt, ka laukos kultūra nav sekojusi visa noārdīšanas taktikai. Es neapgalvoju arī, ka viss ir kārtībā, jo jūs katrs labi zināt savu konkrēto vietu, redzat daudzus negatīvus procesus, daudz kas iet mazumā. Bet vēlreiz uzsveru, ka tas valstiskā mērogā nav fatāli kultūrai kopumā.

Prognozējot 1998.gada XXII Vispārējos latviešu Dziesmu un XII Deju svētkus, mēs domājam, ka dalībnieku skaits būtiski nesamazināsies. Droši var teikt, ka veidojas jauni kori, deju kolektīvi un ansambļi. Sekojot dejotāju paraugam, diferencējas arī kori — autonomi kļūst vecākās paaudzes vai veterānu kori. To ņemsim vērā, veidojot svētkus. Tas ir objektīvs process, pozitīvi vērtējams no visiem viedokļiem. Analogā interešu diferenciācija taču bija arī kamerkoru veidošanās pamats. Tas notiek dabīgi, bez administratīvas iejaukšanās “no augšas”, tāpēc ir izslēgta kļūdīšanās. Mūsu uzdevums ar to rēķināties. Jāņem vērā arī tas, ka Dziesmu svētki nav tikai viens notikums reizi piecos gados. Tas ir process, kas nepārtrūkst. Šo vasaru ieskandinās vīru un sieviešu koru salidojums Ogrē 1.jūnijā, pūtēju orķestru salidojums Daugavpilī 8. un 9.jūnijā, vidējās paaudzes deju kolektīvu salidojums Ikšķilē 15.jūnijā, skolotāju koru salidojums Liepājā 28. un 29.jūnijā, jauniešu deju kolektīvu saiets “Deju diena Rīgā” 29.jūnijā un pāri visam — Jurjānu Andreja 140 gadu jubilejas pasākumi visos novados ar noslēgumu 14.septembrī Meņģeļos. Savukārt nākamgad — novadu Dziesmu un Deju svētku vokālo ansambļu skate — konkurss, “Baltica”, “Sudmaliņas”, Baltijas un Ziemeļu valstu Dziesmu svētki, kas, domāju, lieliski papildina mūsu koru dzīves kalendāru.

Ja mēs no distances palūkosimies uz piecu gadu periodu no 1993. līdz 1998.gadam, tad skaidri redzēsim, ka visu žanru kolektīviem darbošanās izpaudusies kādos svētkos, festivālos, izstādēs, salidojumos vai konkursos. Nepieciešamība un vēlme piedalīties šajā procesā no kolektīva puses ir pamats Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem. Analogi šādu rūpi nes arī visos Latvijas rajonos, tāpēc nedrīkst pašvaldību reformētāji neņemt vērā kultūras tradīcijas, kas Latvijā ir izveidojušās un iezīmē ļoti noteiktas robežas. Tas jāņem vērā, velkot robežas pie reformu galdiem.

Ne viss ir uzreiz realizējams un ne viss tiks realizēts. Ņoti bieži skatāmies cits uz citu ar jautājumu “kas to darīs?” Jūs esat cilvēki, kas domāju, saprot — “Neviens cits kā mēs. Katrs savā vietā, kopējā, vienotā sapratnē.” Lai atkal tiktos dziesmā, dejā, izrādē, izstādē. Un tas jau ir garants, garants mūsu tautas nākotnei.

Vai par skaļu teikts?