"Mainām čekistu pret fašistu"

"Izvestija"

— 2000.03.14.

Savenko ir sācis runāt, lai nebūtu jāatgriežas cietumā.

13.martā Latvijas laikraksts "Respublika" publicēja interviju ar Jevgeņiju Savenko. Latvijas tiesas spriedumu apsūdzībā par genocīdu gaidošais Savenko ir iestājies par nacistu noziedznieku Konrādu Kalēju.

7.martā Latvijas tiesa negaidīti pieņēma lēmumu par aizturēšanas līdzekļa maiņu Savenko: viņu atlaida, uzliekot mājas arestu, motivējot šo soli ar slikto tiesājamā veselību. Jāatzīmē, ka līdz tam tiesa maz interesējās par tiesājamā vecumu un veselības stāvokli.

Drīz pēc tam Savenko sniedza interviju Latvijas laikrakstam "Respublika". Tiesājamais bija nolēmis aizstāvēt bijušo SS latviešu zonderkomandas dalībnieku Konrādu Kalēju: "Kalējs arī ir vecs cilvēks, un man šķiet, ka viņu nevajadzētu tiesāt. Jāatceras, ka toreiz bija karš."

Jau pirms tam Savenko tiesas priekšā atvainojās latviešu tautai un dažiem izmeklētāju atrastajiem lieciniekiem. Kā ietekmē tiesājamais, tagad ir nolēmis iet vēl tālāk?

Latvijas vadība pārāk lielu nozīmi piešķir "totalitāro režīmu noziegumu" izmeklēšanas mehānismam, kas ir iedarbināts Latvijā. Taisnība, abu režīmu - padomju un nacistiskā - noziegumu izmeklēšana norit nevienmērīgi. Iespējams, ka Latvijas tiesu vara, kas ir visai atkarīga no republikā valdošās sabiedriskās domas un politiskajiem skandāliem, kuri tagad satricina Rīgu, ir nolēmusi vienā rāvienā izbeigt vairākus tai neizdevīgus procesus.

Tas būtu sava veida "nulles variants": vienlaikus tiktu pārtraukti gan visodiozākie procesi pret vecīšiem - bijušajiem padomju represīvā aparāta darbiniekiem, kā arī "pretējie" procesi pret vecajiem Latvijas fašistiem. Savā ziņā notiktu "gūstekņu apmaiņa", taču morālā uzvara paliktu bijušo SS leģionāru un Arāja zonderkomandas locekļu pusē.

Viena no galvenajām iesākto tiesas procesu problēmām, par kuru ir uzstājušās cilvēktiesību organizācijas, ir nacista Konrāda Kalēja nepabeigtā lieta. Jau pēc tiesas procesa sākšanas pret Savenko Latvijas Ģenerālprokuratūra ierosināja vēl vienu krimināllietu pret Kalēja "kolēģi" SS latviešu komandā - Kārli Ozolu. Tādējādi līdzsvars starp padomju un nacistu procesiem formāli ir ticis ievērots.

Tagad Savenko aicina aizmirst kādreizējās "pārestības". Acīmredzot, apmaiņā pret dzīves nogali cietuma slimnīcā viņam ir apsolīts kaut kas vieglāks - mājas arests vai policijas uzraudzība.

"Modelis ne jaunāks par astoņpadsmit"

"NRC Handelsblad"

— 2000.03.10.

Latvijas parlaments gandrīz vienprātīgi pieņēmis likumu, kas aizliedz jauniešiem, kuri jaunāki par astoņpadsmit gadiem, strādāt par modeļiem vai piedalīties "miss" konkursos un skaistumkonkursos. Likuma pieņemšanas iemesli meklējami pedofilijas skandālā, kas labu laiku turēja Latviju savā varā.

Skandāls izcēlās pagājušajā gadā, kad kāda skaistumkonkursa direktors tika apsūdzēts par apmēram tūkstoš jauniešu ievilināšanu prostitūcijā. Apmēram vienlaikus policija par bērnu pornogrāfijas izplatīšanu arestēja kādas videoierakstu kompānijas direktoru. Skandāls sasniedza ievērojamus apjomus un skāra prominentus politiķus – premjeru Andri Šķēli un tieslietu ministru Valdi Birkavu, kuri masu medijos tika apsūdzēti par saistību ar pedofilijas skandālu. Abi to noliedza, un Birkavs, lai atgūtu savu labo slavu, vienu nedēļu pat izturēja badastreiku. Starp citu, apsūdzības pret šīm personām līdz šim tā arī nav konkretizētas.

Jaunā likuma mērķis ir izslēgt iespēju modeļu aģentūrām un skaistumkonkursu organizatoriem ekspluatēt bērnus un jauniešus. Likums tika pieņemts ar 81 balss piekrišanu un vienu atturējušos balsotāju. Neviens nebalsoja "pret". Tomēr debašu laikā deputāti iebilda, ka latviešu sievietes tādējādi tiktu izslēgtas no starptautiskās modeļu industrijas aprites. Izglītības un jaunatnes organizācijas ir priecīgas par likuma pieņemšanu, jo, kā izteicies kāds skolotājs, "skaistumkonkursi ir pasākumi, kas tīri komerciāliem mērķiem izmanto vēl nenobriedušus bērnus". Seksuāla izmantošana šajās aprindās esot normāla parādība.

Modes industrija ir saniknota par šo lēmumu. Kādas Rīgas modeļu aģentūras direktors nodēvējis jauno likumu par "pilnīgi absurdu" un par "nāves spriedumu modeļu aģentūrām". Kāds viņa kolēģis izteicies, ka "tas ir smags trieciens modeļu industrijai".

"Lietuva svin desmito neatkarības gadadienu"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.03.11.

Šodien, sestdien, Lietuva svin savu desmito neatkarības gadadienu, kopš republikas parlaments 1990. gada 11. martā pasludināja valsts neatkarību. Uz absolūto neatkarību tomēr nācās gaidīt vēl gadu, tomēr šis lēmums bija pirmais solis uz visas Padomju Savienības sabrukumu.

Baltiešu brīvības cīņa, ko iedvesmoja arodbiedrību vadītā sacelšanās Polijā, pirms 1990. gada marta bija noritējusi jau vairākus gadus. Tomēr Lietuvas, Latvijas (4. maijs) un Igaunijas (30. marts) proklamētā neatkarība Maskavai radīja šoku.

Lietuvā cīņu vadīja tautas fronte "Sajūdis" un tās līderis mūzikas profesors Vītauts Landsberģis, un šī cīņa vainagojās ar "Sajūža" uzvaru republikas pirmajās demokrātiskajās parlamenta vēlēšanās.

Negaidītu atbalstu sniedza Lietuvas Komunistiskā partija, kas sarāva saites ar padomju mātes partiju un atbalstīja neatkarības centienus. Landsberģis tika iecelts par parlamenta priekšsēdi un populārā ekonomikas profesore Kazimira Prunskiene — par premjerministri.

Drīz starp Viļņu un Maskavu sākās pozīciju karš ar abpusējiem draudiem un ekonomiskām sankcijām, kamēr apkārtējā pasaule aizturēja elpu un lietuviešus smagi spieda preču trūkums un milzīga cenu paaugstināšanās.

Lietuvas parlaments piekrita uz 100 dienām atcelt Lietuvas neatkarību, pretī saņemot Kremļa solījumu sākt sarunas par atbrīvošanos. Agresīvā retorika tomēr nerimās, un beigu beigās Krievijas armija uz Lietuvas galvaspilsētu Viļņu nosūtīja savus desantniekus.

Gaidītā parlamenta ieņemšana, kurā bija iebarikādējies Landsberģis un citi deputāti, tomēr nenotika. Naktī uz 13. janvāri karavīri atklāja uguni uz personām, kas apsargāja cita starpā valsts radio un televīzijas namu kā arī tā raidīšanas torni.

Asiņainajā svētdienā bojā gāja 13 civiliedzīvotāji.

Šī traģēdija radīja niknumu Krievijas demokrātos. Boriss Jeļcins — kas vēl nebija prezidents — nekavējoši devās uz Baltijas valstīm un atklāti atbalstīja to brīvības centienus.

Šis notikums visās nometnēs veicināja atskurbšanu un lielāku uzmanību. Atbrīvošanos gaidīt nenācās ilgi. Pēc neveiksmīgā valsts apvērsuma mēģinājuma Maskavā 1991. gada augustā Padomju savienības parlaments atzina Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarību. Pēc četriem mēnešiem sabruka visa Padomju Savienība.

3,7 miljonu lietuviešu brīvība ir iezīmējusies gan ar panākumiem, gan neveiksmēm, kas izpaudās kā iekšējs politiskais saspīlējums, valdības krīzes un varas skandāli.

Lietuvai turklāt nav izdevies atbrīvoties no Krievijas atkarības. Krievijas finansu krīze 1998. gada augustā bija smags trieciens Lietuvai, un eksports uz Krieviju samazinājās par vairāk nekā 66%. Ekonomisti ir brīdinājuši par Lietuvas lita devalvāciju, taču viņu teiktais vēl nav piepildījies.

Tomēr Lietuva ir viena no sešām valstīm, kas nupat ir sākušas sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Savienība izvirza stingras prasības, starp citu, arī slēgt Ignalinas atomspēkstaciju, kas ražo 75 — 80% valstī patērētās elektroenerģijas. Lietuva ir solījusi, ka tas tiks izdarīts līdz 2005. gadam.

 

Fakti par Lietuvu:

Galvaspilsēta:

Viļņa

Valsts iekārta:

republika

Prezidents:

Valds Adamkus (kopš 1998. gada)

Valsts svētki:

11. marts

Teritorija:

65 300 kvadrātkilometru

Iedzīvotāji:

3,7 miljoni. 82% lietuviešu, 8% krievu un 7% poļu. Piektā Lietuvas iedzīvotāju daļa pieder pie kāda etniskā mazākuma.

Valūta:

lits (apmēram 1,5 somu markas)

Galvenās ekonomikas nozares:

apstrādājošā rūpniecība, tirdzniecība, pakalpojumi, lauksaimniecība, zvejniecība.

IKP:

41,6 miljardi litu (apmēram 63 miljardi somu marku)

Vidējie ienākumi:

1 112 litu mēnesī (1700 marku)

Vidējā pensija:

310 litu (465 markas)

"Ar jūtu uzplūdiem iezīmētā brīvība"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.03.11.

Vispirms bija entuziasms, tad cīņa, bet pēc tam — vilšanās. Šāds ir daudzu lietuviešu viedoklis par pirmajiem desmit gadiem pēc neatkarības pasludināšanas 1990. gada 11. martā.

Lietuvas cīņa par brīvību, ko vadīja ārkārtīgi ietiepīgais mūzikas profesors un "Sajūdis" vadītājs Vītauts Landsberģis, bija grūtāka un daudz nesamierināmāka nekā abās pārējās Baltijas kaimiņvalstīs Latvijā un Igaunijā.

Maskavas reakcija pret Lietuvu bija skarbāka, drīz vien ieviešot asas ekonomiskās sankcijas, kas valsti noveda nopietnā ekonomiskā krīzē. 1990. — 1991. gadā Lietuvā bija 1000% inflācija un nepietika visvajadzīgāko preču.

Tas, ka 1991. gada janvārī armijai tika pavēlēts doties uz Lietuvu — sekas bija melnā svētdiena un 13 lietuviešu nāve, — bija saistīts ne tikai ar centieniem pēc neatkarības. Pamatā bija neapmierinātība pret brīvi domājošās valdības plāniem paaugstināt pārtikas cenas.

Kad Padomju savienības parlaments pēc valsts apvērsuma mēģinājuma 1991. gada augustā beigu beigās atzina Baltijas valstu neatkarību, atjaunojās normālāka tirdzniecība ar Krieviju un citām padomju republikām, taču kaitējums jau bija izdarīts.

Ielecot absolūtajā brīvībā, Lietuva jau bija atpalikusi no Latvijas un Igaunijas. It sevišķi modernākā Igaunija strauji atrāvās ekonomikas jomā.

Tomēr lietuvieši turpmākajos gados demonstrēja ievērības cienīgu pieaugumu un uzlaboja lielākās iedzīvotāju daļas dzīves apstākļus. Pagrieziens notika līdz ar ekonomiskās krīzes iestāšanos Krievijā 1998. gada augustā. Krīze aizrāva līdzi Lietuvu, kas vēl aizvien bija ļoti atkarīga no eksporta uz Krieviju. Pagājušajā gadā eksports uz turieni samazinājās katastrofāli par — 66%.

Par spīti ekonomikas neveiksmēm un diezgan saraustītajai politiskajai pārvaldei ar nemitīgajām valdības pārveidēm daudzi jauni un labi izglītoti lietuvieši ir saglabājuši ticību nākotnei. Sliktāk ir ar gados vecākiem un mazizglītotiem, kuru ekonomiskais stāvoklis un drošība ir sašķīduši drumslās.

Vidējā mēnešalga Lietuvā pērn svārstījās ap 1 100 litiem (1 715 somu markām), taču pensionāri nesaņem vairāk kā vidēji 310 litu mēnesī, un daudziem nākas iztikt ar vēl mazāku summu.

"Propaganda pret Baltijas valstīm"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.02.13.

Lietuvas parlamenta prezidents Landsberģis brīdinājis no spēcīgākas Krievijas propagandas pret Baltijas valstīm.

Tā parlamentā (Seimā) Landsberģis teica atceres brīdī, kas tika sasaukts par godu Lietuvas neatkarības atjaunošanas desmitgadu jubilejai, Krievija mēģinot radīt iespaidu, ka Baltijā pie varas ir nacionālisti, kuri Otrā pasaules kara sasniegumus gribot padarīt par nebijušiem. Landsberģis brīdināja no "populistiska radikālisma", kas izplatoties Maskavā, kura atbalstītāji sapņo par Padomju savienības atjaunošanu. Norādot uz karu Čečenijā, Landsberģis teica: "Ko mēs redzam, tas nav nekas jauns: lielākā prioritāte tiek piešķirta teritoriālajiem jautājumiem, neievērojot cilvēku dzīves un pamatīgu komunistiski nacionālistisku uzticību piespiedu līdzekļiem." Nedrīkstētu brīnīties par to, ka šīs politikas mērķis ir Padomju savienības teritoriālās vienotības atjaunošana, teica Landsberģis.

"Tartu tika godināta UKK piemiņa"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.03.13.

"Igauņu valoda, tauta un kultūra savu dzīvotspēju var saglabāt vienīgi Igaunijā", neoficiālā vizītē Igaunijā 1964. gada 14. martā paskaidroja prezidents Urho Kekonens.

"Šī četru dienu vizīte ievadīja jaunu ēru Somijas un Igaunijas attiecībās," universitātes pilsētā Tartu sarīkotā Urho Kekonena semināra svinībās svētdien norādīja docente Heiki Roiko—Jokela.

Šis seminārs tiek rīkots sakarā ar Urho Kekonena 100. dzimšanas dienas jubileju. "Visās savās runās vizītes laikā Kekonens igauņu tautai iedvesa drosmi. Viņš klausītājiem atgādināja viņu vēsturi un uzsvēra somu un igauņu ciešās saites", Roiko—Jokela stāstīja.

Somijas prezidenta vizīte kļuva par pirmsākumu zinātnes mijiedarbībai un pētnieku apmaiņai starp abām valstīm. Turpmākajos gados sākās regulāra prāmju satiksme starp Helsinkiem un Tallinu, un Tallinā katru dienu bija redzami somi.

Kekonens turklāt nāca klajā ar iniciatīvu rīkot regulāras sporta sacensības starp Helsinku un Tartu universitātes studentiem.

"Igaunijas privātie taksometri apdraud drošību"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.03.12.

Uz šosejas starp Tallinu un Tartu pagājušajā nedēļā notika liela avārija, kurā dzīvību zaudēja četri cilvēki un trīs tika ievainoti.

Avārijā bija iesaistītas astoņas automašīnas. Vienu cietušo pirmajā dienā nebija iespējams identificēt, un iestādēm nācās lūgt radioklausītāju palīdzību, raksturojot upura apģērbu.

Negadījumā bija iesaistīts mikroautobuss, patiesībā "melnais taksometrs", kas braucējiem uz citām pilsētām piedāvā lētāku alternatīvu nekā reģistrētie mikroautobusi. Tai pašā laikā tiek piedāvāta arī ērta alternatīva maršruta autobusiem.

Nelegālajiem taksometriem zemākas cenas ir tāpēc, ka tie nemaksā nekādus valsts noteiktos sociālos maksājumus. dažkārt tiek izmantoti nepieredzējušu šoferu pakalpojumi. Pirms nedēļas uznākušajā vētrā šoferis brauca pārlieku ātri.

Starp citu, policija ar Igaunijas radio starpniecību bija brīdinājusi pasažierus par iespējamo risku.

Uzņēmums "Eesti Buss", kas nodrošināja satiksmi visā Igaunijā, ir bankrotējis, un tagad šāds liktenis draud arī vietējam Kohtlajerves uzņēmumam "AS Järve ATP" . Pēdējais valstij nodokļos nav samaksājis 2,2 miljonus igauņu kronu (apmēram 880 000 somu marku), lielākoties nesamaksātas sociālās nodevas.

Igaunijas dzelzceļa sadalīšana divos valsts kontrolētos uzņēmumos ir cēloņi tam, ka šiem uzņēmumiem ir atšķirīgi darbības apstākļi.

"

Edelaraudtee" līdztekus dzelzceļa staciju celtniecībai savā ziņā ir pārņēmis arī visu pasažieru satiksmi un tiks privatizēts. Šis uzņēmums cīnās ar daudz lielākām problēmām nekā "Eesti Raudtee", kam pieder dzelzceļa zeme un sliedes un kas gādā vienīgi par preču transportu starp Krieviju un Igaunijas ostām.

Veco stacijas ēku uzturēšana "Edelaraudtee" ir radījusi lielus parādus, un uzņēmums tagad cer uz bagātu ieguldītāju palīdzību. Cik zināms, uzņēmums "GB Railways" esot paudis gatavību attīstības darbā un jaunā ritošajā sastāvā ieguldīt 500 miljonus igauņu kronu (200 miljonu somu marku) ar noteikumu, ka Igaunijas valsts desmit gados dzelzceļam piešķirs 1,7 miljardus kronu. Paredzams, ka bez valsts subvencijām pasažieru satiksme pa Igaunijas dzelzceļu apstāsies 2005. gadā.

Andress Nītepolds

"Krievu lācis uzbrukumā Latvijas Lāčplēsim"

"Eesti Päevaleht"

— 2000.03.07.

Ar neseno vandālisma aktu pret Latvijas vēstniecību Maskavā kulminējošā Krievijas histērija pret dienvidu kaimiņu neizbēgami liek jautāt: kāpēc Latvija?

Kā zināms, Baltijā par Maskavas ienaidnieku numur 1 gadiem ilgi bija Igaunija. Iemesls, kāpēc Krievija savas uguns triecienu 1990.–1997. gadā koncentrēja galvenokārt pret Igauniju, bija ļoti vienkāršs — Igaunija tika uzskatīta par Baltijā valstiski spēcīgāko veidojumu. Patiesībā Maskava atkārtoja 1939.gadā pārbaudīto taktiku, kad Baltijas pārņemšanu tāpat sāka no Igaunijas, ticot, ka pēc stiprākā krišanas ies vieglāk arī ar pārējiem.

Taču divas reizes iekāpt tajā pašā upē nevar, un tā 1939. gada shēmas izmantošanā šoreiz radās šķēršļi. Pirmkārt, Maskavai, par spīti politiskajām manipulācijām un īpaši spiedienam uz zināmām ekonomiskajām aprindām, neizdevās panākt Igaunijas uz Rietumiem virzītās ekonomiskās un politiskās orientācijas pavājināšanu, kā arī plašāku kontroli pār Igaunijas tautsaimniecību. Tāpēc Kremlis pēc tam, kad Igaunija 1997.gadā pirmo ES kandidātvalstu vidū saņēma uzaicinājumu uz sarunām, uzņēma uzmanīga dialoga kursu.

Tā kā spēcīgāko salauzt neizdevās, tad uguns tika virzīta uz vājāko, kas vēsturisku, ģeogrāfisku un demogrāfisku iemeslu dēļ ir Latvija.

Principā Krievijas intereses Latvijā ir tādas pašas kā Igaunijā un Lietuvā. Krievijai, kas ir spēcīgā atkarībā no izejvielu pārdošanas un importējamām plaša patēriņa un pārtikas precēm, neglābjami ir vajadzīga Baltijas valstu transporta infrastruktūra, nerunājot par līdz šim vēl dzirdamajiem Krievijas ģenerāļu sāpju kliedzieniem par Baltijas valstīs bijušās militārās un izlūku darbības infrastruktūras pazušanu.

Latvija ir tradicionāla ķīļa valsts.

Latvijas infrastruktūra naftas un gāzes vadiem, kā arī tirdzniecības un kara flotei vispiemērotāko ostu veidā ir visattīstītākā visā Baltijā. Maskavā jau Padomju Savienības laikā attieksme pret Latviju bija kā pret vissvarīgāko Baltijas valsti, jau tad ārpus kārtas uz industralizāciju virzītā un attiecīgi pārkrievotā Latvija tika redzēta kā ķīlis starp Igauniju un Lietuvu, kurām ir spēcīgāka nacionālā identitāte.

Loģika bija vienkārša tad un ir vienkārša arī tagad: salaužot Latviju, Krievija automātiski salauztu arī Baltijas vienotību. Pašlaik šai loģikai ir nācis vēl klāt starptautiskais aspekts jeb Krievijas atklātā pretestība pret Baltijas valstu centieniem uz NATO un slēptā pretestība pret Baltijas valstu iestāšanos ES.

Maskavai īpaši būtiska ir Latvijas totālā pārvēršana par nederīgu, lai iestātos NATO. Nav taču noslēpums, ka gan Briselē, gan arī Vašingtonā NATO paplašināšanos redz Baltijas valstīs kopumā, jo tikai tā tam ir militāri politisks svars.

Vēl vairāk — Baltijas valstu iestāšanās NATO palīdzētu veidot izdevīgāku atmosfēru NATO paplašināšanai arī Somijas un Zviedrijas virzienā — valstīs, kuras NATO labprāt redzētu kā dalībvalstis, jo tādā gadījumā NATO ieietu visa Ziemeļeiropa.

Līdz šim Maskavai nav izdevies lauzt Latvijas oficiālo orientāciju uz Rietumiem, taču cīņa par to turpinās. Starptautiskajai sabiedrībai, protams, labāk redzama ir propagandas cīņas puse, kur Latvija nenoliedzami ir nesusi lielus zaudējumus. Daudziem no tiem nedaudzajiem rietumu pilsoņiem, kas vispār kaut ko zina par Latviju, Latvija diemžēl saistās ar profašistisku valsti, kurā valda korumpēti pedofīli.

Cīņas mazāk redzamā puse ir cīņa par Latvijas ekonomiku. Un šeit jautājums nav tikai par to, kas kontrolē Latvijas ostas, dzelzceļus, fabrikas un kuģniecību, bet arī par to, kādos apjomos ar ekonomikas palīdzību var izdarīt spiedienu uz Latvijas iekšpolitiskajiem lēmumiem. Arī šeit Maskavas darbība ir izrādījusies diezgan veiksmīga.

Cīņas trešā, vēl mazāk redzamā daļa ir Latvijas noguruma (un plašāk Baltijas noguruma) radīšana Rietumos. Krievijas politiķi un diplomāti jau gadiem neatstāj neizmantotu nevienu iespēju Baltijas valstu nomelnošanai. Mērķis ir pilnīgi kā Gēbelsam: apmelojiet, kaut kas taču pielips. Un ir arī pielipis. Kā Latvijai, tā Igaunijai.

Latvijas tuvredzīgā ietiepība.

Taču nobeidzot jautāsim, vai pati Latvija ir darījusi visu iespējamo, lai kaut vai Igaunija un Lietuva varētu vienprātīgi un bez zināma rūgtuma sniegt tai pilnīgu atbalstu?

Atbilde diemžēl ir noliedzoša. Diemžēl Latvija ne vienā vien gadījumā ir rīkojusies ar tuvredzīgu ietiepību. Tā Lietuvas un Latvijas robežas strīds ir nīkuļojis tieši latviešu nelokāmības dēļ. To pašu var apgalvot par Igaunijas un Latvijas reņģu karu. Siltas jūtas Lietuvā un Igaunijā pret latviešiem, bez šaubām, nerosina arī Latvijas muitas cūkgaļai, jo vairāk atkārtotie tukšie solījumi par muitu atcelšanu. Pēdējais ir radījis neapmierinātību arī ES.

Līdz ar to Latvija ir pati ražojusi pulveri pret sevi vērstās uguņošanas sarīkošanai. Un tas ir žēl, jo tā lācis var uzveikt Lāčplēsi.

Marts Helme

"Baltija joprojām

ir "lakmusa papīriņš" ēru nomaiņā"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.03.11.

Igaunija gūst labumu, pateicoties radikālām reformām. Latvija meklē pievienošanās iespējas.

Nepieciešams atcerēties skepsi, ar kādu pirms desmit gadiem tika uzņemtas Baltijas valstis, lai novērtētu, cik lielu ceļa posmu šīs valstis paveikušas kopš laika, kad 1990.gada 11.martā Lietuvas Parlaments pasludināja valsts neatkarību. Nepietiek ar to, ka tām no Bonnas un Parīzes vispirms ieteica pilnībā atteikties no savu valstu neatkarības atjaunošanas, lai nesakaitinātu toreiz vēl eksistējošo Padomju savienību. Bet arī tādas institūcijas kā Pasaules banka un Starptautiskais valūtas fonds kā pārdrošu uzskatīja nacionālo valūtu ātro ieviešanu, kā neiespējamu radikālo privatizāciju, bet trīs valstu kopīgo dzīvotspēju — par apšaubāmu. Tikai dažus gadus vēlāk tas vairs neradīja šaubas, šodien šīs trīs valstis min kā panākumu gūšanas paraugu, un Eiropas Savienība atzīst, ka Igaunija vēl pirms Polijas un Čehijas varētu izpildīt iestāšanās noteikumus.

Valdības pamatakmeni šiem panākumiem lika haotisko deviņdesmito gadu sākumā, kad "baltiešu revolūcija" atbrīvoja savus bērnus un, ņemot vērā lēno padomju karaspēka iziešanu līdz 1994.gadam, vēl nemaz nezināja, vai tā būs sekmīga. Visās trijās valstīs kopš tā laika par rietumniecisko dzīves stilu strīdas divas politiskās nometnes, kuru pretstati galvenokārt attiecas uz tā laika konsekvencēm, uz pārmaiņu sociālajām sekām un privatizācijas apjomu. Ātra un pilnīga privatizācija Igaunijai šodien izrādījies laimīgs gadījums, kamēr Latvijā un Lietuvā politiskā cīņa par stratēģiski svarīgu valsts uzņēmumu pārdošanu vēl joprojām nedrošu padara iekšpolitiku un partiju vidi. Tāpēc Lietuvā jau vairākus mēnešus sakustējies politiskais centrs un labējo partijas, bet personīgās nesaskaņas no neatkarības cīņu dienām joprojām var ietekmēt visu partiju nākotni.

Latvija ir vistālāk no stabilām attiecībām. Atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas gandrīz vai viss politiskās vadības slānis no neatkarības cīņu dienām bez spējīgas paaudzes atstāšanas aiz sevis ir mainījies. Par iekšpolitikas dominējošo figūru gan ir kļuvis Ministru prezidents Šķēle, kam būtu jāpateicas valstij par to, ka viņš nav zaudējis saistību ar paraugu Igauniju. Tomēr arī viņš nav pasargāts no korupcijas pārmetumiem, ka izmanto Latvijas politikas nebūšanas un privātos darījumus ne vienmēr skaidri nošķir no sabiedriskajām interesēm. Skandāli par kukuļiem, inscinētas afēras un politisko pretinieku personīgi apvainojumi Rīgā ir ikdiena.

Simpātijas Lietuvā un Latvijā, šķiet, iemanto cilvēki, kuri ieņem amatus valsts vadībā. Abās valstīs par prezidentiem ievēlēti no trimdas nākuši politiķi, abas reizes kā morālas autoritātes, Latvijā — vēršoties pret draudošo politiskās kultūras sabrukumu, Lietuvā — kā iesakņošanās zīmi Rietumos. Viļņā prezidentam Adamkum jau mēnešiem jācīnās, lai to pierādītu. Viņš ejot, sava priekšteča Brazauska pēdās, pārņēma ārpolitiskos grožus, pēc tam arī iekšpolitiskos. Valsts tagad cīnās ar Adamkus realizētās Lietuvas naftas industrijas privatizācijas finansiāli politiskajām sekām (tā tagad atrodas amerikāņu rokās). Arī iespējamajā Konservatīvās partijas izjukšanā, kas sastāv no dažādi nacionālistiski noskaņotiem spēkiem, Adamkus gluži nav bez vainas. Viņa cerībai valsti vest pēc liberāla kursa rudenī paredzētajās parlamenta vēlēšanās būs jāiztur smaga pārbaude.

Lietuva, galvenokārt pateicoties savai izveicīgajai ārpolitikai, nedrošajā trijstūrī starp Baltkrieviju, Poliju un Kaļiņingradu, kā stabilitātes faktors varēja gūt labumu. Lietuvas izlīgšanai ar Poliju reģionā ir līdzīga nozīme, kāda bija Eiropai saistībā ar vācu un franču izlīgumu. Patlaban Lietuvai ir labākās attiecības ar Maskavu un tāpēc arī labākās izredzes norādīt nākotnes ceļus blakus esošajai Kaļiņingradai. Lietuvai iepretim Latvijai un Igaunijai ir priekšrocības, jo nav īpaši jārēķinās ar krievu iedzīvotājiem, ko Maskava bieži izmanto kā savu interešu veicināšanas līdzekli. Igaunijā un Latvijā ieceļotāju no Padomju Savienības ir aptuveni trešdaļa; Latvijā viņi visās lielpilsētās ir vairākumā. Abas valstis tās suverenitātes atjaunošanas gaitā noraidījušas automātisku pilsonības piešķiršanu.

Tāpēc Rīgas un Tallinas politiku nepārtraukti pavada pārmetumi no Maskavas, ka šeit lielai daļai viņu pilsoņu tiekot laupītas pilsoņu tiesības un tāpēc viņi sistemātiski tiekot diskriminēti. Šādi pārmetumi gadu laikā ir nodeldēti, arī EDSO novērojumi rāda, ka par cilvēktiesību pārkāpumiem Baltijā nevar būt ne runas. Tomēr Igaunijai un Latvijai šo iedzīvotāju integrācija ir nākotnes izicinājums. Ja tas neizdotos, tad Igaunijas un Latvijas stabilitāte būtu apdraudēta uz ilgu laiku. Abu valstu tuvināšanās ES un NATO bailēs par krievu iedzīvotāju nedrošību jau tika bremzēta. Šodien gan ātri aizmirstībā nokļūst tas, ka iedzīvotāju dalība tirgus ekonomikas, privatizācijas un demokrātijas jautājumu izšķiršanā deviņdesmito gadu sākumā nešaubīgi būtu ļoti pamazinājusi reformu tempu un līdz ar to tālāk atvirzītu integrāciju ES.

Latvijai nākamajos gados būs grūtāk nekā kaimiņienēm ziemeļos un dienvidos. Igaunijai par labu nāk fakts, ka tā ātri varētu atrast tuvu un dabisku dzimteni: Somiju un Skandināviju, kuras kolektīvajam labklājības modelim igauņi pa šo laiku drošsirdīgi tur pretim liberālo zemu nodokļu valsts projektu. Turpretim Latvija vēl joprojām nav atradusi savu vietu.

Ne tikai tāpēc, ka šeit, salīdzinot ar Igauniju, rusifikācija bijusi izteiktāka. Latvija arī ekonomiski ir ciešāk saistīta ar Krieviju, jo tā pārtiek no savas funkcijas, proti, kā krievu naftas pārkraušanas vieta — gadrīz trešdaļu Krievijas naftas eksporta transportē caur Ventspils ostu. Tāpēc ar strauji pieaugošo preču pārkraušanu Baltijas ostās Baltijas jūra kļuvusi par pieprasītakajiem pasaules ūdeņiem.

Ne tikai šo loģisko artēriju dēļ Baltija vēl joprojām ir ģeostratēģisku apsvērumu objekts. Trīs valstis ir Austrumu un Rietumu attiecību seismogrāfes jeb, kā tika teikts padomju karaspēka vienību izvākšanās sakarā, Baltija pēc Padomju Savienības sabrukuma ir ēru nomaiņu "lakmusa papīriņš". Šo ne vienmēr trim Krievijas ēnā esošajām valstīm pieņemamo funkciju tās iegūst arī NATO paplašināšanās kontekstā uz austrumiem. No dalības šajā organizācijā tās sagaida ilgstošu neatkarības nodrošinājumu. Pagājušajos desmit gados Igaunijā, Latvijā un Lietuvā noticis arī kāds ekonomisks un politisks brīnums. Bet no minētā brīnuma vēl tās atrodas tālu.

Jaspers fon Altenbokums

"Pastāvīga apspiešanas

un pašapliecināšanās maiņa"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.03.11.

Trīs reizes okupētas, divas reizes par jaunu dibinātas: Lietuva, Latvija un Igaunija 20.gadsimtā.

Lietuvas vēsturi 20.gadsimtā īsumā var izteikt daži datumi: 16.februāris, 23.augusts, 14.jūnijs, 11.marts, 13.janvāris. Lietuvā šos datumus zina bez gada minēšanas, jo tie ir pašapliecināšanās, apspiešanas un protesta šifrs. 1918.gada 16.februārī Viļņā tika proklamēta pirmā Lietuvas Republika; 1939.gada 23.augustā Vācijai un Padomju Savienībai noslēdzot Hitlera un Staļina paktu, tika pasludināts spriedums, kas pārtrauca Baltijas valstu neatkarību; 1941.gada 14.jūnijā notika pirmās padomju okupācijas varas veiktās masu deportācijas. 1989.gada 23.augustā aptuveni miljons lietuviešu, latviešu un igauņu devās demonstrācijā par savu valstu neatkarības atjaunošanu, ko Lietuvas parlaments Viļņā 1990.gada 11.martā vienbalsīgi pieņēma. Tad nāca 1991.gada 13.janvāris, kurā Padomju armija mēģināja gāzt ievēlēto Lietuvas valdību un pret neapbruņotajiem demonstrantiem, kas aizsargāja valdību, sarīkoja asins pirti, kura bija pēdējais starpgadījums ceļā uz otro valstisko neatkarību.

Līdzīgi datumi, līdzīgi šifri atrodami arī Latvijas un Igaunijas vēsturē. Baltijas valstu vēsture 20.gadsimtā šķiet ļoti līdzīga, tomēr tas skaidrojams galvenokārt ar to, ka ārējas lielvaras izlēma to likteņus. Savā agrākajā vēsturē un kultūras veidojumā, interešu situācijā un attīstībā starpkaru posmā nav novērojama šāda saskaņa.

Lietuva viduslaikos bija lielvara, kas 14.gadsimtā kādu laiku sniedzās no Baltijas līdz Melnajai jūrai, un pēdējā Eiropas valsts, kuras valdnieki bija pagāni. Savā varas augstākajā punktā Lietuvas lielkņaziste apvienojās ar Polijas karaļa valsti, līdz pēc trešās Polijas dalīšanas 1795.gadā tā kļuva par Krievijas caristes sastāvdaļu. Tāpat kā Polija, arī Lietuva pārsvarā ir katoļu zeme. Abu tautu kopība beidzās 19.gadsimta otrajā pusē, jo Lietuvas nacionālā kustība, kurās dominēja zemnieki, nostājās ne tikai pret Krieviju, bet arī pret poļu un lietuviešu muižniecību.

Igauņu un latviešu apmetņu vietas 13.un 14.gadsimtā kolonizēja vācu bruņinieku ordenis. Neliels vācu muižniecības zemes īpašnieku slānis, kas 16.gadsimtā pievienojās reformām, valdīja pār vietējiem igauņu un latviešu zemniekiem. Rīgas un Tallinas pilsētu pilsoņi bija vācieši. Vācu virskundzība pastāvēja arī vēl tad, kad 18.gadsimtā šie apgabali nonāca Krievijas pakļautībā. Tāpat kā Lietuvā, arī Igaunijā un Latvijā nacionālistiskas kustības vērsās pret citu vietējo nāciju virskundzību, kā arī pret augošo rusifikācijas spiedienu. Valodas ziņā igauņi un somi ir ļoti radniecīgi. Turpretim latvieši un lietuvieši indoeiropiešu valodu saimē veido baltu valodu grupu.

 

Konsolidētas valstis,

nestabila demokrātija

Cara valsts sabrukumu revolucionāros nemieros izmantoja nacionālo kustību vadītāji, lai 1918.gadā proklamētu valstu neatkarību, kuru eksistenci viņiem divos nākamajos gados bija jānosargā cīņās ar boļševikiem, vācu brīvprātīgo armijas daļām un - Lietuvas gadījumā - ar Polijas karaspēku. Sociālās spriedzes mazināšanai visās trijās Baltijas valstīs divdesmitajos gados tika pieņemts lēmums par zemes reformas veikšanu, kura Lietuvā vērsās pret Poliju, Latvijā un Igaunijā pret Vāciju - tomēr nacionālais mazākums, salīdzinot ar citām valstīm, starpkaru posmā baudīja brīvību un tiesības.

Valstis kā tādas ātri konsolidējās, tomēr demokrātijas bija nestabilas. Parlamentārā sistēma Lietuvā 1926.gadā, Latvijā un Igaunijā 1934.gadā tika aizstātas ar prezidentālu diktatūru. Līdz ciešai ekonomiskai un politiskai sadarbībai starpkaru posmā, par spīti neskaitāmajiem centieniem Baltijas valstu vidū, nenonāca. 1934.gadā izveidotā Baltijas antante palika bez nozīmes, jo Latvija un Igaunija negribēja iesaistīties lietuviešu un poļu strīdā ap Viļņu un Mēmeli. Ekonomiski trīs valstis cita citu uzskatīja par konkurentēm, jo visas trīs eksportēja galvenokārt lauksaimniecības produktus.

Sabiedrības sastingums, ko panāca diktatūras, šodien no baltiešu vēsturnieku puses tiek minēts kā iemesls, ka 1940.gada jūnijā, Padomju armijai ienākot, nenotika pieminēšanas vērta pretestība. Tauta, pretēji padomju vēstures interpretācijai, Sarkanās armijas lomu gan neatbalstīja. Gluži pretēji, tika sveikts vācu Vērmahts, kas Padomju savienībai uzbruka 1941.gada 22.jūnijā. Pēc pirmā padomju okupācijas terora gada un masu deportācijām vācu karavīri tika uzlūkoti kā atbrīvotāji. Kaut arī tas izrādījās maldīgs priekšstats, daudzi baltieši, būdami izvēles priekšā - Staļins vai Hitlers - karoja Vācijas pusē. Dalība nacionālsociālistu noziedzībās, galvenokārt ebreju slepkavībās, ir tēma, kurai sabiedrība Baltijas valstīs pievēršas lēnām un negribīgi.

No grupām, kas protestējot nostājās pret vācu okupāciju, pēc atkārtotas Padomju savienības izdarītās okupācijas 1944.gadā izveidojās pretkomunistiska partizānu kustība. Lietuvā, kur "mežabrāļi" bija visspēcīgākie, Padomju savienība savu kundzību lauku apvidos varēja nodibināt tikai 1949.gadā - pēc tam, kad pēc masu deportācijām, kurām par upuriem bija krituši aptuveni 10% iedzīvotāju, pretošanās bija mazināta. Baltijas Republikas pilnībā nenomierinājās nekad, kaut arī piecdesmito gadu vidū, pateicoties pieaugošajam partijas biedru skaitam vietējo iedzīvotāju vidū, padomju režīms nostabilizējās. Kopš sešdesmito gadu beigām izveidojās daudzas opozicionāras grupas, kas gan bija mazas, tomēr sabiedrībā tām bija atbalsts. Iedzīvotāju vidū mazdūšību radīja galvenokārt visu dzīves jomu rusifikācija. Igaunijā un Latvijā notika milzīga darbaspēka ieplūšana no Krievijas, kas vietējiem iedzīvotājiem radīja bažas, ka tie varētu kļūt par minoritāti. Pirms Otrā pasaules kara aptuveni 76% Latvijas iedzīvotāju bija latvieši, astoņdesmito gadu beigās viņu skaits tik tikko sasniedza 50%. Šo migrāciju gan veicināja valsts, tomēr tā notika labprātīgi: Baltijas Republikās bija augstākais dzīves līmenis visā Padomju savienībā. Turklāt daudziem lietuviešiem, latviešiem un igauņiem Padomju savienībā bija sajūta, ka viņi tiek aplaupīti. Igauņi labprāt norāda, ka viņu ekonomiskais stāvoklis pirms padomju okupācijas atbildis tam, kāds tas bijiss Somijā.

 

Veco nacionālo simbolu izmantošana

Prasība pēc lielākas ekonomiskas patstāvības bija viena no galvenajām "Tautas fronšu" prasībām, kuras 1988.gadā nodibinājās visās trijās republikās. Oficiāli tās tika reģistrētas "kā Perestroikas atbalsta kustības"; pirmajos savu kustību mēnešos kustību vadība vēl neuzdrošinājās, lai atklāti pieprasītu neatkarības atjaunošanu, tomēr daudzos kustību dokumentos un veco nacionālo simbolu izmantošanā tā jau iezīmējās. Lielās 1988.gada demonstrācijas notika Hitlera un Staļina pakta parakstīšanas gadadienā - galvenā prasība bija tāda, ka Baltijas valstīs jānovērš tā radītās sekas.

Ātra neatkarības kustības radikalizācija izskaidrojama vienīgi ar to, ka lietuvieši, latvieši un igauņi nekad savās valstīs nav akceptējuši Padomju savienības kundzību. Tomēr to paātrināja notikumi citās padomju republikās, kā arī centrālās varas draudi. "Suverenitātes pasludināšana" Igaunijā 1988.gada novembrī, atzīstot republikas tiesību pārākumu pār Savienības likumiem, kas kalpoja kā priekšlikumi Gorbačovam konstitucionālo pārmaiņu veikšanai, kurām centrālajai varai Maskavā bija jāpiešķir lielāku kompetenci. Ar neatkarības pasludināšanu 1990.gada 11.martā Lietuvas parlaments tautas deputātu kongresam gribēja sagatavot divus lēmumus, kuriem bija jāaizsteidzas priekšā: Gorbačova ievēlēšanai par prezidentu 15.martā, likuma pieņemšanu par izstāšanos no Padomju savienības, kas tām de facto tā veikšanu padarītu neiespējamu. Ja Lietuva iepriekš atjaunotu savu neatkarību, šie lēmumi uz tās teritoriju vairs neattiektos, tā bija neatkarības kustības argumentācija.

4.maijā proklamēja Latvijas neatkarību, 8.maijā - Igaunijas. Latvijas un Igaunijas parlamenti savu neatkarības deklarēšanu ierobežoja ar to, ka līdz pilnīgai valsts neatkarības iegūšanai jānosaka pārejas periods. Tas abas republikas pasargāja no ekonomiskās blokādes, kādu Maskavas centrālā vara 1990.gada 17.aprīlī noteica pret Lietuvu. Lai panāktu tās atcelšanu, Lietuvas parlaments 1990.gada 29.jūnijā neatkarības pasludināšanu uz 100 dienām atlika, lai veiktu sarunas. Ne ar šo soli, ne arī abu republiku sākotnējo mīkstāko nostāju pie nopietnām sarunām nenonāca. Baltijas valstīs (kā tās pašas sevi uzskatīja) jeb Baltijas padomju republikās (kā uzskatīja centra vadība) sākās mokpilna dubultkundzība, kas beidzās tikai tad, kad Rietumi pēc 1991.gada augusta puča Maskavā atzina Baltijas valstu neatkarību.

Reinhards Vēzers

"Krievijai ir jāaizstāv savi tautieši"

"Izvestija"

— 2000.03.14.

No Amana Tuļejeva atklātās vēstules KF valdībai un Federālajai sapulcei.

Tieši šajās bijušajās savienotajās republikās notiek daudzi krievu tiesību pārkāpumi. No aicinājumiem derusificēt izglītību Ukrainā un Latvijā pieņemtā diskriminējošā likuma "Par valsts valodu" līdz pat mūsu tautiešu vajāšanai Baltijas valstīs un Ukrainā, Vidusāzijā, Kazahstanā un citās valstīs.

Šodien Latvijā tiesā invalīdu - bijušo padomju čekistu, 89 gadus veco Krievijas pilsoni Jevgeņiju Savenko. Nesen turpat ar acīmredzami iepriekš nolemtu notiesājošu spriedumu beidzās safabricētā tiesas prāva pret citu kara invalīdu - bijušo padomju partizānu, 77 gadus veco Vasiliju Kononovu. Vēl 150 bijušie padomju partizāni tuvākajā lakā stāsies Latvijas tiesnešu priekšā.

Tiek radīts bīstams precedents tūkstošiem padomju veterānu, Eiropas atbrīvotāju no nacisma, kuri pēc likteņa iegribas ir palikuši nodzīvot savu dzīvi mazā Eiropas daļiņā - Baltijā. Šodien tur tiesā partizānu, bet rīt jau par "upurjēru" izvēlēsies kaut kādu veterānu-artilēristu, kura šāviņš gadījuma pēc (karā taču mēdz būt visādi) būs trāpījis zemnieka mājā.

Tai pašā laikā Baltijas valstīs atklāti darbojas SS leģionāru un "mežabrāļu" veterānu organizācijas. Eiropieši, kuri Krieviju apvaino gandrīz vai genocīdā pret čečenu tautu, uz to nekādā veidā nereaģē. Vai Eiropas Tiesa ir norūpējusies par to, ka amerikāņi Otrajā pasaules karā bumboja Drēzdenes dzīvojamos kvartālus? Jāsaka, ka Krievija jau ir pieradusi pie Eiropas Savienības un EPPA dubultajiem standartiem - tā pati Latvija, kas ir kandidāte līdzdalībai ES, ne jau pirmo reizi pret krievu minoritāti lieto tādus standartus, kuru lietošanu pret citiem, atskaitot krievus, Eiropa neatzīst.

Pēc diviem mēnešiem pasaule atzīmēs Lielās uzvaras 55.gadadienu. Bet, raugi, pašā civilizētās Eiropas centrā tiek tiesāti tās atbrīvotāji. Varbūt eiropieši vēlas, lai pēc 5 gadiem tiktu atzīmēta Lielās sakāves 60.gadadiena, un lai cīņās pret nacismu veterāni tiktu ieslodzīti cietumos līdz sava mūža beigām? Prettiesiskā rīcība pret mūsu tautiešiem veterāniem bijušajās Savienības republikās ir īpaši ciniska. Uzvara Lielajā karā ir visu bijušās PSRS tautu kopīgā atmiņa. Bet šāda izturēšanās pret veterāniem ir vērtējama vienīgi kā ņirgāšanās par šīm atmiņām.

Krievijai reiz pietiek klusēt un izmantot vienīgi daļējus pasākumus - diplomātiskās notas vai brīdinājuma vēstules. Mūs atklāti pazemo. Uz KF prezidenta amata izpildītāja protestu pret Latvijā izvērstajām "raganu medībām" Latvijas prezidente atbildēja ar ņirdzīgu atrakstīšanos.

Ir nepieciešams steidzami izstrādāt stingru pasākumu kompleksu, ko Krievijas valdība lietos pret tām valstīm, kurās tiek ierobežotas mūsu tautiešu tiesības, un mūsu pozīciju atklāti jāpaziņo pasaules sabiedrībai.

Krievija atstāj sev neapšaubāmās tiesības pret tām lietot ekonomiskās sankcijas. Īpaši tas ir attiecināms uz mūsu tuvākajiem kaimiņiem, kuri attiecībā pret Krieviju ir parādos līdz ausīm.

Es nevēlos, lai mani saprastu nepareizi - tā nebūs nekāda Krievijas šantāža . Tie būs adekvāti un civilizēti mūsu valsts pasākumi, atbildot uz savu tautiešu likumīgo un vispārpieņemto cilvēktiesību ierobežošanu.

Miljoniem krievu un bijušo padomju cilvēku, kuri dzīvo ārpus Krievijas, ir jābūt pārliecinātiem, ka dzimtene viņus neatstās nelaimē.

"Blērs slavē Putina "vīziju" par Krieviju"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.03.13.

Neformāla galotņu tikšanās

Kremļa vadītāja dzimtajā pilsētā

Britu premjers Blērs St. Pēterburgā pēc sarunām ar Vladimiru Putinu sajūsmināti izteicās par jauno Kremļa vadītāju. Uzskatu atšķirības par Čečenijas karu netika izlīdzinātas. Putins solīja uzlabot starptautisko organizāciju piekļūšanu kara reģioniem.

Kā pirmais Rietumu valdības vadītājs britu premjerministrs Blērs sestdien veicis pieklājības vizīti pie Krievijas prezidenta amata pildītāja Putina. Blērs pēc neformālās tikšanās St.Pēterburgā namatēvu apzīmēja kā ļoti intelektuālu cilvēku ar skaidru priekšstatu par to, ko viņš Krievijā vēlas panākt. Putins gribot modernizēt valsti un to atvērt investīcijām, tā britu televīzijai teica Blērs. Arī Kremļa vadītājs par savu sarunu partneri izteicās ļoti draudzīgi. Pie diplomātiskās spēles pieder arī līdzību uzskaitīšana — abi politiķi ir gandrīz viena vecuma un studējuši tieslietas. Atšķirībā no sava priekšgājēja Jeļcina, kas šādas neformālās tikšanās mēdza rīkot kā "tikšanās adītās jakās" lauku īpašumos, Putins galotņu tikšanos inscenēja, abu sarunu raundiem dodot priekšroku imperiālai videi, tas ir, Pēterhofai un savas dzimtās pilsētas Ziemas pilij.

 

Nonācis cietumā

Jaunas nav tikai kulises, bet arī fakts, ka Rietumu valsts vadītājs kopš vairākiem gadiem ar Krievijas prezidentu varēja normāli sarunāties. Vārgā Jeļcina galotņu tikšanās regulāri tika neveiksmju vajātas. Ciktāl viens otram saturiski tuvinājušies Blērs un Putins, to būs iespējams novērtēt tikai vēlāk. Augsta ranga Kremļa ierēdnis Pēterhofā notikušo sarunu atmosfēru raksturoja kā ļoti enerģisku un atklātu, kas norāda uz atšķirīgu uzskatu sadursmi. Līdzās situācijas novērtējumam Balkānos vajadzēt izdarīt arī novērtējumu Čečenijas kara situācijai. Putins preses priekšā atzina, ka Blēram šajā jautājumā ir cita nostāja. Brits katrā ziņā izvairījās atklāti izteikt kritiku par krievu rīcību Kaukāzā. Viņš atkārtoja uzskatu, ka Maskavas rīcībai jābūt samērīgai un ka ziņojumi par cilvēktiesību pārkāpumiem pamatīgi jāpārbauda.

Amerikas prezidents Klintons pirms četrām nedēļām paziņoja, ka Putins esot vīrs, ar kuru iespējams sastrādāties. Šis uzskats acīmredzot piemīt arī Blēram, kas par spīti cilvēktiesību aizstāvju loka kritikai savu vizīti pie krievu karavadoņa pamatoja ar argumentu, ka ciešāka Eiropas Savienības partnerība ar Krieviju ir visu kopējās interesēs. Cik lielā mērā iespējams " doing business " ar Putinu, kura vārdi pārāk bieži atšķiras no darbiem, to rādīs laiks. Spriežot pēc Blēra izteikumiem britu BBC, valsts vadītāja amata pildītājs ir solījis uzlabot starptautisko organizāciju piekļūšanu kara reģionam. Cik nopietni tas tiek domāts, Maskava var parādīt ieplānotajās sarunās ar Starptautiskās sarkanā krusta komitejas (IKRK) prezidentu Kelerbergu. IKRK, piemēram, vēl joprojām nav saņēmusi atļauju ieslodzīto apmeklējumam Čečenijā. Putins britu ekonomiku aicināja investēt krievu enerģētikas sektorā. Arī šeit bumba atrodas Maskavas iestāžu rokās, jo pēc britu naftas koncerna "BP Amoco" drūmās pieredzes ar mežonīgajām tirdzniecības paražām Krievijā vēlme investēt, saprotami ir niecīga.

 

Kopīgs pirmizrādes apmeklējums

Blērs un Putins sestdien centās slavēt "partnerību". Strīds par amerikāņu un britu Irākas bombardēšanu pirms 15 mēnešiem, kad Krievija no Londonas uz laiku atsauca savus sūtņus, šķita aizmirsts, tāpat arī NATO operācija pret Dienvidslāviju, kuras laikā Maskava Blēru raksturoja kā barbarisku kara īstenotāju. Saprātīgā veidā abi politiķi vakarā kopīgi ar dzīvesbiedrēm Šeriju un Ludmilu Marijas teātrī apmeklēja Prokofjeva operu "Karš un miers". Kā zināms, tās darbība norisinās uz Napoleona kara fona — laikā, kad karaliskās Lielbritānijas un Krievijas vadības galvas vēl bija sabiedrotie.

"Blērs Putinam atgādina par cilvēktiesībām"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.03.13.

Eiropas Padomes delegācija pārbauda bēgļu nometni.

Britu premjers Tonijs Blērs St. Pēterburgā atkārtoti izsaka Rietumu kritiku par karu Čečenijā. Taču vienlaicīgi viņš prezidenta amata izpildītājam Vladimiram Putinam sola atbalstu reformu īstenošanā. Eiropas Padomes delegācija Čečenijā šausminās par postījumu apmēriem šajā Kaukāza republikā.

Eiropas Padomes delegācijas vadītājs lords Džads žurnālistiem teica, ka viņam esot bijis biedējoši raudzīties uz šādām ciešanām Eiropā 21. gadsimta sākumā. Groznijā vairāki tūkstoši civiliedzīvotāji esot apmetušies uz dzīvi drupās. Džads teica, ka Krievijai ir jāreaģē uz Rietumu apsvērumiem, ja tā negrib, lai to izslēdz no Eiropas Padomes.

Savukārt britu premjers Tonijs Blērs teica, ka nekādā gadījumā nedrīkst pārtraukt dialogu ar Krieviju. Taču krievu militāro vienību rīcībai Kaukāzā esot "jābūt pareizajās attiecībās" ar draudiem un problēmām. Vienlaicīgi Blērs izteica izpratni par "Krievijas grūtībām sakarā ar terorisma izplatīšanos".

"Zaudēto reformu reformators"

"Die Welt"

— 2000.03.07.

Vladimira Putina pasaule ir paradoksu un krīžu, kā arī izredžu pasaule.

Pašreizējais prezidenta amata izpildītājs un par savu ievēlēšanu pārliecinātais Vladimirs Putins spēj iedomāties Krieviju kā NATO dalībnieci. NATO gan to nespēj, bet signālu saprot: Putins sevi parāda kā "pēterburgieti", kā politiķi, kurš raugās uz Rietumiem. Viņš vēlas nodrošināt Krievijas lomu Eiropā.

20. februārī nomira Jeļcina laika reformators Anatolijs Sobčaks, kurš atbalstīja Padomju Savienības izformēšanu saskaņā ar vienošanos Minskā 1991. gada decembrī un kurš līdz 1996. gadam bija Pēterburgas mērs. Kā skolotājs viņš Putinam, kā arī jaunāko un liberālāko politiķu paaudzei nolīdzināja ceļu politikā. Pats juridisko zinātņu profesors bija lūzuma laika figūra, ar zināmu traģisma pieskaņu. Kamēr viņš spēlēja krievu demokrātijas patriarhu, viņš faktiski kļuva par mafijas režīma iniciatoru (vaininieku), ko ne tikai vēl palikušie kreisie uzskatīja par "vienīgo iespējamo nedzīva piedzimušā krievu kapitālisma formu" (Vladimirs Volkovs).

Lai gan Sobčaks pēc 1996. gada nonāca skandālu un nicinājuma virpulī, viņš joprojām palika stingrs savu skolēnu vērtētājs, kuri tad jau katrs gāja savu ceļu. Viņš diagnosticēja "romantisko cerību un draudzīgās revolūcijas" laikmeta beigas un barga, pragmātiska laika sākšanos. Pēdējā gaismā demokrāts kļuva par stingrās rokas piekritēju, par "pragmatiķa ar uzplečiem" (Putins) prognozētāju, kurš valsti vairs neietīs "demokrātiskās dekorācijās", bet "likuma diktatūras" bruņās. Tā kā Krievijā nevalda politiskais korektums, viņš paziņoja, ka valstij ir nepieciešami jauni staļinistiska kaluma politiķi, kas piespiestu tautu strādāt.

Tas, kas dažiem Rietumos dzīslās liek sastingt asinīm: Raisas Gorbačovas un Sobčaka nāve, kā arī Jeļcina atkāpšanās, ir pagrieziena sākums, kas norāda izglītota (progresīva) čekisma virzienā. Ir neiespējami, ka Putins varētu neredzēt korumpēti noziedzīgo kapitālismu, kas ir attīstījies nomenklatūras dzīlēs. Viņš pats, pretēji Jeļcinam, pieder pie askētiem. Tas ir gandrīz vai paradoksāli, ka par tautas noskaņojumu, kas viņu uzveda pašā galotnē, Putinam ir jāpateicas konfliktam valstī starp demokrātiju un autoritārismu, kā arī karu; tirgus kārtību un finansu oligarhiju; modernizāciju un bruņojuma sektora nostiprināšanos, iesaistīšanos pasaulē un lielvaras tīkojumiem, ārzemju kapitālu un aktīvu industrijas politiku.

Krievijas pazinēji ir pārliecināti, ka Putinam ir jālikvidē Jeļcina reformu radītie pretstati: jānocērt bajāriem bārdas – taču kā? Vai tad plašajā impērijā katrs ierēdnis nav ģenētisks staļinists. Vai jaunajam prezidentam, tikko kā ievēlētam, nebūs jāstājas pretī tiem, kuri gūst labumu no mafiozās sistēmas, varenajiem oligarhiem Berezovskim, Abramovičam, Čubaisam un jāierobežo ekonomikas ēnu sektors, jāapslāpē korupcija un jānosprosto kapitāla aizplūšana? Vai Putina jaunā šķira, kas jau pulcējas Kremlī un visā valstī veido stingrākas kārtības tīklu, arī piecietīs tos, kurus piecieta Jeļcins un ļaunprātīgi izmantoja varas saglabāšanai, vai pat pievienosies Sobčaka mafiozajiem veidojumiem (produktiem)?

Vēstījumā gadu tūkstoša mijā, kas tika izplatīts ar interneta starpniecību, Putins runāja par "krievu ideju". Pēc dubultajām studijām - VDK un pie Sobčaka - Putinam atliek tikai viena definīcija: "ideja" ir patriotisms, kura Kaukāza kara ēnā jaunais vīrs ir virzījies uz augšu. Taču viņš patriotismu nesaprot martiālistiski, tāpat kā viņš "spēcīgo valsti" nesaprot kā diktatūru. Tiesiska valsts (mazāk demokrātijas) ir valsts integrācijas pasaules ekonomikā spogulis. Putins vēlas kļūt aprēķināmāks, taču pretrunas paliek.

Krievu patriotisms ir mēģinājums apvienoties, kam ir jānovērš pretstati, tas ir "lielās koalīcijas" pamats. Tur slēpjas tas, kas tieši skar viņu pašu: 17 gadi VDK, Federālais drošības dienests un nacionālā Drošības padome. Šeit, militarizētās sabiedrības centrā, kas civilizēta var kļūt tikai lēnām, uzturas viņa svīta (sekotāji). Putinam uzvarēt palīdzēja militārais aparāts — līdz ar to tika likts uzsvars uz noteiktu izdevumu posteni. Kad Putins noliek ziedus pie Andropova kapa, viņš līdzinās Japānas premjeram, kad viņš dodas uz sintoistu templi.

Pie alianses pieder liberāļi, Gaidars, Čubaiss, un pēc vēlēšanām arī Javlinskis. Pagaidām apšaubāmāka ir oligarhu uzticība. Viņi labi jūtas haosā un ir sakārtotas valsts dabiskie ienaidnieki.

Putina pasaule ir patriotisms un ortodoksija, Andreja krusts, tātad pirmo 1991. gada reformu contra Marodeure . Tā ir pilna pretrunu, konfliktu un izdevību. Tā ir eiropeisks fakts. Kara premjers Putins virzās uz augšu. Viņam ir jāattaisno cerības kā zaudēto reformu reformatoram.

Herberts Kremps

"Krievu Rembo"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.03.10.

Putins, bālais krievs ar kalašņikovu, ir nepieņemamāks laikabiedrs nekā bļauris no Karintijas.

Krievu militārās vienības ir iekarojušas Argunas ieleju un šim mērķim ir izmantojušas starptautiski neatļautus ieročus; acīmredzot, mēģinājumi izveidot vietējo kolaboracionistu valdību netiks turpināti, vārdu sakot, Čečenija tiks atbrīvota līdz nepazīšanai. Pat cenzētās ziņas neļauj izdarīt citu secinājumu kā vienīgi šo: iznīcināšanas karš čečenu tautai ir nodarījis lielāku ļaunumu nekā Staļina deportācijas, kas lielai čečenu (un ingušu) daļai bija nāvējošas. Ņikitas Hruščova laikā tie, kuri bija izdzīvojuši, pakāpeniski varēja atgriezties daļēji neskartajā dzimtenē. Taču tagad tur vairs akmens uz akmens nestāv.

Zem drupām Groznijā un citās biezāk apdzīvotajās vietās ir aprakts kaut kas vairāk nekā tikai par teroristiem pasludinātās kalnu tautas nākotne. Zem drupām aprakta arī Krievijas pilsoniskā sabiedrība, kas tikai nesen sāka veidoties. Tās ir apstākļu sekas, ka Vladimirs Putins kā stiprais vīrs un šķietamais nācijas glābējs spēja izcelties tikai ar kara palīdzību Kaukāza kalnu ziemeļu nogāzē. Pa šo laiku citas — demokrātiskās — iespējas izkusa kā sniegavīrs krāsnī. Stiprā valsts tiek veidota ar militāri industriālo kompleksu un slepeno dienestu.

Pat visniecīgākie signāli norāda uz centralizāciju bez jebkādas kontroles. Kad slepenais dienests apcietināja kritiski noskaņoto žurnālistu Andreju Babicki, pietika ar Putina rokas mājienu, lai viņu atbrīvotu. Šādi notikumi ir raksturīgi bizantismam kā nekontrolētās varas simptomam, kas izplatās arvien vairāk, tikpat zīmīgam kā patvarīgais veids, kādā Putins visādi draudzīgajā BBC intervijā izteicās par attiecībām starp Krieviju un NATO.

Citāda, bet zīmīga ir pieglaimīgā draudzība, ar kādu it kā demokrātijas un cilvēktiesību jautājumos principiālākie politiķi no Berlīnes līdz Vašingtonai reaģē uz putinismu. Piemēram, ASV ārlietu ministre Madlēna Olbraita pašreizējo prezidenta amata izpildītāju un nākamo prezidentu Putinu slavē kā "vadošo reformatoru", lai gan līdz šim pierādījumi apliecina pretējo; arī Berlīnes politiķi ir viņam izsnieguši uzticības kredītu, lai gan zina, ka to nekad neatmaksās. Parādu pārstrukturēs un atmaksāšanu atliks, it kā nepārtrauktā kredītu straume jau nebūtu pietiekami barojusi krievu mežonīgo kapitālismu un nebūtu ievērojami veicinājusi tagad aizdomās par naudas atmazgāšanu un tautas īpašuma izlaupīšanu turēto krievu oligarhu valūtas pārskaitījumus uz kontiem tālās, tātad drošās ārzemēs. Šādi atbalstītā oligarhija Krievijā veidojas kā jauna šķira, un Putina stiprā valsts tai garantē, ka jaunais īpašums netiks aizskarts.

Šo stipro valsti pār divkāršu neveiksmi piedzīvojušo sabiedrību izpleš tieši tie, kuri ir atbildīgi par nepilnos divdesmit gados divas reizes piedzīvoto. Tie ir tā sauktās Brežņeva stagnācijas ieguvēji — spējīgie tehnokrāti un citi kadri, kuri, ņemot vērā sociālo sabrukumu, iedzīvojās lielā bagātībā, vispirms kā partijas funkcionāri, bet tad kā "jaunie krievi".

Kā vecā nomenklatūra, parazitārā šķira, palīdzēja iznīcināt padomju sabiedrību? Parazitārā šķira to darīja tāpēc, lai biznesa uzlabošanas vārdā mestos mežonīgā kapitālismā. Arī tas cieta neveiksmi sociālās realitātes dēļ. Taču nekā cita nav. Tās pārstāvji šo neveiksmi noslēpa aiz lielvaras šovinisma, kas Čečenijā ar šausminošu loģiku izpaudās valsts terorismā.

Kā nākamajām tas uzmāksies daļēji autoritārajām, daļēji demokrātiskajām reģionu un autonomo republiku "struktūrām". Spēcīgās izpildvaras intereses nesader ne ar lielu parlamentāro nevienprātību, ne arī ar lieliem reģionu iebildumiem. Funkcionāru elite, kas pašreiz veidojas, vēlas dziedniecības kursu, kas izārstētu no Jeļcina letarģijas un nekompetences; tā pazīst nacionālisma un hegemonijas šoka terapiju.

Pēc gara un interesēm radniecīga tā atrodama dažās Padomju Savienības pēctečvalstīs no Uzbekistānas līdz Azerbaidžānai, pie islamiski zaļi iekrāsotajiem tiešajiem PSKP un VDK mantiniekiem. Varas intereses viņiem liek apvienoties koalīcijā; viņu galvenais vīrs sēž Maskavā, un arī viņi — šoreiz pavisam mierīgi — kļūs pavisam rāmi un piekāpīgi.

Putins — demokrātijas cerība, lielais reformators? Kāds, kurš ir jāglauda? Kaut arī ir nepieciešamība krievu dzīvokli Eiropas mājā padarīt apdzīvojamu, bālais Rembo ar kalašņikovu ir nepieņemamāks laikabiedrs nekā Karintijas bļauris. Nepārprotami viņš ir jānosoda.

Karls Grobe

"Putins distancējas no NATO"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.03.09.

Tiek samazināta izteikumu par iespējamo Krievijas iestāšanos NATO nozīme. Alianses lēmuma par iejaukšanos Dienvidslāvijā kritizēšana.

Krievijas prezidenta amata izpildītājs Vladimirs Putins mēģina mazināt negaidīto izteikumu par iespējamo Krievijas līdzdalību NATO nozīmi. Putins Ivanovā teica, ka Krievija gan esot ieinteresēta NATO politiskajos aspektos, taču iestāšanos Rietumu militārajā organizācijā viņš praktiski izslēdza: "Ja šī militārā organizācija pieņem tādus lēmumus kā attiecībā uz Dienvidslāviju, mēs to nevērtējam kā labu. Šādā aliansē mēs nestāsimies."

Intervijā BBC nedēļas beigās Putins izteicās, ka viņš spēj iedomāties Krievijas kā "līdztiesīgas partneres" līdzdalību NATO. Šis izteikums Krievijā atrada daļēju atbalstu, taču izraisīja arī asu kritiku no nacionālistu puses. Komunistu vadītājs Genādijs Zjuganovs teica, ka Maskava Otrā pasaules karā neuzvarēja tāpēc, lai NATO tagad virzītos uz Krievijas pusi. Savukārt Krievijas ārlietu ministrs Igors Ivanovs relativizēja Putina izteikumus, runājot par "hipotētisku atbildi uz hipotētisku jautājumu", kas pēc tam ir izrauts no intervijas konteksta un tāpēc interpretēts nepareizi.

Krievijas attiecības ar NATO apgrūtināja karš Kosovā un tikai nesen tās kļuva mazāk saspringtas. Lieli iebildumi pret aliansi galvenokārt ir nacionālistiem un militāristiem. Taču to, ka ne visi militāristi noraida ciešākus kontaktus ar Rietumu aliansi, apliecināja aizsardzības ministrs Igors Sergejevs, kurš izteicās par attiecību uzlabošanu ar NATO. "Mēs NATO nevērtējām kā mūsu ienaidnieku," viņš teica.

Krievijas prezidenta amata izpildītājs Vladimirs Putins kādā televīzijas intervijā izteicās pret vēlēšanu aģitāciju. Kandidātu politiskā reklāma televīzijā esot tas pats kas komerciālā tamponu reklamēšana un vispār nevajadzīga, NTV teica Putins. "Vēlēšanu cīņas vidū nav nepieciešams zināt, vai labāks ir "Tampax" vai "Snickers,"" domā prezidenta amata kandidāts. "Valdošajiem tautai esot ar konkrētiem darbiem jāpierāda, ka viņi zina, kas ir jādara — nestāstot pasakas un neskalojot smadzenes."

Tomass Avenariuss

"Krievija no Rietumiem prasa drošības garantijas"

"Berliner Zeitung"

— 2000.03.07.

Armijas ģenerālis Andrejs Nikolajevs par Krievijas turpmāko drošības un aizsardzības politiku.

Pēc Valsts domes Aizsardzības komisijas priekšsēdētāja Andreja Nikolajeva domām, Krievijai atkal ir jāatsakās no draudiem pirmajai pielietot atomieročus. Sarunā ar "Berliner Zeitung" Nikolajevs teica, ka viņš esot "kategoriski pret" šo pasāžu, kas nesen tika iekļauta Krievijas jaunajā drošības doktrīnā. Tā "kaitē Krievijas autoritātei un pazemina atomkara slieksni".

Draudi pirmajiem izdarīt kodoltriecienu Krievijas jaunajā drošības doktrīnā tika iekļauti pašreizējā aizsardzības ministra Igora Sergejeva ietekmē, kurš agrāk bija krievu atomraķešu spēku augstākais komandieris. Arī jaunajam militārās doktrīnas projektam, kas jāpieņem aprīlī, ir viņa rokraksts. Sergejevs atomieročus uzskata par lētāko un efektīvāko līdzekli nacionālās drošības garantēšanai. Tomēr ir iespējams, ka aprīlī Sergejevam, kurš jau vairākus gadus ir pārsniedzis pensijas vecumu, vajadzēs atkāpties no amata.

Labākās izredzes ieņemt viņa vietu ir Andrejam Ivanovičam Nikolajevam, kuru Vladimirs Putins šaurā lokā jau atklāti esot nosaucis par jauno aizsardzības ministru. Par Nikolajevu, kurš šo informāciju komentēt nevēlējās, arī Jeļcina laikā vairākkārt tika runāts kā par kandidātu uz aizsardzības ministra amatu. Viņu uzskata par jaunās paaudzes krievu militāristu. Jeļcina laikā viņš bija ģenerālštāba vadītāja vietnieks un beigās robežapsardzības vienību komandieris. Viņš popularitāti ieguva 1997. gada "vodkas karā".

Kad Jeļcins prasīja no viņa piekāpšanos, viņš atkāpās no amata. Ar Jeļcina pēcteci Putinu, kurš negrib "konfrontācijas" politiku, Nikolajevs jūt saskaņu. Nikolajevs ir pārliecināts par to, ka "Krievijas politikā dominēs Putina veselīgais pragmātisms". Putina ceļš, kas sākās līdz ar Valsts domes vēlēšanām, pēc prezidenta vēlēšanām tiks turpināts ar jaunas valdības veidošanu. Tāpat kā Putins, kurš nedēļas beigās paziņoja, ka nākotnē neizslēdz Krievijas līdzdalību NATO, Nikolajevs ir jauna iesākuma piekritējs drošības un aizsardzības politikā. Armijas ģenerālis saka, ka Krievijas politika Putina vadībā kļūs pragmātiskāka un saprotamāka, taču vienlaikus valstij esot konsekventāk jāaizstāv savas nacionālās intereses. Atbilstoši tam Valsts domes Aizsardzības komisijas priekšsēdētājs formulē arī Domes pozīcijas jautājumā par START II līguma ratificēšanu, kas līdz šim vienmēr ir tikusi atlikta. "Pirms prezidenta vēlēšanām nebūs vispār nekādu diskusiju par ratifikāciju," saka Nikolajevs. Taču ratificēšanu pēc vēlēšanām viņš tomēr "neizslēdz".

Līdz šim Maskava kā pretpakalpojumu no ASV ir prasījusi atteikties no jaunās pretraķešu aizsardzības sistēmas instalēšanas, ko nosaka arī 1972. gadā noslēgtais ABM līgums. Taču ASV jau ir sākusi gatavošanos pretraķešu aizsardzības sistēmas uzstādīšanai, kam, pēc Vašingtonas priekšstatiem, galvenokārt ir jāaizsargā pret tādām neaprēķināmām valstīm kā Irāna un Ziemeļkoreja.

"Krievija ir par ratifikāciju, taču vienlaikus tai ir nepieciešamas drošības garantijas vecāko līgumu ietvaros." Nikolajevs nosauca divas vienošanās: par atomieroču izmēģinājumu aizliegumu, ko ASV Senāts vēl nav ratificējis, un vienošanos par bruņojuma kontroli, ko Krievija finansējuma trūkuma dēļ diez vai ir spējusi pilnībā izmantot. Taču galvenokārt Nikolajevs kā pretlīdzekli Amerikas savrupgājieniem un jaunām bruņošanās tieksmēm vēlas sadarbību: "Ja jau mēs esam partneri EDSO un NATO, tad taču arī kopā mums – ar krievu piedalīšanos — ir jāaizsargā Eiropa no trakajiem."

Gizberts Mrozeks

"Pretēji NATO — viennozīmīgi defensīva"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.03.03.

Krievijas jaunā drošības koncepcija Rietumos tiek nepareizi interpretēta.

Pašreiz Vācijā tiek pamatīgi pētīta Krievijas jaunā nacionālā drošības koncepcija, kas parādījās gada sākumā. Kritiskie izteikumi tagad pieder pie demokrātiskas sabiedrības pašsaprotamām lietām. Taču tas, kas duras acīs, ir uz aizdomām orientētā pieeja.

Tā, piemēram, pirmām kārtām pastiprināta uzmanība tiek pievērsta no jauna formulētajam izteikumam par atomieroču izmantošanu, un tiek uzskatīts, ka ir jāizziņo trauksme par šķietamo sliekšņa pazemināšanu. Turklāt te noder pašu interpretācija, kas nesakrīt ar krievu apsvērumiem, lai gan tiem patiesībā vajadzētu būt noteicošajiem. Augsta ranga krievu ekspertu skaidrojumi no militāristu un drošības politiķu vidus pat netiek nopietni uzklausīti — Vācija jau ir ērti sagatavojusi un nolikusi malā savu viedokli, it kā būtu grūti to izmainīt, ņemot vērā Krievijas viedokli. Tāpat ir palaists garām neievērots arī kaut kas cits. Krievijas izteikumi par atomieroču problemātiku atjaunotajā drošības koncepcijā pamatā sakrīt ar attiecīgajiem NATO stratēģiskās koncepcijas noteikumiem. Arī Krievijas puse kodolieročus pirmām kārtām uzskata par militārā spiediena līdzekli un to izmantošanu par pēdējo pašaizsardzības soli nopietnā gadījumā.

Būtiska atšķirība no NATO koncepcijas tomēr ir — un tieši to vācu analītiķi labprāt atstāj neievērotu. Tā ir Krievijas drošības koncepcijas viennozīmīgi defensīvā ievirze, pretēji NATO, kas no jauna uzsvaru liek uz militārā spēka pielietošanu ārpus pašas robežām. Krievijas bruņoto spēku iesaistīšana ārzemēs kategoriski un bez kādiem nosacījumiem ir paredzēta starptautisko un ANO tiesību ietvaros. Es te redzu garantijas tam, ka Krievijas rīcība militāri politiskajos jautājumos mūsu Rietumu partneriem būs prognozējamāka un radīs lielāku drošību un stabilitāti.

Taču NATO ir cita pieeja. Mēs, pēc pieredzes Kosovā, vairs nevaram pilnībā paļauties uz Rietumu aprēķināmību, uz to, ka Alianse strikti vadīsies pēc starptautisko tiesību, īpaši ANO Hartas noteikumiem. Gandrīz jau aizmirstie ASV un Lielbritānijas gaisa uzbrukumi Irākai, kas tika izdarīti, neraugoties uz starptautiskā lēmuma trūkumu, to pierādīja gandrīz ik dienu.

Arī citās starptautiskās drošības politikas jomās iezīmējas attīstība, kurai, pēc Krievijas domām, vajadzētu izraisīt bažas. Amerikāņu plāni par pretraķešu aizsardzības sistēmas ierīkošanu visā ASV teritorijā apdraud ABM līguma pastāvēšanu, kas paredz tieši šādu sistēmu aizliegumu. Līdz ar to atkristu arī visas vienošanās par kodolatbruņošanos un bruņojuma kontroli, kā arī atomieroču neizplatīšanu — tādējādi tiktu ieprogrammēta jauna bruņošanās sacensība — šoreiz nenovēršami kosmosā.

Tāpēc Krievijas atjaunotajā drošības koncepcijā ir konstatēts, ka militārā spēka aspektiem starptautiskajās attiecībās arī turpmāk būs nozīmīga loma. Ja paraugās uz čečenu bruņoto bandu uzbrukumu kaimiņos esošajai Dagestānas republikai Krievijas iekšienē, tad kļūst vispārsaprotams, ka tieši militārajā sfērā mēs vadāmies pēc iekšējo un ārējo draudu apmēriem un to līmeņa paaugstināšanās. Šķiet, ka daži analītiķi šādu izpratni nespēj pieņemt. Acīmredzot, viņu novērtēšanas veids atbilst tam komfortablajam drošības politikas stāvoklim, kādā atrodas viņi paši, taču to uzspiež arī Alianses principi, kas izkropļo pašu rīcības Balkānos ārējās ietekmes uztveri.

Kritizējot šķietami spēcīgākos drošības koncepcijas militāros akcentus, netiek ņemts vērā arī tas, ka mūsu valsts drošības politikas problēmu atrisināšanā — un tās mēs aplūkojam saistībā ar iekšējiem un ārējiem faktoriem — absolūtā prioritāte tiek piešķirta nemilitārajiem, nevardarbīgajiem ceļiem un līdzekļiem. Tāds ir mūsu koncepcijas pamatapgalvojums, ko Vācijas sabiedrība līdz šim tikpat kā nav ņēmusi vērā. Tā vietā es esmu novērojis tendenci iedziļināties atjaunotās drošības koncepcijas leksikas detaļās. No interpretācijām tiek konstruētas vai nojaustas pretrunas, kas savukārt kļūdaini noved līdz "lieliem" secinājumiem, — krievi drošības koncepcijā gandrīz visu ir sapratuši aplami, noteikuši nepareizus virzienus un tādā veidā vēl vairāk nolīdzinājuši sev ceļu uz norietu kā lielvarai.

Tas, ka pamatīgāk aplūkojot koncepciju, tomēr tiek konstatēts, ka arī krieviem izdodas likt viscaur "saprātīgus", respektīvi, "atbilstošus" akcentus, diemžēl, pieder pie izņēmumiem.

Turklāt runa taču ir par būtiskiem koncepcijas punktiem — par Krievijas iekšējo problēmu atspoguļojumu, kā arī uzdevumu noteikšanu ārpolitikas jomā. Man ir prieks šajā sakarībā konstatēt, ka ievērojama koncepcijas daļa tomēr tiek vērtēta kā pareiza. Cerams, ka arī tā daļa, no kuras izriet, ka iekšējie — un nevis ārējie — politiskie un sociāli — ekonomiskie izaicinājumi viennozīmīgi tiek ierindoti pie svarīgākajiem Krievijas nacionālās drošības riska faktoriem.

Uzmanība, kādu Rietumi pievērš Krievijas atjaunotajai drošības koncepcijai, protams, norāda uz lielo nozīmi, kādu tie piešķir mūsu valstij. Taču te ir kaut kas tāds, kas sabojā pozitīvo ainu. Diemžēl Krievijas drošības politikas pamatdokumentu, kā arī citu tēmu novērtēšanas veids rāda, ka Krievija vācu masu medijos arvien retāk tiek uzskatīta par draudzīgu valsti, kas ar Vāciju ir saistīta daudzveidīgām attiecībām. Oficiālajā valodā gan tiek saglabāts apzīmējums "partnere Krievija", taču pēdējā laikā zīmīgā veidā tiek pievienots apzīmētājs "grūta".

Es domāju, ka ir pienācis laiks šeit kaut ko darīt. Mēs pamatoti gaidām, ka partnere Vācija labvēlīgi uzņems un analizēs Krievijas realitāti, respektīvi, krievu viedokli. Aizspriedumaina (neobjektīva) vai naidīga kritika — tāda kā par Krievijas drošības koncepciju — ir noderīga tikai tam, lai ierobežotu vāciešu spriešanas iespējas un apgrūtinātu bilaterālās attiecības. Es vēlos, lai no kaut kā tāda savstarpējās attiecībās pēc iespējas izvairītos. Mēs to ceram!

Sergejs Krilovs

"Putins grib Čečenijā ieviest prezidenta pārvaldi"

"Die Welt"

— 2000.03.11./12.

Krievijas prezidenta vietas izpildītājs atkal runā par kara beigu fāzi. Atziņas par karjeru slepenajā dienestā un politikā.

Maskava. Karš Čečenijā ir iegājis "nobeiguma fāzē", tā piektdien, pēc tam, kad ģenerāļi jau 29. februārī bija nosvinējuši uzvaru Čečenijā un teica, ka līdz Sieviešu dienai, 8. martam, karš būs beidzies, paziņoja Vladimirs Putins.

Tajā pašā dienā Putins intervijā laikrakstam "Kommersant" teica: "Visi, kas ar ieročiem rokā atrodas kalnos, tiks izklīdināti un iznīcināti." Viņš izteicās par prezidenta pārvaldes ieviešanu Čečenijā "uz pāris gadiem" pēc karadarbības izbeigšanas. Krievijas politikas mērķis esot pēc kara beigām atrast "kompromisa variantus mūsu turpmākai sadzīvošanai". "Kad čečeni sapratīs, ka tas ir pieņemams variants, neviens no viņiem vairs neķersies pie ieročiem," par to Kremļa šefs bija pārliecināts. Un tie, kuri to tomēr darīs, "tiks iznīcināti".

Tādējādi Putins sagrāva čečenu cerības uz neatkarību. "Mēs jebkurā gadījumā dzīvosim kopā," apgalvoja Putins. "Sarunu par citu statusu ārpus Krievijas robežām nebūs un nevar būt."

Eiropas Padomes Parlamentārās sapulces delegācija lorda Džada vadībā dosies uz Čečeniju, lai gūtu priekšstatu par apstākļiem krīzes reģionā. Ar brauciena rezultātiem delegācija iepazīstinās aprīļa sākumā Parlamentārās sapulces sesijā.

Delegācija tikās arī ar Krievijas ārlietu ministru Igoru Ivanovu un citiem politiķiem. Krievijas Ārlietu ministrijā apgalvo, ka Eiropas deputāti esot "apmierināti" ar "Eiropas Padomes sadarbību ar Krieviju tiesiskas kārtības atjaunošanā, cilvēktiesību un demokrātijas ievērošanā Čečenijā".

Manfrēds Kvirings

"Neoimperiālisms? — Nonsenss!"

"Der Standard"

— 2000.03.07.

Kāda kara bilance: Boriss Ņemcovs, viens no redzamākajiem Krievijas reformu politiķiem, Rietumu kritiku par Krievijas militāro iejaukšanos Čečenijā uzskata par nediferencētu.

Līdz ar Čečenijas kara ierobežošanu līdz lokālam konfliktam, ir pienācis laiks uzdot jautājumu, kas izraisīja šo karu un kādu ietekmi tas ir atstājis. Rietumiem tā bija krievu imperiālisma atgriešanās, zīme, ka Krievijas attiecības ar pārējo pasauli ir kļuvušas vēsākas. Taču daudzi krievi, arī demokrātiskie reformatori, kuri visos punktos neatbalsta pašreizējo Krievijas politiku, jūtas nesaprasti.

Tiklīdz mēs, krievi, runājam par nacionālajām interesēm, pārējie vienmēr domā par The Empire (padomju kaluma) strikes back . Nonsenss. Tikai grupa fanātiķu un daži panslāvisti uzskata, ka Krievijas ceļam ir jāved atpakaļ uz imperiālismu.

Un vispār krievi par to neko vairs negribētu zināt pat tad, ja tas būtu iespējams: šodien Krievijā nacionālistu piekritēju skaits ir nenozīmīgs un tālu atpaliek aiz labējo partiju elektorātiem Francijā un Austrijā, kur tie sasniedz 15 — 30% vēlētāju skaita.

Es nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka Krievijas cilvēki nav saņēmuši viņiem pienākošos slavinošos vārdus un atzinību par vienotību, ar kādu viņi nokratīja gadsimtiem ilgās imperiālistiskās tradīcijas. Iemesls, kāpēc Krievija tik mierīgi pieņēma Padomju Savienības sabrukumu, bija tas, ka daudzi cilvēki zināja, ka imperiālisms un demokrātija nav savienojami. Tas, pēc kā tiecas krievi, ir ekonomikas atjaunošana, kas viņiem nolīdzina ceļu, lai viņi varētu spēlēt svarīgu lomu Eiropas un pasaules dzīvē.

 

Ilgstošie pazemojumi

Taču tas nenozīmē, ka mums ir vienaldzīgs izturēšanās veids pret Krieviju. Desmit gadu mēs laidām pāri galvai vienu pazemojumu pēc pazemojuma: mēs vairs neesam supervara, mūsu sabiedrība ir zaudējusi orientāciju, sociālās problēmas ir milzīgas, un mūsos bažas izraisa NATO paplašināšana uz Austrumiem.

Taču neviens nejautā Krievijas domas: ne tad, kad runa bija par Dienvidslāviju, ne arī attiecībā uz lēmumiem, kas skar bijušās padomju republikas, kurās dzīvo lielas krievu minoritātes. Rietumi labprāt runā par gatavību palīdzēt, un Krievija pateicas. Taču būsim godīgi, nav izdarīts nekas tāds, kas nenestu labumu pašiem Rietumiem.

Protams, ka Rietumiem ir tiesības aizsargāt savas intereses. Taču tādas ir arī Krievijai. Daudziem Krievijas cilvēkiem — starp viņiem izglītotiem, liberāliem un prorietumnieciskiem — otrais karš Čečenijā parādīja iespēju, ka viss vēl nav zaudēts. Gandrīz visi uzskata, ka šis karš ir noticis mūsu pašu interešu aizsardzībai. Taču tā ir arī mentālā bāze, uz kuras balstās Putina popularitāte.

Protams, netiek ņemts vērā, ka Čečenijas kara saknes ir mūžsenās Krievijas intereses, nevis nacionālās ambīcijas. Es sākumā pat biju pārliecināts Putina piekritējs, kad runa bija par to, lai izolētu teroristus. Čečenija patiesi bija terorisma perēklis, dažādie klani cits citu apkaroja visbrutālākajiem veidā, reģiona stabilitātei draudēja briesmas. Anarhija aptvēra arī kaimiņos esošo Dagestānu.

Militārās akcijas Čečenijā bija kaujas par mūsu konstitūciju, kas, piemēram, no ASV konstitūcijas atšķiras tikai ar to, ka tai ir daudz ilgākas tradīcijas. Iedomāsimies, ka Alabamas štats pēkšņi atceļ visas demokrātiskās institūcijas. Es esmu drošs, ka tādā gadījumā ASV valdība nevilcinātos ar vecās kārtības atjaunošanu, arī lietojot spēku.

 

Demokrātijas aizsardzība

Līdz šim Rietumi nav atzinuši, ka arī Krievijai ir šādas demokrātiskas pašapliecināšanās tiesības, jo Krievijas konstitucionālās normas tiek uzskatītas par nestabilām, to vardarbīga realizēšana par antidemokrātisku un par patvaļīgu aktu. Taču Krievijai, tāpat kā jebkurai citai valstij, ir arī pienākums aizsargāt konstitūciju. Un, tā kā mēs aizstāvam konstitūciju, mēs vienlaikus aizstāvam arī demokrātiju.

Tomēr karam ir sava loģika. Tas ļoti bieži iznīcina labos nodomus, kuru vārdā tas ir iesākts: uzbrukumu gaitā čečenu bandas tālejoši atkāpās kalnos, kamēr krievu armija galveno triecienu vērsa pret pilsētām, kur dzīvību zaudēja daudzi civiliedzīvotāji.

Es šo barbarisko bombardēšanu neatzīstu par pareizu, jo tai vairs nebija nekā kopīga ar sākotnējo mērķi vērsties pret teroristiem. Un tad, kad bēgļu skaits bija pieaudzis pāri 200.000, valdībai nerealizējot nekādu palīdzības programmu, es šo karu vispār vairs neatbalstīju.

 

Putina dilemma

Taču Čečenija prasa arī politisku cenu. Karš palielināja Putina popularitāti, bet vienlaikus novājināja viņa pozīcijas.

Mūsu ģenerāļi zina, ka Putina politiskie panākumi ir atkarīgi no Čečenijas. Viņi izdara spiedienu uz Putinu, lai par 150% tiktu paaugstināti aizsardzības izdevumi, izpildīta prasība skolās ieviest militāro mācību, kā arī iesaukti 20.000 rezervistu. Putinam ir ātri jāpabeidz karš, ja viņš nevēlas zaudēt suverenitāti kā valdības vadītājs.

Es esmu pārliecināts, ka Putina kara stratēģija nav paredzēta ilgam termiņam un ka tūlīt pēc vēlēšanām spēcīgie uzbrukumi tiks pārtraukti.

Secinājums: ja šādi šausminoši notikumi būtu notikuši 1991. gadā, apdraudēts būtu mūsu demokrātiskais darbs. Mūsu konstitucionālās tradīcijas gan ir tikai desmit gadu vecas, taču cilvēki Krievijā ir pietiekami ilgi elpojuši maigo demokrātijas gaisu. Neko citu mēs nevēlamies. Mēs nevēlamies atpakaļ aukstumā. Tātad Čečenijas karā runa nebija tikai par to, lai aizsargātu Krievijas valsti, bet arī nosargātu mūsu demokrātisko konstitūciju. Par to krievi un čečeni ir samaksājuši augstu cenu. Tagad mums ir jādara viss iespējamais, lai šo cilvēku nāve nebūtu bijusi veltīga.

"Alkas pēc totalitārisma"

"The Washington Times"

— 2000.03.08.

Ogļu šahtā ieslodzīts kanārijputniņš — tā varētu raksturot šodienas situāciju Krievijas presē.

Jaunā Krievijas vadība prezidenta vietas izpildītāja Vladimira Putina vadībā (26.marts būs kulminācija — Potjomkina vēlēšanas) pamazām "nogriež skābekli" izteikšanās brīvībai Krievijā. Ticis ar to galā, Putins neapšaubāmi pievērsīsies citām tik smagi izcīnītajām krievu tautas tiesībām.

Un tas viss norisinās tik tikko 10 gadus pēc Padomju Savienības sabrukuma. Kādā neizprotamā veidā šķiet, ka vienīgie cilvēki, kas to nav pamanījuši, ir ASV prezidents un valsts sekretāre (iespējams, arī daži nesakarīgi domājoši Eiropas līderi). Klintons ir atzinīgi novērtējis Putinu kā "cilvēku, ar kuru iespējams veikt darījumus", savukārt Olbraita ir slavējusi viņa "reālistisko" attieksmi.

Ir pagājuši tikai trīs mēneši kopš dramatiskās Borisa Jeļcina atkāpšanās Jaunā gada priekšvakarā, tomēr viņa pēcteča dzelžaini nežēlīgā rīcība spiež izjust nostalģiju pēc alkoholisma pārņemtā, nesakarīgā un neprognozējamā bijušā prezidenta. Vismaz kādu brīdi viņa prāts atradās īstajā vietā. Savas nesenās vizītes laikā Vašingtonā Radio Liberty/Radio Free Europe direktors Tomass Dains izteicās: "Viens no Borisa Jeļcina pirmajiem soļiem bija uzaicināt uz Maskavu Radio Liberty , lai tas atvērtu tur savu biroju. Pirmais Vladimira Putina solis bija Andreja Babicka arests."

Bijušais VDK darbinieks Putins savā kabinetā ir iesaistījis neskaitāmus Jurija Andropova slepenā dienesta bijušos darbiniekus, kā arī noslēdzis vienošanās ar Domes komunistiem. Bijušajā VDK štābā Maskavā uz postamenta ir atgriezies Andropova krūšutēls, atgriežot viņam visu agrāko slavu īpaši organizētā ceremonijā decembrī, kad prezidenta vietas izpildītājs, starp citu, izmantoja iespēju, lai uzsauktu tostu vecajam, labajam Josifam Staļinam.

Sakniebtām lūpām, bez jebkāda smaida sejā viņš runā par centrālās kontroles nepieciešamību, un to viņš demonstrē ar sev pieejamiem līdzekļiem — Krievijas genocīda kampaņu Čečenijā.

Kādā decembra intervijā viņš jautāja: "Kādēļ sabruka Padomju Savienība?" Ne jau tādēļ, ka komunistu sistēma cieta neveiksmi vai Padomju Savienības tautas vēlējās nokratīt savas apspiestības važas, bet gan "vājas disciplīnas" dēļ. Viņš sacīja: "Ja mēs turpināsim tādā pašā garā, Krievija sabruks." Patiesībā šis cilvēks uzprasās uz freidisku analīzi.

Uz Rietumiem orientētie reformatori, kuri dažādos virzienos kursēja pa Jeļcina dažādajām valdībām, masveidā ir pametuši viņa pēcteci. Liberāļi, kuri pēdējās parlamenta vēlēšanās ķērās Putinam pie stērbelēm, tagad apgalvo, ka prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā neatbalstīšot nevienu kandidātu. Te jāmin tādi zināmi vārdi kā Anatolijs Čubaiss, Jegors Gaidars un Boriss Ņemcovs.

Putins ir apņēmies atjaunot valsts varu, kontrolējot presi, vienlaikus runājot arī par progresīvām ekonomiskajām reformām. Šādu apvienojumu panākt būs neiespējami. Kāds Krievijas eksperts sauc Putina kabinetu par "nekompetentiem alcējiem pēc totalitārisma". Kas notiks tādā gadījumā, ja jūs centīsities ieviest trešās tūkstošgades Krievijā centralizētu kontroli, ir jautājums, uz kuru visdrīzākajā laikā ir jārod atbilde.

Kapitolija kalna sanāksmē pagājušajā nedēļā vienīgās neatkarīgās Krievijas televīzijas NTV vadītājs Vladimirs Gusinskis izteicās par politisko komisāru atkalparādīšanos masu informācijas līdzekļu un citu uzņēmumu birojos. Kad viņam jautāja, kāda veida ideoloģija varētu tikt ieviesta Putina režīma laikā, pieņemot, ka vecā stila komunisms pieder pagātnei, Gusinskis apgalvoja, ka tam neesot nozīmes: "Nacionālisms, komunistu nacionālisms — tas ir viens un tas pats. Viņi vēlas vienīgi varu, tādēļ būs noderīga jebkura ideoloģija."

Otrā Čečenijas kara laikā presē lielā mērā tika atspoguļots tas, ko vēlējās valdība, kas bija svarīgs iemesls Putina nacionālistiskajai pievilcībai ierindas krievu acīs. Maz masu informācijas līdzekļu ir atļāvušies paust drūmo patiesību. Piemēram, NTV, kam jāiztur arvien lielāks spiediens; vācu televīzija, kas demonstrēja ainas ar masu kapiem; arī Radio Liberty , kuras trīs reportieri riskēja ar savu dzīvību un veselību, lai izklāstītu patiesību. Babickis papilnam izjuta krievu varas iestāžu spiedienu uz savas ādas.

Lai gan Babickis ārvalstu spiediena rezultātā ir atbrīvots, viņš tomēr nav īsti brīvs. Žurnālists izteicās, ka Krievija neļaušot viņam izbraukt no valsts, lai uzstātos Eiropas Padomē, kas apsver Krievijas izslēgšanu sakarā ar slaktiņiem Čečenijā. Par Babicka lietu Dains izteicās: "Šajā ziņā mums ir darīšana ne tikai ar cilvēciskas būtnes dzīvību, bet arī ar Krievijas valdību, kas vēlas apspiest izteikšanās brīvību. Putins un viņa rokaspuiši ķeras pie vecajām padomju metodēm."

Tomēr krievi tik viegli nepieņemtu šo padomju stilu. Pavisam nesen 3000 demonstrantu Puškina laukumā izteica atbalstu cilvēktiesībām, kas bija pirmā šāda veida demonstrācija kopš aukstā kara beigām.

Helle Beringa

"Ievadraksts par izturēšanos pret Maskavu"

"Financial Times Deutschland"

— 2000.03.10.

Slepenā dienesta aģenti nekad nesaka nē; to mēs jau zinām no Džeimsa Bonda.

Arī Krievijas prezidenta amata izpildītājs un kādreizējais spiegs Vladimirs Putins rīkojas pēc šī moto, kad viņš televīzijas intervijā "principiāli" neizslēdza Krievijas iestāšanos NATO.

Šis Putina gājiens pirmām kārtām bija vēlēšanu retorika. Protams, ka viņš vēlas atjaunot attiecības ar NATO, kas tika iesaldētas pēc alianses militārās iejaukšanās Kosovā. Taču Krievija grib kļūt par pilntiesīgu Rietumu partneri un pastāv uz līdzspriešanas tiesībām alianses paplašināšanas jautājumos. Ar šīm prasībām Putins grib iegūt krievu vēlētāju atbalstu. Krievijā pēc Padomju savienības sabrukuma pastiprinās mazvērtības sajūta. Kādreizējā lielvara jūtas tā, it kā kādreizējā ienaidniece pret to vairs neizturas nopietni kā pret globālo spēlētāju un tai atvēl tikai blakuslomu.

Tāpēc Maskava tik enerģiski protestē pret NATO paplašināšanu uz austrumiem, bieži nonākot uz robežas starp dialogu un pašizolāciju. NATO ir jāatsāk dialogs ar Maskavu. Taču tā nedrīkst pieļaut, ka Maskava uz to izdara spiedienu. Milzīgās valsts izolēšana, protams, nav Rietumu interesēs. Iespiesta stūrī, Krievija var kļūt bīstama, jo tās rīcībā, tāpat kā agrāk, ir nāvējošais atomieroču arsenāls.

Taču valsts, kas grib piederēt civilizētajai pasaulei, nedrīkst karot pret pašas iedzīvotājiem Čečenijā. Tāpat tā nedrīkst arī mēģināt iebiedēt mazākos kaimiņus, kā Latvija un Igaunija vai pat Ukraina, kā arī izdarīt uz tiem spiedienu. Tai ir jāievēro cilvēktiesības un jāapkaro korupcija um katra atsevišķa pilsoņa intereses jāstāda augstāk par valsts aparāta interesēm.

Tie būtu pamatprincipi auglīgam dialogam starp Krieviju un NATO, un tas varētu dot ieguldījumu mieram un stabilitātei pasaulē. Rietumiem uz to ir jāpastāv vienmēr un ne tikai tad, kad Krievija izrāda interesi par iestāšanos NATO.

"Izglītoti nabadzībai"

"Svenska Dagbladet"

— 2000.03.05.

Cik daudz pelna prokurors salīdzinājumā ar fabrikas strādnieku? Atšķirība starp mītu un realitāti ir liela.

Tas redzams SKOP veiktajā pētījumā. Zviedru tauta ir negrozāmi pārliecināta, ka akadēmiski izglītoti ļaudis pelna vairāk nekā strādnieki. Daudzi turklāt dzīvo ticībā, ka liels Zviedrijas iedzīvotāju procents ir augstu izglītoti.

No aptaujātajiem 1107 cilvēkiem apmēram 75 procenti domāja, ka vairāk nekā piektā daļa 25 līdz 34 gadus vecu zviedru ir ieguvuši kādu augstāko izglītību, studējot trīs gadus vai ilgāk.

Diemžēl tikai desmitajai daļai šīs vecuma kategorijas zviedru ir pēcģimnāzijas izglītība.

Liela nesakritība pastāv arī viedoklī par algu līmeni Zviedrijā. Uz jautājumu, cik liela atšķirība ir starp ģimnāzijas skolotāja un fabrikas strādnieka mēneša algu, 55 procenti domāja, ka skolotājs pelna vai nu par 600 vai 3200 kronām vairāk nekā strādnieks. Īstenībā ģimnāzijas skolotājs saņem vidēji par 600 kronām mazāk nekā strādnieks.

Tikpat liela neinformētība atklājās arī par citām profesijām. 80 procenti no visiem SKOP aptaujātajiem uzskata, ka prokurors vai tiesnesis pelna par 3200 kronām vairāk nekā fabrikas strādnieks. Patiesībā algas atšķirība nepārsniedz 600 kronu mēnesī.

Vispārējā attieksme pret akadēmiski izglītotajiem izrādījās ļoti labvēlīga. Tikai 16 procenti no aptaujātajiem nevēlas pieļaut algas atšķirības, toties 64 procenti uzskata, ka augstskolā mācītajiem vajadzētu saņemt ievērojami lielāku algu nekā personām, kurām nav augstākās izglītības.

SKOP pētījums skaidri rāda, ka pastāv vispārēja pārliecība, ka studijas augstskolā atmaksāsies. Atsevišķam augstskolas beidzējam turpretī nekādā ziņā nav izdevīgi četrus gadus no savas dzīves veltīt, lai kļūtu par skolotāju vai prokuroru, jo neesošais algas pieaugums pat neļauj atmaksāt studiju kredītu.

Laika gaitā ir pasliktinājies augstāko izglītību ieguvušo stāvoklis. Pētījumā, kas bija publicēts šī gada sākumā, redzams, ka viņu reālā alga 1998. gadā bija krietni mazāka kā 1975. gadā.

Valstij, kas vēlas gādāt par ieguldījumiem izglītībā, augstskolu paplašināšanā un pilnveidošanā, vienlaikus vajadzētu saprast, cik svarīgi ir nodrošināt pienācīgu atalgojumu tiem, kas ir izvēlējušies iegūt izglītību.

"Eksporta pieaugums kulmināciju sasniegs šogad"

"Dagens Industri"

— 2000.03.09.

Ekonomiskā atgūšanās Viduseiropā un Austrumeiropā, kā arī Tālajos Austrumos palielina Zviedrijas eksportu.

Šogad kopējais eksporta apjoms palielināsies par veseliem 8% un nākamgad par 5%. Šādu secinājumu ir izdarījusi Eksporta padome.

Pēc apmēram 3% lielā eksporta pieauguma pagājušajā gadā šogad tas palielināsies vēl vairāk. Nākamgad pieauguma temps palēnināsies, pirmām kārtām sakarā ar vājāku pieprasījumu Rietumeiropā un Ziemeļamerikā, tomēr varētu sasniegt 785 miljardus kronu.

Dienvidkorejas atkopšanās ir ļoti iespaidojusi Eksporta padomes galveno ekonomistu Mauro Goco. Šīs valsts iekšzemes kopprodukts pērn palielinājās par vairāk nekā 10%, un viņš domā, ka nākamajos divos gados pieaugums būs 6–7 procenti.

Iekšzemes pieprasījums pagājušajā gadā ievērojami palielinājās un aug arī šogad.

Zviedrijas eksports uz Dienvidkoreju pagājušajā gadā palielinājās par 30% un arī turpmāk spēcīgi augs.

Mauro Goco cer uz strauju Tālo Austrumu ekonomikas augšupeju, ieskaitot Austrāliju un izņemot Japānu.

Mauro Goco uzskata, ka Japānā ir vajadzīga apjomīga struktūras pārveide. Šai valstij gluži vienkārši nepieciešams atvērties un kļūt rietumnieciskākai, lai atkal nodrošinātu ekonomikas pieaugumu. Japānas ekonomika aug, taču ļoti lēni, par 1% gadā un varbūt 2% nākošgad.

Japāna te sastopas ar lejupslīdošām ASV , redzams Eksporta padomes aprēķinos. ASV pieauguma kulminācija bija pagājušā gada pēdējā ceturksnī, kad Amerikas IKP palielinājās par fantastiskiem 6,9%.

"Attīstīta rūpnieciska valsts, kurā gandrīz nav bezdarba, šādu pieauguma tempu nespēj noturēt", Mauro Goco teica un norādīja, ka ASV šī gada pieaugums varētu apstāties pie 3,7% un nākamgad noslīdēt līdz 2%.

"No nekontrolētas konjunktūras lejupslīdes izdosies izvairīties, tomēr ekonomikas pieaugums samazināsies vairāk nekā paredzēts mīkstās nolaišanās scenārijā", Goco teica. "Grūti ir pasūtīt konkrētu pieauguma tempu."

Kaut arī Zviedrijas eksports uz ASV — mūsu trešo lielāko tirgu — turpina palielināties, vairāki citi lielie eksporta tirgi ir nonākuši stagnācijā.

Vislielākais tirgus, Vācija, kur nonāk 11% no Zviedrijas eksporta, pagājušajā gadā bija pilnīgi neaktīvs.

Vācijas pieaugums, kas šogad un 2001. gadā būs 3%, ir pilnībā atkarīgs no eksporta. Patēriņa pieprasījums vēl aizvien ir vājš. No vienas puses, tas ir saistīts ar slikto nodarbinātības stāvokli, un, no otras, ar to, ka vācieši, atšķirībā no, piemēram, zviedriem un amerikāņiem, tik daudz neiegulda akcijās un tādēļ pēdējos gados uz papīra nav kļuvuši daudz bagātāki.

Arī uz Eiropā visstraujāk augošo valsti Somiju (IKP pieaugums šogad 4,5% un nākamgad 3%) eksports pagājušajā gadā bija bez izmaiņām. Importa pieprasījums vēl aizvien ir vājš.

Uz Norvēģiju, Dāniju un Beļģiju , kas atrodas pirmajā desmitā, Zviedrijas eksports pagājušajā gadā samazinājās, tomēr šogad atkal pieaugs.

Eksporta pieaugums uz ziemeļu kaimiņvalstīm tomēr būs mazāks nekā kopējais vidējais eksporta pieaugums gan šogad, gan nākamgad.

Pirmām kārtām sašķeltā Norvēģijas ekonomika, tas ir, cietzemes un naftas ekonomika, slikti attīstās kā Zviedrijas tirgus, lai gan Norvēģija statistikā vēl aizvien paliek ceturtajā vietā.

Eksports uz pārējo Rietumeiropu šogad palielināsies, tomēr nākamgad nedaudz samazināsies.

Individuālās atšķirības tomēr ir lielas. Īrijas ekonomika strauji aug, bet Zviedrijas eksports uz turieni samazinās. Spānija ir tā sauktā "plus–plus" valsts. Strauja ekonomikas ekspansija palielina pieprasījumu pēc importa un nāk par labu Zviedrijas eksportam.

Nīderlande

pagājušajā gadā apsteidza Dāniju un tagad ir mūsu piektais lielākais tirgus. Holandes ekonomika vēl aizvien darbojas ar lieliem apgriezieniem, un tās IKP pieaugums ir krietni lielāks nekā Rietumeiropā vidējais.

Eksports uz citu mums tuvo reģionu, Baltijas valstīm, pagājušajā gadā samazinājās, tomēr pamazām atgūsies. Šo valstu ekonomika, pirmām kārtām Igaunijā, atkal aug.

Latvija un Lietuva tomēr vēl joprojām cieš no lielā tekošā rēķina deficīta.

Zviedrijas eksports

(apjoma pārmaiņas procentos):

1999. g. 2000. g. 2001. g.

Ziemeļvalstis –2 +5 +3,5

Pārējā Rietumeiropa 4 +8 +4

Viduseiropa

un Austrumeiropa +/—0 +9,5 +7

Ziemeļamerika +13 +11 +4,5

Tālie Austrumi +6 +11 +8,5

Dienvidamerika –11 +4 +4,5

Kopā +3 +8 +4,8

Svarīgāko eksporta tirgu IKP pieaugums

(procentos):

1999. g. 2000. g. 2001. g.

Vācija 1,4 3 3

Lielbritānija 2 3,5 2,7

ASV 4,1 3,7 2

Norvēģija 0,9 2,7 2,5

Nīderlande 3 3,5 2,8

Dānija 1,2 2 2,2

Francija 2,7 3,3 2,8

Somija 3,5 4,5 3

Beļģija un Luksemburga 2 3,5 2,8

Bjorns–Anderšs Ulsons

 

"NATO zemūdenes saduļķo Zviedrijas ūdeņus"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.03.09.

Zviedrijas bruņoto spēku virspavēlniekam Ūvem Viktorīnam aizsardzības ministra Bjorna fon Sīdova uzdevumā vajadzēs noskaidrot, vai NATO savas zemūdenes Zviedrijas ūdeņos ir sūtījušas ar Zviedrijas valdības atļauju.

ASV aizsardzības ministrs astoņdesmitajos gados Kaspars Veinbergers šajās dienās intervijā Zviedrijas radio un televīzijai apgalvoja, ka NATO esot sūtījusi zemūdenes Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos, lai pārbaudītu Zviedrijas aizsardzības spējas. Šis apgalvojums Zviedrijā ir izraisījis lielu satraukumu.

Jautājums ir šāds — vai Zviedrijas valdība zināja par šo darbību, kas, neapšaubāmi, ir pretrunā ar oficiālo neitralitātes politiku, vai arī kara flotes virsnieki to organizēja bez virspavēlnieka un politiskas vadības ziņas?

Bruņoto spēku virspavēlnieks Ūve Viktorīns tagad aizsardzības ministra Bjorna fon Sīdova uzdevumā noskaidros, vai šie Zviedrijas ūdeņu pārkāpumi ir notikuši un kādas varētu būt to tiesiskās sekas. Izmeklēšanas rezultātiem ir jābūt gataviem marta beigās.

Kā informēja Zviedrijas televīzijas aktualitāšu programma "Striptease" , NATO zemūdenes Zviedrijas teritorijā iepeldēja 80. gados, tajā pašā laikā, kad Zviedrijas jūras kara flote šērās meklēja Padomju Savienības zemūdenes. Intervijā šai programmai Veinbergers teica, ka NATO Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos esot pārbaudījusi Zviedrijas aizsardzības spējas un ka tas noticis ar Zviedrijas valdības atļauju.

Tomēr toreizējais premjerministrs Ingvars Karlsons protestē.

"Ja tas atbilst patiesībai, tad tas ir ārkārtīgi nopietni, tā ir tieša Zviedrijas drošības politikas sabotāža", Karlsons teica un pieprasīja, lai atbildīgās personas jūras kara flotē iznāk priekšā un izstāsta, ko zina par šo lietu.

Nekādu informāciju nesaņēma pat augstākā militārā vadība.

"Kas te vispār notiek? Man liekas, ka tas ir pārlieku velnišķīgi", pārskaities bija bijušais virspavēlnieks Bengts Gustafsons.

Ārlietu ministre Anna Linda saka, ka šī informācija ir ārkārtīgi nopietna, un pieprasīja šo lietu pilnībā izmeklēt.

Veinbergers intervijā stāstīja par konsultācijām un savstarpējo sapratni, lai pārliecinātos, ka Zviedrijas pretzemūdeņu sistēma darbojas. Viņš par to stāstīja vienkāršiem vārdiem, taču šķiet, ka te runa nav bijusi par formāliem līgumiem, bet gan konsultācijām jūras kara flotes līmenī.

"Zviedrijas kara flote ir daļa no Zviedrijas valdības", Veinbergers teica, precizējot, kas ar ko ir kontaktējies.

Veinbergera sniegtā informācija rada neveiklu situāciju, ja vien Zviedrijas teritoriālo ūdeņu pārkāpšana patiešām ir notikusi.

Ja viņa teiktais atbilst patiesībai, t. i., NATO zemūdenes ir pārbaudījušas Zviedrijas aizsardzību ar valdības piekrišanu, tad zviedru politiķi melo, noliedzot jebkādu sadarbību.

Ja tas tā nav un ir tā, kā saka Ingvars Karlsons un Bengts Gustafsons, tad zemāka līmeņa kara flotes komandieri ir devuši atļauju Zviedrijas teritorijas pārkāpumam. Zviedrijā tas daudzus satrauc, un viņi jautā, kā šādas huntai līdzīgas manieres varēja būt iespējamas demokrātiskā valstī. Kā virsnieks spēj ignorēt neitralitāti un pakļaut savu valsti riskam — pats par sevi saprotams, ka NATO zemūdenes Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos provocētu Padomju Savienību!

Jau tagad ir skaidrs, ka Zviedrijas neitralitāte daļēji ir bijusi dūmu aizsegs.

Pēdējos gados ir kļuvuši zināmi tālejošas sadarbības plāni starp Zviedriju un NATO, ja Zviedrijā notiktu iebrukums no Austrumiem. Zviedrijas austrumu piekrastē atsevišķas aviobāzes tika pielāgotas NATO bumbvedēju vajadzībām, Zviedrijas bruņoto spēku signālizlūkošana strādāja Rietumu alianses labā, un Zviedrijas armijas materiāli visu laiku bija savienojami ar NATO standartu.

Neraugoties uz to, ziņas par kopīgiem manevriem ar NATO zemūdenēm ir radījušas lielu satraukumu. Ja tā izrādīsies taisnība, tad tā ir dubultspēle vēl augstākā līmenī, nekā līdz šim bija zināms.

Papildu eļļu šajās karstajās debatēs ielej televīzijas programmā "Aktuellt" sniegtā informācija. Tajā Svens Ulofs Kvīmans, kurš bija virsleitnants krasta artilērijā, stāstīja, ka kādās zemūdeņu medībās Horšfjērdenā 1982. gadā esot noteikta svešas zemūdenes atrašanās vieta un viņš ir lūdzis atļauju piespiest to iznirt, pielietojot ieročus, bet no bruņoto spēku vadības saņēmis aizliegumu izmantot ieročus. "Tā varēja būt NATO zemūdene", saka aizsardzības politikas pētnieks Ula Tunanders, un viņa teiktais ir guvis apstiprinājumu Norvēģijas pretizlūkošanas dienesta informācijas avotos, kas, balstoties uz skaņas ierakstiem, apgalvo, ka tā nav bijusi Padomju Savienības zemūdene.

Visus astoņdesmitos gadus Zviedrijas kara flote intensīvi medīja zemūdenes gar valsts austrumu krastu.

Ja Zviedrijas šērās patiešām atradās padomju zemūdenes, tad kara flotei nepārprotami neizdevās nepieļaut to iekļūšanu Zviedrijas ūdeņos. Vienīgā zemūdene, kas patiešām bija te nokļuvusi — U–137 — visus, arī kara floti, pārsteidza nesagatavotus, kādā rudens rītā uzsēžoties uz sēkļa pie Karlskrūnas.

Jaunie atklājumi izraisa daudzus jautājumus. Politiķi melo, vai arī viņi patiešām neko nezināja? Ja visu noteica paši virsnieki, rīkojoties pēc labākajiem huntas paraugiem, vai tad te runa gluži vienkārši nav par valsts nodevību? Vai vispār ir saglabājusies uzticība Zviedrijas neitralitātes politikai?

Kopīgais visos komentāros par Veinbergera sniegto informaciju ir prasība izveidot jaunu neitralitātes komisiju. Pirmā komisija pētīja laiku līdz 1969. gadam, bet tagad opozīcija un daudzi laikrakstu ievadraksti vēlas, lai pētījumi tiek turpināti vismaz līdz Berlīnes mūra krišanai 1989. gadā. Valdība toties ir turējusies pretī un mēģina atvairīt šo prasību ar ātro izmeklēšanu, ko ir uzticēts veikt bruņoto spēku virspavēlniekam.

Heidi Avellana

"Vai arī dāņu zemūdenes Zviedrijas ūdeņos?"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.03.09.

Atklājumi, ka Atlantijas pakta NATO zemūdenes astoņdesmitajos gados pārkāpa Zviedrijas teritoriālos ūdeņus, ir raduši turpinājumu arī Dānijā. Pilnīgi iespējams, ka arī dāņu zemūdenes brauca pa Zviedrijas ūdeņiem, saka savulaik augsts dāņu NATO virsnieks.

Bijušais NATO štāba Dānijā, BALTOP, vadītājs ģenerālis Kelds Hilingsē Dānijas radio ziņu raidījumam sacīja, ka NATO zemūdeņu iepeldēšana bija gluži dabīgas sekas t.s. "whisky on the rocks" jeb "whisky" klases padomju zemūdenes U–137 uzskriešanai uz sēkļa pie Karlskrūnas.

"Toreiz bija aukstais karš, un tādēļ es nepavisam neesmu pārsteigts par ASV bijušā aizsardzības ministra Kaspara Veinbergera sniegto informāciju. Tā kā padomju zemūdenes negadījums skaidri pierādīja, ka padomju zemūdenes pārkāpj Zviedrijas teritoriālos ūdeņus, bija gluži dabīgi, ka NATO vēlējās kontrolēt Zviedrijas gatavību atvairīt šādas ielaušanās."

Hilingsē norādīja, ka nebūt nav izslēgta Dānijas zemūdeņu piedalīšanās šādās operācijās.

"Mums taču ir zināma prakse pārvietoties pa sekliem ūdeņiem un šērām, un mūsu zemūdenes tam ir piemērotas", tā Hilingsē norādīja savos izteikumos, kas, neraugoties uz visu, nav uzskatāms par Dānijas militārās vadības viedokli, jo viņš ir aizgājis pensijā.

Vienlaikus jānorāda, ka dāņu zemūdenēs ir dīzeļmotori — šobrīd tās ir novecojušas, un vēl ir saglabājušās tikai trīs tādas. Tas nozīmē, ka pretinieks tās var atklāt daudz vieglāk nekā atomzemūdenes, kādas ir, piemēram, Lielbritānijas un Amerikas flotē.

Uz jautājumu, vai Bilingsē ir kaut ko zinājis par šīm operācijām un vai tajās patiešām ir piedalījusies Dānija, viņš atbildēja noliedzoši.

"Šādā gadījumā runa bija vienīgi par pretizlūkošanas operāciju, par ko nezināja neviens cits kā izlūkdienests un zemūdenes komandieris."

Dānijas bruņoto spēku pretizlūkošanas dienests FET vakar nevēlējās komentēt Bilingsē izteikumus, turpretī politiķi ļoti spēcīgi reaģēja uz to, ka Dānija varbūt ir piedalījusies Zviedrijas neitralitātes politikas apdraudēšanā. Tagad no vairākām pusēm ir izteikti pieprasījumi, lai aizsardzības ministrs sociāldemokrāts Hanss Hekerups noskaidro, vai Dānija ir bijusi iesaistīta.

Dāņu ģenerālim ir savs viedoklis par varbūtējo Zviedrijas lomu šajā drāmā.

"Tas, ka Zviedrijas politiskā un militārā vadība neko nezināja par šīm operācijām, ir iespējams vismaz tikpat lielā mērā, kā teritoriālo ūdeņu pārkāpšana notika, Zviedrijai zinot un dodot savu piekrišanu. Kā es jau teicu, taču norisinājās aukstais karš."

Citiem vārdiem sakot, arī NATO zemūdenes varēja iekļūt Zviedrijas ūdeņos, ja jau to spēja izdarīt Padomju Savienības flote.

Peters Hermansons

"Skandināvu vilcināšanās deja"

"Le Monde"

— 2000.03.10.

Zviedrijā un Dānijā, divās valstīs, kas nav pievienojušās Eiropas ekonomiskajai un monetārajai savienībai, arvien vairāk tiek uzdots jautājums, vai patiesi nebūtu nepieciešams pievienoties Eirolandei.

Grieķija apsver šādu jautājumu, savukārt Lielbritānijā arvien uzkrītošāk izpaužas eirofobija.

Dānijas sociāldemokrātu premjerministrs Pouls Nirups Rasmusens 9.martā visus pārsteidza, paziņodams par referenduma rīkošanu jautājumā par valsts pievienošanos EMS. Tā sarīkošana principā ir noteikta 28.septembrī.

Tomēr konkrētu referenduma datumu precizēs partijas ārkārtas kongresā 30.aprīlī. Tā nekādā ziņā nav tīra formalitāte, tomēr Rasmusenam būtu jāaizstāv savs viedoklis bez pārāk lielām grūtībām.

Kopš 1972.gada, kad tika rīkots referendums par valsts iestāšanos Eiropas Kopienā, dāņi jau sesto reizi tiek aicināti izteikt savu attieksmi pret Eiropu. To var saukt par aktīvu attīstību, kas uzskatāmi simbolizē piecu miljonu iedzīvotāju dziļo neuzticēšanos tādai daudznacionālai organizācijai, kas bieži vien ir neizprotama, iesīkstējušas birokrātijas nomākta un it īpaši labvēlīgi izturas pret "lielajām" dalībvalstīm.

Pēc pirmā referenduma jautājumā par Māstrihtu 1992.gadā, kad uzvaru guva "nē", dāņu politiskajām partijām tiek dota vēl viena iespēja izteikt attieksmi pret šo līgumu, rūpīgi izsijājot vispretrunīgākos punktus; vienoto valūtu, kopējo aizsardzību, Eiropas jurisdikcijas un pilsoņu sadarbību. Pārējās ES valstis ir izteikušas atbalstu šiem četriem izņēmuma jautājumiem.

28.septembra referenduma mērķis ir pārtraukt norobežotību no kopējās valūtas. Centriski kreisās koalīcijas valdības un liberālās opozīcijas ietvaros daži vēlētos, lai norobežošanās kopējās aizsardzības un tiesību sistēmas jautājumos arī tiktu nekavējoši pārskatīta. Tomēr šajā reizē šie jautājumi netiks apspriesti: šī kapsula ir pārāk liela, lai to varētu viegli norīt.

Valdība patiesībā jau ir sākusi aktīvus centienus, lai pārliecinātu dāņu vairākumu atteikties no savas principiālās nostājas.

Jau kopš vairākiem mēnešiem eiro pretinieki arvien aktīvāk izsaka savus argumentus. Ksenofobiskais formējums Dāņu tautas partija it īpaši cer iegūt milzīgu popularitāti kopīgi ar citiem galēji labējiem grupējumiem, ar tādiem pašiem antieiropeiskiem uzskatiem graujot Rasmusena plānus.

Simbolizējot šīs problēmas sarežģītību, premjerministrs ir apliecinājis, ka Dānijai esot iespēja jebkurā laikā izstāties no EMS, ja tā nožēlotu savu iestāšanos. Taču pēc vairākiem gaidīšanas mēnešiem un aicinājumiem uz "plašām diskusijām" par kopējo valūtu Rasmusens turpmāk centīsies pārliecināt, ka nekas "labāks" par ekonomisko stabilitāti un sociālo solidaritāti šajā valstī neesot iedomājams.

Kopš vairākiem mēnešiem Zviedrijas premjerministrs Jērans Pērsons liekas labvēlīgāk noskaņots pret vienoto valūtu. Sociāldemokrātu partijas vadītāji 21.janvārī balsoja, izsakot atbalstu eiro pieņemšanai, nenosakot konkrētu datumu.

Pērsons tomēr vēlētos izvairīties no sabiedrības konsultācijām par eiro, jo pagaidām šis jautājums liekas ļoti nedrošs.

Zviedri tomēr pārāk nesteidzas ar pievienošanos EMS. 90. gadu monetāro un ekonomisko krīžu sekas neļauj izpausties optimismam. Telekomunikāciju kompānijas "Ericsson" eiro koordinatore Nina Makfersone saka: "Grūtības mums rada nenoteiktība par kopējās valūtas pieņemšanas termiņu."

Antuāns Žakobs

"Frontes ASV noskaidrojas"

"Die Presse"

— 2000.03.09.

Šajā lielajā priekšvēlēšanu dienā abās ASV partijās tika noskaidrotas kandidātu frontes: viceprezidentam Alam Goram nominēšana par demokrātu prezidenta kandidātu ir droša, bet gubernators Džordžs Bušs jaunākais cīņā par ievākšanos Baltajā namā pārstāvēs republikāņus.

Gors līdz vēlēšanu dienai 7. novembrī mēģinās politiski gūt labumu no teicamās Amerikas ekonomikas konjunktūras. Taču vienlaikus viņam būs jāraugās uz to, lai Klintona ēras morālās ēnas puses nekristu arī uz viņu pašu; viņa republikāniskie pretinieki noteikti mēģinās viņu nomelnot.

Arī par Džordža V. Buša "mežonīgajiem gadiem" viņa pretinieku seifos eksistē dažs labs dosjē. Krievijā šo materiālu, kas izdevīgā brīdī tiek piespēlēts žurnālistiem, sauc par "kompromatu". Saderēsim, ka nākamajos mēnešos mēs vēl uzzināsim vienu vai otru pikantu detaļu no Džordža V. Buša nemierīgajiem jaunības gadiem Teksasā?

Taču pašreiz tās nav republikāņu kandidāta galvenās rūpes: viņa galvenais uzdevums būs likvidēt plaisu, kas, iespējams, ir izveidojusies viņa un Džona Makeina dueļa laikā un partijā atkal jāsamierina mērenos un fundamentālistus. Tāpēc Bušam ir jātiek laukā no labējā spārna, kur viņu ar izveicīgu manevru palīdzību ir iedabūjis Makeins, un jāieņem pozīcijas partijas spektra centrā.

Eiropā uz vēlēšanu cīņas notikumiem ASV noraugās mierīgi. Ārpolitikā gan no Gora, gan no Buša prezidenta amatā ir gaidāmi neaprēķināmi, sensacionāli pagriezieni. Gors gan starptautiski ir vairāk pieredzējis vīrs nekā Bušs, taču prezidenta atvase ap sevi ir sapulcinājis pirmklasīgu ārpolitikas padomnieku komandu, kas ar gudriem padomiem 1989./91. gadā stāvēja blakus arī viņa tēvam.

Burkhards Bišofs

"Republikānis Makeins

beidzis savu vēlēšanu kampaņu"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.03.10.

Bredlija aicinājums atbalstīt

Amerikas viceprezidentu Goru

Abi otrdienas priekšvēlēšanu cīņā zaudējušie kandidāti dažādā veidā reaģējuši atšķirīgi. Gan Bils Bredlijs, gan arī Džons Makkeins cīņu pārtraukuši. Bredlijs viceprezidentam Goram solīja savu atbalstu. Makkeins savam konkurentam Bušam novēlēja daudz laimes un teica, ka arī turpmāk būs atbildīgs par Republikāņu partiju un reformu nodomiem.

Bijušais senators Bils Bredlijs ceturtdien pulksten vienpadsmitos savā vēlēšanu kampaņas birojā Ņūdžersijā presei paziņoja par pilnīgu atteikšanos kandidēt uz savu nominēšanu no demokrātiskās partijas. Stundu vēlāk senators Džons Makeins no sava lauku īpašuma Arizonā ar vēlēšanu uzvaru sveica sāncensi Džordžu Bušu un paziņoja, ka arī viņa vēlēšanu kampaņa ir beigta. "Superotrdien" nonāca pie priekšlaicīga lēmuma. Vēl pat pusē no 50 Amerikas štatiem nav notikušas priekšvēlēšanas, bet kauliņi jau krituši par labu abām galvenajām partijām.

No sakautajiem tā sauktajiem nacionālajiem kandidātiem vienīgi republikānis Alans Keijs nav atteicies no kandidēšanas; viņš caurmērā saņēmis 5% vēlētāju balsu.

 

Atzīšanās un analīze

Partiju konventi, kur uzklausa kandidātu nosaukšanu, notiks augusta sākumā Filadelfijā (Republikāņu partijā) un augusta vidū Losandželosā (Demokrātu partijā). Iespējams, ka ap kandidatūrām vairs netiks radīts mākslīgs sasprindzinājums. Tomēr patlaban nav skaidrs, vai kandidāts no Demokrātu reformu partijas un republikāņiem, kuri savstarpēji cīkstas, dzīvi padarīs grūtāku vai nē. Pits Bjūkenens, publicists ar revizionistiskiem uzskatiem par Otro pasaules karu, pārstāvēja šo nolūku, tomēr guva mazu atbalstu. Turpretim patērētāju aizstāvis Ralfs Nāders apstiprināja to, ka sacensībā piedalīsies kā Zaļo partijas kandidāts.

Džons Makeins, kas Senātā pazīstams ar savu savrupnieka dabu un, kur vien iespējams, spēlē republikāņiem uz nerviem, izdarīja diferencētu savas situācijas analīzi. Viņš sevi atzina par Republikāņu partijas, kā Ābrama Linkolna, Teodora Rūzvelta un Ronalda Reigana partijas, piekritēju; tā esot viņa dzimtene. Viņš gribot apsvērt, kā viņš tai vislabāk varētu kalpot. Cīņu par reformām viņš nekad neuzteikšot. Pēc viņa uzskatiem, reformas nepieciešams veikt vēlēšanu kampaņas finansēšanā, kura līdz šim pieļauj vēlētāju ietekmi no skaidri nedeklarētu spēku puses; tikai šādā veidā iespējams tautai atkal būtu atdot valdību. Makeins republikāņiem nepierastā veidā izteicās par labu sociālajai un slimības gadījumu apdrošināšanai. Šīs cīņas turpināšanu un demokrātijas atdzimšanas veicināšanu viņš uzskata par pienākumu to miljonu cilvēku priekšā, kuri viņam uzticējās priekšvēlēšanu laikā. Makeins atzina, ka viņam republikāņu vidū bijis mazāk piekritēju nekā starp neatkarīgajiem un demokrātiem; tomēr tik un tā nav ticams, ka viņš grib izveidot kandidatūru, kura grautu Buša tēlu. Viņš savu cīņu pirmkārt grib turpināt Senātā, kur viņš ir ievēlēts līdz 2004.gada beigām. Tomēr viņa paziņojums nesaturēja atbalstu Bušam.

 

Mīkstinātie demokrātijas pamatprincipi

Bils Bredlijs savu sakāvi pārcieta vieglāk. Viņš savu piekritēju priekšā nostājās atbrīvots un teica vienu no labākajā runām pēdējos mēnešos. Viņš pateicās saviem atbalstītājiem un konstatēja, ka viņa pārstāvētā politika, kas fonā gribēja atstumt naudu un lobismu, neieguva vairākumu. Tagad viņš grib veicināt to, ka Baltajā namā ievācas demokrāts; viņš Goram izteica pilnīgu atbalstu. Tā esot laba demokrātu tradīcija, ka pēc sīvas priekšvēlēšanu cīņas visi pulcējas ap uzvarētāju.

Bredlijs saglabāja savu pārliecību, ka demokrātiem vairāk vajadzētu darīt cilvēku vienlīdzības un rasu labā, nekā bijis pēdējos gados. Pēc viņa domām, Klintona vadībā demokrātijas pamatprincipi ir mīkstināti un no tiem notikusi atteikšanās par labu saudzīgai "soli pa solim politikai". Bredlijs cer, ka šādus pamatprincipus varēs iekļaut demokrātijas pamatbāzē, un aicināja Goru jautājumos par vienlīdzību ieņemt skaidrāku nostāju. Iespēju kļūt par Gora viceprezidentu no demokrātu puses viņš noliedza.

"Fricis uz pasaules skatuves"

"Berliner Zeitung"

— 2000.03.10.

Vācija vairs nav nekāds punduris, bet, kā saka Gerhards Šrēders, "nobriedusi nācija", kas "pašapzinīgāk" iestājas par savām interesēm. Tajā pašā acu augstumā.

Tagad Šrēdera Vācija ir ieskatījusies acīs Amerikai. Piedzīvojums beidzās ar ātru atkāpšanos un vispārēju pārējās pasaules uzjautrināšanu. Bijušais kandidāts uz Starptautiskā valūtas fonda (SVF) vadītāja amatu Kaio Kohs–Vēzers piedzīvoja neveiksmi, un pašu opozīcijai beidzot atkal ir parādījusies tēma: Avanti Dilettanti .

Vācu kandidāts neveiksmi nepiedzīvoja kvalifikācijas trūkuma dēļ. Amerikāņu iebildumi patiesībā ir tikai iegansts. ASV Kohs–Vēzers šķiet pārāk eiropeisks, tātad nepietiekami neoliberāls pret šīs pasaules valstīm, kurās valda krīze. Būtu atmaksājies, ja šis konflikts tiktu izturēts. Vienīgā vēl palikusī militārā supervara nedrīkst politiski dominēt starptautiskajās institūcijās. Joška Fišers principā ir atzinis, ka, tiklīdz Eiropa runās vienu valodu, "ASV mūs uztvers nopietni". Taču pēc sarkani zaļā pagrieziena uz pasaules skatuves neparādījās vis Eiropa, kas runā vienu valodu, bet tikai Fricis, vienkāršs vācietis, kam vēlā piedzimšana ir devusi ziloņa jutīgumu, ko viņš uzskata par spēku. Viņš spēj pašapzinīgi pretendēt uz SVF vadītāja posteni tāpat kā uz vietu ANO Drošības padomē. Pirms ievēlēšanas Šrēders paziņoja, ka no Vācijas un Francijas ass Lielbritānijas ietekmē grib izveidot trīsstūri. Liels pasākums, kas būtu bijis pūļu vērts. Turklāt pasākumam bija arī izredzes, jo Žospēns un Blērs, kas nāca pēc nacionālistiem Miterāna un Tečeres, ir daudz iecietīgāki vadītāji. Taču pretenzijas un diplomātiskā meistarība nebija līdzsvarā.

Tas, kas notika Berlīnē, bija vairākkārtēja visu partneru aizvainošana, galvenokārt Francijas: Šrēdera nepiedalīšanās Pirmā pasaules kara beigu 80. gadadienas svinībās, Lafontēna nepiedalīšanās eiro svinīgajā aktā, Žospēnu pazemojošais Šrēdera un Blēra dokuments, Šrēdera teiktais, ka vācu nodokļu naudu nedrīkst "sadedzināt" Briselē, kādreizējās aizsargājošās varas Francijas neuzaicināšana uz Berlīnes mūra krišanas 10. gadadienas svinībām un visbeidzot pēdējā intervija, kas aizvainoja Itāliju.

Daudzas mazas kļūmītes, kas kaitē attiecībām un kas liecina par respekta trūkumu pret nācijām, kurām ir liela vēsture un pamatoti liela pašapziņa. Kaut kas tāds atriebjas, it īpaši tad, ja tiek pieļautas rupjas kļūdas. Kaio Kohs–Vēzers cieta neveiksmi nevis izmēģinājuma balsojumā Vašingtonā, bet jau novembrī, kad Vācijas valdība viņu pret Francijas gribu un bez nepārprotamas piekrišanas ieteica angļiem. ASV bija trīs mēneši laika, lai noorganizētu sev pasaulē atbalstu, kamēr Šrēderam vajadzēja pārliecināt vienīgi eiropiešus.

Helmūts Kols to nebūtu pieļāvis. Kolu ir ietekmējis karš, un viņš ārkārtīgi stingri turas pie idejas ar Eiropas apvienošanu karu padzīt no kontinenta uz visiem laikiem. Motīvs, kas, protams, vēl nespēj definēt Eiropas jauno lomu globālajā spēku spēlē. Kols, un tā ir ēnas puse, SVF jautājumā būtu atstājis priekšroku gan frančiem, gan amerikāņiem.

No šīs pazemības vācu ārpolitikā, īpaši iepretī ASV, un te Šrēderam ir taisnība, pēc bloku sabrukuma ir jāatbrīvojas. Taču tas funkcionēs tikai tad, ja tas notiks viscaur eiropeiski, tātad te netiks iejauktas nacionālās intereses. Ir nepieciešama tāda vācu ārpolitika, kas pašu pretenzijas formulētu ar daudz lielāku pacietību un ar lielāku rūpīgumu tās realizētu.

Personiskā draudzība, kādu Kols bija izveidojis ar savas paaudzes valstu vadītājiem, nav aizliegta arī nākamajām paaudzēm. Ja šis atsevišķais gadījums ar SVF izrādīsies laba mācība turpmāk izturēties jūtīgāk, tad tas būs bijis Koha–Vēzera upura vērts.

Verners Kolhofs

"Jaunais tonis Vācijas ārpolitikā"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.03.09.

Kanclera dienesta pašapzinīga

diplomātija ar kļūdainiem rezultātiem

Neizdevusies reklāma saistībā ar vēlamo kandidātu Kohu—Vēzeru sacensībās par Starptautiskā valūtas fonda (SVF) vadītāja krēslu Vācijas kancleram Šrēderam tika izteikta liela kritika arī pašu mājās. Kļūdainais rezultāts uzreiz parādīja izmaiņas Vācijas ārpolitikas stilā. Galvenokārt kanclera dienests nepārprotami norāda uz savām nacionālajām interesēm un mēģina tās realizēt ar lielu uzstājību.

Sākotnējā Vācijas kandidāta atteikšanās no vēlmes ieņemt SVF vadītāja posteni Vācijas kancleram Šrēderam nozīmē milzīgu ārpolitisku sakāvi arī tad, ja Berlīne tūlīt vietā piedāvā citu kandidātu. Arī iekšpolitiski tas nozīmē virzīšanos atpakaļ pēc tam, kad kanclers pēdējos mēnešos galvenokārt pilsoņu nometnē radušās krīzes dēļ, tāpat pateicoties sākuma grūtību pārvarēšanai, rīkojās neatkarīgi. Tagad Pelnu trešdienā mazinātā paģiru sajūta atkal izplatās. Opozīcijas partijas un mediji asi komentē vēlamā kandidāta panākto atkāpšanos. KDS ārpolitikas pārstāvis preses jautājumos Lamerss skaidroja, ka pēc cīkstēšanās ap vācu ES komisāru iecelšanu un ministra Hombaha novirzīšanu uz Stabilitātes pakta koordinatora posteni, šī esot trešā personālpolitikas kļūda.

 

VSP trūkstošā pieredze

Valsts sekretāra Koha–Vēzera kandidatūra piedzīvoja neveiksmi Vašingtonas pretestības dēļ, tomēr arī ES partnervalstis Vācijas kanclera un finansu ministra izvirzīto kandidatūru negribīgi atbalstīja. Viņi beigās piekāpās neatlaidīgajam vācu puses spiedienam. Diskusija par SVF prezidenta krēslu ir piemērs Šrēdera valdības rupjajam stilam ārpolitiskas jautājumos, it sevišķi, ja iniciatīva nāk no kanclera dienesta. Netipiska ir drastiskā vārdu izvēle, nevis metode, kādā Šrēders drīz pēc stāšanās amatā izteica pārmetumus, ka Brisele "izsaimnieko" Vācijas ES iemaksātos līdzekļus. Nesen kanclers ar neveiklu Austrijas un Itālijas iekšpolitikas salīdzinājumu pret sevi nostādīja Romu. Nepietiekamā pieredze un reizēm neveiksmīgie padomdevēji nav vienīgais šo negaidīto neveiksmju iemesls.

Kur, lai sasniegtu savus mērķus, priekšgājējs Kols Eiropas sabiedrībā parasti rīkojās piesardzīgi un taktiski, tur jaunā valdība sašķeļas. Šrēders mēģināja nepiespiestāk, lielā mērā demonstrējot paaudžu maiņu no Kola uz pārstāvi, kurš nāk no pēckara paaudzes, varētu uzstāties nepiespiestāk. Agrāk gandrīz vai nebija iedomājams, ka vācu diplomātija neizdevīgā brīdī ar savu kandidātu cīņu ugunij papildus piešauj eļļu. Eiroatlantiskās attiecības jau tā ir sasprindzinātas — pateicoties amerikāņu nosacījumiem attiecībā uz ES — aizsardzības iniciatīvas sakarā, tāpat arī izteiktās Eiropas kritikas dēļ attiecībā uz amerikāņu pretraķešu sistēmas plāniem ( National Missile Defense ). Arī kaimiņos Berlīne uzstājas noteiktāk nekā tas bija agrāk, kaut vai ar Vācijas ziņu dienesta ziņojuma publicēšanu — tas pakļauts kanclera dienestam — tiek izdarīts spiediens uz Lihtenšteinu tās finansu darījumu dēļ.

 

Uzmundrinošā politika ar mazu efektu

Šķietamās uzmundrinošās politikas rezultāti runā paši par sevi. Pieminēšanas vērtas ES līguma izmaiņas netika sasniegtas. "Valodu strīds" ap vācu valodu kā ES darba valodu maksāja simpātijas, neradot nekādu labumu. Ar mēģinājumu, neievērojot nevienu brīdinājuma zīmi, panākt sava kandidāta ievēlēšanu, tā tiek pakļauta pārmetumiem par cīkstēšanos un profesionalitātes trūkumu. VSP trūkst ne tikai tai tuvu stāvošu kandidātu ar starptautisku slavu tādiem vadības uzdevumiem kā, piemēram, SVF, bet arī kompetenti ārpolitiķi. Tagad atspēlējas tas, ka VSD opozīcijas laikos ārpolitika bija ideālistu darbības lauks. Tā tiek iztērēta nauda par mācībām, kas gan nekas nepierasts nav. Arī Kolam sākuma gados viņa vēlākajā laikā tik pierastajā ārpolitikas jomā bija gadījušās rupjas kļūdas.

Salīdzinājumā ar kanclera dienestu, Ārlietu ministrija darbojas atturīgāk, it īpaši tādēļ, ka Fišers atsakās no kanclera nepiespiestā izturēšanās veida. Dienests pamatoti norādīja uz to, ka pamatos nemainīgajā vācu ārpolitikā kopš valdības maiņas maz kas mainījies. Tomēr arī ārlietu ministrs tostarp mēdz runāt pašapzinīgākā toni: tas izpaudās tad, kad Fišers neatlaidīgi atspēkoja sankcijas pret Austriju. Līdz šim tas drīzāk atbilda paradumam uz starptautiskās skatuves ieņemt moderatoru nostāju, jo uzmanības lokā bija ārvalstu prasības attiecībā uz Vāciju, balstoties uz tās vēstures un ekonomisko dominanci.

 

Pilnīga suverenitāte un tās sekas

Ārlietu ministrijā paliek pie viedokļa, ka nepieciešams turēties pie šīs starpnieka līnijas, un kā piemēru min vācu centienus eiro atlantiskā dialoga realizācijā. Šajā atmosfērā nevar nepamanīt akcentu pārbīdi — iespējams dabīgās sekas apvienošanās laikā iegūtajai pilnīgajai suverenitātei. Pilnībā tas uz saviem pleciem jānes sarkani zaļo koalīcijai, kura kā pirmā Vācijas valdība, jau stājoties amatā ieguva pilnīgu rīcības brīvību. Atsevišķās jomās kā, piemēram, bruņotās starptautiskās miera uzturēšanas operācijās Vācijas Federatīvā Republika pilnībā orientējās uz jaunajiem apstākļiem, kas iestājās pēc 1990.gadu pārmaiņām. Citās ārpolitikas jomās Berlīne izrāda pūles, lai atrastu atbilstošu atbildi pieaugošajai vācu nozīmei.

"Fišera kardinālā kļūda"

"Die Welt"

— 2000.03.09.

Vācijas populārākā politiķa amata laiku raksturo dubultmorāle un diplomātiskās profesionalitātes trūkums.

Ja ārlietu ministrs Joška Fišers pēc atgriešanās no Irānas notikumus attēlo tā, it kā viņš pats sevi būtu uzņēmis kā valsts viesi, tad ap viņu ir bijis samērā vientuļi. Tas, ka viņš delikātajā misijā uz Irānu neņēma līdzi žurnālistus, viņos viesa cerības, ka vismaz pēc atgriešanās otrdienas vakarā viņi dzirdēs par tur gūtajiem panākumiem. Lidlauks, kur nosēdās Fišera lidmašīna, bija apgaismots tā, lai nebūtu iespējams izdarīt uzņēmumus: "gadījumā, ja kolēģi no televīzijas vēlēsies filmēt," teica Ārlietu ministrijas pārstāvis. Kādus uzņēmumus? To, kā ārlietu ministrs izkāpj no mazās gaisa spēku "Challenger" lidmašīnas un dodas uz "valsts viesu pieņemšanas ēku", kur Fišera preses pārstāvji bija uzaicinājuši žurnālistus.

Ministra retoriku tukšvārdības ziņā gandrīz neatšķiras no viņa priekšgājēja. Viņa vizītes laikā Teherānā esot valdījis "konstruktīvas sadarbības gars". Vācijas un Irānas attiecības esot jāattīsta "pragmātiski un reālistiski". Reālistiski nozīmējot "tiekšanos pēc paveicamā".

Tādas politikas pārstāvim, kurš kādreiz ārpolitiku gribēja īstenot no morāles augstumiem, tikai ar pūlēm izdodas izskaidrot kontaktu ar Irānu un Krieviju koncepciju. Irāna atrodas atvēršanās uz ārpasauli un novēršanās no terorisma sākumā un strādā pie masveida iznīcināšanas ieroču programmas, ieskaitot raķetes ar sniedzamības rādiusu līdz pat Eiropai. Savukārt Krievija Čečenijā piekopj tieši tādu politiku, pret kuru NATO Serbijas gadījumā karoja arī ar Fišera atbalstu.

Fišera politiskie draugi un koalīcijas partneri sociāldemokrāti ar pieaugošām bažām noraugās, kā ārlietu ministram draud neveiksme viņa dubultās morāles dēļ.

SPD ģenerālsekretāram Francim Minteferingam Fišers ir svarīgākais vīrs, kad runa ir par iekšējo krīžu pārvarēšanu. Taču arī SPD centrālē saka: "Fišeram gan ir vara, bet nav laika." Viņš strīdus par vadību partijā vairs nekontrolē tā kā agrāk, un Fišera Sarkanajā grāmatā ir atzīmētas arī septiņas rupjas ārpolitikā pieļautās kļūdas.

 

1. Dubultā morāle

Pat attiecībā uz reālpolitiku zaļo vadošais politiķis izjūt pieaugošu distanci ar savu partiju. Tāpat kā Kosovā, viņam dažās tēmās vai nu ir jāķeras pie spēcīgas retorikas, vai arī jāņem vērā savas partijas zaļā pamatbāze un jāpieņem lietai neatbilstošs lēmums. Ar savu cilvēktiesību retoriku viņš izvēlējās mērauklu, kuras dēļ viņam tagad draud neveiksme reālās politikas gadījumā pret Krieviju, Ķīnu un tagad arī pret Irānu. Ar atbalstu lēmumam par Haidera Austrijas izolēšanu, viņš gan apmierināja zaļo klientūru, taču noveda ticamības krīzē un Fišera diplomātus noveda gandrīz līdz izmisumam. "Pirmajā gadā diplomātu skolā", kā domā kāds Ārlietu ministrijas Eiropas speciālists, "vienmēr ir jātur atvērtas aizmugures durvis, pa kurām varētu atgriezties pie sarunu galda."

 

2. Profesionalitātes trūkums

To, ka Fišers un Vācijas kanclers Gerhards Šrēders (SPD) ir diletantiski uz priekšu virzījuši finansu valsts sekretāra Koha–Vēzera kandidatūru Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) vadītāja postenim, saka pat Ārlietu ministrijā. Acīmredzot, noraidošie signāli no Vašingtonas tika saprasti nepareizi. Vispirms visas 15 ES dalībvalstis, daļēji pretēji savai pārliecībai, vācu ārpolitikas iespaidā atbalstīja Koha–Vēzera kandidatūru. Tas, ka ASV finansu ministrs Samerss atklāti un nelokāmi palika pie sava, ka Kohs–Vēzers "nav piemērots", netika ņemts vērā. Nenoticēja tam, ka ASV prezidents savu finansu ministru tieši vēlēšanu cīņas laikā nevar atklāti atstāt bez atbalsta. Un tā visa Eiropas Savienība virzījās pretī nenovēršamajam konfliktam ar ASV. KDS/KSS frakcijas vadītājs Fridrihs Mercs saka, ka ir "nodarīts ārpolitiskais kaitējums, kura sekas vēl nav paredzamas". Diletantisms? Uz šo "Spiegel" jautājumu Fišers atbildēja: "Es to pavisam noteikti noraidu."

3. Eiropas politika

kā sprāgstviela NATO

Fišera ietekmē Vācijā un Eiropā atkal aktuāli ir kļuvuši pārmetumi ASV hegemonijā. Viņš modināja ilūziju par patstāvīgām Eiropas krīžu pārvarēšanas misijām ar pašu eiropiešu bruņotajiem spēkiem. Taču tas slēpj briesmas, ka Eiropas drošības un aizsardzības iniciatīvas (EDAI) realizēšana varētu notikt nevis ar, bet pret ASV. Tiekšanās pēc patstāvības daļēji pieņem dīvainas formas: tā vietā, lai Mozambikas krīžu rajonā ASV spēkiem piedāvātu vācu helikopterus transportam, tie tiek izīrēti Ukrainai. Kāds augsta ranga NATO darbinieks februārī Bertelsmana fonda sarīkotajā konferencē Ārlietu ministrijā, kur piedalījās arī vadošie diplomāti, teica: "EDAI stratēģiskais pamatojums joprojām nav skaidrs. ES militārajam savrupgājienam joprojām nav ticama scenārija."

Bez tam NATO tiek norādīts uz to, ka Eiropas aizsardzības identitāte, nenostiprinot pašu militārās spējas, pēc ASV domām, nebūs ticama un tāpēc tā drīzāk kaitēs transatlantiskajām attiecībām. Eiropieši politiski vēlas vairāk, nekā spēj izpildīt militāri, jo viņi sistemātiski samazina aizsardzības budžetus. Pašu nepietiekamās spējas tiek aizstātas ar skanīgu nosaukumu institūcijām. Vienlaikus karš Kosovā parādīja, ka kara koalīcijas saglabāšanas, un arī piekrišanas saņemšanas no zaļo puses priekšnoteikums ir izvairīties no upuriem pašu un civiliedzīvotāju vidū, bet tas bija iespējams tikai ar precīzu ieroču izmantošanas palīdzību, kas pietiekamā apjomā ir tikai amerikāņu īpašumā.

Fišers gan uzskata, ka "spējas patstāvīgi pārvarēt krīzes nav saistītas ar būtiski lielākām izmaksām". Taču viņa padomnieks Ārlietu ministrijā Vācijas un ASV attiecību jautājumos Karstens Foigts brīdina: "Tas, kuram nav nekā ko piedāvāt, netiks nopietni uztverts kā partneris." Vienlaikus Foigts atzīst, ka "militāro spēku nevar kompensēt tikai ar civilo varu vien".

 

4. Tehnoloģiskās plaisas palielināšanās starp Eiropu un ASV

Kamēr amerikāņi izstrādā nacionālo pretraķešu aizsardzību, lai aizsargātu sevi galvenokārt pret raķešu draudiem no Vidējo Austrumu un Āzijas puses, Berlīnē projekts joprojām netiek ņemts vērā. Sekas: ASV šo pasākumu realizē bez eiropiešiem, lai gan viņi krīzes reģionam atrodas daudz tuvāk. Eiropieši vēl nekad nav spējuši atrast kopējas pozīcijas un līdz šim nacionāli drīzāk ir nodarbojušies ar kritizēšanu. Šis noraidījums vairāk atsvešina ASV nekā ietekmē Vašingtonu, jo Bonna un Parīze tikai kritizē, pašām pret masveida iznīcināšanas ieroču izplatīšanu neko pieminēšanas vērtu neuzsākot. Tagad valsts sekretāri Volfgangs Išingers no Ārlietu ministrijas un Valters Šticle no Aizsardzības ministrijas, kā arī Šrēdera padomnieks drošības jautājumos Mihaels Šteiners tiksies, lai glābtu to, kas vēl ir glābjams.

 

5. Bruņojuma eksporta politika,

kas izolē Vāciju

Attiecībā uz to sarkani zaļajā koalīcijā tikšķ laika bumba. Pagaidām gan vēl lēmuma pieņemšana par "Leopard" kaujas tanku eksportu uz Turciju tiek atlikta uz laiku pēc vēlēšanām Ziemeļreinā Vestfālenē. SPD aizsardzības jautājumu eksperte Verēna Vollēbena cer uz to, ka eksporta politikai ir arī stabilizējoša loma: "Labāk mēs uz Turciju sūtīsim vācu tankus nekā vācu obligātā karadienesta karavīrus." Taču, kā informē "Welt", jau tagad arvien vairāk kļūst skaidrs, ka šis vācu bruņojuma industrijai un Berlīnes ārpolitiskajai ticamībai svarīgais eksporta darījums nenotiks. Fišera Ārlietu ministrija kanclera dienestam un Aizsardzības ministrijai signalizē, ka šeit, ja ņem vērā zaļos koalīcijas partnerus, nekāds kompromiss nav iespējams. Fišera valsts sekretārs Hrobogs vēl cer uz pastiprinātu eiropiešu sadarbību bruņojuma jomā, taču faktiski ārvalstu uzņēmēji nevēlas sadarboties ar vācu uzņēmējiem, kuriem bieži vien viņiem ir jāatstāj svarīgākie eksporta darījumi.

 

6. Bundesvērs tiek apšaubīts

kā ārējās un drošības politikas

instruments

Pēdējā partijas programmā zaļie priekšroku dod Bundesvēra likvidēšanai. Tagad viņu ārlietu ministrs ar plāniem par cilvēktiesību realizēšanu visā pasaulē ir atkarīgs no efektīvu bruņoto spēku atbalsta. Sekas: Bundesvērs gan saņem arvien vairāk politisku uzdevumu, taču vienlaikus arī arvien mazāk naudas. Šarpings mēģina paveikt neiespējamo: saglabāt obligāto karadienestu un drošības politikai nepieciešamā apjomā — 300 000 vīru labāku bruņojumu un mazākiem līdzekļiem. Ārlietu ministram kā galvenajam uzdevumu devējam galu galā ir jāatbalsta aizsardzības ministrs. Taču Fišers, kā sūdzas Aizsardzības ministrijā, ļauj Šarpingam vienam pašam cīnīties par nepieciešamajiem miljardiem un pieprasa profesionālu armiju, lai izkļūtu no finansiālajām grūtībām.

 

7. Nepietiekami aktīvā piedalīšanās

krīžu novēršanā

Palīdzības organizācijas Vācijas valdībai izsaka pārmetumus par koncepcijas trūkumu tieši vienā no iecienītākajām zaļo ārpolitikas tēmām — attīstības un Āfrikas politikā. Piemēram, neraugoties uz savlaicīgajiem brīdinājumiem, Berlīnē pret katastrofu Mozambikā neizturas pietiekami nopietni. Vācijas Sarkanais Krusts kritizē: "Mēs būtu vēlējušies, lai Vācijas valdība iesaistītos daudz ātrāk, jo tad mēs būtu varējuši palīdzēt daudz efektīvāk. Šai katastrofai uzmanība tika pievērsta pārāk vēlu." Fišera priekšgājējs, Klauss Kinkels (FDP) viņam pārmet, ka viņš pietiekami nerūpējas par Āfriku. Viņš reaģē tikai tur, "kur ir pievērsta pasaules uzmanība un kur viņš var apmierināt zaļo vietējās apvienības". Pats Fišers jau ir paziņojis par vizīti Mozambikā — marta beigās.

Mihaels J. Inakers

"Stingri īstenot savas intereses"

"Der Spiegel"

— 2000.03.06.

Ārlietu ministrs Joška Fišers par SVF vadītāja kandidātu Kaijo Kohu—Vēzeru, par ES un Amerikas konfliktu, par Eiropas aizsardzības armiju un par attieksmi pret Jergu Haideru.

Spiegel:

Fišera kungs, ASV prezidents Klintons ir strupi noraidījis bundeskanclera priekšlikumu Kaijo Kohu—Vēzeru izvirzīt Starptautiskā Valūtas fonda vadītāja amatā: Šrēdera kandidāts neesot pietiekami kvalificēts. Vai tā ir Vācijas ārpolitikas izgāšanās?

Fišers:

Es nevēlētos debates sarežģīt vēl vairāk ar saviem izteikumiem. Tā ir lieta, kas tiek risināta pašā augstākajā līmenī. Vācijas valdības pozīcija ir vienota, tāda ir arī kancleram, finansu ministram un arī man, un mēs to esam skaidri pauduši gan publiski, gan arī iekšējās sarunās Briselē, gan arī ar mūsu amerikāņu kolēģiem.

Sp:

Vai kanclers nav izvirzījis nepareizo kandidātu?

F:

Gluži otrādi: mūsu nostāja attiecībā uz kandidātu ir labi pamatota. Tādēļ to arī ir atbalstījuši visi eiropieši.

Sp:

Vai konfliktu būtu bijis iespējams novērst?

F:

Mēs te nonākam vēlējuma izteiksmē. Ar "kā būtu, ja būtu" un "gadījumā, ja" šajos jautājumos vairs nekas nav darāms.

Sp:

Rodas iespaids, ka Berlīnes valdība — ar to netiekat domāts tieši jūs — pie visai nopietnas problēmas risināšanas ir ķērusies diezgan diletantiski .

F:

Šādu domu es kategoriski noraidu.

Sp:

Vai nesaskaņas par Kohu—Vēzeru nav daļa no lielākām domstarpībām attiecībās starp ASV un ES?

F:

Nē, te es nepieļautu domu par kaut ko nopietnu. ASV ir globāla superlielvalsts, kas savas intereses var īstenot visai robustā veidā. No tā arī mēs līdz šim esam tikai ieguvuši.

Sp:

Tas jau tika piedzīvots Kosovā ASV karā ar citu NATO dalībvalstu līdzdalību. Vašingtonai bija noteicošā loma. Eiropiešiem nebija lielas iespējas izteikties, arī jums ne.

F:

NATO veido ASV kopā ar Eiropas dalībvalstīm. ES ir pavisam savādāka nekā NATO. NATO ir savienība …

Sp:

… kurā noteicošā loma ir ASV …

F:

… ne tikai noteicošā vien. Pirmām kārtām ASV garantē arī Eiropas drošību. Taču ES ir līdztiesīgu dalībvalstu savienība, kuras lielā mērā tajā saglabā savas suverēnās tiesības. NATO tā nenotiek.

Sp:

Kosovas kara pazemojošās pieredzes dēļ ar lielvalsti ASV tagad ES vēlas ātri radīt pati savu armiju. Šajā jautājumā no Savienoto Valstu puses ir jūtams liels pretspars.

F:

Nevis Amerika ir pārāk spēcīga, bet gan eiropieši ir pārāk vāji. Taču runa nav par Eiropas armiju, bet gan par eiropiešu spējām arī pašiem patstāvīgi rast krīžu atrisinājumu. Šis tas ir arī mainījies. Nepieciešamība tagad turpināt Eiropas integrācijas procesu ASV izraisa neapmierinātību. Kādēļ? Jo tur sāk just, ka eiropiešiem ir arī kaut kas kopīgs. Tās ir tikpat pretrunīgas izjūtas kā vecāku izjūtas, bērniem kļūstot pieaugušiem: par to ir jāpriecājas, bet aug arī bažas par to, lai tikai viņiem viss būtu labi.

Sp:

ASV valsts sekretāres vietnieks Stroubs Talbots brīdina par briesmām, ka ES armija varētu radīt konkurenci NATO.

F:

Tā būtu pilnīga sevis pārvērtēšana, ja ES drošības un ārējās politikas integrāciju krīžu novēršanas jomā vērstu pret ASV. Runa ir par Eiropas pīlāra nostiprināšanu NATO, nevis pret to.

Sp:

Taču franči Vašingtonai saka: jūs sevi jau esat izsmēluši, tagad mēs veidosim kaut ko savu.

F:

Kāds ievadraksts New York Times sākas ar vārdiem: "Francija, mūsu vecākais sabiedrotais". Ja apskata abu valstu attiecības, kurās bieži vien uzliesmo ķildas, tad nekad nedrīkst aizmirst, ka Francija ir piedalījusies Savienoto Valstu tapšanas procesā un ka Francija vienmēr nopietnos gadījumos ir bijusi Savienoto Valstu pusē. Mums nav pienākums šajās attiecībās iejaukties ar savu starpniecību. Abas puses savas attiecības nokārtos pašas.

Sp:

Vai problēma neatrisināsies pati no sevis, jo eiropiešiem nepietiks naudas, lai izveidotu no ASV patiesi neatkarīgu intervences armiju?

F:

Spēju patstāvīgi panākt krīžu noregulējumu nedrīkst saistīt ar būtiski augošiem izdevumiem. Bundesvērs vēl joprojām darbojas pēc aukstā kara laiku draudu scenārija. Te ir nepieciešamas ārkārtīgi plašas reformas.

Sp:

Vai jūs uzskatāt, ka tie tūkstoši tanku, kuriem būtu jāstājas pretī sarkano ordu uzbrukumam, ir lieki?

F:

Vācijas valdības izveidotajai komisijai, ko vada Rihards fon Veiczekers, šajā pavasarī ir jāiesniedz savi priekšlikumi. Tos apspriedīs un uz to pamata galīgo lēmumu pieņems valdība, koalīcija un parlaments.

Sp:

ES ir jāgatavojas paplašināšanai un pamatīgi jāatjauno savi lēmumu pieņemšanas un vadības instrumenti. Vai jūs esat skeptisks, ka tagad sāktā 15 valstu konference to spēs izdarīt?

F:

Ir ārkārtīgi sarežģīti kopā sasaistīt 15 dalībvalstu atšķirīgās nacionālās intereses un tradīcijas. Bieži vien te kāds mazs praktisks solis uz priekšu ir vērtīgāks nekā kilometri teorijas. Runa ir par interešu konfliktiem, kuru dēļ agrāk Eiropas tautas katrā paaudzē vismaz vienu reizi devās uz kaujas lauku.

Sp:

Tas neizklausās pārlieku optimistiski.

F:

Gluži pretēji: lielam izrāvienam, "big bang", nepietiek tikai ar brīvu gribu vien, tam ir nepieciešams arī īstais laiks. Redzēsim, vai mēs šajā konferencē būsim nonākuši tik tālu. Runa ir par trim patiesi ārkārtīgi grūtiem jautājumiem, tas ir, par ES Komisijas lielumu un sastāvu, par nākamo ārkārtīgi strīdīgo balsu sadalījumu ES Padomē starp lielajām un mazajām valstīm, kā arī pirmām kārtām par to politikas jomu paplašināšanu, kurās lēmumi tiks pieņemti ar balsu vairākumu un nevis vienbalsīgi.

Es Bundestāgā gandrīz pilnīgi tukšā zālē teicu: mēs te diskutējam, vai nākotnē Briselei būs ievērojami lielāka teikšana, bet Eiropas Parlamentam un arī Bundestāgam — krietni mazāka. Zālē bija Eiropas politiķi, un viņi visi man piekrita.

Sp:

Šodien eksistē apmēram 60 politikas virzienu, kuros ir nepieciešama vienprātība ES Ministru Padomes balsojumos. Optimisti saka, ka Starpvaldību konference labākajā gadījumā varētu vienoties par vairākuma balsojuma ieviešanu kādos 20 virzienos. Vai tas nozīmē, ka neveiksme jau ir ieprogrammēta?

F:

Runa ir par ES rīcībspēju. Starpvaldību konferencei tā ir jāpanāk, vai arī Savienībā iestāsies pamatīga krīze. Droši vien visas 15 valstis saprot, ka patiesībā tām ir jāsper daudz platāks solis, nekā tagad paredzētā vienošanās par trim jautājumiem. Vēl ir pārāk agri spriest, vai virzība ir uz krīzes vai arī uz patiesa izrāviena pusi.

Sp:

Kā ir ar jūsu gatavību kompromisiem? Ar kādiem nosacījumiem, piemēram, vācieši būtu gatavi atteikties no sava tagad viņiem paredzētā otrā ES komisāra?

F:

Es nekad neesmu teicis, ka vācieši ir gatavi atteikties no viena sava komisāra. Visi jautājumi ir saistībā cits ar citu. Mums savas intereses ir jāpārstāv kā veselums. Daudz kas ir atkarīgs no jaunā balsu svara sadalījuma Padomē.

Sp:

Kanclers jau tagad runā par divātrumu Eiropu. Kā jums šķiet, vai projektam par to, ka integrācijas procesā avangarda lomā uzstātos dalībvalstu kodola grupa, šobrīd ir kādas izredzes?

F:

Kanclers apraksta pašreiz eksistējošo stāvokli. Mums jau tagad ir divu ātrumu Eiropa. Mums ir "vienpadsmitnieka" Eiropa — Eirolande —, mums ir Šengenas Eiropa, Eiropas Padomes Eiropa, mums ir arī "piecpadsmitnieka" Eiropa.

Sp:

Jūs izvairāties no atbildes.

F:

ES Komisijas priekšlikumu par tā dēvēto fleksibilitāti, kas nozīmē, ka zināma dalībvalstu grupa integrācijas politikas ziņā var straujāk virzīties uz priekšu, mēs uzskatām par ļoti, ļoti svarīgu jautājumu. Tas būs viens no centrālajiem, bet arī viens no sarežģītākajiem jautājumiem šajā Starpvaldību konferencē.

Sp:

Eiro-11 grupa tam neļaus sevi aizkavēt un tad pat ārpus ES līguma ietvariem varēs izstrādāt noteikumus savu interešu pārstāvēšanai kopīgā finansu vai nodokļu politikā.

F:

Vācija vienmēr iestāsies par to, ka mums jārīkojas līgumu ietvaros.

Sp:

Bet, ja tas nebūs iespējams, ko tad?

F:

Es uzskatu, ka katrā gadījumā būtu labāk, ja integrācijas process noritētu līgumu ietvaros, taču plānošanas štābos ir jāizdiskutē visas iespējas.

Sp:

Tātad vispirms lielā krīze, un tad ieinteresētās minoritātes organizēsies tieši ārpus līgumu ietvariem? Tādā gadījumā ES varētu sabrukt.

F:

Nē, to nu gan es nesagaidu. Taču es rēķinos ar to, ka mēs drīz iesaistīsimies debatēs par ES konstitucionalitāti. Ja drīzumā Briselei tiks piešķirta augstākā vara un ikdienas pasākumu veikšanas tiesības paliks galvaspilsētām, tad šai darba dalīšanai ir jābūt pavisam skaidri strukturētai un tās noteikumi ir jāpakļauj eiropeiskai demokrātijai.

Sp:

Ko jūs ar to domājat?

F:

Te runa ir par ES Padomes dubulto funkciju. Vai tā tiks paplašināta? Vai tā pārtaps par izpildvaru, tātad par Eiropas valdību? Varbūt tā paplašināsies otras likumdevējas palātas virzienā? Kāda loma būs Komisijai? Kādas pilnvaras tiks paplašinātas Eiropas Parlamentam? Kāda būs nacionālo valstu loma nākotnē? Eiropai nebūs tikai vienpalātas parlaments. Ir jārodas eiropeiski demokrātiskai apziņai un Eiropas pamattiesībām. Haidera problēma skaidri norāda uz nepieciešamību Eiropas pamatvērtību orientācijai.

Sp:

Francūzis Žiskārs D’Estēns kritizē 14 ES dalībvalstu aso reakciju pret Haideru, jo ar to Haiders tikai iegūstot. ES Komisijas nogaidošā nostāja esot gudrāka.

F:

Žiskāram Francijā ir tikai viena balss. Lielais vairākums Francijā šo lietu vērtē pavisam savādāk. Vācijas sabiedrībā eksistē selektīva uztvere, ko Vācijas valdība nevar pieļaut vācu un franču attiecību interesēs, jo pretējā gadījumā Haiders nekavējoties kļūtu arī par mūsu problēmu. Tās patiesībā ir vienīgās bažas, kas valda aiz mūsu robežām. Es par to nebažījos, taču šīs bažas ir jāuztver nopietni. Manā ieskatā ir labi, ka 14 dalībvalstis kopīgi ir atradušas samērīgu un, kā man šķiet, Eiropai noderīgu pozīciju. Viss cits būtu novedis pie tā, ka reakcijas būtu ārkārtīgi atšķirīgas, taču vienlaikus arī pārāk asas.

Sp:

Vai jūs to uzskatāt par 14 dalībvalstu panākumu, ka Haiders ir atteicies no partijas priekšsēdētāja amata?

F:

Vēl ir pāragri izteikt savus spriedumus. Es saskatu, ka Haideram ir dubulta stratēģija. "Frakas un cilindra" virziens ir pārstāvēts valdībā, bet "ādas jaku un retorisku beisbola nūju" virziens paliek Karintijā. Tā viņš virzās uz kanclera amatu. Volfgangam Šiselam ir jāatbild uz jautājumu, kā viņš novērsīs iespēju kļūt par pakāpienu Haidera ceļā [uz varu]. Kā viņš aizkavēs, lai Haiders neizmantotu piedalīšanos valdībā kā iespēju īsā laika posmā panākt vairākuma atbalstu?

Sp:

Kādu izeju jūs saskatāt?

F:

Ir jārada atjaunotnes alternatīva bez Haidera. Jāsarauj sasaiste starp Haidera rasismu, viņa balstīšanos uz labējo radikālismu un naidīgumu pret ārzemniekiem un daudzu austriešu pamatoto kritiku par Lielās koalīcijas sastingušo sistēmu. Arī opozīcijā esošajiem sociāldemokrātiem un zaļajiem par to ir jāuzņemas atbildība.

Sp:

Vēlme pēc "baltā Haidera", pēc atjaunotnes varoņa diezin vai piepildīsies.

F:

Viņu stipru ir padarījusi tāda politika, kas nav tikusi galā ar nepieciešamo atjaunošanās darbu. Haidera politikā sasaistās rasistiski elementi un nacionālsociālistiskās pagātnes relativizācija. Viņš pārstāv etniskumā bazētu konservatīvismu. Viņš vēlas pārtraukt kristīgo demokrātu piesaisti Eiropas apvienošanas idejai. Te ir iespējams sekmīgi izmantot pretējo stratēģiju.

Sp:

CSU neuzskata, ka situācija būtu tik dramatiska, un pārmet jums panikas izraisīšanu.

F:

Ja Vācijas valdība būtu izturējusies citādi, tad mums šodien izraisītos pavisam citas debates par to, kādēļ šī valdība ir novedusi Eiropu līdz tās pašai smagākajai krīzei, proti, krīzei vācu un franču attiecībās. Ja mēs būtu izturējušies kā Štoibers, kas pieder pie koalīcijas ar Haideru krusttēviem, tad mēs Vāciju būtu bezcerīgi izolējuši. Sava nozīme ir tam, ka mūsu kaimiņi, kaut arī, iespējams, visā klusībā, domā — nu jau atkal viss sākas no jauna.

Sp:

Un kas notiktu tad, ja Haiders Vīnē kļūtu par kancleru?

F:

Vācijas valdība vienmēr ir uzskatījusi, ka Eiropas līmenī mums savstarpēji ir jārīkojas, un mēs arī vēlamies rīkoties uz līgumu pamata, arī tajos jautājumos, kas tieši neattiecas uz līgumiem. Tāda paliek mūsu nostāja.

Sp:

Arī ar kancleru Haideru?

F:

Par kancleru Haideru es nevēlētos ielaisties nekādās spekulācijās. Jo tad mums ES izveidotos visai nopietna situācija.

Sp:

Fišera kungs, paldies par sarunu.

"Kāda exit stratēģija ir Šīsela kungam?"

"Die Presse"

— 2000.03.10.

Vācijas ārlietu ministrs pauž savu viedokli žurnālistiem.

Berlīne. Austrijai pašreiz nav izredžu uz sankciju mīkstināšanu. Šajā sakarībā Vācijas ārlietu ministrs Joška Fišers "Die Presse" teica: "Mani interesē, kāda faktiski ir Austrijas kanclera Volfganga Šīsela exit stratēģija!" Aiz Jorga Haidera atkāpšanās no ABP vadītāja amata viņš saskata vienīgi "retoriskā Karintijas beisbolista" taktiku. Vai tas mums patīk, vai nē: Vācijai un Austrijai ir īpaša vēsture. Protams, ka tad, ja šādā ES dalībvalstī pie varas nāk partija, kura savā ideoloģijā nepārprotami relativizē nacionālsociālismu — un vēl ar perspektīvu kļūt hegemoniāla un nākošo reizi izvirzīt kancleru, — dzīvas kļūst atmiņas", sarunā ar ārvalstu korespondentiem Berlīnē teica Fišers. "Atvainošanās ir bezjēdzīga, ja vēlēšanu cīņas laikā atkal un atkal ķeras pie rasistiskas argumentācijas un nododas tautiskam nacionālismam." Viņš Haiderā nesaskata jaunu Hitleru, un viņš neredz pie mums parādāmies jaunu nacisma diktatūru. Zaļo politiķis uzskata: "Jau tas ir pietiekami slikti, ko nacionālsociālisms ir nodarījis Eiropai, vāciešiem un arī austriešiem."

"Mēs nepadosimies cīņā pret nacionālsociālisma ļauno garu. Ja neievēros tabu, tad drīz vien nonāks arī līdz Aušvicas relativizācijai." Haidera pozīcija esot mērķēta uz kristīgajiem demokrātiem un konservatīvajiem, kuri atbalsta Eiropas ideju. Ja Haiders varētu Austrijā gūt panākumus, tas būtu bīstami, jo varētu apdraudēt citas valstis un līdz ar to arī apvienošanas procesu. "Es 14 ES dalībvalstu reakciju vērtēju kā nepieciešamu un arī atbilstošu. Mums ir lielas bažas, ka nevis Šīsela kungs integrēs Haideru, bet Haidera kungs Šīselu, un izmantos to kā pakāpienu. Tā Eiropai būtu smaga krīze," teica Fišers. Jautāts par pašreizējām konsekvencēm austriešiem ārzemēs, kā piemēram, atvaļinājuma boikotu, Fišers "Die Presse" teica: "Šīs lietas rāda, ka eksistē arī vēl cita reakcija." Taču tas viss pirms tam ar Šīselu esot detalizēti apspriests un izdiskutēts augstākajā ES līmenī. "Nedrīkst pievērst uzmanību tikai Austrijas sabiedrībai vien," "Die Presse" teica Fišers, bet arī Francijai, Beļģijai un Spānijai. Un mums ir jāņem vērā arī vāciešu intereses. Ja mēs būtu teikuši, ka mēģināsim aizkavēt ES reakciju, Haiders, ņemot vērā kopīgo vēsturi, nekavējoties būtu kļuvis par mūsu problēmu. Par spīti respektam tas Vāciju būtu novedis izolācijā un radījis mūsos neuzticību. Tas Austrijai nepalīdzētu, bet tas būtu kaitējis ES.

Ēvalds Kēnigs

"Ar naudu vien visu nevar atrisināt"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.03.09.

Mercs par KDS jauno sākumu un atgriešanos pie lietišķas politikas.

Hechingenā, Hoencolleras pils pakājē, Bādenes—Virtembergas sieviešu savienības priekšsēdētāja Anete Vidmane—Mauca jauno KDS/KSS Vācijas frakcijas priekšsēdētāju Frīdrihu Mercu nosaukusi par KDS cerību iemiesotāju. Mercam stundu garajā politiskās Pelnu trešdienas runā pilnībā izdevās attaisnot piepildītās klausītāju zāles cerības. Kad viņš pēc dažām kritiskām piezīmēm par pašreizējo situāciju KDS teica, ka tai ir reālas iespējas uzvarēt 2002.gada Bundestāga vēlēšanās, aplausi bija tik niecīgi, ka Mercs uzspēlētā izbrīnā piebilda to, ka esot gaidījis lielākus. Savas runas beigās, kad viņš teica, ka opozīcija savu uzdevumu ir izpildījusi ar to, ka tā pēc pēdējām vēlēšanām vairs nebūšot opozīcija, Mercs saņēma gaidītos aplausus.

Savu referātu Šoibles sekotājs KDS frakcijas priekšsēdētāja amatā Bundestāgā sāka ar atziņu, ka KDS atrodoties dziļākajā krīzē savas pastāvēšanas laikā. Tas, ka pastāvējuši "slepeni konti" un partijas likuma pārkāpumi, KDS nodarbinās arī turpmāk. "Problēma nav atrisināma vienīgi ar naudu", teica Mercs. Partija nedrīkst izvairīties no taisnības, un tai jānes ne tikai finansiālās, bet arī politiskās un morālās ziedojumu skandāla sekas. Viņš apsveicot to, ka bijušais Vācijas kanclers Kols acīmredzot pūloties segt finansiālos zaudējumus, ko arī viņš ir radījis. Tomēr ar ziedojumiem vien lietu atrisināt neesot tik vienkārši. Ziedojumus, ko tagad vācot Kols, KDS pieņemšot tad, ja tos ieskaitīs un iegrāmatos atbilstoši partijas likumam.

Mercs savu partiju aicināja, lai tā atkal pievērstos lietišķam darbam un kā Bundestāga opozīcija ar Bundestāgu veiktu diskusiju " kā līdzīgs ar līdzīgu". Sarkani zaļo valdība Berlīnē esot pelnījusi spēcīgāku opozīciju un kritiku, nekā to KDS esot spējusi piedāvāt pagājušajos mēnešos. Kopš Šrēdera stāšanās amatā "daudz kas ir kļuvis citādāks, turklāt gandrīz viss sliktāk". Ekonomiskās izaugsmes pārtraukumam esot "mājās radīti iemesli", un Vācija, salīdzinot ar citām ES dalībvalstīm, krītot atpakaļ. Panākumus arvien sīvākajā konkurencē Eiropas iekšējā tirgū iespējams gūt tikai tam, kurš tai gatavojas un rada konkurenci. Tas, ka, piemēram, Ziemeļreina – Vestfālene uzņēmumus un darba vietas zaudē, pateicoties Nīderlandei, esot saistīts ar nodokļiem, sociālajām nodevām un Vācijas infrastruktūru. Mercs slavēja finansu ministra Aihela (VSP) nodokļu reformu, ka tā daļēji virzoties pareizā virzienā, tomēr uzrādot "nosvēršanos" par labu lielajiem uzņēmumiem. KDS nodokļu reformu nebloķēs, kā to reiz darījis Lafontēns, tomēr tā pieprasīs labojumus par labu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

15 dalībvalstu lielā ES, kā Hechingenā teica Mercs, ne finansiāli, ne arī institucionāli nav gatava paplašināties par desmit vai pat par vairāk dalībvalstīm. Austrumu un Dienvideiropas valstis, protams, pieder Eiropai. Tomēr iespējams, ka liela politiska kļūda būtu radīt Turcijai iestāšanās perspektīvu. Tuvākajā laikā Turcija nevarot gaidīt uzņemšanu. Tur esot sagatavota augsne, lai piedzīvotu politisko vilšanos, teica Mercs.

"Londona sava likteņa izvēles priekšā"

"Le Nouvel Observateur"

— 2000.03.07.

Novērojot atsevišķu uzņēmumu un sabiedriskās domas pārsvarā negatīvo attieksmi pret iestāšanos ES, kā to pierāda nesen veiktās aptaujas, var saprast, ar kādu risku šai valstij nākas saskarties. Vai, nevēloties izlemt savu nākotni, Lielbritānija nekļūs par zaudētāju?

Teātra uzvedumā "De Golls, kas teica nē" Vinstons Čērčils savam sarunu partnerim tieši sejā saka šādus vārdus: "Ik reizi, kad mums nākas izvēlēties starp Eiropu un milzīgo lielumu, mēs dodam priekšroku lielumam!" Arī šodien Savienoto Valstu aizbildniecības izjūta lielā mērā nosaka gan kolektīvos, gan individuālos lēmumus. Tādējādi neatgriezeniskā britu impērijas izzušana tiktu kompensēta ar pasaules vadošās lielvaras aizbildniecību.

Tomēr diemžēl 21.gs. Savienotās Valstis arvien vairāk attālinās no 20.gs. ASV. Anglosakšu mantojums arvien vairāk atvirzās otrā plānā, dodot vietu melno amerikāņu, spāniskās un aziātiskās izcelsmes amerikāņu kultūrām, kam ilgstoši ir bijusi tikai perifēriska loma. Savienoto Valstu priekšstatos arvien straujāk vājinās "privileģētās attiecības" ar Lielbritāniju.

Saskaroties ar šādu fenomenu, Lielbritānijai ir iespēja veidot savu nākotni kopīgi ar Eiropu.

Lielbritānijas izvēle pašlaik ir skaidra. Tai tiek piedāvātas trīs iespējas. Pirmā: Lielbritānija varētu piepildīt savu pagātnes sapni un pievērsties "milzīgajam lielumam", kļūstot par Savienoto Valstu satelītu līdzīgi Kanādai un Meksikai.

Otra iespēja: Lielbritānija var veidot savu nākotni kopīgi ar Eiropu, jo šīs vēsturiskās saites ir daudz senākas un dziļākas. Tomēr tādā gadījumā nāktos pieņemt, ka Eiropas valstu starpā vairs neeksistē lielvaru politikas, bet vienīgi kopīgi veidojama nākotne. Vecā Pasaule pārkārtojas, lai uzņemtos iniciatīvu un noteiktu savu kopīgo nākotni: katrai valstij ir sava dižā pagātne, savas īpašās zināšanas un tās visas sāka ceļu uz vienlīdzību bez idejas par savu pārsvaru.

Kurš palīdzēs Lielbritānijai izlemt tās likteni?

K r i s t o f s B e d j ē

 

"Pārmetumiem ir rezultāti"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.03.06.

Lihtenšteina grib vairāk pretoties naudas atmazgāšanai.

Raganu medības nodokļu paradīzē Lihtenšteinā atstāj iespaidu uz tieslietu ministru Fromeltu. Viņa acīs redzams nogurums, un aiz rakstāmgalda uz grīdas krājas papīru grēdas. Atšķirībā no vācu politiķiem šīs valstiņas ministram ir mazāk kalpojošu "gariņu", un viņa birojs atrodas tieši aiz kopētavas. Šī tehniskā ierīce knapi pagūst radīt neskaitāmo vācu avīžu rakstu reprodukcijas, kurās runāts vai nu par KDS skandālu, apšaubāmo ziedojumu jautājumiem, vai Vācijas ziņu dienesta (BND) pārmetumiem par to, ka hercogiste esot "naudas atmazgātāju paradīze". Fromeltam sarunā ar BND prezidentu Haningu tikko bija izdevies atspēkot šo pārmetumu, kad hercogiste atkal nonāca vācu redzeslokā: finansu ministrs Aihels pirms pāris dienām Lihtenšteinu Briselē nosauca par "nieri taukos", apsūdzēja naudas atmazgāšanā, negodīgos nodokļu darījumos un nepietiekamā kooperācijā finansu pārkāpumu sodīšanā, un tādēļ Eiropas Komisiju aicināja veikt kontroli.

Fromelts pa šo laiku guvis pieredzi, kā savu neapmierinātību par lielo ziemeļu kaimiņu izteikt diplomātiskā veidā, kaut gan, nesen apmeklējot Berlīni, viņš tika diezgan rāts. Viņš par "dīvainu" nosauca to, ka Vācijas finansu ministrs uzskata, ka Lihtenšteina pēdējos mēnešos uz pārmetumiem saistībā ar naudas atmazgāšanu neko nav atbildējusi un darījusi. "Vai tad mēs esam lielvara," viņš jautā, "ja Vācijai pret Lihtenšteinu nepieciešama Eiropas palīdzība?"

Tieslietu ministrs pieņem, ka, norādot uz naudas atmazgāšanu viņa mazajā valstiņā, tiekot radīts piemērs Eiropai, lai citas nodokļu oāzes tādas kā Šveici, Lielbritānijas Kanāla salas un Monako disciplinētu fiskālajā jomā.

"Kurš jaunos faktus neievēro," Fromelts, interpretējot Aihela izturēšanos, teica, "tam padomā ir politisks mērķis." Šo novērtējumu vēl vairāk apstiprina kanclera Šrēdera paziņojums Šveices žurnālam "Bilanz": "Eiropā nedrīkst un nevar būt nodokļu paradīzes."

Politiskais spiediens ir kļuvis ievērojami lielāks, arī ekonomiskais risks attiecībā uz Lihtenšteinu, jo pēc pagājušo gadu banku uzplaukuma 50% no iedzīvotāju ienākumiem iegūti no finansu darījumiem. Aptuveni puse no simts miljardiem marku, kuras Vaducā pārvalda bagāto ārzemnieku uzdevumā, varētu nākt no Vācijas. Brāzieniem, kurus Lihtenšteina pēdējā laikā saņēma, bija ātra iedarbība.

Vispārējie BND izteiktie pārmetumi, ka hercogiste esot "noziedznieku rokaspuisis", tika noraidīti. Valdība un dažas bankas pret vācu medijiem un iestādēm uzsāka arī juridiskus pasākumus. Tomēr iekšienē tūlīt sāka novērst vājos punktus naudas atmazgāšanas novēršanā. Hercogiste uz papīra gan pilda starptautiskās normas, jo tā Eiropas ekonomiskās telpas ietvaros pieder Eiropas iekšējam tirgum, tomēr likumu realizācijā būtu daudz kas vēlams. "Mēs kā maza valsts, kā tiek apgalvots, neesam naudas atmazgāšanas centrs, jo tā būtu problēmas novērtēšana par zemu," teica Fromelts, "bet novērojams, ka noziedzīgās organizācijas apdraud finansu darījumu veikšanas vietas." Tagad līdz gada beigām jāuzlabo kontrole, kā arī jārada policijas speciālā vienība cīņai ar organizēto noziedzību. Tiek atvieglota arī tiesiskā palīdzība, lai ārvalstu iestādes varētu ātrāk piekļūt kontu izmaksām, nevis tikai tad, kad šaubīgā nauda Vaducu jau sen atstājusi.

"Kosovas solījumi"

"Financial Times"

— 2000.03.02.

Deviņus mēnešus pēc tam, kad NATO vadītie miera uzturētāji un Apvienoto Nāciju administratori pārņēma Kosovu, tie joprojām nav atjaunojuši pamata kārtību un likumību, nemaz jau nerunājot par multietnisko kopienu.

Kosovas etnisko albāņu vairākuma īstenotā iebaidīšana ir pastāvīgi dzinusi palikušos serbus dažās geto teritorijās. Taču pat tā starptautiskajiem miera uzturētājiem ir ļoti grūti noturēt abas puses no ķeršanās pie "otras rīkles". Liela daļa no pēdējā laika vardarbības ir notikusi sadalītajā Mitrovicas pilsētā Kosovas ziemeļos. Taču arī citviet incidentu netrūkst. Piemēram, ceturtdien ASV spēku vadu, kurš bija arestējis aizdomās turētu serbu, vairākas stundas bija aplencis saniknotu serbu pūlis, bet viens krievu karavīrs mira no ievainojumiem, ko viņš bija guvis apšaudē ar etniskajiem albāņiem. Tas lika Maskavai pieprasīt īpašas debates ANO Drošības padomē par vardarbību Kosovā. Pašā Serbijā NATO nespēja dot Kosovas serbiem pietiekamu aizsardzību spēlē par labu Miloševičam un grauj viņa politisko oponentu ticamību. Šo nožēlojamo situāciju varētu uzlabot, ja starptautiskā sabiedrība pildītu savus solījumus par resursu un līdzekļu piešķiršanu. Problēma nav karavīru skaits. Kosovas miera uzturēšanas spēku (KFOR) pakļautībā ir 37 000 NATO un ārpus NATO karavīru, taču tiem ir problēmas ar dažu šo vienību izmantošanu. Vēloties izvairīties no upuriem ASV vēlēšanu gadā, Vašingtona ir izslēgusi Mitrovicu no savu spēku zonas, tādējādi liekot Francijai palielināt savus spēkus tur.

Lielāka problēma ir policijas spēku trūkums ciešai pūļa kontrolei un noziegumu izmeklēšanai. ANO administrators Bernārs Kušners sākotnēji pieprasīja 6000 vīru lielus policijas spēkus. Tad viņam paziņoja, ka viņš varēs saņemt 4800, taču joprojām to skaits ir mazāks par pusi no šī skaitļa. Kosovai tāpat trūkst prokuroru un tiesnešu.

Pretēji pagājušā gada situācijai šogad Kosovai vajadzētu spēt segt lielāko daļu savas administrācijas izmaksu no vietējo muitas maksājumu un nodokļu naudas. Taču joprojām pastāv plaisa, ko var aizpildīt tikai ārvalstu donori. Izrādās, ka šie donori ir gatavi ātrāk piešķirt naudu tādiem projektiem, kuri nesīs to vārdu un dos kontraktus to firmām, nekā dot naudu skolotāju vai tiesnešu algošanai.

Protams, ka pastāv arī plašāki vēl risināmi jautājumi. To skaitā ir vēlēšanas, kuras it kā ir paredzētas uz šo rudeni, taču tās joprojām ir pilnīgi nesagatavotas un patiesībā arī Kosovas nākotne, kura ANO rezolūcijās ir apzināti atstāta neskaidra. Taču šos jautājumus ir labāk atlikt vēlākam laikam, kamēr starptautiskā sabiedrība nenodrošinās Kosovas pamatadministrācijas darbu.

"Serbijas ļaunais valdnieks berzē rokas"

"The Globe and Mail"

— 2000.03.01.

Ļauns valdnieks valda pār nabadzīgu viduslaiku pilsētu.

Šis valdnieks tik ļauni izturas pret savu tautu un kaimiņiem ir tik lieks traucēklis, ka visi zemes augstmaņi pulcējas, lai viņu gāztu. Taču ir kāda problēma: neviens augstmanis nevēlas izliet ne pilītes savu asiņu. Tāpēc viņi neuzbrūk valdniekam viņa pilī, bet viņi aplenc pilsētu, neļaujot nekam tur iekļūt vai no turienes izkļūt — ne pārtikai, ne ūdenim, ne vagoniem, ne cilvēkiem. Augstmaņi prāto, ka pilsētas iedzīvotāji galu galā būs tik izsalkuši un nabadzīgi, ka celsies un paši gāzīs valdnieku no troņa.

Tieši šāds koncentrēti izskatās Slobodana Miloševiča — ļaunā Serbijas valdnieka — Rietumu gāšanas plāns. Pagājušajā pavasarī NATO viņu tik ilgi bombardēja, kamēr piespieda aiziet no Kosovas, taču nespēja viņu gāzt. Pārāk dārgi, pārāk neskaidri. Un tagad NATO vēlas, lai to izdara Serbijas iedzīvotāji.

Kopš Kosovas kara beigām uzvarējušās Rietumu sabiedrotās ir pastiprinājušas pret Serbiju vērsto ekonomisko spiedienu, aizliedzot visu iespējamo legālo tirdzniecību un novedot Serbijas ekonomiku līdz konvulsīvam graustam. Rietumu līderi apgalvo: kamēr vien Miloševičs atradīsies pie varas, sankcijas nepārtrauks un nesniegs nekādu Rietumu palīdzību, lai labotu gaisa triecienu nodarīto ļaunumu.

Ir grūti iedomāties vēl nežēlīgāku un muļķīgāku politiku. Pajautājiet Belgradas iedzīvotājiem, un viņi neslēps savu vilšanos.

Būtiska iedzīvotāju daļa jau tagad ienīst Miloševiču. Cilvēku mērdēšana badā nepiespiedīs viņus ienīst vēl vairāk. Visdrīzāk viņi sāks ienīst Rietumus. Pagājušā gada bombardēšana jau piespiedusi daudzus liberāli domājošus, uz Rietumiem orientētus cilvēkus novērsties no Rietumiem. Sankcijas šo lietu izdarīs līdz galam. Kā izteicies kāds vietējais žurnālists: "Jūs nevarat iestāstīt cilvēkiem, kuri stāv rindā pēc piena, ka amerikāņi un eiropieši ir viņu draugi."

Tie, kuri iebilst pret Miloševiča režīmu, jau ir centušies viņu gāzt. Viņi ir centušies ar vēlēšanu palīdzību, taču vienīgais, ko viņi piedzīvoja, bija viņu ienaidnieka virsroka, izmantojot naudas politiku un manipulāciju ar masu informācijas līdzekļiem. Šie cilvēki ir centušies to darīt arī uz ielām, bet viņu protestus ignorēja. Miloševiča rokās ir visas kārtis. Viņa rīcībā ir valsts masu informācijas līdzekļi, armija un policija. Miloševiča rīcībā ir arī organizētā noziedzība. Un tomēr Rietumi cer, ka Serbijas iedzīvotāji centīsies sagāzt pils mūrus, kamēr paši vēros to no droša attāluma.

Tas nekā nedos. Cilvēki ir noguruši ik dienu cīnīties par izdzīvošanu. Lielākajai daļai nav ne laika, ne spēka domāt par politiku. Savukārt tie, kuri to spētu, plāno, kā izstāties no spēles. Tūkstošiem vidusslāņa pārstāvju jau ir emigrējuši uz Ungāriju un Itāliju, Kanādu un ASV.

Belgradas jaunieši runā par došanos projām, kur viņiem varētu būt kāda nākotne. Sankcijas aizdzen projām tos cilvēkus, kuri visvairāk spētu stāties pretī režīmam: izglītotos, pilsētniekus, jauniešus.

Vienīgais, kurš varētu gūt labumu no sankcijām, ir pats Miloševičs. Viņš un viņa draugi ir iedzīvojušies bagātībā, izmantojot kontrabandas tirdzniecību, kas nenovēršami plaukst līdztekus jebkuram sankciju režīmam. Belgradā ir iespējams iegādāties itin visu, sākot no rumāņu degvielas un amerikāņu cigaretēm un beidzot ar vācu ekskluzīvajām automašīnām. Nepieciešama vienīgi ir skaidra nauda, vēlams — vācu markas. Visu šo biznesu kontrolē gangsteri, kā Arkans, noziedznieku pasaules varonis, ko pagājušajā mēnesī nošāva bandu sadursmē. Viņus aizsargā vadošie serbu politiķi. Tādēļ sankciju rezultāts galu galā ir kriminalizēta sabiedrība, ko pārvalda gangsteru elite, kura ir finansiāli ieinteresēta turēties pie varas.

Tas pats notiek it visur, kur vien tiek izmēģinātas ekonomiskās sankcijas. Tas notika Haiti, kad Savienotās Valstis centās gāzt salas militāros līderus. Tas ir noticis arī Irākā, kur sankcijas ir iedzinušas nabadzībā iedzīvotājus, nespējot panākt Sadama Huseina gāšanu. Tas pats ir arī Birmā, kur korumpētie ģenerāļi kontrolē kontrabandas tirdzniecību un cilvēki ik dienu grimst arvien lielākā nabadzībā. Vienīgais izņēmums ir Dienvidāfrika, kur visaptverošas politiskās un ekonomiskās sankcijas palīdzējušas panākt baltās minoritātes atteikšanos no varas.

Taču atšķirība starp Serbiju un Dienvidāfriku ir tā, ka Dienvidāfrikas demokrātiskā opozīcija atbalstīja sankcijas. Serbijā pret tām tiek izrādīta pretestība. Serbu opozīcijas līderi neaicina Vašingtonu padarīt sankcijas vēl stingrākas, kā to darīja Dienvidāfrikas melnie līderi, bet aicina tās atcelt. Rietumi ir atcēluši vienīgi aviolīniju lidojumu aizliegumu, lai apklusinātu opozīciju.

Un tā nu aplenkums turpinās. Viduslaiku ciematā Serbijā iedzīvotāji izvārgst arvien vairāk, kamēr ļaunais valdnieks savā pilī apmierināti smaida.

Markuss Džī

"Tā ir pretestības cīņa, nevis terorisms"

"Liberation"

— 2000.03.08.

"Hezbollah" ģenerālsekretārs Sajeds Hasans Nasrallahs sarunājas ar trim Eiropas izdevumiem.

Viņš skaidro, kādēļ viņa partija turpina bruņotu cīņu Libānas dienvidos līdz pat pēdējā Izraēlas karavīra aiziešanai. Pirmo reizi tiek novērotas stratēģiskās atšķirības starp viņa partiju un Sīriju.

Jautājums:

— Kā jūs uzlūkojat Ehuda Baraka valdības pieņemto lēmumu attiecībā uz plānu par Izraēlas armijas aiziešanu no Libānas dienvidiem?

Atbilde:

— Mēs esam ārkārtīgi priecīgi. Tā ir absolūta "Hezbollah" pretestības cīņas un loģikas uzvara. Mēs ar nepacietību gaidījām šo atkāpšanos. Šī ir pirmā reize visā izraēliešu—arābu konflikta vēsturē, kad kādai arābu tautai ir izdevies atbrīvot savu teritoriju, nepakļaujoties okupantu noteikumiem. Vienpusējā atkāpšanās no Libānas dienvidiem ir milzīga uzvara.

Šāda vienpusēja atkāpšanās ir pretēja Sīrijas un Libānas interesēm, kas dod priekšroku tam, lai atkāpšanās notiktu līguma ietvaros. Mūsu pozīcija atšķiras no sīriešu pozīcijas. Tas ir pierādījums, ka "Hezbollah" ir cīnījies par libāniešu teritorijas atbrīvošanu.

J.:

— Vai tagad, kad izraēliešu atkāpšanās liekas panākta, " Hezbollah" pārtrauks savas operācijas?

A.:

— Ehuds Baraks bija noteicis 13.februāri kā termiņu miera līguma projektam ar palestīniešiem. Vai tas ir noticis? Es personīgi šaubos, vai teritorijas atbrīvošana jūlijā notiks. Es uzskatu par iespējamu, ka Izraēlas valdības lēmums varētu būt vienīgi politisks manevrs pirms Arābu līgas ārlietu ministru sanāksmes Beirutā 12.martā. Vienīgā garantija karaspēka izvešanai ir pretestības cīņu turpināšana. Ja divu vai trīs nedēļu laikā neviens izraēliešu karavīrs netiks ievainots vai nogalināts, Izraēla varētu piemirst par okupāciju. Atteikšanās no operācijām nozīmētu palīdzēt Barakam palikt Libānā. Tādā veidā mēs palīdzam Barakam pildīt viņa solījumus. Mēs turpināsim uzbrukumus, kamēr vien kāds izraēliešu karavīrs atradīsies uz mūsu zemes.

J.:

— Viens no " Hezbollah" mērķiem ir Izraēlas iznīcināšana. Vai notiek attīstība šajā jautājumā?

A.:

— Ideoloģiskajā ziņā "Hezbollah" pozīcija nav mainījusies. Izraēlas valsts tika dibināta uz citu zemju sagrābšanas un slaktiņu pamatiem. Tā ir nelikumīga un nepamatota.

J:

— Vai pēc Izraēlas spēku aiziešanas sīriešu spēkiem būtu jāatstāj Libāna?

A.:

— Sīrijas klātbūtne nav saistīta ar izraēliešu okupāciju. Sīrijas karaspēks ir ieradies Libānā pēc tās valdības pieprasījuma pirms Izraēlas iebrukuma 1978.gadā. Galvenais mērķis bija pārtraukt pilsoņkaru un palīdzēt valsts atjaunošanā. Tā ir pilnīgi likumīga un pamatota klātbūtne, jo notika pēc libāniešu institūciju pieprasījuma.

J.:

— Kā jūs uzlūkojat Lionela Žospēna paziņojumus, kurš " Hezbollah" raksturoja kā teroristus?

A.:

— Žospēna paziņojumi okupētajā Palestīnā ārkārtīgi pārsteidza libāniešus, jo tie ir pretēji Francijas pozīcijai. Tie nav loģiski. Izraēlas armija ir okupācijas armija. Libānieši cīnās par savas teritorijas atbrīvošanu. Tādēļ tā ir pretošanās cīņa, nevis terorisms. Franči lepojas ar savu pretestības cīņu pret vācu nacistiem, to pašu var teikt arī par libāniešiem. Žospēns ir aizstāvējis okupantu. Turklāt viņa izteikumi ir pazemojums libāniešiem, kuri ir izraēliešu agresijas upuri.

J.:

— Vai " Hezbollah" mērķis ir nodibināt Libānā islamistu režīmu?

A.:

— Neviens režīms nedrīkst tikt uzspiests ar varu. Jebkāda veida režīma ieviešanai ir jābūt tautas brīvprātīgai gribai.

Žans Pjērs Perins

"Jaunas iestāšanās sarunas marta beigās"

"Die Presse"

— 2000.03.10.

Ar otro kandidātvalstu grupu ES sarunas grib sākt marta beigās. Tagad Komisija par to ir sniegusi sīkāku informāciju.

Trešdien Eiropas Komisija sniedza precīzāku informāciju par sarunu sākšanu ar nākamajām sešām kandidātvalstīm — Slovākiju, Latviju, Lietuvu, Bulgāriju, Rumāniju un Maltu. 15 ES dalībvalstu vēstniekiem iesniegtajā plānā ir teikts, ka sarunas par iestāšanos, kas sāksies 28. martā, ir jāsāk ar piecām pamatnodaļām. Par nākamajām trim sadaļām sarunas tiks sāktas tikai ar četrām no sešām kandidātvalstīm.

Piecas no kopumā 31 sadaļas, par kurām ir jāvienojas vispirms, ir kopējā ārējā un drošības politika, audzināšana un izglītība, zinātne un pētniecība, kā arī par mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Tikai ar Slovākiju, Latviju, Lietuvu un Maltu — ņemot vērā šo valstu reformu centienus — sarunas notiks pat par astoņām nodaļām. Pie papildu nodaļām pieder konkurences politika, kultūras politika, kā arī statistika.

Jau 1998. gada pavasarī 15 ES dalībvalstis sāka sarunas ar pirmajām sešām kandidātvalstīm Čehiju, Ungāriju, Slovēniju, Poliju, Igauniju un Kipru. Visām sešām vienlaikus tika atvērtas vienas un tās pašas nodaļas. Sarunu process ar nākamajām sešām kandidātvalstīm ir izmainīts. Tagad moto ir "diferencēšana". Tas, kad, par kādu nodaļu un ar kuru valsti notiks sarunas, būs atkarīgs no tā, kādus panākumus attiecīgā valsts varēs uzrādīt līdzšinējo kritēriju izpildē.

Centienus izpildīt ES vēlmes šonedēļ izrādīja Lietuva. Valdība Viļņā akceptēja likumprojektu, saskaņā ar kuru līdz 2005. gada sākumam ir paredzēts slēgt abus apstrīdētās Ignalinas atomelektrostacijas blokus. ES pieprasa visas atomelektrostacijas darbu pārtraukt vēlākais līdz 2009. gadam.

Pagaidām nav zināms, kad ES nonāks līdz nu jau 12 sarunu partneru uzņemšanai. Pašreizējā 15 valstu Savienība jaunu dalībvalstu uzņemšanai grib sagatavoties līdz 2003. gadam ar noteikumu, ka līdz šim laikam būs pabeigtas iekšējās reformas.

Ar 13. kandidāti uz iestāšanos ES — Turciju — sarunu sākšana būs jāgaida vēl ilgi. ES komisārs paplašināšanas lietās Ginters Ferhoigens ceturtdien kopā ar NATO ģenerālsekretāru Džordžu Robertsonu ieradīsies vizītē pie Bosfora, lai apspriestu nepieciešamās reformas cilvēktiesību un kurdu jautājumos. Starp citu, Ferhoigens aicina īstenot visaptverošus sociālos un ekonomiskos pasākumus, galvenokārt kurdu apdzīvotajos Turcijas dienvidaustrumos.

"Eiropas parlamentāriešu diskusija Parīzē"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.03.10.

ATP netiek izslēgta

no ES frakcijas apvienības

Eiropas Parlamenta konservatīvo frakcijā, kura Parīzē bija sasaukusi trīs dienas ilgu kongresu, nebija vairākuma, lai atbalstītu franču centristu vēlmi izslēgt septiņus ATP deputātus tāpēc, ka viņi Vīnē veidojuši zili melno koalīciju. Prezidents Širaks viņiem uzgrieza muguru un atcēla sākumā ieplānoto uzņemšanu Elizejas pilī un Senātā.

Pēc trīs dienu ilgušā Eiropas Parlamenta konservatīvo frakcijas deputātu pētījumu kongresa Parīzē franču centristu jau mēnesi izvirzītajai vēlmei septiņus ES ATP deputātus izslēgt no kopīgās Eiropas frakcijas apvienības vairs nav nekādu izredžu. Francijas Demokrātiskās savienības (FDS) priekšsēdētājs Beiru gan atkal runā par nepielūdzamu norobežošanos no Vīnes koalīcijas eksperimenta ar Haidera ABP priekšplānā, kas savu ieguldījumu dodot labējā ekstrēmisma banalizēšanā. Tomēr pārējo konservatīvo Eiropas partiju pārstāvju vidū, galvenokārt KDS/KSS un britu toriju, aicinājums guvis mazu atsaucību. Formāla nobalsošana par izslēgšanu paredzēta aprīlī. Pat Beiru partijā tas tika interpretēts, ka Austrijas gadījums praktiski ir nokārtots un neviens frakcijas savienību neatstāšot.

Tikai daži par stingru tiesu

Vācu un britu skepse iepretim nepiesardzīgo sankciju kursam pret Vīni atbalstu guva no Skandināvijas konservatīvo, kā arī Berluskoni deputātu un portugāļu centristu puses, kuri visi kopš pagājušā rudens atrodas vēl raibāk veidotajā Eiropas Parlamenta Eiropas Tautas partijā (EP). Francija ir pārstāvēta grupā, kurā pavisam ir 21 deputāts no gollistu, centristu un liberāldemokrātu puses. Arī tad, ja beļģu parlamentārieši nostājas stingra sankciju kursa piekritēju vadībā, viņu atbalstītāji tomēr veido mazākumu, jo pat franču liberāldemokrāti un, šķiet, arī daļa gollistu nav gatavi stingri tiesāt ATP. KDS/KSS aicinājums neizvirzīt Vīnei morāli pārmērīgas prasības, bet gan gluži pretēji Austrijas kancleru Šīselu uzmundrināt viņa pārliecinošās proeiropeiskās politikas veikšanai, savu iedarbību nezaudēja. Par starptautiskajiem savas partijas sakariem atbildīgais gollists Fransuā Panafju par spīti skaidri izteiktajam noraidījumam Haidera ABP dalībai valdībā brīdināja, ka "pēc pirmās lielgabala zalves" nevajadzētu uz spēles likt ETP frakcijas saliedētību.

 

Širaks nepievērš uzmanību

Epizode parlamentāriešu tikšanās beigās, kura sākumā kā galveno nebija plānojusi Austrijas tēmas aplūkošanu, rūpējās par Parīzes tēlu. Uzticīgi savam norobežošanās kursam prezidents Širaks organizatoriem lika saprast, ka ielūgumā uz kokteiļvakaru Elizejas pilī viņš nevēlas redzēt iekļautus ATP deputātu vārdus. Līdzīgi tika izteikta frāze par šo deputātu neuzlūgšanu uz Senāta prezidenta rīkoto pieņemšanu. Tāpēc Eiropas konservatīvo frakcijas priekšsēdētājs atteicās no abu ielūgumu pieņemšanas, taču pēc tam radās ne visai korekta versija, ka Širaks pats ielūgumu anulējis. Tomēr šī epizode pierāda ne vien franču boikota taktikas nepiekāpību, bet arī augošo citu Eiropas konservatīvo skepsi.

Tas izskaidro, kāpēc Beiru un citi pārliecināti centristu eiropieši rotaļājās ar domu ETP frakcijas iekšienē radīt pašiem savu "kustību", piesaistot atlikušos Itālijas kristīgos demokrātus un radniecīgas "dvēseles" no Beniluksa valstīm, kā arī no Spānijas Tautas partijas. Par spīti neveiksmīgajam nodomam izslēgt ATP šo tendenču pārstāvji vēlas pieņemt vismaz rezolūciju, kas asi nosoda jebkuru saiešanos ar labējiem vai kreisajiem ekstrēmistiem.

"Geremeks pieprasa lielāku drosmi

attiecībā uz ES paplašināšanu"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.03.08.

Reakcija uz Prodi izteikumiem. Polija baidās no pievienošanās sarunu novilcināšanas.

Polijas ārlietu ministrs Geremeks ES pieprasījis lielāku drosmi paplašināties uz Austrumiem un Prodi Briseles Komisijai pārmetis, ka tā nepareizi reaģējusi uz Austrijas brīvo un Haidera vēlēšanu panākumiem. Geremeka kritikas iemesls otrdienas laikrakstā "Gazeta Wyborcza" bija pagājušajās nedēļās izskanējušie Prodi izteikumi. Prodi paziņoja, ka Briseles Komisija neatlaidīgi runās ar iestāšanās kandidātiem un lielu vērtību veltīs tam, ka šie ES pieprasītie noteikumi no dalībvalstu puses — īpaši, kas attiecas uz lauksaimniecību un brīvu darbaņēmēju pārvietošanos — tiktu pildīti.

Ja Rietumos rastos iespaids, ka iestāšanās kandidātiem tiktu piešķirti īpaši noteikumi, tad tas ES valstīs populistiskās partijas varētu pamudināt atdarināt Haideru. "Mums vajag nomierināt sabiedrisko domu gan pašu valstīs, gan arī valstīs, kuras cenšas iegūt dalību, citādi simtreiz atkārtosies tas, kas ir noticis Austrijā", teica Prodi.

Geremeks iebilda, ka Rietumu kopības izveidei vienmēr prasījusi lielu drosmi. "Ja bailes kļūtu par Savienības būvmateriālu, tad es par tās nākotni būtu ļoti norūpējies", teica ārlietu ministrs un piebilda, ka tas esot paradokss, ja tādēļ tiktu palēnināta integrācija, jo Austrijā esot izveidota valdības koalīcija, kurai pieder partija, kura apšauba Eiropas pamatprincipus.

Beigu beigās tikai 27% austriešu ir nobalsojuši par šo partiju. Bažas, ka pastiprināts darbaspēka pieplūdums no Austrumiem ES dalībvalstīs veicinot naidīgu attieksmi, esot nepamatotas. Vēl vairāk, Eiropas pieredze māca, ka integrācija ir labākais līdzeklis pret bailēm. Portugāle, kur darbaspēka izceļošana uz ārvalstīm pēc valsts pievienošanās Savienībai esot samazinājusies, varētu kalpot par piemēru.

"Prodi grib novilcināt jaunu dalībnieku iestāšanos"

Vēl pirms ministra Geremeka "Gazeta Wyborcza" nedēļas beigās uzbruka vienam Prodi komentāram. Prodi, tā rakstīja laikraksts, gribot novilcināt jaunu dalībnieku iestāšanos, lai Eiropu, it īpaši Vāciju, pasargātu no pieaugošā naida pret svešzemniekiem. Tomēr Komisijas prezidentam draud briesmas, ka viņa izteikumi varētu kļūt par pareģojumu, kas piepildās: jo patiesībā viņš pateica to, ko vēlējās Haiders, un tādējādi gan Rietumos, gan arī Austrumos iegūst Eiropas pretiniekus. Prodi esot atbalstījis arī tā sauktos "pragmātiķus", kuri sarunas ar iestāšanās kandidātēm mēģina novilcināt līdz Francijas prezidenta vēlēšanām, kā arī līdz Bundestāga un veselas virknes landtāgu vēlēšanām, kuras visas notiks 2002.gadā. Tāpēc arī iestāšanās līguma ratifikāciju jānovilcina līdz 2005. vai 2006.gadam, lai jaunos dalībniekus neiekļautu diskusijā par ES budžetu.

Komisija acīmredzot esot saņēmusi "zaļo gaismu" "gumijas stiepšanai" attiecībā uz iestāšanās sarunām. Pati Polija Briselei šādai rīcībai piegādā pietiekami daudz ieganstu, jo daudzi kavējumi tiekot uzskatīti par tās parādiem.

Komisijas preses pārstāvis Levi pēc poļu preses ziņām apstiprinājis Prodi izteikumus "Financial Times". Uz poļu žurnālistu jautājumiem, vai viņš varot iedomāties, ka Polija nevarētu būt pirmo jauno dalībvalstu vidū, Levi atbildēja: "Kāpēc gan ne?" Pārstāvis esot piebildis, ka izslēgt Poliju no pirmās kandidātu grupas politisku un vēsturisku iemeslu dēļ varētu būt grūti. "Rzeczpospolita" ziņoja, ka Briseles ES aprindas Polijai pārmet, ka tā vairāk nekā citi kandidāti lielāku uzmanību pievēršot politiskajai vēlmei paplašināties uz Austrumiem, bet vienlaikus samazinājusi savus pūliņus sagatavojoties dalībai. Bez tiem tā sev pieprasa pārāk daudz izņēmuma normas.

Atbilstoši "Rzeczpospolita" Levi Polijai sagatavojis citas rūgtas patiesības. Ja Polijai neizdotos iekļūt pirmo iestāšanās valstu vidū, kuru dalību tik un tā paredz tikai 2005.gadā, agrākais 2004.gadā, tad valstij būs jāgaida līdz 2007.vai pat 2008.gadam. Tas laikrakstam "Gazeta Wyborcza", kura otrdien no Briseles ziņoja arī par Levi izteikumiem, un kuri kalpoja par iemeslu uzdot jautājumu, kāpēc Francija vai Vācija atturas no jebkura viedokļa izteikšanas, kaut arī abas valstis sevi iestāšanās sarunās atzinušas par Polijas aizstāvēm.

\"Kleistils uzsvērti noraida

netaisnīgo Austrijai adresēto kritiku"

"Die Presse"

— 2000.03.10.

Austrijas prezidents brīdinājis partnerus ES, ka arī viņu interesēs ir Austrijai garantēt neierobežotu līdzdarbošanos.

Brisele. "Visu 15 dalībvalstu mērķim ir jābūt iespējami ātras izejas atrašanai." Šādu nepārprotamu vēstījumu Austrijas prezidents Tomass Klestils izteica trešdien sakarā ar vizīti ES Komisijā. Klestils brīdināja pārējās dalībvalstis, kuras līdz ar jaunās valdības izveidošanu līdz minimumam reducējušas politiskos kontaktus ar Austriju. Klestils pārējās ES dalībvalstis brīdināja, ka "ES interesēs esot garantēt Austrijai neierobežotu līdzdarbošanos". Austrija sakarā ar Savienības paplašināšanu un Starpvaldību konferenci par ES reformām draud ar veto, bet, lai atkal nerastos aizdomas, Klestils tajā pašā elpas vilcienā uzsvēra "Austrijas ciešo saistību ar ES". Savukārt solījumu, ka Komisija varētu iestāties par sankciju atcelšanu, nebija. Komisijas prezidents Romano Prodi paziņoja, ka Komisija akceptē 14 dalībvalstu pasākumus, taču tai esot īpaša loma. Austrijas valdība esot jāvērtē pēc faktiem. Ja tiktu pārkāptas cilvēku vai minoritāšu tiesības, tad Komisijas rokās ar līgumu nokļūtu spēcīgs ierocis. Taču vienlaikus Prodi Klestilam apsolīja, ka viņa iestāde uzmanīgi raudzīsies, lai netiktu diskriminēti austrieši. "Mums ir jāizvairās no jebkādas diskriminācijas. Viņi var būt droši, ka, tiklīdz tā parādīsies, tā uzreiz tiks izskausta," teica Prodi.

Klestils Briselē ar vienu sitienu nosita vairākas mušas. Viņš izmantoja izdevību, lai nostiprinātu līdz šim neaptumšotās Austrijas un ES Komisijas attiecības un vienojās par dialoga turpināšanu. Taču Klestils izmantoja arī starptautisko platformu, ko viņam sniedza lielā masu mediju interese, lai savas intereses darītu zināmas arī pārējām 14 dalībvalstīm.

Turklāt Klestils apšaubīja pārējo 14 ES dalībvalstu pasākumus. "Lēmums par sankcijām izvirza jautājumu par tiesisko atbilstību un šādu lēmumu nākotni," teica Klestils. "Un, ja tomēr ir vēlēšanās iejaukties, jo pastāv aizdomas par novēršanos no eiropeiskajām vērtībām, tad par to ir jāsarīko apspriedes — un, proti, ar visām 15 dalībvalstīm."

Komisijā teica, ka uz jautājumu, kas notiks, ja netiks ievērota valdības partiju preambula, Klestils esot atbildējis, ka Austrijas prezidents, kas kādu noteiktu personu pilnvaro sastādīt valdību, šo uzdevumu var arī atsaukt. Turpretī Klestils vispār neizrādīja nekādu izpratni par "netaisnīgo Austrijai un tās cilvēkiem adresēto kritiku", ko viņš uzsvērti noraidīja. Šis izkropļotais priekšstats esot izveidojies daļēji nezināšanas dēļ, bet daļēji arī ar nodomu. Viņš starptautiskos masu medijus aicināja ievērot objektivitātes bausli un būt godīgiem. "Aicinājums nebraukt uz Austriju slēpot ir neproduktīvs," teica Klestils, netieši norādot uz Beļģijas ārlietu ministru Luī Mišelu.

Kurš kad un ko zināja?

Turpretī piekrītoši Austrijas prezidents reaģēja uz informāciju, saskaņā ar kuru viņš ir stingri rēķinājies, ka daži pavalstu vadošie ATP politiķi noraidīs koalīciju ar ABP. Vienlaikus viņš apstiprināja izteikumu, ka "pēc mēnešiem ilgām sarunām ar ATP vadību man bija radies iespaids, ka cita valdības koalīcija (kā tikai lielā) nav akceptējama". Pēc tam ATP bija dzirdams, ka šie izteikumi esot pierādījums Klestila aktīvajai lomai sankciju noteikšanā.

Klestils enerģiski aicināja beidzot likt mierā jautājumu, kurš un kad Austrijā ir zinājis par sankcijām.

Dorisa Krauza

"Austrumeiropas lauksaimniecība vēl nav gatava ES"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.01.19.

Tā vēl neatbilst Rietumu kvalitātes un higiēnas standartiem. Sanācijas procesam ir nepieciešams ārzemju kapitāls.

Berlīne

. "Vācija ir kļuvusi par izejvielu piegādātāju Krievijai," jokoja Krievijas lauksaimniecības ministrs. Viktors Hlistuns, krievu pelmeņos atklājis vācu gaļu. Tomēr ārvalstu interese par Austrumeiropas lauksaimniecību joprojām ir vāja. Turklāt Vācijas lauksaimniecības ministrs Karls Heincs Funke izredzes ārvalstu investīcijām vērtē kā "viscaur labas". Nepieciešamība pēc kapitāla lauksaimniecības modernizācijai joprojām esot milzīga. Taču noteikumi atsevišķās valstīs un tirgos esot ļoti atšķirīgi.

Par šīm atšķirībām 7. Austrumu un Rietumu lauksaimniecības forumā diskutēja politiķi, kā arī firmu un banku pārstāvji. Drīz sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā būs sākušas 12 kandidātvalstis. Īpaši strīdīgi ir lauksaimniecības politikas jautājumi, tādi kā subsīdijas lauksaimniecībai un tirgus aizsardzība. Centrāleiropas un Austrumeiropas tautsaimniecībās ceturtā daļa iedzīvotāju dzīvo gandrīz vienīgi no lauksaimniecības. Pārmaiņas tur cilvēku dzīvi ir skārušas vairāk nekā citos sektoros. Tāpēc lauksaimniecība šīm valstīm ir īpaši smaga lai transformētos un iestātos ES. Lai Austrumeiropas lauksaimniekiem tiktu atvērti jauni tirgi, ir jāpaaugstina kvalitātes un higiēnas standarti. Šai nolūkā valstīm ir nepieciešams ārvalstu kapitāls.

Kandidātvalstis vienmēr runā par drīzāku iestāšanos ES. Ungārijas lauksaimniecības ministrs Jozefs Torgins saka, ka Ungārija jau tagad investoriem būtībā piedāvā tādu pašu atbalstu kā ES dalībvalstīs. "Ungārija esot "eiropeiski ērta".

Investīcijas lauksaimniecības sektorā pārsvarā ir ieguldītas kapitālintensīvi un ilgstoši. Neražas un kaitēkļu uzbrukuma risks, kā arī dabiskais attīstības cikls šādas investīcijas padara īpaši neatraktīvas ātras naudas iegūšanai. Tas arī ir iemesls, kāpēc Igaunijā tikai 1% no tiešajām ārvalstu investīcijām nonāk lauksaimniecībā, lai gan Igaunija tiek uzskatīta par tirgus ekonomikas paraugskolnieku. Deviņdesmito gadu sākumā tur īsā laikā tika privatizēta visa industrija.. Lauksaimniecības sektors nepieder pie liberalizācijas ieguvējiem. Ieņēmumi lauksaimniecības sektorā drastiski samazinājās.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu "LV" nozares redaktors Gints Moors